Dzimuši Latvijā. Akadēmiskā mūzika – Krēmers, Maiskis, Jansons

Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 20-11-2019

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Rakstu sērijā “Dzimuši Latvijā” stāstām par cilvēkiem, kas piedzimuši Latvijā, bet dzīves lielākos panākumus guvuši citās zemēs, aiznesot Latvijas un Rīgas vārdu tālu pasaulē. Līdz šim galvenokārt esam rakstījuši par tiem, kas jau devušies Mūžībā, taču domājot par personībām akadēmiskās mūzikas kontekstā, pārsteigti konstatējām, ka visi, par kuriem būtu vērts uzrakstīt, joprojām ir mūsu vidū. Lai arī tā, šīs personības tomēr pelnījušas, lai par tām pastāstītu tuvāk. Tieši tāpat kā par Kluci, Muhinu un Rotko mākslā (ŠEIT), Liepu, Godunovu un Barišņikovu baletā (ŠEIT), Ostvaldu, Valdenu un Canderu zinātnē (ŠEIT). Viņi visi ir mūsu zelta fonds. Tāpēc šoreiz jūsu uzmanībai - Gidons Krēmers, Miša Maiskis un Mariss Jansons.

Gidons Krēmers - vijole

Gidons Krēmers piedzima 1947.gada 27.februārī Rīgā, vijolnieku ģimenē. Viņa tēvs Markuss Krēmers bija ebrejs, kas Otrā Pasaules kara laikā izdzīvoja holokaustā, bet māte Marianna Krēmere - zviedru-vācu izcelsmes mūziķe, Latvijas simfoniskā orķestra vijolniece. Arī Gidons jau četru gadu vecumā sāka apgūt vijoļspēli, mācoties pie tēva un vectēva, atzītiem sava laika mūziķiem. Markusam Krēmeram kādreiz Rīgā bija pašam savs džeza orķestris “Markus Kremer Band”, bet vectēvs Karls Brikners pazīstams kā spožs vijoļvirtuozs, bet vēlāk mūzikas zinātnieks un pedagogs Latvijas Konservatorijā.

Gidons Krēmers bērnībā.
Attēlos labajā pusē - kopā ar vecākiem (augšā) un ar māti un vecvecākiem (apakšā).

Bērnībā Gidons sapņojis kļūt par ugunsdzēsēju, skursteņslauķi vai oficiantu, kas restorānā pasniedz desertu. Tomēr septiņu gadu vecumā viņš iestājās Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā. Katru rītu no Krēmeru dzīvokļa Ausekļa ielā puika cauri Strēlnieku parkam mēroja ceļu uz skolu, kur pedagoga un skolas stīgu nodaļas vadītāja Voldemāra Stūrestepa vadībā pilnveidoja savu vijoļspēli. Jau 16 gadu vecumā Gidons ieguva pirmo mūzikas godalgu, kas pavēra viņam ceļu tālākām studijām.

Kreisajā pusē - Gidons ar mammu skolas gaitas iesākot;
labajā pusē - Gidona skolotājs Dārziņskolā Voldemārs Stūresteps.

1965.gadā Krēmers iestājās Maskavas Valsts Konservatorijā, kur nonāca slavenā vijolnieka, diriģenta un mūzikas pedagoga Dāvida Oistraha klasē. Pēc Konservatorijas beigšanas, 1969.gadā Gidons Krēmers triumfēja vairākos prestižos starptautiskos konkursos. Vēl mācību laikā jaunais talants ieguva trešo vietu Karalienes Elizabetes konkursā Briselē (1967), pēc tam otro vietu starptautiskajā mūzikas konkursā Monreālā (1969). Tajā pašā gadā viņš uzvarēja Paganīni vijolnieku konkursā Dženovā, savukārt 1970.gadā - Pētera Čaikovska starptautiskajā mūzikas konkursā.

Gidons Krēmers Maskavas Konservatorijā, attēlā labajā pusē - ar skolotāju Dāvidu Oistrahu.

Teicamā izglītība un panākumi starptautiskajos konkursos atvēra jaunajam māksliniekam ceļu uz izcilu karjeru un pasaules atzinību. Vēl būdams padomju vijolnieks Krēmers pirmoreiz koncertēja Rietumos 1970.gadā Vīnes Mūzikas biedrības koncertzālē, kur spēlēja kopā ar Vīnes simfonisko orķestri un diriģentu Tomasu Šiperu. Vācijā Krēmers debitēja festivālā “Bachwoche Ansbach” un Berlīnes filharmonijā 1975.gadā, bet 1976.gadā uzstājās Londonā kopā ar diriģentu Andrē Previnu un piedalījās Zalcburgas festivālā. Sekoja uzstāšanās Ņujorkā un Japānā 1977.gadā. 1978.gadā sākās Krēmera ilgstošā un ražīgā sadarbība ar vācu mūzikas izdevniecību “Deutsche Grammophon”.

Gidona Krēmera padomju periodā izdotās skaņuplates.

1980.gadā Gidons Krēmers atstāja Padomju Savienību un apmetās uz dzīvi Vācijas Federatīvajā Republikā. Jau pēc gada, 1981.gadā, viņš Austrijas pilsētiņā Lokenhauzē nodibināja kamermūzikas festivālu, kas fokusējās uz jaunu un netradicionālu akadēmisko mūziku. No 1987.gada festivāla orķestris un muzikanti rīkoja turnejas arī citviet Eiropā, bet vienīgais koncerts aiz okeāna notika Metropolitēna muzeja zālē Ņujorkā. No 1992. līdz 2011.gadam festivāla nosaukums bija “Kremerata Musica”. Gidons Krēmers bija šī festivāla mākslinieciskais vadītājs vairāk nekā 30 gadus.

