“Olu kaujas” atziņas dēļ

Ievietoja | Sadaļa Kristīgas diskusijas | Publicēts 12-04-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Lieldienu laikā kāds “Laikmeta zīmēm” pazīstams kristīgs brālis vienā no interneta sociālajiem tīkliem ievietoja fotoattēlu ar, šķiet, paša ģimenes izkrāsotām olām. Uz olu krāsojuma bija arī kristīga simbolika - krusts, bet uz vienas pat uzraksts “Kristus ir augšāmcēlies!”. Kāda cita “Laikmeta zīmēm” pazīstama kristīga māsa šo foto komentēja šādi: “Nu, izcili - uz pagānu auglības dievietes pielūgšanas simbola - olas - uzrakstīt “Jēzus ir augšāmcelies”… Lai Dievs žēlīgs…”. Abi šie ieraksti ilustrē uzskatu un atziņas nevienprātību, kāds kristīgajā sabiedrībā pastāv par to vai citu simbolu izmantošanu svētkos, kuros sastopas kristīgā un pagāniskā, garīgā un sekulārā tradīcija. Tādi ir Ziemassvētki, Lieldienas, Vasarsvētki, zināmā mērā arī Jāņi. Tā nu “nelaimīgās” fotogrāfijas izraisītā viedokļu pretstāve deva ierosmi šai publikācijai.

Komentāros zem fotogrāfijas izvērtās īsta vārdu un viedokļu kauja. Kristīgā brāļa rīcība ievietojot foto, nemaz nerunājot par pašu olu krāsošanu, tika bargi kritizēta un nosodīta. Daži izteica neizpratni, citi mēģināja “nomaldījušos avi” vest pie prāta, cenšoties pārliecināt, ka “Jēzum nav nekāda sakara ar olām” un “Kristus augšāmcelšanās svētki [..] nav saistīti ar krāsotām olām un pārējo pasaulīgo atribūtiku.” Netrūka arī Bībeles citāti gan vietā, gan ārpus konteksta. To visu lasot, reizēm nāca smiekli, bet reizēm gribējās raudāt. Pazīstot šo brāli, esam pārliecināti, ka viņam ne uz brīdi nebija ienācis prātā saistīt Jēzu ar krāsotām olām, kur nu vēl tās pielūgt. Arī Bībeli viņš lasa un pats varētu citēt attiecīgas Rakstu vietas. Kāpēc tad šādi uzbrukumi, it kā pārliecināts kristietis pēkšņi būtu kļuvis par zvērinātu pagānu? Vien retais komentētājs novēlēja šim brālim un viņa ģimenei priecīgus svētkus.

Daļā Latvijas kristīgās sabiedrības ir izplatīta “mācība”, kas ļauno, okulto, sātanisko saskata it visur - apģērba zīmējumos, suvenīros, dažādos priekšmetos, kas līdz šim daudziem nekad nav šķituši bīstami. Šai tēmai veltīts raidījums Kristīgajā radio, par to runā dažādi sludinātāji internetā. Ja to visu klausās ilgāku laiku, patiesi sāk šķist, ka pasaule ap mums sastāv no vienām vienīgām zīmēm, slepeniem simboliem un okulti pagāniskām tradīcijām. Rezultātā pat dažs garīgi atdzimis kristietis nemanot nonāk baiļu varā un sākt izmisīgi meklēt, kas vēl viņa mājā, garderobē vai rotas lietās būtu pagānisks un ārā izmetams. Pats to neapzinoties, cilvēks sāk zemoties ļaunuma “varenības” priekšā, zaudē paļāvību uz Dieva apsardzību un uzskata, ka teju jebkurš priekšmets var atnest lāstu viņa dzīvē.

Kas tik nav dzirdēts šīs tēmas kontekstā! Pūpoli vāzē Pūpolsvētdienā - pagānisms! Krāsotas olas Lieldienās - pagānisms! Bērzu meijas Vasarsvētkos - pagānisms? Ozollapu vai puķu vainags Jāņos - pagānisms! Eglītes rotāšana Ziemassvētkos - pagānisms! Brīnums, kā par pagānismu vēl nav pasludināta Jāņu siera vai Ziemsvētku pīrāgu ēšana. Protams, svētkos, kuros pārklājas kristīgās un pagāniskās tradīcijas, ārējie svētku atribūti reizēm var sakrist, taču doma, kas tajos ielikta, būs pavisam cita. Neviens kristietis šajos svētku simbolos nekad nav ielicis kaut ko pagānisku, kur nu vēl pielūdzis elkus. Tāpēc kristieši, kas svētku simbolos nesaskata neko grēcīgu, ir pārsteigti, kad viņus apsūdz pagānismā. Acīmredzot, tas ir atziņas jautājums. Bet vai atziņa vienmēr tiek tulkota pareizi?

Lai ilustrētu domu par nepareizi saprastu atziņu, pastāstīsim vienu gadījumu. Kāda mums pazīstama māsa šādas atziņas iespaidā sagrieza un sadedzināja vairākus savus apģērba gabalus, tostarp mājas čības, jo uz tām esot “kaut kādas zīmes”. Kad ieraudzījām šīs “zīmes”, bijām pārsteigti. Uz čībām un citiem apģērba gabaliem bija redzami briedīši, eglītes, sniegpārsliņas un citi Skandināvijā, Vācijā, ASV, Kanādā un citās ziemeļu puslodes zemēs ierasti ziemas apģērba dekori. Šī mīļā māsa ir patiesa kristiete, kas no sirds cenšas būt patīkama savam Kungam. Taču šajos gluži nevainīgajos rakstos viņa saskatīja pagāniskas zīmes un simbolus. Kļūdaini saprastas atziņas radītu baiļu dēļ.

Reizēm ir patiesi skumji vērot pārspīlēto ņemšanos ap dažādiem rakstiem un “zīmēm”. Nav šaubu, ka ir konkrēti simboli un zīmes, kas apzīmē okulto, pagānisko, sātanisko. Tādas izmantot jebkādā veidā tik tiešām ir bīstami, taču kristieši tādas nekad nelietos. Jautājums, vai jebkura lieta un priekšmets pats par sevi var būt ļauns vai labs? Varbūt svarīgi ir, kā mēs to uztveram un kam izmantojam? Pat kristīgi simboli var tikt izmantoti nepareiziem mērķiem, ja, piemēram, krustiņu ap kaklu nēsājam kā aizsargājošu amuletu, vai “zīlējam” nākotni pēc nejauši uzšķirtas rakstu vietas Bībelē. Bet tādēļ, ka kāds tā dara, mēs taču nepārstāsim lietot krusta zīmi vai atturēsimies no Bībeles lasīšanas vispār?

Šodien ir cilvēki, kas māca, ka kristietim nav jāsvin nekādi svētki, izņemot tos, kas norādīti Bībelē. Šāds noliegums cieši saistīts ar jūdaisma mācību, pareizāk sakot, ar tā pseidokristīgo versiju - mesiānisko jūdaismu. Kaut arī paši mesiāņi atklāti paziņo, ka neesot kristieši, šo mācību pārņēmuši daudzi kristīgi brāļi un māsas, pat tie, kas pagaidām vēl nav pilnīgi pārgājuši mesiāniskajā jūdaismā. Taču nav nekāda teoloģiska vai loģiska pamatojuma liegt kristietim svinēt, piemēram, Kristus piedzimšanas dienu un citus gan visai kristietībai, gan konkrētām konfesijām būtiskus svētkus. Kāds pamats vispār būtu aizliegt svinēt svētkus? Ir pat mācības, kas cilvēkiem aizliedz svinēt pašu dzimšanas un vārda dienas. To visu pasludina ja ne gluži par pagānismu, tad pasaulīgumu noteikti. Bet vai tā patiešām ir?

Visbiežāk dzirdētais arguments ir tas, ka senatnē kristieši daudzus pagānu svētkus mākslīgi aizstājuši ar savējiem, tāpēc patiesībā mēs tagad it kā svinot senus pagānu godus. Pievēršot Eiropas tautas kristietībai, misionāri patiešām nereti pagāniskajās svētvietās ierīkoja kristīgās, tāpat pagāniskos svētkus aizstāja ar kristīgiem. Tomēr, vai jūs jebkad esat redzējuši, ka kristieši, piemēram, svinētu ziemas saulgriežus, nevis Kristus piedzimšanu? Turklāt pagāniskie ziemas saulgrieži ir divas dienas agrāk, tāpēc šie svētki nekādi nepārklājas. Jēzus piedzimšanas īstais datums nav zināms, tomēr tas nav iemesls, lai Jēzus dzimenīti nesvinēt vispār, un ja vairākums pasaules iedzīvotāju šos svētkus svin 25.decembrī, būtu muļķīgi neizmantot tik lielisku iespēju pasludināt Evaņģēliju šiem ļaudīm. Cita lieta, ka šodien šie svētki tiek sekularizēti un pārlieku komercializēti, bet tā jau ir pavisam cita tēma.

Līdzīgi ir ar citiem svētkiem. Lieldienas it kā būtu pagāniskie pavasara saulgrieži, taču ar jūdu Pesahu un Kristus augšāmcelšanos tiem maz sakara. Pesahs ir bibliski noteikts un izrēķināms datums, kas nekādā veidā nav saistāms ar saulgriežiem, bet gan Israēla tautas iziešanu no Ēģiptes verdzības. Nav arī vajadzības to saistīt ar Tuvo Austrumu tautu pagānisko auglības dievieti Aštarti, kuras vārdā angļu mēlē it kā nodēvētas Lieldienas (Easter), jo latviešu pagāni pilnīgi noteikti neko nezināja par tādu dievieti un nekad pavasara ekvinokciju nav saukuši par Easter. Turklāt tam visam nav nekāda sakara ar to, ko šajos svētkos svin kristieši. Tieši tāpat ir ar Vasarsvētkiem jeb ebreju Šavuot, kas vispār nekad nav bijuši saistīti ar pagānismu. Visas izdarības, ko latvieši mēdz piekopt šajos svētkos, visticamāk radušās no vēsturiski ilgās pagānisko ierašu pārlieku lielās ietekmes tautā, kas pat gluži kristīgiem svētkiem izdomāja dažādas ārišķīgas puspagāniskas izpausmes formas, rituālus un tradīcijas.

Atgriežoties pie krāsotām Lieldienu olām, kāds varētu jautāt: kam Kristus augšāmcelšanās svētkos krāsotas olas? Mēs atbildētu vienkārši: tāpēc, ka garšo, un Lieldienas ir lielisks iemesls, lai tās ēstu mazliet vairāk nekā ikdienā. Bez jebkādiem zemtekstiem un “zīmēm”. Turklāt mums patiešām nav gadījies redzēt, ka kristiešu namos, kur olas Lieldienās krāso, kāds tās dekorētu ar pagāniskām rakstu zīmēm un simboliem. Parasti uz olām redzami Dieva radīto augu, lapu un puķu nospiedumu raksti. Pareizticīgo kultūrā, piemēram, krāsotas olas viennozīmīgi saistītas ar Pashu jeb Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Gan grieķu, gan krievu pareizticīgie būtu ļoti pārsteigti, ja olu dēl viņus kāds apvainotu elkdievībā. Ja arī šai tradīcijai reiz būtu bijušas pagāniska saknes, tad tūkstošgadīgā kristīgā pieredze sen likusi tās aizmirst. Tā ir pareizticīgo tautu kultūras iezīme, nevis elku pielūgšana.

Vai krāsota vistas, pīles, zoss, tītara vai jebkura cita putna ola pati par sevi vispār var būt “pagānu auglības dievietes pielūgšanas simbols”? Tāda tā būs tikai tiem, kas pielūdz šo dievieti, bet tādus mūsdienās grūti atrast, vai arī tiem, kas domā, ka ola kaut kādā veidā ir saistīta ar elku pielūgšanu. Esam pārliecināti, ka neviens kristietis, krāsojot vistas olu, ne uz mirkli nav iedomājies, ka tā varētu būt kaut kā pielūgsmes simbols. Tieši tāpat kā izrotāta eglīte, lampiņas un svētku dekorācijas ir vienkārši skaists fons Kristus dzimšanas dienai un nekas cits. Tāpat kā pūpoli Pūpolsvētdienā un bērzu meijas Vasarsvētkos ir tikai dekori bez jebkādas slēptas nozīmes. Tāpat kā pasēdēšana pie ugunskura ar draugiem kristiešiem Jāņos pavisam noteikti nav pagānisko saulgriežu svinēšana, bet vienkārši kristīga sadraudzība, kurā tiek gan pielūgts Dievs, gan dziedātas slavas un pateicības dziesmas.

Tomēr vienlaikus mums saviem bērniem un tiem, kas to nesaprot, ir pienākums stāstīt, kāda ir visu šo svētku patiesā būtība. Ka Ziemassvētku centrālais varonis nav Santaklauss, bet Jēzus Kristus, un Santaklausa tēls patiesībā nozagts 4.gadsimta Miras pilsētas bīskapam Nikolajam, kuru pazina kā trūcīgu ļaužu aizstāvi un apdāvinātāju. Mums jāstāsta, ka mūžzaļā svētku eglīte simbolizē pastāvību un mūžīgo dzīvību un cits citu mēs apdāvinām tāpēc, ka Dievs mums devis vislielāko dāvanu - Savu Dēlu. Mums nav jāmelo bērniem, ka Ziemassvētku vecītis atlido ziemeļbriežu viltās kamanās, vai Lieldienās zaķi dēj olas. Tā vietā jaunajai paaudzei jāstāsta par Kristus augšāmcelšanās spēku un olu kā dzīvības uzvaras simbolu. Olu krāsošanā “pieķertais” brālis par to rakstīja: “Olā vislabāk var redzēt trīsvienību. Čaula, baltums un dzeltenums. Tas ir brīnums, kā no tā visa var parādīties cālītis!”

Runājot par tautiskajām rakstu zīmēm, jāņem vērā, ka ne visi latvju raksti ir saistīti ar pagāniskām dievībām. Baltu ciltīm senlaikos nebija sava alfabēta un rakstu valodas, tāpēc dažādi vēstījumi tika izteikti grafiskās zīmēs. Bija zīmes, kam patiesi ir reliģiska nozīme, taču lielākā daļa vienkārši ir neitrāla ornamentika. Vai šo dažu zīmju dēļ mums vajadzētu atteikties no visām, neņemot vērā, ka šīs rakstu zīmes ir daļa no latviešu kultūras mantojuma? Vai tautisko rakstu dēļ, kas ieausti faktiski visos tautastērpos, kristietim būtu jāatsakās no to valkāšanas? Mūsu senči tautastērpos apmeklēja pat dievkalpojumus baznīcā. Vai šodien esam tiesīgi spriest par viņu ticības īstumu un pareizību?

Ir pilnīgi skaidrs, ka kristiešu namos vai apģērbā nav vietas pagāniski reliģiskiem dievību simboliem, piemēram, lietuvēna krustam jeb pentagrammai, kas vispār ir sātaniska zīme, Jumja, Ūsiņa un tamlīdzīgām zīmēm. Taču vai tādēļ mest ārā katru tautisku sedziņu, kas ir mūsu mājā? Raksti uz tiem lielākoties ir gluži nekaitīgi. Un ko darīt ar daudzās ģimenēs vēl no padomju laikiem saglabātām bērnu dienu prievītēm un dūraiņiem, uz kuriem arī ir rakstu zīmes? Tāpat, vai zemessargam kristietim būtu jāatsakās sargāt savu Tēvzemi tikai tāpēc, ka vairāku Zemessardzes vienību simbolikā redzams ugunskrusts? Latvijas brīvvalsts laikā starpkaru periodā ugunskrusts bija ierasta simbolika, kas rotāja par kara lidmašīnu astes un korpusus, tomēr neviens to nesaistīja ar pagāniskas pielūgsmes objektu.

Pārlieku lielās bailes no latviešu rakstu zīmēm ir novedušas pie dažādiem pārspīlējumiem. Savulaik kāds publiskai sadedzināšanai atnesa pat Latvju Dainu sējumus. Tomēr latviešu tautasdziesmas nekādi nevar salīdzināt ar Bībelē minēto okulto buršanas grāmatu sadedzināšanu Efezā, jo lai gan tajās ir arī pagāniski reliģiska satura četrrindes, tāpat morāli apšaubāmas “nerātnās dziesmas”, tomēr lielākais vairākums dainu ir absolūti nekaitīgas, bet daudzas pat gluži saderīgas ar kristīgiem morāles principiem, jo radušās salīdzinoši nesenā pagātnē, kad kristīgā mācība jau bija iesakņojusies ļaužu apziņā. Dedzinot šo kultūras pieminekli, mēs nonākam uz viena līmeņa ar islāma radikāļiem, kas 2001.gadā uzspridzināja pirmskristus laika unikālas Budas statujas Afganistānā, vai “Islāma valsts” teroristiem, kas masveidā iznīcināja kultūrvēsturisko mantojumu, tostarp senus kristiešu dievnamus.

