Dzimuši Latvijā. Dēkaiņi – Liedskalniņš, Blūmentāls, Laime

Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 04-03-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Jaunu zemju atklājējs Aleksandrs Laime

Aleksandrs Laime piedzima 1911.gada 9.jūlijā Rīgā, drēbnieka Augusta Laimes un viņa sievas Matildes ģimenē. Kristīts Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo draudzē. Puika uzauga Grīziņkalna rajonā, bet vasaras pavadīja Vecgulbenē. Jau bērnībā Aleksandrs aizrāvās ar piedzīvojumu romāniem un ceļojumu aprakstiem. Dabūjis mazliet naudas, viņš kopā ar draugu, līdzi ņemdami paštaisītus lokus un bultas, pie Bastejkalna noīrēja laivu un pa Rīgas kanālu īrās uz “džungļu zemēm”.

Trīspadsmit gadu vecumā Aleksandrs salīga par kuģapuiku uz malkas vedēja, kas no Sarkandaugavas kursēja līdz Carnikavai un atpakaļ. Uz kuģīša viņš ar sajūsmu klausījās pieredzējušo jūras vilku stāstos par tālām un eksotiskām zemēm. Piecpadsmit gadu vecumā Aleksandrs Ķīšezerā apguva burāšanas pamatus un kopā ar draugiem zagtā burulaivā aizkuģoja līdz Liepājai. Vēlāk viņi bija paredzējuši doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju, taču liela vētra izdzina laivu krastā Sāmsalā.

Sešpadsmit gadu vecumā Aleksandrs ar vilcienu devās uz Parīzi, pēc tam vienatnē kājām apceļoja Franciju. Marseļā viņš uzkāpa uz tirdzniecības kuģa, kas brauca uz Ēģipti. Kairā Aleksandrs vairākus mēnešus mācījās Azanšerifa musulmaņu skolā, līdz vecāki atsūtīja naudu mājupceļam. Pēc atgriešanās Rīgā Aleksandrs mācījās Valsts Tehnikumā, kur apguva mērnieka arodu. 1936.gadā viņš kopā ar draugu devās burājumā uz Dancigu, kur abi pārsēdās kajakos un ceļoja cauri visai Polijai, ar mērķi doties tālāk līdz Melnajai jūrai. Uz Rumānijas robežas robežsargi gan viņus no šī plāna atrunāja.

Raksts par Laimes piedzīvojumiem ASV latviešu laikrakstā “Laiks”.

1939.gadā Aleksandrs devās burājumā no Rīgas uz Āfriku, taču sākoties Otrajam Pasaules karam, tika internēts Ķīlē. Vēlāk viņš nokļuva Anglijā, pēc tam Spānijā, kur piedalījās Spānijas pilsoņu karā un brīnumaini izglābās no nāvessoda izpildes. No Spānijas Aleksandrs nokļuva Āfrikā, kur kājām ceļoja līdz Keiptaunai Dienvidāfrikā. Tur Laime strādāja dimantu raktuvēs, pēc tam salīga par matrozi uz tirdzniecības kuģa, kas devās uz Ameriku. Vēlāk Laime kā matrozis kuģoja gar ASV un Kanādas piekrasti, bet 1940.gada jūnijā nokļuva Venecuēlā, kur uzzināja, ka Latviju okupējusi PSRS.

Laime drīz pēc ierašanās Venecuēlā.

Venecuēlā Laime sākumā kalpoja valsts ceļu būves dienestā, vēlāk strādāja naftas ieguves firmā “Socony” un kompānijā “Ingenerie de Orinoko”. Spāņu valodu Laime apguva tik labi, ka varēja tajā brīvi ne vien runāt, bet arī lasīt. Tā viņš iepazinās ar grāmatām par ekspedīcijām uz Amazoni un Orinoko. No grāmatām Laime uzzināja, ka jau pirms vairāk nekā 300 gadiem Zelta zeme Eldorado tikusi meklēta Karoni upes augštecē, kur atrodas Velna kalns. Leģendās tika minēts kalns, no kura plūstošo upju gultnēs atrodamas zelta smiltis, bet kalna augšienē tek teiksmainā Rio de Oro jeb Zelta upe.

Leģendas par indiāņu “zelta zemi” Eldorado uzrunāja daudzu, arī Aleksandra Laimes iztēli.

Ap to laiku, kad Laime no Ēģiptes atgriezās Latvijā, amerikānis Džimijs Eindžels (Jimmie Angel) 1933.gadā vienmotora lidmašīnā “Cessna” lidojot virs Venecuēlas Lielās Savannas kalniem, pie Aujantepuja jeb Velna kalna bija redzējis satriecoši skaistu ūdenskritumu. Mērierīces rādīja, ka tas ir jūdzi augsts. Atgriezies Karakasā, Eindžels visai pasaulei pavēstīja, ka atklājis pasaulē augstāko ūdenskritumu. Vēlāk venecuēlieši šo dabas brīnumu nodēvēja Eindžela vārda spāniskajā versijā par Anhela ūdenskritumu. No mazas upītes Velna kalnā Eindžels pārveda arī pilnu somu ar zeltu.

Džungļu pilots Džeims “Džimijs” Eindžels un viņa 1933.gadā atklātais ūdenskritums.

Laime meklēja informāciju par Velna kalnu bibliotēkās, taču nekas nebija atrodams. 1942.gadā zeltracis Stanislao Fernandess iepazīstināja Laimi ar Karamatas indiāņiem no pemonu cilts, kas jau daļēji bija civilizēti un miermīlīgi. Aleksandrs sāka dzīvot viņu vidū, iemantodams indiāņu uzticību. Fernandess iemācīja Laimi skalot zeltu, bet sākoties lietus periodam, kad ūdens izskaloja upju krastus, tika meklēti dimanti. Sansalvadoras de Paulas raktuves Karoni upes krastā bija apaugušas ar mineiros - zeltraču būdām. Tomēr vienmuļais darbs, gadiem ilgi skalojot tonnām smilšu, nespēja apmierināt Aleksandru. Viņš vēlējās meklēt jaunas zelta un dimantu atradnes un darīt to viens.

Zelta skalošana Venecuēlas kalnu upēs.

1944.gadā Laime kopā ar kādu kolumbieti un vairākiem indiāņiem devās braucienā ar vienkočiem pa Karoni upi Velna kalna virzienā. Līdz tam vēl neviens nebija nonācis pie ūdenskrituma ne no apakšas, ne augšas. Laime nolēma pamēģināt uzkāpt Velna kalnā no ziemeļu puses, tomēr lietusgāžu un plūdu dēļ ekspedīcija piedzīvoja neveiksmi. Tad Laime 1946.gadā vienatnē alumīnija laiviņā mēģināja Velna kalnam piekļūt no citas puses. Irdamies pa Čivas upi, viņš tika līdz tās augštecei un ar mačeti izcirta taku uz Karoni. Diemžēl arī šo ekspedīciju pārtrauca gan nelabvēlīgie laika apstākļi, gan apdraudējums no plēsīgiem zvēriem džungļos, gan milzu anakondas uzbrukums Laimes laivai.

Arvien vairāk laika Laime pavadīja arī zelta un dimantu meklējumos. Kā Venecuēlas valdības pārstāvis viņš tolaik no galvaspilsētas piegādāja indiāņiem valsts piešķirto palīdzību - mačetes, kapļus un apģērbu. Laime apsolīja indiāņiem atvest daudz vairāk preču, ja tie palīdzēs viņam atrast vietas, kur ir “dzeltenās smiltis” (zelts) un “acis” (dimanti). Zelts un dimanti indiāņiem bija vienaldzīgi, taču tie augstu vērtēja Laimes atvestās preces, tāpēc parādīja viņam vairākas upes, kur šī “manta” atrodama.

Pateicībā par dāvanām Karamatas indiāņu virsaitis Aleho Kalkanjo piedāvāja Aleksandram savu meitu par sievu. Tā Laime kļuva par indiāņu virsaiti. Grūti pateikt, cik nopietna bija šī “laulība”, bet kad vēlākos gados Laimei jautāja par viņa precībām ar indiānieti, viņš tikai noburkšķēja: “Smuks skuķis bija, vārdā Ibilda”. Baumoja, ka viņam no princeses esot dēls. Tajā pašā laikā Laime īsu laiku bija precējies arī ar latvieti Vilmu Foldāts, ar kuru viņiem ir kopīgs dēls Aleksandrs, kurš ar savu ģimeni dzīvo ASV.

Aleksandrs Laime kopā ar savu latviešu ģimeni.

Meklējot zeltu un dimantus Laime kļuva par pirmo cilvēku pasaulē, kas ejot kājām cauri džungļiem, nokļuva līdz 979 metru augstajam Anhela ūdenskritumam. Kā vietējā autoritāte un labākais džungļu pazinējs viņš 1949.gadā kļuva par ASV Nacionālās Ģeogrāfijas Biedrības un žurnāla “National Geographic” ekspedīcijas ceļvedi un tulku. Ekspedīcijas mērķis bija apsekot Anhela ūdenskritumu un precizēt tā augstumu. Apkārtnes izpēte vainagojās ar šī apvidus kartes izstrādāšanu.

Nacionālās Ģeogrāfijas Biedrības ekspedīcija pie Anhela ūdenskrituma 1949.gadā.
No kreisās - žurnāla “National Geographic” fotogrāfe Ruta Robertsone un Aleksandrs Laime.

Kopā ar Čārlzu Bouganu (Charles Baughan) Laime Velna kalna apkārtnē nolēma attīstīt tūrismu. Kapteinis Čārlzs Korneliuss Bougans bija izbijis Kanādas Karalisko gaisa spēku pilots, kuru Venecuēlā sauca par Lielās Savannas ērgli. Bougans piedāvāja Aleksandram kopīgu projektu - pasaules līmeņa tūrisma centru pie Hačas ūdenskrituma lagūnas, kur atradās neliela indiāņu apmetne. Abi noslēdza kontraktu - Bougans ar lidmašīnu nogādās tūristus līdz apmetnei, bet Laime tos laivās vedīs uz Anhela ūdenskritumu, zelta raktuvēm un citām civilizācijas neskartām vietām.

Čārlzs Korneliuss Bougans un indiāņu apmetne pie Hačas ūdenskrituma lagūnas.

Laime ierosināja tūrisma centru nosaukt par Kanaimu. Ar to tika cerēts atturēt indiāņus no zagšanas apmetnē, jo Kanaima ir indiāņu nāves dievība, kas visu mūžu vajā cilvēku, līdz to nogalina. Tika nodibināts uzņēmums “Canaima Tours” un Venecuēlas valdībai iesniegts Kanaimas raktuvju, tirdzniecības un attīstības uzņēmuma projekts, kas paredzēja uzcelt hidroelektrostaciju uz Karoni upes, iekārtot ciematu pie Hačas ūdenskrituma lagūnas, ievest teritorijā lopu ganāmpulkus, sākt zemkopību un kokapstrādi, iekārtot tūristu apmetnes. Valdība līdzekļu trūkuma dēļ projektā piedalīties atteicās, tāpēc darbu nācās veikt par privātiem līdzekļiem - Bougans uzcēla pirmo palmu zaru būdu, savukārt Laime ķērās pie lidlauka izbūves. Tiklīdz lidlauks bija gatavs, Kanaima sāka strauji attīstīties.

Kārtējā tūristu grupa ierodas Kanaimas apmetnē.

Kādu dienu Laime satika vecu indiāņu virsaiti, kura sieva bija slima ar drudzi. Vietējā burve nespēja palīdzēt. Tad Aleksandrs iedeva slimajai sievietei “balto brīnumzāles” - atabrina tabletes. Pēc dažām dienām sieviete atspirga. Pateicībā virsaitis iecēla Laimi par Kanaimas indiāņu vadoni. Tagad Laime bija divkāršs virsaitis - viss Velna kalns no Kamaratas līdz Kanaimai piederēja viņam. Taču Aleksandrs vēlējās vēl kaut ko - daudz “acis” (dimantus). Virsaitis apsolīja parādīt, kur “acis” var atrast.

Indiāņu sievietes tīra zivis Venecuēlas džungļos.

Četras dienas indiāņi airēja garām Velna kalnam, līdz nonāca jūdzi garā aizā, kuru ierobežoja 300 metru augstas klintis. No augšienes lejup gāzās ūdenskritums. “Šī ir daudzo “acu” māja” - indiāņi paziņoja. Aleksandrs saprata, ka viņa priekšā ir lielākās dimantu atradnes uz zemeslodes. 1952.gadā viņš ieguva tiesības ierīkot šeit dimantu un zelta raktuves 1000 hektāru platībā. Tomēr, padzirdējuši par atradnēm, turp sāka plūst dimantu racēju pūļi, kas nerespektēja nekādus likumus. Laime gan izsaucu policiju, taču tie pieprasīja kukuli. Punktu visam pielika kāds Laimes kompanjons, kurš atteicās dalīties ar viņu guvumā, kā iepriekš bija norunāts. Aleksandrs nolēma savu raktuvju daļu pārdot.

Labajā pusē - plāksnīte, kas norāda uz atļauju veikt zelta un dimantu meklēšanu.

1954.gadā Laime no Kanaimas gribēja pārcelties uz Kamaratu, taču tur bija nodibināta kapucīņu ordeņa misija, bet Laime nevēlējās dzīvot kopā ar misionāriem. Tāpēc viņš apmetās Urujenā, kur nopirka 20 kvadrātkilometru lielu zemes gabalu, iekārtoja jaunu lidlauku un uzslēja būdas tūristu uzņemšanai. Velna kalns un Anhela ūdenskritums kļuva arvien populārāki pasaulē. Tagad Čārlijs Bougans apkalpoja tūristus Velna kalna ziemeļu pusē, bet Aleksandrs Laime - dienvidu pusē.

1955.gadā Laime kopā ar indiāņu pavadoni Manuelu Fjorentino kā pirmie cilvēki pasaulē uzkāpa Aujantepujas plato, lai nonāktu Anhela ūdenskrituma augšpusē. Ejot pa plato viņi nonāca pie desmit metru dziļas un 200 metru platas gravas, kuras otrā pusē bija purvi un krūmāji. No zāles laukā rēgojās lidmašīnas aste. Tā bija pirms 18 gadiem avarējusī Džimija Eindžela “Flamingo”. Zīmīgi, ka Laime Eindžela lidmašīnu atrada tajā pašā mēnesī un datumā, kad tā pirms 18 gadiem avarēja.

Džimija Eindžela avarējusī un Aleksandra Laimes atrastā lidmašīna “Flamingo”.

Karakasā Laime atgriezās novājējis, skrandains un asiņainām kājām. Līdzi viņš atveda Eindžela rakstīto zīmīti, “Flamingo” radioaparatūru, lidmašīnas ražotāja plāksnīti, Velna kalna virsmas fotogrāfijas, vulkānisku iežu paraugus un 50 nepazīstamu šķirņu orhidejas, ko Karakasas universitātes Botānikas laboratorija nespēja klasificēt. Laime stāstīja, ka Velna kalnā redzējis skaistus putnus, draudzīgus, bet pasaulei nezināmus dzīvniekus un dīvainus akmeņus ar melnu spīdumu.

Tajā pašā gadā Aleksandrs atklāja agrāk nezināmu upi, kas veido Anhela ūdenskritumu. 1955.gada 18.novembrī - Latvijas proklamēšanas dienā - Laime paziņoja Venecuēlas laikrakstam “El Nacional” upes vārdu - Rio Gauja. Pemonu indiāņi gan upi sauca par Kerepu. Šo vārdu nereti arī lieto aprakstos par Anhela ūdenskritumu. Turpmākajos gados Laime arī citām Velna kalna upēm deva latviskus vārdus - Rio Ogre, Rio Venta un Rio Daugava, kas visas tika reģistrētas Venecuēlas oficiālajās kartēs. Bija arī Rio Kurzeme, taču šo nosaukumu venecuēlieši nerespektēja, nosaucot upi par Rio Leoni.

Laimes zīmēta Velna kalna plato augšienes karte ar vairākām upēm.

Pēc Džimija Eindžela lidmašīnas atrašanas Laime kļuva ļoti populārs. Arvien vairāk gribētāju lūdza “slaveno džungļu gidu” aizvest viņus līdz lidaparāta vrakam. Ņujorkas laikrakstos parādījās reklāmas ar Laimes piedāvājumu bagātiem tūristiem: “11 dienu ceļojums uz pasaules augstāko ūdenskritumu! Artura Konana Doila “Zudusī pasaule” Venecuēlas džungļos! Ar indiāņu vienkočiem pa Karao, Čurunu un Gauju! Zelta un dimantu meklēšana pie Mērkaķu krācēm (drīkst izvest bez nodokļiem)! Džungļos jūs sagaidīs misters Laime un ērti iekārtos kādā no savām atraktīvajām mājām!”

1956.gadā Laime uzveda Velna kalnā lielu Karakasas universitātes ekspedīciju, kuras iniciators bija universitātes bioloģijas muzeja direktors Jānis Rācenis. Ekspedīcija Velna kalnā novietoja Venecuēlas dibinātāja Simona Bolivara krūšutēlu. Apmēram 60 kilogramus smago skulptūru kalnā nesa divi indiāņi. Laime bija iecerējis turpināt kalna izpēti, Velna kalna augšienē izveidojot bāzes nometnes. Dienu vēlāk Velna kalnā uzkāpa arī kinooperators Leo Ozols, lai uzņemtu filmu par Aujantepuju.

Attēlā augšā - ekspedīcija novieto Bolivara krūšutēlu Velna kalnā; attēlā apakšā - Aleksandrs Laime, Jānis Rācenis un Laimes draugs Ernests Foldrāts kādā Karakasas latviešu sarīkojumā.

Laime atrada labāko skatupunktu uz Anhela ūdenskritumu un visu atlikušo mūžu pavadīja tā tuvumā, kā vientuļnieks dzīvodams būdā Orhideju salā pie Velna kalna. 1965.gadā Venecuēlas valdība viņu kā nacionālo slavenību nosūtīja uz Pasaules izstādi Ņujorkā, kur viņš ar papagaili uz pleca stāvēja pie Anhela ūdenskrituma maketa un mācīja publikai skalot zeltu un meklēt dimantus. Aleksandrs Laime pētījis mazapdzīvotus rajonus arī Bolīvijā, Peru, Kolumbijā un Ekvadorā. Viņš bija pirmais, kurš aprakstīja agrāk neizpētītus kalnu un džungļu rajonus, daudz palīdzēja zinātniskām ekspedīcijām.

1994.gada 20.martā Laime pa Čuronas upi devās uz Kanaimu, lai iepirktu produktus un citas nepieciešamas lietas. Viņš esot sūdzējies par sāpēm krūtīs un teicis, ka zinot - gals ir tuvu, tomēr gribot vēl reizi uzkāpt Aujantepujā, lai mirtu tur. Diemžēl šai vēlmei nebija lemts piepildīties - Aleksandrs Laime nomira pēc dažām stundām no sirdstriekas. Apglabāja latvieti Kanaimas kapsētā.

Uzraksts uz Aleksandra Laimes kapa krusta Kanaimas kapsētā.

Kas bija Aleksandrs Laime? Indiāņi viņu dēvēja par Dimantu karali. Varbūt viņš bija dabas pētnieks, par kuru 50. un 60. gados daudz rakstīja Ņujorkas prese? Varbūt piedzīvojumu meklētājs? Varbūt mistiķis, kura bibliotēkā bija simtiem sējumu par ezotēriku? Bet varbūt vienkārši fantasts, kurš apgalvoja, ka nonācis kontaktā ar citām civilizācijām un spējis pārvarēt laika dimensiju. Starp citu, vairāki Laimes laikabiedri apgalvo, ka viņš patiesi spējis vienubrīd būt vienā vietā, bet nākamajā acumirklī jau parādīties cilvēkiem desmitiem kilometru attālumā. Lai nu kā, visi - gan vietējie indiāņi, gan Laimes paziņas, draugi un sen atstātā ģimene - apgalvo, ka Laime bijis “apbrīnojams cilvēks”.

Vai Laime bija bagāts? Nevienam nav zināms, cik daudz zelta un dimantu viņš uzgāja. Indiāņu vidū klīda leģendas par Laimes neticamo bagātību. Viņa askētiskais dzīvesveids par lielu bagātību neliecināja, taču zeltraču dzīves pazinējiem tas tomēr norādīja, ka Laime “atradis pietiekami”. “Es ticu, ka Laime bija ļoti bagāts,” uzskata Kamaratas indiāņu kopienas priekšsēdētājs, profesors Lino Figueroa. “Džungļos viņš dzīvoja tikai dažus mēnešus, bet pēc tam lidoja uz Karakasu un atgriezās no turienes ar lielu lidmašīnu, kas bija pilna ar mantām. Viņam vienmēr bija viss, kas vajadzīgs.”

Visi zināja, ka Laime ir atradis zeltu, taču viņš par to nerunāja. Kad viņam lūdza parādīt, kur ir zelts, Aleksandrs atbildēja: “Es 30 gadus esmu meklējis zeltu, tāpēc neteikšu, kur tas ir, jo tas man ir pārāk dārgi maksājis. Ja kādam vajag zeltu, lai iet un meklē pats!” Laime zināja, ka Velna kalna augšienē jābūt zeltam. To pašu apgalvoja arī ģeologi. 1962.gadā intervijā amerikāņu reportieriem Laime teica: “Es meklēju Zelta upi. Tā man nedod miera, jo ko gan Velna kalnā darīja Džimijs Eindžels? Indiāņi man stāsta, ka viņu sentēvi paslēpuši zeltu. Tie var būt tikai no Velna kalna noskaloti zelta gabali.”

Ir zināms, ka reiz Laime no džungļiem atgriezās ar dimantiem 30 000 dolāru vērtībā, turklāt stiepdams līdzi maisu ar zelta tīrradņiem. Trīs reizes gadā Laime brauca uz Karakasu, lai pārdotu dimantus un nopirktu nepieciešamās lietas. Slavenajā zelta un dimantu tirdzniecības un apstrādes namā “Edicicio Francia” viņam pat bija pašam savs dimantu slīpētājs. Tomēr Laime nevarēja savus dimantus un zeltu izvest no Venecuēlas un sākt dzīvot kā miljonārs citā zemē. Pēc 1977.gada, kad Venecuēlas valdība dimantu un zelta raktuves pārņēma savā kontrolē, dimantu un zelta privāta ieguve nebija īsti likumīga. Ja viņš dotos uz ārzemēm, valdība būtu viņu atradusi un apcietinājusi jebkurā pasaules malā.

Pēc Laimes nāves sākās drudžaina viņa bagātību meklēšana. Divi venecuēlieši Laimes būdā zem ugunskura izraka metāla kārbu. Nesaņēmis savu daļu, indiāņu pavadonis nodeva atradējus nacionālajiem gvardiem, kuri atsavināja apmēram 20 000 ASV dolāru. Viss kārbas saturs gan palicis nezināms. Runā, ka par to nopirkta milzīga latifundija pie Orinoko. Atrastā summa ir šķietami neliela, tomēr jāņem vērā, ka Laime dzīvoja pieticīgi un viņa dienišķie izdevumi nebija lieli. Iespējams, kaut kur joprojām paslēpta lielākā daļa Laimes dimantu un zelta krājumu, kas nav atrasti. Tūristiem Aleksandrs ne reizi vien ir teicis, ka dimantus atrast neesot tik viegli, taču zeltu viņš varot garantēt ikvienam.

Andra Stavro grāmata par Aleksandru Laimi un režosora Vladimira Ščepina filmas plakāts.

Laime daudz studēja filozofiskus, zinātniskus un ezotēriskus rakstus par civilizāciju un tās nākotni. Viņš arī esot spējis iziet ārpus sava ķermeņa un redzējis dažādas vīzijas. Pēdējos mūža gados Laime rakstīja kādu manuskriptu, kuru beigās tomēr iznīcināja. Tas varēja būt apkopojums pētījumiem par noslēpumiem, ar kādiem Laime sastapās Velna kalna plato džungļos. Viņš apgalvoja, ka līdz tam par nesasniedzamiem uzskatītajos kalnos sastapis dīvainas ārkārtīgi maza auguma cilvēkveida būtnes, kuras pats dēvēja par seno inku pēctečiem. Aleksandrs apgalvoja, ka kalna iekšpusē esot slepena pilsēta, kur šīs būtnes dzīvo. Neparastas mazas šo būtņu pēdas redzējuši arī citi Velna kalna gidi. Tāpat vairāki cilvēki naktīs Velna kalna augšienē manījuši dīvainas ugunis, kas atgādinājušas elektrisko gaismu. Kad Aleksandram par to jautāts, viņš devis mājienu, ka lidojošie šķīvīši tomēr eksistējot. Tiesa, Laime neapgalvoja, ka saticis tieši citplanētiešus, tomēr kaut ko viņš bija saticis.

Mazas cilvēkveidīgas būtnes pēdas nospiedums Velna kalna džungļu dubļos.

Tāpat Laime plato esot redzējis neparastas dzīvnieku, putnu un zivju sugas. Viņš nofilmējis baltas krāsas nezināmas sugas lācīšus, taču krēslas dēļ filma nav izdevusies. Vēl tur esot bijušas divdimensiju ķirzakas - plānas kā papīrs. Bet 1973.gadā Laime laikrakstam “El Nacional” stāstīja, ka jau 1955.gadā Velna kalnā pie kāda ezera redzējis trīs dinozauriem līdzīgus dzīvniekus. Viņa zīmējumā attēlotais ļoti atgādināja pleziozauru. Vēlāk helikoptera pilots Rikardo Trevizi un bioloģijas doktors Armando Mikelandželi līdzīgus dzīvniekus pamanījuši citā plato rajonā, bet 1994.gadā tika atrastas fosilijas ar līdz tam nezināmu pleziozauru sugu, kas mats matā līdzinājās Laimes zīmētajām ķirzakām.

Aleksandra Laimes zīmētā “dīvainā ķirzaka” - pleziozaurs.

Aleksandrs Laime visu mūžu saglabāja Latvijas pilsonību, taču apmeklēt dzimteni pēc tās neatkarības atgūšanas atteicās. 1989.gadā Laimi Venecuēlā apmeklēja filmēšanas grupa no Latvijas Anša Epnera vadībā. Pēc Laimes nāves Karakasas Latviešu namam tika nodoti viņa laivas airi un zelta skalojamie sieti, savukārt Marakaibo darbojas Džimija Eindžela un Aleksandra Laimes fonds, kas vāc materiālus par abiem leģendārajiem vīriem. 2011.gadā krievu režisors Vladislavs Ščepins uzņēma dokumentālo filmu “Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti”. Rīgā Laimes vārds iemūžināts ielas nosaukumā Skanstes rajonā, bet Venecuēlā viņa vārdā nosaukts kalnu plato.

© Laikmeta zīmes. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv .

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2 3

Komentāri (2)

  1. Vai pieļaujat, la Liedskalniņš savā darbā lietoja kādu nemateriālu, garigu tehniku?

  2. Jeffrey Sanders,
    to ir grūti pateikt. Domāju, ka arī seno ēģiptiešu un citu seno civilizāciju akmens būvju celtniecības tehnika tomēr balstījās uz fizikālas un mehāniskas dabas pamatiem, nevis uz garīgām vai okultām tehnikām.

Uzraksti komentāru