“Perestroika” Padomju Savienībā. Notikumu hronika – 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 17-06-2019

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pārbūves jeb perestroikas laiks - viens no būtiskākajiem periodiem Padomju Savienības vēstures noslēguma posmā, kas noveda pie šīs pēdējās pasaules impērijas sabrukšanas. Mūsu publikācijas 1.daļā (lasiet ŠEIT) stāstījām par pārbūves priekšvēsturi Andropova reformu laikā un perestroikas 1.posmu no 1985.gada marta līdz 1987.gada janvārim. Šajā rakstā apskatīsim pārbūves 2.posma notikumus gan politiskajā, gan ekonomiskajā un sabiedriskajā jomā. Šis materiāls lieti noderēs tiem, kas paši padomju laiku nav pieredzējuši, bet pārējie varēs vēlreiz atcerēties šo trauksmaino, taču neapšaubāmi interesanto laiku.

Perestroikas 2.posms (1987.gada janvāris - 1989.gada jūnijs)

1987.gada sākumā Gorbačova komanda bija spiesta secināt, ka ar administratīviem pasākumiem vien situāciju valstī neizmainīt. Vajadzēja sākt visas padomju sistēmas pārveidošanu “demokrātiskā sociālisma” garā. Papildus stimuls šādam pavērsienam bija divi smagi triecieni padomju ekonomikai 1986.gadā - avārija Černobiļas atomelektrostacijā un straujais naftas cenu kritums pasaules tirgū. Šajā laikā nauda PSRS budžetā no naftas eksporta samazinājās par 30%, bet tieši naftas ieguve un eksports bija viens no valsts konvertējamās valūtas lielākajiem ieguves avotiem. Šim avotam izsīkstot, valstij sāka pietrūkt naudas importam, tostarp plaša patēriņa un pārtikas preču iepirkšanai.

1986.gada beigās kļuva skaidrs - lai patiešām varētu dzīvē īstenot lozungus “Stagnāciju uzvarēsim!” un “Demokrātija ir tautas vara!”, valstij nepieciešamas daudz būtiskākas
ekonomiskās un politiskās reformas.

Jauns posms valsts ekonomiskās un politiskās sistēmas pārbūvē tika pasludināts PSKP CK 1987.gada janvāra plēnumā, kurā perestroika tika padarīta par oficiālo Padomju Savienības ideoloģiju. Plēnumā Gorbačovs uzstājās ar runu “Par pārbūvi un partijas kadru politiku”. Partijai tika izvirzīts uzdevums kardināli pārkārtot ekonomikas vadību un sākt plašas  reformas visās padomju sabiedrības dzīves jomās. Jaunajiem politiskajiem uzdevumiem vajadzēja atbrīvot padomju sociālismu no “deformācijām”, atgriezties pie “ļeņiniskajām normām” un “Oktobra ideāliem”, uzcelt “sociālismu ar cilvēcīgu seju”, demokratizēt visas sabiedriskās dzīves norises, reformēt politiskās institūcijas.

“Perestroikas” propagandas materiāla lozungs vēsta: “Perestroika - Oktobra lietas turpinājums!”

Reformas bija nepieciešamas arī pašā partijā. Tika pasludināts kurss uz “partijas iekšējās demokrātijas paplašināšanu” un padomju kompartijas pārtapšanu no totalitāras valsts struktūras reālā politiskā partijā. Šajā sakarā Gorbačovs teica: “Mums apņēmīgi jāatsakās no partijas institūcijām neraksturīgām vadības funkcijām.” Tika apspriests arī jautājums par vairāku kandidātu izvirzīšanu jebkuru partijas amatu vēlēšanās. Līdz tam ierastā prakse bija bez ierunām “vienbalsīgi” apstiprināt ikvienu no augšas izvirzītu kandidātu, kas uz katru partijas amatu varēja būt tikai viens. Jaunums bija arī prasība partijas funkcionāriem turpmāk sistemātiski atskaitīties saviem vēlētājiem par paveikto.

Paradoksāli, ka pirmajos “perestroikas” PSKP plēnumos un konferencēs, kuros sprieda par alternatīvu kandidātu izvirzīšanu ikvienam partijas un valsts amatam, balsošana joprojām notika “vienbalsīgi”.

Plēnumā pirmoreiz izskanēja arī doma par “bezpartejisku” cilvēku izvirzīšanu vadošos valsts un sabiedriskos amatos. Līdz tam par tādiem varēja kļūt tikai kompartijas biedri. Tāpat tika runāts, ka visu līmeņu padomēm (PSRS valsts un pašvaldību varas institūcijas - Red.) jākļūst par “patiesām valsts pārvaldes institūcijām”. Līdz tam padomes faktiski bija butaforiskas marionetes, jo visi svarīgie lēmumi tika pieņemti kompartijas līmenī. Arī padomju vēlēšanas turpmāk vajadzēja organizēt “uz alternatīvas pamata” - uz vienu vietu kandidējot ne mazāk kā diviem kandidātiem. Pirms tam Padomju Savienībā visu līmeņu padomju vēlēšanās uz vienu vietu tika virzīts tikai viens kandidāts. Pirmās “vēlēšanas ar alternatīvu” vietējo pašvaldību padomēs notika jau 1987.gada vasarā, tiesa - kā eksperiments, kurā uzdrīkstējās piedalīties vien 5% no visām PSRS vietējām padomēm.

Kreisajā pusē - uzaicinājums uz vienu no pirmajām padomju vēlēšanām “ar alternatīvu”. Uzraksts uz karoga: “Atjaunosim visu varu padomēm”. Attēlā labajā pusē - cilvēki mītiņā pieprasa demokrātiskas vēlēšanas. Uzraksts uz plakāta: “Uzticēsim deputāta izvēli visiem apgabala iedzīvotājiem”.

Par svarīgu notikumu varas demokratizācijas procesā kļuva PSKP XIX konference 1988.gada jūnijā - jūlijā. Tajā pirmoreiz kopš 20.gadsimta 20.gadiem delegāti uzdrošinājās brīvi izteikt savu viedokli un kritizēt partijas vadību, nebīstoties no represijām. Pie tam konferences gaita tika translēta televīzijā un radio. Tieši šajā konferencē pēc Gorbačova ieteikuma tika pieņemts lēmums par PSRS politiskās sistēmas pārveidošanu, turpmāk visā valstī visa līmeņa vēlēšanās uz vienu vietu obligāti izvirzot vairākus alternatīvus kandidātus. Kandidēt uz deputāta amatu turpmāk varēja ikviens PSRS pilsonis, kas sasniedzis 18 gadu vecumu - ne tikai komunisti, bet arī bezpartejiskie.

PSKP XIX konferencē tika pieņemti daudzi “perestroikas” tālākai attīstībai svarīgi lēmumi.
Kreisajā pusē - konferences nozīmīte (augšā) un dalībnieka mandāts (apakšā).

Tajā pašā laikā konference centās nostiprināt kompartijas “vadošo lomu”. Tika pieņemts lēmums par visu līmeņu partijas komiteju vadītāju amata apvienošanu ar attiecīgā līmeņa Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja posteni. Bet, tā kā padomju priekšsēdētājus turpmāk vajadzēja ievēlēt tautai, šim jaunievedumam vismaz teorētiski vajadzēja partijas varas pozīcijās iecelt enerģiskus un praktiskus cilvēkus, kuri spēj sekmīgi risināt vietējās problēmas, nevis nodarboties tikai ar ideoloģiju.

Lai gan komunistiem joprojām bija “vadošā loma” visās padomju dzīves jomās,
jau atskanēja pirmās prasības pēc alternatīvas. Uzraksts uz transparenta kreisajā malā:
“Partija, kura baidās no alternatīvas sev, nevar būt stipra”.

Pilnā sparā turpinājās cīņa ar korupciju augstākajās partijas, valsts un saimnieciskajās aprindās. 1988.gada 23.janvārī partijas avīze “Pravda” publicēja Georgija Ovčarenko rakstu “Kobras uz zelta”, kurā tika publiskoti PSRS prokuratūras izmeklēšanas grupas iegūtie materiāli tā sauktajā Kokvilnas mafijas lietā, kura kopš 1983.gada tika izmeklēta Uzbekijas PSR. Runa nebija par vienkāršiem kokvilnas audzētājiem un pat ne par viņu priekšniekiem, bet republikas augstāko partijas un valdības eliti. Raksts “Pravdā” kļuva par starta signālu visiem plašsaziņas līdzekļiem PSRS. Drīz vien par korupciju runāja visur - sākot no Maskavas līdz attālākajiem “diženās un nedalāmās” nostūriem. Plašsaziņas līdzekļi publiskoja iedzīvotāju vēstules, kas ziņoja par korupciju visdažādākajos līmeņos.

PSRS Prokuratūras izmeklēšanas grupas Uzbekijas “kokvilnas mafijai” konfiscētā nauda un zelts.

Turpinājās reformas ekonomikā. 1987.gada 13.janvārī PSRS Ministru Padome izdeva rīkojumu, kurš atļāva padomju uzņēmumiem dibināt kopuzņēmumus ar kapitālistisko un jaunattīstības valstu firmām. Savukārt 1987.gada 11.jūnijā tika apstiprināts PSKP CK un Ministru Padomes kopīgais rīkojums “Par tautsaimniecības nozaru uzņēmumu un organizāciju pāreju uz pilnu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos”. Tā paša gada 30.jūnijā sekoja likums “Par valsts uzņēmumiem (apvienībām)”, kurš stingri nodalīja atbildīgo ministriju un tām pakļauto uzņēmumu tiesības un funkcijas. Turpmāk pēc valsts pasūtījuma (plāna) izpildes uzņēmumi drīkstēja virs plāna saražoto produkciju pārdot par brīvi noteiktām (tirgus) cenām. Tika samazināts ekonomiku pārraugošo ministriju un iestāžu skaits, valsts uzņēmumu darba kolektīviem piešķirtas tiesības pašiem ievēlēt uzņēmumu direktorus.

Padomju-Rietumu kopuzņēmuma piemērs - tiek atvērta pirmā amerikāņu tipa picērija Maskavā.

Uzņēmumu saimnieciskā aprēķina modelis (hozraščot). Modelis, kas paredzēja piešķirt valsts uzņēmumiem zināmu vadības un finansiālo pastāvību, tāpat daļu peļņas “līdztiesīgi” sadalīt “visas sabiedrības (lasi - darba ņēmēju) labā”. Galvenie saimnieciskā aprēķina principi bija uzņēmumu saimnieciskā patstāvība un pašfinansēšanās, uzņēmumu darba kolektīvu materiālā ieinteresētība darba rezultātos (vairāk saražoto preču - lielāka alga) un katra darbinieka materiālā atbildība par paveiktā darba kvalitāti un rezultātiem. Būtībā saimnieciskā aprēķina modelis bija balstīts preču - naudas attiecību modelī, kas raksturīgs kapitālistiskajai tirgus ekonomikai, tāpēc sociālistiskās plānveida ekonomikas apstākļos, kad gan ražošanai nepieciešamos resursus, gan naudas līdzekļus sadalīja valsts, uzņēmumi līdz galam nespēja izmantot visas šī modeļa sniegtās iespējas.

Uzņēmumu saimnieciskajam aprēķinam veltītās aģitācijas lapiņas.

Saimnieciskais aprēķins padomju ideoloģijā nebija jauns jēdziens. Pirmoreiz to izmantoja jau Vladimirs Ļeņins, 1921.gadā pasludinot savu “jauno ekonomisko politiku” jeb NEP. Staļins pilnībā sagrāva šo modeli un par tā atjaunošanu sāka runāt tikai Gorbačova perestroikas laikā, kad hozraščotu ieviesa visās PSRS tautsaimniecības nozarēs. Tomēr veids, kā saimniecisko aprēķinu piemērot tādām sabiedrībai svarīgām nozarēm kā izglītība, veselības aizsardzība, iekšlietu struktūras, armija, zinātniski pētnieciskā nozare, tā arī netika atrasts, kaut šajās nozarēs strādāja gandrīz puse PSRS darbaspējīgo iedzīvotāju. Arī rūpniecībā modeļa pilnvērtīgai funkcionēšanai bija zināmi “demokrātijas šķēršļi”, piemēram, uzņēmumu direktoru atkarība no darba kolektīvu lēmumiem.

Galvenais saimnieciskā aprēķina dzinulis bija darbinieku materiālā ieinteresētība;
uzraksts uz plakāta kreisajā pusē - “Kā strādāji, tā arī nopelnīji”.

Kooperatīvu kustība. Jau 1987.gada 5.februārī PSRS Ministru Padome izdeva rīkojumu “Par kooperatīvu dibināšanu tautas patēriņa preču ražošanai”. Tomēr šī “brīvība” bija ļoti ierobežota, piemēram, kooperatoriem netika ļauts izmantot algotu darbaspēku. Daudzi komunistu funkcionāri “kapitālistiskos” kooperatorus uztvēra kā šķiras ienaidniekus, liekot to attīstībai dažādus šķēršļus. Tā 1988.gada 14.martā tika parakstīts PSRS Augstākās Padomes Prezidija rīkojums par kooperatoru aplikšanu ar progresīvo ienākuma nodokli. Saskaņā ar tā laika PSRS finanšu ministra Borisa Gosteva vārdiem, tas tika darīts, lai kooperatoriem “izņemtu zināmus virsieņēmumus”. Ar “virsieņēmumiem” ministrs saprata kooperatoru peļņu, kas “divarpus reizes pārsniedz vidējo darba algu valstī”.

Aģitācijas materiālos par kooperatīvu kustību bija teikts gan tas, ka “kooperācija ir
pārbūves jaudīgs paātrinātājs”, gan ka “tautas labklājība ir partijas augstākais mērķis”.
Labajā pusē - PSRS likums par kooperāciju.

Šīs nejēdzības izbeidza 1988.gada 26.maija likums “Par kooperāciju PSRS”, kas legalizēja jebkādu privātu saimniecisko darbību, kura nav aizliegta ar likumu. Tiesa, vārdi “uzņēmējdarbība” un “privātīpašums” tolaik vēl netika publiski lietoti - kooperatīvi bija paredzēti vien kā savdabīgs “tirgus ekonomikas elements sociālistiskās ekonomikas modelī”, kuru uzdevums bija pārvarēt valsts uzņēmumu hronisko nespēju nodrošināt PSRS iedzīvotājus ar plaša patēriņa precēm un pakalpojumiem. Savukārt iemesls patēriņa preču deficītam bija straujais iedzīvotāju nominālo ienākumu un uzkrājumu pieaugums. Nauda cilvēkiem it kā bija, taču trūka preču, ko par to pirkt.

Kooperatori cilvēkiem solīja strādāt teju visu diennakti un atrisināt visas klientu problēmas.

Pēc likuma pieņemšanas visu veidu ražošanas un pakalpojumu kooperatīvi visā valsts teritorijā saradās kā sēnes pēc lietus. Uzņēmīgi ļaudis šuva no ārzemju katalogiem patapinātus apģērbu modeļus, piemēram, tolaik modē nākušos “vārītos” džinsus, izgatavoja sporta apavus, tā sauktās botas, un  T-kreklus ar dažādām apdrukām a la Mikimauss. Kooperatori nodarbojās gan ar būvniecības pakalpojumiem, gan auto remontu, tika atvērtas kooperatīvās kafejnīcas un restorāni, sniegti cita veida pakalpojumi. Tiesa, visu šo iestādījumu pakalpojumu un preču cenas, salīdzinot ar valsts uzņēmumiem, bija ļoti augstas un reizēm vienkāršam padomju darbarūķim pat neiespējamas.

PSRS kooperatoru piedāvātās preces un pakalpojumi.

Citādi nemaz nevarēja būt, jo padomju ekonomika joprojām darbojās “plānveidīgi”, kas paredzēja visas izejvielas un resursus sadalīt caur tā sauktajiem valsts fondiem, kuru plānos kooperatori nebija iekļauti. Lai “izsistu” saviem uzņēmumiem nepieciešamās izejvielas, kooperatoriem nācās dot kukuļus augstām amatpersonām vai rūpnīcu direktoriem. Arī daudzos valsts uzņēmumos saradās dažnedažādi partnerkooperatīvi, kuros darbojās šo pašu uzņēmumu darbinieki, būtībā parazitējot uz valsts uzņēmumu rēķina un “legāli” apzogot tos par miljoniem rubļu. Nepiepildījās arī cerības, ka kooperatori ātri likvidēs preču deficītu un uzlabos pakalpojumu kvalitāti, jo liela daļa kooperatīvu nodarbojās ar vienkāršu spekulāciju, pērkot un tālākpārdodot preces par stipri paaugstinātām cenām, kā arī necaurspīdīgām finanšu operācijām. Tas noveda pie vēl lielāka preču deficīta valsts veikalos.

Uz šī ukraiņu kooperatīva plāknes redzams, ka tas veidots, izmantojot valsts uzņēmuma resursus.

Viens no Gorbačova ekonomisko reformu pozitīvajiem rezultātiem bija tas, ka tika pārtraukta rūpniecības tempu un darba ražīguma tālāka samazināšanās. To noteica lielais investīciju pieaugums tautsaimniecībā, lai gan tas noveda arī pie budžeta deficīta, kurš šajā laikā pieauga teju trīs reizes. Budžeta deficītu sekmēja arī konvertējamās valūtas ieņēmumu krasa samazināšanās, karadarbības finansēšana Afganistānā, katastrofa Černobiļas atomelektrostacijā, naftas cenu straujais kritums un pretalkohola kampaņas izraisītie zaudējumi. Tomēr par galveno iemeslu budžeta ieņēmumu kritumam daudzi uzskata tieši Gorbačova reformas. To dēļ samazinājās valsts kasē ieskaitāmā uzņēmumu peļņas daļa. Tā 1985.gadā PSRS uzņēmumi valsts budžetā iemaksāja 56% no peļņas, bet 1989.gadā šis skaitlis bija sarucis līdz 36%. Arī kooperatoru finanšu darbība netika pakļauta skrupulozai kontrolei.

Mihails Gorbačovs viesojas kādā bo padomju ražošanas uzņēmumiem.

Liela ievērība Gorbačova PSKP CK 1987.gada janvāra plēnumā teiktajā runā bija veltīta atklātībai jeb glasnostj: “Ir pienācis laiks ķerties pie tiesību normu izstrādāšanas, kas garantētu atklātību. Mums nedrīkst būt kritikai slēgtu jomu. Tautai ir vajadzīga visa patiesība. [..] Tagad mums vairāk nekā jebkad agrāk vajadzīga gaisma, lai partija un tauta zinātu visu, lai mums nebūtu tumšu kaktu, kur atkal ieviesties pelējumam.” Pēc šīs runas vēl vairāk tika mīkstināta cenzūra plašsaziņas līdzekļos, atcelts aizliegums to tēmu apspriešanā, kuras līdz tam tika noklusētas, piemēram, Staļina laika represijas un citi “baltie plankumi” vēsturē, arī mazāk politiski temati - sekss un prostitūcija, narkomānija, sadzīves vardarbība, vardarbība ģimenē, pusaudžu nežēlība un citas negācijas padomju sabiedrībā.

Cilvēki demonstrācijā pieprasa pilnīgu preses neatkarību valstī.

1987.gadā darbu sāka PSRS Galvenās literatūras pārvaldes (Glavļit) vadītā Starpresoru komisija, kuras uzdevums bija pārskatīt aizliegtās literatūras sarakstu, izņemt šādas grāmatas no bibliotēku specfondiem un padarīt visiem pieejamas.1987. - 1988.gadā pirmoreiz PSRS tika izdotas tādas līdz tam aizliegtas grāmatas kā Anatolija Ribakova “Arbata bērni”, Vasīlija Grosmana “Dzīve un liktenis”, Annas Ahmatovas “Rekviēms”, Borisa Pasternaka “Doktors Živago”, Mihaila Bulgakova “Suņa sirds”, arī Vladimira Nabokova, Aleksandra Solžeņicina, un citu autori darbi. Plašu rezonansi izraisīja jaunie literatūras darbi - Čingiza Aitmatova romāns “Pieresvieta”, Vladimira Dudinceva “Baltās drēbes” un citi. Latvijā pilnā apjomā iznāca Aleksandra Čaka poēma “Mūžības skartie”, Edvarta Virzas “Straumēni”.

Kreisajā pusē - A.Ribakova “Arbata bērnu” pirmizdevums; vidū - žurnāla “Novij Mir” četri numuri,
kuros pirmoreiz PSRS publicēts B.Pasternaka “Doktors Živago”;
labajā pusē - viens no pirmajiem Č.Aitmativa romāna “Pieresvieta” izdevumiem.

1987.gadā parādījās arī pirmās nevalstiskās televīziju radošās apvienības - “NIKA-TV” (Televīzijas neatkarīgais informācijas kanāls) un “ATV” (Autortelevīzijas asociācija). Pretstatā sausi oficiālajai ziņu programma “Vremja” ēterā izgāja krietni elastīgākie un interesantākie Televīzijas ziņu dienesta nakts ziņu izlaidumi. Par skatītāko raidījumu līderiem Vissavienības televīzijā kļuva jaunatnes programma “12 stāvs” un tā sauktās revolveržurnālistikas pionieri PSRS “Vzgļad” (”Skatiens”). Īpaši iecienītas bija Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) televīzijas programmas. Latvijā populārākais glasnotj raidījums neapšaubāmi bija “Labvakar”. Šajā laikā sāka iznākt arī pirmās neatkarīgās avīzes un žurnāli.

Analītiskās žurnālistikas pionieri padomju televīzijā - raidījums “Vzgļad”.
Raidījuma vadītāji, no kreisās - Aleksandrs Ļubimovs, Vlads Ļistjevs un Dmitrijs Zaharovs.

Uz ekrāniem iznāca ap 30 agrāk aizliegtu padomju filmu. Tika uzņemtas arī jaunas. Sergeja Solovjova 1987.gada filmā “Assa” tika iekļauta rokgrupas “Kino” dziesma ar Viktora Coja vārdiem “Mēs gaidām pārmaiņas”, kas kļuva par peretroikas laika krievu jaunatnes neoficiālo himnu. Par tā laika jauniešu problēmām vēstīja arī 1987.gadā uz ekrāniem iznākusī Jura Podnieka dokumentālā filma “Vai viegli būt jaunam?”, kas radīja plašu rezonansi visā Padomju Savienībā. Viena gada laikā to noskatījās 28 miljoni skatītāju PSRS, tā tika rādīta vēl 85 pasaules valstīs. Filmas varoņi bija dažādas jaunatnes grupas, kuras līdz tam oficiālā padomju ideoloģija izlikās neredzam - pagrīdes muzikanti, panki, Afganistānā karojušie, narkomāni, krišnaīti, citi “protestētāji”. Lielu popularitāti ieguva Ivara Selecka un Tālivalža Margēvica dokumentālā filma “Šķērsiela”, kas tika atzīta par labāko 1988.gada dokumentālo filmu Eiropā. Perestroikas procesus atspoguļoja arī Arņa Akmeņlauka kinožurnāls “Gaismēnas”.

Kreisajā pusē - jaunieši pie kinoteātriem mango biļetītes uz filmu “Assa”,
uz plakāta rakstīts: “Pīpl, man ļoti, ļoti vajadzīga tikai viena biļetīte uz “Assu”.
Attēlā labajā pusē - filmas “Vai viegli būt jaunam?” plakāts.

Jau 1986.gada decembrī no iekšējā izsūtījuma Gorkijā bija atbrīvots akadēmiķis Andrejs Saharovs un viņa sieva Jeļena Bonnere. 1987.gada februārī no ieslodzījuma padomju politieslodzīto nometnēs un psihiatriskajās specklīnikās atbrīvoja vēl 140 disidentus. Viņi acumirklī iekļāvās savu pilsētu, apgabalu un republiku sabiedriski politiskajā dzīvē. Tā salīdzinoši mazskaitlīgā disidentu kustība, kura bija gandrīz pilnībā iznīcināta 1983.gada Andropova represijās, atkal atjaunoja savu darbību, šoreiz zem demokrātiskās kustības lozungiem. Tika radītas vairāki desmiti neformālu (nevalstisku) organizāciju, kas strauji politizējās. Ievērojamākā no tādām organizācijām bija “Demokrātiskā savienība”, kas 1988.gada augustā un septembrī organizēja Maskavā divus lielus antikomunistiskus mītiņus.

Kreisajā pusē - no izsūtījuma atbrīvotie akadēmiķjis Andrejs Saharovs un Jeļena Bonnere;
labajā pusē - “Demokrātiskās savienības” rīkotais mītiņš, plakātu tur savienības vadītāja
Valērija Novodvorska. Uz plakāta sauklis: “Dod Dievs sadegt [zilām liesmām - Red.] Padomēm,
izgāzties [cauri zemei - Red.] deputātiem”.

Arī Latvijā no ieslodzījuma vietām atgriezās brīvības cīnītāji Lidija Doroņina-Lasmane, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Gunārs Astra, Ģederts Melngailis, Ints Cālītis un citi. 1986.gadā dibinātā cilvēktiesību organizācija “Helsinki-86″ Rīgā pie Brīvības pieminekļa sarīkoja pirmos pretpadomju mītiņus 1987.gada 14.jūnijā un 23.augustā. Aktīvi darbojās tādas neformāļu organizācijas kā Vides aizsardzības klubs (VAK), 1988.tika dibinātās Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība (LNNK) un Latvijas Tautas Fronte (LTF), kura gan sākumā piesardzīgi izvēlējās lozungu “Demokrātiska Latvija demokrātiskā Padomju Savienībā” un tikai vēlāk uzņēma kursu uz pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību.

Attēlā augšā - “Helsinki-86″ rīkotā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941.gada 14.jūnija deportāciju upurus. Transparentu tur “helsinkieši” Rolands Silaraups un Eva Biteniece. Attēlā apakšā - Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibināšanas sapulce 1988.gada jūlijā
Arkādijas parkā Rīgā; stāv no kreisās - Einārs Repše un Eduards Berklavs.

Plaši tika izvērsta diskusija par Staļinlaika represijām un to upuru reabilitāciju. 1987.gada septembrī izveidoja PSKP CK Politbiroja komisiju staļinisko represiju izpētei un to upuru reabilitācijai, kuru vēlāk vadīja perestroikas galvenais ideologs Aleksandrs Jakovļevs. 1987.gadā tika dibināta arī vēsturiskās izglītošanas un cilvēktiesību aizstāvēšanas biedrība “Memoriāls”, sākumā kā neformāla organizācija, bet kopš 1989.gada janvāra - oficiāli reģistrēta. Tās sākotnējais mērķis bija PSRS notikušo represiju izpēte un to upuru piemiņas saglabāšana, taču mūsdienu Krievijā biedrība kļuvusi par starptautisku cilvēktiesību aizstāvības organizāciju, kādēļ joprojām ir varai netīkama un tiek politiski vajāta.

Viena no biedrības “Memoriāls” pret staļinismu vērstajām demonstrācijām.

1987.gadā sākās arī varas un Baznīcas attiecību uzlabošanās process. To veicināja Optinas vīriešu klostera Kozeļskā atdošana Krievijas Pareizticīgo Baznīcai. Padomju varas gados klosterī bija darbojies gan muzejs, gan lauksaimniecības artelis, atpūtas nams, koncentrācijas nometne sagūstītajiem poļu virsniekiem, kara hospitālis, filtrācijas nometne karagūstekņiem, visbeidzot - padomju armijas kara daļa. Tāpat tika atdots Tolgskas sieviešu klosteris Jaroslavļā. 1988.gadā vara atļāva plaši atzīmēt Krievzemes kristīšanas tūkstošgades svētkus. Šo svētku ietvaros Rīgas Sporta pilī notika PSRS vēsturē pirmais oficiāli atļautais publiskais evaņģelizācijas dievkalpojums ārpus baznīcu sienām. To apmeklēja ticīgie no visas Padomju Savienības (vairāk lasiet ŠEIT). Visi šie notikumi sabiedrībā tika uztverti kā zīme pārmaiņām valsts attieksmē pret reliģiju un ticību.

Prmie klosteri, ko padomju vara atdeva Baznīcai -
Optinas vīriešu (augšā) un Tolgskas sieviešu (apakšā) klosteri.

Jaunais PSRS ārpolitikas kurss tika izklāstīts jau raksta 1.daļā pieminētajā Gorbačova grāmatā “Pārbūve un jaunā domāšana mūsu valstij un visai pasaulei”. Saskaņā ar to, visām ideoloģiskām un ekonomiskām domstarpībām divu pasaules sistēmu - sociālisma un kapitālisma - starpā jāatkāpjas vispārcilvēcisko vērtību priekšā. Šajā procesā pasaules vadošajām lielvalstīm nāktos upurēt savas ambīcijas mazo valstu un kopējā miera un saspīlējuma mazināšanas vārdā, jo atomlaikmetā nepieciešams abpusēji parādīt labo gribu. Šo doktrīnu nosauca par jauno domāšanu - atteikšanos no šķiru cīņas pieejas diplomātijā un attiecību normalizēšanu ar Rietumiem. Līdzās Gorbačovam šādu pieeju atbalstīja arī PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze, bet īpaša loma jaunās domāšanas koncepcijas izstrādē un īstenošanā bija Aleksandram Jakovļevam, kurš no 1988.gada septembra ieņēma PSKP CK Starptautiskās politikas jautājumu komisijas priekšsēdētāja posteni.

Gorbačova grāmata “Laiks mieram” (kreisajā pusē) un
žurnāla “Time” apvāks ar Reigana un Gorbačova portretiem un saukli “Runāsim!” (labajā pusē).

1987.gadā Varšavas militārā līguma valstis izstrādāja jaunu, tikai uz aizsardzību vērstu militāro doktrīnu, kas paredzēja vienpusējā kārtā samazināt līguma valstu bruņojumu līdz “saprātīgi pietiekamam” līmenim. Virkne augstu armijas vadītāju PSRS pretojās šādam lēmumam, kas izraisīja jaunu “kadru tīrīšanu” armijā. Par ieganstu kļuva Vācijas pilsoņa Matiasa Rusta nosēšanās ar vienmotora lidmašīnu uz Lielā Moskvoreckas tilta netālu no Sarkanā laukuma Maskavā tieši PSRS Robežsargu dienā 1987.gada 28.maijā. Viņa lidojumu no Helsinkiem pāri PSRS teritorijai padomju bruņotie spēki nebija spējuši aizkavēt. Savu amatu zaudēja PSRS aizsardzības ministrs Sergejs Sokolovs, kura vietā nāca ģenerālis Dmitrijs Jazovs, no darba atbrīvoja vēl virkni padomju ģenerāļu.

Attēlā kreisajā pusē - Rusta lidmašīna pie Kremļa sienas Sarkanajā laukumā;
attēlā labajā pusē - Matiass Rusts tiesas zālē.

No 1987.gada sāka strauji mazināties spriedze PSRS un ASV starpā, un turpmāko divu trīs gadu laikā konfrontācija faktiski tika izbeigta pilnīgi. 1987.gada 8.decembrī Vašingtonā Ronalda Reigana un Mihaila Gorbačova tikšanās laikā tika noslēgts līgums par tuvā un vidējā rādiusa darbības raķešu likvidēšanu. Līgums pirmoreiz vēsturē paredzēja iznīcināt visus uz zemes bāzētos ballistisko un spārnoto raķešu kompleksus, kuru darbības rādiuss bija no 500 līdz 5500 kilometriem, kā arī turpmāk vairs neizmēģināt, neražot un neuzstādīt šādas raķetes. Šis līgums iezīmēja Aukstā kara beigas.

ASV un PSRS vadītāju tikšanās Vašingtonā 1987.gadā;
attēlā kreisajā pusē - Tuvā un vidējā rādiusa darbības raķešu likvidēšanas līgumam veltīta pastmarka.

1989.gada februārī no Afganistānas tika izvestas pēdējās padomju karaspēka vienības. PSRS iebrukums šajā valstī bija ildzis desmit gadus un prasījis 15 000 padomju karavīru dzīvības un 54 000 ievainoto un sakropļoto. Afganistānas kara laikā pret 620 000 padomju iebrucējiem cīnījās 150 000 afgāņu modžahedu (vairāk lasiet ŠEIT). Kara gados tika nogalināti vai sakropļoti 2,5 miljoni Afganistānas iedzīvotāju, vairāki miljoni devās bēgļu gaitās. No okupētās Latvijas Afganistānas karā tika iesaukti 3640 puišu, no kuriem 62 gāja bojā, 177 tika ievainoti, bet viens pazuda bez vēsts. Karš Afganistānā PSRS vairs nebija izdevīgs ne “jaunās domāšanas”, ne arī milzīgā finanšu sloga dēļ. Ik gadu armijas uzturēšanai un kaujas operācijām PSRS tērēja trīs miljardus dolāru, bet Afganistānas valdības uzturēšanai - vēl 800 miljonus. Kopumā desmit gadu laikā tika iztērēti 38 miljardi dolāru.

Pēdējās padomju armijas vienības pāri Amudarjas upes tiltam
no Afganistānas atgriežas Padomju Savienībā.

Liela daļa PSRS iedzīvotāju, īpaši jaunatne un inteliģence, bija sajūsmā par pārmaiņām, kādas pēc divu gadu desmitu dziļas stagnācijas norisinājās padomju sabiedrībā. Daudzus pārsteidza salīdzinoši lielā brīvība un atklātība, kāda pirms tam Padomju Savienībā nebija iedomājama. Cilvēku apātiju pamazām nomainīja ticība gaišākai nākotnei. Tomēr līdztekus tam no 1988.gada pakāpeniski varēja just arī nestabilitātes pazīmes - pasliktinājās ekonomiskais stāvoklis, arvien jūtamāks kļuva patēriņa preču, tostarp pārtikas deficīts. Valsts autonomijās un republikās arvien stiprāk izpaudās nacionāli separātiskas tendences, uzliesmoja pirmās vardarbīgās starpnacionālās un etniskās sadursmes.

“Perestroikas” laika mītiņi. Tajos redzami gan Gorbačova pārbūvi atbalstoši lozungi,
gan cīņa par ekoloģisko tīrību un atbruņošanos.

1987. - 1989.gads iezīmējās ar neformālo organizāciju dibināšanu visā Padomju Savienībā. Veidojās dažādas vides aizsardzības, kultūras un pieminekļu aizsardzības organizācijas, pirmie politisko diskusiju klubi, kuros cilvēki varēja brīvi paust savas domas. PSRS tautas sāka atgūt nacionālo pašapziņu, pastiprinājās vēlme iegūt lielāku pašnoteikšanos. 1988.gadā daudzās PSRS republikās sākās Tautas fronšu veidošana. Sākumā TF tika dibinātas ar valsts iestāžu, tostarp VDK piekrišanu, kā atbalsta organizācijas perestroikas procesiem, tomēr vēlāk vairākās republikās tās izgāja ārpus varas kontroles, ieņemot antikomunistisku nostāju un uzņemot kursu uz savu zemju neatkarību.

Lietuvas Tautas frontes “Sajūdis” aktīvisti (kreisajā pusē) un
Igaunijas Tautas frontes “Rahvarinne” rīkotais mītiņš (labajā pusē).

1988.gadā etniskā spriedze sākās Kalnu Karabahā jeb Arcahā - nomināli Azerbaidžānas PSR teritorijā, kuras iedzīvotāju absolūtais vairākums bija armēņi. Situācija saasinājās 1988.gada februārī, kad Karabahā un Armēnijā notika plaši mītiņi, kuros tika pieprasīta Arcahas apvienošanās ar Armēnijas PSR. 1988.gada 20.februārī Kalnu Karabahas Augstākā Padome nobalsoja par reģiona apvienošanu ar Armēniju. Atbildot uz to, azerbaidžāņu pūlis no Agdamas pilsētas 22.februārī devās uz Karabahas galvaspilsētu Stepanakertu, lai “ieviestu kārtību”. Pie Askeranas viņus apturēja milicijas un vietējo armēņu vienības, kas pielietoja šaujamieročus. Divi azerbaidžāņi tika nogalināti, 50 ievainoti.

Šī brīža “Status Quo” joprojām strīdīgajā Kalnu Karabahā.

Tas noveda pie masu vardarbības uzliesmojuma Sumgaitas pilsētā Azerbaidžānas PSR. 26.februārī pilsētas laukumā tika rīkots Kalnu Karabahas notikumiem veltīts mītiņš, kurā armēņus apvainoja Azerbaidžānas vienotības graušanā. Izplatījās baumas par tūkstošiem azerbaidžāņu bēgļu, kas spiesti pamest savas mājas armēņu īstenoto represiju dēļ. Atskanēja saukļi “Nāvi armēņiem!” 27.februāra vakarā organizētas azerbaidžāņu grupas ielauzās armēņu mājās, slepkavojot to iemītniekus. Slepkavošana turpinājās arī nākamajās dienās. Armēņus piekāva līdz bezsamaņai, sacirta ar cirvjiem, aplēja ar benzīnu un sadedzināja dzīvus, tostarp vecus cilvēkus un bērnus. Masveidā tika izvarotas armēņu sievietes. Vardarbību izdevās apturēt tikai ievedot pilsētā vairākus tūkstošus iekšlietu, desanta un jūras kājnieku vienību karavīrus. Saskaņā ar oficiālo versiju, Sumgaitā tika nogalināti 32 cilvēki un vairāki simti ievainoti, taču lielākā daļa pētnieku uzskata, ka nogalināti tika vismaz 200 armēņu.

Sumgaitas traģēdijas upuri - armēņi.

Līdzīgi notikumi 28.februārī risinājās Kirovabadā (tagad Gjandža), kur ar dzelzs stieņiem bruņoti azerbaidžāņu jaunieši centās ielauzties armēņu kvartālos, izsitot logus un izlaužot durvis, kā arī piekaujot ceļā sastaptos armēņus. Tomēr armēņi prata dot uzbrucējiem cienīgu pretsparu, kas ļāva izbēgt no liela upuru skaita. Pēc Sumgaitas slaktiņa un tamlīdzīgiem grautiņiem sākās bēgļu straumes abos virzienos - tūkstošiem azerbaidžāņu pameta savas mājas Armēnijā un Kalnu Karabahā, savukārt armēņi masveidā bēga no Azerbaidžānas. 1988.gada jūlijā Kalnu Karabahas apgabala padome pieņēma kārtējo lēmumu izstāties no Azerbaidžānas, tomēr Baku un Maskava šo lūgumu noraidīja. Jau rudenī savstarpēji armēņu un azerbaidžāņu grautiņi bija kļuvuši par normu visā Armēnijas un Azerbaidžānas teritorijā. Vēlākos gados tas noveda pie plaša militāra konflikta.

Kreisajā pusē - armēņu vīrs piemin Sumgaitas upurus; labajā pusē - protesta mītiņš Sumgaitas slaktiņa piemiņai. Uzraksts uz plakāta: “Armēnijas mātes, nolieksim galvas Sumgaitas upuru priekšā”.

1989.gada 4.aprīlī laukumā pie Valdības ēkas Gruzijas PSR galvaspilsētā Tbilisi sākās beztermiņa politisks mītiņš. Tā iemesls bija abhāzu vēlme atdalīties no Gruzijas. Republikas vadība pat nemēģināja sākt dialogu ar opozīciju, kas noveda pie baumām, ka “abhāzu separātisms” ir Maskavas sankcionēts. Mītiņš ieguva antikomunistisku ievirzi. Tajā piedalījās visu dzimumu un sabiedrības slāņu Gruzijas iedzīvotāji. Gruzijas komunistu vadība lūdza Maskavai ievest pilsētā karaspēku. 1989.gada 9.aprīlī četros no rīta ģenerālis Igors Rodionovs pavēlēja sākt mītiņa dalībnieku izklīdināšanu. Tas tika darīts ārkārtīgi nežēlīgi, sitot cilvēkus ar gumijas nūjām un “sapieru lāpstiņām”. Šīs brutālās akcijas rezultātā bojā aizgāja 19 cilvēki, 16 no tiem - sievietes. Vairāki simti tika ievainoti. Gruzijas PSR valdība un kompartijas sekretārs Džumbers Patiašvili bija spiesti demisionēt (vairāk lasiet ŠEIT).

Kreisajā pusē - PSRS kaujas tehnika Tbilisi ielās; labajā pusē - padomju karavīri
demonstrantu izdzenāšanai lietoja arī tā sauktās sapieru lāpstiņas.

1989.gada maijā - jūnijā etnisks konflikts norisinājās Fergānas ielejā Uzbekijas PSR starp uzbekiem un Meshetijas turkiem. Tas sākās ar uzbeku un turku jauniešu kautiņu Kuvasajas pilsētas tirgū. Vēlāk uzbeku pūļi centās ielauzties turku apdzīvotajos pilsētas kvartālos un sarīkot tur grautiņus. 3.jūnijā uzbeku jaunieši sāka dedzināt turku mājas Tašlakā, Komsomoļskā, Margilānā un Fergānas pilsētā. Turku iedzīvotāji tika nežēlīgi piekauti, notika pirmās slepkavības. Grautiņi pārņēma arī citas apdzīvotās vietas. Tika ieņemtas un izdemolētas vairākas valdības, kompartijas un milicijas ēkas, dedzināti veikali un automašīnas. Uzbekijas PSR Augstākā Padome daļā Fergānas ielejas ieviesa komandantstundu.

Kreisajā pusē - nodedzinātās Meshetijas turku mājas;
labajā pusē - iekšējā karaspēka karavīrs palīdz turku ģimenei bēgt no grautiņu rajona.

1989.gada 7.jūnijā 5000 uzbeku kravas automašīnās un autobusos ieradās Kokandas pilsētā, kur dzīvoja 1,5 tūkstoši turku. Uzbrucēji ieņēma vietējo milicijas pārvaldi un vairākas rūpnīcas, demolēja un aizdedzināja turku mājas. Tika sagrābta Kokandas dzelzceļa stacija un vilciena sastāvs ar degvielu, ko draudēja aizdedzināt, ja milicija neatbrīvos arestētos grautiņu dalībniekus un neizdos milicijas aizsardzībā esošos turkus nogalināšanai. Nekārtības Fergānas ielejā turpinājās līdz 11.jūnijam. Tajās dzīvību zaudēja 103 cilvēki, ievainoti tika 1011 civiliedzīvotāji, 137 iekšlietu karaspēka un 110 milicijas darbinieki, nodedzinātas 757 dzīvojamās mājas, izlaupītas 27 valsts iestādes, sadedzinātas 275 automašīnas. No Uzbekijas uz Krieviju evakuēja 16 282 Meshetijas turkus. Par piedalīšanos grautiņos dažāda veida sodus saņēma 774 cilvēki, no tiem diviem piesprieda nāvessodu.

Attēlos malās - drošības spēku aizturētie grautiņu dalībnieki;
attēlos vidū - Meshetijas turku bēgļi bēgļu nometnēs.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru