Nejaušība vai Dievs – kas bija iesākumā? 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Par šo un to | Publicēts 07-08-2019

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Raksta 1.daļā stāstījām par to, kā Māte Daba faktiski visās jomās pārspēj jebkuru cilvēka izgudrojumu vai inženiertehnisko konstrukciju. Tas liek uzdot jautājumu - kas īsti slēpjas aiz vārdu salikuma “Māte Daba”? Komiskais saprāts? Visuma enerģija? Bet varbūt saprātīga, radoša un visvarena Persona? Ja tā, kas ir šī Persona? Vai Dievs? Uz šiem un citiem jautājumiem par Visuma izcelsmi un dzīvības rašanos uz Zemes atbildes meklē kreacionisma zinātne. Pretmets kreacionismam ir evolūcijas teorija, kas kā vienīgā zinātniski patiesā šodien tiek uzspiesta sabiedrībai, kaut rūpīgāk analizējot atklājas tās neskaitāmās vājās puses un neatbildētie jautājumi. Vai Darvina teorija ir īsta zinātne, vai tikai nepierādīta dogma? Un kas tādā gadījumā ir kreacionisms un tā misija? Par šiem un citiem jautājumiem lasiet šīs publikācijas 2.daļā.

****

Kreacionisms kā zinātne

Daudzi mūsdienu zinātnieki, tostarp Latvijā strādājošie, ir publiski atzinuši, ka darbojoties zinātnes laukā un saskaroties ar dzīvās un nedzīvās dabas sarežģīto konstrukciju un pārsteidzošo harmoniju, nav iespējams nenonākt līdz domai, ka to visu radījis augstāks Saprāts. Ne visi šo Saprātu formulē kā Bībeles Dievu, taču visi apgalvo, ka iepazīstot šīs pasaules fantastisko uzbūvi un sakārtotību, nopietns zinātnieks nevar tajā nesaredzēt inteliģenta Radītāja roku. Pat ateistiski noskaņoti zinātnieki bijuši spiesti atzīt, ka ar materiālās pasaules likumsakarībām vien izskaidrot šo pasauli nav iespējams. Tā kādā vēstulē fiziķis un Nobela prēmijas laureāts Alberts Einšteins, kuru uzskata par ievērojamāko 20.gadsimta zinātnieku, izteicies, ka “Dievs pasauli radīja ar vislielāko gudrību un eleganci”.

Kā atsevišķa zinātnes nozare kreacionisms izveidojās 19.gadsimtā. Tās pārstāvji savus pētījumus un eksperimentus veic, balstoties uz pieņēmumu, ka visu materiālo un nemateriālo pasauli radījis augstāks Saprāts - Dievs. Nevis bezpersoniska kosmosa enerģija vai spēks, bet garīga Persona, kura domā un jūt, kurai ir noteikti mērķi un gudrība tos īstenot. Dievs, kurš radījis visu matēriju, līdz ar to Pats nevar būt veidots no materiālās pasaules elementiem, bet ir garīga būtne, kuras eksistenci nenosaka laiks un telpa. Tas izskaidro, kāpēc pasaule ir tik sarežģīta un inteliģenti veidota. Par galveno uzdevumu kreacionisms izvirza Dieva radītās pasaules kārtības, likumu un likumsakarību izzināšanu, tāpat arī Bībelē pausto pasaules uzbūves principu pierādīšanu zinātniskām metodēm.

Tomēr arī kreacionismā pastāv vairākas radīšanas hipotēzes. Vairums kreacionistu uzskata, ka Dievs, kā Bībelē teikts, radīja pasauli “sešās dienās” un radīšanas virzošā enerģija bija Viņa Vārda spēks. Domas atšķiras vien par to, vai “diena” apzīmē konkrētu 24 stundu ilgu laika posmu, vai arī laika periodu, kas varēja ilgt tūkstošiem un pat miljoniem gadu. Šādā veidā daļa kreacionistu cenšas apvienot radīšanas un evolūcijas teorijas. Viņi uzskata, ka Dievs gan radīja sākotnējo dzīvības formu, taču pēc tam tikai vēroja tās evolūcijas gaitu. Mūsdienu terminos runājot, Dievs palaida savdabīgu datorprogrammu, kas procesu turpināja automātiski. Tomēr lielākā daļa kreacionistu piekrīt Bībeles mācībai, ka visas galvenās augu un dzīvnieku grupas, kā arī pirmos cilvēkus, Dievs radījis jau kā pilnībā pabeigtas būtnes. Laika gaitā Dieva radīto galveno augu un dzīvnieku grupu ietvaros gan radās dažādas variācijas, taču tas nav pretrunā ar Bībelē lasāmā radīšanas apraksta būtību.

Kreacionisms noliedz hipotēzi, ka Visums radies “lielā sprādziena” rezultātā. Bībelē teikts: “Dievs nodalīja gaismu no tumsas” (1.Moz.1:4). Zinātnieki uzskata, ka sākumā Visums sastāvējis no plazmas un gaismas maisījuma, kā dēļ bijis tumšs un necaurredzams plazmas dēļ. Pēkšņa plazmas pārveidošana par atomiem noveda pie primārā enerģijas elektromagnētiskā starojuma (gaismas) “atdalīšanās” no tumsas, apliecinot Bībeles vārdus: “Un Dievs nodalīja gaismu no tumsas”. Šis kosmiskais notikums bijis tik liels un spēcīgs, ka varēja maldīgi tikt uzskatīts par “lielo sprādzienu”. Zinātnieki šo parādību izskaidro kā tā sauktā reliktstarojuma rezultātu. Ebreju astrofiziķis Arno Penziass par reliktstarojuma atklāšanu savulaik saņēma Nobela prēmiju fizikā.

Kreacionistiem ir arī citi argumenti, kas runā pretī “lielā sprādziena” teorijai. Kā gan šāds sprādziens varēja būt iespējams, ja, kā apgalvo evolūcijas piekritēji, pirms tam eksistēja tikai nebūtība (pirmatnējais haoss)? Evolucionisti uzskata, ka šis haoss kaut kādā veidā pēkšņi sablīvējies un radījis sprādzienu. Taču absolūtam vakuumam nav blīvuma un tas nekādi nevar sablīvēties. Nebija arī “aizdedzes”, kas varētu šo nebūtību uzspridzināt, jo vēl nebija nekādu ķīmisko elementu, kas radītu eksploziju. Arī nukleāra eksplozija tā nevarēja būt, jo vēl nepastāvēja atomi. Evolucionāri apgalvo, ka pēc “lielā sprādziena” Visums niecīgā sekundes daļā strauji izpleties. Taču vēl nebija gravitācijas, kas samazinātu izplešanos un izveidotu zvaigznes un planētas. Visumā, kurā nav gravitācijas, sprādziena radītām daļiņām nekas nevarētu likt mainīt virzienu, sanākt kopā un izveidot gāzes mākoņus.

Ir zināms, ka Visumā atrodas neskaitāmi daudz zvaigžņu un relatīvi maz gāzes. Ja būtu noticis “lielais sprādziens”, vajadzēja būt pretēji - daudz gāzes un gandrīz nemaz zvaigžņu. Turklāt sablīvēta gāze, kas pēc evolucionāru domām rada zvaigznes, nekādi nespētu radīt zvaigznes, kas griežas ap savu asi. Dažām milzīgām zvaigznēm šis apgriešanās periods ir tikai sešas stundas ilgs. No gāzes mākoņiem nav iespējams izveidoties tik ātri rotējošai zvaigznei. “Lielā sprādziena” teorija neizskaidro arī galaktiku izveidošanos. Evolūcijas piekritējiem nav izskaidrojuma, kas bija tas spēks, kurš savāca visas zvaigznes vienkopus un virzīja tās uz centru. Ja Visums patiešām būtu miljardiem gadu vecs, kā to apgalvo evolucionisti, šīs spirāļu asis jau sen būtu pazudušas un ievērpušās galaktiku centros.

Nejauša eksplozija nevar radīt arī orbītas - mazākās planētas drīzāk ieskrietu lielākajās, nevis izveidotu ciklisku riņķošanu ap zvaigznēm. Nav arī izskaidrojuma, kā planētas var tik ātri riņķot ap Sauli. Ja Saule griežas ap savu asi daudz lēnāk, tas apgāž teoriju, ka centrbēdze izlidina objektus no centra uz perifēriju, jo tādā gadījumā centram būtu jāgriežas ātrāk par to, ar kādu ātrumu riņķo tā pavadoņi. Taču planētas riņķo ap Sauli daudz ātrāk, nekā Saule griežas ap savu asi. Ja Saule laika gaitā būtu zaudējusi griešanās ātrumu, kāpēc to nav zaudējušas planētas? Vēl kāds aspekts - planētas Urāns un Venēra, salīdzinot ar pārējām Saules sistēmas planētām, griežas pretējā virzienā. Arī trešā daļa no planētu dabiskajiem pavadoņiem griežas pretēji pārējo planētu pavadoņiem. Ja “lielā sprādziena” teorija būtu patiesa, visiem šiem debesu ķermeņiem būtu jāriņķo vienā - pulksteņrādītāja virzienā.

Runājot par Visuma un arī Zemes vecumu, daļa zinātnieku kreacionistu runā par konkrētām radīšanas “dienām”, daļa par ilgstošākiem “laika periodiem”. Lai nu kā, gandrīz visi kreacionisti, un viņiem piekrīt arī daļa sekulāro zinātnieku, uzskata, ka vismaz mūsu Saules sistēmas vecums varētu būt krietni mazāks, nekā to pauž “oficiālā” zinātne. Lūk, tikai divi no argumentiem. Saules magnētiskais un gravitācijas lauks rada tā dēvēto putekļsūcēja efektu, proti - attīra apkārtējo kosmisko telpu no sīkiem kosmiskiem ķermeņiem. Ja Saule būtu tik veca, kā to apgalvo evolūcijas piekritēji, šai telpai jau sen vajadzēja būt “izsūktai” un tukšai. Tomēr tā joprojām ir pilna ar dažādiem kosmiskiem ķermeņiem, kas regulāri nokrīt uz Saules virsmas. Vienīgais loģiskais izskaidrojums tam ir - līdzšinējais Saules sistēmas provizoriskais vecums ir krietni pārspīlēts un patiesībā daudz jaunāks.

Otrs arguments ir kosmisko putekļu daudzums izplatījumā. Kad amerikāņu astronauti pirmoreiz izkāpa uz Mēness, viņi bija pamatīgi pārsteigti. Iepriekš bija aprēķināts, ka ik gadus no kosmosa uz Mēness, kam nav atmosfēras slāņa, nokrīt vairāk nekā miljons tonnu kosmisko putekļu, bet gandrīz piecos miljardos gadu, kāds ir aplēstais Mēness vecums, vajadzēja rasties vairākus desmitus metru biezam putekļu slānim. Ņemot vēra šos datus, pie Mēness moduļa “kājām” bija pielāgoti plati, plakani “šķīvji”, lai tas pārāk dziļi neiegrimtu putekļos. Tomēr nekā tāda nebija - putekļu kārta sniedzās labi ja līdz astronautu skafandra zābaka zolei un bija tikai dažus centimetrus bieza. Tā kā fakts, ka kosmiskajā telpā putekļu joprojām ir pietiekami, nav apstrīdams, pēc zinātnieku aprēķiniem sanāk, ka pie šāda kosmisko putekļu biezuma Mēness nevar būt vecāks par 20-30 tūkstošiem gadu.

Līdzīgi ir ar Zemes vecumu. Mūsdienu zinātne dabīgo izrakteņu un fosiliju vecumu aprēķina ar radioaktīvā oglekļa metodi. Radioaktīvais ogleklis rodas kosmiskā starojuma ietekmē un absorbējas dzīvos organismos, pēc kuru nāves pakāpeniski sabrūk. Ja ir zināms sabrukšanas laiks, tad pēc izotopu attiecības, kāda tā ir atmosfērā un konkrētajā izraktenī, var aprēķināt, cik vecs ir izraktenis. Tomēr pastāv maza nianse - zinātne nespēj noteikt, kādas bija radioaktīvā un neradioaktīvā oglekļa izotopu attiecības atmosfērā laikā, kad pētāmais objekts radās. Šīs attiecības arī šodien strauji mainās. Tas atkarīgs gan no kosmiskā starojuma intensitātes, gan oglekļa dioksīda satura atmosfērā. Tāpat nav zināms, vai senlaikos dzīvie organismi oglekļa izotopus absorbēja tāpat kā šodien. Šī iemesla dēļ gadās dažādi kuriozi. Tā, nosakot vēl dzīvu molusku vecumu, par kuriem bija skaidri zināms, ka tie dzīvo augstākais dažus gadus, zinātnieki ieguva aprēķinu, ka tie ir vairākus tūkstošu gadus veci. Tas pierāda radioaktīvā oglekļa metodes neuzticamību. Tomēr oficiālā zinātne ignorē visas neatbilstības un turpina šo metodi lietot, lai netiktu apšaubīts pašas evolūcijas teorijas zinātniskums.

Kreacionisti pēta arī notikumus, kas aprakstīti Bībelē, bet kurus nekad nav pētījusi oficiālā zinātne, uzskatot tos vien par reliģiskiem mītiem. Piemēram, Lielie jeb tā sauktie Grēku plūdi. Kreacionisti uzskata, ka sākumā Zemei bijusi pavisam cita veida atmosfēra, nekā tas ir šodien. Tolaik gaiss saturēja lielu ūdens tvaiku daudzumu (1.Mozus 1:6,7 un 2:5,6), kas radīja ideālus apstākļus dzīvei uz Zemes. Šī atmosfēra nodrošināja vienmērīgi siltu temperatūru un subtropu klimatu. Pateicoties siltumam, lielajam mitrumam un ideālam ogļskābās gāzes daudzumam gaisā, šādā pasaulē īpaši zēla augu valsts. Tvaiks kalpoja arī kā spēcīgs aizsargslānis no kosmiskā un ultravioletā starojuma. Zemes magnētiskais lauks un biezais ozona slānis nodrošināja papildus aizsardzību. Pateicoties trīskāršajam aizsargfiltram neveidojās kaitīgas mutācijas, bet organismu novecošanās process bija ļoti lēns. Līdz ar to dzīvie organismi, tostarp cilvēki, dzīvoja ilgi, kā tas aprakstīts Bībelē (1.Mozus 5). Liecības par šo “siltumnīcas efektu” atrodamas visā pasaulē visa vecuma Zemes garozas slāņos.

Taču tad Zemi skāra grandioza dabas katastrofa. Zemes garozā atvērās milzu plaisas, kas okeānā izraisīja milzīgus uzplūstošus viļņus. Debesu sfēra burtiski sagruva pār Zemi. Iespējams, atmosfēras slāni sadragāja no kosmosa nākoši milzu meteorīti. Sākās līdz tam nepieredzēts lietus (1.Mozus 7:11,12), kas ilga 40 dienas bez mitēšanās. Arī caur plaisām zemes garozā izlauzās milzīgs ūdens daudzums (1.Mozus 7:11). Pakāpeniski zem ūdens nonāca visa planēta. Visur plosījās vareni paisumi un vētras. Visa dzīvā radība uz sauszemes gāja bojā. Izdzīvoja tikai Noa un viņa ģimene, kas savā šķirstā paslēpa arī dzīvniekus - pa vienam pārim no katra pamattipa. Kā tas bija iespējams? Jo šķirstā nebija ūdens dzīvnieku, zivju un sīkorganismu, kas tajā laikā sastādīja ap 90% no visām sugām.

Lietus no kalniem izskaloja augsni, kas strauji gāzās pa nogāzēm lejup kā milzu dubļu straumes, uzveļot desmitiem metru augsnes kārtas. No milzīgā spiediena nolauztie koki sablīvējās, kas vēlāk radīja akmeņogles. Starp citu, akmeņogļu slāņi rodas tikai iepriekš aprakstītajā veidā, nevis purvos pakāpeniski uzkrājoties koku lapām un stumbru atliekām. Nekur uz pasaules nav tādu purvu, kas pakāpeniski pārtaptu akmeņogļu slāņos, kā to aplami pauž populārzinātniskās grāmatas. Turklāt ogļu slāņos atklātas daudzas augu sugas, kuras purvos nemaz neaug, tāpat jūras organismu atliekas, kas arī purvos nemēdz būt. Bieži fosilajos slāņos sastop masveida dzīvnieku pārakmeņojumus, kas norāda, ka tos reizē aizskalojis uzplūdu vilnis vai pārsteigusi milzu dubļu straume. Pārakmeņojums veidojas tikai tad, ja organismam piepeši tiek pārtraukta skābekļa padeve, kad ūdens pārklāj ķermeni ar kādu blīvu materiālu. Citā gadījumā erozijas spēki, baktēriju iedarbība un laika apstākļi to noārda.

Vispārēji plūdi izskaidro arī to, kāpēc Zemes garozas zemākajos slāņos nav sastopamas fosilās atliekas, bet nākamajos tās pēkšņi parādās. Fosiliju izrakumos atrod veselus pārakmeņojušos dzīvnieku barus, kurus katastrofa pārsteigusi vienā acumirklī. Beļģijā atrasti desmitiem tūkstošu dinozauru kauli un veseli skeleti, kas sakrājušies 30 metru biezā slānī. Analoģiskas dinozauru kapsētas atklātas gandrīz katrā kontinentā. Evolūcijas teorija nespēj dot izskaidrojumu desmitiem tādu gigantisku “kapsētu” pastāvēšanai. Losandželosas tuvumā desmitiem tūkstošu dažādu sugu dzīvnieki no dažādām klimatiskām joslām tika atrastas kopā vienā izrakumu vietā. Vai patiešām visi šie dzīvnieki ieradās tur un nogūlās blakus, lai vienlaicīgi nomirtu dabiskā nāvē? Absurds. Masu “kapsētas” ar tūkstošiem īpatņu no dažādām klimatiskām joslām varēja rasties tikai globālu plūdu gadījumā.

Pierādījums tam, ka plūdi aptvēra visu pasauli, ir arī fakts, ka apmēram 75% Zemes virsmas iežu veidojis ūdens. Tā klāta nogulām un ūdens sanesām, kas ir neapstrīdams plūdu pierādījums. Cits pierādījums ir Lielais Kanjons ASV, kur nogulumiežu kārtas guļ pilnīgi horizontālos, neskartos slāņos 1500 metru biezumā. Vienīgais iespējamais izskaidrojums tam ir, ka šos slāņus nogulsnēja strauji uzplūstoši viļņi. Slāņi Lielajā Kanjonā nav formējušies miljoniem gadu ilgā periodā, bet tika uzskaloti samērā īsā laikā, kā dēļ tie ir mīksti. Tam pierādījums ir Kolorado upes gultne ar tās simetriskajiem lokiem, kas šķeļ biezo Lielā Kanjona slāni. Tik asus un simetriskus līkločus upe var izveidot tikai tad, ja augsne ir mīksta. Cietu iežu gadījumā upe nevarētu izveidot tik līkumainu un vienlaikus dziļu gultni.

Stāsts par plūdiem, kuros gājusi bojā civilizācija, atrodams gan jūdu un kristiešu Svētajos Rakstos - Bībelē, gan, piemēram, šumeru eposā “Poēma par Gilgamešu”. Arī Skandināvijā saglabājušās leģendas par lielajiem plūdiem. Kopumā tādas ir vairāk nekā 80 tautām un ciltīm, kaut arī to piederīgie nekad nav bijuši savstarpējā kontaktā. Katrā no šīm leģendām figurē cilvēks, kas izglābis sevi un savu ģimeni no milzu plūdiem ar lielas laivas palīdzību, kurā bijuši arī zvēri. Saskaņā ar Bībeli, lielajos plūdos izglābās Noa ar savu ģimeni, kura kļuva par jaunas civilizācijas šūpuli. Bībele stāsta, ka neilgi pēc tam cilvēce zaudēja vienotu valodu (1.Mozus 11:7). Filologi, meklējot, no kā cēlušās mūsdienu valodas, nonāca pie vairākām pirmvalodām, nevis pie vienas kopējas pirmvalodas, kā tam vajadzētu būt saskaņā ar evolūcijas mācību. No Mezopotāmijas cilvēki tika izkliedēti plašā apkārtnē, radot šumeru, ēģiptiešu un citas kultūras. Tieši ar to var izskaidrot faktu, ka ēģiptiešu un pārējās Tuvo Austrumu kultūras uz vēstures skatuves parādījās pēkšņi, it kā ne no kurienes (lasiet raksta 1.daļu).

Šādu civilizāciju attīstības hipotēzi atbalsta arī vēstures un arheoloģijas atklājumi. Runājot par vēstures liecībām, kreacionisma pētnieks Alberts Siperts norāda, ka evolūcijas piekritējiem nevajadzētu meklēt civilizācijas šūpuli Āfrikā, kur tas nekad nav atradies. Turpretī, pievēršoties Ēģiptei, Šumeru valstij, Babilonijai, Indijai, Centrālajai Amerikai un Peru, “viņi būtu atklājuši, ka mūsu senči cēlušies nevis no pērtiķveidīgiem radījumiem, bet no cilvēkiem ar augstu intelektu un attīstības līmeni, kas cēla piramīdas, pret debesīm vērstus torņus un citas celtnes, par kurām mēs šodien brīnāmies.”

Bet kā tad ar alu cilvēkiem? To eksistence taču ir pierādīta un vēl šodien džungļos Dienvidamerikā un Āzijā sastopamas ciltis, kas dzīvo “akmens laikmetā”. Tā ir tiesa, jo ar laiku senās civilizācijas dažādu iemeslu dēļ panīka un gāja bojā. Lielas ļaužu grupas pārvietojās pa visu pasauli, dzīvoja noslēgtās kopienās un ilgstoši bija pakļautas asinsgrēka postošajai ietekmei, kam sekoja strauja šo kopienu deģenerācija. Šīs deģenerējušās tautas, lai gan to kultūras līmenis palika zems, tomēr neiznīka pilnīgi. Ģeologs un teoloģijas profesors Alfrēds Rehvinkels saka: “To, ka cilvēku rases atzarojumi dzīvojuši alās, neviens neapšauba; par to, ka lielas cilvēku grupas deģenerējās līdz mežoņu līmenim, neviens nestrīdas; taču secināt no tā, ka visa cilvēce ir cēlusies no alu iemītniekiem vai izveidojusies no mežoņiem, vai pat vēl zemākām būtnēm, nozīmē izdarīt nepamatotu secinājumu.”

Zinātnes pārskatāmajā vēsturē nav fiksēts neviens gadījums, kad no zemāk attīstītas dzīvības formas rastos augstāk attīstīta - ka notiktu evolūcija. Ja pieņem, ka miljoniem gadu uz Zemes tāda tomēr būtu pastāvējusi, tad kāpēc pēkšņi šis process apstājās un jau daudzus tūkstošus gadus nenotiek pilnīgi nekas? Tieši pretēji - pētījumi pierāda, ka augstāk attīstīti organismi gan spēj strauji deģenerēties, taču zemāk attīstīti pārtapt augstāk attīstītās formās nekad. Tāpat ir ar tautām. Tā kādreiz varenā maiju civilizācija Vidusamerikā, kam bija sava rakstība, plašas zināšanas astronomijā, kalendārs un augsti attīstīta lauksaimniecība, šodien pārvērtusies par samērā primitīvu cilšu grupu vai arī iekļāvusies pavisam citā - kristīgās civilizācijas kultūrā. Senās maiju kultūras sabrukuma iemesli joprojām nav noskaidroti, taču ir zināms, ka tas noticis krietni pirms spāņu konkistadoru ierašanās.

Kreacionistu izvirzītās hipotēzes apstiprina arī citu zinātnieku atklājumi. Piemēram, mūsdienu ģeoloģija ieguvusi pietiekami daudz informācijas, kas norāda, ka zemes virsma nav veidojusies pakāpeniski. Arī pašreiz zināmie fakti par augiem un dzīvniekiem liecina, ka augi nekādos apstākļos nevar pārtapt dzīvniekos. Nav arī iespējams, ka viena dzīvnieku kārta pārvērstos par citu. Cilvēku un dzīvnieku orgānu sarežģītība un kompleksais raksturs liecina, ka tie nevarēja attīstīties nejaušības ceļā. Savukārt Varbūtības teorija pierāda, ka dzīvības rašanās nejaušības ceļā matemātiski nemaz nav iespējama. Bet arheologu atklājumi norāda, ka pirmie cilvēki bija inteliģentas un augsti attīstītas būtnes. Visbeidzot, kauzalitātes jeb cēloņu un seku likums ir pilnīgā pretrunā evolūcijas teorijai.

Pasaule - inteliģenta Dizainera meistardarbs

Ir vēl kāds aspekts, kas runā par radīšanu kā inteliģenta Dizainera meistardarbu. Tas gan vairāk ir no mākslas nevis zinātnes jomas. Kas mūs visvairāk izbrīna un pārsteidz apkārtējā pasaulē? Kas priecē mūsu sirdis un liek norimt ikdienas steigai? Tas ir skaistums! To atzīs ikviens, kurš kaut reizi dzīvē lūkojies uz varavīksni debesīs, apbrīnojis puķes ziedu vai sajūsminājies par lēni dziestošu saulrietu un pirmo saules staru atspulgu rāmos ūdeņos. To apstiprinās katrs, kurš vērojos kalnu majestātisko skaistumu, zaļās pļavas un briestošas labības laukus, redzējis ziedos slīgstošus dārzus agros pavasaros un ieklausījies putnu dziesmās vasaras mežā. Tam piekritīs visi, kas vērušies bezgalīgos sniega klajumos vai redzējuši, kā mazs putniņš iekārto savu ligzdu dārdoša ūdenskrituma pakājē, kas pazīst, kā smaržo ziedošas liepas vai mirdz rasas lāses uz maijpuķīšu ziediem. Skaistums!

Mēs visi esam dzirdējuši vai lasījuši izcilā krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska vārdus: “Skaistums izglābs pasauli”. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri noliec galvu dabas vai jebkāda cita skaistuma priekšā. To darot lielākā daļa pat nenojauš, ka gribot vai negribot viņi līdz ar to noliec galvas varenā Radītāja priekšā, kurš ir visa šī skaistuma Autors. Ja arī cilvēks ir ar ateistiskiem uzskatiem, sajūsminoties par dabas skaistumu, viņš līdz ar to pagodina Dievu, pat ja to nevēlas. Jo skaistums un Dievs ir nedalāmi jēdzieni. Ka tas ir tā, pauž arī jau minētais pants Bībelē: “Ko par Dievu var zināt, tas viņiem [cilvēkiem] ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos” (Romiešiem 1:19,20).

Dzejnieki, komponisti un mākslinieki cenšas atklāt patiesā skaistuma noslēpumu, jo bez tā nav iedomājama pilnība un harmonija. Mums pietrūktu vārdu, lai aprakstītu Zemes un radības skaistumu, kurā Radītājs nolicis cilvēku kā pārvaldnieku, sargu un aprūpētāju. Augstākais Saprāts, Radītājs, Dievs ir ne vien neatkārtojams izgudrotājs, inženieris un arhitekts, bet arī izcilākais gleznotājs, skulptors un citu mākslas veidu lietpratējs. Nav izcilāka mākslas darba par saullēktu vai saulrietu, nav skaistākas gleznas kā Dieva radītā ainava jebkurā pasaules daļā, jebkurā gadalaikā vai diennakts stundā. Dieva radīto krāsu un formu dažādību neviens nespēj atkārtot. Skaisti ir pat vissīkākie un nenozīmīgākie augi un dzīvnieki, skaists ir radības kronis - cilvēks. Vai tiešām viss šis skaistums un daudzveidība radušies haotiskas nejaušības rezultātā? Neiespējami! To radījis izcilākais mākslinieks - Dievs.

Darvinisms - zinātne vai reliģija?

Holandiešu biologs Bens Hobrinks grāmatā “Evolūcija: ola bez vistas” uzskata, ka gan evolūcijas, gan kreacionisma teorijas abas pieder nevis dabaszinātņu, bet drīzāk filozofijas un ticības nozarei. Kāpēc? Tāpēc, ka dabaszinātnēs jebkura apgalvojuma apstiprināšanai nepieciešami divi priekšnosacījumi - eksperimenta rezultātiem jābūt novērojamiem un vēlāk atkārtojamiem. Taču objektīvi nav iespējams atkārtot Zemes radīšanas vai rašanās procesu. Zinātniekiem šajā jautājumā ir divas pieejas - materiālistiskā (evolūcijas) un garīgā (radīšanas). Ne vienā, ne otrā gadījumā nav iespējams ar eksperimentāliem pierādījumiem pamatot šos pieņēmumus. Zinātne nespēj ne no kā radīt dzīvu organismu, tā nevar radīt arī planētas, vēl jo mazāk Visumu. Neviena no zinātniskajām hipotēzēm par Saules sistēmas, dzīvības un cilvēka izcelšanos nav eksperimentāli pierādīta. Ir tikai pieņēmumi.

Skots M.Hjūzs grāmatā “Evolūcija zem mikroskopa” norāda, ka pasaules uzbūves un dzīvības rašanās jautājumos kreacionisti ir daudz pārliecinošāki nekā evolūcijas piekritēji: “Dzīvības formu mulsinošā daudzveidība, sarežģītība, skaistums, kārtība un apbrīnojamā pilnība nav izskaidrojama evolucionāri. Tādas fascinējošas attiecības starp organismiem kā mīmikrija (apkārtnes atdarināšana), simbioze (sugu kopdzīve izdevīgās attiecībās), parazītisms un citas liecina par mērķtiecīgu un saprātīgu izveidi. Bioloģija bagātīgi un konsekventi liecina par biblisko radīšanu un apšauba mītisko evolūciju.”

Hjūzs min vēl kādu svarīgu argumentu: “Saskaņā ar Bībeli cilvēks ir atbildīga būtne un kādu dienu viņam vajadzēs atbildēt par savu dzīvi un motīviem. Uztverot cilvēku kā bezmērķīgu evolūcijas procesu iznākumu, iespējams viņu atbrīvot no jebkādas morālās atbildības un pienākumiem.” Šādu atzinumu pierāda fakts, ka darvinisms vēsturē ticis izmantots kā ideoloģisks ierocis dažādu destruktīvu mācību pamatošanai. Piemēram, vācu nacionālsociālisti to izmantoja, lai pamatotu āriešu rases cīņu par “dzīves telpu” kā dabiskās evolūcijas turpinājumu. Darvinisma mācība ir pamatā arī idejām par “nepilnvērtīgo” cilvēces pārstāvju, tostarp invalīdu, psihiski slimo un citu rasu cilvēku piespiedu sterilizāciju vai pat pilnīgai iznīcināšanu, eitanāzijai un citām amorālām mācībām un praksēm.

Darvinisms ir pamatā arī komunistiskajam totalitārismam. Jau Kārlis Markss atzina Darvina grāmatu “Sugu izcelšanās” par “dabaszinātņu bāzi vēsturiskajai šķiru cīņai”. Savukārt Staļina biogrāfs Montgomerijs Haids norāda, ka tieši šīs Darvina grāmatas ietekmē Staļins kļuvis par revolucionāru. Būdams pareizticīgo semināra students, Staļins no Darvina grāmatas aizguvis ideju, ka cilvēks ir nevis Dieva radība, bet tādas evolūcijas rezultāts, kurā valda nežēlīga konkurences cīņa. Izdzīvo tikai stiprākie un cietsirdīgākie. Morāliem un reliģiskiem kritērijiem dabā nav nekādas lomas un cilvēks ir tāda pati dabas daļa kā zivs vai pērtiķis. Darvina teorijas rezultāts Ļeņina, Staļina, Mao, Pola Pota un citu komunistu dižvadoņu izpildījumā bija desmitiem miljonu nevainīgu cilvēku nogalināšana. Tieši evolūcijas teorija kļuva par idejisko pamatu vislielākajiem masu slepkavām cilvēces vēsturē.

Darvinisma ietekme uz filozofisko domu vērtējama krasi negatīvi, jo evolūcijas teorijas atziņas caurvij daudzas antiteiskas domāšanas sistēmas - ateismu, materiālismu, agnosticismu, skepticismu, pragmatismu, naturālismu, sekulārismu, sekulāro humānismu un citas. Evolūcijas idejas novedušas arī pie aplamās atziņas, ka nepastāv absolūti labā un ļaunā kritēriji. Viss esot relatīvs un mainīgs. Pēc darvinistu domām morāle atkarīga vien no sociāliem aspektiem. To, kas ir labs un patiess, nosakot sabiedrības paradumi un cilvēku vienošanās par labā un ļaunā definīciju. Tieši uz šādas “morāles” pamata šodien tiek tolerētas daudzas sociālas deviācijas, tostarp homoseksuālisms, pedofilija, seksuālo partneru brīva maiņa un citas. Pilnīgi pretējs viedoklis ir radīšanas teorijas piekritējiem - to, kas ļauns un labs, nosaka nemainīgs Dieva likums, kas ierakstīts Viņa Vārdā - Bībelē. Koncentrētā veidā šis likums apkopots tā sauktajā Dekalogā jeb 10 baušļos (likumos). Šis likums ir mūžīgs un domāts visiem cilvēkiem visos laikmetos un zemēs līdz pat pasaules noslēdzošajam galam.

Vai zinātne un kristietība ir nesavienojami jēdzieni?

Ateistiskā propaganda gadu desmitiem zinātni pretstatījusi ticībai kā divas nesavienojamas pieejas. Tomēr zinātnes un kristietības nesamierināmā cīņa ir 19.gadsimta beigās radies ideoloģisks mīts. Tajā laikā Eiropā un ASV strauji veidojās jaunas vidusšķiras grupas, kas konkurēja ar Baznīcu par ietekmi uz cilvēku prātiem. Viņi centās popularizēt jebkuras filozofiskas, sociālas vai zinātnes idejas, kas uzsvēra zinātnes un kristietības it kā naidīgās attiecības. Šo tendenču pamatā bija nevis zinātniski, bet sociāli procesi. Protams, vēstures gaitā ir bijuši gadījumi, kad zinātnieki cietuši no garīgās varas ļaunprātīgas izmantošanas, taču, raugoties uz kristietības un zinātnes attiecībām kopumā, jāatgādina, ka zinātne kā centieni izskaidrot šīs pasaules likumsakarības radās tieši kristīgās kultūras vidē.

Ideja meklēt vispārīgus dabas likumus un to likumsakarības radās sabiedrībā, kur valdīja pārliecība par Dievu kā saprātīgu Likumdevēju. Doktrīna par Visuma radīšanu nevis kā loģisku nepieciešamību, bet Dieva brīvas gribas izpausmi, noveda pie idejas par pasaules izziņu nevis vienīgi racionālu pārdomu ceļā, kam deva priekšroku sengrieķu filozofi, bet novērojot un eksperimentējot. Kopernika, Galileja un Ņūtona pētījumus stimulēja nevis filozofiskais materiālisms, kas zinātnieku vidē parādījās tikai 19.gadsimtā, bet ticība saprātīgam Radītājam. Tas, ka atsevišķu šo un citu zinātnieku hipotēzes nonāca pretrunā sava laika oficiālās Baznīcas viedoklim, kura sava iesīkstējušā dogmatisma dēļ bieži vien nespēja zinātnieku hipotēzēs saskatīt patiesību, vēl nenozīmē, ka šie zinātnieki būtu nolieguši Dievu kā Radītāju. Uzskats par kristietības un zinātnes neizbēgamo konfliktu mūsdienās pamazām tiek atmests kā pārlieku vienkāršots un novecojis. Diemžēl Latvijā tas joprojām tiek popularizēts gandrīz visās plašākai auditorijai domātās publikācijās, kā arī mācību literatūrā un skolās.

Cilvēki, kas nav iedziļinājušies Bībeles vēstī, nereti uzskata, ka tajā paustās atziņas par pasaules uzbūvi ir klajā pretrunā zinātnes atklājumiem. Tomēr, rūpīgāk studējot Dieva Vārdu, atklājas pārsteidzošas lietas. Piemēram, laikā, kad senie indieši ticēja, ka Zeme balstās uz gigantiska ziloņa muguras, bet “izglītotie” grieķi uzskatīja, ka pasauli uz saviem pleciem nes titāns Atlants, un pat jūdu pasaules uztverē Zeme bija plakne, kam pāri kā puslodes veida sfēra pārvilkts debesu izplatījums, Bībelē Ījaba grāmatā, ko uzskata par vecāko Bībeles daļu, bija uzrakstīts: “Viņš [Dievs] ir tas, [..] kas tur zemi uzkārtu ne pie kā” (Ījaba 26:7). Tātad jau pirms 3000 gadiem Bībelē bija rakstīts, ka Zeme brīvi “karājas” Visuma telpā. Protams, Bībele ir grāmata par Dievu un būtu aplam to izmantot kā dabaszinātņu mācību līdzekli. Bībeles valoda nav zinātnes valoda, taču Bībele satur faktus, kas pierāda, ka tā ir pietiekami uzticams izziņas avots gan bioloģisko, gan fizikālo zināšanu jomā.


Evolūcija vai kreacionisms? Izvēlies Patiesību

Šis raksts nepretendē uz zinātniska pētījuma statusu. Lai visas pretrunas evolūcijas teorijā un kreacionistu atrastos pierādījumus radīšanas patiesumam apskatītu padziļināti, būtu nepieciešama vesela rakstu sērija. Šī raksta mērķis nav arī kādu pievērst “savai ticībai”, bet likt padomāt. Protams, ja cilvēks pat nepieļauj domu, ka Dievs varētu pastāvēt, viņa pārliecību nemainīs nekādi argumenti. Pasaulē ir arī ļaudis, kas kategoriski atsakās ticēt tam, ka cilvēks jebkad spēris kāju uz Mēness. Nekas nespēj mainīt viņu viedokli - ne astronautu pēdu nospiedumu uzņēmumi, ne intervijas ar pašiem astronautiem, ne no Mēness atvestie iežu paraugi. Arī runājot par Dieva esamību, ir cilvēki, kuri, neraugoties uz daudziem loģiskiem pierādījumiem, noliedz Dievu kā Radītāju. Taču tiem, kas patiesi vēlas uzzināt, vai Dievs pastāv, Bībele saka: “Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsiet. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsiet, Es būšu atrodams” (Jeremija 29:13). Meklējiet un jums taps dots!

Diemžēl šodien daudzi drīzāk ir ar mieru noticēt kādai fantastiskai hipotēzei, piemēram, par to, ka dzīvību uz zemes atnesuši viesi no kosmosa un radījuši šeit arī pirmās civilizācijas, nekā visnotaļ saprātīgajam un ticamajam izskaidrojumam par zemes un dzīvības izcelšanos, kādu pauž kreacionisma mācība. Bieži vien radīšanas teorija tiek noliegta tikai viena iemesla dēļ - tāpēc, ka tās pamatā ir Bībeles sniegtā informācija, kas pēc mūsdienu sekulārā cilvēka domām vienkārši nevar būt patiesa. Paradoksāli - ticība paranormālām parādībām un teorijām mūsdienu pasaulē tiek uztverta kā normāla un iespējama, taču ticība saprātīgam Dievam Radītājam - kā antizinātniska un neticama.

Latvijas sabiedrība gadu desmitiem tikusi “barota” ar ateistisko ideoloģiju, kā dēļ evolūcijas teorija daudzu apziņā cieši iesēdusies kā vienīgā patiesi zinātniskā un neapstrīdamā. Tādēļ patīkami pārsteidza socioloģisko pētījumu centra SKDS veiktā aptauja par to, cik liela daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka dzīvību uz Zemes radījis Dievs, bet cik daudzi tic evolūcijas teorijai. Izrādās, viedoklim, ka dzīvību uz Zemes radījis Dievs, piekrīt ievērojami liels Latvijas iedzīvotāju skaits - gandrīz 45%, bet tam, ka dzīvība uz Zemes radusies evolūcijas un dabiskās atlases ceļā - tikai 28% aptaujāto. Tikpat daudzi atturējās atbalstīt vienu noteiktu teoriju. Turklāt gados jauni aptaujātie atbalstījuši saprātīga Radītāja teoriju pat biežāk nekā uzskatu, ka dzīvība uz Zemes radusies evolūcijas ceļā. Savukārt vecumā pēc 55 gadiem evolūcijas teorija simpātiska vispār šķitusi vairs tikai 20% respondentu.

Tas vieš cerību. Pat neskatoties uz to, ka mācību iestādēs evolūcijas teorija joprojām tiek uzspiesta kā vienīgā patiesā zinātne, jaunieši arvien vairāk sāk piekrist radīšanas iespējamībai. Tā kā evolūcija nav zinātniski pierādīta, bet tikai viens no pieņēmumiem, būtu pareizi, ja skolās no vienlīdzīgām pozīcijām tiktu apskatītas visas teorijas, godīgi pasakot, ka evolūcijas teorijai ir daudz neatbildētu jautājumu un tā nav zinātniski pilnīgi pierādīta. Lai tad katrs pats izšķiras, kuriem argumentiem ticēt vairāk. Bet tieši no tā mūsdienu liberāļi bīstas visvairāk. Eiropas Savienības Parlamentārās asamblejas Kultūras, zinātnes un izglītības komiteja, reaģējot uz arvien pieaugošo kreacionisma ideju izplatību, savā rezolūcijā apzinātās radīšanas teoriju pasludinājusi par sabiedrībai bīstamu cilvēktiesību (!) pārkāpumu. Doma par radīšanu - cilvēktiesību pārkāpums? Rezolūcijā arī pieprasīts aizliegt radīšanas teoriju izglītības iestādēs pat pieminēt. Lūk, mūsdienu neomarksisma īstenā seja.

Diemžēl šodien jebkuri fakti, kas grauj darvinisma priekšstatus, tiek ignorēti un iespēju robežās rūpīgi slēpti no sabiedrības. Tā notiek gan Austrumu, gan Rietumu zemēs. Akadēmiskā vide atrodas stingros metodoloģiskā naturālisma žņaugos, kur jebkuru parādību drīkst izskaidrot tikai ar dabiskiem cēloņiem. Pretējā gadījumā zinātnieks vai mācību spēks riskē tikt nosaukts par šarlatānu. Zinātniekiem nav pat iespējas kritizēt evolūcijas pieņēmumu, ja viņi vēlas palikt oficiālās zinātnes rāmjos. Tomēr par zinātnisku kādu metodi var uzskatīt tikai tad, ja tās teorija pakļauta empīriskai pārbaudei. Kas attiecas uz darvinismu, jau pats Darvins sāka nevis ar savas teorijas kritisku pārbaudi, bet izvairīšanos no problemātiskiem jautājumiem, par savas hipotēzes pamatprincipu pieņemot empīriskai kritikai nepakļautu dogmu. Ar šādu “zinātniskā naturālisma reliģiju” zinātne gan ieguva ērtu un visu izskaidrojošu paradigmu, taču pazaudēja galveno principu - vēlmi noskaidrot patiesību.

Evolūcijas piekritēji kareivīgi noraida jebkādu alternatīvu savai teorijai. Kad vairākos ASV štatos vecākiem izdevās panākt, lai skolās pēc skolnieku izvēles pasniedz apzinātās radīšanas mācību kā darvinismam alternatīvu priekšmetu, šāda iniciatīva tika aizliegta ar tiesas lēmumu. Savukārt Lielbritānijas Izglītības ministrija liedz valsts finansējumu skolām, kurās tiek pasniegta radīšanas teorija. Evolūcijas teorija tiek pieņemta kā neapstrīdams fakts, kaut patiesībā tā ir vien nepierādīta hipotēze. Diemžēl tas notiek arī Latvijā. Kaut arī visi zinātnieki matemātiķi teju vienbalsīgi apgalvo, ka iespēja ārkārtīgi sarežģītajai un matemātiski precīzajai pasaules uzbūvei rasties nejaušības rezultātā, no matemātikas viedokļa ir gandrīz nulle, liela daļa Latvijas iedzīvotāju agresīvi aizstāv evolūcijas teoriju. Savulaik Nacionālās apvienības politiķis Aigars Lūsis tika žurnālistu un interneta komentētāju publiski “nolinčots” tikai par to, ka uzdrošinājās atzīt savu kreacionista pārliecību. Arī pie citiem kreacionisma tēmai veltītiem rakstiem internetā publicētie komentāri ir pārsteidzoši naidīgi.

“Laikmeta zīmes”, kaut arī riskējam saņemt līdzīgas naida izpausmes, tomēr nešaubīgi izvēlas ticēt radīšanas teorijai un Bībeles Dievam kā visa dzīvā un nedzīvā Radītājam. Šādu lēmumu diktē elementāra loģika, zinātnieku kreacionistu pētījumi un arheologu atklājumi. Apsverot visus “par” un “pret” par katru no teorijām, uzskatām, ka, lai noticētu evolūcijas teorijai, ticībai jābūt daudz fanātiskākai, nekā, lai noticētu saprātīgas radīšanas iepējamībai. Diemžēl evolūcija nav vienīgā teorija, kuru cilvēcei uzspiež kā absolūti patiesu, lai gan tā ir tikai dažu ideoloģisko grupu interesēm kalpojoša konstrukcija, ar kuru valdīt pār cilvēku prātiem. Vienīgās zāles pret šādu “zombēšanu” ir zināšanas un patiesība. Šodien globālajā tīmeklī var atrast milzum daudz informācijas gan par evolūcijas teorijas vājajiem punktiem, gan kreacionistu pētījumiem, kas pierāda radīšanas teoriju. Meklējiet, uzziniet un izdariet pareizos secinājumus. “Atzīstiet Patiesību, un Patiesība darīs jūs brīvus” (Jāņa ev. 8:32).

© Laikmeta zīmes, Ervīns Jākobsons (materiālu kompilācija, redakcija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru