Ansis Ataols Bērziņš – cīnītājs par taisnību, likumpārkāpējs vai cilvēks, kam vienkārši nepaveicās?

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 19-02-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2019.gada 10.decembrī Latvijas Valsts prezidents Egils Levits apmierināja par 2009.gada 13.janvāra grautiņiem notiesātā Anša Ataola Bērziņa advokāta lūgumu apžēlot viņa klientu. Tas nozīmē, ka Bērziņam tika dzēsta sodāmība, jo ieslodzījuma termiņu viņš jau bija izcietis un atbrīvots 2018.gada 30.novembrī. Ar šo prezidenta parakstu ir beidzies ilgstošais pašmāju “seriāls”, kam Latvijas sabiedrība bija spiesta sekot desmit garus gadus. Šajā laikā viena sabiedrības daļa cieši nostājās Bērziņa pusē, cita viņa rīcību nosodīja, bet kādiem kā vienmēr viss bija vienalga. Vietne “Laikmeta zīmes” līdz šim centusies diskusijā neiesaistīties un šo lietu nekomentēt, taču šobrīd, kad lielās kaislības rimušas un uz notikušo iespējams paraudzīties ar laika distanci, nolēmām izmantot savas Satversmē garantētās tiesības uz viedokli.

Vispirms atsauksim atmiņā notikumu gaitu. Pazīstamā dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa un sinoloģes, Stradiņa Universitātes Konfūcija Centra vadītājas Jeļenas Staburovas dēls Ansis Ataols Bērziņš profesionāļu vidē pazīstams kā informācijas tehnoloģiju speciālists, bet radošajās aprindās - kā folklorists, kas darbojies dažādās folkloras kopās un bijis kapellas “Maskačkas spēlmaņi” vadītājs. Tomēr plašāk sabiedrība Ansi iepazina 2009.gada 13.janvārī, kad viņš bija viens no pūļa, kas pēc protesta mītiņa Doma laukumā devās uz Saeimas namu, kur mierīgā demonstrācija pārauga vardarbīgā uzbrukumā tiesībsargājošo struktūru darbiniekiem, bet vēlāk - grautiņos un vandālismā Vecrīgas ielās. Ar to pašu Ansis vieniem kļuva par varoni, bet citiem - par sodāmu noziedznieku.

Tālākais bija likumsakarīgs - kopā ar citiem 13.janvāra “varoņiem” Bērziņš juniors nonāca uz apsūdzēto sola. Jāteic, pats vien bija vainīgs, jo pie Saeimas Ansis it kā speciāli zīmējās televīzijas kameru priekšā, uz akordeona bravūrīgi uzraujot pa drastiskai dziesmiņai. Ja viņa ieguldījums “tautas revolūcijā” ar to būtu aprobežojies, viņš turpinātu mierīgi dzert tēju kopā ar sievu un bērniem. Taču Ansis paņēma rokā bruģakmeni… Šodien daudzi apgalvo, ka Bērziņam piespriestais sods neesot samērīgs nodarījumam. Par logu dauzīšanu cietumā neesot jāsēž. Bet tāpēc jau tiesa Ansim piesprieda vien nosacītu sodu - gadu un astoņus mēnešus. Cietumā viņš nonāca pavisam cita iemesla dēļ - pēc tam, kad bija pārkāpis nosacītā soda laikā noteiktos pienākumus un ierobežojumus.

Ansis 2009.gada 13.janvārī pie Saeimas nama.

Tad arī sākās juridiskā ekvilibristika, kas brīžiem robežojās ar klaju demagoģiju. Anša aizstāvji, radi un draugi vienā mutē apgalvo, ka tiesā viņam nekādi pienākumi attiecībā uz Probācijas dienestu neesot noteikti, ka likums, pēc kura vēlāk tika pieprasīts reāls cietumsods, pieņemts ar atpakaļejošu datumu, un vispār - Anša lieta esot viens vienīgs likumpārkāpums. Nevēlamies iedziļināties juridiskās niansēs, taču pat mums, kas nekad neko līdzīgu neesam piedzīvojuši, ir skaidrs, ka nosacīts sods notiesātajam uzliek zināmus pienākumus un ierobežojumus. Spriežot pēc paša Anša izteikumiem, viņš probācijas dienesta noteiktos pienākumus ignorēja apzināti, jo uzskatīja, ka notiesāts nepamatoti.

Anša pienākums bija regulāri ierasties Probācijas dienestā, uzrādīt legālus iztikas avotus un paziņot, ja viņš vēlas mainīt dzīvesvietu vai doties ārpus Latvijas robežām. Kā šādā situācijā rīkotos cilvēks, kurš vēlas mierīgi dzīvot savā zemē kopā ar ģimeni un tuviniekiem? Droši vien censtos izpildīt uzraudzības iestāžu prasības, lai netiktu apcietināts. Taču Ansis izvēlējās tās ignorēt. Visas vaimanas, ka par nosacītu sodu viņa priekšstats bijis “tīri sadzīvisks” - dzīvo kā līdz šim, tikai nepārkāp likumu, - un viņš nav sapratis pienākumu regulāri apmeklēt Probācijas dienestu, ir vien neveikla taisnošanās.

To, ka Ansis likumu pārkāpa apzināti, pierāda paša rakstītais atklātajā vēstulē sabiedrībai 2015.gada jūnijā. Tajā viņš pauž viedokli, ka Probācijas dienesta prasības viņu pazemo, jo “pret politiski notiesātu pilsoni izturas tā, it kā viņš būtu kriminālnoziedznieks”. Ansis sevi uzskatīja par politiski represētu. Seko atklāts paziņojums: “Publiski un oficiāli paziņoju Valsts Probācijas dienestam: es atsakos pakļauties pazemošanai, atsakos pakļauties politiskām represijām un tāpēc atsakos iet uz Probācijas dienestu. Tas ir principiāls lēmums un es to nemainīšu, lai kā man nedraudētu un kādas vēstules nesūtītu”. Komentāri lieki. Lēmums ignorēt Probācijas dienesta prasības bija apzināts, lai ko Ansis teica vēlāk.

Uzraudzības iestāžu reakcija bija asa - pēc Valsts Probācijas dienesta prasības Anša nosacītais sods tika aizstāts ar reālu cietumsodu, atbilstoši Krimināllikuma 55.panta 6.daļai, kas tobrīd vēl bija spēkā. Šodien Anša domubiedri teic: “Pat ja kādam nosacīti notiesātajam būtu jāiet uz probāciju un viņš to ignorētu, no tā neizriet obligāta nosacītā režīma maiņa pret ieslodzījumu cietumā”. Jo Ansis neesot sociāli bīstams. Iespējams, tomēr viņa demonstratīvā nevēlēšanās sadarboties lika Probācijas dienestam pieņemt striktu lēmumu. 2015.gada 25.novembrī tiesa apmierināja prasību par Anša apcietināšanu. Jau pirms tam visu instanču tiesas bija noraidījušas Bērziņa lūgumus viņu apžēlot.

Ansis apcietināšanu negaidīja un aizmuka uz ārzemēm. Kā jūs domājat, uz kurieni vispirms devās “patriots Bērziņš”? Uz Krieviju! Var jau viņu saprast, jo Krievija neizdod savus pilsoņus un nelabprāt to dara ar no citām valstīm atmukušiem politiski apsūdzētiem, ja vien tie nav pašai Krievijai nevēlami. Ansis gan ir Latvijas pilsonis, taču, ja Latvija pieprasītu viņa izdošanu, viņš varētu apelēt pie fakta, ka dzimis Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga), jo pēc Krievijas likumiem uz tās pavalstniecību var pretendēt visi, kas dzimuši bijušajā PSRS. Vai Ansis būtu tā rīkojies, grūti teikt - apgalvot ko tādu būtu spekulācija. Kādu laiku pabijis Krievzemē, Ansis devās tālāk uz Čehiju - it kā rakstīt doktora disertāciju.

Tā kā Bērziņš bija izsludināts starptautiskā meklēšanā, 2017.gada 31.martā čehu varasiestādes viņu apcietināja. Taču drīz vien Ansis iekūlās nepatikšanās arī čehu ieslodzījuma vietās. Acīmredzot viņa kašķīgais raksturs sagādāja pamatīgas galvassāpes čehu cietumu priekšniekiem, kurus latviešu “taisnības cīnītājs” apvainoja melos un korupcijā. Tāpēc viņam tika radīti “īpaši” apstākļi - Ansi ieģērba cietumnieku drēbēs, ievietoja kamerā, kur dienasgaisma praktiski neiekļūst un pat tualetes zonu kontrolē videokameras, ārpus kameras veda rokudzelžos saslēgtu. Bērziņam tika atteikts politiskais patvērums, pret viņu sāka jaunu krimināllietu, atsacījās atbrīvot no aresta pret drošības iemaksu 30 000 eiro apmērā. Viņam netika mainīts arī apcietinājuma režīms, kad ieslodzījumā bija pavadīta puse no Latvijas tiesas piespriestā termiņa. Visbeidzot 2018.gada februārī sekoja brutāla piekaušana.

Bērziņš apcietinājumā Čehijā; labajā pusē apakšā - pēc izdošanas Latvijai.

Daudzās Anša epopejas Čehijas epizodēs neapšaubāmi saskatāmi likuma un cilvēktiesību normu pārkāpumi. Kaut vai fakts, ka pēc piekaušanas cietuma ārsts gan izrakstīja Ansim kruķus, taču savainoto ceļu ārstēšana netika sākta, jo viņam “neesot veselības apdrošināšanas”. Apcietinājumā Čehijā Ansi turēja gandrīz gadu. 2018.gada martā viņu beidzot izdeva Latvijai. Drīz pēc atgriešanās Bērziņš Valsts prezidentam Raimondam Vējonim iesniedza apžēlošanas lūgumu, vēlāk otru. Abi tika noraidīti, par ko Vējonis izpelnījās daļas sabiedrības nopēlumu. Līdz ar to Bērziņš vietās, kur esot “darbs tāds nospiež zili zaļu organisma vienu daļu”, dabūja nosēdēt no zvana līdz zvanam. 2018.gada 30.novembrī viņa soda termiņš beidzās un par prieku visiem atbalstītājiem Ansi atbrīvoja.

Tiktāl notikumu hronika. Reizēm tomēr svarīgāk par pašiem notikumiem ir saprast to dziļāko būtību un izvērtēt no veselā saprāta, ētikas un tiesiskuma viedokļa. Bija vai nebija Ansis pelnījis sodu? Varēja vai nevarēja likumsargi un tiesa rīkoties citādāk? Vai atsakoties apžēlot Ansi prezidents Vējonis tautai patiešām “parādīja, ka vara ir principā netaisnīga, bezsirdīga, nepamatota un negodīga”, kā to avīzē “Dienas Bizness” rakstīja žurnālists Sandris Točs? Bērziņa atbalstam savulaik tika rīkoti piketi, viņa atbrīvošanu lobēja vairāki Saeimas deputāti. Gan atsevišķi žurnālisti, gan daļa sabiedrības Ansi mālēja teju par “svēto mocekli”, kurš savu brīvību un veselību ziedojis uz “tautas tiesību” altāra. Bet, vai tā bija? Ja noliekam malā emocijas un Anša Ataola Bērziņa rīcību vērtējam no tiesiskuma viedokļa - vai patiešām varam to nosaukt par “politisku cīņu” jeb tomēr par apzinātu likumpārkāpumu?

Aculiecinieki stāsta, ka Ansis bijis viens no pirmajiem, kas pie Saeimas meta bruģakmeni. Protams, izsists parlamenta logs it kā nav pārāk augsta maksa par iespēju tautai publiski paust savu vērtējumu politiķu darbam, tomēr jāpatur prātā 13.janvāra grautiņu kopējais fons. Tie nebija tikai daži akmeņi Saeimas logos vai pret Augstā nama mūriem sašķaidītas pāris jēlas olas. Protestētāji centās ielauzties parlamenta ēkā, vardarbīgi uzbrūkot nama durvis sargājošajiem policistiem. Likumsargi nekādi neprovocēja pūli. Par ko gan šiem latviešu puišiem, kuri, esmu pārliecināts, arī ir Latvijas patrioti, bija jāpārdzīvo akmens krusa uz savas galvas un iereibušo vandāļu sitieni? Uzbrukums policistam, kurš pilda dienesta pienākumu, jebkurā valstī tiek uzskatīts par smagu likumpārkāpumu.

Padomāsim, kas būtu noticis, ja satracinātais pūlis ielauztos Saeimas namā. Ņemot vērā vēlākos notikumus Doma laukumā un Smilšu ielā, vēsturiskais Vidzemes Bruņniecības nams visdrīzāk tiktu izdemolēts. Vai mēs to gribētu? Vismaz “Laikmeta zīmes” kategoriski iebilst pret jebkādu vēstures un kultūras pieminekļu demolēšanu, lai cik cēlu mērķu vārdā tas tiktu darīts. Tiem, kas šādu rīcību attaisno, atgādināsim, ka Saeimas namā risinājušies daudzi Latvijas valstij svarīgi notikumi. Saeimas nams ir Latvijas valstiskumam nozīmīgs piemineklis, kas nepieder deputātiem vai valdībai, bet visai Latvijas tautai. Deputāti nāk un iet, bet nacionālās vērtības paliek, un Saeimas nams tāds ir. Tādēļ vislielākā pateicība policistiem, kuru pašaizliedzība pasargāja Augsto namu no vandālisma.

Ansis kādā intervijā izteicās, ka vandālisms sācies varas vienaldzības dēļ, jo neviens no valdošajiem neesot iznācis parunāt ar pie Saeimas nama sapulcējušos tautu. Taču Saeimā tobrīd neviena deputāta nebija! Turklāt nav garantijas, ka kādam varas pārstāvim parādoties satracinātā pūļa priekšā, arī viņš nepiedzīvotu vardarbīgu uzbrukumu. Interesanti, ka Saeimas frakciju namam ielas pretējā pusē, kura durvis neapsargāja neviens, pūlis uzmanību nepievērsa, kaut tajā tobrīd tomēr atradušies vairāki politiķi. Iespējams, tieši no tiem politiskajiem spēkiem, kas rīkoja mītiņu Doma laukumā. Kāpēc viņi neiznāca pie cilvēkiem, lai tos uzrunātu un nomierinātu? Varbūt tad vardarbība būtu izpalikusi.

Tomēr iespējams arī, ka pūlis nemaz nebūtu runājis ar politiķiem, jo tika nemitīgi uzkurināts. Kā tas pret valdību vērstos mītiņos un demonstrācijās mēdz būt, arī 13.janvāra notikumos piedalījās dažādu uzskatu cilvēki, kas ikdienā atrodas gluži pretējās ideoloģiskās pozīcijās. Jau Doma laukumā bija manāmi ļaudis no krievu radikālajām organizācijām, kas turēja plakātus ar provokatīviem saukļiem. Arī pie Saeimas redzētas krievu valodā runājošas personas ar maskām un pār acīm uzvilktām kapucēm, kas aktīvi provocējuši pūli. Tāpēc iespējams, ka vardarbība pie Saeimas tika apzināti izprovocēta. Turklāt vismaz pirmo bruģakmeni bez īpašiem rīkiem izlauzt no ielas seguma nav nemaz tik viegli, kas nozīmē, ka kāds tam iepriekš bija gatavojies. Diemžēl “karstasinīgie latvieši” padevās provokācijai.

Kāds teiks, ka Bērziņa nodarījums uz kopējā fona bija niecīgs - viens vai divi bruģakmeņi Saeimas logos. Tomēr Anša un citu “protestantu” nepārdomātā rīcība pie Saeimas izraisīja daudz lielākus grautiņus ar daudz nopietnākām sekām vēlāk. Protestētāju bruģakmeņu kaujā ar policiju Doma laukumā cieta arī nejauši cilvēki, tostarp žurnālisti un filmēšanas tehnika, savukārt grautiņus Smilšu ielā nekādi nevar saukt par “politisku protestu”. Ja Finanšu ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, “Parex” bankas un nekustamo īpašumu kompānijas logu dauzīšanu nosacīti vēl varētu tā dēvēt, tad par ko cīnījās tie, kas sita stiklus Latvijas Nacionālās bibliotēkas filiālei un Vecrīgas restorāniem? “Latvijas Balzāma” veikala izlaupīšana jau bija pilnīgi atklāts kriminālnoziegums. Bet sākās viss pie Saeimas nama. Šim apstāklim būtu vajadzējis likt Bērziņam saprast vismaz savu morālo atbildību.

Taču šķiet, ka Ansis to nesaprata ne tolaik, ne tagad - pēc soda izciešanas. Viņš nesaprot, ka varbūt tieši viņa mestais akmens izraisīja notikumu ķēdi, kas noveda pie masveida grautiņiem. Viņš nesaprot, ka ir netieši līdzvainīgs arī pusaudža Edgara Gorbaņa acs zaudējumā, kurā trāpīja policistu raidīta gumijas lode. Pie tam policijas rīcību nekādi nevar nosaukt par neadekvāti vardarbīgu. Skatoties tovakar filmētos kadrus, labi redzams, ka policisti rīkojās ļoti savaldīgi un pārmērīgu spēku nepielietoja. Uzbrūkošais pūlis bija daudz agresīvāks. Tāpēc atbildību par notikušo pirmkārt jāuzņemas politiķiem, kas aicināja tautu uz protestiem, bet pēc mītiņa Doma laukumā, kas beidzās ne ar ko, bezatbildīgi pazuda, pat nemēģinot nomierināt sakarsētos prātus. Tomēr arī tiem, kas meta akmeņus Saeimas logos, tāpat ir daļa atbildības par 13.janvāra protestu bēdīgo iznākumu.

Pēdējos gados daudzviet pasaulē sākumā nevardarbīgi protesti vēlāk pāraug vardarbīgos grautiņos, tā krietni samazinot sabiedrības atbalstu tiem. Cilvēkiem nepatīk, ka dedzina viņu automašīnas un izlaupa veikalus, kuros tie iepērkas. Lai kā cilvēki atbalstītu pret valdības politiku vērstus protestus, neviens tomēr nevēlas aurojošu huligānu barus ielās, kas caurām naktīm demolē visu, kas gadās ceļā. Diemžēl dažādu pasugu radikāļi leģitīmas protesta akcijas bieži pārvērš atklātā vardarbībā, bet reizēm arī prastā laupīšanā, kas ārkārtīgi degradē citādi atbalstāmo cīņu par tautas politiskajām, ekonomiskajām un cilvēktiesībām. Tieši grautiņi bija tie, kas visvairāk diskreditēja arī 2009.gada 13.janvāra protestu leģitīmo mērķi. Ansim un citiem “revolucionāriem” to vajadzētu saprast.

Intervijās Bērziņš ne reizi vien paudis, ka viņa nodarītais kaitējums valstij neesot salīdzināms ar pozitīvo mērķi, kura dēļ 13.janvāra nemieru dalībnieki rīkojušies. Viss esot darīts tikai un vienīgi sabiedrības interesēs. Jāšaubās gan, vai logu dauzīšana un šņabja bodes izlaupīšana ir sabiedrības interesēs un jelkā uzlabot situāciju valstī. Protams, konkrēti Bērziņam ar alkohola izlaupīšanu nebija tieša sakara, taču atcerēsimies jau pieminēto cēloņu un seku likumsakarību. Turklāt daudzi, kas Ansi pazīst tuvāk, uzsver viņa agresivitāti. Tā “Pēdējās partijas”, kuras biedrs Ansis īsu laiku bija, līderis Gints Knoks teic: “Bērziņš partijas darbu uztvēra kā nebeidzamu ielu cīņu. Šim cilvēkam nebija pieņemamas vērtības, uz kurām balstās mūsu partija.” Savukārt partijas valdes locekle Zanda Slava piebilst: “Bērziņš pēc dabas ir agresīvs cilvēks un daudz ko gribēja darīt vardarbīgi.”

Tādēļ Anša Ataola nonākšana tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā bija tikai laika jautājums. Bet par nodarīto ir jāatbild. Nevis par politiskajiem uzskatiem, kā to pauž Bērziņš, bet par konkrētu rīcību - sveša īpašuma bojāšanu. Tomēr, ņemot vērā nemieru politisko jūtīgo kontekstu, tiesa vairumam to dalībnieku, pat tiem, kas tieši piedalījās grautiņos un veikala izlaupīšanā, reālu cietumsodu nepiesprieda. Diemžēl Bērziņš nolēma tēlot varoni, kam dziļi nospļauties uz tiesas un Probācijas dienesta prasībām. Bet, ja reiz kāds sevi uzskata par politisku disidentu, tam jābūt gatavam, ka “ļaunā vara” viņu var apcietināt. Īsti disidenti visos laikos savas pārliecības dēļ bijuši gatavi iet cietumā. Arī Ansim uz cietumu vajadzēja doties “augstu paceltu galvu”, nevis pazemoties, lūdzot apžēlošanu.

Iespējams, kāds teiks, ka šie vārdi ir netaisni, jo Ansim cietumā droši vien neklājās viegli. Nevaram spriest, jo nevienam “Laikmeta zīmju” veidotājam tuptūzī sēdēt nav nācies, tomēr tā varētu būt. Un sēdējuši mēs neesam tāpēc, ka izvairāmies mest bruģakmeņus svešos logos. Taču Ansis meta. Bet, ja reiz tā, tad vajadzēja “turēt politisko stāju” līdz galam. Patiesībā gan uzskatām, ka Bērziņam vispār nevajadzēja nonākt šādā situācijā, jo vardarbība nav labākais problēmu risināšanas veids. Tā attaisnojama vien nācijas izdzīvošanai ļoti kritiskos brīžos, taču 2007. - 2010.gada ekonomiskā krīze, lai arī daudziem smaga, tāda ne tuvu nebija. Pat ja Ansis uzskata, ka, metot akmeņus, rīkojies morāli attaisnojamu motīvu vadīts, konkrētajos apstākļos šāda viņa rīcība tomēr uzskatāma par smagu kļūdu.

Nepārprotiet - “Laikmeta zīmes” pilnībā atbalsta tautas tiesības cīnīties par savu nākotni, izmantojot visus legālos līdzekļus spiediena izdarīšanai uz varu. Savās publikācijās esam par to rakstījuši un aicinājuši latviešus gļēvi nebēgt uz ārzemēm, bet palikt savā zemē un veidot labi organizētas arodbiedrības, sabiedriskās organizācijas un citas nevalstiskas struktūras savu tiesību aizstāvēšanai, kā to dara cilvēki citur pasaulē. Tomēr mēs esam pret vardarbību, jo tā neko neatrisina, bet visu padara vēl ļaunāku. Gan Latvijas tautas cīņa 80.gadu nogalē par savu valsti, gan citu zemju un tautu pieredze pierāda, ka arī ar nevardarbīgu rīcību var panākt ļoti daudz. Diemžēl šodien latvieši nav tam gatavi.

Tāpēc ir skumji, ka paša kļūdu radītie pārdzīvojumi krietni mazinājuši Anša Ataola senāk tik sparīgo cīnītāja garu. Šķiet, šobrīd Ansis ir padevies un vairs nav gatavs nopietnai politiskai cīņai. Anša piemērs arī daudzus citus darījis piesardzīgus neiesaistīties šķietami nevienlīdzīgajā cīņā ar sistēmu. Tomēr šāda pasivitāte nenāk par labu Latvijas valstij. Cīnītāji mums ir vajadzīgi - bez vardarbības, taču ar pārdomātu un gudru stratēģiju, kā piespiest varu respektēt tautas intereses. Ne vienmēr tāpēc nepieciešams veidot jaunu politisku partiju, jo nonākot pie varas, daudzi pat ar labākajiem nodomiem apveltīti cilvēki vai nu viļas vai notrulinās tik tālu, ka kļūst par tādiem pat cūkām pie siles, kā viņu priekšgājēji. Un, ja tā, tad labāk ir nevis iet politikā, bet veidot spēcīgas nevalstiskas struktūras un panākt pārmaiņas sistēmā ar ilgstoša, konsekventa un masīva sabiedrības spiediena palīdzību.