Gidons Krēmers brīvajā pasaulē.

1997.gadā Krēmers nodibināja kamerorķestri “Kremerata Baltica”, kurā spēlē izcili jaunie mūziķi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Pirmoreiz orķestris uzstājās Krēmera 50.dzimšanas dienā Rīgā. Pēdējo divu gadu desmitu laikā Krēmers un “Kremerata Baltica” koncertējuši visā pasaulē, kāpjot uz prestižāko festivālu un koncertzāļu skatuvēm. 2016./2017.gada sezonā Krēmers un “Kremerata Baltica” kopīgi atzīmēja savas lielās jubilejas - Krēmera 70 gadus un “Kremerata Baltica” 20 gadu pastāvēšanu. Par godu jubilejām notika vērienīgās koncerttūres ASV, Eiropā un Āzijā.

Gidons Krēmers un viņa lolojums - “Kremerata Baltica”.

Kopā ar Gidonu Krēmeru un “Kremerata Baltica” uzstājušies daudzi izcili mūziķi - argentīniešu pianiste Marta Argeriha, Izraēlas čellists, arī bijušais rīdzinieks, Miša Maiskis, krievu pianists Mihails Pļetņovs un citi. Orķestris ierakstījis vairāk nekā 25 mūzikas albumus. 2002.gada februārī Gidons Krēmers un “Kremerata Baltica” par albumu “After Mozart” ieguva “Grammy” balvu kategorijā “Labākais izpildījums mazo ansambļu grupā”. Tajā pašā gadā albums saņēma ECHO Klassik” balvu. “Grammy” nomināciju ieguvis arī 2015.gadā ieskaņotais albums ar Mečislava Veinberga skaņdarbiem.

Gidona Krēmera un “Kremerata Baltica” ar “Grammy” apbalvotais albums “After Mozart”.

Gidons Krēmers piedalījies daudzos mūzikas festivālos un projektos. Vairākus gadus viņš bija festivāla “Les Musique” direktors Bāzelē, mākslinieciskais vadītājs festivālam “Art Projekt 92″ Minhenē, piedalījās Verbjē mūzikas festivālā. 2013.gadā Krēmers organizēja koncertu “Ar mīlestību uz Krieviju” Berlīnē, kas bija protests pret cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā un solidaritāte ar represiju upuriem. 2018.gadā Krēmers Dzintaru koncertzālē prezentēja projektu “Viens pret vienu ar fotogrāfiju”, kurā skanēja Mečislava Veinberga mūzika, ko papildināja lietuviešu fotogrāfa Antanasa Sutkusa fotogrāfijas.

Gidona Krēmera repertuārā ir gan klasiskie un romantisma skaņdarbi vijolei, gan 20. un 21.gadsimta komponistu darbi. Īpaši daudz Krēmera interpretācijā skanējusi Austrumeiropas komponistu mūzika, bijuši arī vairāki pirmatskaņojumi, kas veltīti tieši Krēmeram. Izpildīto skaņdarbu klāstā ir Pētera Vaska, Georga Pelēča, Arvo Perta, Alfrēda Šnitkes, Bellas Bartoka, Artūra Lurjē, Gijas Kančelli, Luidži Nono, Sofijas Gubaiduļinas, Valentīna Silvestrova, Ļeras Averbahas, Ariberta Reimana, Džona Adamsa, Viktora Kisina, Filipa Glāsa, Leonīda Desjatņikova, Astora Pjacollas un citu komponistu mūzika.

Gidons Krēmers ar igauņu komponistu Arvo Pertu (attēlā augšā)
un gruzīnu skaņradi Giju Kančelli (attēlā apakšā).

No pasaules vadošajiem vijolniekiem Gidons Krēmers var lepoties ar neparastāko karjeras ceļu. Viņš uzstājies uz gandrīz visām prestižākajām pasaules koncertzāļu skatuvēm, kopā ar gandrīz visiem pazīstamākajiem Eiropas un Ziemeļamerikas orķestriem un diriģentiem. Viņa skatuves partneri bijuši izcilie mūziķi Valērijs Afanasjevs, Marta Argeriha, Mihails Pļetņovs, Oļegs Maisenbergs, Miša Maiskis, Jo Jo Ma, Klemens Hāgens, Ģiedre Dirvanauskaite, Jurijs Bašmets un citi. Pateicoties savai mūzikas filozofijai Krēmers kļuvis par vienu no pazīstamākajiem un iecienītākajiem māksliniekiem pasaulē.

Ilggadējie partneri mūzikā - Gidons Krēmers, Marta Algeriha un Miša Maiskis.

Gidons Krēmers ierakstījis vairāk nekā 120 mūzikas albumus. 2015.gadā “Deutsche Grammophon” izdeva albumu “New Seasons” ar Krēmera un “Kremerata Baltica” atskaņoto Filipa Glāsa 2.vijoļkoncertu, kā arī Pērta, Kančeli un Umebajaši darbiem. Kā veltījums Gijas Kančeli 80.dzimšanas dienai 2015.gadā izdots albums, kurā dzirdams komponista skaņdarbs vijolei, stīgu orķestrim un perkusijām “Chiaroscuro” un viņa darbs “Twilight” divām vijolēm un stīgu orķestrim. Abi ieraksti ieguva pasaules atzinību. 2016.gadā par godu Krēmera 70.dzimšanas dienai “Deutsche Grammophon” laida klajā 22 CD sēriju, kas iekļauj visus šajā kompānijā ierakstītos Krēmera vijoļkoncertus.

“Deutsche Grammophon” Krēmera albumi “New Seasons” un “Complete Concerto Recordings”.

