Vīruss, kas sašķēla pasauli

Ievietoja | Sadaļa Kristīgas diskusijas, Valsts un pilsoņi | Publicēts 20-01-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Divtūkstoš divdesmitais bija īpašs gads visā pasaulē. Jaunais koronavīruss, saslimšana ar Covid-19, globālā pandēmija, ārkārtas stāvoklis, neziņa par nākotni - tas viss radījis cilvēkos apjukumu, un pretrunīgajā informācijas gūzmā viņi vairs nespēj saprast, kam īsti ticēt. Maigāk nekā citās zemēs, tomēr ar vīrusa un pandēmijas radītajiem izaicinājumiem sastapušies cilvēki arī Latvijā. Un arī šeit, tāpat kā visur pasaulē, ar pandēmiju saistītās tēmas ir polarizējušas sabiedrību, sadalot to uzskatu ziņā atšķirīgās, reizēm pat naidīgās grupās. Vieni ir gatavi vispār noliegt vīrusa un pandēmijas eksistenci, kamēr citi nobijušies tik ļoti, ka pieprasa valdībām vēl stingrākus ierobežojumus un bargus sodus visiem, kas tos neievēro. Kam taisnība?

Vērojot milzīgo kņadu ap Covid-19, nākas pārdomāt, kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk ieslīgt galējībās? Cilvēki vēlas identificēties ar noteiktu viedokli vai ideoloģiju, tāpēc nereti tiem sanāk “braukt” vai nu pa vienu, vai otru “grāvi”, tā vietā, lai ieslēgtu kritisko domāšanu un censtos lietas un notikumus skatīt kopsakarībā, izvēloties veselajā saprātā balstītu vidusceļu. Bībelē gan ir teikts, ka labāk būt aukstam vai karstam, nevis remdenam, taču, tā neapšaubāmi ir patiesība garīgos jautājumos, bet ne vienmēr laicīgajās šīszemes lietās. Nav runa par slinkumu, pasivitāti vai personīgā viedokļa trūkumu, bet uzskatu un rīcības modeli, kas akli neseko pūlim, bet sakņojas patiesā dievbijībā un saprāta loģikā.

Šodien informatīvajā telpā atrodams tik daudz sazvērestību teorijās, viltus ziņās un neloģiskos spriedumos balstītas informācijas, ka vajadzīgs patiešām jaudīgs zināšanu un saprāta filtrs, lai atsijātu “graudus” no “pelavām” vai pat mērķtiecīgi izsētas informatīvās indes. Diemžēl informācijas haoss un radikāli pretēju viedokļu sadursme ietekmējusi arī kristīgo sabiedrību, kurā uzskati tāpat mēdz būt ļoti atšķirīgi. Tiesa, attieksme pret Covid un pandēmiju daudziem sāk mainīties, jo nu jau arī Latvijā labs skaits kristiešu saslimuši ar šo slimību. Tomēr saistībā ar Covid kristīgajā sabiedrībā joprojām pastāv daudz pretrunīgu viedokļu un mītu, un šajā domu un uzskatu juceklī maz ir to, kas spēj atrast dievišķos principos un saprāta balsī sakņotu līdzsvaru. Padomāsim, kā šajā ziņā ir ar mums?

Nebeidz pārsteigt, cik daudz cilvēku pasaulē un arī Latvijā tic dažādām sazvērestību teorijām. Nepārprotiet - mēs par sazvērestības teoriju nebūt nesaucam ikvienu apgalvojumu, kas ir pretrunā oficiālajam viedoklim. Daudzi vienkārši ir skeptiski par notiekošo un vēlas uz saviem jautājumiem saņemt argumentētas un pārliecinošas atbildes. Taču ir arī uzskati, kas acīmredzami balstās sazvērestību teorijās un nepakļaujas nekādai prāta loģikai, tiklīdz tās sāk analizēt padziļināti. Un ir cilvēki, kas šādas teorijas aktīvi izplata, bieži vien nevis naivuma un dziļākas analīzes trūkuma dēļ, bet apzināti un mērķtiecīgi, ar nolūku šķelt sabiedrību, veicinot aizdomīguma, neuzticēšanās un naidīguma gaisotni. Pandēmijas radīto grūtību dēļ šīs teorijas diemžēl atrod arvien vairāk dzirdīgu ausu.

Daudziem sazvērestību jeb konspirāciju teorijas šķiet saistošas, jo sniedz šķietami vieglas atbildes uz jautājumu “kas vainīgs?”, turklāt tās sedz noslēpumainības plīvurs. Teorija par globālu vispasaules sazvērestību, kāda tiek pausta arī Covid pandēmijas sakarā, nav jauna. Pasaule gadu desmitiem biedēta ar “žīdu-masonu sazvērestību”, iluminātiem, “ķīmiskajām trasēm”, 5G starojumu un citām sazvērestību teorijām. Šādu uzskatu paudēji gan nespēj vienoties, kas un kāpēc šādas sazvērestības rīko. Vieni runā par globālu varas sagrābšanas plānu pasaulē, citi par nodomiem iznīcināt daļu cilvēces. Šim mērķim kalpojot pat sejas maskas un jaunā vakcīna, ar kuru cilvēkus indēšot masveidā.

Tikai tad rodas likumsakarīgs jautājums - kas tā par slepenu cilvēku grupu, kura spēj pasauli ietekmēt tik globāli, ka viņu plāniem akli seko visu valstu valdības un starptautiskās organizācijas? Kādai šiem cilvēkiem jāpiemīt varai, lai piespiestu bez ierunām paklausīt Ķīnu un Krieviju, ASV un Eiropu, un visas pārējās pasaules valstis? Būtu taču neticami iedomāties, ka šajā slepenajā sazvērestībā vienlaikus piedalās visu valstu valdības, kas pilnīgi labprātīgi iznīcina paši savas zemes, cilvēkus un ekonomiku. Turklāt tas būtu tik grandiozs loģistikas projekts, kāds realitātē vismaz pagaidām nav iedomājams.

