Nejaušība vai Dievs – kas bija iesākumā? 1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Par šo un to | Publicēts 31-07-2019

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Par Visuma, Saules sistēmas un Zemes rašanos, tāpat par dzīvības izcelsmi gadsimtu gaitā izteikts daudz hipotēžu un teoriju. Galvenās no tām - dzīvības nejaušas un neplānotas izcelsmes jeb evolūcijas teorija un augstāka Saprāta plānota un vadīta radīšanas jeb kreacionisma teorija. Pastāv vēl citas teorijas, taču šīs divas par cilvēku prātiem un pasaules uzskatu konkurē vissīvāk. Abām teorijām ir savi plusi un savi mīnusi. Katram pašam jāizšķiras, kura teorija šķiet loģiskāka un pārliecinošāka, kurai ticēt un kurai nē. Bet, lai tas notiktu, nepieciešams noteikts zināšanu un informācijas kopums par katru no tām. Šobrīd kā pierādīta un zinātniska mums tiek uzspiesta tikai viena teorija, kaut patiesībā tai ir acīmredzami trūkumi un tā ir lielā mērā ideoloģizēta. Cerams, šis raksts palīdzēs jums iepazīties ar līdz šim, iespējams, maz zināmiem faktiem un argumentiem, pārdomāt tos un izdarīt prāta loģikā un iekšējā pārliecībā balstītu izvēli.

****

Cilvēciskais saprāts vai Dievs?

Lielu zinātnisku atklājumu bums ir dažu pēdējo gadsimtu fenomens. Pēdējo 200 gadu laikā zinātnes un tehnoloģiju attīstība pavirzījusies uz priekšu vairāk nekā iepriekšējos 6000 gados, kopš zināma cilvēces rakstītā vēsture. Pašreizējā laikmetā dzīvojuši un dzīvo gandrīz 90% pasaules zinātnieku. Kurp vien lūkojamies, visur redzam grandiozus, pat dramatiskus pierādījumus cilvēka spējai atklāt vai izgudrot kaut ko jaunu. Un tomēr, lai kādā zinātniskās pētniecības vai tehnoloģiju attīstības sfērā cilvēks iespiestos, tik un tā izrādās, ka Māte Daba visās šajās jomās ir tālu priekšā cilvēka prātam un pretendē uz pirmo un galveno vietu pasaules uzbūves “tehnoloģijās”. Ar ko tas izskaidrojams?

Lai to saprastu, vispirms jānoskaidro, ko īsti saprast ar jēdzienu “Māte Daba” vai vienkārši “daba”. Daudzi cilvēki, pat ja tā neuzskata, šo vārdu lieto ar tādu izteiksmi, kas liek domāt par dabu kā savā ziņā dzīvu būtni, personu, saprātu. Izteicieni “daba radīja”, “daba veidoja”, neviļus vedina pieņemt, ka runa ir par kādu saprātīgu būtni, kura spēj domāt, plānot, radīt un veidot. Šāda dabas personificēšana savā būtībā ir reliģiska, kaut cilvēki, kas šādas frāzes lieto, parasti nav īpaši reliģiozi un personificētam Dievam netic. Ne velti latviešu pagāniskajā dzīvesziņā daba un tās izpausmes personificētas dažādās dievībās - Meža Mātē, Vēja Mātē, Lauku Mātē un citās. Piedēvējot dabai (radībai) spējas pašai kaut ko radīt, cilvēki neaizdomājas, ka ar to būtībā norāda uz saprāta un dievišķīguma elementu tajā, ko mēs saucam par dabu. Bet varbūt aiz šī jēdziena patiesi slēpjas nojausma par dievišķu Saprātu - Radītāju?

Lūk, tikai daži no sasniegumiem, kuros cilvēkus jau sen pārspējusi tā sauktā Daba.

Gaisa kondicionēšana un bišu strops. Lai visparastākajā bišu stropā saglabātu dzīvību bišu kūniņām to attīstības procesā, nepieciešams uzturēt stabilu +350C temperatūru. Šāda pastāvīga temperatūra iespējama, pateicoties bišu-inženieru gudri iekārtotajai stropa konstrukcijai un gaisa kondicionēšanas prasmei. Nemainīga temperatūra stropā tiek saglabāta pat tad, ja ārpus stropa tā mainās +/-20 grādu robežās. Ievērojiet - nav runa par cilvēku konstruētām “bišu mājām”, bet stropiem, kādus bites veido, pateicoties saviem dabīgajiem instinktiem. Kas iemācījis bitēm gaisa kondicionēšanu?

Navigācija un putni. Mēs zinām, ka gājputni visā pasaulē ik rudeni dodas tūkstošiem kilometru garā ceļojumā, lai ziemu pārlaistu siltākos platuma grādos, bet pavasarī nekļūdīgi atrod ceļu mājup - uz vietu, kur piedzimuši un uzauguši. Piemēram, Klusā okeāna putns tārtiņš, kurš ligzdo Aļaskā, pārziemo Havaju salās, kas atrodas 3500 kilometru no Aļaskas piekrastes. Vēl lielāks brīnums ir tas, ka šo putnu mazuļi uz pārziemošanas vietām izlido vairākas nedēļas pēc vecākiem - vieni paši un bez gida. Līdzīgas navigācijas prasmes ir arī daudziem jūras iemītniekiem - zivīm, bruņurupučiem, jūras zīdītājiem. Kas iemācījis putniem un citiem dzīvniekiem šīs precīzās navigācijas prasmes?

Objektīvs un cilvēka acs. Jūtīgs eksponometrs, tieša automātiskā fokusēšana, platleņķa objektīvs, lieliska izšķiršanas spēja - tādas ir cilvēka acs apbrīnojamās īpašības. Un kaut arī cilvēka radītajiem foto, tele un citu veidu objektīviem ir dažas īpašības, kādas nav cilvēka acij, tik un tā cilvēka acs kā optiska ierīce pārspēj jebkuras radītas optikas būtiskākās iespējas. Kas konstruējis cilvēka aci?

Mehāniskais sūknis un cilvēka sirds. Kuru automātiku gan var salīdzināt ar cilvēka sirdi, kas izplešas un saraujas 100 000 reizes diennaktī un paredzēta vismaz 70 gadu nepārtrauktai darbībai bez apstādināšanas un remonta? Tiesa, grēka graujošās ietekmes un no tā izrietošo slimību dēļ, šodien dažkārt nākas sirdi “remontēt” pirms “garantijas termiņa” beigām un reizēm tā arī neiztur šo termiņu, tomēr sākotnēji tā tas nav bijis paredzēts. Kas radījis sirdi - šo ilgtspējīgāko sūkni pasaulē?

Dators un cilvēka smadzenes. Cilvēka smadzenes ir ļoti sarežģīts aparāts. Šajā “datorā” ir vairāk nervu trašu nekā visas pasaules telekomunikāciju sakaros kopā. Smadzenēs nonāk elektroimpulsi no 200 000 dzīvām siltumjutīgām šūnām, no 500 000 šūnām, kas sajūt spiedienu, no 3-4 miljoniem sāpju jutīgām šūnām. Smadzenēs nonāk signāli no acīm, ausīm, deguna un zonām, kas reaģē uz garšu un pieskārieniem. Smadzenes šķiro un uzkrāj visus šos impulsu miljonus, lai dotu komandu cilvēka ķermeņa daļām izpildīt dažādus uzdevumus. Kas radījis šo fantastisko skaitļojamo mašīnu?

Smadzenes vienlaicīgi apstrādā pārsteidzošu informācijas daudzumu, uztver krāsas un objektus, kurus cilvēks redz, apkārtējās vides temperatūru, skaņas. Smadzenes fiksē emocionālas izjūtas, domas, atmiņas, vienlaikus sekojot ķermeņa pastāvīgajām funkcijām - elpošanai, acu plakstiņu kustībai, izsalkuma sajūtai, roku muskuļu kustībām. Smadzenes apstrādā vairāk nekā miljons impulsu sekundē un izvērtē katra impulsa svarīgumu, atsijājot relatīvi nesvarīgākos. Kurš gan varētu iedomāties, ka šāda pārsteidzoša “datora” rašanās ir nejaušības rezultāts? Kad izplatījumā palaiž kosmosa kuģi, mēs esam pārliecināti, ka to nav radījis mērkaķis, bet gudri un zinoši cilvēki. Kāpēc tad daudzi joprojām uzskata, ka cilvēks un viņa smadzeņu unikalitāte radusies nejaušu ķīmisku un fizikālu procesu rezultātā, nevis tos radījis kāds par cilvēku daudz gudrāks un zinošāks Saprāts?

Augstākminētie un daudzi citi cilvēka izgudrojumi neapšaubāmi ir ievērojami zinātnes sasniegumi un liecina par cilvēciskā saprāta augsta līmeņa darbību. Tomēr, ja jau šie cilvēces izgudrojumi ir tik līdzīgi dabas radītajiem, būtu loģiski pieņemt, ka arī aiz dabas “sasniegumiem” jābūt augsta līmeņa Saprātam. Ja skaitļojamā mašīna ir konstruēta līdzīgi cilvēka smadzenēm, rodas jautājums - kas konstruējis pašas smadzenes? Arī tās taču kādam bija “jāizgudro” un “jānoregulē” noteiktu uzdevumu veikšanai, pretējā gadījumā domāšanas procesi tajās rastos tikai no gadījuma uz gadījumu un uz tiem nevarētu paļauties. Tāpēc vēl pirms cilvēka domātspējas attīstības bija jābūt kādam augstākam Saprātam, kas radīja pašu cilvēku. Kas ir šis Saprāts? Varbūt tā ir Dieva radošā doma?

Cilvēki bieži jautā - kas ir Dievs? Vai tā ir konkrēta Persona vai tikai abstrakta Visuma enerģija? Vai Dievs ir visvarens? Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir viena - lūkojieties dabā un domājiet ar prātu. Domājiet par neskaitāmajām zvaigžņu pasaulēm Visumā, par neatkārtojamo inženiertehnisko un māksliniecisko risinājumu un savstarpējo mijiedarbību, kādu redzam pasaules uzbūvē. Bībelē teikts: “Ko par Dievu var zināt, tas viņiem [cilvēkiem] ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties” (Romiešiem 1:19,20).

Dieva spēks un neredzamās īpašības ir saskatāmas Viņa darbos - tātad dabā. Piemēram, monarhtauriņa smadzenes nav lielākas par magoņu sēkliņu, tomēr tas spēj migrēt gandrīz 3000 kilometru no Kanādas uz kādu mežu Meksikā, orientējoties tikai pēc Saules. Kā tauriņš nosaka ceļu, ja Saule maina savu atrašanās vietu pie debesīm? Šī tauriņa smadzenes veidotas tā, ka tas spēj koriģēt lidojuma kursu, ņemot vērā Saules kustību pie debesjuma. Cits tikpat unikāls veidojums ir spāres acs. Spārei ir divas saliktās acis, un katrai no tām ir ap 30 tūkstošiem lēcu. Spāres smadzenes spēj atšifrēt signālus, kas pienāk no šīm lēcām, un pamanīt pat visniecīgāko kustību tuvumā. Šie ir tikai daži no tūkstošiem piemēru, kas liecina par intelektuāla saprāta klātbūtni radītajā dabā. Dabā valda pārsteidzoša harmonija un mijiedarbība. Visi dzīvie organismi un ekosistēmas ir atkarīgas viena no otras un nespēj izdzīvot viens bez otra. Viss patiesi ir radīts brīnišķīgs un perfekts, kā to pauž Bībele.

Neatsverama Dieva dāvana ir ūdens. Neviena dzīva būtne nevar dzīvot bez tā. Visi augi, dzīvnieki un cilvēki sastāv galvenokārt no ūdens. Ūdens ļauj mums dzīvot vidē ar straujām temperatūras svārstībām, saglabājot stabilu ķermeņa temperatūru. Ūdens šķīdinošās īpašības nodrošina, ka tūkstošiem ķīmisko elementu, minerālvielu un barības vielu tiek iznēsātas pa visu ķermeni un nonāk pat sīkākajos asinsvados. Kā ķīmiski neitrāla viela ūdens nodrošina barības, minerālvielu un medikamentu uzsūkšanos organismā. Ūdenim ir unikāls virsmas spraigums, tāpēc augos tas var plūst pretēji gravitācijai, nogādājot barības vielas pat visaugstāko koku galotnēs. Ūdens sasalst no augšas uz leju un ir plūstošs, tādā veidā nodrošinot zivīm dzīvību ziemā. Ap 97% ūdens uz zemeslodes atrodas jūrās un okeānos. Iztvaikošanas laikā sāls atdalās no okeānu ūdens un izveido mākoņus, lai izkliedētu ūdeni pa visu zemes virsmu, kas ir vitāli nepieciešams veģetācijas, dzīvnieku un cilvēku izdzīvošanai. Tā ir perfekta attīrīšanas un apgādes sistēma, kas nodrošina dzīvību uz Zemes.

Visuma, tostarp planētas Zeme uzbūve ir visprecīzākais inženiertehniskais risinājums, kāds jebkad pieredzēts. Bez Saules siltuma nekas dzīvs uz šīs planētas nevarētu pastāvēt. Tomēr, ja Saules enerģiju palielinātu vien 10 reizes, zemeslode pārvērstos kūpošā pelnu kaudzē. Zeme atrodas absolūti ideālā attālumā no Saules. Ja Zeme atrastos kaut nedaudz tālāk, viss dzīvais uz tās nosaltu, ja tuvāk - sadegtu. Pat visniecīgākās pārmaiņas Zemes novietojumā attiecībā pret Sauli padarītu dzīvību neiespējamu. Taču Zeme saglabā šo ideālo attālumu, riņķojot ap Sauli ar ātrumu 108 000 kilometru stundā, turklāt tā riņķo arī ap savu asi, tā nodrošinot nepieciešamo virsmas sasilšanu un atdzišanu ik dienas. Arī Mēness, ņemot vērā tā lielumu un gravitāciju, atrodas ideāli precīzā attālumā no Zemes. Ja tas atrastos kaut mazliet tālāk vai tuvāk, nebūtu iespējama okeāna ūdeņu nemitīga atrašanās kustībā un plūdmaiņa, kas nepieļauj ūdeņiem pārpludināt zemi.

Zemes ideālie izmēri un tiem atbilstošais gravitācijas spēks uztur plānu no slāpekļa un skābekļa gāzēm sastāvošu atmosfēras slāni, kas ir tikai 90 kilometru biezs un apņem visu Zemes virsmu. Ja Zeme būtu kaut nedaudz mazāka, atmosfēra nebūtu iespējama, līdzīgi kā tas ir uz Merkūrija. Ja Zeme būtu kaut nedaudz lielāka, atmosfērā ietilptu arī brīvais ūdeņradis, kā tas ir uz Jupitera. Dzīvība nebūtu iespējama. Zeme ir vienīgā zināmā planēta, kuras atmosfēras slānī ietilpstošo gāzu sastāvs spēj nodrošināt augu, dzīvnieku un cilvēku dzīvību. Kas bija tas izcilais inženieris, kurš līdz milimetra tūkstošdaļai izplānoja precīzas devas, attālumus un enerģijas jaudas, lai šī pasaule varētu pastāvēt?

Vai patiešām visa šī sarežģītā pasaules uzbūve un ekoloģiskās sistēmas radušās nejaušas sakritības rezultātā, kā to apgalvo evolūcijas teorijas piekritēji? Diezgan neticami. Izcilais angļu astronoms Frederiks Hoils pierādījis, ka nejaušu aminoskābju savienojumu veidošanās organismā no matemātikas viedokļa ir absurds. Lai demonstrētu nejaušības pieņēmuma vājumu, viņš izmantoja analoģiju. Cik liela ir iespēja, ka viesuļvētrai brāžoties pāri izgāztuvei, kur atrodas lidmašīnas detaļas, nejauši no tām tiktu salikts gatavs lidaparāts pacelšanās kārtībā? Šāda varbūtība līdzinās nullei un ir pilnīgi neticama. Tad varbūt derētu padomāt par to, ka šo sarežģīto pasauli tomēr veidojis Radītājs?

Kas ir dzīvības autors?

Pasaulē ir vairākas dzīvības rašanās teorijas. Viena no tām ir tā sauktā spontānās izcelsmes teorija, kuras pazīstamākais pārstāvis bija Aristotelis. Saskaņā ar šo teoriju, nedzīvās matērijas daļiņas varēja saturēt sevī “dzīvības spēku”, kas labvēlīgos apstākļos radīja reālu dzīvību. Šo teoriju 1765.gadā atspēkoja itāļu zinātnieks Lazaro Spalancani, kurš dažādos katlos vairākas stundas vārīja augu un dzīvnieku izcelsmes paraugus, ko pēc tam uzglabāja slēgtos traukos. Viņš pārliecinājās, ka no nedzīva jauna dzīvība nerodas. Tieši pretēji - traukā, kas nebija noslēgts, paraugi saskāba vai sapelēja. Šodien teju visi zinātnieki atzīst, ka dzīvu organismu rašanās no nedzīviem nav iespējama.

Cita dzīvības izcelšanās hipotēze ir tā sauktā panspermijas teorija, kas apgalvo, ka pirmās dzīvībai raksturīgās organiskās vielas un pirmās dzīvās šūnas tikušas atnestas no kosmosa. Kā pierādījumu min meteorītos atrastās organiskās vielas un pat baktērijām līdzīgas atliekas. Zinātniski šķietami nopietnāka ir dzīvības bioķīmiskās izcelšanās teorija, kuras pamatā ir tēze, ka noteiktos apstākļos organisko vielu molekulas varēja rasties no neorganiskām vielām. Pēc tam šīs primitīvās šūnas sāka vairoties, turpmākās evolūcijas procesā radot šūnas, kas spēja veikt fotosintēzi. Tās rezultātā Zemes atmosfērā radās un uzkrājās lielāks skābekļa daudzums, līdz ar ko izveidojās ozona slānis un attīstījās aerobie organismi. Pēc tam radās eikariotiskās šūnas un palielinājās bioloģiskā daudzveidība.

Teoriju, ka dzīvība uz Zemes radusies no neorganiskās pasaules daļiņām, nenoskaidrotu, saprāta nevadītu procesu ietekmē, atbalsta galvenokārt pētnieki, kas netic Dieva eksistencei un Bībelei kā patiesam izziņas avotam. Saskaņā ar šo teoriju, kādā brīdī radies kāds baktērijai līdzīgs organisms, kurš pats spējis dalīties, un no kura pamazām izveidojās visas mūsdienās pastāvošās dzīvo organismu sugas. Arī ārkārtīgi sarežģītais cilvēka organisms it kā izveidojies no vienas primitīvas baktērijas. Pretēji tam, saprātīgā pirmsākuma jeb kreacionisma mācība uzskata, ka bioloģiskās sistēmas dabā ir tik sarežģītas, ka tās nevarēja rasties nejaušu mutāciju ceļā. Organismu lielā sarežģītība ir pierādījums tam, ka dzīvību radījis inteliģents Radītājs, ar ko parasti saprot Dievu.

Darvinisms - zinātne vai sociāla konstrukcija?

Šobrīd populārākās ir divas dzīvības izcelšanās teorijas - evolucionārā un radīšanas. Evolūcijas teorijas piekritēji pretendē uz absolūtu zinātniskumu, bet saviem oponentiem, radīšanas teorijas piekritējiem, cenšas piedēvēt nezinātnisku, uz reliģiskiem mītiem balstītu pieeju. Tomēr tā nav tiesa, jo ja atmetam teologus un vienkārši ticīgus ļaudis, tad zinātnes jomas pārstāvji kreacionisti ir tādi paši zinātnieki kā jebkuri citi. Tāpat kā visi zinātnieki, arī viņi izvirza hipotēzes un veic eksperimentus. Vienīgā atšķirība - kreacionistu zinātniskās darbības pamatā ir pieņēmums, ka pasauli radījis kāds augstāks Saprāts, konkrēti - Bībeles Dievs, savukārt evolūcijas piekritēji darbojas no pretēja skatupunkta - Dieva nav un viss, kas radies uz šīs zemes, ir tikai matērijas fizikālu un ķīmisku procesu rezultāts.

Kreacionisms ir daudz vecāks par evolūcijas teoriju. Līdz 19.gadsimtam visa zinātne darbojās, balstoties uz pieņēmumu, ka pasauli radījis Dievs. Tieši kreacionistu uzdevumā Čārlzs Darvins 1831.gadā devās ceļojumā apkārt pasaulei ar mērķi savākt zinātnisku materiālu, kas pierādītu radīšanas teorijas patiesumu. Tikai mūža norietā viņš mainīja uzskatus un 1859.gadā izdeva grāmatu “Sugu izcelšanās”, kurā izvirzīja evolūcijas teoriju - mācību par visa dzīvā eksistences cīņu un pielāgošanos. Pats Darvins savu jauno pieņēmumu apzīmēja vien par “hipotēzi” - par “zinātnisku” un neapstrīdamu teoriju to padarīja Darvina ateistiskie sekotāji. Par to, ka Darvina hipotēze nav zinātniski pierādīta teorija, bet tikai pieņēmums, liecina arī tas, ka abos Darvina darbos “Sugu izcelšanās” un “Cilvēka izcelšanās” vārdu savienojums “varam pieņemt” un līdzīgas frāzes atkārtojas 800 reižu.

Evolūcijas teorijai ir milzum daudz neatbildētu jautājumu, kurus šīs teorijas piekritēji nespēj ticami paskaidrot. Šī teorija radās laikā, kad neeksistēja ne mikrobioloģija, ne ģenētika, un nebija zināmi iedzimtības likumi. Akadēmiskās aprindās tolaik noticēja, ka dzīvība var rasties arī no nedzīvā. Darvinisms runā tikai par vienu evolūcijas tipu - makroevolūciju, tas ir dzīvības spontānu sākumu, kad no viena organisma radušās visas dzīvās būtnes, kādas pazīstam, ieskaitot baktērijas, kukaiņus, dzīvniekus, zivis un augus. Turklāt Darvina teorija, kā to pasniedz tās piekritēji, uzskata, ka dzīvības rašanās uz Zemes ir pilnīgi nejaušs un bezmērķīgs process, kas izslēdz jebkādu “teiskās evolūcijas” ideju, kura paredz, ka evolucionārām izmaiņām licis notikt Dievs. Klasiskā darvinisma piekritēji nevēlas pat pieļaut domu, ka evolūcijas procesā būtu piedalījies kāds augstāks Saprāts - Radītājs.

Darvinisms nav empīriska, bet uz interpretācijām balstīta hipotēze. Daudzi domā, ka evolūcijas teorija ir zinātniski pierādīta, taču tā nav. Gluži vienkārši tāpēc, ka dzīvības pirmreizējo rašanos nevar pierādīt eksperimentāli. Evolūcijas teorija ir tikai viena no versijām par to, kā tas varēja notikt, turklāt gaužām nepilnīga versija. Evolūcijas piekritēji nespēj izskaidrot, kā dzīvie organismi varēja sākt eksistēt. Dzīva šūna sastāv no procesiem, kurus var raksturot kā nereducējami sarežģītus. Šūna nespēj attīstīties pakāpeniski, līdz ar to visai sistēmai, kas pieļauj tās rašanos, bija jāeksistē uzreiz un vienlaicīgi. Tikai vienas sistēmas daļas attīstība būtu bezjēdzīga un, saskaņā ar to pašu evolūcijas teoriju, atstātu organisma pārejas formu nelabvēlīgā stāvoklī, samazinot tā izredzes izdzīvot. Turklāt daudzi zinātnieki uzskata, ka Zemes tā laika atmosfēras sastāvs iznīcinātu jebkuru dzīvību veidojošu ķēdes reakciju. Zinātne nepiedāvā nevienu ticamu dzīvu šūnu rašanās modeli, kas būtu visu zinātnieku akceptēts.

Faktiski visi zinātnieki, evolūcijas teorijas piekritējus ieskaitot, runā par dzīvās šūnas sarežģīto uzbūvi un mērķtiecīgo darbību, kā arī visu sarežģīto komponentu sistēmu, kas nepieciešama, lai uzturētu dzīvību. Kaut arī fakti runā paši par sevi, evolūcijas teorijas piekritēji tomēr noliedz saprātīga Radītāja esamību. Ievērojamais bioķīmiķis Maikls Bihi grāmatā “Darvina melnā kaste: bioķīmijas izaicinājums Darvina teorijai” uzskatāmi demonstrē, ka dzīva šūna ir pārāk sarežģīts organisms, atkarīgs no pārāk daudzām savstarpēji saistītām daļām, lai varētu būt izveidojusies pakāpeniski laika gaitā. Bihi norāda, ka šūna ir nereducējami sarežģīta sistēma un jebkuras tās daļas likvidēšana radītu visas sistēmas sabrukumu. Viņš uzsver, ka šūnu pētniecība liecina par intelektuāla prāta klātbūtni to radīšanā. Pats Bihi tic, ka Intelektuālais Dizaineris, uz kuru norāda viņa bioķīmiskie atklājumi, ir Dievs, bet arī uzsver, ka zinātne ar saviem resursiem nav spējīga noskaidrot šā Dizainera patieso identitāti.

Evolūcijas teorijā nekad nav tikušas adekvāti izskaidrotas apbrīnojamā konstrukcija un mērķtiecība, kas redzama katrā dzīvā šūnā un struktūrās, kuras veido dzīvus organismus. Izcils piemērs tam ir DNS - kods, ko veido tikai četras aminoskābes, tomēr tieši pēc tā visas dažādās dzīvības formas tiek atdarinātas kā pēc instrukcijas. Cik daudz informācijas satur DNS? Salīdzināsim informācijas apjomu, kas ietilpst vienā gramā DNS un vienā kompaktdiskā. Diskā var ierakstīt informāciju, kādu, piemēram, satur visai bieza vārdnīca. Taču viens grams DNS var saturēt tikpat daudz informācijas, cik triljons kompaktdisku! Citiem vārdiem sakot, ar vienu tējkaroti DNS pietiktu, lai uzglabātu ģenētisko informāciju par cilvēkiem, kuru skaits 350 reizes pārsniedz pašreiz uz zemes dzīvojošo skaitu.

Kā tik sarežģīts un precīzs kods ar tik ietilpīgu informācijas daudzumu varēja izveidoties nejauši? Nepastāv kāds pašģenerējošs kods, jo katrs kods ir saskaņots attēlojums tam, ko tas pārstāv. Tikai tam, kurš zina kodu, ievērojot iepriekš izvēlētos šifrēšanas noteikumus, informācija kļūst saprotama. Pieņēmums, ka vairāki tūkstoši mutāciju varēja radīt gan lidojošus putnus, gan peldošas zivis, kā to apgalvo darvinisti, patiesībā ir nezinātnisks absurds. Dabā šāda secīga mutācija nav sastopama. Arī fosilijas runā pretī šādam scenārijam. Piemēram, straujais dzīvās dabas daudzveidības pieaugums tā sauktajā Kembrija eksplozijā radās pēkšņi un uzreiz. Uzskatīt to par nejaušību nav nopietni.

Viens no vājākajiem evolūcijas teorijas punktiem ir dzīvo organismu pārejas formu absolūts trūkums fosiliju atradumos, bet tas ir ļoti būtiski, lai no zemāk attīstīta organisma rastos augstāk attīstīta dzīvības forma. Jau Darvins bija spiests atzīt, ka fosilijas jeb pārakmeņojumi nopietni liecina pret viņa teoriju. Evolūcija nevar notikt lēcienveidīgi - tā vienmēr pieprasa pārejas formas. Šīs formas nevar būt fragmentētas - jābūt nepārtrauktai pārejai. Piemēram, ja gribat no melna suņa iegūt baltu suni, jāiziet cauri starpformām - raibs, svītrains, arvien mazākiem plankumiņiem un tikai tad pilnībā balts. Bet neviens suns nekad netransformēsies par kaķi. Tāpat lācis, ķerot ūdenī zivis, nevar evolucionēt par vali, zivis un reptiļi nevar pārtapt putnos vai zīdītājos. Bez reālām pārejas formām šī teorija nedarbojas. Bet, ko mēs redzam dabā šodien? Strikti izteiktu vienu tipu ar raksturīgām sugas pazīmēm - ja tas ir kaķis, tad tas ir kaķis, nevis pa pusei kaķis, pa pusei suns. Arī izrakteņi apliecina, ka attīstība no primitīvā uz sarežģīto nekad nav notikusi. Visas dzīvības formas dažādos laika posmos ir parādījušās uzreiz un pilnībā izveidotas. Skudra tālā senatnē ne ar ko neatšķīrās no sava mūsdienu pēcteča.

Neatbildētu jautājumu evolūcijas teorijā ir tik daudz, ka darvinisti vairākas reizes pat mēģinājuši apzināti viltot pierādījumus, uzdodot atrastos dzīvnieku fosiliju kaulus par sugu starpposmiem. Tā sākumā arheopteriksu centās uzdot par rāpuļa un putna starpposmu. Taču, rūpīgāk izpētot atrastos eksemplārus, atklājās, ka arheopterikss ir pilnvērtīgs putns. Līdzīgi bija ar celekantu - zivi, kurai evolucionisti piedēvēja plaušu un kāju esamību. Šī zivs nereti tika attēlota skolu mācību grāmatās, uz kājām rāpjoties laukā no ūdens. Taču 20.gadsimtā Dienvidāfrikas piekrastē un citur par sen izmirušu uzskatītais celekants nokļuva zvejnieku tīklos. Izrādījās, ka tā ir pilnvērtīga zivs, kurai nav ne plaušu, ne ekstremitāšu. Šodien skolu programmās celekantus kā evolūcijas pierādījumu vairs nepiemin.

Tāpat ir ar cilvēka izcelšanos. Saskaņā ar evolūcijas teoriju, cilvēks attīstījies no dažādām cilvēkveidīgo primātu sugām. Laiku pa laikam zinātnieki atrod dažādu cilvēkveidīgu būtņu fosilijas, ko pasludina par sensacionālu pierādījumu evolūcijas teorijai. Taču paiet laiks, un daudzi no šiem atradumiem tiek atzīti par kļūdu. Tās izrādījušās vien dažādu siltasiņu dzīvnieku kaulu kombinācijas, kam ne ar cilvēkiem, ne pērtiķiem nav nekāda sakara. Iespējams, ka šādu primātu veidi patiešām ir dzīvojuši, taču tas nekādi nepierāda, ka tie būtu homo sapiens priekšteci. Tomēr šo dzīvnieku galvaskausi joprojām kalpo par pamatu Darvina sekotāju doktrīnām. Lai gan pēc galvaskausa nav iespējams noteikt ne ādas, ne apmatojuma izskatu, evolūcijas piekritēji apveltī pērtiķu galvaskausus ar cilvēciskām grimasēm, ieliek acu dobumos cilvēcīgas acis un izliek apskatei kā pierādījumu savai teorijai. Šādām rekonstrukcijām nav zinātniskas vērtības. Zindžantropi jau izslēgti no mācību literatūras, bet neandertāliešus daudzi zinātnieki pārstājuši uzskatīt par cilvēku tiešajiem priekštečiem, bet gan atsevišķu sugu. Savukārt gadu desmitiem popularizētais Piltdaunas cilvēks izrādījies rupjš viltojums, bet Nebraskas cilvēku rekonstruēja pēc viena vienīga atrasta zoba, kurš vēlāk izrādījās izmirušu pekaru sugas zobs.

Pieņemts uzskatīt, ka cilvēku paaudzes mainās vidēji ik pēc 20 gadiem. Simts gados piecas paaudzes. Ja pieņem, ka cilvēki dzīvo jau miljons gadu, sanāk simtos tūkstošu mērāms paaudžu skaits. Rauga šūna dalās ļoti ātri un šos vairākus simtus tūkstošu paaudžu “izskrien” divu gadu laikā. Tomēr nekādas pārmaiņas nenotiek - jauni, iepriekš nezināmi gēni rauga šūnās nerodas pat simtiem tūkstošu paaudžu laikā. Kā tad var apgalvot, ka cilvēks, kurš ir daudz komplicētāks par rauga šūnu un daudz mazāk piemērots izdzīvošanai, ir mainījies ātrāk un būtiskāk par šo mikroorganismu? No loģikas viedokļa tāds apgalvojums ir muļķīgs. Cilvēks var būt lielāks vai mazāks augumā, resnāks vai tievāks, gaišākiem vai tumšākiem matiem, ar citām gēnos ierakstītām variācijām, taču savā būtībā ne par mata tiesu nav mainījies kopš radīšanas brīža. Nekas neliecina, ka gadsimtu gaitā cilvēkam būtu nācis klāt kāds jauns gēns. Tieši pretēji - ģenētiķi ir pierādījuši, ka visi mūsdienās dzīvojušie cilvēki cēlušies no viena vīrieša un vienas sievietes (Bībeles Ādams un Ieva?), un tas noticis salīdzinoši nesenā laika periodā. Ģenētikas zinātne būtībā pasludina nāves spriedumu evolūcijas teorijai.

Arī vēsture liecina pret evolūcijas teoriju. Saprātīgs cilvēks uz vēstures skatuves parādījās pārsteidzoši pēkšņi. Lai gan pēc evolūcijas teorijas viņš esot eksistējis vismaz divus miljonus gadu, visu šo laiku cilvēks neuzcēla ne paliekošas celtnes, ne atstāja kādus rakstu pieminekļus. Divi miljoni gadu ir ļoti ilgs laiks, tomēr tajā nav pamanāma nekāda cilvēka attīstība. Un tad apmēram 6-4 tūkstošus gadus pirms Kristus cilvēks pēkšņi parādās jau kā augsti attīstītas kultūras pārstāvis, kas patiesībā ne ar ko neatšķiras no mūsdienu cilvēka. Ēģipte, Šumeru, Babilonijas un citas augsti attīstītas, ar tehnoloģijām un rakstītprasmi bruņotas civilizācijas parādījās pēkšņi, un nav nekādu vēsturisku pierādījumu, ka tās būtu ilgstošas, miljoniem gadu ilgas attīstības rezultāts. Kā iespējams, ka ēģiptieši mācēja būvēt piramīdas un babilonieši tempļus, kādus pat ar mūsdienu tehnoloģijām būtu diezgan sarežģīti uzcelt?

Diemžēl darvinisti savu viedokli pasludinājuši par vienīgo zinātnisko, kaut evolūcijas teorijā valda pamatīgs neatbilstību juceklis. Bet, ja jau evolūcijas problēmas ir tik acīmredzamas, kāpēc daudzi zinātnieki joprojām apgalvo, ka evolūcija ir vienīgā patiesība? Evolucionārbiologs un ģenētikas speciālists Ričards Levontins par to teic: “Mēs nostājamies zinātnes pusē, neskatoties uz nepārprotamajām aplamībām, kas parādās dažos tās aspektos, [..] par spīti zinātnieku tolerancei pret nepamatotām un vāji pamatotām hipotēzēm, jo mums ir svarīga nodošanās - nodošanās materiālismam.” Šī negaidīti vaļsirdīgā atzīšanās pierāda, ka sekulārajā zinātnē pastāv ideoloģiski tendētas teorijas, kuras tiek uzskatītas par neapstrīdamām, lai gan tās nav zinātniski pierādītas. Līdz ar to šādas teorijas nav vis zinātnes, bet drīzāk ticības jautājums, kuru pamatā nav objektīvi eksperimenti, bet dogmatiski pieņēmumi. Apbrīnojami, ka cilvēce ļāvusi sev uzspiest šādas teorijas kā vienīgo zinātnisko pasaules uzskatu, kura apšaubīšana tiek pielīdzināta tumsonībai un fanātismam.

Rodas jautājums - ja evolūcijas teorija ir aplama, kas cits varētu būt atbildīgs par dzīvības rašanos uz Zemes? Patiesībā pat darvinisti zina vai vismaz nojauš neizbēgamo atbildi uz šo jautājumu - tas ir Radītājs. Daudzi zinātnieki, kas citādi piekrīt darvinismam, tomēr nespēj noliegt kāda Saprāta esamību, kurš tā vai citādi piedalījies radīšanas procesā. Tā britu 19.gadsimta biologs Alfrēds Rasels Volless, kurš tāpat kā Darvins uzskatīja, ka dzīvās būtnes evolucionējušas dabiskās izlases ceļā, kādā intervijā atzina: “Tie, kas ir vērīgi un raduši domāt, visur - gan pašās sīkākajās šūnās, gan asinīs, gan uz visas zemeslodes un zvaigžņotajā Visumā - saskata saprātīgu un apzinātu vadību. Īsāk sakot - pastāv kāds Saprāts.” Kas ir šis Saprāts? Vai tas ir Dievs? Par to raksta 2.daļā.

Turpinājums sekos.

© Laikmeta zīmes, Ervīns Jākobsons (materiālu kompilācija, redakcija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (3)

  1. Godīgi sakot, izskatās, ka daudzi dati ir norakstīti no diezgan veciem avotiem un ļoti vienkāršoti. Par cilvēka izcelsmi un vēsturi tas ir pilnīgi jūtams katrā teikumā.
    Neandertālieši noteikti ne no kā nav izslēgti! Ir piem. A.Zubova neandertāliešu reliģijas pētijumi, pie tam viņš ir dziļi ticīgs cilvēks. Nav pat pieminēti ģenētiskais Adams un Ieva, jo ģenētika pierāda, ka visi mūsdienās dzīvojušie cilvēki ir cēlušies no viena vīrieša un vienas sievietes. Un tas ir noticis ne tik senā periodā. Savukārt civilizācijas rašanās saistāma tikai ar lauksaimniecību, un tā, tāpat kā pirmās pilsētas (piemēram Jērika), ir noteikti daži tūkstoši gadu senāka par 4g.t.pr. Kristus.

  2. Jāni,
    šis vairāk ir polemisks raksts un nebūt nepretendē uz dziļi zinātniska apcerējuma statusu. Turklāt, lai kaut nedaudz apskatītu visus kreacionistu zinātnieku pētījumus šajā jomā, vajadzētu veselu rakstu sēriju, jo viena raksta ietvaros šo tēmu var tikai ieskicēt. Šis raksts ir dažādu avotu kompilācija, tāpēc, iespējams, ka kādas ziņas varētu arī būt nepilnīgas. Tomēr būtību jau tas nemaina. Un vēl jau arī rakstam būs 2.daļa.

    Bet par ģenētisko Ādamu un Ievu liels paldies. Tas patiešām ir būtiski un tika palaists garām.

  3. Par bitēm - evolucionisti teiks, ka milj… cik tur gadu laikā pielāgojušās. Bet kopumā, atmetot visu kristīgo pārliecību, es vēl varētu pieņemt evolucionāro pasaules skatījumu, miljardus gadu, nejaušības, pielāgošanās un visu pārējo, ja vien… ne tā dzīvības rašanās.

Uzraksti komentāru