Starp Krēmera daudzajiem apbalvojumiem ir Francijas “Grand prix du Disque”, vācu “Deutscher Schallplattenpreis”, Ernsta fon Sīmensa mūzikas balva, Frankfurtes mūzikas balva, Vācijas Federālais Nopelnu Krusts, “Premio dell’ Accademia Musicale Chigiana”, UNESCO balva, “Triumph Prize” Maskavā, “Saeculum Glashütte Original MusikFestspielPreis” Drēzdenē, Rolfa Šoka balva Stokholmā, apbalvojums par mūža ieguldījumu mūzikā Stambulas mūzikas festivālā, Artūra Rubinšteina balva Venēcijā. 2016.gadā Krēmers saņēma prestižo “Praemium Imperiale” balvu, ko mēdz dēvēt par Nobela prēmiju mūzikā. Divas reizes maestro saņēmis arī Latvijas Lielo Mūzikas balvu.

2016.gadā Krēmers ieguva prestižo Japānas imperatora “Praemium Imperiale” balvu.

Savulaik Krēmers muzicējis uz Stradivari un Gvarneri vijolēm, bet pēdējos gados viņš spēlē uz Nikola Amati 1641.gadā darinātas vijoles. Maestro sarakstījis četras grāmatas. 1993.gadā klajā nāca viņa Rīgas bērnības atmiņas “Kindheitssplitter” (”Bērnības lauskas”), kam 1997.gadā sekoja “Obertöne” (”Virstoņi”), bet 2003.gadā “Zwischen Welten” (”Starp pasaulēm”). Jaunākā Krēmera grāmata “Briefe an eine junge Pianistin” (”Vēstule jaunam pianistam”) izdota 2013.gadā. Latviski apgāds “Neputns” laidis klajā grāmatu “Ceļā”, kas apvieno “Bērnības lauskas” un darbu par Maskavā pavadīto laiku “Starptautu mākslinieks”. Krēmers piedalījies arī divos kinoprojektos. 1983.gadā viņš nospēlēja Paganīni lomu filmā “Pavasara simfonija”, vēlāk bija mūzikas direktors filmai “Vijolnieks”.

Kreisajā pusē - Gidons Krēmers Nikolo Paganīni lomā filmā “Pavasara simfonija”;
labajā pusē - izdevniecības “Neputns” izdotā Krēmera grāmata “Ceļā”.

Gidona Krēmera vijoļspēle pauž nevis kādas pārpasaulīgas mistērijas, bet pašu dzīvi. Varbūt tieši tas saveda viņu kopā ar Pētera Vaska mūziku. Elitārajā Zalcburgas festivālā, kur spoži mirdz pasaules slavenāko orķestru un diriģentu vārdi, Vaska vijoļkoncerta “Tālā gaisma” pirmatskaņojumu publika uzņēma ar ovācijām. Tas tika nosaukts par lielu notikumu, “kas atklāj Krēmera spēles jūtīgumu un intensitāti”. Ar šo darbu Krēmers atklāja visai pasaulei savu mīlestību uz bērnības zemi Latviju.

Gidons Krēmers un Pēteris Vasks projektā “Tālā gaisma”.

Gidons Krēmers ilgus gadus dzīvodams ārzemēs, ir mazliet piemirsis, taču ne aizmirsis latviešu valodu. Savas grāmatas latviešu izdevumā Krēmers raksta: “Vienmēr, nokāpjot no trapa Rīgas lidostā, mani apreibina neatkārtojamā dzimtās zemes, dzimtās Rīgas smarža. Šī smarža, ko esmu uzsūcis līdz ar pirmo elpas vilcienu, kā arī tas, kas vēlāk un līdz pat šim laikam asociējas ar piederību pie latviešu valodas, pie tās valodas, ar kuru, lai arī pasīvā veidā, ir piepildīta mana apziņa, - šīs divas stīdziņas mani pastāvīgi vieno ar dzimteni.” Gidons Krēmers ir mūsējais - Latvijas zīmols pasaulē.

Miša Maiskis - čells

Miša (Mihails) Maiskis dzimis 1948.gada 10.janvārī Rīgā. Ģimene dzīvoja Revolūcijas (tagad Matīsa) ielā. Mišas tēvs bija komunists ideālists, kā dēļ savu īsto uzvārdu Bogoslavskis nomainīja uz vairāk proletārisko Maiskis. Miša bija trešais bērns ģimenē, viņam bija vecāki brālis un māsa. Mišas vecāki ļoti mīlēja mūziku. Kaut pašiem dzīvē nebija iespējas to apgūt, viņi šādu iespēju vēlējās sniegt saviem bērniem. Mišas brālis spēlēja vijoli, vēlāk ērģeles un klavesīnu, māsa - klavieres. Gana nomocījusies ar diviem bērniem mūziķiem, Mišas māte uzskatīja, ka vismaz trešajam jābūt “normālam bērnam”.

Miša bērnībā, kad vēl nenojauta, kādu mūzikas instrumentu dzīvē izvēlēsies.

Skolas gaitas Miša sāka visparastākajā skolā, tomēr jau pēc gada iestājās Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā, kur nolēma apgūt čella spēli. Viņa solabiedrs Dārziņskolas klasē bija vēlāk slavenais baletdejotājs Mihails Barišņikovs. Tā kā Miša skolā iestājās gadu vēlāk nekā citi, viņam nokavēto nācās apgūt divu mēnešu laikā. Turklāt vecāki visādi centās dēlu atrunāt no čellista karjeras, jo sākt apgūt šo instrumentu tik vēlu viņuprāt bija tīrais neprāts. Tomēr Miša palika pie sava. Lielā mērā tāpēc, lai kopā ar māsu un brāli veidotu ģimenes trio, kaut šis nodoms dzīvē tā arī neīstenojās.

Miša nebija uzcītīgs skolnieks. Viņam vairāk patika citas nodarbes, piemēram, šahs. Reiz viņš pat izspēlēja šaha partiju ar lielmeistaru Mihailu Tālu, kurā ar cieņu zaudēja. Vislielākā Mišas aizraušanās bija futbols, ko viņš ar vienaudžiem spēlēja nemitīgi. Līdz ar to čellam neatlika daudz laika. Lai glābtu dēla mūziķa talantu, tēvs nolēma sūtīt viņu uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga), kur jau mācījās Mišas vecākais brālis Valērijs. Tā 1962.gadā 14 gadu vecumā Miša kļuva par Ļeņingradas Valsts Konservatorijas Speciālās mūzikas skolas audzēkni. Viņa pasniedzējs bija čellists Emanuels Fišmans. Kā šodien atzīst Maiskis, tikai Ļeņingradā viņš ar mūziku sācis nodarboties pa īstam.

Mišas vecākais brālis Valērijs Maiskis vēlāk kļuva par pazīstamu ērģeļspēles meistaru.

1965.gadā Miša kļuva par Vissavienības jauno izpildītāju konkursa laureātu. Pats viņš saka, ka uz konkursu devies vairāk apskatīt Maskavu nevis nopietni sacensties. Negaidot Miša iekļuva konkursa finālā un pēc trim dienām uzvarēja tajā. Drīz vien viņš debitēja arī uz koncertskatuves, uzstājoties kopā ar Ļeņingradas Filharmonijas orķestri un jau 17 gadu vecumā izpelnoties iesauku “Nākotnes Rostropovičs”. Vēl pirms tēva nāves viņš paguva nospēlēt savu pirmo koncertu arī Rīgas Filharmonijā.

1966.gadā Maiskis uzvarēja starptautiskajā Čaikovska konkursā. Pēc uzvaras slavenais čellists Mstislavs Rostropovičs uzaicināja viņu mācīties savā klasē Maskavas Valsts Konservatorijā. Rostropovičs kļuva par Mišas otro tēvu. Iespējams tāpēc, ka pašam viņam bija divas meitas, bet viņš ļoti ilgojās dēla. Jau konservatorijas laikā Maiskis sāka koncertēt visā Padomju Savienībā. Viens no viņa pirmajiem partneriem bija rumāņu pianists Radu Lupu, ar kuru Miša kopā mācījās Maskavā.

Mišas skolotājs Maskavas Konservatorijā (attēlā labajā pusē)
bija pasaulslavenais čellists Mstislavs Rostropovičs (attēlā kreisajā pusē).

Spoži iesāktais mūziķa ceļš aprāvās, kad Mišas māsa, pianiste Līna Jākobsone, pēc studijām Latvijas Valsts Konservatorijā 1969.gadā kopā ar ģimeni emigrēja uz Izraēlu. Arī Mišu sāka saukāt par cionistu un “dzimtenes nodevēju”, kurš agrāk vai vēlāk aizbrauks no “sociālistiskās paradīzes”. Rostropovičam pieprasīja izslēgt viņa mīļāko audzēkni no Konservatorijas, taču tam nebija iemesla, jo Miša mācījās teicami. Tad viņam atņēma studenta stipendiju un atcēla visus koncertus ārzemēs, bet gadu pirms Konservatorijas beigšanas sarīkoja provokāciju, kuras rezultātā Miša nonāca uz apsūdzēto sola.

Miša mēdza ierakstīja Rostropoviča lekcijas uz magnetofona lentes. Taču par Čaikovska konkursa prēmiju iegādātais “Sony” sāka niķoties, tāpēc viņš meklēja iespēju nopirkt jaunu Rietumos ražotu magnetafonu. Kāds nepazīstams cilvēks piedāvāja iegādāties valūtas veikala “Berjozka” sertifikātus. Mišu arestēja, kad viņš tikko bija nopircis kāroto magnetafonu, un tiesāja par “valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanu”, piespriežot pusotru gadu piespiedu darbos. Miša nonāca Dzeržinskas pilsētā netālu no Gorkijas, kur strādāja smagu fizisku darbu, ar lāpstu kraujot automašīnās tonnām cementa.

Valūtas veikals “Berjozka” Maskavā, kur čekisti arestēja Mišu Maiski; attēlā kreisajā pusē augšā - padomju ārējās tirdzniecības valūtas čeks, kādus nedrīkstēja ne pirkt, ne pārdot.

Pēc soda izciešanas Miša divus mēnešus pavadīja psihiatriskajā slimnīcā, kur devās labprātīgi, lai izbēgtu dienestam Padomju armijā. Kad 1972.gadā viņam beidzot atļāva pamest PSRS, līdz Maskavas Konservatorijas diploma saņemšanai bija palikuši divi eksāmeni. Ironiski, ka viens no eksāmeniem bija “Zinātniskais komunisms”. Padomju Savienību Miša atstāja 1972.gada 7.novembrī - Oktobra revolūcijas gadadienā. Brauca viņš ar vilcienu, jo uz lidmašīnu visas biļetes bija izpirktas - tik masveidīgi ebreji tolaik emigrēja no PSRS. Tā caur Varšavu un Vīni Maiskis ieradās Izraēlā.

20.gadsimta 70.gados sākās ebreju masveida emigrācija no PSRS uz Izraēlu.
Arī Miša Maiskis devās prom no dzimtenes. (Attēliem ir ilustratīva nozīme).

Brīvajā pasaulē Miša turpināja iesākto ceļu mūzikā. 1973.gadā viņš ieguva otro vietu (pirmo nepiešķīra) Gaspara Kasādo starptautiskajā čellistu konkursā Florencē. Citā mūzikas festivālā Izraēlā Mišas spēli noklausījās slavenais katalāņu čellists Pablo Kazals, kurš piedāvāja viņam nodarbības savā meistarklasē. Pēc izcilā vijolnieka Aizeka Sterna rekomendācijas Maiskis ieguva Amerikas - Izraēlas kultūras fonda stipendiju, kas deva viņam iespēju koncertēt, mācīties un apgūt pieredzi ASV.

1973.gada novembrī Miša debitēja Karnēgi zālē kopā ar Pitsburgas simfonisko orķestri un diriģentu Viljamu Steinbergu. Tolaik viņam vēl nebija pašam sava koncertčella, taču pēc uzstāšanās kāds amerikānis par izcilo sniegumu uzdāvināja Maiskim 18.gadsimta meistara Domenika Montanjana čellu, ar kuru Miša spēlē vēl šodien. 1974.gadā Maiskis piedalījās Rūdolfa Serkina kamermūzikas festivālā Marlboro, bet pēc tam devās uz Losandželosu, kur četrus mēnešus mācījās izcilā ukraiņu izcelsmes čellista Grigorija Pjatigorska meistarklasē. Miša Maiskis ir vienīgais čellists pasaulē, kurš mācījies pie abiem izcilākajiem 20.gadsimta čellistiem - Rostropoviča un Pjatigorska.

Kreisajā pusē - Miša Maiskis (pirmais no labās) Marlboro kamermūzikas festivālā ASV;
labajā pusē - Maiska čella skolotājs Amerikā Grigorijs (Gregors) Pjatigorskis.

1975.gadā sākās Mišas Maiska starptautiskā karjera. Viņš koncertēja visā pasaulē - ASV, Eiropā, Austrālijā, Tālajos Austrumos. Maiska solokoncerti notikuši Ņujorkā, Londonā, Parīzē, Berlīnē, Vīnē, Amsterdamā, Tokijā un citos pasaules mūzikas centros. Maiskis uzstājas prestižākajās koncertzālēs,  kopā ar pasaules slavenākajiem orķestriem, pārsteidzot publiku ar savu neordināro spēli un ģērbšanās stilu. Viņš piedalījies daudzos mūzikas festivālos, tostarp Lokenhauzā un Zalcburgā.

Maiskis uzstājies kopā ar izciliem mūziķiem - pianistiem Martu Argerihu, Radu Lupu, Nelsonu Freiri, Pīteru Serkinu, Jevgēniju Kisinu, Serhio Tjempo, Lan Lanu, Valēriju Afanasjevu, Borisu Bermanu, Helēnu Grimo, Konstantīnu Lifšicu; vijolniekiem Gidonu Krēmeru, Maksimu Vengerovu, Īzaku Pērlmanu, Vadimu Repinu, Džošua Bellu, Julianu Rahlinu, Janīnu Jansenu, Nobuko Imai; obojistu Alekseju Ogrinčuku; diriģentiem Leonardu Bernsteinu, Zubinu Metu, Vladimiru Aškenazi, Karlo Mariju Džuliani, Lorinu Māzelu, Rikardo Muti, Danielu Barenboimu, Džuzepi Sinopoli, Juriju Temirkanovu, Juriju Bašmetu, Marisu Jansonu, Valēriju Gergijevu, Hovardu Grifitu un daudziem citiem.

Miša Maiskis kopā ar itāļu diriģentu Džuzepi Sinopoli.

1982.gadā Maiskis ierakstīja pirmo albumu vācu mūzikas izdevniecībai “Deutsche Grammophon”. Tas bija Brāmsa dubultkoncerts, ko viņš izpildīja kopā ar Gidonu Krēmeru un Vīnes Filharmonijas orķestri Leonarda Bernsteina vadībā. 1985.gadā “Deutsche Grammophon” noslēdza ekskluzīvu kontraktu ar Maiski. Kopš tā laika viņš kompānijai ierakstījis vairāk nekā 50 mūzikas albumus, kas ieguvuši prestižas balvas, tostarp “ECHO Klassik”, franču “Diapason d’Or”, vairākas “Grammy” nominācijas.

Ierakstos Maiskis sadarbojies ar izcilākajiem orķestriem - Vīnes Filharmonijas orķestri, Berlīnes Filharmonijas orķestri, Londonas simfonisko orķestri, Izraēlas Filharmonijas orķestri, Drēzdenes Filharmonijas orķestri, Minhenes Filharmonijas orķestri, Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestri, Polijas Radio simfonisko orķestri, Montekarlo Filharmonijas orķestri, Dānijas Nacionālo simfonisko orķestri, Losandželosas Filharmonijas orķestri, Bāzeles kamerorķestri, Prāgas kamerorķestri, kamerorķestri “Maskavas virtuozi”, “Kremerata Baltica”, Bavārijas Filharmonijas kamerorķestri, koncertzāles “Concertgebouw” kamerorķestri un citiem, kurus visus nav iespējams šeit nosaukt.

1995.gadā pēc 23 gadu pārtraukuma Maiskis atkal uzstājās Maskavā un ierakstīja Prokofjeva un Mjaskovska skaņdarbus kopā ar Krievijas Nacionālo simfonisko orķestri Mihaila Pļetņova vadībā. Vēlākos gados viņš Krievijā uzstājies vairākkārt. Savukārt 2000.gadā Maiskis piedalījās projektā “Baha maratons”, kas sākās Cīrihē, kur vienas dienas laikā Maiskis trīs koncertos spēlēja visus Baha skaņdarbus čellam. Pēc tam Miša devās pasaules koncerttūrē, spēlējot Baha mūziku 100 koncertos Japānā, Korejā, Honkongā, Ķīnā, Austrālijā, ASV, Dienvidamerikā un daudzās Eiropas pilsētās.

Šodien Miša Maiskis ar ģimeni dzīvo Beļģijā. Viņam ir seši bērni, no kuriem vecākie arī nodarbojas ar mūziku. Mišas meita Lilī Maiska ir pianiste, kas dažkārt uzstājas kopā ar tēvu. Dēls Saša ir vijolnieks. Kopā viņi veido ģimenes trio - sapni, ko Maisakim neizdevās īstenot ar brāli un māsu bērnībā. Kopā ar meitu Lilī Miša Maiskis koncertējis arī Latvijā, bet 2018.gadā iznāca viņu albums “Adagietto”.

Maisku ģimenes trio - Saša, Lilī un Miša Maiski.

Mstislavs Rostropovičs par Maiski teicis: “Viņa spēlē poēzija un izsmalcinātība apvienojas ar lielu temperamentu un spožu tehniku”. Pats Maiskis par sevi saka: “Es piedzimu Rīgā, mācījos Ļeņingradā, repatriējos uz Izraēlu, dzīvoju Eiropā, ar franču lociņu spēlēju uz itāļu čella, kam ir vācu stīgas, braucu ar japāņu auto, man ir Šveices pulkstenis un Indijas rotas. Mana pirmā sieva bija amerikāniete, otrā - itāliete. Mani bērni dzimuši dažādās zemēs. Es jūtos kā mājās visur, kur cilvēki mīl klasisko mūziku.”

Un tomēr Miša Maiskis ir pasaules līmeņa mūziķis, kuru Latvija droši var saukt par savējo. Kopš 2004.gada viņš vairākas reizes koncertējis dzimtajā zemē, uzstājoties arī kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Kopā ar LNSO Maiskis 2004.gadā devās koncertturnejā uz Spāniju un Vāciju, 2010.gadā koncertēja Japānā. Vaicāts, kuras ir spilgtākās vietas, kas viņam saistās ar Latviju, Maiskis minēja trīs - Daugavas stadionu, kurā pagāja viņa jaunība, Emīla Dārziņa mūzikas skolu un Dzintaru koncertzāli, kurā viņš ik vasaru apmeklēja koncertus. Vienā no viesošanās reizēm Latvijā Maiskis ziedoja Slokas dzīvnieku patversmei 5000 eiro. Miša Maiskis ir mūsējais - Latvijas zīmols pasaulē.

Mariss Jansons - diriģents

Mariss Ivars Georgs Jansons dzimis 1943.gada 14.janvārī Rīgā latviešu vijolnieka un diriģenta Arvīda Jansona un ebreju operdziedātājas mecosoprāna Iraīdas Jansones ģimenē. Marisa dzimšanas laikā viņa māte slēpās no nacistiem, bet mātes tēvs un brālis gāja bojā Rīgas geto. Kara laikā Jansonu ģimene dzīvoja Ausekļa ielā, bet pēc Otrā Pasaules kara pārcēlās uz dzīvokli lielajā namā Brīvības un Elizabetes ielu stūrī. Arvīds Jansons Rīgas Operas orķestrī spēlēja vijoli, viņa dzīvesbiedre bija soliste.

Mazais Mariss pie ģimenes klavierēm bērnībā.

Ziemassvētkos Operas orķestra mūziķu bērni mēdza pulcēties Jansonu dzīvoklī, kur nereti “iestudēja” tās pašas operas un baletus, kuros Baltajā namā spēlēja viņu vecāki. Laikabiedri atceras, ka jau tad Marisam bija sava pults un savs diriģenta zizlis. Bērnībā viņš zinājis no galvas visus baletus un operas un Operas aizkulisēs juties kā mājās. Spilgtākās bērnības atmiņas Marisam ir par izrādi, kur viņa mamma dziedāja Karmenas lomu. Mazais Mariss ar tēti sēdējis ložā. Pirmā cēliena beigās ir aina, kur Karmenai sasien rokas, lai vestu uz cietumu. Tajā brīdī Mariss skaļi iebrēcies: “Lieciet mierā manu mammu!” Jau kopš bērnības Mariss mācījās vijoļspēli pie sava tēva, bet vasaras pavadīja Jūrmalā, kur Dzintaru koncertzālē apmeklēja pasaulslavenu mākslinieku koncertus un mēģinājumus.

Kreisajā pusē - diriģēt Mariss sāka jau bērnībā; labajā pusē - Mariss kopā ar vecākiem.

Marisa tētis sākumā diriģēja baletus, vēlāk operas, taču netika pienācīgi novērtēts. Sākās dažādas aizkulišu intrigas. Kad Arvīds Jansons Vissavienības jauno diriģentu konkursā ieguva otro vietu, viņu par savu asistentu Ļeņingradas Filharmonijas simfoniskajā orķestrī uzaicināja izcilais diriģents Jevgeņijs Mravinskis, pie kura mūziķis nostrādāja līdz mūža galam. Pārcelšanās notika 1952.gadā, bet pēc četriem gadiem uz Ļeņingradu aizbrauca visa Jansonu ģimene. Marisam tolaik bija 13 gadi.

Kreisajā pusē - Marisa tēvs diriģents Arvīds Jansons pirms došanās uz Ļeņingradu;
labajā pusē - Mariss Jūrmalā neilgi pirms aizbraukšanas no Latvijas.

Ļeņingradā Mariss iegva izcilu muzikālo izglītību. 1962.gadā viņš pabeidza Ļeņingradas Valsts Konservatorijas Speciālo mūzikas skolu un iestājās Konservatorijas klavierspēles un diriģēšanas klasēs pie slavenā pedagoga Nikolaja Rabinoviča. Konservatoriju Mariss pabeidza ar izcilību un 1969.gadā turpināja izglītību Vīnes Mūzikas augstskolā pie Hansa Svarovska un Karla Esterreihera, pēc tam Zalcburgā pie Herberta fon Karajana. 1971.gadā Jansons ieguva zelta medaļu starptautiskajā Herberta fon Karajana fonda konkursā Berlīnē, kas pavēra viņam ceļu uz pasaules līmeņa karjeru.

Mariss Jansons kopā ar izcilo austriešu diriģentu Herbertu fon Karajanu.

Karajans piedāvāja Jansonam kļūt par viņa asistentu Berlīnes Filharmonijā, taču padomju varas iestādes aizliedza jaunietim doties uz ārzemēm. Tad Jevgeņijs Mravinskis 1973.gadā piedāvāja Marisam diriģenta asistenta, bet vēlāk galvenā diriģenta asistenta posteni Ļeņingradas Filharmonijas orķestrī. Šajā amatā viņš strādāja līdz 1979.gadam. Jansons stāvēja pie diriģenta pults daudzās orķestra koncertturnejās Eiropā, Amerikā, Japānā. Kad 1974.gadā Leonīds Vīgners atvadījās no Latvijas simfoniskā orķestra galvenā diriģenta pienākumiem, Filharmonijas direktors gribēja šajā amatā aicināt Marisu Jansonu. Tomēr notika citādi - Jansonam pavērās daudz plašāki apvāršņi.

Mariss ar vecākiem Ļeņingradā (augšā);
kopā ar tēvu Ļeņingradas Filharmonijas orķestrī (apakšā).

1979.gadā Mariss Jansons kļuva par Oslo Filharmonijas orķestra galveno diriģentu. Šajā postenī viņš strādāja līdz 2000.gadam, ievērojami uzlabojot orķestra māksliniecisko līmeni un padarot to par pasaules klases kolektīvu. Ar Oslo orķestri Jansons uzstājās Kārnegi zālē Ņujorkā, Zalcburgas festivālā un uz citām pasaules koncertskatuvēm, veica vairāk nekā 30 mūzikas ierakstus. Par nopelniem Norvēģijas karalis Haralds V piešķīra Jansonam Karalisko Nopelnu krustu. Strādājot Oslo, Jansons saglabāja arī Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) Filharmonijas orķestra viesdiriģenta posteni, kā arī diriģēšanas profesora un studentu orķestra vadītāja amatu Pēterburgas Konservatorijā.

1992.gadā Jansons kļuva par Londonas Filharmonijas orķestra galveno viesdiriģentu un šajā amatā palika līdz 1997.gadam. Viņš strādāja arī ar Londonas simfonisko orķestri. Cits orķestris, ar kuru Jansons sadarbojas kopš 1994.gada, ir Vīnes Filharmonijas orķestris. Uzstājoties kopā ar šo kolektīvu Mariss Jansons diriģējis arī pasaulslavenos Vīnes Filharmonijas Jaungada koncertus, kurus pirmajā jaunā gada dienā rāda vairāk nekā 90 valstu televīzijas un noskatās vairāk nekā 50 miljoni cilvēku visā pasaulē. Jaungada koncertus Jansons diriģējis trīs reizes - 2006., 2012. un 2016.gadā.

Mariss Jansons Vīnes Jaunā Gada koncertos.

No 1997. līdz 2004.gadam Mariss Jansons bija Pitsburgas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Jansona sadarbība ar Pitsburgas orķestri tika cildināta kā viena no veiksmīgākajām mūsdienu orķestru pasaulē. Laikā, kas Jansons bija orķestra galvenais diriģents, viņš vadīja šo kolektīvu gan sezonas koncertos Kārnegi zālē, gan turnejās Japānā, Dienvidamerikā, Tālajos Austrumos un Eiropā, izpelnoties cildinošas uzslavas. Ziemeļamerikā Mariss Jansons uzstājies arī ar citiem orķestriem -  Klīvlendas orķestri, Filadelfijas orķestri, Ņujorkas Filharmonijas orķestri, Baltimoras, Bostonas, Čikāgas, Losandželosas, Monreālas un Toronto simfoniskajiem orķestriem.

Maestro darbā ar Pitsburgas simfonisko orķerstri.

2003.gada septembrī Mariss Jansons kļuva par Bavārijas Radio simfoniskā orķestra (BRSO) galveno diriģentu, kas viņš ir joprojām, un vienlaikus 2004.gadā arī par Amsterdamas Karaliskās koncertzāles “Concertgebouw” orķestra (RCO) virsdiriģentu, šajā amatā esot līdz 2015.gadam. RCO diriģenta postenī Jansons nomainīja Rikardo Šaiji. Marisa Jansona pēdējo koncertu pie “Concertgebouw” orķestra galvenā diriģenta pults 2015.gadā noklausījās arī Nīderlandes karaliene Maksima.

Arī ar Bavārijas Radio orķestri maestro koncertējis visā pasaulē, uzstājies lielākajos Eiropas un pasaules mūzikas centros, ieskaitot Londonu, Vīni, Berlīni, Amsterdamu, Briseli, Romu. Savulai BRSO regulāri piedalījies Lieldienu festivālā Lucernā, bet 2005.gada rudenī Jansons un BRSO koncertēja Ķīnā, kur viņu turneju prese novērtēja kā gada labākos koncertus. 2006.gadā orķestris uzstājās Filadelfijā, Čikāgā un Ņujorkā, bet 2007.gadā devās divu nedēļu koncerttūrē, piedaloties prestižākajos Eiropas mūzikas festivālos Bādenbādenē, Zalcburgā, Bregencā, Lucernā, Edinburgā, Londonā un Berlīnē. Tā paša gada novembrī Jansons kopā ar BRSO un kori Vatikānā 7000 cilvēku lielai auditorijai un pašam pāvestam Benediktam XVI atskaņoja Ludviga van Bēthovena 9.simfoniju.

Mariss Jansons ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri.

Bez jau minētajiem Mariss Jansons diriģējis arī daudzus citus Eiropas un pasaules vadošos orķestrus, to skaitā Vīnes Filharmonijas orķestri, Vīnes simfonisko orķestri, Izraēlas Filharmonijas orķestri, Berlīnes Filharmonijas orķestri, Londonas Filharmonijas orķestri, Cīrihes Tonhalles orķestri. Jansons regulāri piedalās dažādos mūzikas festivālos. Klausītāji viņu labāk iepazinuši, pateicoties izcilajiem mūzikas ierakstiem. Jansons bieži uzstājies radio un televīzijā, ir cienīts mūzikas pedagogs.

Mariss Jansons ieskaņojis mūzikas ierakstus kompānijām “EMI Classics”, “BR Klassik”, “Sony”, “Deutsche Grammophon”, “Warner”, “Chandos” un citām. Visi Jansona mūzikas albumi bauda lielu popularitāti un izpelnījušies dažādas balvas. Ierakstos iemūžināti Bartoka, Berlioza, Brāmsa, Mālera, Čaikovska, Dvoržāka, Onegēra, Prokofjeva, Rahmaņinova, Ravēla, Respīgi, Sensansa, Sibēliusa, Stravinska, Šostakoviča, Vāgnera, Veila un citu kompozīcijas. 2005.-2006.gadā Jansons kompānijai “EMI” ar dažādiem orķestriem ierakstīja visas Dmitrija Šostakoviča simfonijas. Albums ieguva virkni balvu, tostarp “Gada ieraksts” un “Labākais simfoniskais ieraksts” starptautiskajā mūzikas gadatirgū MIDEM Kannās. Starp lielajiem maestro projektiem ir arī visu Rahmaņinova simfoniju un koncertu ieraksti, kā arī “Sony” piecu CD kolekcija ar dažādu komponistu darbu koncertierakstiem.

Maestro saņēmis apbalvojumus gan mūzikā, gan kā izcila personība. Starp mūzikas balvām ir “Grammy” balva kategorijā “Labākais orķestra sniegums”, MIDEM Gada mākslinieka balva, “ECHO Klassik” balva un Ernsta fon Sīmensa Mūzikas balva (250 000 eiro), kuru mākslinieks ziedoja Minhenes koncertzāles celtniecībai. Jansons ir Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas un Vīnes Mūzikas draugu biedrības goda biedrs. 2017.gadā viņš saņēma Londonas Karaliskās Filharmonijas zelta medaļu - vienu no augstākajām balvām akadēmiskajā mūzikā. 2019.gadā Jansons Zalcburgas festivālā ieguva Herberta fon Karajana balvu. Apbalvots arī ar citām mūzikas balvām. Jansons ir Oslo un Latvijas Mūzikas akadēmiju goda doktors, kritiķu ierindots pasaules labāko diriģentu trijniekā.

Mariss Jansons un Londonas Karaliskās Filharmonijas zelta medaļa.

Mariss Jansons apbalvots ar daudzu valstu augstākajiem apbalvojumiem un goda zīmēm. Viņam pieder Bavārijas Nopelnu ordenis, Bavārijas Maksimiliāna ordenis, Austrijas Goda krusts, Vācijas Lielais Nopelnu krusts ar zvaigzni, Norvēģijas Karaliskais Nopelnu krusts, Nīderlandes Lauvas ordenis, Francijas Ordenis mākslā un literatūrā, Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis. Viņš saņēmis norvēģu Sv.Halvarda medaļu, Bavārijas Radio Zelta Nopelnu medaļu, Amsterdamas pilsētas Sudraba goda medaļu, Vīnes Zelta goda zīmi, goda zīmi “Par nopelniem Sanktpēterburgas labā”. Maestro apbalvots ar fonda “Pro Europa” prēmiju, Andersa Jāres Kultūras balvu un “Rotary” kluba Pola Harisa prēmiju.

2019.gadā Marisam Jansonam piešķirtais Bavārijas Maksimiliāna ordenis mākslā.

1987.gadā Mariss Jansons Rīgas Domā stāvēja pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults, sava tēva piemiņai diriģējot Mocarta Rekviēmu, bet kopš 1992.gada ir strādājis ar LNSO vairākkārt. Diemžēl lielās aizņemtības dēļ koncertēt dzimtenē nesanāk tik bieži kā gribētos. Tomēr kārtējo reizi iegriežoties dzimtajā pilsētā, Jansons vienmēr ir sajūsmā: “Rīga ir skaista pilsēta. Katra iela, katrs nams te man ir tuvs. Es labprāt muzicētu kopā gan ar LNSO, gan Operas orķestri, taču pietrūkst laika. Žēl, ka tik maz esmu redzējis dzimteni, jo esmu aizkustināts līdz asarām ikreiz, kad eju pa Rīgas ielām, kas saistās ar bērnības atmiņām un draugiem.” Patiesībā maestro Latvijas un Rīgas vārda popularizēšanai ir devis nenovērtējami daudz. Mariss Jansons ir īsts Latvijas zīmols pasaulē.

© Laikmeta zīmes. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv .

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Re kā dzīvē gadās. Raksta sākumā tika teikts, ka, pretēji citām nozarēm, par kurām esam rakstījuši, Latvijas akadēmiskās mūzikas spožākie zīmoli vēl ir mūsu vidū. Diemžēl nu jau vairs nē. Pagāja tikai pusotra nedēļa kopš raksta publicēšanas, kad 30.novembrī Mūžībā devās izcilais latviešu diriģents Mariss Jansons. Viņš bija pazīstamākais un spožākais Latvijas mūziķis pasaulē. Līdzjūtība piederīgajiem un mūžīga piemiņa Marisam.

Uzraksti komentāru