Bērnu literatūras šedevri. Nezinīša piedzīvojumi

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu plaukts | Publicēts 21-10-2019

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Cilvēki, kuru bērnība aizritēja padomju gados, atcerēsies vienu no tā laika populārākajiem bērnu grāmatu varoņiem - Nezinīti. Tolaik jaunā paaudze grāmatas lasīja daudz vairāk nekā šodien, un starp tām noteikti bija vismaz viens no Nezinīša triloģijas romāniem. Šī piedzīvojumiem bagātā grāmatu sērija ir stāsti par mazu cilvēciņu - knēveļu, knauķu un knīpu - dzīvi Ziedu pilsētā, Zaļajā pilsētā, Pūķienā, Saules pilsētā un uz Mēness. Knēveļu pasaulē mīt daudz talantīgu meistaru, kas prot konstruēt un remontēt automašīnas, būvēt gaisa balonus, meistarot ūdensvadus un strūklakas, gleznot portretus, spēlēt arfu, ārstēt slimības un rīkot neaizmirstamas balles. Stāsti par Nezinīti un viņa draugiem vēsta par aizraujošiem notikumiem, apbrīnojamiem izgudrojumiem, brīnišķīgiem ceļojumiem un aizkustinošu draudzību.

Kā personāžs Nezinītis pirmoreiz parādījās 19.gadsimta beigās kanādiešu rakstnieka un ilustratora Palmera Koksa komiksos par maziem cilvēciņiem braunijiem. Šie stāsti nonāca arī cariskajā Krievijā, kur rakstniece Anna Hvolsone pēc to motīviem radīja savu stāstu. Viņas grāmatiņa ar nosaukumu “Knēveļu valstība. Murzilkas un meža cilvēciņu piedzīvojumi” iznāca 1889.gadā. Starp citiem varoņiem Hvolsones stāstā bija arī Nezinītis. Grāmata kļuva ļoti populāra un piedzīvoja atkārtotus izdevumus. Pēc boļševiku nākšanas pie varas Hvolsones darbi tika aizliegti un Padomju Savienības bērniem par viņas Nezinīti nekas nebija zināms. Tikai 1991.gadā Maskavas izdevniecība “Polikom” atkal izdeva Hvolsones grāmatu, tiesa, nevis jaunā izdevumā, bet kā vecās grāmatas faksimilu.

Kreisajā pusē - Palmera Koksa grāmatiņas par brauniju piedzīvojumiem;
labajā pusē - Annas Hvolsones grāmatas pirmizdevuma titullapa.

Hvolsones stāsts padomju impērijā bija tabu ne vien tāpēc, ka autore emigrēja uz Rietumiem, bet arī tāpēc, ka jaunu Nezinīša tēlu bija radījis padomju rakstnieks Nikolajs Nosovs. Rakstnieks dzimis 1908.gadā Kijevā aktiera Nikolaja Nosova ģimenē. 1924.gadā Nosovs beidza pamatskolu, pēc tam strādāja par melnstrādnieku betona un ķieģeļu rūpnīcās. Reizē ar darbu viņš nodevās pašmācībai. 1927.gadā Nosovs iestājās Kijevas Mākslas institūtā, no kurienes 1929.gadā pārgāja uz Valsts Kinematogrāfijas institūtu Maskavā, ko beidza 1932.gadā. No 1932. līdz 1951.gadam viņš bija režisors mācību un zinātnisko filmu studijā. Otrā Pasaules kara gados Nosovs studijā “Vojentehfiļm” uzņēma mācību filmu Sarkanās Armijas tankistiem, par ko tika apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Kreisajā pusē - Nikolajs Nosovs ar dēlu Pjotru 1932.gadā; labajā pusē - Nosovs 30.gadu beigās.

Rakstīt Nosovs sāka 1938.gadā nejauši - stāstot pašsacerētus notikumus savam dēlam Pjotram un viņa draugiem. Tajā pašā gadā žurnālā “Murzilka” publicēts pirmais viņa stāsts “Gudrinieki”. Kopš tā laika rakstnieka stāsti regulāri parādījās bērnu žurnālos. 1945.gadā izdevniecība “Detgiz” laida klajā Nosova pirmo stāstu krājumu “Tuk-tuk-tuk”, pēc gada iznāca otrs krājums “Pakāpieni”, bet 1947.gadā - krājums “Jautrie stāsti”. 1949.gadā publicēts rakstnieka stāsts “Jautrā saimīte”, 1950.gadā “Koļas Siņicina dienasgrāmata”, bet 1951.gadā - “Vitja Maļejevs skolā un mājās”, kas tika apbalvots ar Staļina prēmiju un pēc kura tika uzņemta filma. Tomēr patiesu slavu Nosovam atnesa triloģija par Nezinīti - romāni “Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi”, “Nezinītis Saules pilsētā” un “Nezinītis uz Mēness”.

Nikolaja Nosova stāsti grāmatās.

Kopumā Nikolajs Nosovs sarakstījis 36 īsstāstus un 14 stāstus un romānus. Viņa grāmatas tulkotas daudzās Padomju Savienības un citu tautu valodās. Pēc viņa stāstu motīviem uzņemtas septiņas mākslas filmas, piecas animācijas filmas un trīs animācijas seriāli. Rakstnieks saņēmis vairākus sava laika augstākos valsts apbalvojumus. Nikolajs Nosovs nomira 1976.gada 26.jūlijā Maskavā, apbedīts Maskavas Kuncevas kapos. Zīmīgi, ka viņa kapa piemineklī iekalts tieši Nezinīša tēls.

Nikolajs Nosovs ar mazdēlu Igoru un Nezinīša lelli.

Ideja darbiem par Nezinīti Nosovam radās, atceroties bērnībā lasīto Annas Hvolsones stāstu. 1952.gadā viņš par to pastāstīja ukraiņu rakstniekam Bogdanam Čalijam, kad viņi 1952.gadā satikās Minskā baltkrievu dzejnieka Jakuba Kolasa jubilejā. No Hvolsones oriģināla Nosovs bija paņēmis tikai Nezinīša tēlu, pārējais bija viņa paša iztēles auglis. Turklāt Hvolsones Nezinītis bija otrā plāna tēls, kamēr Nosovam - galvenais varonis. Čalijs acumirklī iemīlējās apburošajā knēvelī un piedāvāja Nosovam publicēt stāstu par Nezinīti ukraiņu bērnu žurnālā “Barvinok”, kuras redaktors bija. Topošās grāmatas nodaļas bija paredzēts publicēt, tikko tās tiks uzrakstītas, negaidot, kamēr taps pārējās.

Bogdans Čalijs un viņa rediģētais žurnāls “Barvinok”.

Stāstu “Nezinīša un viņa biedru piedzīvojumi” žurnāls “Barvinok” sāka publicēt 1953.gadā paralēli krievu un ukraiņu valodā, Fjodora Makivčuka tulkojumā. Pēc publikācijas Nezinīša sērijas pirmo grāmatu jau kā “Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi” 1954.gadā izdeva Maskavas izdevniecība “Detgiz”. Triloģijas otrā daļa “Nezinītis Saules pilsētā” vispirms tika publicēta žurnālā “Junostj”, pēc tam atsevišķā grāmatā 1958.gadā. Trešo grāmatu “Nezinītis uz Mēness” publicēja žurnāls “Semja i škola” 1964.-1965.gadā un tajā pašā gadā izdevniecība “Detskaja ļiteratura” to izdeva grāmatā. 1969.gadā Nosovam par Nezinīša triloģiju piešķīra N.Krupskajas vārdā nosaukto valsts prēmiju.

Nezinīša triloģijas grāmatu izdevumi krievu valodā.

Svarīga loma Nezinīša tēla popularizēšanā bija veiksmīgi izvēlētiem grāmatu ilustratoriem. Pirmie Nezinīša attēlotāji bija Kira un Viktors Grigorjevi, taču visiem pazīstamo, hrestomātisko Nezinīša tēlu radīja Aleksejs Laptjevs, kurš ilustrēja pirmās divas triloģijas grāmatas. Laptjeva veidoto Nezinīša tēlu vēlāk izmantoja arī citi ilustratori. Par triloģijas trešās daļas ilustratoru pēc Laptjeva nāves kļuva mākslinieks Henrihs Vaļks, kurš “Nezinīša uz Mēness” pirmizdevumam radīja 217 ilustrācijas. Triloģijas agrīnie izdevumi bija tam laikam grezni noformēti - tiem bija apvāki, grāmatās bija ielīmes ar krāsainām ilustrācijām. Vēlākie izdevumi noformējuma ziņā bija daudz pieticīgāki.

Kreisajā pusē - tādu Nezinīti redzēja pirmie tā ilustratori - Kira un Viktors Grigorjevi;
labajā pusē - klasiskā Nezinīša tēla autori Aleksejs Laptjevs (augšā) un Henrihs Vaļks (apakšā).