Ir dzirdēti arī brīdinājumi tiem, kas dodas ārzemju ceļojumos, uzmanīties ar dažādu suvenīru iegādi, kā arī mudinājumu pārskatīt jau esošo suvenīru plauktus, vai tajos nav paslēpts kas okults un bīstams. Tomēr ir maz ticams, ka kristieši ārzemēs skraidītu pa citu ticību tempļiem, iegādājoties apšaubāmus suvenīrus. Vismaz mēs neesam neviena kristieša mājās redzējuši ne Budas skulptūriņas, ne musulmaņu galvas apsējus ar Korāna rakstiem, ne primitīvo cilšu šamaņu rīkus. No visa tā drīzāk jāuzmanās sekulāriem cilvēkiem, kas patiesi reizēm iegādājas šādas lietas. Taču daži kristieši ir tik ļoti nobijušies, ka ceļojumos vispār vairs neuzdrošinās pirkt suvenīrus, ja nu vienīgi Izraēlā kādu suvenīrmenoru. Taču arī Izraēlā var gadīties nopirkt, piemēram, ar kabalistiku saistītus priekšmetus.

Varbūt mums tomēr reiz jābeidz cildināt sātana “milzīgo varu”, un domāt, ka katrs mazākais priekšmets mūsu mājās atnesīs lāstu un pazudināšanu. It kā mēs neatrastos Kristus asiņu apsardzībā un Dievs nebūtu spējīgs mūs pasargāt no visiem lāstiem. Pat ja mums nejauši gadītos ceļojumos nopirkt kaut ko patiesi nevēlamu, Svētais Gars to noteikti atklās. Nekas nav nešķīsts pats par sevi (Rom. 14:14) - ne ola, ne eglīte, ne ārzemēs nopirkts suvenīrs. Problēma rodas, ja šos priekšmetus saistām ar kādiem ticējumiem un rituāliem. Pūpoli paši par sevi ir vien dekoratīvi vītola zari vāzē, taču, ja kāds ar tiem slāna citus un kliedz: “Slimība ārā, veselība iekšā!”, tad tā patiesi kļūst par darbību, kas saistīta ar pagāniskiem ticējumiem. Tad tai patiesi ir maģiski garīga nozīme, kas pielīdzināma buršanai.

Šajā sakarā nāk prātā kāds gadījums. Neilgi pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, vienā no pirmajiem folkloras festivāliem “Baltica” tā atklāšanas pasākumā folkloras kopa “Skandinieki” sarīkoja pavisam īstu pagānisku rituālu, upurējot (ziedojot) ugunij dažādas veltes gan ēdiena, gan ziedu veidā. Tas viss notika latviešu valodā, kā dēļ daudzi ārzemju viesi, kas piedalījās ceremonijā, pat nenojauta, ka tā ir nevis vienkārši sena tautiska tradīcija, bet pavisam reāla elku kalpība. Kad televīzijas darbinieki kristieši par to pastāstīja norvēģu dejotājiem, kas arī izrādījās kristieši, viņi bija šokā. Protams, šie norvēģi valodas barjeras dēļ nevarēja zināt, kas notiek, bet mums kristiešiem, ja vien ir pamatotas aizdomas, ka kādos pasākumos iespējamas pagāniskas izdarības, tādos noteikti nav jāpiedalās.

Kristiešiem ir jāmācās atšķirt patiesi bīstamo, pagānisko un okulto no tā, kas kādam tikai varētu tāds šķist. Jau pieminētie norvēģu dejotāji, kas, starp citu, bija kristīgas draudzes deju ansamblis, jautāti, vai tautasdeju dejošana nav pretrunā viņu kristīgajai pārliecībai, atbildēja, ka katrai nācijai ir sava pagāniskā pagātne, taču tās tautas dejas, ko viņu dejo, būtībā ir autentiskas 19.gadsimta zemnieku sadzīves dejas, kas radušās laikā, kad norvēģi jau simtiem gadu bija kristieši. Tāpēc viņi nekādas pretrunas neredz, bet kas attiecas uz pagānismu, tad pēc tam, kad norvēģiem dota daudz cildenākā Kristus atziņa, būtu muļķīgi atgriezties pasaules “pirmspēku kalpībā” (Gal. 4:3). Tautiskais ar kristīgo nav pretrunā vienīgi tiktāl, cik tas nav saistīts ar pagāniskiem ticējumiem, rituāliem un maģiju.

Lūdzu nepārprotiet. Mēs nesakām, ka kādam obligāti jākrāso olas vai jāpušķo eglīte, ja tas ir pretrunā viņa pārliecībai. Tāpat mēs atzīstam, ka jābūt uzmanīgiem ar dažādiem simboliem, ja nezinām to nozīmi. Kristiešiem pavisam noteikti ir jābrīdina pasaule par okultā bīstamību, jo aizraušanās ar to var radīt smagas sekas. Mums jāstāsta cilvēkiem, ka “spēka zīmes”, ko amatnieki piedāvā dažādos brīvdabas tirdziņos, neaizsargā no ļaunuma, bet tieši pretēji - var to atnest. Mums jāstāsta, ka “stiprie vārdi”, ko lieto zintnieki un “tantiņas”, nav vienkārši senču zināšanas, bet buramvārdi, kas saistīti ar tumsas valdnieku un ļaunajiem gariem. Mums jābrīdina, ka ir bīstami piedalīties dažādos pagāniskos rituālos, kādus cilvēki, meklējot savu tautisko identitāti, pēdējos gados apmeklē arvien biežāk. Mums jāmudina vecāki sekot, kādās pagāniskās izdarībās viņu bērnus spiež piedalīties bērnudārzos un skolās. Mums jāsludina, ka nevis bluķa vilkšana atbrīvo cilvēku no grēkiem un ļaunuma, bet vienīgi Kristus. To mums ir jāsludina, nevis jāuzbrūk citiem kristiešiem par dažām nokrāsotām olām.

Norādot uz pārlieku lielo pagāniskā meklēšanu tur, kur tā reizēm patiešām nav, kāds komentētājs internetā rakstīja: “Izskatās ka te daži tik garīgi pārbrieduši, ka aizmirsuši visu labo lietu Radītāju, un tagad velni rādās aiz katras olas. Nu, nešķīstajiem jau viss ir nešķīsts, bet tiem, kam tīra sirds, viss ir šķīsts.” Pirmajā mirklī gribētos šiem vārdiem piekrist, taču ne viss ir tik vienkārši. Mēs apzināmies, ka tas, kas reizēm var šķist liekulīgs farizejisms, daudziem kristiešiem ir pavisam nopietni, jo viņi no sirds tic, ka Lieldienās nokrāsota ola ir briesmīgs pagānisms. Ko mums ar to darīt? Vai turpināt apsūdzēt vienam otru “nepareizā” kristietībā tikai par to, ka dažos jautājumos mums ir atšķirīga atziņa?

Apustulis Pāvils ir teicis: “Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas ir nešķīsts, tam tas ir nešķīsts” (Rom 14:14). Dieva Vārds arī pauž: “Ikviens lai pilnīgi turas pie savas pārliecības” (Rom. 14:5). Ja kādam konkrētā jautājumā ir atziņa, lai viņš ir svētīts savā atziņā, jo nav labi rīkoties pretēji sirdsapziņai. Protams, ja vien tava atziņa nav acīmredzamā pretrunā Dieva Vārdam. Tomēr “atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ” (1.Kor. 8:1). Šo uzpūtību varēja manīt arī komentāros pie minētās olu fotogrāfijas, kur daži augstprātīgi centās norādīt, ka kristieši, kas krāso olas, “nesaprot garīgas lietas” un ir “zīdaiņi Kristū”. Tāpat kristiešus, no kuriem daudzi ceļā ar Kristu ir jau vairākus gadu desmitus, kāds vienmēr centīsies apsūdzēt Ziemassvētku eglītes vai Lieldienu olu pielūgšanā, ko šie cilvēki nekad nav darījuši. Kas cits tas ir, ja ne uzpūtība?

Mēs nelolojam ilūzijas, ka arī šim rakstam nebūs pretinieku, kas nosodīs mūsu viedokli. Tomēr Dieva Vārds māca netiesāt savu brāli vai māsu: “Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt” (Rom. 14:4), un citā vietā: “Ja kāds ir sevī pārliecināts, ka viņš pieder Kristum, tad lai viņš apdomā, ka, tāpat kā viņš, tā arī mēs piederam Kristum” (2.Kor. 2:7). Ja kāds kaut ko neēd Kristus dēļ, bet otrs to ēd un arī dara to Kristum par godu, tad lai tie netiesā viens otru (Rom. 14:3). Ja kāds rotā eglīti par godu Kristus dzimšanas dienai vai nokrāso olu Kristus augšāmcelšanās svētkos, bet kāds cits to nedara atziņas dēļ, viņiem nav jānosoda vienam otra rīcību, bet jo vairāk jālūdz Dievu par savu brāli vai māsu. Dieva Vārds māca, ka visam Dieva bērnu starpā jānotiek mīlestībā (1.Kor. 16:14). Kā interneta komentāros ierakstīja kāds cilvēks: ” Pirmkārt vajadzētu sargāt mieru kristiešu starpā un iemācīties diskutēt [vienam ar otru] Kristus mīlestībā.” Jo tikai mīlestība ir spējīga mūs pārmainīt un darīt līdzīgākus Kristum.

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru