Cīņa par Kalnu Karabahu. Vēsture, mūsdienas, taisnīgums

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē, Vēsture | Publicēts 12-10-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Jau 2020.gada jūlijā pasaules ziņu aģentūras vēstīja par bruņotu konfliktu uz Armēnijas un Azerbaidžānas robežas. Savstarpējas apšaudes turpinājās vairākas nedēļas. Šādas konfliktsituācijas reģionā nav nekas jauns - laiku pa laikam tās uzliesmo kopš 20.gadsimta 90.gadiem. Taču 2020.gada 27.septembris pienāca ar vēstīm par daudz nopietnāku karadarbību, kurā tiek izmantota kaujas aviācija un bezpilota droni, tanki un cita bruņutehnika, artilērija un zenītraķešu kompleksi. Ir atsākušās kaujas par Kalnu Karabahu - salīdzinoši nelielu kalnu apvidu pie abu valstu robežas. Kaut arī kopš PSRS sabrukuma Azerbaidžāna nekad nav kontrolējusi šo reģionu, tā Kalnu Karabahu uzskata par savu teritoriju. Arī starptautiskā sabiedrība Kalnu Karabahu atzīst par daļu no Azerbaidžānas. Bet vai tas ir taisnīgi un pareizi? Par to šajā rakstā.

Karabahas vēsture

Lai spētu pareizi izvērtēt šodienas notikumus, nepieciešams nedaudz zināt reģiona vēsturi. Kopā ar Līdzenuma Karabahu Kalnu Karabaha veido Karabahas provinci. To apdzīvo galvenokārt armēņi. Karabahas nosaukums cēlies no tjurku valodas vārda “kara” (melns) un persiešu valodas vārda “bag” (dārzs) salikuma. Tā šo reģionu dēvē kopš 14.gadsimta. Armēņu valodā Kalnu Karabahu dēvē par “Lernain Gharabagh”, bet azerbaidžāņu valodā par “Dağlıq Qarabağ” vai “Yuxarı Qarabağ”. Armēņi reģiona apzīmēšanai lieto arī armēņu vārdu Arcaha, kā šo apvidu dēvēja Lielarmēnijas valsts laikā.

Armēņi ir pirmā nācija pasaulē, kas pieņēma kristietību.

Pirmie armēņi šajā teritorijā ienāca jau 7.gadsimtā pirms Kristus, bet masveida reģiona armenizācija sākās ap 4.gadsimtu pirms Kristus, kad reģions tika iekļauts armēņu Ervanduni valstī, kuras austrumu robežas iekļāva arī Karabahas reģionu. Otrajā gadsimtā pirms Kristus šo reģionu pievienoja Lielarmēnijai kā Arcahas provinci. Tigrana II valdīšanas gados Lielarmēnijas teritorija sniedzās no Kaspijas līdz Vidusjūrai. Pēc šīs valsts sabrukuma mūsu ēras 4.gadsimta beigās, reģions tika pievienots Persijas vasaļvalstij Kaukāza Albānijai. Septītā gadsimta vidū te valdīja irāņu dinastijas valdnieki, bet no 9. līdz 16.gadsimtam Arcaha bija iekļauta armēņu Bagratīdu valsts protektorātā Hačenas kņazistē. Šajā laikā Kalnu Karabaha kļuva par vienu no armēņu kultūras centriem.

Pēc Hačenas kņazistes sabrukuma, 17.gadsimta sākumā izveidojās piecas armēņu kņazistes, kuras pārvaldīja armēņu feodāļi - meliki. Šī tolaik bija vienīgā teritorija, kur vēl saglabājās armēņu valstiskums. Tomēr meliku strīdu dēļ Kalnu Karabaha 18.gadsimta vidū nonāca Persijai pakļautās Karabahas hanistes pārvaldībā. Karabahas teritorijā apmetās ievērojams skaits tjurku iedzīvotāju, kamēr vairāk nekā 11 000 armēņu ģimeņu bija spiestas bēgt. Krievu-persiešu kara laikā 1805.gadā hanisti iekaroja Krievijas impērija. Saskaņā ar Gulistānas miera līgumu, par Krievijas daļu Karabaha oficiāli kļuva 1813.gadā, bet 1822.gadā tika pārvērsta par provinci, vēlāk - par Šušas apriņķi. Kopš 1823.gada Kalnu Karabaha bija daļa no Karabahas provinces, pēc tam - daļa no Elizabetpoles guberņas. 19.gadsimta vidū trimdā izdzītie armēņi pamazām sāka atgriezties dzimtajās vietās.

18.gadsimtā Karabahā masveidā ieplūda tjurku musulmaņi, izdzenot no dzimtajām vietām armēņus.

Jēdziens “Azerbaidžāna” parādījās vien 19.gadsimta beigās kā izkropļots senās Irānas provinces Atropatēnas nosaukums. Savukārt tjurku izcelsmes “Azerbaidžānas tatāri”, kā viņus tolaik kļūdaini sauca, tikai 20.gadsimta sākumā sāka sevi apzināties nevis kā reliģisku kopienu, bet vienotu tautu. Saskaņā ar tā laika Krievijas likumdošanu nekristieši nedrīkstēja ieņemt vairāk par 20% vietu vietējās pašvaldībās. Izmantojot šo apstākli, vairums vadošo amatu Karabahā pārņēma armēņi. Tas izraisīja skaudību un milzu nepatiku musulmaņu iedzīvotājos. 1905.gada revolūcijas laikā etniskais un reliģiskais naids izvērtās asiņainās sadursmēs un masu slepkavībās. Kalnu Karabahā tika nodedzinātas simtiem māju, nogalināti simtiem cilvēku. Savukārt krievu cara zaldāti, kam it kā vajadzēja pārtraukt konfliktu, ar vienlīdz lielu prieku slepkavoja gan armēņus, gan azerbaidžāņus.

Kalnu Karabahas armēņu tautastērps 19.gadsimta beigās.


1918.-1920.gada karš un padomju varas periods

Pēc Krievijas impērijas sabrukuma, 1918.gadā tika nodibinātas neatkarīgas Armēnijas Demokrātiskā Republika un Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika. Pēdējā pretendēja arī uz armēņu apdzīvotajiem Kalnu Karabahas un Zangezūras rajoniem. Armēņi tam nepiekrita un jūnijā Šušā tika pasludināta Kalnu Karabahas neatkarība. Taču septembrī Azerbaidžāna noslēdza militāru savienību ar Turciju un turku-azerbaidžāņu spēki virzījās uz Kalnu Karabahu. Viņiem izdevās ieņemt Šušu, taču drīz Turcija kapitulēja 1.Pasaules karā, un novembrī Karabahu okupēja britu karaspēks. No Zangezūras palīgā Karabahas armēņiem devās ģenerāļa Andranika Ozaņjana armija, taču pēc britu prasības bija spiesta atkāpties. Briti uzskatīja, ka par Armēnijas uz Azerbaidžānas robežu jālemj Parīzes miera konferencei.

Armēņu - azerbaidžāņu pamiera komiteja 1918.gadā.

Tomēr 1919.gada janvārī britu pavēlniecība Kaukāzā paziņoja, ka Karabaha un Zangezūra atradīsies Azerbaidžānas pagaidu jurisdikcijā. Armēņi izvērsa partizānu cīņu. 1919.gada vasarā Azerbaidžāna sāka Kalnu Karabahas blokādi, kas noveda pie bada reģionā. Azerbaidžāņu mēģinājums iekarot Šušu neizdevās, tomēr nesaņemot ārēju palīdzību, Karabahas armēņu Nacionālā Padome 1919.gada 22.augustā piekrita līdz starptautiskā noregulējuma pieņemšanai palikt Azerbaidžānas sastāvā. Reģionā tobrīd atradās 40 000 bēgļi, no kuriem 30 000 bija armēņi. Novembrī Tbilisi tika parakstīts Armēnijas un Azerbaidžānas miera līgums, taču Karabahā un Zangezūrā sadursmes turpinājās.

Kalnu Karabahas armēņu karavīri 1918. - 1920.gada karā.

Parīzes miera konference pēc britu ieteikuma atzina Kalnu Karabahu par Azerbaidžānas teritoriju. Šāds lēmums noveda pie plašas armēņu sacelšanās, kas sākās 1920.gada 23.martā un bija sekmīga lauku un pierobežas rajonos. Karadarbība turpinājās mēnesi, tomēr beigās armēņu spēki tika sakauti. Tam sekoja armēņu grautiņi Šušā, kuros gāja bojā ap 500 armēņu. Tad notikumos no jauna iesaistījās Turcija. Pirmā Pasaules kara gados īstenotajā armēņu genocīdā Osmaņu impērija bija nogalinājusi vairāk nekā miljonu armēņu. 1920.gada 26.aprīlī Turcijas nacionālistu līderis Mustafa Kemals Ataturks nosūtīja vēstuli Padomju Krievijas vadonim Ļeņinam, kurā pavēstīja, ka turki sāks karu pret Armēniju, taču Azerbaidžānu ir ar mieru nodot Krievijas kontrolē. 27.aprīlī Sarkanā Armija iebruka Azerbaidžānā un mēneša laikā pārņēma varu visā valsts teritorijā, tostarp Karabahā.

Šušas armēņu grautiņi 1923.gada 23.martā.
Kreisajā pusē - nodedzinātie Šušas armēņu kvartāli; labajā pusē - grautiņos noslepkavotie armēņi.

Karabahas armēņi Sarkanās Armijas ienākšanu uzņēma labvēlīgi, jo tas viņiem šķita mazāks ļaunums nekā azerbaidžāņu nacionālistu pārvalde. Karabahas dienvidos līdz augustam gan vēl saglabājās azerbaidžāņu - armēņu divvaldība. Krievijas Komunistiskās partijas Kaukāza birojs 1921.gada 4.jūlijā pieņēma lēmumu Kalnu Karabahu nodot Armēnijai, taču jau nākamajā dienā lēmums tika mainīts un Karabaha atstāta Azerbaidžānai. Iespējams, tas notika Turcijas spiediena dēļ, kas nevēlējās pieļaut apvienotu armēņu valstisku veidojumu pie savām robežām. 1923.gadā tika izveidots Kalnu Karabahas autonomais apgabals. Padomju varas gados Azerbaidžānas PSR iestādes mērķtiecīgi centās mainīt reģiona etnisko sastāvu. Armēņu īpatsvars no 95% samazinājās līdz 76,9%, savukārt azerbaidžāņu skaits no 10% izauga līdz 21,5%. Armēnijas PSR vadība regulāri lūdza Maskavu nodot Karabahu tās pakļautībā, taču vienmēr saņēma atteikumu Azerbaidžānas PSR iebildumu dēļ.

Attēlā labajā pusē - Stepanakertas centrs padomju varas gados.


1991.-1994.gada karš un sekojošie robežkonflikti

Gorbačova atklātības politikas gaisotnē tautu nacionālās pašapziņas atdzimšana notika visā Padomju Savienībā. Kalnu Karabaha nebija izņēmums. Parādījās prasība par šī armēņu apdzīvotā reģiona apvienošanos ar Armēniju. Tas radīja naida uzliesmojumu azerbaidžāņu sabiedrībā. 1988.gada 22.februārī liela bruņota grupa azerbaidžāņu no Agdamas pilsētas mēģināja nokļūt armēņu apdzīvotajā Stepanakertā “lai ieviestu kārtību”, taču pie Askeranas viņiem ceļā stājās milicija un vietējie iedzīvotāji. Divi azerbaidžāņi sadursmē tika nogalināti. Atriebjoties Sumgaitā sākās armēņu grautiņš, kura gaitā noslepkavoja no 100 - 200 armēņiem. 1988.gada jūlijā Kalnu Karabahas apgabala padome pieņēma lēmumu izstāties no Azerbaidžānas PSR. Tā paša gada rudenī abu tautu grautiņi un bēgļu straumes jau bija kļuvušas par parastu parādību visā Armēnijas un Azerbaidžānas teritorijā.

Armēņu nacionālās atmodas demonstrācijas 80.gadu nogalē.
Uz transparenta rakstīts: “Armēņi nav ekstrēmisti! Ekstrēmisti neesam mēs!”

1989.gada janvārī Maskava ieviesa Kalnu Karabahā savu tiešo pārvaldi, tomēr jau novembrī to atcēla. 1989.gada 1.decembrī Armēnijas PSR Augstākā Padome un Kalnu Karabahas Nacionālā padome pieņēma lēmumu par reģiona apvienošanos ar Armēnijas PSR. Tūlīt pēc tam, 1990.gada janvārī sākās karadarbība uz Armēnijas un Azerbaidžānas robežas. Azerbaidžāņu naids izvērtās arī nežēlīgos armēņu grautiņos Baku, kur tika noslepkavoti no 90 līdz 150 armēņu un 300 ievainoti. Naktī uz 1990.gada 20.janvāri Baku tika ievests PSRS karaspēks, kas savukārt nogalināja 186 azerbaidžāņus, ap 800 tika ievainoti (lasiet ŠEIT). Izplatījās baumas, ka Maskava konfliktā nostājusies armēņu pusē. Kalnu Karabahā tika ievestas azerbaidžāņu milicijas specvienības, kas dedzināja armēņu ciemus, laupīja un slepkavoja. Tika veiktas arī armēņu deportācijas, viņu vietā nometinot azerbaidžāņus.

Sumgaitas un Baku grautiņos nogalinātie armēņi.

1991.gada novembrī Azerbaidžānas armija sāka aktīvu uzbrukumu armēņu pozīcijām Karabahā. Lai aizstāvētos, armēņi izveidoja Arcahas Tautas atbrīvošanās armiju. Abas puses atteicās evakuēt civiliedzīvotājus no kauju zonām, uzskatot, ka tas būtu pirmais solis teritorijas atdošanai pretiniekam. 1992.gada janvārī azerbaidžāņi ieņēma divus armēņu ciemus, noslepkavojot visus tajos palikušos civiliedzīvotājus. Savukārt armēņi februāra beigās ieņēma Hodžali pilsētu, kuru apdzīvoja azerbaidžāņi. Bojā aizgāja vairāk nekā 600 civiliedzīvotāju un karavīru. Pavasarī armēņu spēki sāka okupēt arī teritorijas ārpus Kalnu Karabahas, veidojot drošības zonu, kas tos pasargātu no azerbaidžāņu apšaudēm. Svarīgas bija cīņas par Lačinas koridoru, kura kontrole deva armēņiem izeju no Armēnijas teritorijas uz Karabahu. 1992.gada 9.maijā armēņi ieņēma Šušu, kas noveda pie varas maiņas Baku.

Karabahas 90.gadu karš… un tā upuri.

1992.gada jūnijā sākās jauna azerbaidžāņu ofensīva, taču jau ziemas sākumā iniciatīva atkal pārgāja armēņu pusē. 1993.gadā Baku vēlreiz notika varas maiņa - par prezidentu kļuva Heidars Alijevs. Kamēr azerbaidžāņi cīnījās par varu, armēņi paplašināja savus iekarojumus. 23.jūlijā krita Agdama, kas tika sagrauta un daļēji nodedzināta. Ziemā karadarbība norisinājās ar mainīgām sekmēm, taču pavasarī armēņiem izdevās iekarot vairākus ciemus. Šādos apstākļos Azerbaidžānas valdība pirmoreiz piekrita sākt miera sarunas ar Arcahas Republiku. 1994.gada 12.maijā tika noslēgts pamiers. Pēc kara beigām armēņu kontrolē atrodas lielākā daļa Kalnu Karabahas un aptuveni 9% okupētās Azerbaidžānas teritorijas. Konfliktā, kuru armēņi dēvē par Arcahas atbrīvošanas karu, bojā aizgāja 35 000 karavīru un civiliedzīvotāju, bēgļu gaitās devās vairāk nekā 1 miljons civiliedzīvotāju.

Arī pēc 1994.gada bruņotas sadursmes starp Azerbaidžānu un armēņiem notikušas regulāri. Pirmais lielākais konflikts bija 2008.gadā, kam 2010.gadā sekoja jaunas sadursmes. 2011.un 2012.gadā robežsadursmes turpinājās. Īpaši plašas sadursmes starp Armēnijas un Azerbaidžānas spēkiem notika no 2012.gada aprīļa beigām līdz jūnija sākumam. Arī 2014.gadā atkal uzliesmoja vairāki robežkonflikti. Šis gads armēņu spēkiem kļuva par asiņaināko, jo tika nogalināti 27 armēņu karavīri, azerbaidžāņiem - 37. 2015.gadā sporādiskas kaujas notika visa gada garumā. Tajās krita 42 armēņu un 64 azerbaidžāņu karavīri. No 2016. gada 1. līdz 5. aprīlim tā sauktā Četru dienu karā bojā aizgāja 88 armēņu un 92 Azerbaidžānas karavīri. Lielāki vai mazāki konflikti notikuši 2016., 2017 un 2018.gadā.

****

Pašreizējais konflikts ir krietni nepatīkamāks un reģiona stabilitātei bīstamāks. Gan Azerbaidžāna, gan Armēnija pauž, ka ir sasniegta robeža, aiz kuras atkāpties vairs nav iespējams. Abu valstu valdības izjūt milzīgu sabiedrības spiedienu. Jau jūlija konflikta laikā azerbaidžāņu nacionālisti izgāja ielās un pieprasīja savai valdībai sākt karu ar Armēniju. Savukārt Armēnijas tauta regulāri prasa oficiāli anektēt Kalnu Karabahu un pievienot to Armēnijai. Tikai paredzamā asā starptautiskā reakcija līdz šim kavējusi Armēnijas valdību uzklausīt šo prasību. Tomēr Armēnijas armija kopā ar Arcahas bruņotajiem spēkiem jau gadu desmitiem de facto kontrolē gan Kalnu Karabahu, gan azerbaidžāņu teritorijas ap to.

Jau tūkstošiem gadu Kalnu Karabaha ir armēņu zeme. Kopā ar pārējām armēņu zemēm reģions ir viens no armēņu kristietības šūpuļiem un senās armēņu kultūras centriem. Lai kādi valdnieki vēstures gaitā būtu tur valdījuši, tā vienmēr palikusi armēņu Arcaha. Tjurku tautas šeit ir ienācējas - migranti, bet pēc reģiona nonākšanas arābu kalifāta un Osmaņu impērijas pārvaldībā - arī kolonizatori. Tomēr pat šajos apstākļos armēņu iedzīvotāji gandrīz vienmēr Kalnu Karabahā bijuši nospiedošā vairākumā - no 85-95%, kamēr azerbaidžāņu īpatsvars vien 6 -10% robežās. Tikai padomju laikā Azerbaidžānas PSR vadītāju mērķtiecīgās politikas dēļ armēņu īpatsvars noslīdēja līdz 76%, azerbaidžāņu skaitam pieaugot līdz 21,5%. Taču pēc 1991.-1994.gada kara armēņu īpatsvars atkal pieaudzis līdz 99,74%.

Armēņu kultūras simbols Karabahā - monuments “Mēs esam mūsu kalni” pie Stepanakertas.

Neskatoties uz reģiona etnisko viengabalainību, gandrīz katrs raksts un televīzijas sižets piemin, ka “starptautiskā sabiedrība uzskata Kalnu Karabahu par daļu no Azerbaidžānas un neviena valsts nav atzinusi šo reģionu par neatkarīgu valsti”. Tā ir tiesa. Pat Armēnija, lai gan teju 30 gadus faktiski kontrolē Kalnu Karabahu, oficiāli nav atzinusi Arcahas Republikas neatkarību. Jo Karabahas armēņi to nemaz nevēlas, bet labprātāk apvienotos ar pārējiem tautas brāļiem vienotā valstī. Arcahas Republika viņu acīs ir tikai pagaidu risinājums. Tomēr pasaules sabiedrība nevēlas atzīt šīs armēņu zemes neatkarību, kur nu vēl iespēju apvienoties ar pārējo Armēniju. Vai šāda nostāja ir taisnīga?

Arcahas Republikas karogs un ģerbonis.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot, kā armēņu apdzīvotā Kalnu Karabaha nonāca Azerbaidžānas pakļautībā. Pēc Pirmā Pasaules kara, kad uz Krievijas impērijas drupām dzima jaunas neatkarīgas valstis, tās saviem kaimiņiem mēdza izvirzīt dažādas teritoriālas pretenzijas. Piemēram, Igaunija un Lietuva jaunajai Latvijas valstij pieprasīja teritorijas, kuras atdodot mums nāktos šķirties no puses Vidzemes un daļas Dienvidkurzemes. Līdzīgi Azerbaidžāna izvirzīja pretenzijas uz vairākām senām armēņu zemēm, kur dzīvoja vien daži procenti azerbaidžāņu. Armēņiem izdevās Neatkarības karā savas vēsturiskās zemes nosargāt. Taču tad iejaucās lielvalstis - Lielbritānija, Turcija, Krievija…

Briti Armēnijas - Azerbaidžānas robežstrīdā atbalstīja azerbaidžāņus, jo Azerbaidžānai piederēja naftas atradnes Kaspijas jūrā, kamēr Armēnija nespēja piedāvāt neko, kas interesētu lielvaras. Parīzes miera konferencē dalībvalstis uzklausīja galvenokārt britu viedokli, jo Aizkaukāzs daudziem šķita tāla un Eiropai mazāk svarīga teritorija. Savukārt Padomju Krievija mīļā miera labad piekāpās Turcijas prasībām, jo boļševikiem bija vienalga, kādai “savienotajai republikai” tā vai cita teritorija pieder. Karabahas etniskais sastāvs un kultūrvēsturiskais aspekts vispār netika ņemti vērā - lielvarām svarīgāki šķita politiskie apsvērumi. Tā lielvalstu savstarpējās vienošanās dēļ vienas tautas zeme tika voluntāri nodota citas tautas pārvaldībā, pilnīgi ignorējot pašas šīs zemes iedzīvotāju viedokli.

Britu ģenerālis Laionels Denstervils (labajā pusē), kura poltikas dēļ Kalnu Karabaha nonāca Azerbaidžānas kontrolē. Attēlā kreisajā pusē - Azerbaidžānas naftas torņi 20.gadsimta sākumā,
kas lika britiem Karabahas konfliktā nostāties Azerbaidžānas pusē.

Savukārt 90.gadu sākumā, kad sabruka PSRS, Rietumvalstīm bažas radīja etniskie konflikti, kādi Padomju Savienību plosīja tās beigu posmā. Lai tos novērstu, tika pieņemts lēmums, ka visu bijušo PSRS republiku robežām jāpaliek negrozītām. PSRS etniski bija ļoti neviendabīga valsts un daudzos reģionos jau padomju varas sākumā tika ielikta “bumba ar laika degli”, patvarīgi nospraužot teritoriālās robežas, kas mazākas tautas pakļāva citu tautu pārvaldei. 20.gadsimta 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā šī “bumba” daudzviet “uzsprāga”, nesot simtiem cilvēku nāvi. Rietumiem šādi etniski konflikti nebija vajadzīgi. Tāpēc, kad Karabahas armēņi mēģināja atjaunot taisnīgumu, pārņemot savas vēsturiskās zemes pašu rokās, starptautiskā sabiedrības acīs tā bija agresija un okupācija.

Lielākā problēma ir tā, ka līdzās savai vēsturiskajai teritorijai armēņi ir ieņēmuši arī azerbaidžāņu zemes, izveidojot Arcahas Republikas teritoriālu saskari ar Armēniju. Pat ja šīs teritorijas tiktu atdotas Azerbaidžānai, klupšanas akmens tik un tā paliktu pašas Kalnu Karabahas statuss un Lačinas koridora kontrole. Armēnija un Arcahas Republika nepiekrīt nodot kontroli pār šīm zemēm Azerbaidžānai, jo tas ir Karabahas armēņu dzīvības vai nāves jautājums. Viens no starptautiskajiem miera plāniem paredzēja Armēnijas dienvidos izveidot Azerbaidžānai koridoru uz Nahičevānu un apmainīt šo teritoriju pret Lačinas koridoru, taču Azerbaidžāna tam nepiekrita. Ticis arī piedāvāts Lačinas koridoru nodot EDSO starptautiskā kontrolē, taču arī šo priekšlikumu Baku noraidīja.

Azerbaidžānai ir spēcīgāka armija nekā Armēnijai, nemaz nerunājot par Arcahas Republikas armiju, tomēr gandrīz visos konfliktos, ko Azerbaidžāna nemitīgi provocē uz robežas, armēņu spēki vienmēr spējuši savu teritoriju nosargāt, radot azerbaidžāņiem ievērojamus dzīvā spēja un militārās tehnikas zaudējumus. Tomēr sākot masveida uzbrukumu, kā tas notiek tagad, Azerbaidžānai varētu pietikt resursu Kalnu Karabahu iekarošanai. Iespējams, līdz šim Baku baidījās no Krievijas iespējamās reakcijas. Armēnija ir Kolektīvās drošības līguma organizācijas dalībvalsts, bet šī organizācija pēc struktūras ir līdzīga NATO, un uzbrukums kādai tās dalībvalstij nozīmē uzbrukumu visai organizācijai, tātad arī Krievijai. Tiešā sadursmē ar Krieviju nav ieinteresēta arī Turcija, kas atbalsta Azerbaidžānu.

Armēņu Arcahas Republikas bruņoto spēku simbolika.

Daudzi starptautiskie eksperti izteikušies, ka īsti neredz šī konflikta pozitīvu risinājumu. Lai kāds risinājums tiktu pieņemts, tas vienmēr būs uz otras puses interešu rēķina un spriedzi nevis samazinās, bet vēl vairāk eskalēs. Citi savukārt uzskata, ka Armēnijai bez ierunām jāatdod Azerbaidžānai visas okupētās teritorijas un tad iestāsies miers. Tie, kas tā domā, īsti nesaprot reālo situāciju Kalnu Karabahā. Ja Arcaha nonāks azerbaidžāņu rokās, starptautiskā sabiedrība piedzīvos plašas etniskās tīrīšanas, bet varbūt pat otru armēņu genocīdu. Pēc ilgstošiem konfliktiem daudzu gadu garumā un arvien pieaugošā naida abu tautu starpā, Azerbaidžānas valdība diez vai saskata Kalnu Karabahas kā armēņu apdzīvotas zemes nākotni. Pat ja armēņus brutāli nenogalinās, tos visticamāk piespiedīs emigrēt uz Armēniju. Un pasaule kārtējo reizi pieredzēs bēgļu straumes…

Jāņem vērā arī reliģiskais aspekts. Armēnija, tostarp Arcaha, ir viena no senākajām kristiešu valstīm pasaulē, kurpretī azerbaidžāņi ir musulmaņi. Bet Korāns pauž, ka teritoriju, kas jebkad piederējusi musulmaņiem, nekādā gadījumā nedrīkst atdot atpakaļ “neticīgajiem”. Tieši tāpēc Baku tik sīksti turas pie Kalnu Karabahas, lai gan viņiem ir piedāvāts apmaiņā uz Armēnijas zemju rēķina izveidot koridoru ar Nahičevānu, kas šobrīd ir ģeogrāfiski atdalīta no pārējās Azerbaidžānas. Uz reliģisko faktoru norāda arī Sīrijas islāma algotņu piedalīšanās Karabahas karā, jo šo kaujinieku motivācija nav ģeopolitiskās batālijas, bet “cīņa par islāma uzvaru”. Pašreizējais Azerbaidžānas uzbrukums “cīņas par teritoriālo neaizskaramību” aizsegā patiesībā ir turpinājums vēsturiskajai musulmaņu invāzijai kristīgajā Eiropā.

To, ka azerbaidžāņu plāni ir daudz tālejošāki nekā tikai Kalnu Karabaha, pierāda Azerbaidžānas diktatora Ilhama Alijeva teiktais savas partijas kongresā 2018.gada pavasarī: “Azerbaidžāņiem pakāpeniski jātuvojas stratēģiskam mērķim - Erevānas atgūšanai. Mēs nedrīkstam aizmirst mūsu vēsturiskās zemes, un tam ir jābūt mūsu tālākās darbības virzienam. Mūsu vēsturiskās zemes ir Irevānas haniste, Zangezūras un Gjoičas mahali. Irevāna (azerbaidžāņu apzīmējums Erevānai - Red.) ir mūsu vēsturiskā zeme, un mums, azerbaidžāņiem, šajās zemēs ir jāatgriežas”. Komentāri lieki. Mūsdienu starptautiskajās attiecībās tas ir nebijis gadījums, ka kāda valsts piesaka pretenzijas uz citas valsts galvaspilsētu. Un ne vien uz to, bet plašām teritorijām, kas vēsturiski vienmēr bijušas armēņu zemes. Būtībā okupants piesaka savas “tiesības” uz savulaik okupētām teritorijām.

Nepatīkamākais ir tas, ka konfliktā iesaistās lielvalstis - Krievija un Turcija. Iespējams, Karabahas armēņiem ar Armēnijas ieroču palīdzību izdotos nepieļaut azerbaidžāņu spēku ienākšanu armēņu teritorijās, taču pret NATO valsts Turcijas militāro potenciālu cīnīties pat Arcahas un Armēnijas apvienotajām armijām būtu grūti. Turcija gan atturas ievest Azerbaidžānā plašu militāro kontingentu, tomēr paziņojusi par pilnīgu atbalstu “Kaspijas turku” brāļiem. Azerbaidžānas armijas kaujas operācijas Kalnu Karabahā faktiski vada turku virsnieki, cīņās piedalās Turcijas armijas specvienības, ar turku atbalstu reģionā karo Sīrijas islāma džihādisti. Turcija apgādā azerbaidžāņus ar ieročiem, militāro tehniku, kaujas droniem. Citas NATO valstis un starptautiskā sabiedrība tikmēr pauž “bažas”.

Savukārt Krievija spēlē viltīgu spēli. Lai gan tai ir militārais līgums ar Armēniju, Kremlis nesteidzas palīdzēt armēņiem. Izskatās, ka Maskava nedomā aizsargāt starptautiski neatzīto Arcahas Republiku. Ja notiktu tiešs iebrukums Armēnijā, tā būtu cita lieta. Tajā pašā laikā Krievija piegādā ieročus Armēnijai, no kuriem daļa nonāk Kalnu Karabahā. Un vienlaikus ieroči tiek sūtīti arī Azerbaidžānai. Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna ir NVS valstis, bet šajā organizācijā galveno lomu spēlē Krievija. Krievijai nav izdevīgs plašs karš pie tās robežām, taču iesaldēts konflikts gan ir izdevīgs, jo padara Armēniju un daļēji arī Azerbaidžānu atkarīgas no Krievijas. Tomēr ne Krievija, ne Turcija nevēlas nonākt tiešā konfliktā viena ar otru, tāpēc diez vai ļaus karadarbībai iziet ārpus Kalnu Karabahas robežām.

Pārsteidz dažu “komentētāju” viedoklis Latvijas sociālajos tīklos, kas izsaka pilnīgu atbalstu azerbaidžāņiem. Šie cilvēki nav vietējās azerbaidžāņu kopienas pārstāvji, bet, spriežot pēc vārdiem un uzvārdiem, tīrasiņu latvieši. Kādi ir viņu argumenti? Galvenais arguments - Armēnija ir Krievijas sabiedrotā, tāpēc to nedrīkst atbalstīt. Šāda argumentācija ir aprobežota. “Laikmeta zīmēm” pret Putina Krieviju ir pat ļoti kritiska attieksme, taču šajā konfliktā vairāk jāraugās uz vēsturisko taisnīgumu. Kalnu Karabaha ir armēņu zeme un šai tautai ir tiesības uz to. Tieši starptautiskās attieksmes dēļ Armēnija lielā mērā bijusi spiesta noslēgt militāru līgumu ar Krieviju. Bez Krievijas ekonomiskās un militārās palīdzības šī valsts vienkārši nespētu izdzīvot islāmisko valstu Turcijas un Azerbaidžānas ielenkumā.

Otrs dažu mūsu tautiešu arguments ir krietni nopietnāks - starptautiski noteiktās robežas. Ja katra tauta, kas dzīvo citas tautas valstī, iedomāšoties prasīt neatkarību vai apvienošanos ar “tēvzemi”, pasaulē sākšoties nebeidzami kari. Turklāt tiek mēģināts to saistīt ar Latviju, biedējot, ka Krievija un Baltkrievija līdzīgi varot pieprasīt arī mūsu Latgali. Tā ir vai nu demagoģija, vai pilnīga situācijas neizpratne. Krievi un baltkrievi Latgalē ir salīdzinošai neseni ienācēji un tā nav viņu vēsturiskā zeme. Savukārt Kalnu Karabaha ir armēņu zeme jau tūkstošiem gadu un azerbaidžāņu valdījumā nonākusi vien lielvaru vienošanās rezultātā. Tās ir divas pilnīgi dažādas un nesalīdzināmas situācijas.

Internetā var atrast daudz azerbaidžāņu politisko komentētāju un pat zinātnieku rakstu, kas cenšas pierādīt pretējo - Karabaha jau gadsimtiem esot tjurku tautu apdzīvota zeme. Un ne vien Karabaha - izrādās, teju visa Armēnija, ieskaitot tās galvaspilsētu Erevānu, esot tjurku zemes. Armēņus šajās teritorijās nometinājusi Krievija tikai 19.gadsimtā. Tikai viena nianse - visu šo “vēsturnieku” izklāstītā “patiesā vēsture” sākas vien 17. - 18.gadsimtā, kad šīs teritorijas patiesi uz laiku nonāca Persijas un Osmaņu impērijas valdījumā un daudzi armēņi bija spiesti bēgt no savas zemes. It kā nebūtu armēņu tūkstošgadīgā vēsture, nebutu Lielarmēnijas valsts, it kā tādi armēņi te nekad nebūtu dzīvojuši. Tādu pašu retoriku lieto arī musulmaņu arābi runājot par Izraēlu. Nav svarīgas ne Dāvida, ne Zālamana valstis, nav svarīgas sensenās Izraēla zemes - ja reiz arābi to kādā vēstures posmā iekarojuši, tātad tā ir viņu zeme. Ačgārna un melīga loģika. Diemžēl azerbaidžāņi izceļas ar tikpat melīgu iekarotāju loģiku.

Ņemot vērā visu, ko zinām par konfliktu Kalnu Karabahā, “Laikmeta zīmes” izvēlas nostāties armēņu tautas pusē par viņu tiesībām dzīvot vienotiem savā tēvzemē. Protams, mums kā privātpersonām to pateikt ir daudz vienkāršāk nekā politiķiem vai valstu vadītājiem. Taču padomāsim, kas ir pareizāk - atbalstīt demokrātisku parlamentāru republiku, kāda ir Armēnija, vai nostāties autoritāra diktatora pusē, kāds ir Ilhams Alijevs? Būt vienotiem ar senāko kristīgo valsti pasaulē, vai atbalstīt islāma turpmāku invāziju Eiropā? Protams, starptautiski noteiktu robežu neaizskaramība ir ļoti svarīga, taču šajā gadījumā ir pienācis laiks novērst pāridarījumu, kāds nodarīts armēņu tautai, un atjaunot taisnīgumu. To no sirds novēlam armēņu tautai, īpaši Arcahas armēņiem. Dievs svētī Armēniju!

***************

© 2020 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Maskavā 9.novembra vakarā tika parakstīta trīs pušu vienošanās par pamieru Kalnu Karabahā. Tas paredz, ka Azerbaidžānas kontrolē paliek visas militārās operācijas laikā iegūtās teritorijas, turklāt Arcahas armēņu republikai līdz novembra beigām labprātīgi jāatdod Azerbaidžānai arī pārējās teritorijas, kuras armēņi okupējuši, lai izveidotu drošības zonu starp Armēniju un Arcahu. Stratēģiski ļoti svarīgais Lačinas koridors un ceļš, kas savieno Arcahu ar Armēniju, būs Krievijas miera uzturētāju kontrolē. Abu pušu bēgļi ANO uzraudzībā atgriezīsies agrākajās dzīvesvietās, tāpat abas puses apmainīsies gūstekņiem un kritušajiem. Uz pieciem gadiem gar karojošo pušu kontaktlīniju Kalnu Karabahā tiks izvietoti ap 2000 Krievijas miera uzturētāju. Pašas Kalnu Karabahas jeb Arcahas statuss gan joprojām paliek nenoteikts.

    Tikai dienu iepriekš Azerbaidžānas diktators Ilhams Alijevs izteicās, ka parakstīt pamieru azerbaidžāņiem neesot nekādas vajadzības, jo viņu armija gūstot panākumus visās frontēs. Kas piespieda Alijevu mainīt domas? Iespējams, Azerbaidžānas notriektais Krievijas helikopters Mi-24, kas pavadījis Krievijas karaspēka kolonnu Armēnijas teritorijā. Bojā aizgāja divi krievu karavīri, trešais tika ievainots. Azerbaidžāņi steigšus atvainojās un paziņoja, ka gatavi maksāt Krievijai kompensāciju. Savukārt armēņi cerēja, ka incidents radīs “atbilstošu reakciju” no Krievijas puses, bet nekāda reakcija nesekoja. Taču, iespējams, tieši šis notikums kļuva par instrumentu, kas piespieda Azerbaidžānu sēsties pie sarunu galda un parakstīt pamiera noteikumus.

    Līdz ar pamieru Arcahas Republikas armija būtībā ir kapitulējusi un kopā ar to faktiski arī Armēnijas bruņotie spēki. Citādi arī nevarēja būt, jo azerbaidžāņu pusē atklāti karoja otras lielākās NATO armijas Turcijas militārpersonas, iesaistot karadarbībā arī islāmistu algotņus no Sīrijas. Savukārt Krievija savu sabiedroto Armēniju uzmeta. Pie tā lielā mērā vainojama Rietumu un ANO nostāja, kas atsakās atzīt Archas Republikas neatkarību, kaut šī teritorija tūkstošiem gadu ir armēņu tautas apdzīvota. Līdz ar to Turcijai bija likumīgs pamats palīdzēt saviem sabiedrotajiem azerbaidžāņiem atgūt tās “likumīgo” teritoriju, kamēr Krievijas rokas ir saistītas, jo tā nevar palīdzēt starptautiski neatzītajai Arcahai, kuras teritorija atrodas ārpus Armēnijas oficiālajām robežām.

    Armēnija piekrita pamieram pēc tam, kad azerbaidžāņi ieņēma Šušas pilsētu, kas ir tikai 11 kilometrus, bet gaisa līnijā 5 kilometrus no Arcahas galvaspilsētas Stepanakertas. No Šušas Stepanakertu varēja apšaudīt tiešā tēmējumā. “Ja karadarbība turpinātos, tad dažu dienu laikā mēs zaudētu visu Arcahu un ciestu vēl lielākus zaudējumus,” atzinis Arcahas prezidents Araiks Arutjunjans. Savukārt Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans izteicās, ka pamiers bija “neizsakāmi sāpīga vienošanās”, taču to parakstīt pieprasījusi Arcahas Republikas armija, kas saskārusies ar militāro resursu un pienācīgas medicīniskās palīdzības arvien pieaugošu trūkumu. Arī militārās situācijas analīze norādījusi uz bezcerīgu perspektīvu. Tāpēc lēmums par pamieru konkrētajā situācijā bijis labākais iespējamais risinājums.

    Tomēr šis lēmums Armēnijā izraisīja dziļu iekšpolitisku krīzi. Lielākā daļa armēņu to uzskata par nacionālo nodevību. Kad ziņa par pamieru sasniedza Erevānu, Armēnijas galvaspilsētas ielās izgāja tūkstošiem protestētāju. Demonstranti ielauzās Armēnijas parlamenta un valdības ēkās, demolēja kabinetus, dauzīja logus. Parlamenta priekšsēdētāju Araratu Mirzojanu smagi piekāva, savukārt premjers Pašinjans bija spiests slēpties. Savukārt Azerbaidžānā cilvēki ielās līksmo, bet prezidents Alijevs ar pāva cienīgu lepnumu TV kameru priekšā paziņoja par "Azerbaidžānas uzvaru".

    Visticamāk, Pašinjana politiķa karjera ar to ir beigusies, taču viņš ir izglābis Arcahu no pilnīgas iznīcināšanas un tajā dzīvojošos armēņus no etniskā genocīda. Tāpat ir glābtas daudzas armēņu karavīru dzīvības. Pusotru mēnesi ilgušajā konfliktā dzīvību zaudēja 2317 armēņu karavīri. Azerbaidžāna ziņas par saviem kritušajiem nesniedz, taču pēc Krievijas rīcībā esošām ziņām, konfliktā abās pusēs kopumā dzīvību zaudējušo skaits pārsniedz 4000, bet ievainoto skaits – 8000 cilvēku. Tātad var pieņemt, ka arī kritušo azerbaidžāņu skaits ir ap 2000. Apstiprināta arī vismaz 143 civiliedzīvotāju nāve. Tūkstošiem devušies bijuši spiesti doties bēgļu gaitās.

    Diemžēl Azerbaidžāna diez vai samierināsies ar neatkarīgu armēņu republiku teritorijā, ko tā uzskata par savu. Tāpēc līdzīgi konflikti nākotnē turpināsies. Ja Azerbaidžānai palīgā nenāktu spēcīgais Turcijas militārais potenciāls, armēņiem arī šoreiz būtu izdevies nosargāt savu tēvutēvu zemi. Taču lielvalstu iejaukšanās konfliktā nospēlējusi traģisku lomu. Lielu neskaidrību rada arī Alijeva paziņojums, ka miera misiju kopīgiem spēkiem īstenos Krievija un Turcija, kaut nekas tamlīdzīgs pamiera noteikumos nav minēts. Arī Turcijas prezidents Erdogans izteicies, ka turku spēki došoties uz Karabahu. Gan Krievija, gan Armēnija kategoriski noliedz šādu iespēju. Tomēr, kas var liegt Azerbaidžānai izvietot Turcijas karavīrus savā teritorijā līdzās Kalnu Karabahai?

    Izskatās, ka kārtējo reizi vienīgā ieguvēja šajā konfliktā būs Krievija. Armēnija nonāks vēl lielākā politiskā un militārā atkarībā no Kremļa, jo objektīvi vismaz turpmākos piecus gadus tieši no krievu miera uzturētājiem būs atkarīga Arcahas pastāvēšana un tās iedzīvotāju drošība. Tas atstās Armēnijai vēl mazākas iespējas tuvināties Rietumiem. Savukārt Azerbaidžāna ieguvusi 2000 vīru lielu Krievijas militāro kontingentu savā teritorijā, ja raugāmies no starptautiski atzīto robežu viedokļa. Tāds stāvoklis politiski saistīs rokas arī Azerbaidžānai. Taču pats galvenais – Krievija reģionam un visai pasaulei pierādījusi, ka miers Aizkaukāzā atkarīgs tikai un vienīgi no tās labvēlības un Maskava joprojām ir ietekmīgs spēlētājs postpadomju telpā.

Uzraksti komentāru