Diemžēl labvēlīgu augsni šādām teorijām pasaules varenie nereti sagādā paši. Tā par zemeslodes iedzīvotāju skaita samazināšanu patiešām ne reizi vien ticis spriests dažādos forumos. Pazīstama ir arī tā sauktā “zelta miljarda” koncepcija, proti - zemeslodes resursu pietiek, lai nodrošinātu labklājīgu dzīvi vienam miljardam cilvēku, tāpēc planētas iedzīvotāju skaits jāsamazina no septiņiem līdz mazākais trim miljardiem, vienu miljardu atstājot kā eliti, bet divus kā tos, kas šo eliti apkalpo. Problēma vien tā, ka ar “zelta miljardu” minētā koncepcija saprot ASV, Kanādas, Eiropas Savienības, Izraēlas, Japānas un citu pasaules attīstītāko valstu iedzīvotājus, bet arī ĢMO, “ķīmiskās trases”, 5G un jaunā vakcīna visvairāk skar tieši šīs valstis. Un tad šādai sazvērestībai trūkst loģikas, jo iznīcināti taču tiek nevis “mazvērtīgie” nabadzīgo valstu iedzīvotāji, bet galvenokārt šis elites miljards un apkalpojošie.

Pat ja pieņemam, ka Latvijas Saeima, valdība un epidemiologi visi ir ļaunprātīgi nelieši, kas apzināti melo savai tautai, un visu partiju politiķi vienprātīgi alkst ieviest Latvijā totalitāru diktatūru, tad pieņemt, ka šādi sazvērējušās pilnīgi visu pasaules valstu valdības, ir absurds. Diemžēl uz šādām no loģikas viedokļa apšaubāmām teorijām pavelkas arī daudzi kristieši. Tomēr tad būtu jāuzdod jautājums, kāpēc Dievs tik briesmīgo sazvērestību pieļauj? Mēs taču ticam, ka Dievs kontrolē vēstures gaitu un bez Viņa ziņas pat mats nenokrīt no cilvēka galvas. Ja vien gribētu, Viņš varētu jebkuru sazvērestību vienā acumirklī satriekt putekļos. Bet varbūt tāds nemaz nav Dieva plāns? Varbūt grēkos grimstošajai pasaulei ir “jāsapūst” pilnīgi, lai Kristus varētu atnākt uz šo zemi otrreiz un nodibināt Miera valsti?

Nereti dzirdam arī ticības pilnus apgalvojumus, ka kristiešus Covid neskars. Dievs patiesi Savā Vārdā atklājas kā Jehova Raffa - Kungs, mūsu Ārsts. Tomēr tas nenozīmē, ka neviens kristietis nekad un nekādos apstākļos nevar saslimt. Ar Covid sirgst kristieši visā pasaulē. Tiesa, pavasarī Latvijā patiešām bija grūti atrast kādu ar jauno vīrusu saslimušu Dieva bērnu, taču pasaulē tādu bija pietiekami, tostarp mācītāji un bīskapi. Bija arī nāves gadījumi. Taču, ja pavasarī daudzi nezināja nevienu saslimušo, to nekādi nevar teikt par pandēmijas otro vilni. Tagad arī Latvijā ar Covid slimo gan vienkāršie draudžu locekļi, gan mācītāji un bīskapi. Un tie nav kādi “neticīgie kristieši”, kā dažam gribētos domāt, bet cilvēki, kuriem ticības un stingras kristīgas pārliecības trūkumu grūti pārmest. Daži saslimuši ļoti smagi un bijuši spiesti ilgstoši ārstēties slimnīcā. Diemžēl ir ziņas arī par mirušiem.

Simptomātiski, ka daļa saslimušo pirms tam paši bija dedzīgi pandēmijas noliedzēji, bet tagad ar nožēlu stāsta par dažu  “kristīgo autoritāšu” negatīvo lomu šāda uzskata veidošanā un izplatīšanā. Vai tā runājot viņi noliedz ticību, kā daži to apgalvo? Nē, jo uzticēšanās Dievam nenozīmē realitātes noliegšanu. Mēs nezinām, kāpēc Dievs dažkārt pieļauj Saviem bērniem saslimt, taču zinām, ka Viņš vienmēr rīkojas mūsu labākajās interesēs un “Dieva bērniem visas lietas nāk par labu” (Romiešiem 8:28). Patiesa ticība sakņojas nevis uzskatā, ka kristietis nevar saslimt, bet apziņā, ka mūsu dzīvība vai nāve atrodas Dieva rokās. Pat ja saslimsim, Dievs mūs izvedīs cauri šīm grūtībām, bet ja būs pienācis laiks atstāt šo pasauli, mēs dosimies mājās pie sava Debesu Tēva. Kristietim nav jābūt spītīgam ēzelim, kas noliedz realitāti, taču nav arī jādzīvo nebeidzamās bailēs no koronavīrusa un pandēmijas.

Bet varbūt jaunais koronavīruss ir tikai fikcija? Nē, jo koronavīrusi cilvēcei pazīstami salīdzinoši sen. Vairāk nekā 10% saaukstēšanās gadījumu cilvēkiem izraisa tieši koronavīrusi. Laiku pa laikam parādās jauni šo vīrusu veidi, kas ir bīstamāki, piemēram, SARS-CoV, MERS-CoV vai pašreizējais SARS-CoV-2. Nav svarīgi vai jaunais vīruss radies dabīgi, izaudzēts Ķīnas Uhaņas pilsētas laboratorijā, apzināti izlaists vai nejauši savā vaļā pasprucis - tas ir reāls vīruss. Tomēr dažādi vīrusi ir bijuši mums apkārt vienmēr. Cilvēce nespēj no vīrusiem izvairīties, lai kā gribētu. Tāpēc arī jaunā vīrusa dēļ cilvēkiem nebūtu jādzīvo histēriskās bailēs un jāļauj pandēmijai ietekmēt mūsu loģisko domāšanu, garīgo labsajūtu un attiecības ar līdzcilvēkiem. Taču tikpat nesaprātīgi ir noliegt acīmredzamo, apgalvojot, ka nekas tāds vispār neeksistē. Vienkārši ievērosim nepieciešamos distancēšanās un higiēnas pasākumus un pateiksimies Dievam par katru mums dāvāto dienu.

Nu, ja ne pats vīruss, tad pandēmija gan noteikti ir izdomāta? Arī nē. Par epidēmiju tiek saukta masveida saslimšana ar kādu slimību noteiktā laikā un teritorijā, bet ja epidēmija izplatās globāli visā pasaulē - tā ir pandēmija. Šobrīd pasaulē nav valsts, kurā nebūtu kaut daži ar Covid-19 inficētie, tāpēc vismaz pēc definīcijas tā neapšaubāmi ir pandēmija. Tomēr pandēmija vēl nav pasaules gals. Līdzīgas pandēmijas cilvēci piemeklē regulāri aptuveni reizi 100 gados - mēris, bakas, holēra, tīfs, gripa, tuberkuloze, HIV/AIDS ir tikai dažas no tādām slimībām. Mēra epidēmijā 14.gadsimtā nomira 75 miljoni cilvēku, bet Spāņu gripas pandēmija no 1918. līdz 1920.gadam paņēma 50 miljonus dzīvību. Mūsu paaudze tik apjomīgu globālu pandēmiju nav piedzīvojusi, tāpēc cilvēki ir nobijušies un apjukuši. Taču labā ziņa ir tā, ka visas pandēmijas reiz beidzas un pasaule atkal atdzimst normālai dzīvei.

Tāpat izplatīts ir viedoklis, ka Covid-19 nav bīstamāks par parastu gripu. Taču, ko nozīmē “parasta gripa”? Mēs pie gripas esam tā pieraduši, ka uztveram to kā salīdzinoši nekaitīgu slimību. Bet tā nav. Vēsturē gripas pandēmijas prasījušas miljoniem dzīvību. Arī Latvijā ik gadu no gripas sarežģījumiem cilvēki mirst. Tomēr gripas vai citu biežāko nāves cēloņu dēļ netiek slēgtas valstu robežas, apturēta ekonomika un izsludināts ārkārtas stāvoklis, kaut statistiski no šīm slimībām nomirst daudz vairāk cilvēku nekā no Covid-19. Cilvēce ir iemācījusies ar šīm slimībām sadzīvot, jo pret tām radītas drošas vakcīnas un zāles. Taču Covid-19 ir jauna slimība ar daudziem nezināmajiem un pret to vēl nav efektīvu zāļu un pilnīgi drošu vakcīnu. Kad tas viss būs, mēs ar šo vīrusu sadzīvosim tāpat, kā šobrīd ar gripu.

Neskatoties uz saslimstības pieaugumu, Latvija var saukt sevi par svētītu zemi, jo, nāves gadījumu skaits mums joprojām ir viens no zemākajiem pasaulē. Tomēr tam nevajadzētu kļūt par iemeslu vieglprātīgai attieksmei, bet jo vairāk pateicībai par mūsu zemei parādīto Dieva žēlastību. Tāpēc ir skumji, bet reizēm pat tracinoši vērot, kā sociālos tīklus ik dienas pārpludina simtiem apšaubāmu ziņu par un ap Covid-19, simtiem pretrunīgu viedokļu un apgalvojumu. Dažbrīd šķiet, ka cilvēkiem vairs nav citu tēmu, par ko runāt un rakstīt. Skaļākie bļāvēji, protams, ir pandēmijas noliedzēji. Mazāk ir oficiālās pozīcijas atbalstītāju, taču pavisam maz ir to, kas cenšas rast objektīvu, izsvērtu un faktos balstītu viedokli, nevis bez kritiskas analīzes uzreiz nostājas vienā vai otrā pusē. Maz ir to, kas uzdod patiešām būtiskus jautājumus. Diemžēl arī valdības ne vienmēr spēj vai grib uz šādiem jautājumiem atbildēt.

Traģiskākais ir milzīgā sabiedrības sašķeltība, kas ar katru dienu kļūst arvien dziļāka. To vairs nevar saukt par demokrātiskā sabiedrībā parasto viedokļu dažādību, bet jau par bīstamu sociālo destrukciju. Covid gan nav vienīgais sabiedrības šķelšanas instruments, taču šādā viedokļu sadursmē cilvēki kļūst agresīvi un reizēm šķiet, ka savu uzskatu dēļ gatavi otram “rīkli pārkost”. Pagātnē palikusi diskusiju kultūra, kur pret oponentiem izturējās ar cieņu un ievēroja elementāras pieklājības robežas, par savu taisnību pārliecinot ar argumentu spēku, nevis oponenta nomelnošanu. Šodien tiek nevis argumentēti oponēts atšķirīgam viedoklim, bet uzbrukts oponentam personīgi, nereti pat izsmejot tā ārējo izskatu vai personību. Šāda agresivitāte spilgti novērojama arī diskusijās par Covid tēmu.

Diemžēl šīs negācijas skar arī kristīgo sabiedrību. Ir cilvēki, kas sevi sauc par kristiešiem, bet naidīgi nozākā citus kristiešus tikai par to, ka kādā jautājumā tiem ir atšķirīgi uzskati. Pie tam runa bieži vien nav par teoloģiskiem jautājumiem, bet politiku, pandēmiju, sazvērestību teorijām un citiem sekulāriem tematiem. Lietojot Bībeles terminoloģiju - tam, mani brāļi un māsas, nebūs tā notikt! Katram, kas uzskata, ka tam sava taisnība jāpanāk visiem iespējamiem līdzekļiem, derētu pārdomāt, kurš ir tas garīgais spēks, kas sēj nesaprašanos un naidu kristiešu starpā, rada šķelšanos un Bībelē tiek saukts par brāļu apsūdzētāju? Tas ir kritušais eņģelis sātans. Ja to apzināmies, kādēļ tik lēti padodamies šīs pasaules garam un uzbrūkam saviem brāļiem un māsām Kristū par gluži otršķirīgiem jautājumiem?

Viens no agresivitātes cēloņiem ir bailes un stress, bet stresa situāciju un baiļu atmosfēras šajā laikā patiesi netrūkst. Liels akmens te metams varas institūciju dārziņā, kuru haotiskie paziņojumi un nekonsekventā rīcība tikai veicinājusi nedrošību un bailes. Arī no plašsaziņas līdzekļiem ik dienas pār cilvēku galvām gāžas “satraucošu” ziņu straume, desmitiem reižu atgādinot, cik cilvēki saslimuši, cik nomiruši, kādi ierobežojumi atkal ieviesti un cik briesmīga ir situācija citur pasaulē. Ja cilvēks šādas ziņas dzird no rīta līdz vakaram mēnešiem ilgi, tas neglābjami ietekmēs pat vislīdzsvarotāko psihi. Dzīvojot nemitīgā stresā un bailēs cilvēki kļūst nesavaldīgi un dusmīgi, un šīs dusmas vēršas ne vien pret valdībām un varām, bet arī pret līdzcilvēkiem, kas uzdrošinās domāt kaut nedaudz atšķirīgi.

Jāteic, arī pati Latvijas valdība izdarījusi pietiekami daudz, lai cilvēkiem būtu iemesls dusmām un neapmierinātībai. Kaut pavasarī tāpat pieredzējām dažu labu valdības dīvainību, tomēr statistika liecina, ka tolaik valdības rīcību un ieviestos ierobežojumus Latvijā atbalstīja vairākums iedzīvotāju, jo pandēmijas mestie izaicinājumi bija jauni un nepazīstami visiem. Protams, arī slimības pirmajā vilnī valdības lēmumiem bija pretinieki, īpaši nozarēs, kuras pandēmijas dēļ cieta vissmagāk. Taču otrajā pandēmijas vilnī viss ir pavisam citādi. Tagad pat daudziem lojāliem un pacietīgiem pilsoņiem šķiet, ka valdība nereti pati nezina, ko dara, un tās lēmumi ir pretrunīgi, nekompetenti, bet reizēm muļķīgi.

Daudziem sašutumu izraisīja fakts, ka valdība faktiski nebija darījusi neko, lai sagatavotos pandēmijas otrajam vilnim, kaut epidemiologi brīdināja, ka tāds būs. Šaubas par Kariņa valdības godaprātu radīja arī ziņa, ka Latvija dažādiem atbalsta mehānismiem tērējusi teju vismazāk naudas Eiropā, neskatoties uz to, ka Covid seku pārvarēšanai paredzēti miljardi. Likumi un noteikumi, kas ļauj pretendēt uz pabalstiem, nereti sastādīti tā, ka daudziem kvalificēties to saņemšanai nav iespējams, kā dēļ ne mazums uzņēmumu, kam palīdzība nepieciešama, to nav saņēmuši, bet daļa pat bijuši spiesti izbeigt darbību. Ļoti diskutabls ir arī lēmums būtiski ierobežot vai pilnībā pārtraukt atsevišķu nozaru darbu, kaut šo nozaru uzņēmumi bija spējīgi nodrošināt distancēšanos un izpildīt citus noteikumus. Īpaši nepieņemama sabiedrībai šķiet kultūras iestāžu darba un kultūras pasākumu pilnīga apturēšana.

Neraugoties uz ieviestajiem ierobežojumiem, saslimstības rādītāji turpina augt, kā dēļ valdības rīcība bieži kļūst haotiska un reizēm pat robežojas ar paniku, par ko liecina pretrunīgie un nepārdomātie ierobežojumi. Kā citādi izskaidrot aizliegumu pārdot grāmatas, tajā pašā laikā atļaujot tirgot alkoholu un cigaretes? Atļauju pārdot Ziemassvētku egles, aizliedzot iegādāties to rotājumus? Šādi un līdzīgi neloģismi ir panākuši to, ka pirms kārtējo ierobežojumu stāšanās spēkā cilvēku drūzmēšanās publiskās vietās iziet ārpus jebkādas kontroles, kas saslimstības risku nevis mazina, bet palielina. Vai valdība patiešām nespēja prognozēt šādu notikumu gaitu, ja tas bija skaidrs pat bērniem?

Daudz jautājumu rada prasība valkāt sejas maskas vienmēr un visur. Epidemiologi skaidri pauduši, ka maskas ir tikai palīglīdzeklis pandēmijas ierobežošanai, bet galvenais ir distancēšanās un roku dezinfekcēšana. Tomēr Latvijā milzīgs uzsvars tiek likts tieši uz maskām. Tiesa, arī pārējā pasaule nav daudz prātīgāka, un maskas daudzviet kļuvušas par galveno pandēmijas “apkarotāju”. Ir saprotams, ja tās lieto vietās un situācijās, kur distancēšanās nav iespējama, taču ja distance tiek ievērota, maskai ir pakārtota nozīme. Un tikai tad, ja to lieto pareizi, taču vismaz Latvijā lielākā daļa cilvēku maskas valkā aplam. Parastā medicīnas maska jāmaina ik pēc trim četrām stundām vai tiklīdz tā kļūst mitra. Taču, ja maskā jāpavada lielākā dienas daļa, tad tām vajadzētu būt bez maksas, jo ne visi var finansiāli atļauties dienā nomainīt trīs četras maskas, tāpēc mēnešiem staigā ar vienu saņurcītu netīru masku.

Maz tiek domāts par tām sabiedrības grupām, kam masku ilgstoša nēsāšana var kaitēt veselībai. Tādi, piemēram, ir astmas un citi plaušu slimnieki, kam elpot ar masku uz sejas uz ļoti apgrūtinoši. Ir saprotams, ka maskas un respiratorus lieto mediķi un tie, kas tieši strādā ar Covid slimniekiem, bet vai tas vienmēr obligāti jādara visiem, ja tiek ievērota distancēšanās un citi noteikumi? Un kā ar cilvēkiem, kas savās darbavietās maskās spiesti pavadīt astoņas un vairāk stundas dienā? Vai viņiem tiek nodrošināta bezmaksas masku nomaiņa, vai arī viņi dienām ilgi spiesti elpot savus izgarojumus? Tāpēc arī sabiedrība reakcija uz valdības lēmumu likt valkāt maskas bērniem skolās ir tik noraidoša. Sabiedrība ir pelnījusi uz savām šaubām dzirdēt izsmeļošas un, galvenais, godīgas atbildes, taču izskatās, ka valdība tādas sniegt nevēlas, labprātāk izvēloties diktāta un piespiešanas politiku.

Taču tikpat nesaprotamas ir arī kovidskeptiski noskaņotu “viedokļu līderu” un viņu demagoģijas iedvesmoto histēriskās vaimanas, ka masku lietošana esot “verdzība”, bet pašas maskas - “uzpurņi”. Nav gan skaidrs, vai šie cilvēki patiešām tā jūtas, vai arī tā ir tikai emocionāli sakāpināta retorika, lai uzkurinātu sekotājus protestiem? Runājot ar pārspīlētu emociju nesakairinātiem cilvēkiem, lielākā daļa maskās nebūt nejūtas kā vergi, bet uztver to valkāšanu kā, iespējams, diskutablu un neērtu, taču neizbēgamu pandēmijas blakni. Bet ja kāds maskas dēļ patiesi jūtas kā “nēģeru vergs”, tam būtu jāpārdomā, kas liek viņam šādi justies? Visticamāk, iemesls nebūs ārēja, bet gan iekšēja nebrīvība.

Latvijas Vasarsvētku draudžu goda bīskaps Jānis Ozolinkevičs kādā intervijā izteicās, ka ja vien viņam ļauj brīvi sludināt Evaņģēliju, maska nebūs tā, par ko viņš pārdzīvos. Bīskaps arī atklāja, ka padomju varas gados, kad daudzas draudzes dievkalpojumus bija spiestas noturēt nelegāli un tos nereti pārtrauca milicijas un čekistu ierašanās, ticīgie būtu skaļi saukuši “Aleluja!”, ja kāds viņiem piedāvātu iespēju bez ierobežojumiem un represijām sludināt Kristu apmaiņā pret tādu nieku kā masku valkāšana. Tāpat kā daudzās dzīves situācijās, arī šajā lietu patieso nozīmi vai nenozīmīgumu var novērtēt tikai salīdzinot. Šodien daudzi vairs neatceras vai arī nekad nav piedzīvojuši, kas ir diktatūra un īstas vajāšanas, tāpēc vaimanā par pandēmijas dēļ noteiktajiem ierobežojumiem kā briesmīgu totalitārismu. Šiem cilvēkiem nav pat aptuvena priekšstata, ko patiesībā nozīmē totalitārisms.

Tāpēc šādās ārkārtas situācijās ir ārkārtīgi būtiski mācēt atšķirt patiesi svarīgo no mazāk svarīgā, un leģitīmu varas rīcību no neleģitīmas. Ārkārtas stāvokļa situācijā valdībai ir ar likumu noteiktas tiesības izsludināt dažādus ierobežojumus. Protams, var diskutēt, vai ārkārtas stāvoklis vispār ir nepieciešams, tāpat ierobežojumiem jābūt izsvērtiem un samērīgiem. Objektīvi vērtējot, Latvijā ieviestie ierobežojumi ir diezgan maigi, lai arī ne vienmēr pārdomāti un jēgpilni. Tomēr apgalvot, ka to ieviešana būtu apzināta ļaunprātība, nav pamata. Daudzās “vecajās demokrātijās” ierobežojumi bija un joprojām ir krietni striktāki. Dažādi pārspīlējumi drīzāk ir valdības apjukuma un baiļu sekas, nevis mēģinājums ieviest totalitāru diktatūru. Ja arī šādi plāni kaut kur patiešām tiek perināti, tad tas visticamāk notiek kādu globālu oligarhisku struktūru slepenajās apspriedēs, nevis demokrātisku valstu valdību kabinetos.

Diemžēl arī kristieši nereti iesaistās neauglīgās cīņās par vai pret valdības lēmumiem. Aplūkojot sociālo tīklu ierakstus pēdējo mēnešu laikā, šķiet, ka daļa kristiešu ir aizmirsuši savu patieso sūtību - sludināt Jēzu Kristu. Viss, par ko viņi šodien spējīgi domāt un rakstīt, ir cīņa pret maskām un citiem ierobežojumiem. Protams, ikviens kristietis ir arī savas valsts pilsonis, tāpēc viņam ir visas tiesības paust savu viedokli sabiedrībai svarīgos jautājumos. Tomēr vienmēr ir svarīgi arī saprast, vai mans viedoklis patiesi ir Dieva viedoklis, un vai mana rīcība pagodinās Dievu. Kristiešu uzdevums nav karot ar laicīgām valdībām un varām, bet cīnīties garīgu cīņu, cauri grūtībām un pārbaudījumiem nerimstoši sludinot Jēzu Kristu, kurš vienīgais spēj glābt, dziedināt un pasargāt. Arī no bailēm un pandēmijas.

“Laikmeta zīmju” viedokli jau esam pauduši rakstā “Kristietis un likumpaklausība” (lasiet ŠEIT). Joprojām uzskatām, ka Dieva Vārdu: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas” (Romiešiem 13:1), neviens nav atcēlis. Šīs Rakstu vietas pieminēšana ļoti tracina tos, kas padevušies sekulārajam dumpības garam. Viņi apgalvo, ka jāklausa tikai tām valdībām un varām, kas ievēro Dieva likumus, un ir gatavi noriet ikvienu brāli vai māsu, kam Vārds par paklausību joprojām šķiet aktuāls. Taču apustulis Pāvils šos vārdus rakstīja laikā, kad pār Israēlu valdīja Romas okupācijas vara, kas arī pret kristiešiem bija ļauna un naidīga. Ja mēs pieņemtu argumentus, ko pauž paklausības pretinieki, meklēdami attaisnojumu savai dumpībai, tad būtībā sanāktu, ka vairs nav jāklausa nevienai valdībai un varai. Taču Dieva Vārds māca pavisam ko citu.

Dieva acīs ir tikai viens likumīgs iegansts nepaklausīt valsts varai, proti, ja tās izdotie likumi un rīkojumi ir klajā pretrunā Dieva pavēlēm, īpaši ja tie aizliedz sludināt Kristu un veikt citu būtisku kristīgu kalpošanu. Latvijā pieņemtie ierobežojumi tādi nav. Draudzes joprojām var brīvi sludināt un kalpot, kaut, protams, ierobežojumi rada zināmas neērtības. Vārds, ka visas varas ir Dieva ieceltas, nenozīmē, ka tās vienmēr būs dievbijīgas un taisnīgas, bet tikai to, ka Dievs ir tas, kurš kontrolē vēstures gaitu. Reizēm Viņš pieļauj pie varas nonākt arī ļauniem un netaisnīgiem cilvēkiem, lai tie kļūtu par rīksti tautām, kas atkāpušās no Dieva likumiem, un reizē stingra garīga rūdījuma skola Kristus Draudzei.

Dieva Vārds arī mudina kristiešus lūgt par valdniekiem un visiem, kas ir augstos amatos, jo tikai Dievs spēj izmainīt viņu sirdis. Mums ir jālūdz pēc dievbijīgiem ķēniņiem, tāpat, ja tas nepieciešams, varam lūgt arī par valdības nomaiņu, ja redzam, ka tā nav spējīga valdīt taisnīgi. Taču mainīt valdības ar cilvēciska spēka metodēm nav lielas nozīmes, ja vietā nāk tādi paši grēcīgi cilvēki, kas dara tos pašus grēcīgos darbus. Revolūcijas gan reizēm var šķietami uzlabot ārēji redzamo situāciju, taču svarīgākās cīņas vienmēr tiek izcīnītas garīgā līmenī. Ja kristieši regulāri nelūgs par savām valdībām, lai cik nekompetentas tās šķistu, un nesvētīs tās, bet turpinās runāt vienīgi sliktu, tad nekas nekad arī nevarēs mainīties. Tāpēc, “šo jums bija darīt un to neatstāt”. Kristiešiem ir publiski jāpauž Dieva viedoklis valstij un tautai svarīgos jautājumos, taču galīgās uzvaras tiks gūtas tikai uz lūgšanu ceļiem.

