Uz ežiņas galvu liku… Latvijas Brīvības cīņās kritušo ārzemju karavīru piemiņai

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, tēlniecība, māksla, Vēsture | Publicēts 09-11-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Klāt novembris un līdz ar to Lāčplēša diena, kad pieminam karavīrus, kas ziedojuši dzīvības uz Latvijas brīvības altāra. 1918.-1920.gadā latviešu karavīri spēja nosargāt savu valsti. Bet vai tikai pašu spēkiem? Diemžēl fakti par citu valstu karavīru neatsveramo palīdzību Latvijas neatkarības izcīnīšanā šodien ir mazāk zināmi. Latvijas teritorijas atbrīvošanā piedalījās gan Igaunijas armija Vidzemē, gan Polijas karaspēks Latgalē, gan Lietuvas armija Ilūkstes apriņķī. Visvairāk runāts par Igaunijas un Polijas armiju palīdzību Latvijai, taču mazāk zināma Lielbritānijas un Francijas karavīru piedalīšanās Latvijas Neatkarības karā, bet tikpat kā nemaz nav dzirdēts par Somijas, Dānijas, Zviedrijas un ASV pilsoņu dalību Brīvības cīņās.

Jau esam rakstījuši par Brīvības cīņu piemiņas vietām (ŠEIT un ŠEIT), iepazīstinājuši ar Brīvības pieminekļiem dažādās Latvijas pilsētās (ŠEIT), tāpat ar Kalpaka bataljona cīņu gaitām veltītajām piemiņas vietām (ŠEIT). Tagad kārta par Latvijas brīvību kritušo ārzemju karavīru piemiņai. Igauņu karavīru varonību Vidzemē gan cildina arī vairākas citas Brīvības cīņām veltītas piemiņas vietas, taču šajā publikācijā iepazīstināsim ar tām atceres vietām, kas specifiski izveidotas tieši ārzemju karavīru piemiņai. Bet pirms tam īsa ārzemju militāro vienību cīņu vēsture Latvijas Neatkarības karā.

****

Nozīmīgu atbalstu Brīvības cīņās jaunajai Latvijas valstij sniedza Antantes valstu valdības jeb tā sauktie Sabiedrotie - Lielbritānija un Francija. Lielbritānijas militārie pārstāvji Latvijā ieradās jau tūlīt pēc valsts proklamēšanas. 1918.gada decembrī Rīgā un Liepājā pietauvojās britu kara flotes eskadra Edvīna Aleksandera-Sinklēra vadībā. Sākumā briti solīja Latvijas Pagaidu valdībai militāru atbalstu Rīgas aizstāvēšanā pret boļševikiem, tomēr jau 1919.gada janvāra sākumā britu karakuģi atstāja Rīgu un devās uz Liepāju. 1919.gada janvārī un februārī Liepāju apmeklēja britu spēku komandieris Baltijas jūrā Valters Kovans, bet 7.februārī Lielbritānijas valdība Pagaidu valdības militāro spēku rīcībā nodeva 5600 šautenes un 52 ložmetējus, kā arī 13 ložmetējus latviešu militārajām vienībām Igaunijā.

Kreisajā pusē - britu eskadras komandieris Edvīns Aleksanders-Sinklērs;
labajā pusē - britu jūrnieki Liepājas ostā 1919.gada decembrī.

1919.gada martā Liepājā darbu sāka britu militārā misija majora Ostina Henrija Kīnena vadībā. Tajā pašā mēnesī Latvijā ieradās arī pulkvežleitnants Stīvens Talents. Pēc 1919.gada 16.aprīļa, kad pret Ulmaņa valdību tika veikts apvērsums, Pagaidu valdības ministri un pats Ulmanis patvērās britu militārās misijas telpās, bet vēlāk uz tvaikoņa “Saratov” britu karakuģu aizsardzībā. Briti arī aktīvi iesaistījās konflikta noregulēšanā starp igauņu-latviešu un vācu spēkiem 1919.gada jūnijā. Tā 27.jūnijā provāciskās valdības vadītājs Andrievs Niedra uz britu karakuģa “Galatea” nodeva savas pilnvaras Sabiedrotajiem. 3.jūlija naktī Strazdumuižā tika parakstīts pamiers. Līdz laikam, kad Ulmaņa valdība atgriezās Rīgā, par Rīgas civilgubernatora vietas izpildītāju tika iecelts brits Stīvens Talents.

Kreisajā pusē - Ostins Henrijs Kīnens (pirmais no labās) sarunā ar Latvijas armijas virsniekiem;
labajā pusē - Lielbritānijas politiskās misijas vadītājs Latvijā pulkvežleitnants Stīvens Talents.

Pēc Strazdumuižas pamiera 8.jūlijā Rīgā ieradās Antantes valstu militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs ģenerālis Huberts Delapērs Gofs. 1919.gada jūlijā, apvienojot Dienvidlatvijas un Ziemeļlatvijas brigādes, tika izveidota vienota Latvijas armija. Tās apmācībā un komandēšanā iesaistījās arī briti. Jūlijā un augustā par Latvijas armijas apmācības priekšnieku Liepājā strādāja britu pulkvežleitnants D.Grouvs, savukārt par 1919.gada augustā Latvijas armijas iekļautā Landesvēra komandieri tika iecelts pulkvežleitnants Harolds Aleksanders, kurš vadīja šo vienību cīņās par Latgales atbrīvošanu.

Britu karakuģi Rīgā un Liepājā 1919.gadā.

1919.gada 8.oktobrī sākās Bermonta uzbrukums Rīgai. Daugavā esošie britu karakuģi atstāja savas enkurvietas, radot neizpratni latviešos. Talentss uz Londonu nosūtīja telegrammu, lūdzot atļauju atbalstīt Latvijas armiju ar britu kuģu artilērijas uguni. 15.oktobrī britu un franču karakuģi atklāja uguni uz Daugavgrīvas cietoksni. 17.oktobrī pēc tieša trāpījuma britu kreiserim “Dragon” dzīvību zaudēja deviņi angļu jūrnieki, pieci tika ievainoti. Bermontiādes laikā britu karakuģi ar savu artilēriju atbalstīja Latvijas armijas sauszemes spēkus arī Liepājā. Bet 1919.gada 6.novembrī Lielbritānija Latvijas armijas vajadzībām nosūtīja 10 000 šauteņu, 1400 ložmetēju un 18 000 000 vācu sistēmas patronu.

Britu jūrnieki ar kuģu artilēriju Bermontiādes laikā atbalstīja Latvijas armiju.

1919.gada novembrī britu misiju vadību Baltijas valstīs uzņēmās ģenerālleitnants Ričards Heikings. Latgales atbrīvošanas laikā Lielbritānijas militārā misija koordinēja britu instruktoru darbību Latvijas armijā, tāpat arī britu tanku nodošanu Latvijas armijas rīcībā. Baltijas jūrā turpināja patrulēt britu karakuģu eskadra. 1920.gada pavasarī britu misijas sastāvs Rīgā gan tika samazināts, taču pati misija turpināja darbu līdz pat Latvijas starptautiskajai atzīšanai de iure 1921.gada janvārī.

Kreisajā pusē - britu kuģi Daugavmalā; labajā pusē - dzintars, ko Ostinam Kīnenam Latvijas valdības vārdā uzdāvināja Kārlis Ulmanis, pateicībā par britu militāro atbalstu Neatkarības karā.

Francijas attieksme pret Baltijas valstu neatkarību 1919.-1920.gadā tik viennozīmīgi pozitīva nebija. Francūži bija ieinteresēti Krievijas atjaunošanā tās vecajās robežās, taču vienlīdz atbalstīja arī jauno valstu centienus atbrīvoties no vācu ietekmes. Ar laiku tomēr Francija arvien noteiktāk sāka atbalstīt Igauniju, Latviju un Lietuvu cīņā pret Padomju Krieviju. 1919.gada maijā Latvijā ieradās Francijas militārā misija ar pulkvedi Emanuelu Diparkē priekšgalā. Augustā Diparkē panāca būtisku Francijas valdības atbalstu Latvijai - kredītu 11 miljonu franku apmērā, kā arī ieroču un munīcijas piegādes.

Kreisajā pusē - Francijas militārās misijas vadītājs pulkvedis Emanuels Diparkē;
labajā pusē - latviešu karavīri 1919.gadā franču parauga bruņuķiverēs.

Sākoties Bermonta uzbrukumam Rīgai, Diparkē kopā ar Lielbritānijas militārās misijas vadību 11.oktobrī ieteica Latvijas valdībai nepakļauties Bermonta ultimātam. Nākamajā dienā Rīgā ieradās franču flotes Baltijas jūras eskadras kapteinis Žans Žozefs Brisons ar vairākiem karakuģiem. Atbalstot Latvijas armiju, franču karakuģi kopā ar britiem 15.oktobrī atklāja uguni uz bermontiešu ierakumiem Daugavgrīvā un pie Lielupes. Atšķirībā no angļu jūrniekiem, franču kuģi un karavīri šajās cīņās necieta.

Kreisajā pusē - Francijas “MP Lestin” tipa karakuģis, kāds 1919.gadā uzturējās arī Rīgā;
labajā pusē - Francijas kara flotes eskadras komandieris Latvijā Žans Žozefs Brisons.

Sabiedroto flotes atbalstīja Latvijas armiju arī izšķirošajās novembra kaujās, kad Bermonta spēki tika padzīti no Rīgas. 11.novembrī sabiedroto karakuģi iebrauca Andrejostā, kur uz kuģa “Lestin” ieradās Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Meierovics un armijas virspavēlnieks Jānis Balodis, lai izteiktu Brisonam un Francijai pateicību. Francijas militārā misija turpināja darbu Latvijā vēl kādu laiku. Cita starpā, Diparkē 1920.gada janvārī kopā ar citiem Sabiedroto valstu misiju vadītājiem apmeklēja Latgales fronti.

Vēsturnieku uzmanību galvenokārt saistījusi Francijas militārās misijas darbība Latvijā, taču franču karavīri kaujās par Latvijas atbrīvošanu piedalījās arī tieši. Pateicoties franču tankiem, Polijas armijai izdevās atspiest Sarkanās Armijas daļas Daugavas labajā pusē, kas deva iespēju sagatavoties uzbrukumam Latgalē 1920.gada janvārī. Ģenerāļa Hallera poļu armijas sastāvā bija iekļauts franču 1.tanku pulks, kura bruņojumā bija “Renault” tanki. 1919.gada septembrī Daugavpils kaujās piedalījās šī pulka 2.rota, kuru komandēja kapteinis Dufors, bet tanku darbību pie Daugavpils pārraudzīja pats pulka komandieris Marē. Atbalstot poļu kājniekus, franču tanki ielauzās Grīvas pilsētā un apšaudīja bēgošos sarkanarmiešus. Šajā kaujā vairāki franču virsnieki un karavīri parādīja izcilu varonību.

Kaujās ar boļševikiem pie Grīvas poļu armija izmantoja 22 franču “Renault F-17″ tankus.

Neatkarības karā zināma vēl viena epizode, kurā franču karavīrs parādījis izcilu varonību. Sākoties Bermonta uzbrukumam Rīgai, Polijas militārais pārstāvis Latvijā kapteinis Aleksandrs Miškovskis saņēma maršala Pilsudska rīkojumu lidot uz Cēsīm, kur saskaņā ar kļūdainu informāciju it kā atradās Latvijas armijas pavēlniecība. Pavēles saņemšanas brīdī plosījās vētra, tāpēc Viļņas kara lidlauka eskadriļas komandieris atteicās piešķirt savu lidotāju šim uzdevumam. Tad lidot brīvprātīgi pieteicās franču leitnants Marks Denins. Lidojot pāri frontes līnijai, lidmašīnu apšaudīja sarkanarmieši, tomēr tai izdevās nokļūt līdz Nītaures apkārtnei. Tur pēkšņi apstājās lidaparāta motors un lidmašīna planējot krita. Saskaroties ar priežu galotnēm tai nolūza spārns un lidaparāts nogāzās starp kokiem.

Poļu lidotāji 1919. - 1921.gada cīņās. Ar līdzīgu lidmašīnu varēja lidot Denins un Miškovskis.

Miškovskis tika izsviests no lidmašīnas un zaudēja samaņu, savukārt franču pilots guva smagus ievainojumus. Par laimi, notikušo redzēja mežsargs, kurš par to ziņoja Cēsīm. Notikuma vietā ieradās Latvijas armijas automašīna, kas abus cietušos nogādāja Cēsīs, bet pēc pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas - Rīgā. Tur Miškovskis pamazām atguva kontūzijas dēļ zaudēto atmiņu, bet franču pilots ārkārtīgi smagā stāvoklī tika nogādāts uz vienu no Rīgā esošajiem franču kara kuģiem.

Tomēr lielāko ieguldījumu Latvijas Neatkarības karā laikam gan devusi Igaunija. Jau 1919.gada 7.janvārī no Liepājas uz Tallinu kā Latvijas Pagaidu valdības militārais pārstāvis devās kapteinis Jorģis Zemitāns, kurš 20.janvārī panāca igauņu piekrišanu sešu latviešu pašaizsardzības rotu izveidošanai lielākajās Igaunijas pilsētās Tallinā, Tartu un Pērnavā no tur mītošo latviešu bēgļu un veco karavīru vidus. Janvāra beigās Tallinā ieradās arī Latvijas Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis, iegūstot no igauņiem principiālu piekrišanu latviešu karaspēka vienību veidošanai Igaunijas teritorijā.

Kreisajā pusē - Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns;
labajā pusē - Igaunijas armijas sastāvā esošās Ziemeļlatvijas brigādes karavīri.

Latvijas atbrīvošanā piedalījās arī pašas Igaunijas karavīri. Jau 1919.gada janvāra beigās Igaunijas armijas karaskolas kadetu grupa ar kuģi ieradās Liepājā, bet no turienes Oskara Kalpaka atsevišķā latviešu bataljona štābā Rudbāržos. Pēc dažām dienām viņi kopā ar kalpakiešiem piedalījās Skrundas atbrīvošanā. Savukārt 27.-31.janvārī igauņu spēki, pabeiguši Dienvidigaunijas atbrīvošanu, ieņēma arī vairākus Latvijas pagastus. 31.janvārī Padomju Latvijas karaspēka vienības atkāpās no Valkas, kur nākamajā dienā iegāja Igaunijas armija. Igauņu atbrīvotajos Lodes, Ipiķu, Arakstes, Ķoņu, Ternejas, Rūjienas pagastos un Rūjienas pilsētā jau janvārī atjaunojās aktīva sabiedriski politiskā dzīve.

Kreisajā pusē - Igaunijas armijas komandieris Dienvidigaunijā un Ziemeļvidzemē Ernsts Peders;
labajā pusē - Igaunijas armijas artilēristi Vidzemē.

1919.gada 12.februārī Igaunijas armija sāka jaunu uzbrukumu Ziemeļvidzemē. Cīņas norisinājās ar mainīgām sekmēm. Igauņu un Igaunijas armijā esošā somu vienība guva labus panākumus Alūksnes iecirknī. Vairākas reizes vara mainījās Mazsalacā un Alūksnē, tās pārmaiņus atgūstot te igauņu, te Sarkanās Armijas vienībām. Līdz maijam fronte nostabilizējās Jaunates-Staiceles līnijā. 25.maijā igauņi kopā ar latviešu daļām ieņēma Ainažus, nākamajās dienās Salacgrīvu, Strenčus, Limbažus, Api, bet 31.maijā - Vecgulbeni. Turpmākajās dienās tika ieņemta arī Jaungulbene, Cesvaine, Madona un Ļaudona. 1919.gada 5.jūnijā latviešu un igauņu spēki sasniedza Krustpili.

Kreisajā pusē - igauņu bruņuvilciens uz Raunas tilta (augšā) un bruņuvilciena karavīri (apakšā);
labajā pusē - Igaunijas armijas virsnieks Vidzemes atbrīvošanas cīņu laikā.

Pēc Kurzemes atbrīvošanas provācisko Andrieva Niedras valdību atbalstošie vācu spēki nonāca tiešā saskarsmē ar Vidzemi kontrolējošajām igauņu un latviešu vienībām, kas bija lojālas Ulmaņa valdībai. 29.maijā vācu landesvēra vienības saņēma pavēli sākt uzbrukumu un sasniegt Lubāna-Peipusa ezeru līniju, bet vācu Dzelzsdivīzija - Lubāna-Jēkabpils līniju. Pēc tam vācu uzbrukumu bija paredzēts paplašināt līdz Lubānas-Litenes-Alūksnes līnijai un Lubānas-Balvu-Liepnas līnijai. Naktī uz 6.jūniju landesvērs ar artilērijas atbalstu sāka plašu uzbrukumu Cēsīm un pēc kaujas pilsētu ieņēma.

Vācu artilēristi gatavojas uzbrukumam Cēsīm.

1919.gada 19.jūnijā Inčukalnā izvietotās Dzelzsdivīzijas daļa sāka uzbrukumu Limbažu virzienā, bet cita daļa devās Straupes virzienā. 21.jūnijā posmā starp latviešu un igauņu pozīcijām landesvēram izdevās pārraut fronti, sasniedzot Skangaļu muižu. Taču 22.jūnijā sākās igauņu-latviešu spēku pretuzbrukums, kas 23.jūnija rītā vainagojās ar Cēsu atbrīvošanu. Tikmēr 9.igauņu kājnieku pulks ieņēma Vidrižus, Lēdurgu un Bīriņu muižu. Vācu spēki atkāpās Rīgas virzienā, kur izveidoja aizsardzības līniju pie Juglas ezera. Igauņu un latviešu ofensīvu apturēja Antantes valstu iejaukšanās, kas gribēja, lai vācieši Latviju atstāj labprātīgi. 1.jūlijā sākās pamiera sarunas, kas 3.jūlijā beidzās ar Strazdumuižas pamieru.

Kreisajā pusē - igauņu bruņuvilciens pie Cēsīm (augšā) un Igaunijas bruņuvilcienu komandieri Rīgā (apakšā); labajā pusē - igauņu karavīrs Ropažu stacijā konvojē vācu Dzelzsdivīzijas gūstekni.

Neilgu laiku Latvijas Neatkarības karā piedalījās arī lietuvieši. 1919.gada 13.jūnijā virsleitnants Jānis Indāns, saziņā ar Lietuvas armijas virspavēlniecību, Rubenē izveidoja Augškurzemes partizānu pulku, kurš darbojās lietuviešu Paņevežas grupas pakļautībā un apgādē. Jūlijā Lietuvas armija ar kaujām iegāja Ilūkstes apriņķī, 29.augustā ieņemot Ilūksti un uz laiku arī Grīvas pilsētu Daugavas kreisajā krastā iepretī Daugavpilij. Kaujās bez lietuviešiem piedalījās arī Lietuvas armijas atsevišķās brigādes speciālā Mariampoles bataljona 1.baltkrievu rota. Šajās cīņās lietuvieši zaudēja daudz kritušo.

Kreisajā pusē - Ilūkste 20.gadsimta pirmajos gadu desmitos; labajā pusē - pulkvedis Krišjānis Ķūķis, kur vadītie latviešu karavīri 1920.gadā padzina lietuviešus no Ilūkstes apriņķa.

Tikmēr Polijas armija uzbruka visā Daugavas frontē. Daugavpils virzienā uzbruka karaspēka grupa, kas tobrīd operatīvi sadarbojās ar Lietuvas armiju. 1919.gada septembrī šeit notika vienas no asiņainākajām kaujām Neatkarības kara vēsturē. Tajās dzīvību zaudēja daudzi poļu un lietuviešu karavīri. Tomēr augusta beigās aktuāls kļuva Daugavpils turpmākās piederības jautājums, jo Lietuva pieteica savas pretenzijas gan uz Daugavpili, gan Ilūkstes apriņķi un daļu no citām Sēlijas zemēm.

Ņemot vērā šo situāciju, par vienīgo Latvijas sabiedroto Latgales atbrīvošanā kļuva Polija. Igaunija bija noslēgusi pamieru ar Padomju Krieviju, tāpēc Latgales atbrīvošanā piedalīties nevarēja, savukārt Lietuvai bija teritoriālas pretenzijas uz daļu Latgales teritorijas. 1919.gada beigās Rīgā notika slepenas latviešu un poļu armiju virspavēlniecību sarunas. 30.decembrī Latvijas armijas komandieris Jānis Balodis, štāba priekšnieks Pēteris Radziņš un Polijas militārais pārstāvis Aleksandrs Miškovskis parakstīja līgumu par kopīgu uzbrukumu Latgalē. Operācijas sākums bija paredzēts 1920.gada 3.janvārī. Mērķis bija sasniegt Krāslavas-Dubnas upes līniju un abu armiju savienošanās.

Latgales atbrīvošanas cīņu komandieri - Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis (kreisajā pusē), Latvijas armijas štāba priekšnieks Pēteris Radziņš (labajā pusē) un Polijas armijas virspavēlnieks Juzefs Pilsudskis, no viņa pa labi - poļu komandieris Latgalē Edvards Ridzs-Smiglijs (vidū).

Tajā pašā dienā Lietuvas ārlietu ministrs Augustīns Voldemars nāca klajā ar paziņojumu, ka viņa valsts uzskata par savām “Kurzemes guberņas lietuviskās daļas” un pretendē arī uz Daugavpils cietoksni, kurš ir “Lietuvas galvaspilsētas Viļņas atslēga”. Tika pat apgalvots, ka Daugavpils ne no vēsturiskā, ne etnogrāfiskā viedokļa nekad neesot piederējusi Latvijai. Tāpēc viens no latviešu-poļu militārās operācijas mērķiem bija nepieļaut lietuviešu spēkiem forsēt Daugavu un ieņemt Daugavpili.

Kreisajā pusē - poļu karavīri pie Daugavpils dzelzceļa tilta; labajā pusē - poļu karaspēka virspavēlnieks Latgales atbrīvošanas operācijā Edvards Ridzs-Smiglijs.

Pētera Radziņa izstrādātais uzbrukuma plāns paredzēja atbrīvot visu latviešu apdzīvoto teritoriju. Poļu-latviešu uzbrukums sākās kā paredzēts - 1920.gada 3.janvāra rītā šķērsojot Daugavu. Tajā pašā dienā poļi ieņēma Daugavpili, bet 5.janvārī poļu un latviešu karaspēks pie Višķiem savienojās. Ārkārtīgi smagos meteoroloģiskos apstākļos, kad sals brīžiem sasniedza -30 grādus, pārvarot sīkstu Sarkanās Armijas pretestību janvāra beigās un februāra sākumā latvieši un poļi sasniedza Latvijas etnogrāfisko robežu, vietām pat nedaudz to pārsniedzot. Vēlāk arī lietuviešu spēki tika padzīti no Ilūkstes apkārtnes.

Latvijas un Polijas armiju karavīri Daugavpilī 1920.gada janvārī.

Latvijas Brīvības cīņās piedalījušies vēl citu tautu pārstāvji. Kaujās Vidzemē igauņu spēku sastāvā cīnījās somu karavīri, kā arī dāņu rota, savukārt Lietuvas armijas rindās karoja baltkrievu rota. Savukārt Latvijas armijā dienēja arī Baltkrievijas Tautas Republikas, Ukrainas Tautas Republikas, Krievijas un citu zemju pilsoņi. Kaut kādā ceļā Latvijā bija nonācis pat serbu tautības kapteinis Mirko Brankevičs. Zināmi arī vismaz divi gadījumi, kad Latvijas armijā brīvprātīgi iestājās Rietumvalstu pilsoņi. Viens bija amerikāņu lidotājs pulkvežleitnants Džozefs Stēlins, otrs - zviedru kapteinis Gesta Mellins. Pēc Brīvības cīņām Stēlins atstāja Latviju, bet Mellins apprecēja latviešu meiteni un palika uz dzīvi mūsu zemē.

Par lidotāju Džozefu Stēlinu tolaik daudz rakstīja gan amerikāņu, gan Latvijas prese.

Ārvalstu karavīru nestie upuri Latvijas brīvības labā bija smagi. Ne velti daudziem britu, franču, igauņu, poļu, lietuviešu, dāņu, somu un citu valstu karavīriem par varonību tika piešķirts dažādu šķiru Lāčplēša Kara ordenis. Viņu nesto upuri simbolizē arī daudzie igauņu, poļu un lietuviešu karavīru brāļu kapi Latvijā. Varbūt šīs piemiņas zīmes nav tik izcilu tēlnieku veidotas un mākslinieciski tik izteiksmīgas kā latviešu karavīriem domātās, tomēr mums pateicībā jānoliec galvas šo citzemju karavīru priekšā, kas ziedoja savas dzīvības, lai Latvija būtu brīva valsts. Mūžīga slava varoņiem! Dievs, svētī Latviju!

****

Piemiņas vieta Latvijas kara flotes sākumu un Sabiedroto valstu jūrniekiem Daugavgrīvas cietoksnī (1994). Kompleksa kreisajā pusē atrodas 3,2 metrus augsta melna čuguna kolonna, kas pārvietota no bijušā Rīgas jūras kara garnizona teritorijas, kur bija uzstādīta tā celtniecības darbu atcerei vēl cara laikos. Uzraksts uz kolonnai piestiprinātās plāksnes krievu valodā: “Šīs vietas izbūve sākta 1829., pabeigta 1832.gadā”. Labajā pusē atrodas laukakmens ar misiņa plāksni, uz kuras iegravēti Lielbritānijas, Francijas un Īrijas karogi un kuģu nosaukumi: “Dragon, Abdiel, Windsor, Vanquisher, Vanoc, Cleopatra, Mecaniecien – principal Lestin, Francis Garnier, Marne, L`Aisne. 1919.15.10″..

Piemineklis britu karavīriem un jūrniekiem Meža (Nikolaja) kapos Jelgavā (1924). Augšējā attēlā - karavīru kapulauka kopskats; attēlā apakšā - centrālais piemineklis angļu kara krusta formā.

Piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem igauņu un latviešu karavīriem pie Raunas tilta (2004), idejas autors - Māris Niklass, akmeņkalis - Voldemārs Koltovs. Uzraksts latviešu un igauņu valodā: “Mūžīga piemiņa kritušajiem 110 igauņu un 44 latviešu karavīriem”, kā arī īss kauju apraksts.

Piemineklis kritušajiem igauņu karavīriem Skangaļos (2019). Uzraksts uz laukakmens piestiprinātās granīta plāksnes latviešu un igauņu valodā vēsta: “Cieņā un pateicībā Skangaļu cīņās 22.06.1919. kritušajiem “Kalevlaste Maleva” bataljona cīnītājiem”, seko kritušo vārdi. Pa labi no akmens
starp diviem zemē iedurtiem simboliskiem zobeniem novietota plāksne
ar informāciju
latviešu, igauņu un angļu valodā par kaujām pie Skangaļu muižas.

Piemineklis Vīlandes Skolnieku rotas karavīriem Stalbē (2009), idejas autors - Māris Niklass, akmeņkalis - Voldemārs Koltovs. Uzraksts latviešu un igauņu valodā: “19.-21.jūn. 1919.g.
Stalbes kaujās 6.pulka Vīlandes Skolnieku rota atvairīja vācu uzbrukumu.

Piemineklis kritušajiem igauņu karavīriem Veselavas kapos (1923), mets - K.Biernis, akmeņkalis - A.Sproģis, piedalījās - Dāvis Gruzde. Uzraksts uz betona plāksnes: “Kāpāt uz sārtu, nesāt brīvību”; uzraksts uz granīta plāksnes pieminekļa pamatnē: “Latvijas Atbrīvošanas cīņās
kritušiem Igaunijas karavīriem 1919.gadā. Veselavas pagasta sabiedrība”.
Pieminekļa otrā pusē tie paši uzraksti igauņu valodā.

Piemineklis kritušo igauņu karavīru piemiņai Salaspilī Mazās Juglas krastā (1990), tēlnieks - Uldis Sterģis. Uzraksts latviešu un igauņu valodā: “Par Latviju kritušajiem karavīriem 1919″.

Piemineklis kritušo igauņu karavīru piemiņai Salaspils kapos (1929), autors - Jānis Kalniņš. Uzraksts igauņu valodā: “Dusiet saldi svešā zemē” un latviski: “Par Latvijas brīvību 1919.g. kritušajiem igauņu varoņiem. Salaspils aizsargi 19. VIII 29″. Padomju okupācijas laikā iznīcināts, atjaunots 1990.gadā.

Piemineklis kritušo igauņu karavīru piemiņai Salaspilī aiz Neorganiskās ķīmijas institūta netālu no Augšskabreņu mājām (1935), autors - Jānis Kalniņš. Uzraksts igauņu valodā: “Dusiet saldi svešā zemē” un latviski: “Par Latvijas brīvību 1919.g. kritušiem igauņu varoņiem. Salaspils aizsargi 1935.g.”.

Piemiņas akmens Strazdumuižas pamieram Rīgā, Juglā pie tramvaja galapunkta (2005), tēlnieks - Imants Lukažs. Uzraksts latviešu un igauņu valodā: “Šeit Rīgas igauņu pamatskolā 1919.g. 3.VII noslēdza Strazdumuižas pamiera līgumu starp Igaunijas karaspēku,
Vācijas armijas VI rezerves korpusu un Baltijas Landesvēru”.

Piemineklis kritušajiem Lietuvas karavīriem Červonkas kapos (1932), tēlnieks - Stanišauskis. Uzraksts lietuviešu un latviešu valodā: “1919-1920. Kritušiem Lietuvas karavīriem”. Pieminekļa apakšējā daļā uzraksts lietuviski: “Ceļiniek, pastāsti Lietuvai, ka mēs kritām, aizstāvēdami Tēviju”.

Piemineklis kritušajiem polu karavīriem Krāslavā, Vecajos katoļu kapos (1928), pēc skolotāja S.Laževica meta. Uzraksts poļu valodā: “Poļu armijas varoņiem, kritušiem 1920.gadā
par Latvijas atbrīvošanu. Te atdusas karavīri no poļu leģionāru 3.divīzijas”, seko kritušo vārdi.

Piemineklis kritušajiem poļu karavīriem Daugavpilī, bijušajos Slobodkas kapos. Oriģinālais piemineklis (1928, augšējā attēlā kreisajā pusē) bija veidots pēc Aleksandra Birznieka meta. Uzraksts uz tā: “Latvijas neatkarības cīņās kritušo varonīgo Polijas karavīru dārgai piemiņai. 1919-1920″. Okupācijas laikā kapi tika pilnībā iznīcināti. 1992.gadā bijušā pieminekļa vietā uzstādīts betona krusts, apkārt betona elementi. Tēlnieks - Romualds Gibovskis, arhitekte - Vanda Bauļina. Uz viena no elementiem uzraksts poļu valodā: “Poļu karavīriem, kas krita šajā zemē”, uz cita
elementa granīta plāksne ar uzrakstu latviešu un poļu valodā: “Cīņās par Latvijas neatkarību 1920.gadā kritušo Polijas armijas karavīru piemiņai” un plāksne ar kritušo vārdiem.

Šādi balti standartveida krusti poļu karavīru atdusas vietās sastopami daudzviet Daugavpils apkārtnē. Parasti uz tiem ir uzraksts latviešu un poļu valodā: “1919.-1920.gadā
par Latvijas neakarību kritušo poļu karavīru kapi”.

Gandrīz identiskas kritušo poļu karavīru piemiņas vietas Višķos un Laucesē (1995), tēlnieks - Romualds Gibovskis, arhitekte - Vanda Bauļina. Višķu akmenī uzraksts poļu un latviešu valodā: “Par Latviju 1920.gadā kritušajiem poļu leģionāriem”; Lauceses akmenī poļu valodā:
“Poļu leģionāriem, kuri krituši 1919.-1920.gadā, tautieši no Daugavas krastiem”.

Publikācijā izmantota vēsturnieka E.Jēkabsona rakstu sērija “Ārvalstu armijas Latvijas Neatkarības karā” un materiāli no G.Kušķa un P.Korsaka grāmatas “Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību. Brīvības cīņu pieminekļi” (”Mantojums”, Rīga, 2008), kā arī interneta vietne “Latvijas Brīvības cīņu piemiņas vietas” ( http://doc.mod.gov.lv/brivibascinas/ ).
© 2020 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Ir apritējis 31 gads, kopš 1990.gada 4.maijā Augstākā padome ar 138 deputātu balsīm pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Šis Augstākās padomes lēmums iezīmēja padomju okupācijas beigas. Pēc ilgas un smagas cīņas Latvijas Republika atguva savu neatkarību, bet latviešu tauta atguva brīvību. Melnais bruņinieks tika gāzts no troņa un iegrūsts Daugavas dzelmē. Lāčplēsis uzvarēja savu naidnieku. Diemžēl Lāčplēša uzvaru aptumšoja daudzie Kangari, kas savā mantrausībā turpināja kaitēt latviešu tautai. Tomēr nezaudēsim ticību savās sirdīs. Nepadosies naidnieku priekšā. Būsim spēcīgi un neuzvarami. Mīlēsim un godāsim savu Tēvzemi – Latviju!

    Ar lepnumu par Latviju, Skolnieciņš no likteņupes

Uzraksti komentāru