****

Triloģijas romāni veidoti fantāzijas žanrā. Darbība noris valstī, kur dzīvo knēveļi - mazi cilvēciņi neliela gurķa garumā. Vīriešu kārtas knēveļus sauc par knauķiem, sieviešu kārtas - par knīpām. Knēveļiem ir vārdi, kas raksturo vai nu viņu nodarbošanos, piemēram, mehāniķi Skrūvītis un Ķīlītis, ārsts Tabletiņš, dzejnieks Ziediņš, mākslinieks Tūbiņš, muzikants Koklītis; vai arī kādu īpašību - Zinītis, Skubiņš, Rūcītis, Apalītis. Knēveļiem nav vecāku, lai gan vismaz vienam ir tēvavārds - Saharīns Saharīna dēls Sīrupiņš. Viņiem ir arī nojausma, ka pasaulē pastāv citas valstis, kuru iedzīvotājiem ir citādāks izskats.

Ziedu pilsētas iedzīvotāji - knauķi. Augšējā kreisajā stūrī - Nezinītis.

Mierīgajā Ziedu pilsētas dzīvē haosa elementu ienes knauķis Nezinītis. Te viņš visus nobiedē līdz nāvei ar stāstu par atlūzušo gabalu Saules, te ķeras pie lietām, kādas neprot darīt, ar to izraisot apkārtējo neapmierinātību, bet dažkārt arī briesmas paša veselībai un dzīvībai. Būdams slinks, Nezinītis nespēj sasniegt profesionalitāti nevienā jomā, un tas noved pie dažādām nepatīkamām situācijām. Tajā pašā laikā Nezinītis ar savām idejām un darbošanos maina knēveļu dzīvi gan uz Zemes, gan Mēness; viņa izdoma neļauj garlaikoties nevienam. Tomēr pēc dabas viņš ir labsirdīgs.

Nezinītis ir vidēja auguma, lielu galvu un mazu degunu. Viņa galvenais atribūts ir sombrero tipa platmale. Nosova tekstā Nezinīša cepure netiek sīkāk aprakstīta, izņemot to, ka tā ir debeszilā krāsā, tāpēc sākumā ilustratori to zīmēja dažādās formās. Kira un Viktors Grigorjevi Nezinīša galvassegu attēloja kā smailu cepurīti ar nelielām malām, bet 1957.gada diafilmā Leonīds Vladimirskis to zīmēja kā tibeteiku ar pušķīti. Tradicionālo sombrero variantu radīja Aleksejs Laptjevs un turpmāk arī citi ilustratori Nezinīša cepuri attēloja tieši tā. Vēl Nezinītis valkā dzeltenas bikses, oranžu kreklu un zaļu kaklasaiti. Galvenās Nezinīša rakstura īpašības ir lielība, bet vienlaikus arī drosme un attapība.

Šodien Nezinīti un citus Nosova triloģijas personāžus mēdz attēlot kā 6-8 gadus vecus bērnus, taču pirmajās ilustrācijās knauķi un knīpas bija ar pieaugušo ķermeņa proporcijām. Arī grāmatas “Nezinītis uz Mēness” zīmējumos knēveļi tēloti kā pieaugušie. Saskaņā ar paša Nosova vārdiem, Nezinītim ir reāls prototips: “Tas ir bērns, taču ne tāds, kuru var nosaukt vārdā un uzvārdā, bet bērns vispār, ar viņa vecumam piemītošu nepārvaramu darbotiesgribu, neiznīkstošu zinātkāri un tajā pašā laikā nespēju koncentrēt savu uzmanību uz vienu lietu ilgāku laiku, - tātad ar visām labajām īpašībām, kādas bērnam sevī jānostiprina un jāattīsta, un ar nepilnībām, no kurām vajadzētu atbrīvoties.”


****

Triloģijas pirmās grāmatas “Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi pirmās nodaļas katra ir atsevišķs stāsts, kuros Nezinītis mācās zīmēt portretus, rakstīt dzejoļus, spēlēt mūzikas instrumentus, tomēr ik reizi tas beidzas ar skandālu. Nepārtrauktu piedzīvojumu virkne sākas grāmatas 6.nodaļā. Knauķis Zinītis izdomā radīt gaisa balonu, lai dotos ceļojumā. Balona būvniecības laikā Nezinītis saķildojas ar draugu Panckariņu, kurš biedrojas ar knīpām. Kopā ar Zinīti ceļojumā dodas visi viņa mājas iedzīvotāji - kopā 16 knauķi, ieskaitot Nezinīti. Neilgi pēc lidojuma sākuma rodas tehniskas problēmas un Zinītis izlec no balona ar izpletni. Pārējie ceļo tālāk, taču pēc kāda laika balons nogāžas Zaļajā pilsētā.

Zaļajā pilsētā dzīvo tikai knīpas. Nezinītim laimējies nokļūt pie Zilacītes un Pārsliņas, kamēr pārējie nonāk slimnīcā, kur valda ārste Medene, kas visus knauķus uzskata par huligāniem un kaušļiem. Šī iemesla dēļ viņa tos nelaiž ārā no slimnīcas, kaut vairumam nav nopietnu traumu. Nezinītis iztēlo sevi knīpu acīs par varoni, kurš konstruējis gaisa balonu, un reizē ir arī dzejnieks, mākslinieks, mūziķis, un tas, kurš iemācījis pārējiem knauķiem viņu amatus. Būdami ieslodzīti slimnīcā, pārējie spiesti atbalstīt Nezinīša melus. Nezinītim pakāpeniski izdodas atbrīvot no ‘ieslodzījuma’ citus ceļotājus. Pēc atbrīvošanas Skrūvītis un Ķīlītis dodas uz Pūķienu, Tūbiņš glezno knīpu portretus, tiek ievesta augļu novākšanas mehanizācija, visbeidzot sarīkota balle par godu visu ceļotāju izlaišanai no slimnīcas.

Taču tad Zaļajā pilsētā ierodas Zinītis, kurš meklē pazudušos ceļotājus. Nezinīša meli nāk gaismā un nu viņu nicina gan knīpas, gan knauķi. Taču vēlāk viņam tiek piedots un atļauts piedalīties lielajā ballē, kas negaidot pārvēršas par atvadu balli, jo knauķi nostalģijas mākti nolemj atgriezties mājās. Pēc atgriešanās Nezinītis izlīgst ar Panckariņu un sāk draudzēties ar knīpu Podziņu. Pateicoties Zinītim, Ziedu pilsētā notiek pārmaiņas - pēc Zaļās pilsētas parauga būvē strūklakas, ievelk ūdensvadu, uzceļ tiltu pār Gurķupi, sāk arbūzu audzēšanu. Nezinītis ķeras pie grāmatām un sāk apgūt zināšanas.

Otrajā triloģijas grāmatā “Nezinītis Saules pilsētā” Nezinītis ir pieņēmies prātā, daudz lasa, cenšas darīt labus darbus. Par to burvis viņam uzdāvina burvju nūjiņu. Kopā ar Podziņu Nezinītis nolemj doties ceļojumā. Ar burvju nūjiņas palīdzību viņi tiek pie sava automobiļa un braukšanas prasmes. Abiem piebiedrojas knauķis Smulis Raibulītis. Pēc gara ceļa trijotne nonāk Saules pilsētā, kur apmetas viesnīcā “Malvāzija”. Saules pilsēta ir pati pilnība. Draugus pārsteidz neiedomājamas celtnes un apbrīnojami transporta līdzekļi, augstvērtīga kultūras dzīve un daudzveidīgas izklaides iespējas.

Taču Nezinītis jau atkal rada nemieru. Viņš ar burvju nūjiņu pārvērš vietējo knauķi Burtiņu ēzelī, bet kad par Burtiņa pazušanu ziņo avīzes, cenšas labot izdarīto un nejauši pārvērš knēveļos trīs zooparka ēzeļus - Kaligulu, Sperteni un Pegaziņu. Tie izrādās nelabojami huligāni jeb, kā vietējie tos sauc - vējagrābšļi. Starp vienu no viņiem un Nezinīti izceļas kautiņš. Nezinīti arestē milicija, taču tas ar burvju nūjiņu sagrauj milicijas iecirkni un aizbēg, bet milicis Svilpītis gūst smadzeņu satricinājumu. Viņš dodas mājās, taču galvas traumas dēļ iemaldās svešā dzīvoklī, bet pēc tam uz ielas iekrīt huligānu izliktās lamatās un nonāk slimnīcā. Kad viņš stāsta par knauķi ar burvju nūjiņu, neviens viņam netic.

Ceļotāji iepazīst Saules pilsētu. Vietējie ir iemācījušies izgaiņāt mākoņus, tāpēc virs pilsētas vienmēr spīd saule. Draugi apbrīno arhitektūru, dīvainās mājas un teātrus, kas griežas, iepazīstas ar jauniem paziņām - arhitektu Kubiņu, inženieri Kabīti, apģērbu fabrikas meistaru Karūsiņu, mākslinieci Dzijtiņu. Viņi apmeklē fabrikas un rūpnīcas, bet vēlāk dodas uz Saules parku, kas sastāv no Sporta pilsētiņas, Ūdens pilsētiņas, Teātra pilsētiņas, Šaha pilsētiņas un Jautrības pilsētiņas. Pa to laiku pilsētā sākas nekārtības, ko rada trīs bijušo ēzeļu-huligānu darbība. Saules pilsētas iedzīvotāji domā, ka huligāniska uzvedība nākusi modē, un cenšas atdarināt vējagrābšļus. Dažu nedēļu laikā pilsēta iegrimst haosā.

