Lielā cīņa starp gaismu un tumsu. Vai pēdējais cēliens?

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 16-03-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Šis raksts tapa salīdzinoši ilgi. Kad darbs pie tā tuvojās nobeigumam, pārsteigti konstatējām, cik apjomīgs tas sanācis. Patiesībā te pietiktu materiāla trim mūsu publikācijām. Vienu brīdi pat apsvērām, vai tā arī nedarīt, sadalot šo rakstu vairākās daļās. Tomēr sapratām, ka tajā aplūkotās tēmas ir cieši saistītas cita ar citu, un tās sadalot, pazudīs tik svarīgais konteksts. Tāpēc, neskatoties uz interneta paaudzes lasītājam visai ievērojamo raksta apjomu, lūdzam lasītājus to izlasīt līdz galam, ja ne citādi, tad lejupielādējot vai izdrukājot un lasot pa daļām. Uzskatām, ka cilvēkiem ir jāzina mūsdienu pasaules aktuālās tendences un lielo vērtību cīņu, kuras kulminācija mums visiem vēl priekšā. Lasi, pārdomā un izdari sirdsapziņā balstītu izvēli.

****

2021.gada 20.janvārī pasaules uzmanība bija pievērsta Vašingtonai, kur notika jaunā ASV prezidenta Džo Baidena inaugurācijas ceremonija. Latvijā šajā dienā pieminēja barikāžu laiku pirms 30 gadiem. Tomēr abās valstīs todien risinājās vēl kādi notikumi, kas šo valstu, bet ASV gadījumā arī visas pasaules nākotnei var izrādīties diezgan būtiski. Amerikā Balto namu klusi pameta eksprezidents Donalds Tramps, kurš jaunajai administrācijai novēlēja saglabāt Ameriku drošu un pārtikušu, bet vienlaikus apsolīja atgriezties arī pats. Savukārt Latvijā šajā dienā ar premjeru Krišjāni Kariņu tikās liberāļu apvienības “Attīstībai/Par” vadība, lai spriestu, kā nepieļaut valsts pamatlikumā nostiprināt to, kas bijis pats par sevi saprotams daudzām latviešu paaudzēm, proti - ģimenes jēdzienu.

Visi šie notikumi izgaismo kādu pēdējo gadu fenomenu. Cīņa starp konservatīvo un liberālo, tradicionālo un “progresīvo”, kristīgo un bezdievīgo ir iegājusi jaunā, iespējams, izšķirošā fāzē. Ar katru dienu tā kļūst arvien skaudrāka visā pasaulē un Latvija nav izņēmums. Tradicionālais un liberālais pasaules uzskats savā starpā konfliktējuši vienmēr, taču ar tādu agresiju, ar kādu šī cīņa noris pēdējos gados, pasaule vēl nav pieredzējusi. Iepriekš pretišķības vairāk izpaudās starp dažādām politiskām ideoloģijām, bet tagad tās saplūdušas divās lielās vērtību straumēs - uz konservatīviem, tradicionāliem pamatiem balstītā vērtību sistēmā un tai pretstatā ultraliberāļu un jaunmarksistu globālā ideoloģijā, kas Dieva vietā visu vērtību centrā noliek cilvēku ar tā grēcīgajām iegribām.

Savienotajās Valstīs šī cīņa pēdējā laikā izpaudusies gan kreiso ekstrēmistu izraisītajos nemieros (lasiet ŠEIT), gan prezidenta priekšvēlēšanu, vēlēšanu un pēcvēlēšanu laika notikumos (lasiet ŠEIT). Sākotnējie protesti pret policijas vardarbību ātri pārauga melnādaino radikāļu rīkotos grautiņos, kuriem pievienojās ultrakreisie ekstrēmisti ar mērķi izraisīt “revolūciju” un iznīcināt ASV “politisko sistēmu”. Pēkšņi apšaubīts tika viss, uz kā uzbūvētas Savienotās Valstis - vērtības, valsts vēsture, “nācijas tēvi”. Šādā situācijā daudziem mazāk būtiskas šķita prezidenta kandidātu personīgās labās vai sliktās īpašības, bet gan vērtību sistēma, kādu tie pārstāv. Līdz ar to abi prezidenta kandidāti kļuva par simboliem noteiktām sabiedrības grupām - Tramps visiem, kam tuvas tradicionālās, konservatīvās un kristīgās vērtības, kamēr Baidens dažāda profila kreisajiem, neoliberāļiem un kultūrmarksistiem.

Paradoksāli, ka cīņa starp dabisko un “jauno normālumu” visvairāk redzama tieši Rietumu pasaulē, kur demokrātija šodien daudziem kļuvusi par aizsegu neierobežotai “brīvībai” ne tikai politiskos un cilvēktiesību, bet arī morāles un tikumības jautājumos. Jēdziens “tikumība” daudzviet pat vispār atmests kā novecojis. Rietumu zemēs, īpaši Eiropas Savienībā, dažādu “jauno ideoloģiju” lobijs guvis tik lielu ietekmi, ka par neatņemamām cilvēka pamattiesībām pasludinātas daudzas amorālas “brīvības”. Tomēr arī tradicionālās vērtības no ļaužu apziņas nekur nav pazudušas, tikai cilvēki baidās savus uzskatus paust atklāti, jo zina, ka tiks nozākāti par fašistiem, ksenofobiem, homofobiem un citos nicinošos vārdos, bet varbūt pat sodīti. Taču nu arī Rietumos cilvēki beidzot sāk atbrīvoties no baiļu varas un apvienojas kustībās, kas stingri iestājas par konservatīvām un nacionālām vērtībām.

Latvijā vērtību pretstāve līdz šim visasāk izpaudusies jautājumos par tikumību. Jauns etaps šajā cīņā sācies līdz ar Satversmes tiesas spriedumu, kas nepamatoti paplašināja ģimenes jēdzienu (lasiet ŠEIT). Patiesībā tiesā iesniegtās lietas būtība bija par tiesībām tā saukto “tēva atvaļinājumu” saņemt ne vien bērna tēvam, bet arī kādam citam viņam un viņa mātei tuvam cilvēkam. Tomēr ST, pārkāpjot savas kompetences robežas, pieņēma politisku lēmumu, patvaļīgi mainot tradicionālo izpratni par ģimeni, tās jēdzienā iekļaujot arī viendzimuma pāru kopdzīvi un citas Latvijas likumos neparedzētas “ģimenes” formas. Šāda rīcība izsauca lielas sabiedrības daļas sašutumu, taču cilvēkiem tika norādīts, ka ST lēmums nav apstrīdams un izpildāms obligāti. Tā Eiropas Savienības pseidovērtības un dažu tiesnešu politisks lēmums izrādījās pārāki par likumdevēju un tautas vairākuma viedokli.

Pēc šī Satversmes tiesas šokējošā lēmuma aktivizējās visa neoliberāli marksistiskā fronte Latvijā. Arī agrāk “progresīvie” laiku pa laikam rīkoja uzbrukumus tradicionālajām vērtībām, tomēr lielākoties tie beidzās bez paliekošām sekām sabiedrībai, ja neskaita dažus praida gājienus. ST spriedums kļuva par detonatoru, kas uzspridzināja kreiso liberāļu atklātas agresijas lādiņu. Tagad uzbrukums konservatīvajam un tradicionālajam notiek visos virzienos, sākot ar piketiem un dabiskas ģimenes aizstāvju nomelnošanu, beidzot ar sabiedriskās domas aktīvu apstrādi plašsaziņas līdzekļos un citām aktivitātēm. Kultūrmarksistiem ir spēcīga politiskā aizmugure partiju apvienības “Attīstībai/Par” un “Progresīvie”, bet tagad arī “Jaunās Vienotības” un pārsteidzošā kārtā - “Saskaņas” veidolā.

Konservatīvo vērtību demonizēšana

Viens no jaunā ASV prezidenta jājamzirdziņiem ir runas par nācijas samierināšanu un vienošanu. Šo mērķi viņš pauda arī savā inaugurācijas runā. Tomēr par Baidena spējām vienot amerikāņus šaubīties liek tā pati inaugurācijas runa. Sācis ar aicinājumu uz nācijas izlīgumu, jau pēc dažām minūtēm prezidents asi uzbruka visiem, kas piedalījās 6.janvāra protestos pie Kapitolija ēkas, un vēlāk tikpat negatīvi izteicās arī par eksprezidentu Trampu. Televīzijas tuvplānā labi varēja redzēt, ka šajos brīžos Baidena sejā iegūla neglīta naida grimase. Ja viņš patiesi meklētu izlīgumu sašķeltajai sabiedrībai, tad izvairītos pieminēt tik jūtīgas tēmas un neapsūdzētu daļu nācijas teju valsts nodevībā. Šādi uzbrukumi drīzāk liecina, ka Baidena skatījumā “nācijas vienotība” nozīmē konservatīvo pilnīgu kapitulāciju, samierinoties vai vismaz publiski nekritizējot demokrātu varavīkšņaini liberālo politiku.

Bija redzams, ka Baidena un citu oratoru runās Tramps tiek apzināti demonizēts. Viņa prezidentūras laiks tika saukts par dziļāko tumsu, ko ASV nācies pārdzīvot, savukārt Baidena nākšana pie varas attēlota kā jaunu cerību rītausma, kas Amerikai un visai pasaulei nesīs gaišāku rītdienu. Tas nekas, ka vismaz puse amerikāņu domā pilnīgi pretēji un uzskata, ka tieši Baidena prezidentūra iezīmēs Amerikas norietu. Tas nekas, ka milzīga ASV pilsoņu daļa Trampa prezidentūru daudzos tās aspektos uzskata par labāko, kas Amerikai pēdējos gadu desmitos bijusi. Šīm “pagātnes paliekām” jaunā administrācija liek skaidri saprast, ka nākotne Savienotajās Valstīs pieder visu veidu “progresīvajiem”.

Latvijā situācija ir līdzīga. Konservatīvo vērtību piekritēji tiek apsūdzēti sabiedrības šķelšanā, naida un neiecietības kuribnāšanā, novecojušu un realitātei neatbilstošu uzskatu sludināšanā. Tā patiesība tiek viltīgi sagrozīta, jo tieši “progresīvo” nemitīgie uzbrukumi paaudžu paaudzēs izauklētām tikumiskām vērtībām rada lielas sabiedrības daļas asu pretreakciju. Tieši nekaunīgie uzbrukumi laulības un ģimenes jēdzieniem šodien visvairāk šķeļ sabiedrību. Un tieši pār konservatīvu cilvēku galvām gāžas vislielākā naida un neiecietības straume. Arī ASV ne jau Tramps sašķēla sabiedrību - tā bija sašķelta jau krietni pirms tam. Tramps tikai kļuva par katalizatoru, kas atbrīvoja ilgi krājušos lielas sabiedrības daļas neapmierinātību ar arvien pieaugošo liberāļu uzbrukumu viņiem svarīgām vērtībām.

Pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”, kas sen kļuvis par propagandas un cenzūras centru, nesen nāca klajā ar “atmaskojošām” publikācijām par tiem, kuri vēlas Satversmē nostiprināt dabiskas ģimenes jēdzienu. Uziet kaut ko patiesi skandalozu “Re:Baltica” neizdevās, tomēr raksts vienalga tika publicēts un izsmejošs video uzfilmēts. “Pētījumā” liels uzsvars likts uz “caurkritušiem politiķiem, Maskačkas “kačokiem”, kara veterāniem un autosportistiem”, ne ar vārdu nepieminot, ka “Memorandu ģimenes vērtību stiprināšanai” parakstījušas jau vairāk nekā 150 nevalstiskas organizācijas un uzņēmumi, vairāk nekā 75 draudzes un vairāk nekā 4400 privātpersonas. Acīmredzot re:čekistu mērķis nebija neitrāla pētnieciskā žurnālistika un patiesības noskaidrošana, bet “tikumības aizstāvju” noniecināšana, cenšoties tos parādīt kā marginālus dīvaiņus vai kristīgus fundamentālistus.

Līdzīgu rakstiņu publicējusi arī žurnāliste Sandra Veinberga, kas pēc pārcelšanās uz Zviedriju kļuvusi par aktīvu “progresīvo vērtību” propagandisti. Viņai ļoti nepatīk “krustneši” un citi konservatīvie. Marksistu stratēģija vienmēr bijusi demonizēt visu konservatīvo, uz tradicionālām vērtībām balstīto, īpaši uzbrūkot konservatīvo viedokļu līderiem. Konservatīvie liberāļu propagandā tiek attēloti kā tumsonīgi, galēji netoleranti cilvēki, kas sēj sabiedrībā naidu un uzbrūk visam citādajam. Savukārt neoliberāļi un citi “jauno ideoloģiju” adepti tiek pasniegti kā miermīlīgi cilvēki, kas tikai vēlas vienādas tiesības visiem. Taču brīdī, kad tiek skartas šiem “miermīlīgajiem” būtiskas intereses, tolerance pazūd kā nebijusi un pār konservatīvu cilvēku galvām gāžas neslēpta naida, agresijas un izsmiekla straume.

Kristiešu šķelšana un diskreditēšana

Ievērojama loma Baidena inaugurācijā bija atvēlēta reliģiskajam aspektam. Oratoru runās laiku pa laikam tika piesaukts Dieva vārds, arī prezidenta zvērestu Baidens nodeva roku turot uz ģimenes Bībeles, kuras vāku rotāja milzīgs krusts. Viceprezidente Kamala Harisa pat zvērēja pie divām Bībelēm. Varētu domāt, ka jaunā ASV administrācija būs pats dievbijības iemiesojums. Kāpēc tad lielākā daļa visu konfesiju ASV kristīgo draudžu Baidena nonākšanu Baltajā namā uzskata par sliktu zīmi Amerikai? Tāpēc, ka daudzas jaunās administrācijas deklarētās vērtības un ieplānotie darbi ir pretēji Dieva likumiem un patiesai dievbijībai. Piemēram, Kamala Harisa ir kreisi feministiska homoseksuāļu, transpersonu un abortu aizstāve, un arī Baidens aizstāv abortus, turklāt pat vēlīnā grūtniecības stadijā. Viņš arī solījis cieši raudzīties, lai LGBT tiesības tiktu ievērotas ne vien Savienotajās Valstīs, bet visā pasaulē, pret “pārkāpējiem”, ja būšot nepieciešams, vēršot sankcijas.

Nepārsteidza ASV popzvaigžņu piedalīšanās Baidena inaugurācijā, jo “brīvu” dzīvesveidu piekopjošie šovbiznesa pārstāvji vienmēr atbalstījuši Demokrātu partiju. Taču ko šajā pasākumā darīja mācītāji, labi zinot, ka daudzas jaunā prezidenta publiski deklarētās vadlīnijas ir klajā pretrunā Dieva Vārdam un kristīgām vērtībām? Kāds teiks, ka aizlūgt “par valdībām un varām” ir labi un pareizi. Jā, tas tik tiešām ir labi un pareizi, taču, ja zināms, ka šī vara grasās rupji pārkāpt Dieva noteiktās robežas un kārtību, šo mācītāju pienākums bija savās uzrunās un lūgšanās brīdināt jauno prezidentu un visu nāciju par garīgajām sekām, kādas šāda rīcība radīs Savienotajās Valstīm, jo “Dievs neļaujas apsmieties”. Diemžēl neatradās neviens tik drosmīgs mācītājs, kas to publiski pateiktu, jo tas taču sabojātu liberāļu kungiem svētkus. Nav jau arī zināms, kāds ir pašu šo konkrēto mācītāju dzīvesveids un uzskati.

Diemžēl “jauno ideoloģiju” postošajai indei izdevies apmāt arī daļu ticīgo. Kā ļaundabīgs audzējs šīs Dieva Vārdam pretējās mācības un to radītās “Baznīcas” šodien izkropļo daudzu zemju kristīgās sabiedrības. ASV ir viens no bēdīgākajiem piemēriem. Reizēm šķiet, ka no izslavētās amerikāņu dievbijības palikušas vien tradīcijas, kamēr patiesi kristīgs dzīvesveids tikpat kā izzudis. Šodien Amerikā var sevi saukt par kristieti un vienlaikus pārmērīgi lietot alkoholu vai smēķēt “zālīti”. Var būt kalpotājs kristīgā draudzē un tajā pašā laikā dzīvot laulības pārkāpšanā. Var būt mācītājs vai bīskaps un piekopt homoseksuālu dzīvesveidu vai pat pedofiliju. Un var to visu nedarīt un ārēji it kā negrēkot, taču atbalstīt LGBT, abortus un citas amorālas ideoloģijas. Baidens ir tieši tāda veida “kristietis”.

To pierāda arī viņa inaugurācijai veltītais lūgšanu “dievkalpojums”, kas notika Vašingtonas Nacionālajā katedrālē. Tā bija pirmā nacionālā lūgšanu sapulce, kurā piedalījās augstu stāvoši homoseksuāļu un transgenderu “garīdznieki”. Homoseksuāļu “tiesību” aktīvisti par šo Baidena žestu bija neviltotā sajūsmā, izsakot pārliecību, ka “LGBT balss beidzot ir sadzirdēta” un jaunais prezidents pierādījis, ka viņa politika atspoguļos “patieso Ameriku“. Jaunā administrācija nodrošināšot LGBT “tiesības un taisnīgumu” un sekmēšot “Amerikas dvēseles dziedināšanu”. Kādi briesmīgi maldi! Seksuālās un morālās perversijas Amerikas dvēseli nevis dziedinās, bet pazudinās galīgi. Šādi “dievkalpojumi” zaimo visu, kas ir Dievs, Baznīca un kristietība. Tieši šādā virzienā dodas Baidena prezidentūra.

Latvijā liberāļiem un kreisajiem Dievs un Baznīca nekad nav bijušas autoritātes. Nemitīgi tiek atgādināts, ka Latvija ir sekulāra valsts, kur Baznīca un valsts vara tiek šķirtas, tāpēc kristiešiem nav jāiejaucas jautājumos, kas ir varas institūciju kompetencē. Arī tā sauktā ticības mācība neesot pieļaujama pat tikai kā izvēles priekšmets un izmetama no vispārizglītojošo skolu programmas. Apzināti tiek ignorēts fakts, ka arī kristieši ir šīs valsts pilntiesīgi pilsoņi, kam ir visas tiesības izteikt savu viedokli nācijai svarīgos jautājumos. Augstustāvoši politiķi, kas citādi baznīcai pat tuvumā nav manīti, lielos valsts svētkos sēž ekumeniskajos dievkalpojumos, tomēr paliek kurli pret mācītāju un bīskapu pausto viņu politikas kritiku, tā vietā, lai uzklausītu, nožēlotu un atgrieztos uz patiesības ceļa.

Taču arī pašu kristiešu vidū ieviesusies maldu mācība, kas neatzīst Bībeli par patiesu un negrozāmu Dieva Vārdu, bet aicina to piemērot katra laikmeta uzskatiem un realitātei. Liberālās teoloģijas postošie augļi pasaulē redzami gan perversajās homoseksuāļu un radikālo feministu draudzēs, kur pat Dievs tiek pataisīts par sievieti, gan samiernieciskajā attieksmē pret abortiem, laulības šķiršanu un citām “cilvēciskām vājībām”, jo “Dievs taču ir mīlestība”. Latvijā liberālās teoloģijas lielākie bastioni ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, dažas luterāņu un anglikāņu draudzes, kā arī ārzemju latviešu LELBĀL Baznīca. Tā saukto “homoseksuāļu draudžu” ideja gan pie mums izgāzās, tomēr dažā sevi par kristīgu dēvējošā draudzē joprojām kalpo atklāti homoseksuāļi. Apzināti vai neapzināti, bet “liberālie kristieši” atrodas vienos ierakumos ar kreisi neoliberālajiem politiķiem un LGBT lobiju, kas viņus izmanto par ieroci kristīgās sabiedrības šķelšanai, cīņā pret tradicionālo, biblisko kristietību.

Lielākā pretstāve starp tradicionālo un liberālo šobrīd notiek jautājumā par ģimenes jēdziena nosargāšanu. Faktiski visu Latvijas kristīgo konfesiju un brīvdraudžu vadība un lielākā daļa ierindas kristiešu atbalsta tradicionālas ģimenes jēdzienu, par ko konfesiju vadītāji paziņojuši vēstulē valsts augstākajiem vadītājiem un Saeimas deputātiem. Taču atsevišķi “akadēmisko un reliģisko aprindu pārstāvji” atklātā vēstulē negaidīti nostājās pretī ierosinājumam Satversmē noteikt, ka ģimenes pamatā ir savienība starp vīrieti un sievieti. Šāds demaršs šokēja daudzus, kam prātā nebūtu nācis, ka par dabiskas ģimenes jēdzienu nāksies cīnīties ne vien ar homoseksuāļu lobiju, bet pašu brāļiem un māsām. Tas tikai pierāda Bībeles patiesību, ka laiku beigās sātanam izdosies “pievilt arī izredzētos”.

Kreisajiem liberāļiem Baznīca ar tās autoritāti ir nepatīkams traucēklis, no kā pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas. Šim mērķim noder gan kristīgo kopienu, draudžu un līderu nomelnošana, gan liberālo kristiešu “toleranto” uzskatu pretnostatīšana “tumsonīgajam fundamentālismam”. Šādā kontekstā vērtējama gan liberālo teologu atklātā vēstule, gan Teoloģijas fakultātes kontroversiālā teoloģija un pat pāvesta Franciska neveiklā intervija, kurā viņš it kā atbalsta homoseksuāļus. Nepamatoti vispārināta tiek galvenokārt vienas konfesijas problēma ar pedofiliju, cenšoties morālu atbildību par to uzvelt visai kristietībai, tāpat nemitīgi atgādināts par viduslaiku inkvizīcijas patiesiem un iedomātiem briesmu darbiem. Visi, kas cenšas cieši turēties pie Bībeles patiesības, tiek nicinoši saukti par fanātiķiem, pretnostatot tos liberālajiem Dieva Vārda revidētājiem, kurus attēlo kā “patiesas mīlestības” paraugu.

Turpinājums 2.lapā.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2 3

Komentāri (11)

  1. Paldies par rakstu. Kopumā var piekrist, vien pāris piebildes.

    “Netolerantajā” Austrumeiropā vardarbības rādītāji ir vismaz uz pusi zemāki”. Es teiktu, ka iemesls šim ir nevis tāds, ka Austrumeiropā mazāk sit sievietes, bet gan tas, ka tur vienkārši par šādiem gadījumiem stipri mazāk ziņo tiesībsargājošām iestādēm.

    Par vārda brīvību un ierakstu dzēšanu no soctīkliem, kontu bloķēšanu… Nesaku, ka atbalstu šādu rīcību, bet ir jāsaprot, ka vārda brīvība nav visatļautība, un ir atšķirība - vai tu izsaki vienkārši viedokli vai arī paud melīgu informāciju, kas šajā laikā ir īpaši bīstami. Tobiš, ja tu pasaki, ka es 50 gados neesmu precējies, kas tev liek domāt, vai tikai neesmu gejs, tu izsaki savu viedokli, bet, ja tu vienkārši paziņo, ka esmu gejs, tu paud mani nomelnojošu informāciju un man ir tiesības netikt apmelotam. Kaut kā tā.

  2. GG,
    par vardarbības statistiku runājot, varētu būt tā, kā tu saki. Tomēr, tā kā runājot par Stambulas konvenciju tiek piesaukti tieši statistikas skaitļi, tad arī es to darīju, lai parādītu, ka pēc statistikas Latvija nebūt nav vardarbīgākā valsts. Taču, protams, vardarbība ģimenēs ir problēma. Pret Stambulas konvenciju esmu visiem zināmu iemeslu dēļ, jo tā mēģina no izdalīt kādas “īpaši aizsargājamas sabiedrības grupas”, kas manuprāt nav pareizi. Latvijā aizsargātam pret vardarbību jābūt jebkuram - gan sievietēm, gan vīriešiem, gan bērniem. Līdzīgi kā ar “Black lives matter”, bet es saku - “All lives matter”. Turklāt konvencija mēģina arī piespiest mūs atzīt, ka bez bioloģiskajiem pastāv arī sociāli konstruēti dzimumi, kas esot īpaši jāaizsargā.

    Par vārda brīvību. Protams, uz melīgu informāciju un viltus ziņām es to neattiecinu. Runa ir par to, ka kāds izsaka savu viedokli, piemēram, par otra rīcību, bet to pasludina par naida runu un dzēš viņa rakstīto. Vēl trakāk, ja par naida runu pasludina Dieva Vārdu. Un atkal - viedoklis, protams, ir jāizsaka korektā formā, nevis ar lamām, lāstiem vai aicinājumu uz vardarbību. Tad tā patiešām būs naida runa. Taču šodien cilvēkiem uzbrūk un viņu ierakstus un kontus dzēš par viedokļiem, kas vienkārši nesakrīt ar globālās elites neoliberālajiem uzskatiem.

  3. Smadzeņu skalošana kļuvusi tik neslēpta, un, jā, Jums taisnība, tieši pēdējo mēnešu laikā. Sākusies agresīva neiecietība tieši pret Baznīcu. Nekā citādi, kā par atklātu naidu to nosaukt nevar. Arī eitanāzijas jautājumā tas, ka valdība apspriedās ar mācītājiem, tika apspriests un izsmiets visos mēdijos. Jo valsts taču ir atdalīta no Baznīcas! Bet, ka daudzi Latvijas pilsoņi ir kristieši, aizmirst pieminēt. Un par jauniešiem runājot, viņi drīz pat nesapratīs, par ko tas lielais cepiens - galvenais taču ir mīlestība! Tā attaisno visu. Sabiedrība attālinās no garīguma, zaudē izpratni par grēku. Tur vairs nevar neko mainīt! Tomēr labi, ka visi neklusē, tad mēs jau dzīvotu kreiso liberāļu diktatūrā. Paldies par rakstu.

  4. Nevis cīņa ir iegājusi izšķirošā fāzē vai cilvēkiem bail runāt, bet cilvēku smadzenes attīstās - nevar vairs varu noturēt ar pasakām. Dievs to, Dievs šitā. Viens saka, desmit tulko. Kas tas ir? Smieklīga spirināšanās par kaut kādu ietekmi, kas sen kopš inkvizīcijas beigām ir izbalējusi. Ir uzskati, ir idejas - lieliski - partija, programma, vēlēšanas. Rezultāti parādīs. Bet nē - godīgi nevar, vajag kaut kā pa otrām durvīm. Lūk, tas nav cienīgi. Censties izlikties par pārākiem un zinošākiem, jo redz Bībelē ir rakstīts. Katru reizi, kad nāk klajā kārtējā baznīckunga netiklība, miljons cilvēku novēršas no reliģijas. Izrādās, Bībelē rakstīto var neievērot un soda no Dieva nav. Reliģijas bijušas un gājušas, arī šī aiziet, pēc savas ilgdzīvotības tāds knislis vien bija. Uzskatu - tikumīgi ir arī nemelot sev un citiem. Pie tā arī vajadzētu pieturēties katram individuāli.

  5. BezPartijas,

    ko īsti gribējāt ar savu komentāru pateikt. To, ka ne visai ieredzat kristietību? Raksta tēma gan vairāk bija par cīnu starp konservatīvo pasaules uzskatu, kas balstās uz tradicionālām, gadsimtos izkoptām vērtībām, un mūsdienu kreiso neoliberālismu, kas cenšas to, kas agrāk bija sabiedrībai nepieņemams kauns, padarīt par “jauno normālumu”. Tradicionālu, konservatīvu pasaules uzskatu pauž ne tikai kristieši, bet arī citu uzskatu cilvēki. Tāpēc jūsu komentāru var saprast arī tā, ka jūs atbalstāt homoseksuālu dzīvesveidu un propagandu, abortus, eitanāziju, vieglo narkotiku legalizāciju, tā saukto izdzēšanas kultūru, vajāšanu uzskatu dēļ, kopdzīvi bez laulības, seksa “brīvību” un visas citas nešķīstības, kādas piedāvā “jaunais normālums”. Ja tā, tad vismaz pagaidām jums nepiekrīt vairākums Latvijas sabiedrības.

    Kas attiecas uz kristietību, tad nemaldiniet sevi ar cerību, ka tā ir “aizejoša reliģija”. Pirmkārt, patiesa kristietība nav reliģija, bet personīgas attiecības ar Dievu, kas nosaka arī cilvēka dzīvesveidu. Otrkārt, Dievs pats ir teicis, ka Viņš cels savu draudzi un elles vārti to neuzvarēs. Cik reizes pasaules vēsturē dažādi valdnieki, impērijas un ideoloģijas nav paziņojušas, ka kristietība iznīks, taču iznīkuši ir pasi šie valdnieki, impērijas un ideoloģijas, bet kristietība izdzīvo, neskatoties uz to, cik grūtiem periodiem tā gājusi cauri. Un tā tas paliks līdz šis pasaules galam.

  6. Es personīgi atbalstu cilvēku pašu izvēli, kā dzīvot. Tātad - cilvēku brīvību. Visas Jūsu uzskaitītās nešķīstības var tiešām būt graujošas nešķīstības, bet var būt arī katra personīgā izvēle, vai (nez kā to pateikt) dzīves piespēlēts pagrieziens, kurā nav vairs izvēles. Vienīgais regulējums varētu būt - dari ko gribi, bet ar to netraucē citus. Kristietībā nav tāda baušļa?

    Es arvien mazāk esmu kategorisks savos uzskatos. Tāpēc nāk nedaudz smīns par tām “karojošajām nometnēm”. Par ko? Kāpēc? Būtībā par sīkumiem, kas tiek celti ārā un uzpūsti. Vajag paskatīties vēsturē, kas kādreiz skaitījās neķītrs, bet tagad ir norma. Jums taču vēsture patika? Tāpat arī par reliģijām - atveram lapu “Timeline of religion” un papētām. Cik tūkstošus gadu ir bijušas un ir citas reliģijas, nu tā, salīdzinot ar kristietību. Ir jātur atklāts prāts. Jebkurā brīdī var tik uzrakstīta jauna psiholoģijas grāmata, kas kaut kādā veidā labāk derēs šim cilvēces attīstības periodam. Evolūcijas gaitā smadzeņu apjomi taču palielinās? Nav taču vēlme visu laiku dzīvot kādā senajā, klasiskajā formā, piemēram, kad lasīt mācēja tikai viens cilvēks uz ciemu. :)

  7. BezPartijas,

    jūsu piemērs par lasītneprasmi (analfabētismu) kā senu tradīciju nav gluži salīdzināms ar gadsimtiem veidotām un vispārpieņemtām morāles un tikumības normām. Problēma varētu būt cilvēka ticībā. Ja cilvēks netic Dievam kā Personai, kas ir visa Radītājs un kā tāds noteicis arī mūžīgus morāles un uzvedības standartus (kaut vai 10 baušļi), kas nav pārkāpjami, tad viņam tie arī ir mūžīgi un negrozāmi. Ja cilvēks Dievam netic vai netic Viņam kā Personai, bet uzskata par kaut kādu Visuma spēku, tad, protams, nav vērts ievērot senus standartus, kas viņuprāt ierobežo cilvēka “brīvību” darīt, kas pašam patīk. Jo nav atskaites punkta par to, kas labs un ļauns. Taču no t’, ka cilvēki tā dara, ka viņi tic vai netic Dievam, jau nemainās realitāte, ka Dievs ir, un ka Viņš noteicis, kas ir un kas nav grēks, un kādas ir grēka sekas.

    Par kristietības salīdzinošo jaunumu runājot, ir jāsaprot, ka tā nevar būt vecāka par pašu Kristu. Tāpēc nav nozīmes spriest, ka citas reliģijas ir vecākas. Tomēr Dieva atklāsme cilvēcei bija arī pirms Kristus, tā sauktās Vecās Derības laikmetā, tikai līdz Kristum Dievs bija izvēlējies Sevi pasaulei atklāt caur vienu tautu - Israēlu. Arī apkārtējās tautas, ja to vēlējās, varēja ar šo atklāsmi iepazīties. Tomēr, kā Bībelē teikts, Dievs pārējām tautām līdz noteiktam laikam (līdz Kristum) atļāva iet savus ceļus (pagāniskās reliģijas). Taču kopš Kristus visām tautām ir dota Dieva atziņa un pieeja pie Viņa žēlastības troņa garā. Nav svarīgs kādas reliģijas vai ticības mācības vecums, bet tās kvalitāte, jo Patiesība ir tikai viena.

  8. Es taču nosaucu elementāru atskaites punktu, lai definētu, kas ir labs un kas ļauns. “Dari ko gribi, bet ar to netraucē citus.” Vecajā vai jaunajā Derībā, Bībelē tātad nav tāda punkta?

  9. BezPartijas

    Protams, Bībelē tāda punkta nav. Tas gan izklausām labi laicīgā sabiedrībā, kur atļauts ir viss, kas nav aizliegts ar likumu un netraucē līdzpilsoņu un sabiedrības intereses. Starp citu, attiecībā uz LGBT+ es nebūt neesmu tik pārliecināts, ka viņu dzīvesveids netraucē sabiedrības vispārējām interesēm. Pareizāk sakot, nevis viņi paši kā personības, un varbūt pat ne tik daudz viņu personīgais dzīvesveids, bet gan tas, ka viņi šo dzīvesveidu un savu ideoloģiju iznes ārpus savām guļamistabām, cenšoties savu “patiesību” uzspiest visai sabiedrībai, sākot jau ar bērniem bērnudārzos un skolā. Tas nav pieņemami daudziem, ne tikai kristiešiem.

    No otras puses, Dievs cilvēkiem ir devis brīvu gribu un izvēles iespējas. Taču tas nenozīmē, ka izvēlei nebūs sekas. Jebkurai mūsu izvēlei ir sekas - vai nu pozitīvas vai negatīvas. Dievs kā pasaules Radītājs ir noteicis mūžīgus nemainīgus likumus, pēc kuriem šī pasaule darbojas. Ir noteikti fizikas, matērijas likumi, kuru autors arī ir Dievs, un mēs taču tos parasti neapstrīdam, jo zinām, ka šie likumi darbojas, un ja tos pārkāpjam, esam spiesti izjust sekas. Tieši tāpat ir garīgi likumi, kas darbojas garīgā sfērā, un ja tos pārkāpjam, tad piedzīvojam noteiktas sekas - to, ko Bībele sauc par lāstu. Tāpēc, izdarot savu izvēle, vienmēr jāņem vērā, ka tai būs sekas - svētība vai lāsts. Dievs ir teicis: “[Es] lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji” (5.Mozus 30:19).

    Un vēl no Jaunās Derības: “Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt” (1.Korintiešiem 6:12).

  10. 2021.gads ir iesācies smagnēji. Daudziem šis gads ir smagu izvēļu laiks. Lai arī kovid-19 (covid-19) krīze iet uz beigām, tomēr koronavīruss nekur nav zudis. SARS-CoV-2 vīruss joprojām apdraud mūsu sabiedrības drošību. Kovid-19 (covid-19) krīze ir nogurdinājusi ļaužu prātus. Mūsu sabiedrība ir nogurusi no ilgstošās kovid-19 (covid-19) krīzes. Daži no mums ir zaudējuši ticību mūsu valdībai. Daži no mums ir nikni gan uz sevi, gan uz valdību, gan uz apkārtējo sabiedrību. Par spīti iekšējiem pārdzīvojumiem, saglabāsim mieru. Neviens no mums nav ideāls, taču mēs savā ikdienā cenšamies sasniegt savu ideālu. Šad tad gadās pieļaut kļūdas. Mēs visi esam cilvēki, kļūdīties ir cilvēcīgi. Tāpēc savāksim visu savu drosmi dūrē un piedosim mūsu valdībai tās kļūdas, nepilnības un neveiksmes. Piedosim visiem 13. Saeimas deputātiem! Piedosim 13. Saeimas Prezidijam. Piedosim Ministru kabinetam. Piedosim Valsts prezidentam Egilam Levitam! Piedosim Valsts prezidenta kancelejas vadībai. Piedosim Valsts prezidenta padomniekiem. Piedošana padarīs mūsu dzīvi vieglāku, tā atvērs mūsu sirdis sentēvu Dieviem. Ticēsim labajam, ticēsim Latvju Dieviem! Dzīvosim ar cerību un mīlestību sirdīs. Būsim iecietīgi un saprotoši pret līdzcilvēkiem.

    Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kā mūsu valsts un tauta pārvarēs kovid-19 (covid-19) krīzi. Tikai no mūsu pašu rīcības šajā krīzes situācijā ir atkarīga mūsu tautas un valsts labklājība. Tagad uz mūsu pleciem gulstas smaga atbildības nasta par mūsu tautas un valsts nākotni. Pašlaik katra apzinīga pilsoņa pienākums ir vakcinēties pret kovid-19 (covid-19) vīrusu, lai mūsu sabiedrība varētu sasniegt pūļa imunitāti. Laicīga vakcinācija pret SARS-CoV-2 vīrusu glābs manus tautiešus un Tēvzemi no izputēšanas. Vakcīna mums nodrošinās laimīgu nākotni. Būsim Latvijas patrioti ne tikai vārdos, bet arī darbos. Apliecināsim savu mīlestību pret sentēvu zemi vakcinējoties. Mums šī sērga ir jāpārvar! Mums šī sērga ir jāuzvar! Lūgsim Latvju Dievus, lai vakcinācija mūs mīļajā un labajā Latvijā notiktu veiksmīgi! Lūgsim Latvju Dievus, lai kovid-19 (covid-19) sērga pazustu no mūsu sentēvu zemītes robežām! Lai Latvju Dievi mūs svētī! Lai Latvju Dievi mūs pasargā no ļauna!

    Veselību un drošību mums visiem vēlot, Skolnieciņš no svētbirzs [Latvju Dievu dēls]

  11. Skolnieciņ!

    Piedot ir labi. Piedot patiešām vajag, jo nepiedošana saēd dzīvi un kaitē pašam cilvēkam. Tiktāl viss ir labi. Taču par taviem “latvju dieviem” un Covid runājot - tieši tāpēc, ka mūsdienu cilvēki pielūdz sazin ko (mantu, varu, garus, koka un akmens “dievības”, pašizdomātas “dievišķas” prāta konstrukcijas), bet ir uzgriezuši muguru šīs pasaules Radītājam Dievam, vēstures gaitā ir bijušas visas briesmīgās slimības, epidēmijas un pandēmijas. Covid ir tikai kārtējā šāda epidēmija un, domājams, nebūs pēdējā. Pieļaudams tās, Dievs joprojām cenšas klauvēt pie cilvēku veselā saprāta un pacietīgi gaida, ka tie beidzot apstāsies savā vājprātīgajā skrējienā un atgriezīsies uz patiesības ceļa. Bet lūdzot tavus nespēcīgos un palīdzēt nevarošos “dievus”, patiesi atliek vienīgi vakcinācija kā pēdējā cerība, bez kuras - ai, ai, ai - pasaules gals klāt. Un pavisam absurdi skan tavi vārdi, ka vakcinēšanās esot “mīlestība pret sentēvu zemi”. Mana izpratne par Tēvzemes mīlestību ir pavisam cita. Mīlestība uz savu zemi ir ticēt, būt sadraudzībā un lūgt palīdzību un svētību Tam, kurš vienīgais spēj palīdzēt - visa dzīvā un nedzīvā Radītājam Dievam.

    Runājot par tā sauktajiem “latvju dieviem”, Dieva Vārds pauž: “Tautu elki ir sudrabs un zelts, tie ir cilvēku roku darināti, tiem ir mute, bet tie nevar runāt, tiem ir acis, bet tie neredz, tiem ir ausis, bet tie nevar dzirdēt, tiem nav arī dvašas mutē. Tādi paši ir arī tie, kas tos darina, un visi, kas paļaujas uz tiem!” (Psalmi 135:15-18) Un vēl: “Toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi (Galatiešiem 4:8). Un vēl: “Mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam (Apustuļu darbi 17:29). Un vēl: “Nav neviena elka pasaulē un nav cita Dieva kā viens vienīgs. Lai gan ir tā saucamie dievi vai debesīs, vai zemes virsū - jo dievu un kungu ir daudz, bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu” (1.Korintiešiem 8:4-6).

Uzraksti komentāru