Bet kā tad ar Ansi? Bija vai nebija viņam jāsaņem sods par 13.janvārī nodarīto? Mēs uzskatām, ka bija. Bet vai reāls sods cietuma kamerā? Mēs uzskatām, ka nē. Taču pirmais, kas Ansim nebija jādara - nebija jāņem rokā bruģakmens. Pietiktu, ja mākslinieks Ansis uzrakstītu kādu politiski satīrisku dziesmiņu domubiedru uzmundrināšanai. Labi, Ansis kļūdījās un par to nonāca tiesas priekšā, tomēr visi labi saprata, ka Anša nodarītais tāda puiciski muļķīga bravūra vien ir, tāpēc viņam tika piespriests nosacīts sods. Diemžēl Ansis domāja, ka viss notiekošais ir tikai tāds tejāteris. Reāli Ansim sēdēt nevajadzēja, taču viņa parādītā necieņa uzraudzības iestādēm nokaitināja tiesu un Ansis iesēdās ne pa jokam. Taču tajā visā nevajadzētu meklēt kādu speciālu politisku atriebību vai vajāšanu.

Tieši tāpēc neceļas roka mest akmeņus prezidenta Vējoņa dārziņā. Taisnību sakot, arī mēs neatradām nevienu tiesiski pamatotu argumentu, lai Ansi apžēlotu. Kā zināms, soda mērķis ir likt vainīgajam saprast un nožēlot nodarīto, taču Ansis ne mirkli nav nožēlojis ne akmeņu mešanu Saeimas logos, ne Probācijas dienesta prasību ignorēšanu, vismaz publiski ne. Viņš joprojām sevi uzskata par nepatiesi notiesātu un neizrāda nožēlu par savas rīcības sekām. Vējonim nebija nekāda pamata apžēlot cilvēku, kurš neko nav sapratis un neko nenožēlo, tāpēc daļas sabiedrības pārmetumi prezidentam ir nevietā. Dīvaini ir kas cits - cilvēki, kas publiski pieprasa tiesisku valsti, apmet kažoku uz otru pusi, tiklīdz likuma normas skar viņus pašus, un visa tiesiskuma apziņa pēkšņi pazūd kā nebijusi. Likums taču nav košļājamā gumija, ko var staipīt pēc patikas, piemērojot to katram individuālam gadījumam. Tieši tāpēc Ansim nācās nosēdēt viņam piespriesto termiņu līdz galam.

Ansis joprojām uzskata, ka viņu tiesāt esot bijis “Latvijas negods”.

Ko varam no šī notikuma mācīties? Pirmkārt - pirms kaut ko dari, vispirms rūpīgi pārdomā iespējamās sekas, kaut arī pirmajā mirklī tev paša rīcība var šķist morāli attaisnojama. Ne vienmēr karsta galva un spontāna rīcība atnes labākos rezultātus. Otrkārt - katrs pārkāpums tiek sodīts. Arī 13.janvāra grautiņu krimināllietā tiesībsargājošās institūcijas nevarēja rīkoties citādi. Tomēr tiesa ņēma vērā lietas politiski jūtīgo kontekstu un nepiesprieda Ansim reālu cietumsodu. Līdz ar to tiesnešiem grūti ko pārmest. Treškārt - ja esi pārkāpis likumu un saņēmis nosacītu sodu, izpildi tiesas un uzraudzības iestāžu uzliktos pienākumus. Godīgi un vīrišķīgi ir savus pārkāpumus atzīt, pat ja tie notikuši mirkļa emocionalitātes diktētas nepareizas izvēles dēļ. Bet, ja uzskati, ka tevi notiesājuši nepamatoti, turpini cīnīties likumīgiem līdzekļiem. Ansim bija visas iespēja vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kaut šoreiz tomēr šķiet, ka arī Eiropas justīcija Latvijas tiesas spriedumu būtu atstājusi negrozītu.

Tātad būtībā Ansim atlika vien cerēt uz apžēlošanu humānas žēlsirdības vārdā, uz ko vairākkārt aicināja Anša draugi, tuvinieki un prese. Latvijas prezidentam šādas ekskluzīvas tiesības uz augstsirdību atvēl likums. Un Egils Levits tās arī izmantoja. Tagad sodāmība Ansim ir dzēsta, taču ieslodzījumu gan viņam nācās izbaudīt pēc pilnas programmas. Tomēr šis konkrētais gadījums neatklāj būtiskas sistēmiskas kļūdas Latvijas tiesībsargājošo iestāžu un tiesu darbā. Var teikt, ka Anša nonākšana cietumā bija liktenīgu sakritību, paša kļūdaino lēmumu un nesavaldīgā rakstura izraisīta notikumu ķēde. Tam tā nevajadzēja notikt - par to vienisprātis ir gandrīz visi. Tomēr tajā, ka tā notika, nevar vainot nevienu citu, kā vien Ansi pašu. Žēl, ka šī “skola” viņam izmaksāja tik dārgi.

Viena no demokrātiskas sabiedrības būtiskām pazīmēm ir tās pilsoņu likumpaklausība. Apzināta likumpaklausība, nevis akla sekošana likuma burtam. Šī pati demokrātiskā sabiedrība arī sniedz pietiekami plašas iespējas ikvienam taisnību panākt leģitīmām metodēm, ieskaitot demonstrācijas, piketus, streikus un pat pilsonisku nepakļaušanos. Tomēr ne tādu skriešanu ar pieri sienā, kā to darīja Ansis, bet pārdomātu un juridiski likumīgu cīņu. Būdama demokrātiska sabiedrība Latvijas valsts nav savu pilsoņu ienaidnieks. Tādi var būt savtīgi politiķi, korumpēti ierēdņi, pērkami tiesneši un nepārdomāti likumi, taču ne pati Latvijas valsts. Ja vien vēlamies un spējam, mums ir dota iespēja aizstāvēt savu taisnību, kas nav ļauts cilvēkiem totalitārās sabiedrībās, kur iešana pret sistēmu ir bezcerīga. Varat šim viedoklim nepiekrist, tās ir jūsu tiesības, tāpat kā mūsu tiesības ir šādu viedokli paust. Un paldies par to jāsaka Latvijas Satversmei un likumiem, kas mums šīs tiesības nodrošina.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Parastu esmu ļoti piesardzīgs par vietnes “Cehs.lv” rakstiem, tomēr šoreiz viens no vietnes autoriem ar pseidonīmu Sencis šķiet trāpījis tieši desmitniekā. Lūk, ko Sencis saka par Ansi Ataolu Bērziņu. Varu pievienoties visam teiktajam. Rakstu publicēju mazliet saīsinātu.

    ________________________________________

    Atceros, ka astotajā klasē es seksīgās angļu valodas praktikantes-skolotājas krēslu aplēju ar krītūdeni. Viņa tajā iesēdās un ar slapjiem, viegli baltiem un pilošiem pusmelones formas “vaigiem” nosvērti aicināja: “Janek, nāc līdzi!” Tas sākotnēji atgādināja visas manas un manu klasesbiedru fantāzijas, taču vēlāk eskalējās ar mītiņu direktores kabinetā, kurā piedalījās mani vecāki. Tā vairs nebija fantāzija, tas bija sods.

    Man bija ļoti grūti argumentēt, kāpēc neesmu vainīgs pie izdarītā. Es uzņēmos pilnu atbildību par pārtraukto nodarbību. Es, tiesa, nepiekritu tam, ka apģērbs tika sabojāts, jo to var izmazgāt. Tāpat, manuprāt, arī jaunā angļu valodas praktikante guva mācību, kas notiks, ja uz stundām konsekventi vilks īsus un visus labumus izceļošus svārciņus. Saņēmu sodu, ko ar godu izcietu, jo biju panācis savu un demonstrējis attieksmi.

    Ja tu taisi sūdus, tad par sūdiem arī atbildi. To mums iemācīja jebkurš revolucionārs un jebkurš dumpinieks. Arī Če Gevara netēloja baigo pārsteigumu, kad Bolīvijas armija ielenca viņa revolucionārus. Arī Francijā 1830.gadā 3000 revolucionāri nebija pārāk pārsteigti, kad pret viņu barikādēm nāca 30 tūkstoši armijnieki ieviest kārtību. Dumpinieku koncepts ir ciest augstāku mērķu vārdā. Nevis iesist un bēgt. Šis koncepts ir rezervēts sākumklašu skolniekiem, kuri ķircina meitenes.

    Ko ir izdarījis Ansis Ataols Bērziņš? Viņš meta ar bruģi pa Saeimu un brīnījās, ka tam ir kaut kādas sekas. Savā publiskajā Skype čatiņā, ko daži nodēvēja par preses konferenci, Ansis atklāja, ka no Latvijas valsts, par kuras atjaunošanu savulaik vēl kā skolēns cīnījies, neesot gaidījis savu notiesāšanu, lai gan nenoliedz, ka sviedis bruģakmeņus Saeimas virzienā. Nē, Ansi, ja tevi paņēma līdzi uz barikādēm, tas nenozīmē, ka tev ir tiesības izsist dažus stiklus Saeimai, tāpat kā tas nenozīmē – ja tu pastāvēji Baltijas ceļā, tu drīksti pačurāt uz Mildas.

    Arī tiesas spriedumu Ansis pats sev ir sagādājis. Ja sākotnēji viņam piesprieda nosacītu sodu, kas nenozīmē reālu došanos slēgtā telpā, tad Anša izvēle mukt un kliegt, ka viņu nedrīkst tiesāt, izprovocēja tālāko sodu. Jā, sasodīts, mēs dzīvojam valstī, kurā mukšana no policijas ir sodāms pasākums. Tam nepiekrīt tikai Ansis Ataols Bērziņš.

    Aicinu padomāt A.A.B. atbalstītājus par piemēru, ko viņš kā pašpasludinātais politiskais trimdinieks rāda citiem. Personīgi man ir cerība, ka Latvijas nākotne ir jauniešu rokās, kuru mērķis ir labāka nākotne, taču, ko mēs iegūtu ar ideālu, kura mugurkauls ir ļenganāks kā nepievilktas ģitāras stīgas? Varbūt arī man savulaik pēc skolotājas pusložu sabotāžas vajadzēja mesties melos, ka mani uz to pamudināja vecāki zēni, es patiesībā tas nebiju un neesmu gatavs uzņemties atbildību par krītaini mitro kanjonu?

    Kā teiktu rajonā – par bazaru vajag atbildēt.

  2. Un vēl viens raksts par šo tēmu no tā paša “Cehs.lv”. Autors šoreiz kāds Cements.

    ——————————————-

    Nesen pašmāju trešais tēva dēls – Ansis Ataols Bērziņš – sasauca preses konferenci, lai kārtējo reizi pažēlotos par to, cik ļoti valsts viņam nodarījusi pāri. Paskaidrosim, ka tas ir čalis, kurš 13.janvāra nemieru laikā mētājās ar bruģi, bet, kad tiesa par to piesprieda nosacītu sodu, nolēma pamest valsti un savu ģimeni, lai rakstītu dziesmiņas par to, cik ļoti vēlas viņus satikt, un dotos “politiskajā trimdā”, tādējādi pārvēršot nosacīto sodu par reālu cietumsodu.

    Ataols uzsver, ka “Latvija nav tiesiska valsts”, jo viņš ar bruģi mētājies sabiedrības interesēs. Visupirms jānorāda uz faktu, ka Latvijas Republikas tiesiskums ir atrunāts jau Satversmē, un tā apstrīdēšana caur vienpersonisku cietēja prizmu ir spļāviens Satversmes veidotāju sejās. Otrkārt – Latvijas tiesiskumu lieliski ilustrē tas, ka cilvēkus, kas pārkāpj likumus un pēc tam izvairās no nosacīta soda, mēs liekam cietumā.

    Tālāk Bērziņš norāda: “Sistēma sagaida, ka cilvēks tai bučos roku.” Pārfrāzējot – mēs dzīvojam valstī, kurā sistēma sagaida, ka ievērosim likumus, maksāsim nodokļus un būsim pilsoniski aktīvi, – nudien pretīgi, tas ir kaut kas nedzirdēts. Nosauciet kaut vai vēl vienu valsti, kurā kaut kas tik neiedomājams notiek!

    Ansim, protams, azotē ir vairāki risinājumi, piemēram, viņš vēlētos, lai Latvijā tiktu ieviesta “civila kontrole pār sistēmu”. Šajā mirklī kļūst neskaidrs – Ataols vēlas, lai Latvija ir tiesiska valsts, vai nē? Jo civila kontrole ir tiešs pretstats tiesiskai valstij.

    Civilo kontroli Bērziņš skaidro kā augstākās uzraudzības institūciju jeb kaut ko līdzīgu “vecajo padomei”, kurā sabiedrības cienītiem speciālistiem būtu tiesības atcelt tiesu spriedumus un tos nodot jaunai izskatīšanai, ja “redzētu, ka kaut kas pieņemts netaisnīgi”. Sauciet mani par idiotu, bet es nevēlos, lai šādi speciālisti varētu brīvi caurskatīt visus tiesas spriedumus un pilnīgā chillā nolemt, kuri no tiem nav gana labi.

    Ironiskā kārtā Latvijā pēdējo gadu laikā tikai divi cilvēki ir piedāvājuši savu alternatīvo tiesu. Viens ir Ansis Ataols Bērziņš, bet otra – kāda sagadīšanās – Ditta Rietuma, kura sevi pasludināja par pamatiedzīvotāju ķēniņieni un mēģināja norēķināties ar koka sprigulīšiem.

    Vēl jāpiebilst, ka Ansis Ataols veselas divas reizes lūdza Valsts prezidentam apžēlošanu. Tā kā ir skaidrs, ka šādus lēmumus prezidents, visticamāk, nepieņem vienpersoniski un emociju vadīts, bet gan ar veselu gūzmu padomnieku, tad zināmā mērā šis sabiedrībā cienīto speciālistu lēmums Bērziņu neatbrīvot no cietumsoda varētu tikt uzskatīts par jau realizētu “vecajo padomi”.

    Visubeidzot – savas darbības Ansis Ataols Bērziņš ir nosaucis par uzupurēšanos valsts vārdā. Hei, Latvijas brīvības cīņu karavīri, kas bija gatavi doties pretī drošai nāvei, lai realizētu sapni par brīvu Latviju; visi izsūtītie latvieši, kas bija spiesti dzīvi pavadīt trimdā Sibīrijā; čekas pagrabos nomirušie patrioti; Bastejkalna apšaudēs bojā gājušie, paejiet malā – Ansis tūdaļ raidīs trāpīgu bruģa gabalu tieši logā un pēc tam nodziedās par to dziesmiņu, kožot siltā viesnīcas numuriņā Čehijā. Tas bija upuris, kuru nākamās paaudzes atcerēsies un daudzinās vēl otrajā Latvijas simtgadē. Bravo!

Uzraksti komentāru