No profesora Sienāzīša avīžraksta draugi uzzina, ka Nezinītis pārvērtis knēveļos īstus ēzeļus. Trijotne mēģina labot notikušo, taču Nezinītis pazaudē burvju nūjiņu. Nākamajā dienā Nezinītis ar Raibulīti, pārvarot dažādas briesmas, atrod nūjiņu, taču tā izrādās zaudējusi burvju spēku. Bezcerīgajā situācijā palīgā nāk burvis, kurš pārvērš atpakaļ knēvelī Burtiņu, bet vējagrābšļus - ēzeļos. Ceļotāji dodas atceļā uz Ziedu pilsētu. Tur Nezinītis grib atzīties Podziņai mīlestībā, taču pasaka, ka Podziņa iemīlējusies viņā. Podziņa uz to reaģē ar sašutumu un aiziet no Nezinīša. Tas nesaprot, ko tik nepareizu pateicis.

Triloģijas noslēdzošās daļas “Nezinītis uz Mēness” darbība notiek divarpus gadus pēc ceļojuma uz Saules pilsētu. Zinītis kopā ar Saules pilsētas knēveļiem devies lidojumā uz Mēnesi, kur izpētījis vienu no Mēness krāteriem un atradis saprātīgu būtņu veidotas sienas paliekas. Pārvedis mājās Mēness augsnes paraugus, Zinītis atklāj, kā iegūt mākslīgu bezsvara stāvokli - antigravitāciju. Viņš nolemj uzbūvēt raķeti un ar 48 knēveļiem doties ekspedīcijā uz Mēnesi meklēt tās iemītniekus. Nezinīti komandā neiekļauj, taču tas nolemj slepeni ielīst raķetē. Biedros viņš salīgst Apalīti, kurš pēdējā brīdī cenšas aizmukt, taču kļūdas dēļ palaiž raķetes dzinējus un uz Mēnesi aizlido tikai Nezinītis ar Apalīti.

Uz Mēness Nezinītis nonāk vietējo knēveļu valstībā, kas atrodas Mēness iekšienē. Klopsa kunga dārzā viņš saēdas avenes, par ko tiek rīdīts suņiem. Aizbēdzis uz pilsētu, Nezinītis kafejnīcā paēd, taču nesamaksā, jo nepazīst jēdzienu “nauda”. Policijas iecirknī Nezinīti identificē kā slaveno bandītu Smukulīti. Par atteikšanos dot policistam kukuli, viņu iemet tuptūzī, kur viņš iepazīstas ar Kazlēnu un Migu. Pēdējais notic Nezinīša stāstam par no Zemes atvestām milzu augu sēklām. Kad Nezinīti un Kazlēnu izlaiž no cietuma, Miga dod tiem līdzi vēstuli ieroču tirgonim Žulio. Žulio iemaksā galvojumu par Migas atbrīvošanu. Četratā viņi apspriež Zemes augu audzēšanas perspektīvas uz Mēness.

Lai izveidotu lidaparātu, kas spētu sasniegt Mēness ārējo virsmu, kur palikusi Nezinīša raķete ar augu sēklām, viņi nodibina akciju sabiedrību. Vienlaikus tiek izvērsta kampaņa medijos par kosmonautu Nezinīti, kurš ieradies no Zemes. Akcionāru darbība satrauc vietējos monopolistus, kuriem milzu augu parādīšanās draud ar bankrotu. Viņu līderis Spruts uzpērk Migu un Žulio, kas nozog akciju sabiedrības naudu un aizmūk. Sprutam piederoša avīze publicē mājienu, ka “Gigantisko augu sabiedrības” vadītāji ir krāpnieki, kas izraisa paniku sīkajos akcionāros. Nezinītis un Kazlēns spiesti bēgt uz Sankomariku.

Akcionāri Zmiega, Teftelis un Cūslis mēģina glābt stāvokli, sākot informatīvu karu ar Spruta avīzi, taču Spruts publicē dokumentālus pierādījumus akciju sabiedrības kraham. Makaronu fabrikas īpašnieks Skopumfīlds, kas akcijas iegādājies par visu naudu, atrodas bankrota priekšā. Viņš samazina saviem strādniekiem algu, bet tie sāk streiku. Skopumfīlds nolīgst streiklaužus, starp kuriem ir arī Nezinītis un Kazlēns. Streikojošie neļauj viņiem sākt darbu, bet iemet Nezinīti un Kazlēnu upē. Izglābušies, viņi apmetas patiltē, kur satiek citus bezpajumtniekus. Naktī visu kompāniju arestē policija. Nezinīti un Kazlēnu nosūta uz Muļķu salu, kur saindētā gaisa dēļ nometinātie knēveļi pamazām pārvēršas aunos.

Tikmēr raķetē palikušais Apalītis ir apēdis līdzpaņemtos gada pārtikas krājumus četrās dienās. Viņš dodas meklēt ko ēdamu un arī ieveļas Mēness iekšienē, bet nonāk citā pilsētā nekā Nezinītis. Tur viņš nodarbojas ar sāls tirdzniecību un kļūst bagāts, tomēr neiztur konkurenci un beigās bankrotē. Vēlāk Apalītis kļūst par pludmales izpriecu parka atrakciju griezēju. Pa to laiku uz Zemes palikušais Zinītis rīko kosmisko ekspedīciju Nezinīša un Apalīša glābšanai. Uz Mēness viņi iesaistās bruņotā konfliktā ar vietējo varu un biznesmeņiem, bez maksas izdala Mēness nabadzīgajiem iedzīvotājiem augu sēklas un antigravitācijas aparātus, kas noved pie sociālas revolūcijas, bagātnieku rūpnīcu sagrābšanas un lielkapitāla iznīcināšanas. Taču viņiem steidzīgi jādodas mājās, lai glābtu ilgās pēc Zemes pēkšņi sasirgušo Nezinīti. Izveseļojies, Nezinītis atkal aicina doties kādā ceļojumā.


****

Nikolajs Nosovs nopietni interesējās par bērnu psiholoģiju un uzskatīja, ka “pret bērniem jāizturas ar vislielāko cieņu”. Iespējams, tieši tāpēc viņa grāmatas bija un joprojām ir tik ļoti iecienītas bērnu auditorijā. Atbilstoši laikmeta prasībām, Nosovs mācēja radīt aizraujošus stāstus bērniem un tajā pašā laikā iepīt tajos to, ko vēlējās redzēt padomju režīms - ideoloģiju. Nosova varoņu misija bija rādīt audzinošu piemēru - gluži kā knēveļiem no Ziedu pilsētas, arī padomju bērniem bija jācenšas būt godīgiem, biedriskiem, kolektīvu cienošiem, strādīgiem, kamēr skaudība, alkatība un rupjība bija nosodāmas īpašības. Negatīvās rakstura iezīmes gan pārsvarā piemita tikai “kapitālistiem”, bet ja tādas gadījās arī kādam no knēveļiem, tās vajadzēja steidzīgi labot. Piemēram, Saules pilsētā Nezinīti katru vakaru uzrunāja sirdsapziņa, liekot domāt par izdarītajām kļūdām un nepareizu rīcību.

Rakstnieks Nikolajs Nosovs un bērni.

Jāšaubās gan, vai kāds no mazajiem lasītājiem tolaik spēja uztvert politiskos zemtekstus Nosova darbos. Piemēram, ar Saules pilsētu nepārprotami tika rādīts, kāda būs dzīve nākotnes komunismā un kādām rakstura īpašībām jāpiemīt komunisma cēlājiem. Savukārt Saules pilsēta ir alūzija par Tomazo Kampanellas utopisko darbu “Saules pilsēta”, kurā arī atainots ceļojums uz ideālo pilsētu. Protams, vārds “komunisms” Nosova grāmatā neparādās, tomēr Saules pilsētas sociāli ekonomiskā iekārta liek par to domāt - vispārēja vienlīdzība, brīva nodarbošanās izvēle, naudas neesamība, veikali, kuros preces var dabūt bez maksas. Tomēr Saules pilsētā ir arī milicija, kas liecina, ka pastāv kādas negācijas. Miliči gan tēloti netipiski labsirdīgi - ja arī kāds pārkāpējs nokļūst cietumā, tad drīz tiek atbrīvots, jo milicis, kurš viņu aizturējis, nepārtraukti mokās sirdsapziņas pārmetumos.

Lai arī vairums Saules pilsētas iedzīvotāju ir labsirdīgi un pretimnākoši, tiek parādītas arī sabiedrības negatīvās tendences. Pilsētas iedzīvotāji pārlieku cieši seko modei un nekritiski padodas visām jaunajām modes tendencēm. Uzskatot, ka tas ir kārtējais modes kliedziens, viņi sāk kopēt par knēveļiem pārvērsto ēzeļu huligānu rīcību. Huligānu izskats un uzvedības veids nepārprotami norāda uz 20.gadsimta 50.gados PSRS jauniešu vidū populāro, taču varas ienīsto tā saukto “stilīgo” (stiļagi) subkultūru. Šādu tendenču dēļ pilsētā sākas nekārtības. Jāteic, ka padomju varas gados pieminēt bērnu literatūrā huligānismu un nekārtības bija ļoti riskants gājiens. Tomēr Nosovs ‘vainu nolīdzināja’, attēlojot to visu kā buržuāziski mietpilsoniskas paliekas sabiedrībā, kuras steidzami jāizskauž.

Savukārt grāmatā “Nezinītis uz Mēness” tēlotā Mēness knēveļu sabiedrība ir politiska satīra par “pūstošajiem” Rietumiem un kapitālistiskās sabiedrības netikumiem. Grāmatā vienkopus koncentrēts viss negatīvais - īstais un izdomātais, - kas vien piemīt kapitālistiskajai iekārtai. Bagāto visatļautība, policijas brutalitāte un pērkamība, korupcija un naudas vara, ekonomiskie satricinājumi un uzņēmumu bankroti, streiki, bezdarbs, bezpajumtnieki, dažādi afēristi un bandīti. Rakstnieka mazdēls, arī rakstnieks Igors Nosovs, uzskata, ka romāns “Nezinītis uz Mēness” apsteidzis laiku, precīzi aprakstot 90.gadu Krievijas “mežonīgo kapitālismu”. Tomēr 60.gadu vidū, kad grāmata tapa, Nosovs nedomāja par nākotnes Krieviju, bet pēc labākajiem padomju stereotipiem aprakstīja kapitālisma “vilku likumus”.

Nikolajam Nosovam noteikti bija nākotnes paredzēšanas spējas. Tāpat kā savulaik Žils Verns, viņš aprakstīja tehniskos sasniegumus, kādi tolaik nevienam pat sapņos nerādījās. Tā Saules pilsētā var ieraudzīt gan plakanus platekrāna televizorus, gan putekļsūcējus-robotus, gan skārienjutīgas ierīces ar tajās ieprogrammētām kartēm, kuras spēj pašas izveidot vajadzīgo maršrutu. Pilsētas transports ir pilnībā automatizēts, sabiedriskajā transportā ir TV ekrāni, tiek aprakstīts lāzerdrukas princips, saules bateriju izmantošana elektroenerģijas iegūšanai. Nezinīša triloģijas otrā grāmata ir pasaka un reizē tāda kā politehniska enciklopēdija bērniem. Vien jāpiebilst, ka lielākā daļa no tajā aprakstītajiem izgudrojumiem tādā vai citādā formā šodien ir kļuvuši vai tuvākajā nākotnē kļūs par realitāti.

Taču ne visi lasītāji, īpaši pieaugušie, Nosova Saules pilsētu uztvēra kā gaišās komunisma rītdienas attēlojumu. Stāstā attēlotie tehnikas brīnumi daudzus vedināja domāt par Rietumu pasaules tehnoloģisko pārākumu. Saules pilsēta bija rūpnieciski attīstīta, augsti labiekārtota vieta ar futūristiskām ēkām un automobiļiem, kādas ne tuvu nebija padomju pilsētas. Tas viss tiešām vairāk atgādināja kapitālistiskos Rietumus. Saules pilsētas nami bija neparastas arhitektoniskas formas, daudzi no tiem griezās uz riņķi, gandrīz visiem iedzīvotājiem bija personīgās automašīnas. Vienīgais sabiedriskais transports bija moderni autobusi un taksometri. Sabiedriskās kārtības uzturēšanai visos pilsētas krustojumos bija izvietotas videonovērošanas kameras. Gāzētā ūdens automātos PSRS varēja dabūt labi ja divus sīrupa veidus, kamēr Saules pilsētā sīrupu un līdz ar to garšu klāsts bija ārkārtīgi plašs. 1958.gadā Padomju Savienības pilsoņiem tas viss šķita nesasniedzams brīnums.

Visticamāk Nosovs ar Saules pilsētu patiešām domājis komunisma “gaišo nākotni”. Jāatceras arī, kāds tolaik, kad grāmata tika sarakstīta, bija vēsturiski politiskais fons Padomju Savienībā. Hruščova “atkušņa” entuziasms, valdības programma par komunisma galīgu uzcelšanu PSRS līdz 1980.gadam, literatūras kontekstā spilgti zinātniskās fantastikas darbi, piemēram, I.Jefremova “Andromedas miglājs” vai Ļeva Kasiljas bērnu futuroloģiskā publicistika. Nosova Saules pilsēta ļoti atgādina arī futurologa Žaka Fresko projektu “Venēra” - totāla visu ražošanas procesu robotizācija, maksimāla atjaunojamās enerģijas izmantošana. Arī Saules pilsētā bija gan saules baterijas uz namu jumtiem, gan roboti-kombaini, kas novāca lauksaimniecības produkciju, gan citas tamlīdzīgas lietas.


****

Grāmatas par Nezinīti bijušas pamatā vairākām animācijas filmām un seriāliem. 20.gadsimta 60.gadu sākumā studija “Sojuzmuļtfiļm” uzņēma divas zīmētas filmaņas par Nezinīša dēkām. No 1971. līdz 1973.gadam tika radīts leļļu seriāls “Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi” 10 sērijās. Katra sērija tika veidota kā atsevišķa filmiņa ar savu režisoru. No 1976. līdz 1977.gadam tapa otrs leļļu seriāls “Nezinītis Saules pilsētā”. Arī tās ir 10 atsevišķas filmiņas, taču šeit Nezinīša tēls tēlots netradicionāli - kā blonds puika bez cepures 70.gadiem piemērotās drēbēs. Abus seriālus veidoja radošā apvienība “Ekran” PSRS televīzijas vajadzībām. Triloģijas trešā daļa “Nezinītis uz Mēness” radīta 1997.-1999.gadā Krievijas studijā “FAF Entertainment”. Tā ir 12 sēriju zīmētā animācija ar no grāmatas oriģināla visai atšķirīgu sižetu. 2004.gadā “Nacionālās filmas centrs” uzņēma pilnmetrāžas animācijas filmu “Nezinītis un Barabass”, kuras pamatā ir nevis Nosova, bet Annas Hvolsones stāsts.

Nezinīša tēls dažādās animācijas filmās un seriālos.

Nezinīša tēls bijis populārs vairākās bērnu paaudzēs, tāpēc arī mūsdienu autori mēģinājuši radīt triloģijai turpinājumu. Tā rakstnieks Boriss Karlovs uzrakstīja grāmatas “Nezinīša jaunie piedzīvojumi: Zilās Zvaigznes sala” un “Nezinīša jaunie piedzīvojumi: atkal uz Mēness”, taču Nosova mantinieki iebilda pret viņa literāro varoņu izmantošanu, kā dēļ abu grāmatu tirāžas bija niecīgas. Tomēr arī Nikolaja Nosova mazdēls Igors Nosovs nav atturējies no Nezinīša tēla ekspluatācijas. Viņš uzrakstījis grāmatas “Nezinīša sala” un “Nezinīša ceļojums uz Akmens pilsētu”. Abas grāmatas izdotas gan atsevišķi, gan kopā ar vectēva triloģiju vienā sējumā “Visi Nezinīša piedzīvojumi”. Savukārt Dmitrijs Suslins uzrakstījis parodiju par vesternu tēmu “Nezinītis Mežonīgajos Rietumos”, bet internetā pieejams Kamila Musina politiskais feļetons pieaugušajiem “Nezinītis Padomijā”.

Nikolaja un Igora Nosovu kopdarbs - “Visi Nezinīša piedzīvojumi”.

Grāmatas par Nezinīti tulkotas daudzu pasaules tautu valodās. Angliski šo tēlu sauc Dunno, bet grāmatas par viņu - “The Adventures of Dunno and his Friends”, “Dunno in Sun City” un “Dunno on the Moon”. Vāciski Nezinīti sauc Nimmerklug, spāniski Nosabenada, lietuviski Nežiniukas, igauniski Totu, poliski Nieumiałek, čehiski Neználek, slovāku valodā Nevedko, ungāriski Nemtudomka, rumāniski Habarnam, albāņu valodā Dinpaku, azerbaidžāņu valodā  Bilməz, hindi valodā Najanu, vjetnamiešu valodā  Mít Đặc. Populārs Nezinītis ir arī Ķīnā. Tur viņu pazīst kā Xiǎo Wúzhī (Sjao Učži). Nezinīša tēls izmantots Krievijas paviljona noformēšanā izstādē “Expo-2010″ Šanhajā, kas izsauca tā laika Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva dusmas par Krievijas tēla prezentēšanu kā pasaku valsti.

Grāmatu par Nezinīti tulkojumi pasaules tautu valodās.

Nezinītis nav svešs arī latviešu lasītājam. Visas triloģijas grāmatas latviešu valodā tulkojusi Anna Ozola-Sakse, kurai izdevies ne vien izcili pārtulkot Nosova romānu tekstu, bet arī atrast labskanīgas un oriģinālajai būtībai atbilstošus latviešu vārdus stāsta personāžiem. Pirmoreiz latviski “Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi” iznāca 1958.gadā, “Nezinītis Saules pilsētā” 1960.gadā, bet “Nezinītis uz Mēness” 1971.gadā Latvijas Valsts izdevniecības, bet trešā grāmata izdevniecības “Liesma” apgādā. Triloģija vairākkārt izdota arī pēc tam - gan padomju laikā, gan atjaunotajā Latvijā. Nezinīša tēls izmantots arī teātra izrādēs Valmieras Drāmas teātrī, Liepājas teātrī, vairākos amatieru un leļļu teātros.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Vispār par Saules pilsētās pirmsākumiem:
    https://stacija.org/tommazo-kampanella-saules-pilseta/

Uzraksti komentāru