Tomēr ir redzams, ka vismaz daļa no cilvēkiem, kas protestē pret pandēmijas dēļ noteiktajiem ierobežojumiem, to patiešām dara no sirds, uzskatot, ka “kovidafēra”, kā viņi to sauc, ir globālistu inspirēta sazvērestība un ieviestie ierobežojumi ved pasauli tuvāk totālai sabiedrības kontrolei. Par sazvērestību un diktatūras tuvošanos runā arī daļa kristiešu. Daži šo situāciju pat saista ar Bībeles Atklāsmes grāmatā minēto Antikrista valdīšanas laiku, bet jauno vakcīnu pret Covid - ar turpat pieminēto Zvēra zīmi. Tomēr balstoties tajā, ko mēs šajā grāmatā varam izlasīt par laiku beigām, diezgan droši var teikt, ka Covid pandēmija vēl nekļūs par sākumu Antikrista valdīšanai un globālai totalitārai diktatūrai, jo saskaņā ar Bībeli, pirms tam jānotiek vairākiem būtiskiem procesiem.

Evaņģēlijos Jēzus runā par kariem, dabas katastrofām un nāvējošām slimībām pirms Antikrista valdīšanas un Savas otrās atnākšanas. Tomēr Viņš arī teic, ka tas viss būs tikai lielo bēdu sākums. Tāpēc Antikrista varas laiks vēl nevar būt pienācis, jo vēl nav piepildījušies visi priekšnosacījumi tam. Tāpat ir ar Zvēra zīmi. Daļa teologu pat uzskata, ka izšķiršanās par Zvēra zīmes pieņemšanu vai nepieņemšanu kristiešus vispār neskars, jo Kristus Līgava - Draudze jau būs paņemta projām no zemes. Uz to vedina arī apustuļa Pāvila teiktais, ka tam, kas šodien vēl kavē pilnīgu absolūtā ļaunuma varu, vispirms ir jāpazūd (2.Tesaloniķiešiem 2:7). Mēs zinām, ka šis spēks ir Dieva Svētais Gars, kas no zemes pazudīs reizē ar Draudzi. Tikai tad kļūs iespējama Antikrista valdīšana. Savukārt Zvēra zīmes pieņemšana būs saistīta ar apzinātu lojalitāti Antikrista varai un to nevarēs cilvēkam iemānīt pašam nezinot. Līdz ar to vakcīna pret Covid nevar būt Zvēra zīme, pat ja tajā patiešām būtu paslēpti mikročipi.

Tomēr šobrīd notiekošais var būt priekšvēstnesis globālai diktatūrai nākotnē. Tāpēc šā brīža pandēmija vērtējama kā zināms lakmusa papīrītis cilvēcei. Pateicoties tai cilvēki beidzot ir sapratuši, ka viņu “normālā dzīve” var tikt satricināta vienā acumirklī. Ierastā pasaules kārtība var sabrukt pēkšņi un neatgriezeniski, iemetot cilvēci jukās un haosā. Vienlaikus arī valdības ir ieraudzījušas, ka ar baiļu pārņemtiem cilvēkiem viegli manipulēt un piespiest tos pakļauties jebkādiem rīkojumiem, ja vien izdodas pārliecināt sabiedrību par īstu vai iedomātu apdraudējumu. Tas savukārt var iedrošināt vismaz dažus ieviestos ierobežojumus padarīt par “jauno normālumu” arī pēc pandēmijas beigām. Ne velti mūs jau tagad cenšas pārliecināt, ka pēc pandēmijas pasaule nekad vairs nebūs tāda, kā pirms tās.

Tāpēc sabiedrības bažas par pārspīlētiem cilvēka brīvību ierobežojumiem pandēmijas dēļ ir saprotamas. Vairāku valstu politiķu izteikumos un policijas agresīvajā rīcībā patiesi var saskatīt zināmas autoritārisma tendences. Ierobežojumu ieviešanas un nodrošināšanas veids dažās Rietumu demokrātijās sācis atgādināt policejiskas valsts modeli. Arī Latvijā izskanējusi vēlme piespiest cilvēkus pakļauties ierobežojumiem ar spēku. Tikušas apspriestas izmaiņas Krimināllikumā, kas par ierobežojumu neievērošanu paredzētu kriminālatbildību. Izskanējis arī priekšlikums ierobežojumu ievērošanas kontrolei izvietot ielās militāras patruļas. Tas liecina, cik nobijušies ir daži mūsu politiķi. Trakākais, ka valdība šo priekšlikumu nevis noraidīja, bet armija patiešām vietām jau tiek iesaistīta.

Nav arī skaidrs, kā tiks īstenots vakcinācijas process. Latvijas valdība apgalvo, ka tas būšot brīvprātīgs, taču ziņas no citām Eiropas valstīm liecina, ka spiediens uz sabiedrību tiek izdarīts pamatīgs un nākotnē tikai pieaugs. Jau tagad tiek teikts, ka cilvēki, kas nebūs vakcinējušies, nevarēs brīvi ceļot, ierobežotas kļūs viņu iespējas izmantot aviokompāniju pakalpojumus. Dažu valstu valdības aizrunājušās pat tiktāl, ka draud nevakcinētajiem liegt izmantot sabiedrisko transportu un apmeklēt publiskas vietas. Nevakcinētajiem varētu liegt arī strādāt konkrētās profesijās. Ja tā notiks, tas būs milzīgs trieciens demokrātijai, kas vakcinēšanās brīvprātīgumu padarīs par fikciju. Taču sabiedrība tam tiek gatavota, draudot, ka normālā dzīvē varēs atgriezties tikai caur “brīvprātīgu” vakcinēšanos.

Ironiska atsauce uz uzrakstu, kas 2.Pasaules kara laikā rotāja Aušvicas koncentrācijas nometnes vārtus: “Darbs dara brīvu”. Šodien pasaulei mēģina iegalvot, ka tikai vakcīna darīs mūs brīvus.

Tikmēr socioloģiskās aptaujas rāda, ka aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju vakcinēties nevēlas. Lai panāktu sabiedrības (pūļa) imunizāciju pret kādu slimību, jāvakcinē 60 - 80% iedzīvotāju. Kā Latvijas valdība rīkosies, ja cilvēki vakcinēties atteiksies? Mēģinās sabiedrību pārliecināt ar argumentiem jeb izvēlēsies ierobežojumu un piespiešanas metodes? Jau tagad ir ziņas, ka dažas ģimenes ārstu prakses saviem darbiniekiem paziņojušas - vai nu viņi “brīvprātīgi” vakcinēsies, vai nevarēs turpināt darbu. Līdzīgas vēstis pienāk arī no lielajām universitāšu klīnikām. Pat ja Latvijā valdība nemēģinās cilvēkus piespiest vakcinēties, to kaut netieši liks darīt Eiropas Savienība. Iespējams, ka tiks ieviestas īpašas “Covid pases”, kas liegs nevakcinētajiem daudzus pakalpojumus, būtiski diskriminējot daļu sabiedrības. Tas patiešām var kļūt par soli tuvāk Antikrista valdīšanai un Zvēra zīmes pieņemšanai.

Šķiet neticami? Taču šādas idejas jau pastāv un ir izklāstītas, piemēram, Klausa Švāba grāmatā “Covid-19: lielais restarts”. Švābs ir dibinājis pazīstamo Pasaules ekonomikas forumu, kas ik gadu notiek Šveices kūrortā Davosā. Grāmatā viņš pauž, ka pandēmija ir “unikāls iespēju logs”, kas ļaus “pārveidot cilvēci”, radot “jaunu pasauli”. Švāba ideja paredz, ka “jaunajā pasaulē” notiks centralizēta sadale, nebūs privātīpašuma, katram būs garantēts valsts pabalsts, skaidras naudas vietā ieviesīs digitālu kriptovalūtu, darbs tiks gandrīz pilnībā robotizēts. Būs globāla veselības aizsardzības sistēma, kas veiks regulāras pārbaudes, noteiks obligātu vakcināciju, sanitārās pases un digitālu identifikāciju. Šī sistēma radīšot “jaunu cilvēcību”, kad “cilvēka fiziskā identitāte saplūdīs ar viņa digitālo identitāti”.

Taču būtiskāks ir kāds cits Švāba citāts: “Kad mēs atgriezīsimies pie normālas dzīves? Nekad. Mūsu vēsture tiks sadalīta divās daļās: līdz koronai un pēc tās. Attālinātas mācības, attālināts darbs, distancēšanās un izolācija kļūs par nākotnes ikdienu”. Švābam ir tikai vienas bažas: “Līdz ar izolācijas ieviešanu pieaug pieķeršanās tuviniekiem, un tas var rosināt patriotisku un nacionālu jūtu pieaugumu, kā arī nostiprināt reliģisko pārliecību. Šis toksiskais sajaukums atklāj pašu sliktāko sabiedrībā.” Lūk, patiesības stunda! Antikrista ļaunākais ienaidnieks ir Dievs, Kristus, kristietība. Ja Dievs vairs nav visu lietu mērs, centrā nostājas cilvēka vēlmes un iegribas. Lai izveidotu “jauno pasauli”, ir jāiznīcina pati ideja par Dievu, bet lai to paveiktu, vispirms jāiznīcina viss, kas šo ideju iemieso - ģimene, Baznīca, nacionālās identitātes apziņa, dievbijībā un tautas dzīvesziņā balstītas fundamentālas pamatvērtības.

Ko šajā sarežģītajā situācijā darīt visiem labas gribas un saprāta ļaudīm? Nav viegli turēties pretī puspatiesību un melu straumei, kas ik dienu gāžas pār cilvēku prātiem. Nav viegli saglabāt mieru, regulāri uzklausot “biedējošo informāciju” par Covid. Nav viegli saglabāt vēsu prātu nedrošības un baiļu atmosfērā, īpaši, ja saslimis kāds no tuviniekiem vai draugiem. Nav viegli saglabāt ticību rītdienai, ja ierobežojumu dēļ zaudēts darbs un iztikas līdzekļi. Šādos apstākļos cilvēkus līdz izmisumam var novest pašu bērni, kas spiesti mācīties mājās, citi sāk ienīst savus dzīvesbiedrus. Vājākus cilvēkus šī nenormālā situācija noved līdz smagai depresijai un pašnāvības domām. Jautājums tikai, vai pie tā vainīga pandēmija, vai gada garumā izvērstā baiļu propaganda?

Tāpēc ļoti būtiska kļūst katra personīgā attieksme. Var sēdēt un nepārtraukti vaimanāt, cik viss ir slikti, bet var arī pateikties Dievam par katru nodzīvotu dienu. Jūsu attieksme var kardināli mainīt jūsu un jūsu līdzcilvēku dzīvi. Būtiski ir saglabāt naida neaptumšotu sirdi. Neļausim pienākt brīdim, kad kaimiņš sāk rakstīt ziņojumus par otru kaimiņu un cilvēki paši pieprasa valdībai bargi sodīt visus, kas nebūs vakcinējušies vai nevalkās maskas. Arī 21.gadsimtā var itin viegli atgriezties Staļina un Hitlera laiki, kad sabiedrība tiek dalīta “pareizajos” un “tautas ienaidniekos”. Robeža starp cilvēcību un zvēriskumu ir ļoti trausla. Bailes vienmēr veicina naidu pret tiem, kas šķiet drauds pašu labklājībai. Neļausim mūsos valdīt truliem instinktiem, bet saglabāsim un kopsim Dieva līdzībā radītā cilvēka garīgo būtību.

Tāpat rūpīgāk izvērtēsim informāciju un cilvēkus, ko ielaižam sava prāta pasaulē. Runa nav tikai par oficiālajām ziņām, kuras reizēm patiesi ir tik nomācošas, ka daudzi tās vispār neiesaka lasīt, klausīties vai skatīties. Runa ir arī par atsevišķiem “viedokļu līderiem”, kas šķietami cīnās “par taisnību”. Izvērtēsim kritiski viņu patieso motivāciju. Vai noticēsim, ka ezotēriskas mācības un “brīnumūdens” biznesmeņa motīvi ir tikpat “kristāldzidri”, kā viņa tirgotais ūdens? Vai sekosim “Satversmes sargam” musulmanim, kurš tikai pirms dažiem gadiem publiski sludināja, ka Latvijā jāievieš šariata likumi? Vai neveiksmīgam politiķim, kurš dibina kārtējo “nācijas glābēju” partiju, aiz kuras kā īlens no maisa vīd kāda prokrieviska oligarha garā ēna? Domāsim ar galvu, pirms paužam atbalstu šādiem “praviešiem”

To, kas šobrīd notiek pasaulē, Jēzus nosauca par lielo bēdu iesākumu. Dieva Vārds nepārprotami pauž, ka tuvojoties laiku beigām situācija pasaulē kļūs tikai sliktāka. Kāds teiks, ka tik drūma nākotnes prognoze cilvēkos arī sēs vienīgi bailes un nedrošību. Tomēr būtu bezatbildīgi klusēt par to, no kā Dievs jau iepriekš cilvēci brīdinājis, jo viss, ko Dievs teicis, piepildās. Dieva noteikto pasaules vēstures gaitu mēs nespējam ietekmēt, taču varam tai sagatavoties. Mums jāapzinās, ka visi, kas vēlēsies dzīvot patiesībā, agri vai vēlu tiks vajāti. Pienāks laiks, kad Dieva Vārda sludināšanu klasificēs kā “naida runu”, bet Bībeles atļaus iespiest tikai ar cenzētu tekstu vai “zinātniskiem” komentāriem. Tos, kas vēl “tumsonīgi” turēsies pie Bībeles patiesības, izstums no sabiedrības un nežēlīgi vajās kā progresa ienaidniekus. Daudzi šo spiedienu neizturēs un padosies kompromisiem. Tomēr labā ziņa ir, ka Dievs par mums rūpējas un caur Svēto Garu apsolījis būt ar mums visā bēdās un pārbaudījumos.

Ir tikai viena iespēja izdzīvot patiesībai naidīgajā nākotnes pasaulē - Jēzus Kristus. Pat tiem, kas Viņu šodien nepazīst, nāksies iepazīt Kristu, jo tikai esot ciešās attiecībās ar Dieva Dēlu būs iespējams nepadoties postošo jauno ideoloģiju meliem un spiedienam. Kā vislabāk iepazīt Kristu? Kaut vai lasot Dieva Vārdu - Bībeli, visvairāk Jauno Derību. Būsiet pārsteigti uzzinot, ka Dievs jau ir izdarījis visu, lai jūs sasniegtu savas dzīves galamērķi. Dievs Savu mīlestību uz cilvēkiem ir parādījis Kristus krusta nāvē un augšāmcelšanā. Savukārt Kristus mums ir apsolījis Savu mieru, kādu “pasaule nespēj dot”. Kam ir Kristus miers, tas ir brīvs no bailēm gan no Covid, gan nākotnes grūtībām, jo Viņš būs kopā ar mums līdz pasaules galam un vedīs mūs cauri visam kā uzvarētājus. Ja tu pazīsti Kristu, tu vienmēr esi uzvarētājs, lai kādi būtu apstākļi. Jo Kristus ir vienīgais Ceļš, Patiesība un mūžīgā Dzīvība.

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (8)

  1. Par pašreizējo situāciju pasaulē kristīgās sabiedrības kontekstā labi teicis Izralēlas draudzes “King of Glory” mācītājs Orens Benari, kas viesojies arī Latvijā:

    “Es nevaru iedomāties Ješua mācekļus staigājot apkārt un meklējot kādas slepenas sazvērestības un simbolus. Ja viņi tērētu savu dārgo laiku šīm muļķībām, kuras šobrīd burtiski saplosa daudzus ticīgos, tad pasaule nekad neuzzinātu PATIESĪBU.

    Bet varbūt ir kāds garīgs iemesls tam, ka daudzi ticīgie ir aizņemti ar pilnīgi citiem uzdevumiem, nevis tiem, kādus mums izvirza Ješua? Vai nu tas ir [garīgs[ zīdaiņa vecums vai vēl sliktāk - kāda garīgi dvēseliska slimība.

    Dārgie brāļi un māsas, sāciet iedziļināties Mācībā un pārbaudiet sevi, vai vēl esat ticībā.

    Pasaule gaida Dieva Dēla atklāsmi, bet ne blēņas par pasaules sazvērestībām! Izlīgums ar Tēvu caur Ješua upuri - lūk, kas jāsludina pasaulei! Lūk, kas ir mūsu galvenais uzdevums!”

  2. “Šobrīd pasaulē nav valsts, kurā nebūtu kaut daži ar Covid-19 inficētie” (c)
    Lūdzu, neizplatām dezinformāciju. Ir gan - Korejas Tautas Demokrātiskā republika. :)

  3. Gati,
    o,jā, Ziemeļkoreja patiesi ir brīnums pasaules nāciju vidū. Pavasarī kādu brīdi arī Baltkrievijā nebija neviena ar Covid saslimušā :) , bet pat Lukašenko diemžēl bija spiests padoties globālajai žīdu-masonu sazvērestībai. :)

  4. Москва вирусам хе верит

  5. Ja visi kristieši būtu lojāli pildījuši Pāvila norādi par varām, kā būtu bijis ar atmodu?

  6. Lineāri,
    situācijas nav salīdzināmas. Kas attiecas uz garīgiem un kalpošanas jautājumiem, tur pretrunu nav nekādu, jo “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”. Ja runā par politiskiem procesiem, tad 1990.gada pilnīgi leģitīmās vēlēšanās visiem, arī kristiešiem, bija iespēja brīvi paust savu izvēli. Mēs ievēlējām Tautas Frontes vairākumu parlamentā un mums bija TF vadīta valdība, kas izvēlējās neatkarības ceļu. Šajā kontekstā kristiešiem bija visas tiesības paklausīt savai, Latvijas “valdībai un varām”, nevis pakļauties okupācijas režīmam.

  7. Man patīk šis vīruss. Pandēmija ir pēc būtības tāds maziņš pasaules gala ģenerālmēģinājums. Ar visām tam piemītošajām sajūtām tiem, kuru nams nav būvēts uz klints.

  8. Programmētājs man ieteica: vispirms Pasaulei ir jāuztaisa rezerves kopija, tad jāveic “Pasaules gala” testi un tikai tad to varēs laist produkcijā.

Uzraksti komentāru