Latvijas kristīgās konfesijas. Baptistu draudžu vēsture -1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Baznīcas vēsture | Publicēts 15-12-2019

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Ar šo rakstu “Laikmeta zīmes” sāk publikāciju sēriju “Latvijas kristīgās konfesijas”. Ir dzirdēts teiciens, ka tiem, kas nezina savu vēsturi, nav arī nākotnes. Diemžēl daudzi kristieši pat par savas Baznīcas, nemaz nerunājot par citu konfesiju pagātni, mācību un praksi zina ļoti maz. Tas rada pārpratumus, nesaprašanos un aizspriedumus kristiešu starpā, liedzot saprast mūsu ticības brāļu un māsu atšķirīgo garīgo pieredzi un motivāciju. Tāpēc katram kristietim būtu svētīgi iepazīties vismaz ar savas konfesijas, bet pēc tam arī ar citu Latvijas konfesiju un draudžu vēsturi kaut vispārīgi. Šim mērķim tad arī kalpos jaunā rakstu sērija.

Šķiet, būtu vajadzējis sākt ar kādu no senajām Baznīcām, tomēr “Laikmeta zīmes” nolēma pirmo publikāciju veltīt konfesijai, kas piedzima reizē ar pirmo latviešu nacionālo atmodu, savus zelta gadus piedzīvoja neatkarīgās Latvijas laikā, un arī padomju gados spēja palikt darbīgākā, dedzīgākā un ateistiskajai varai nepakļāvīgākā kristiešu kopiena. Padomju propaganda baptistus iztēloja kā “briesmīgu sektu”, tās locekļus vajāja, ievietoja soda nometnēs un psihiatriskajās klīnikās, atņēma bērnus. Latvijā baptistu vajāšana nebija tik drakoniska, tomēr arī šeit varas spiediens bija pietiekami liels un jūtams. Ielūkosimies latviešu baptistu gandrīz 160 gadus ilgās vēstures līkločos arī mēs.

1850 - 1918

Pirmais zināmais baptists Latvijā un visā Krievijas impērijā bija Fricis Jēkabsons. Viņš tika kristīts 1855.gada 2.septembrī Mēmeles (tagad Klaipēdas) vācu baptistu draudzē. 19.gadsimta vidū Liepājā un tās apkārtnē dzīvoja vairāki vācu tautības baptisti. Pirmais Kurzemē ieradies virvju vijējs Johans Brandtmanis. Pēc Kurzemes ģenerālgubernatora ziņām 1859.gadā Liepājas apkārtnē dzīvojuši 14 vācu baptisti, kas visi piederējuši Mēmeles draudzei. Cilvēki viņus dēvējuši par “jaunticībniekiem”. Šis bija viens no evaņģēlisko kristiešu atzariem, kas vēlāk veidoja baptistu kustību Latvijā.

19.gadsimta vidus zīmīgs arī kā latviešu pirmās nacionālās atmodas sākuma laiks. Latvieši sāka sevi apzināties kā tautu un šīs pārmaiņas izpaudās arī garīgajā jomā. Lasot Bībeli, dažiem ticīgajiem radās jautājumi, kas skāra kristīgās mācības un dzīvesveida aspektus, par kādiem tā laika Baznīca nerunāja. Atbildes viņi meklēja pie saviem luterāņu mācītājiem, taču saņēma augstprātīgu atbildi: “Klausiet saviem kungiem un ejiet baznīcā - tā ir visa jūsu dievkalpošana!” Garīgi meklējošajiem ar šādu atbildi, protams, nepietika. Cilvēki vēlējās dziļākas attiecības ar savu Radītāju un Glābēju.

No 1847. līdz 1849.gadam Ziru skolā strādāja Irlavas skolotāju semināru beigušais vācu tautības skolotājs Mihaels Hamburgers, kurš simpatizēja piētisma idejām un rosināja arī savus skolniekus un viņu vecākus uz piētisku dzīvesveidu. Tā piētisma idejas izplatījās latviešu zvejnieku,zemnieku un amatnieku vidū Zirā, Užavā, Labragā un citur Kurzemes jūrmalā. Pēc Hamburgera aiziešanas no Zirām latviešu ticīgie sāka pulcēties ap Ernestu Eglīti. Katru svētdienu viņi sanāca kopā uz dievvārdiem Mazpūšļu mājās. Ticīgo vidū bija arī Ādams Gertners, vēlākais pirmais baptistu draudžu vadītājs Latvijā. Šis ir otrs garīgais atzars, no kā vēlāk izveidojās baptistu draudzes Latvijā.

Viens no latviešu baptistu darba celmlaužiem - Ernests Eglītis.

Drīz vairāki garīgi meklējošie ticīgie nonāca pie atziņas, ka vēlas tikt kristīti veidā, par kādu rakstīts Bībelē - tiekot pilnīgi iegremdēti ūdenī. Taču ne Latvijā, ne visā Krievijā nebija neviena, kas viņus varētu šādi kristīt. Kurzemnieki sazinājās ar hernhūtiešiem Rīgā un lūdza, lai tos krista un uzņem Brāļu draudzē. Diemžēl Krievijas likumi liedza Rīgas hernhūtiešiem uzņemt savā draudzē citas guberņas ļaudis. Tad, ņemot vērā jau nodibinātos sakarus ar Mēmeles baptistu draudzi, 1860.gadā tika pieņemts lēmums pievienoties baptistiem un doties uz Mēmeli, lai tur tiktu bibliski kristīti.

1860.gada rudenī ticīgie no Užavas un Zirām lūdza Ventspils pilstiesu izsniegt tiem atļauju braucienam uz Mēmeli. Mēmele tolaik atradās Vācijas teritorijā, tāpēc bija vajadzīgas ārzemju pases. Atbilde skanēja: “Ne pases, bet rīkstes jūs dabūsiet tā, ka suņi jūsu asinis varēs lakt!” Ceļā nācās doties nelegāli. No Užavas izbrauca deviņi Latvieši, kam pievienojās divas Liepājas vācietes. Pērkones muižas skrīveris bija ar mieru par 50 kapeikām izsniegt septiņu dienu robežas pāriešanas atļauju. Mēmelē braucējus laipni uzņēma un svētdienas dievkalpojumā 1860.gada 2.septembrī kristīja. Šo notikumu tad arī mēdz uzskatīt par oficiālo latviešu baptistu vēstures sākumu Latvijā.

Mēmeles baptistu draudzes dievnams 19.gadsimta vidū.

Pirmajam sekoja vēl divi braucieni uz Mēmeli, šoreiz ar laivām gar Kurzemes piekrasti. Atgriežoties dzimtenē jaunkristītos baptistus sagaidīja bargi naudas un miesas sodi “par pāriešanu svešā ticībā”. Viņus pēra rīkstēm, pakļāva grūti samaksājamiem naudas sodam. Baptistu kustībai aktīvi pretojās arī vietējie Kurzemes muižnieki un Kurzemes Luteriskās Baznīcas mācītāji, kuri izplatīja melus par “sektantu izlaidīgo dzīvesveidu”. Neskatoties uz vajāšanām, baptistu mācība strauji izplatījās. Garīgi meklējoši ļaudis pulcējās uz dievkalpojumiem lauku mājās, bet kad to aizliedza - mežos un birztalās.

Pirmās baptistu kristības Latvijas teritorijā notika naktī uz 1861.gada 22.septembri Ziru upē, kad Ādams Gertners kristīja 72 cilvēkus. Pēc kristībām turpat upes malā tika baudīts Svētais Vakarēdiens. 1861.gadā tika dibinātas pirmās baptistu draudzes Ventspilī, Užavā un Sakā. Mēmeles vācu draudze, kam Latvijas baptisti bija administratīvi padoti, Kurzemes draudzes uzticēja pārzināt Ādamam Gertneram. No 1861 -1866.gadam Gertners gan atradās nepārtrauktā policijas uzraudzībā vai cietumā, taču no 1866. līdz 1874.gadam varēja pilnvērtīgi veikt Kurzemes baptistu bīskapa pienākumus.

Kreisajā pusē - baptistu kristība upē (attēlam ir informatīva nozīme);
attēlā labajā pusē - pirmā latviešu baptistu bīskapa Ādama Gertnera kapa piemineklis.

1865.gadā Krievijas valdība atļāva baptistiem darboties atklāti, bet 1879.gadā imperators Nikolajs II izdeva dekrētu, kas piešķīra baptistiem juridisku statusu Krievijas impērijā. Līdz 1879.gadam latviešu baptistu draudzes iekļāvās Vācijas Baptistu draudžu savienībā, bet 1879.gadā izveidoja Kurzemes un Vidzemes Baptistu sabiedrību - pirmo baptistu apvienību Latvijā. Tolaik visvairāk baptistu bija Liepājas, Ventspils un Rīgas apriņķos, kā arī pašā Rīgā, kur pirmā baptistu draudze dibināta 1867.gadā.

1870.gadā baptistu draudzes sāka īstenot vispārizglītojošo skolu darbu savu draudžu locekļu bērniem. Draudžu skolās par skolotājiem strādāja baptistu ticības pedagogi. Pirmās šādas skolas tika atvērtas Liepājas apkārtnē, Ventspilī un Rīgā. 1870.gadā sākās jaukto koru darbs. Tāpat liela uzmanība tika veltīta darbam ar jauniešiem, diakonijai un ielu misijai. 1873.gadā Rīgā nodibināja pirmo baptistu svētdienskolu, kuras piemēram sekoja citas draudzes. 1875.gadā notika pirmais draudžu kongress. Tobrīd darbojās 35 latviešu baptistu draudzes Latvijas, Lietuvas un Krievijas teritorijā ar 2500 draudžu locekļiem. Līdzās latviešu draudzēm kalpošanu veica arī dažas krievu un vairākas vācu draudzes.

Augšējā attēlā - viena no pirmajām baptistu vispārizglītojošām draudzes skolām Priekulē;
attēlā apakšā - svētdienskolas nodarbībās, 19.gadsimta zīmējums.

Atsaucoties Krišjāņa Valdemāra aicinājumam apgūt zemes citās Krievijas guberņās, daudzi baptisti no Kurzemes izceļoja uz Novgorodas apkārtni. Pirmā latviešu baptistu draudze šajā apkārtnē dibināta 1869.gadā Ļubinē. 1907.gadā tika izveidota Novgorodas Latviešu Baptistu Draudžu Savienība. Latviešu baptistu draudzes darbojās arī Simbirskas, Ufas (Baškīrija), Pleskavas un Mogiļevas (Baltkrievija) guberņās. Tāpat latviešu baptisti dzīvoja Lietuvā, kur pirmā draudze dibināta 1865.gadā Ruzgā, un Igaunijā, kur pirmā latviešu draudze izveidojās 1882.gadā Lauru kolonijas Lugu ciemā.

Latviešu baptistu grupa pēc dievkalpojuma Ļubines draudzē Novgorodas apkārtnē.

Jau 19.gadsimta beigās baptistu draudzes sāka izsūtīt misionārus uz ārvalstīm. Pirmais bija 1896.gadā uz Palestīnu nosūtītais Kārlis Andermanis, 1903.gadā uz Ķīnu devās Andrejs Staņislavs, vēlāk Augusts Puķe. 19.gadsimta beigās daudzi latviešu baptisti izceļoja arī ekonomisku apsvērumu dēļ, galvenokārt uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Brazīliju. Pirmā latviešu baptistu draudze ASV dibināta 1890.gadā Filadelfijā. Pirmā Pasaules kara priekšvakarā ASV bija septiņas latviešu baptistu draudzes, bet Brazīlijā deviņas draudzes, lielākās Novaodesas, Rionovas un Ižuī pilsētās.

Attēlā kreisajā pusē - latviešu baptistu misionārs Palestīnā Kārlis Andermanis;
attēlā labajā pusē - latviešu baptistu draudzes nams Filadelfijā, ASV.

19.gadsimta 80.gados latviešu baptisti sāka izdot savu garīgo literatūru un pirmo laikrakstu “Evaņģēlists” (1881-1887). Diemžēl laikraksts nespēja segt savus izdevumus un draudžu Sabiedrība nonāca naudas grūtībās. Līdz ar to radās nesaskaņas. Žurnāla redaktors Jēkabs Rumbergs, kas bija arī Sabiedrības vadītājs, mēģināja uzspiest draudžu locekļiem laikraksta abonēšanu kā obligātu. Vairākas draudzes tam nepiekrita un tas noveda pie šķelšanās. Tikai 1893.gadā, kad draudžu vadību pārņēma Jānis Aleksandrs Freijs, atšķēlušās draudzes atkal pievienojās Sabiedrībai.

Kurzemes un Vidzemes Baptistu Sabiedrības vadītājs
un laikraksta “Evaņģēlists” redaktors Jēkabs Rumbergs.

Laikraksts “Evanģēlists” asi iebilda arī pret lielo vācu baptistu ietekmi uz latviešu draudzēm. Draudzes, kas tomēr vēlējās saglabāt ciešās saites ar Vācu baptistu savienību jeb Bundi, 1885.gadā nodibināja Baltijas Baptistu Bundes Sabiedrību. 1890.gadu sākumā abas savienības atkal apvienojās un iekļāvās Krievijas nekrieviski runājošo baptistu savienībā - Ūnijā. No 1900. - 1914.gadam Ūnijas vadībā bija arī latviešu mācītājs Jānis Aleksandrs Freijs. Rīgā iznāca Ūnijas laikraksts “Hausfreund”.

Baltijas Baptistu Bundes Sabiedrības kalendāra reklāma kādā laikrakstā, 19.gadsimta 80.gadi.

Līdz 1890.gadam tika uzcelti 27 baptistu lūgšanu nami, 20.gadsimta sākumā uzbūvēja vēl vairākus dievnamus. Lielākās bija Liepājas Pāvila un Ciānas, Ventspils draudzes un Rīgas Mateja draudzes baznīcas. Notika plašs evaņģelizācijas darbs, tika dibinātas Evaņģēliskā misione, Vidzemes misione, Rīgas ielu misione, Jūdu misione. Bāreņu patversmi Rīgā, pēc tam Stendē un Vidē atvēra Āgenskalna draudzes loceklis Ģirts Šmelte. No 1890. līdz 1914.gadam tika atvērtas 40 jaunas baptistu draudzes Latvijā un 30 citās zemēs. Kopumā 1914.gadā darbojās 90 baptistu draudzes ar 7358 locekļiem.

Attēlos augšējā rindā - Rīgas Mateja un Venstpils draudzes dievnami;
attēlos apakšējā rindā - Liepājas Pāvila un Rīgas Āgenskalna draudžu dievnami.

1880.gadā iznāca pirmā baptistu dziesmu grāmata “Ticības balss”, 1884.gadā pirmais kora dziesmu krājums “Cerības Auseklis”. 1909.gadā sekoja “Mūsu dziesmu grāmata”. J.A.Freija apgāds izdeva vēl vairākus dziesmu krājumus, tāpat garīga satura grāmatas, brošūras un traktātus, ko izplatīja ceļojošie grāmatu kolportieri. Nozīmīgākie šī laika baptistu periodiskie izdevumi bija “Avots” (1905-1915) ar pielikumu jauniešiem “Jaunības draugs” un “Kristīgs Vēstnesis” (1906-1914) ar pielikumu “Labā Vēsts”, pielikumu jauniešiem “Jaunība”, pielikumu svētdienskolām “Svētdienas Skolnieks”.

Laikraksta “Avots” un tā pielikuma “Jaunības draugs” titullapu galviņas.

Pirmais Pasaules karš iecirta dziļas brūces latviešu baptistu sabiedrībā. Kara laikā tika sagrauti vai nodedzināti pieci baptistu dievnami, izpostīti 17, to inventārs izlaupīts. Krievu vara Rīgā 1916.gadā aizliedza noturēt dievkalpojumus Mateja baznīcā. Uz Sibīriju deportēja vairākus mācītājus. Daudzi mācītāji un draudžu locekļi devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Ienākot vāciešiem tika nošauti mācītāji Fricis Kronlīns un Jānis Jankovskis. Desmit baptistu dievnamus rekvizēja vācu karaspēka vajadzībām, Apšuciema dievnamā ierīkoja karagūstekņu nometni. No bermontiešu lodēm krita mācītājs Ansis Lejasmeijers un diriģents Alfrēds Līdaks. No 75 baptistu dievnamiem Pirmajā Pasaules karā cieta 50.

1918 - 1940

Nodibinoties neatkarīgai Latvijas valstij, bija jāsāk izpostītā atjaunošanu. 1919.gadā Latvijā bija palikuši vai atgriezušies 7289 baptisti, bet 1920.gadā to skaits pieauga līdz 8099. Kara šausmas un sekojošās pēckara grūtības spieda cilvēkus nopietnāk meklēt Dieva vaigu, kas noveda pie plašas garīgās atmodas baptistu draudzēs. Tikai pāris gadu laikā draudzēm pievienojās 3600 jauni locekļi. Šie gadi Latvijas baptistu draudžu vēsturē iegājuši kā īpašs Svētā Gara darbības laiks.

Viljama Fetlera “Atmodas Nams” - viens no 20.gs. 20.gadu baptistu garīgās atmodas lieciniekiem.

Diemžēl visur, kur notiek garīga atmošanās, darbojas arī pretspēki, kas mēģina pievilt pat ticīgos. Arī baptistu atmodas kustībā parādījās negatīvas tendences. Viena no tām bija garīga lepnība, otra - pārāk liela uzmanība tika pievērsta Dieva Vārda gaismā nepārbaudītiem pravietojumiem. Parādījās grupas, kas pārdeva visu savu mantu un baltos tērpos ģērbti uz tiltiem gaidīja pravietoto pasaules galu. Sliktākais nebija tas, ka par pievilto ticības brāļu un māsu neapdomīgo rīcību nievas un izsmieklu nācās saņemt visiem baptistiem, bet gan tas, ka tādejādi tika noniecināta arī Evaņģēlija patiesība.

Tāpat nekritiski pieņemti pravietojumi noveda pie plašas baptistu izceļošanas uz Brazīliju. Idejiski šo izceļošanas kustību vadīja mācītājs Jānis Iņķis. 1922. un 1923.gadā uz Brazīliju aizbrauca vairāk nekā 2300 latviešu baptisti. Izceļošanas kustība atstāja tukšas draudzes, kurās nereti palika tikai veci, nespējīgi cilvēki. Svešumā pilnā sastāvā devās vairākas draudzes, vairāku draudžu kori, 19 mācītāji, 11 koru diriģenti, daudzi Garīgā semināra studenti. Varas reakciju nebija ilgi jāgaida. Valdība aizliedza baptistiem izsniegt ārzemju pases, dievkalpojumos policija pārbaudīja dievlūdzēju dokumentus. Sludināt drīkstēja tikai valdības apstiprināti mācītāji. Represijas turpinājās līdz 1923.gada nogalei.

Kreisajā pusē - latviešu baptistu kristības Vārpas kolonijā Brazīlijā;
labajā pusē - Brazīlijas izceļošanas galvenais idejiskais un praktiskais organizētājs Jānis Iņķis.

Latvijas baptistu vēsturnieks un kādreizējais bīskaps Jānis Tervits Brazīlijas izceļošanu nosaucis par lielāko traģēdiju Latvijas baptistiem. Šāds viedoklis lielā mērā saistīts ar to, ka pirmajos gados Brazīlijā bojā aizgāja ap 200 latviešu kolonistu, starp tiem 95 bērni. Grūtajos apstākļos ļaudis bija spiesti strādāt par kalpiem kafijas plantācijās. Brazīlijas latvieši gan Tervita viedoklim nepiekrīt. Izceļošanu veicināja pravietojumi, ka Latvija drīzumā piedzīvos grūtus laikus. Brazīlijas latvieši uzskata, ka tas notika 1940.gadā. Kamēr daudzi Latvijā palikušie gāja vajāšanu un represiju ceļu, Brazīlijas latvieši dibināja jaunas draudzes, veica misijas darbu, izdeva garīgo literatūru. Latviešu baptistu lielo ieguldījumu Brazīlijas garīgajā, sociālajā un kultūras dzīvē atzīmējusi arī šīs valsts valdība.

Augšējā attēlā - latviešu baptistu kolonisti Brazīlijas mūžamežos;
attēlā apakšā - dievkalpojums latviešu baptistu draudzē Palmas kolonijā.

1922.gadā darbu sāka baptistu Garīgais seminārs Rīgas vācu Ciānas draudzes telpās Vīlandes ielā. Par tā direktoru kļuva Jānis Aleksandrs Freijs. 1930.gadā semināra vadību pārņēma Jānis Rīss. Pavisam semināram bija četri izlaidumi un tā pastāvēšanas gados to beidza 53 audzēkņi. Savukārt 1925.gadā pēc Viljama Fetlera ierosmes un viņa vadībā tika nodibināta Misiones un Bībeles skola ar 25 audzēkņiem un deviņiem skolotājiem. Šajā skolā mācījušies daudzi pazīstami baptistu garīdznieki. No 1925. līdz 1929.gadam Misiones un Bībeles skolu pabeidza vairāk nekā 50 kristīgie kalpotāji.

Viena no redzamākajām baptistu aktivitātēm bija koru darbs. 1925.gadā Liepājā notika pirmie baptistu Dziesmu svētki, kuros piedalījās 1100 dalībnieki. Arī otrie Dziesmu svētki ar 1300 dziedātājiem notika Liepājā 1935.gadā. Trešie bija paredzēti 1940.gadā… 1938.gadā Latvijas 109 baptistu draudzēs darbojās 107 kori ar 2591 kora dziedātāju, spēlēja 61 orķestris. Lielu ieguldījumu baptistu muzikālajā darbā devuši diriģents un dziesmu krājumu izdevējs Jēkabs Sīmanis, komponists Kārlis Līdaks un citi.

1926.gadā Latvijas Baptistu draudžu savienība (LBDS) piedzīvoja šķelšanos. Nevienprātības iedīgļi bija manāmi jau labu laiku iepriekš, bet nopietna norobežošanās sākās 1924.gadā, kad tika nodibināta no LBDS neatkarīga Bībeles lasītāju biedrība, kas vēlāk pārtapa Latvijas Misiones biedrībā. Tā sauktie atmodas jeb Svētā Gara baptisti negribēja samierināties ar to, ka LBDS kongresos viņu domas netiek uzklausītas un priekšlikumi ignorēti. Viņi uzskatīja, ka LBDS varu uzurpējuši “garīgi remdenie baptisti”. Pēdējais piliens bija skandāls ap draudžu likumīgi ievēlēto mācītāju Viljama Fetlera un Jāņa Bormaņa mandātu neapstiprināšanu 1926.gada LBDS kongresā Veldā.

Pēc šī incidenta “atmodas baptisti” izveidoja Otro Baptistu draudžu savienību (OBDS). Rīgā pie OBDS piederēja Mateja, Āgenskalna, Atmodas (Pestīšanas Templis) un Golgātas draudzes, pie LBDS - Semināra, Iļģuciema un vācu Ciānas draudze. Tāpat bija citur Latvijā. Statistika rāda, ka 1929.gadā LBDS bija 77 draudzes ar 6766 locekļiem, bet OBDS 39 draudzes ar 3763 locekļiem. OBDS bija mazāk draudžu, taču plašā evaņģelizācijas darba dēļ to locekļu skaits auga straujāk. OBDS idejiskais vadītājs bija mācītājs Viljams Fetlers (par viņu lasiet ŠEIT un ŠEIT), kas lielu uzmanību veltīja evaņģelizācijai, īpaši Latgalē, kā arī misijas darbam krievu, poļu un citu etnisko minoritāšu vidū.

OBDS idejiskais līderis Viljams Fetlers un
viņa Latgales misiones darba auglis - Daugavpils Baltā baznīca.

Evaņģēlija pasludināšanai OBDS izmantoja kinozāles, tautas namus, tirgus laukumus un citas publiskas vietas. Rīgā un Liepājā tika sarīkoti plaši Bībeles gājieni. Kristības notika dažādās publiskās vietās jūras malā, ezeru un upju krastos. Tika izdota periodika, grāmatas, traktāti. Sludināt Dieva Vārdu aicināja viesus no ASV, Kanādas, Igaunijas, Zviedrijas, Lielbritānijas un citām zemēm. Tika organizēti dažādi Bībeles kursi, celti jauni dievnami. Pēc Fetlera iniciatīvas Latvijā notika arī evaņģēlistu un sludinātāju sagatavošana nelegālai darbībai ateistiskajā Padomju Savienībā. Šim nolūkam tika drukātas Bībeles un cita garīgā literatūra krievu valodā, ko pēc tam nelegāli nogādāja PSRS.

Augšējā attēlā - OBDS rīkots Bībeles gājiens Rīgas ielās;
attēlā apakšā - evaņģelizācijas dievkalpojumu telts Pestīšanas Tempļa pagalmā.

Abas savienības uzcēla divus lielākos baptistu dievnamus Latvijā. 1927.gadā Rīgā, Lāčplēša ielā 117, tika pabeigts lielākais baptistu dievnams -  Pestīšanas Templis. Tā atklāšanā piedalījās daudzi prominenti viesi, tostarp ASV un Lielbritānijas vēstnieki Latvijā, sveicienu atsūtīja valsts prezidents Gustavs Zemgals. Dievnamā bija vairākas zāles, no kurām lielākā spēja uzņemt vairāk nekā 2000 cilvēkus. Dievkalpojumi notika četrās valodās - latviešu, krievu, vācu un poļu. Templī atradās arī izdevniecības “Derīgu rakstu apgāds” un “Atmoda”, kas izdeva kristīgus žurnālus, grāmatas, brošūras un kalendārus. Lielu daļu līdzekļu celtniecībai ziedoja ārzemju baptisti. OBDS uzcēla vēl vairākus dievnamus, tostarp Paplakas draudzes dievnamu, Ventspils Tabora un Daugavpils Balto baznīcu.

Pestīšanas Templis - lielākais baptistu dievnams Latvijā.

1934.gadā tika pabeigta LBDS nama būve Rīgā, Lāčplēša ielā 37. Atklāšanā piedalījās Izglītības ministrijas Skolu departamenta direktors Dr. Ludis Bērziņš, Vispasaules Baptistu savienības un Igaunijas baptistu pārstāvji, apsveikumu atsūtīja valsts prezidents Alberts Kviesis. Uz jauno ēku pārcēlās baptistu Garīgais seminārs, LBDS kanceleja, literatūras apgāds, tika nodibināta Semināra draudze, kas īsā laikā kļuva par pulcēšanās vietu baptistu inteliģencei un Rīgā studējošajai baptistu jaunatnei. Lielāko daļu naudas nama celtniecībai ziedoja ASV baptistu draudzes un organizācijas.

LBDS Savienības nams Rīgā (mūsdienu foto).

Ceļu uz saprašanos abas baptistu Savienības sāka meklēt jau 1932.gadā, taču galīgi izšķirties par šādu soli pamudināja Kārļa Ulmaņa pasludinātais “tautas vienotības” kurss. Zīmīgā datumā - 1934.gada 15.maijā - Mateja draudzē sanāca komiteja, kas nolēma par apvienošanos lemt vienlaicīgi abu Savienību kongresos 22.-24.jūnijā. Abu kongresu lēmums apvienoties bija gandrīz vienbalsīgs. 24.jūnijā Mateja baznīcā notika apvienotās LBDS kongresa sēde, kur par LBDS vadītāju ievēlēja Augustu Mēteru. Laika gaitā apvienojās arī sašķeltās vietējās draudzes visā Latvijā.

LBDS un OBDS apvienošanās kongesa nozīmīte, 1934.gads.

Pirmās brīvvalsts laikā baptistu draudzes bija aktīvas ne vien garīgajā, bet arī sociālajā kalpošanā, galvenokārt bērnu un nespējnieku aprūpē. Jau 1927.gadā OBDS mācītājs Osvalds Blūmītis organizēja bāreņu patversmi Tilžā. 1931.gadā netālu no Vaiņodes LBDS Māsu apvienība nodibināja bāreņu namu “Saulstari”, bet 1939.gadā līdzās Rīgas Āgenskalna draudzes dievnamam Mārupes ielā 16 tika uzcelts veco ļaužu pansionāts “Saulriets”. Sociālās aprūpes darbs baptistu draudzēs notika arī lokāli.

No baptistu vides nāca vairāki pazīstami brīvvalsts politiķi, pašvaldību un sabiedriskie darbinieki. Vairāki baptisti bija jau Tautas Padomē 1918.gadā, vēlāk arī Saeimā. 1924.gadā tika izveidota Kristīgo Darba Ļaužu Savienība, kuras biedru vairākums bija baptisti. No partijas dažādās valsts un pašvaldību institūcijās ievēlēja virkni baptistu draudžu locekļu. Liepājas Nācaretes draudzes mācītājs Ēvalds Rimbenieks bija ilggadējs Liepājas domes priekšsēdētājs, 3. un 4.Saeimas deputāts, finanšu ministrs Kārļa Ulmaņa valdībā. Daudzi baptisti bija pagastu vadītāji, darbojās pilsētu domēs, aizsargu organizācijā. No baptistu vides nāca arī Latvijas Kara flotes komandieris, admirālis Teodors Spāde.

Kreisajā pusē - Liepājas galva, Saeimas deputāts un ministrs Ēvalds Rimbenieks;
labajā pusē - Latvijas Kara flotes admirālis Teodors Spāde.

1937.gada Civillikumā baptisti tika ierakstīi kā viena no tradicionālajām reliģiskajām organizācijām. 1940.gada janvārī Latvijā bija 104 baptistu draudzes ar 11 888 locekļiem. Pieskaitot draudžu locekļu bērnus, svētdienskolas un citas darba nozares, baptistu draudzes aptvēra ap 27 000 cilvēku. Draudzēs kalpoja 58 mācītāji, darbojās 146 svētdienskolas, 61 jaunatnes pulciņš, 93 kori, 55 māsu pulciņi, 15 saulstaru (skautu un gaidu tipa jaunatnes organizācija) pulciņi, četri vidusskolnieku pulciņi. No 1918. līdz 1940.gadam tika uzbūvēts 31 dievnams. Kopumā baptistiem šajā laikā piederēja 74 dievnami.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru