- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

“Perestroika” Padomju Savienībā. Notikumu hronika – 4.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2019. gada 15. jūlijs 07:00 sadaļā Vēsture

Šī ir ceturtā un pēdējā publikācija rakstu sērijā par tā sauktās perestroikas posmu Padomju Savienības vēsturē. Pirmajā daļā apskatījām pārbūves sākumposmu no 1985.gada marta līdz 1987.gada janvārim (lasiet ŠEIT). Otrajā daļā stāstījām par notikumiem no 1987.gada sākuma līdz 1989.gada vasarai (lasiet ŠEIT), kas iezīmējās ar pirmajām jūtamajām pārmaiņām un sabiedrības demokratizāciju, taču arī pirmajām valsts dezintegrācijas pazīmēm. Publikācijas 3.daļā (lasiet ŠEIT) iepazīstinājām ar notikumiem bagātāko perestroikas posmu, kas noslēdzās ar 1991.gada augusta puču. Šajā pēdējā raksta daļā runāsim par īso, bet daudziem maz zināmo laika posmu pēc Augusta puča līdz PSRS likvidēšanai 1991.gada decembrī.

Perestroikas 4.posms (1991.gada septembris - decembris)

Būtībā šo posmu par perestroikas laiku īsti vairs uzskatīt nevar - tas drīzāk bija savdabīgs postperestroikas periods, kad PSRS vēl formāli pastāvēja, taču tās prezidentam un citām varas struktūrām noteikšanas par procesiem valstī tikpat kā nebija nekādas. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vēsture bija nonākusi pie sava loģiskā noslēguma un vienotās boļševiku impērijas pilnīga sabrukuma un likvidācijas juridiskais noformējums bija tikai laika jautājums. Tomēr tieši šajos dažos mēnešos notika paātrināts komunistiskās valsts iekārtas un padomju varas sistēmas demontāžas process, kura rezultātā Padomju Savienība izbeidza pastāvēt.

Pēc Augusta puča PSRS centrālās varas struktūras zaudēja pēdējās cieņas un respekta paliekas un reālā politiskā vara pārgāja republiku valdību rokās. Mēneša laikā savas neatkarības deklarācijas pieņēma lielākā daļa republiku. Lai šo procesu padarītu leģitīmāku, vairākās republikās notika neatkarības referendumi. Savukārt Baltijas valstis jau puča dienās bija pieņēmušas lēmumus par pilnīgas neatkarības atjaunošanu de facto. PSRS vadība varēja šos lēmumus ignorēt, kā tas bija darīts agrāk, tomēr 1991.gada augustā-septembrī Baltijas valstu neatkarību viena pēc otras atzina daudzas pasaules valstis, tā palīdzot baltiešiem kļūt neatkarīgiem arī de iure. Kad Baltijas neatkarību atzina Krievijas Federācija Borisa Jeļcina personā, Gorbačovam 1991.gada 6.septembrī neatlika nekas cits kā PSRS vārdā atzīt Igauniju, Latviju un Lietuvu par brīvām un neatkarīgām valstīm.

Fotomirklis, kad 1991.gada 2.septembrī Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs saņem ziņu par to, ka ASV atzinusi Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Padomju Savienības Komunistiskās partijas darbība tika apturēta tūlīt pēc puča, bet vairākās republikās, tostarp Baltijā, stājās spēkā tās pilnīgs aizliegums. Latvijā PSKP tipa kompartijas darbību apturēja augusta beigās un jau septembrī aizliedza pilnīgi, bet tās līderi Alfrēdu Rubiku kā aktīvu puča atbalstītāju arestēja. 6.novembrī arī Krievijas prezidents Jeļcins izdeva rīkojumu par visu līmeņu PSKP struktūru darbības aizliegumu. Tomēr visu bijušo PSRS republiku lielākā kļūda bija tā, ka nenotika visaptveroša sabiedrības deboļševizācija, līdzīgi denacifikācijai, kādu pēc 2.Pasaules kara piedzīvoja Vācija. Tas ļāva bijušajiem kompartijas funkcionāriem iekļūt jauno neatkarīgo valstu politiskajās, ekonomiskajās un sabiedriskajās struktūrās, joprojām tā vai citādi paliekot varas pozīcijās.

Aizliegtās Latvijas Komunistiskās partijas līdera un Augusta puča atbalstītāja Alfrēda Rubika
arests 1991.gada 23.augustā. Bijušais komunistu līderis vēl cenšas izrādīt ārēju bravūru.

No 1991.gada septembra līdz decembrim Padomju Savienība faktiski atradās divvaldības situācijā. Formāli joprojām darbojās PSRS varas struktūras, taču republikās tām vairs nebija reālas politiskas ietekmes un visas varas funkcijas atradās republiku vadību rokās. Jautājums radās arī par PSRS varas institūciju leģitimitāti. Tautas deputātu kongress vairs netika sasaukts, taču tā vietā tika veidotas Konstitūcijā neparedzētas varas struktūras. Galvenā no tām bija PSRS Valsts Padome, ko izveidoja 1991.gada 5.septembrī, balstoties uz nesen pieņemto likumu “Par valsts varas un vadības institūcijām pārejas periodā”. Padomi veidoja Gorbačovs un desmit republiku prezidenti. Tās uzdevums bija saskaņot ārējās un iekšējās politikas lēmumus, kas skāra visu republiku intereses. Oktobrī tika izveidota arī jauna PSRS Augstākā Padome, taču tajā apvienojās vairs tikai sešu republiku pārstāvji.

Pēc Augusta puča Krievijas prezidents Boriss Jeļcins
jau atklāti norādīja Gorbačovam, kurš šajā valstī ir patiesais saimnieks.

Sakarā ar PSRS Ministru Kabineta priekšsēdētāja Valentīna Pavlova piedalīšanos Augusta pučā, viņu atcēla no ieņemamā amata, bet Kabinets bija spiests atkāpties. Valdības funkcijas tika uzticētas jaunizveidotajai PSRS Tautas saimniecības operatīvās vadības komitejai Ivana Silajeva vadībā. Vēlāk no šīs komitejas atdalīja PSRS Starprepublikānisko ekonomikas komiteju, kuras uzdevumos ietilpa tautas saimniecības vadības koordinācija, ekonomisko reformu un sociālās politikas saskaņošana starp republikām. Lai ekonomisko politiku varētu saskaņot arī ar tām bijušajām republikām, kas no PSRS jau bija izstājušās, pēc pāris mēnešiem komiteju pārdēvēja par Starpvalstu ekonomisko komiteju. Neskatoties uz pūliņiem, PSRS ekonomika 1991.gada nogalē piedzīvoja pilnīgu kolapsu.

Pēdējais PSRS premjers - Starprepublikāniskās ekonomikas komitejas priekšsēdētājs Ivans Silajevs.

Lai arī politiskās centrbēdzes spēki vairs nebija apturami, Gorbačovs tomēr vēl mēģināja glābt PSRS - vai uz jau izstrādātā Savienības līguma pamata, vai jebkurā citā formā. 1991.gada 2.oktobrī lidlaukā “Jubiļeinij” Baikonuras kosmodromā Kazahstānā notika 12 republiku vadītāju tikšanās, lai apspriestu turpmākās sadarbības modeli. 18.oktobrī Kremlī tika parakstīts Ekonomiskās sadraudzības līgums, kura preambulā bija vārdi: “Neatkarīgas valstis, kuras ir vai bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības subjekti, neskatoties uz to, kāds ir to pašreizējais statuss…”. Tas nozīmēja faktisku bijušo PSRS republiku neatkarības atzīšanu. Līgumu parakstīja astoņas republikas - Baltkrievija, Krievija, Kazahstāna, Turkmenistāna, Armēnija, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Uzbekistāna.

Mihails Gorbačovs paraksta Ekonomiskās sadraudzības līgumu 1991.gada 18.oktobrī.

Ekonomiskās sadraudzības līgums atzina dalībvalstu tiesības brīvi izstāties no tā, tiesības ieviest savas nacionālās valūtas, tika izteikts arī priekšlikums taisnīgi sadalīt PSRS zelta rezerves, dimantu un valūtas fondu krājumus starp republikām. Līgums paredzēja privātīpašuma neaizskaramību, kapitālistiskā tipa uzņēmējdarbību un brīvas konkurences nodrošināšanu visās tā dalībvalstīs. 1991.gada 6.novembrī Ekonomiskās sadraudzības līgumam pievienojās arī Moldova un Ukraina.

Ekonomiskās sadraudzības līgumam veltītie avīžu raksti un virsraksti.

Tā paša gada 14.novembrī septiņas formāli vēl PSRS republikas pieņēma lēmumu par jaunas valstu apvienības - Suverēno Valstu Savienības - dibināšanu. Savienība bija paredzēta kā konfederācija ar kopīgiem bruņotajiem spēkiem un ārpolitiku, bet neatkarīgu iekšpolitiku. Tās galvaspilsēta atrastos Minskā, Baltkrievijā. Lēmuma pieņemšanā piedalījās Baltkrievijas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Krievijas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas vadītāji. Jaunās savienības līguma parakstīšana tika nolikta uz 1991.gada 9.decembri. Savienības līguma izstrāde turpinājās visu novembri, tomēr arvien noteiktāk kļuva redzami reālu varas garšu jau izbaidīt sākušo republiku vadītāju centieni republiku konfederāciju aizstāt ar pilnīgi neatkarīgu valstu brīva formāta sadraudzību.

Pēdējais mēģinājums glābt impēriju bija Suverēno Valstu Savienības projekts,
kuru vajadzēja parakstīt 1991.gada 9.decembrī.

1991.gada 1.decembrī Ukrainā notika referendums, kurā par Ukrainas neatkarību nobalsoja absolūtais iedzīvotāju vairākums - pat tādā tradicionāli krieviskā reģionā kā Krima. Šis apstāklis pēc dažu republiku vadītāju domām padarīja PSRS saglabāšanu jebkādā formā par neiespējamu. 8.decembrī Viskuļu ciemā Belovežas gāršā Baltkrievijā sapulcējās triju PSRS dibinātājrepubliku - Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas - prezidenti. Aicināts bija arī Kazahstānas prezidents Nazarbajevs, tomēr viņš neieradās, tā vietā izvēloties tikties ar Gorbačovu Maskavā. Prezidenti konstatēja, ka “sarunas par jauna savienības līguma sagatavošanu ir nonākušas strupceļā, republiku izstāšanās no PSRS objektīvais process un neatkarīgu valstu izveide ir kļuvusi par realitāti”. Tāpēc tika parakstīta vienošanās par jaunas valstu savienības - Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) - izveidošanu.

Trīs republiku prezidenti tiekas Viskuļos Belovežā. No kreisās - Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks, Baltkrievijas prezidents Staņislavs Šuškevičs un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins.

Krievijas vārdā lēmumu parakstīja Boriss Jeļcins un Genādijs Burbulis, Ukrainas vārdā - Leonīds Kravčuks un Vitolds Fokins, Baltkrievijas - Staņislavs Šuškevičs un Vjačeslavs Kebičs. NVS līguma nosacījumu pamatā bija cilvēktiesību ievērošana, savstarpēja iekšpolitikas koordinēšana, ekonomiskā sadarbība, īpaši transporta un sakaru jomās, pilsoņu veselības aizsardzība un apkārtējās vides tīrības saglabāšana, vienota sociālā un migrācijas politika, kopīga cīņa ar organizēto noziedzību, vienota aizsardzības politika un kopēja valstu ārējo robežu aizsardzība. Diemžēl daudzas no šīm idejām praksē nekad netika īstenotas, vai arī Krievija centās tās īstenot uz nevienlīdzības pamata, izmantojot savu pārākumu un politisku šantāžu. Šo iemeslu dēļ no NVS 2005.gadā izstājās Turkmenistāna, gan paliekot tās asociētā locekle, 2008.gadā Gruzija un 2018.gadā - Ukraina.

Triju bijušo vadošo padomju republiku līderi paraksta Belovežas vienošanos.

Saskaņā ar šobrīd atklātībā nonākušām ziņām, Baltkrievijas VDK vadība jau iepriekš bija informēta par gaidāmo “PSRS likvidāciju” Belovežā un šo ziņu nekavējoties nodeva Maskavai. Mednieku pils rezidenci Viskuļos un tās apkārtni aplenca čekas specvienības, gaidot pavēli par “PSRS likvidatoru bandas” arestu. Maskava lika čekistiem palikt pozīcijās un gaidīt turpmākos rīkojumus. Taču nekādas pavēles no Kremļa nesekoja… Gorbačovs vēlāk apgalvoja, ka pavēli par Jeļcina, Kravčuka, Šuškeviča un pārējo arestu nav devis tāpēc, ka baidījies no asinsizliešanas un pilsoņu kara valstī.

Valdības atpūtas rezidence Viskuļos Belovežas gāršā, kur 1991.gada 8.decembrī
Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas prezidenti parakstīja vienošanos
par Neatkarīgo Valstu Sadraudzības izveidi sakarā ar PSRS sabrukšanu.

Tomēr Gorbačova publiskā reakcija uz Belovežas vienošanos bija ārkārtīgi negatīva -  jau nākamajā dienā viņš paziņoja, ka vienošanās esot “konstitucionāls pučs”. Taču PSRS centrālās varas paralīze tolaik jau bija tik liela, ka Gorbačovam nācās vien samierināties ar notikušo. Viņš gan atzina, ka ikvienai Savienības republikai ir tiesības izstāties no PSRS, tomēr daudznacionālās valsts likteni nevarot izlemt trīs republiku vadītāji. Jautājums esot jārisina “konstitucionālā ceļā”, piedaloties visām PSRS republikām un “ņemot vērā šo republiku tautu intereses”. Praksē tas nozīmēja 1990.gada likuma “Par jautājumu, kas saistīti ar savienotās republikas izstāšanos no PSRS, risināšanas kārtību” normu piemērošanu, kuras būtībā liedza jebkādu iespēju reāli izstāties no Padomju Savienības.

Jaunais Savienības līgums būtu padarījis iespēju republikām izstāties no PSRS neīstenojamu,
uz ko izteiksmīgi norāda demonstrants mītiņā pret vienotas impērijas saglabāšanu.

1991.gada 11.decembrī arī PSRS Konstitucionālās uzraudzības komiteja nosodīja Belovežas vienošanos, paziņojot, ka dažas savienotās republikas nav tiesīgas pieņemt lēmumus, kas skar citu republiku tiesības un intereses, tāpēc Belovežas vienošanās dokumentiem neesot likumīga spēka. Tāpat tika norādīts, ka PSRS varas institūcijas var izbeigt savu darbību tikai “pēc konstitucionālā veidā izlemta jautājuma par PSRS turpmāko likteni”. Tomēr Konstitucionālās uzraudzības komitejas paziņojumam nebija nekādu juridisku seku. Saskaņā ar Borisa Jeļcina vēlāk teikto, Belovežas vienošanās jau arī nemaz nelikvidēja PSRS, bet tikai konstatējusi būtībā sen notikušu faktu.

Padomju Savienības saglabāšanai bija arī piekritēji.
Uzraksts uz transparenta: “Savienībai - jā, sabrukumam - nē!”
Uzmanīgi ielūkojoties fotoattēlā, redzams, ka impērijas piekritēju vidū ir ļoti daudz militārpersonu.

1991.gada 12.decembrī Krievijas Federācijas Augstākā Padome ratificēja vienošanos par NVS izveidi, vienlaikus denonsējot 1922.gada 30.decembra līgumu par PSRS izveidošanu, ko savulaik bija parakstījušas Krievijas PFSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza PFSR. Līdzīgas ratifikācijas notika arī pārējās republikās. 21.decembrī Kazahstānas galvaspilsētā Almaatā notika tikšanās, kuras laikā bez vienošanos jau parakstījušo Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas vēl astoņu valstu - Azerbaidžānas, Armēnijas, Moldovas un piecu Vidusāzijas republiku prezidenti parakstīja deklarāciju par savu valstu pievienošanos NVS līgumam. Gruzija NVS pievienojās vēlāk - 1993.gadā.

1991.gada 21.decembra samitā Almaatā PSRS republiku prezidenti apstiprināja
Neatkarīgo Valstu Sadraudzības nodibināšanu. Attēla centrā augšā - NVS logotips.

Tieši Ziemassvētku dienā, 1991.gada 25.decembrī, pasaule uzzināja par PSRS prezidenta un perestroikas “tēva” Mihaila Gorbačova atkāpšanos no amata. Vienlaikus viņš nolika arī Padomju Bruņoto spēku virspavēlnieka pilnvaras un nodeva stratēģisko kodolraķešu vadības pulti Krievijas prezidentam Jeļcinam. Televīzijas tiešraidē no Kremļa Senāta pils kupola masta lēni tika nolaists PSRS sarkanais karogs, tā vietā uzvijoties Krievijas trikoloram. PSRS Augstākās Padomes virspalātai - Republiku Padomei, kas vēl bija saglabājusi kvorumu, tās priekšsēdētāja, kazahu rakstnieka Anuarbeka Alimžanova vadībā 26.decembrī atlika apstiprināt deklarāciju Nr. 142-Н “Par PSRS pastāvēšanas izbeigšanu sakarā ar NVS izveidošanu”. Viena no lielākajām impērijām vēsturē bija beigusi pastāvēt. Jaunajā 1992.gadā bijušās PSRS republikas iegāja jau kā neatkarīgas valstis.

1991.gada 25.decembra vakarā Mihails Gorbačovs televīzijā paziņoja par atkāpšanos
no PSRS prezidenta amata (attēlā kreisajā pusē) un virs Kremļa tika nolaists
PSRS sarkanais karogs (attēlā labajā pusē).


Perestroikas vērtējums šodienas skatījumā

Prokomunistiskie un proimpēriskie spēki šodienas Krievijā perestroikas procesu un Padomju Savienības sabrukumu vērtē kā “pretdabisku” un “mākslīgi izraisītu”. Pastāv divas galvenās teorijas par PSRS sabrukšanas cēloņiem. Viena visā vaino “ASV (Rietumu) graujošo darbību” un “ASV ietekmes aģentus” pašā PSRS. Otra teorija apgalvo, ka impērijas sabrukumu tīši izraisījuši atsevišķas kompartijas un čekas nomenklatūras aprindas, kas tādā veidā gribējušas sagrābt savās rokās “tautas kopīpašumu”. Tomēr abu šo teoriju pamatā ir hroniska nespēja atzīt padomju politiskās un ekonomiskās sistēmas krīzes dziļākos cēloņus. Līdz ar to šīs versijas ierindojamas sazvērestības teoriju kategorijā, kurām trūkst nopietna zinātniska un analītiska pamatojuma un pierādījumu.

Vai tiešām varētu būt, ka paši PSRS vadītāji izplānoja un īstenoja politiskās sistēmas iznīcināšanu, kura iemiesoja visu, kam viņi ticēja un kas nodrošināja viņiem varas monopolu un pietiekami pārtikušu dzīvi? Tas nozīmētu zāģēt zaru, uz kura paši sēž. Bet varbūt cerētais “laupījums” bija daudz lielāks nekā nomenklatūras darbinieka padomju apstākļiem greznās, taču pasaules kontekstā visai pieticīgās privilēģijas? Tomēr jāņem vērā, ka absolūti lielākā daļa PSRS augstāko vadītāju bija komunisti pēc pārliecības un svēti ticēja, ka sociālisms ir labākā un taisnīgākā iekārta pasaulē. Arī mēģinot to “uzlabot”, viņu mērķis joprojām palika “attīstīts sociālisms kā padomju tautas vēsturiskā izvēle”. Runām, ka Andropova, Gorbačova un citu reformatoru plānos jau sākotnēji bija paredzēta pāreja uz kapitālistisko saimniekošanas modeli, nav pamata. Pat ja tā būtu, tas nenozīmē, ka viņi būtu apzināti gribējuši sagraut vienu no varenākajām lielvalstīm pasaulē, kuras īstenie saimnieki paši bija.

Pēc Brežņeva nāves, 80.gadu sākumā sākās paaudžu maiņa PSRS varas aparāta augstākajā ešelonā. Vecos konservatīvos partijas kadrus, kuru pasaules uzskats bija veidojies vēl Staļina laikā, pamazām aizstāja nomenklatūras jaunā paaudze. Gudrākie no tiem saprata, ka neveicot nopietnas reformas, Padomju Savienība agrāk vai vēlāk sabruks. Tobrīd valsts ekonomika atradās dziļas stagnācijas stāvoklī. Būdams viens no domājošākajiem tā laika komunistu dižvīriem, bijušais PSRS VDK priekšsēdētājs Jurijs Andropovs mēģināja reformas sākt. Tomēr tās ne mazākajā mērā nebija vērstas uz “kapitālisma restaurāciju”, kur nu vēl valsts graušanu. Tieši pretēji - Andropova laikā PSRS ideoloģiski kļuva vēl “sarkanāka” nekā iepriekš un represijas pret citādi domājošiem - stingrākas.

Tomēr tieši Andropovs par savu pēcteci kompartijas ģenerālsekretāra amatā ieteica Mihailu Gorbačovu. Gorbačovs reanimēja Andropova iesāktās ekonomiskās reformas un deva tām paātrinājumu. 80.gadu vidū padomju ekonomika bija smagas depresijas stāvoklī - tā nebija starptautiski konkurētspējīga, vērsta galvenokārt uz iekšējo tirgu, lielā mērā kalpoja militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām. Padomju rūpnīcās ražotās preces bija nekvalitatīvas, neizteiksmīgas un tālu atpalika no analogiem Rietumu ražojumiem. PSRS naudas drukāšanas mašīnas ik dienu nodrukāja milzīgu skaitu nekonvertējamo padomju rubļu, kā dēļ radās disproporcija starp iedzīvotāju ienākumiem un reāli pieejamo preču daudzumu, kas noveda pie akūta preču deficīta veikalos.

Milzu rindas un tukšie veikalu plaukti nepārprotami liecināja par PSRS ekonomikas slikto stāvokli.

Lai arī ne publiski, tomēr pat vecie PSRS līderi faktiski atzina, ka tirgus ekonomika un vadošās Rietumu valstis ir saimnieciski un tehnoloģiski pārākas par sociālistiskās nometnes valstīm. To pierāda fakts, ka 60., 70. un 80.gados ļoti daudzu PSRS ražoto preču modeļi bija nokopēti no labākajiem ārzemju paraugiem gan tehnoloģiju, gan dizaina ziņā. VDK Ārējā izlūkdienestā pat pastāvēja speciāla nodaļa, kuras uzdevums bija zagt un kopēt Rietumu zinātniskos un tehnoloģiskos atklājumus. Sīkāku tehnoloģisko risinājumu, piemēram, plaša patēriņa preču jomā viss notika daudz vienkāršāk - PSRS Rietumos nopirka tai interesējošu preci, nodeva to attiecīgā profila padomju rūpnīcas inženieru rokās, kas šo preci izjauca pa detaļām, nokopēja tās tehnoloģisko risinājumu un sāka ražot analogu preci, izmainot vien nosaukumu un sīkas dizaina detaļas.

To, ka valstij vajadzīgas pārmaiņas, saprata ikviens analītiski domājošs cilvēks. PSRS rūpniecība balstījās plānveida ekonomikā un Gorbačovs nedomāja šo sistēmu mainīt, vien sakārtot un modernizēt. Kas tas nedeva cerētos rezultātus, palīgā tika ņemta jau PSRS pirmajos gados Ļeņina ieviesta un pārbaudīta metode - ierobežotas privātās uzņēmējdarbības atļaušana preču ražošanas, tirdzniecības un pakalpojumu sfērā. Tomēr tas nenozīmēja, ka PSRS ir gatava pāriet uz kapitālistisko saimniekošanas modeli. Gorbačovs cerēja reformas tautsaimniecībā īstenot, neieviešot tirgus ekonomiku pilnā apjomā, bet uzlabojot jau esošo centrālās plānošanas sistēmu. Tāpēc nav pamata apgalvot, ka PSRS līderu mērķis būtu bijis ieviest kapitālismu. Lai arī komunistiskā Ķīna tolaik bija sākusi pakāpenisku pāreju uz kapitālismu ekonomikā, PSRS negrasījās šim piemēram sekot.

Uzraksts uz plakāta: “Perestroika balstās aktīvā [tautas] masu radošumā”.

Vismaz perestroikas sākumposmā padomju tautsaimniecība turpināja balstīties stingrā plānveida ekonomikā un domas par pāreju uz kapitālismu nevienam pat prātā nenāca. Tas notika krietni vēlāk, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka plānveida ekonomikas modelis, ieviešot vien atsevišķus tirgus elementus, nekad neļaus PSRS veikt kaut cik nopietnu ekonomisko izrāvienu. Tad arī sākās straujāka pāreja uz kapitālistisko saimniekošanas modeli, kas tomēr pilnībā tika ieviests tikai pēc PSRS sabrukuma. Pat ja PSRS galu galā būtu pārgājusi uz pilnu tirgus ekonomiku tautsaimniecībā, vismaz ideoloģiski neko daudz mainīt nebija paredzēts. Labākajā gadījumā būtu kapitālistiska ekonomika sociālistiskas ideoloģijas ietvarā - tieši tāpat, kā tas notika un joprojām notiek komunistiskajā Ķīnā.

Tiesa, atšķirībā no Ķīnas, Gorbačovs uzskatīja, ka iesaistot plašus iedzīvotāju slāņus valsts politiskajā, ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē, stagnējošā padomju sistēma iegūs jaunu elpu. Tautsaimniecībā šī iesaiste izpaudās kā uzņēmumu darba kolektīvu piedalīšanās svarīgu lēmumu pieņemšanā un pat vadītāju iecelšanā. Savukārt sabiedriskajā dzīvē tautas masu iesaisti Gorbačovs saskatīja glasnostj jeb atklātības politikā, kam vajadzēja dot iedzīvotājiem iespējas, kādas tiem bija liegtas daudzus gadu desmitus - brīvi diskutēt par jautājumiem, kas pirms tam publiskai apspriešanai bija aizliegti, tāpat kritizēt visu līmeņu ierēdņu darbu. Taču Gorbačova izpratnē atklātība nebūt nenozīmēja pilnīgu vārda brīvību. Tai vajadzēja aprobežoties ar atsevišķu trūkumu kritiku un vēstures “balto plankumu” iztirzāšanu. Būtībā glasnostj bija paredzēts tikai kā patiesas demokrātijas ilūzija.

Uzraksts uz plakāta attēlā labajā pusē: “Ko tu esi darījis pārbūves labā?”

Tomēr, sajutuši brīvības dvesmu, padomju pilsoņi vairs nevēlējās atkal atgriezties cenzūras žņaugos un ar laiku process izgāja no partijas un VDK kontroles. Presē un sabiedrībā arvien biežāk atskanēja viedokļi, kas nu jau apšaubīja pašas padomju sistēmas efektivitāti un kompartijas vadošo lomu valstī. Nomenklatūra gan mēģināja “dabūt džinu atpakaļ pudelē”, tomēr bija par vēlu. Šajā ziņā var teikt, ka perestroikas reformu process objektīvi patiešām grāva padomju sistēmu, tomēr valsts kā tādas sagraušana neatbilda ne perestroikas iecerēm, ne Kremļa vadības plāniem. Tas, ka tā notika, tikai pierāda, cik vāja 80.gadu nogalē bija PSRS - tā varēja eksistēt vienīgi stingras totalitāras diktatūras apstākļos. Tiklīdz parādījās kaut mazākie demokrātijas un vārda brīvības asni, impērija sāka brukt.

Uzraksts uz plakāta: “PSKP - ļaunums, bads, aukstums!”

Savukārt PSRS stingrā varas vertikāle noveda pie tā, ka pat ierobežotas demokrātijas apstākļos republikas vairs nevēlējās pakļauties Maskavas diktātam, bet savus resursus kontrolēt pašas. Tika uzskatīts, ka nedaloties savos naudas un preču resursos ar Savienību, republikas vienas pašas spēs izdzīvot daudz labāk. Tas izraisīja arvien pieaugošas neatkarības tendences. Liktenīgu lomu nospēlēja arī gadu desmitiem piekoptā lielvalstiskā attieksme pret mazākumtautību nacionālo identitāti un mērķtiecīgā rusifikācijas politika. Tā bija bumba ar laika degli, kas sabiedrības demokratizācijas apstākļos uzsprāga, izraisot etniskus konfliktus un vēl vairāk nostiprinot republiku neatkarības centienus. Šādam notikumu pavērsienam Gorbačovs nebija gatavs. Viņš vēl mēģināja glābt brūkošo impēriju ar jauna Savienības līguma izstrādāšanu, taču nu jau ne vien Baltijas un Aizkaukāza republikas, bet pat Krievija, Ukraina un Baltkrievija bija nostājušās uz neatkarības ceļa.

Uzraksts uz plakāta: “Ukraina izstājas no PSRS”.

Lai arī tas nebija plānots, objektīvi perestroika un glasnostj tomēr sašķobīja padomju sistēmas pamatus. Tajā pašā laikā nav nekāda pamata apgalvot, ka Gorbačovs vai jebkurš cits Politbiroja loceklis būtu apzināti vēlējies sagraut PSRS. Tieši pretēji - viņu vēlme bija padarīt valsti stiprāku, demokrātiskāku un konkurētpējīgāku. Padomju Savienībai reformas bija vitāli nepieciešamas, citādi tās atpalicība no vadošajām Rietumu valstīm būtu kļuvusi katastrofāla, kas galu galā tik un tā novestu pie valsts sabrukuma, bet, iespējams, ar daudz lielākiem satricinājumiem, nemieriem, revolūcijām vai pat pilsoņu karu. To, ka Gorbačovs nevēlējās PSRS sabrukumu, pierāda kaut vai tas, ka viņš līdz pēdējam brīdim visiem spēkiem centās saglabāt Savienību kaut vai konfederācijas formātā.

Pēc PSRS sabrukuma tiek noņemta plāksne pie PSRS Augstākās Padomes Prezidija ēkas.
Tomēr sākot reformu procesu šāds iznākums nekādi neietilpa impērijas vadoņu plānos.

Taču jautājums paliek - vai PSRS vadībā bija “Rietumu ietekmes aģenti” un vai pastāvēja atsevišķu nomenklatūras darboņu un čekistu izveidots plāns valsts sagraušanai? Reformu plānošanā piedalījās virkne gudru, analītiski domājošu cilvēku, kuru vidū, protams, bija arī kompartijas un VDK darbinieki. Tomēr šo cilvēku darbībā nav saskatāms apzināts nodoms sagraut valsti, bet gan tikai centieni glābt to no arvien pieaugošām problēmām. Varbūt kāds arī gribēja izmainīt valsts ekonomisko un politisko sistēmu, taču ne likvidēt pašu valsti. Nav vietā šoreiz vainot arī Rietumu specdienestus, jo faktiski visi Rietumvalstu diplomāti, politologi, politikas analītiķi un vēsturnieki vēl šodien vienā balsī apgalvo, ka tik strauja notikumu attīstība un tiem sekojošais PSRS sabrukums Rietumiem bijis pilnīgi negaidīts.

Gorbačova apsūdzēšana “valsts nodevībā” ir neloģiska arī tāpēc, ka, lai īstenotu visaptverošas reformas tādā impērijā kā Padomju Savienība, viņam bija būtiski nepieciešams ilgstoši atrasties pie varas, kas nekādi nebūtu iespējams valsts sabrukšanas gadījumā vai arī tad, ja PSRS pilnīgi pārietu uz Rietumu tipa demokrātisko sistēmu. Gorbačovs gan likvidēja PSKP varas monopolu, cerībā tomēr palikt valsts vadītāja amatā, kas viņam arī izdevās, tomēr šis viņa solis nekādā ziņā neliecināja par vēlmi sagraut pašu valsti, bet tikai stagnatīvo kompartijas aparātu, kas sīksti pretojās jebkādām reformām. Nobīdot ortodoksos komunistus no varas virsotnes un iegūstot plašu tautas atbalstu savai reformu programmai, Gorbačovs cerēja iedvest jaunu dzīvību valsts politiskajā sistēmā.

Marksisma teorētiķi Rietumos apgalvo, ka padomju tipa sociālisms jau sākotnēji bijis lemts neveiksmei. Tas ignorējis vienu no Marksa teorijas pamatnostādnēm, proti, sabiedrības attīstībai jānotiek evolucionāri, izejot visas attīstības formas - pirmatnējo iekārtu, verdzības iekārtu, feodālo iekārtu, kapitālismu un tikai tad sociālismu, beigās nonākot līdz komunismam. Krievijas un Ķīnas gadījumā tika mēģināts apiet kapitālistisko attīstības stadiju, no feodālisma (Krievijas gadījumā - ar vāji attīstīta kapitālisma elementiem) uzreiz pārlecot sociālismā. Tas arī novedis pie šādas sistēmas bojāejas. Patiesi - tieši demokrātijas un tirgus ekonomikas zemēs marksisti sociāldemokrāti spējuši radīt ilgtspējīgu sociālas valsts modeli. Tā sauktais skandināvu un savulaik arī vācu sociālisms pārvērtis šīs valstis par plaukstošām un labklājības ziņā visaugstāk novērtētām sabiedrībām pasaulē.

Pilnīgi pretēja aina bija vērojama zemēs, kur valdīja padomju tipa sociālisms. Tas jau arī nebija patiess sociālisms, bet vienas partijas augstākās elites diktatūra, kas aiz ideoloģiskiem lozungiem slēpa savu pārtikušo dzīvi uz tautas nabadzības rēķina. Turpretī ekonomiski attīstītajās Rietumvalstīs zināmu pārticību varēja baudīt ikviens, kurš veica godīgu darbu, bet sociālo pabalstu sistēma neļāva pat sabiedrības autsaideriem dzīvot nabadzībā. Gorbačovs pirms kļūšanas par PSRS vadītāju bija diezgan daudz apmeklējis Rietumus un vēlējās šādu sabiedrības modeli redzēt arī savā valstī. Tomēr PSRS sabruka ne jau perestroikas vai citu ārēju apstākļu dēļ, bet tāpēc, ka jau sākumā tika būvēta uz nepareiziem pamatiem. Padomju impērija balstījās utopiskā teorijā par sabiedrības uzlabošanu bez tajā dzīvojošo cilvēku iekšējas pārmaiņas, kā dēļ bija nepieciešams arvien pieaugošs represiju apjoms, lai šos cilvēkus piespiestu pakļauties. Taču uz bailēm balstīta sabiedrība nevar pastāvēt mūžīgi - agri vai vēlu tai jāsabrūk. Tā notika arī ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2019/07/15/%e2%80%9cperestroika%e2%80%9d-padomju-savieniba-notikumu-hronika-%e2%80%93-4dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.