- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Brīnums. Raivo stāsts – 1.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2019. gada 22. maijs 21:00 sadaļā Brīnumi notiek

Jaunajā Derībā Bībelē lasām par vairākiem gadījumiem, kad caur Jēzus vai Viņa mācekļu rokām noticis augšāmcelšanās brīnums, proti, jau miris cilvēks ticis atdzīvināts no nāves. Un ne tikai pēc tā sauktās klīniskās nāves, bet pat vairākas dienas miruši cilvēki. Ticiet vai nē - šādi gadījumi notiek arī šodien, jo “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebrejiem 13:8). “Laikmeta zīmes” jau rakstījušas par gadījumu ar Danielu Ekečukvu Nigērijā (lasiet ŠEIT), tāpat par gadījumu ar Laini Keitu Grigorjevu tepat Latvijā (lasiet ŠEIT). Laines stāstam gluži līdzīgs gadījums noticis arī pavisam nesen. Tas ir stāsts par mazo puisēnu Raivo un viņa brīnumaino augšāmcelšanos. Zīmīgi, ka tas notika tieši Lieldienās - Kristus augšāmcelšanās svētkos. Bet, lai par lielo Dieva žēlastības brīnumu pastāsta Raivo tētis Jānis pats.

****

Pārdabiski Dieva darbi ir notikuši ne tikai pagātnē. Tie notiek arī šodien! Dieva pārsteidzošie brīnumi un žēlastība augšāmcēla mūsu dēlu no nāves un atdeva viņam pilnīgu veselību!

“Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.” (2.Kor. 12:9)

Pirms aprakstīt šos pārsteidzošos notikumus, vēlos pieminēt, ka jau iepriekš gan mūsu ģimenē, gan draudzē un citur daudzkārt esam pieredzējuši Dieva pārdabiskos darbus. Ir piedzīvotas dievišķas atklāsmes, vadība, arī dziedināšanas gadījumi, atbrīvošana no tumsas ietekmes, dvēseļu un attiecību dziedināšana. Tomēr pēdējā laikā, tiecoties pēc dziļākām attiecībām ar Dievu, dažkārt lūdzu no Viņa arī jaunas zīmes un brīnumus. Nevarēju iedomāties, ka Viņš mums paredzējis šādus pārbaudījumus, brīnumus un zīmes. Dieva domas un ceļi cilvēkam tiešām ir neizdibināmi (Jes. 55:8-9)!

Mūsu ģimene dzīvo lauku mājā meža vidū, netālu no nelielas upītes. Vienmēr esam pieskatījuši mūsu bērnus, arī sargājuši no upītes, kas gan nav dziļa, bet mazam bērnam var būt bīstama. Mūsu jaunākais dēls Raivo ir gadu un septiņus mēnešus vecs un visu laiku pavada kopā ar mums mājā un tās apkārtnē. Ģimenē gaidām vēl vienu bērniņu, kas rada papildus rūpes un pienākumus.

Nosacīti “klusā” nedēļa

Liktenīgajā dienā, 2019.gada 18.aprīlī, sauktā arī par “zaļo” ceturtdienu, bija saulains laiks un mēs visi bijām ārā. Es aiz ēkas veicu kādus uzkopšanas darbus, bet sieva ar dēliņu bija dārzā ēkas otrā pusē. Jāpiebilst, ka Raivo līdz tam nekad negāja prom no mājas, kur nu vēl - uz upi.

Sieva palaida dēlu gājienā pie manis un, domādama, ka viņš paliek manā tuvumā, pateica, ka pēc desmit minūtēm būs pusdienas un iegāja mājā pabeigt tās gatavot. Kad ienācu mājā, sieva uzreiz jautāja, kur ir Raivo. Momentā metos uz upi, bet sieva - pa ceļu uz tiltu. Pie upes neko aizdomīgu nemanīju. Septiņas astoņas minūtes pagāja, kamēr pārmeklēju pārējo teritoriju un mūsu māju. Tad no tilta atgriezās sieva un mēs konstatējām, ka dēliņa nekur nav.

Vēlreiz metos uz upi. Šoreiz nokāpu zemāk krastā un devos uz upes līkumu. Tas, ko tur ieraudzīju, lika man nodrebēt un laikam apstāties… Esmu savā dzīvē daudz ko pieredzējis, vairākas reizes - arī  nāves tuvumu. Likās, esmu rūdīts… Tomēr tās sajūtas, ko piedzīvoju, biezā krasta krūmu un niedru pudurī ieraugot nekustīgi guļam mana dēliņa ķermeni, ģērbtu balti strīpainā krekliņā, ir grūti aprakstīt! Dēliņš gulēja ūdenī ar seju uz leju… Kad redzi nāvi “vaigā” un faktiski mirušu dēlu, ir ļoti smagi.

Zanes Biķes glezna “Dieva rokās” (2019.gads).

Izrāvu dēliņu no ūdens un uznesu viņu krastā, izmisumā saukdams sievu. Skats bija šokējošs un bezcerīgs - zilganbāls bērna ķermenis ar uzpūtušos vēderu un bez jebkādām dzīvības pazīmēm.

Mēs sākām bērnu mākslīgi elpināt un veicām viņam sirds masāžu, paralēli izmisumā saukdami uz Dievu pēc palīdzības. Tikām konsultēti pa telefonu, kā pareizi veikt atdzīvināšanu. Pārsteidzoši ir tas, ka nepazuda telefona savienojums, lai gan mūsu apkārtnē ir ļoti vājš telefona tīkla uztveres signāls. Aptuveni 25 minūtes veicām atdzīvināšanu, bet bez redzamiem rezultātiem. Tad ieradās divas neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) ekipāžas. Nodevām dēliņu Raivo viņu rokās un paši turpinājām karsti lūgt Dievu. Nosūtījām ziņas arī draugiem, draudzei, lai cilvēki iestājas garīgajā cīņā. Cik labi, ka šeit virs zemes ir Dieva ģimene, kas gatava dedzīgi iestāties lūgšanās par kādu!

Mediķi strādāja profesionāli un koordinēti, tomēr arī viņu pūles uzreiz nedeva rezultātus. Dēliņa sirds patstāvīgi nestrādāja, tā tika uzturēta mākslīgi un arī elpošana bija mākslīga. Tomēr mediķi nepadevās un, galvas nepaceļot, neatlaidīgi turpināja savu darbu. Kad bija pagājušas aptuveni 90 minūtes kopš viņu ierašanās un tika ievadīta jau kurā adrenalīna deva, situācija kļuva arvien bezcerīgāka. Tad manā galvā iezagās pat domas par mazu bērna zārciņu, bērēm un drūmu nākotni…

Tomēr par spīti prāta domām, mēs ar sievu garīgi turējāmies stipri ticībā un lūgšanās. Mēs nepadevāmies. Lūdzām Dieva žēlastību, brīnumu, arī svētību ārstu darbībai. Bet visvairāk no Dieva lūdzām dzīvības dvašas (1.Moz 2:7) atgriešanu. Kādā brīdī abi ar sievu konstatējām, ka mūsos ir ienācis savdabīgs miers. Miers, bet ne apātija. Nevarējām gan īsti saprast, par kādu iznākumu šis miers vēsta. Tagad zinām, ka tas bija Jēzus miers un Svētā Gara piepildījums: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jņ. 14:26-27)

Zanes Biķes glezna “Paļāvība” (2017.gads).

Un tad notika PIRMAIS BRĪNUMS! Nekad neaizmirsīšu šo MIRKLI! Pēkšņi Raivo sirdsdarbība atjaunojās, viņš nedaudz sāka rīstīties, mēģinādams elpot! Slava, slava Dievam! Dievs bija apžēlojies un atdevis dzīvības dvašu! Protams, situācija bija trausla un nestabila. Bērns tūlīt tika transportēts uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu (BKUS) Vienības gatvē, Rīgā. Turp devās arī sieva.

Es devos pēc mūsu vecākajiem bērniem, kas bija skolā un bērnudārzā. Pastāstīju viņiem par notikušo. Savā sirdī apņēmos Dieva priekšā gavēt līdz pilnīgai mana dēla atjaunošanai. Nepārtraukti bijām stiprās, karstās lūgšanās, saucot uz Dievu. Mans vecākais dēls vēlāk teica: “Nekad nebiju dzirdējis tēti tik karsti un skaļi lūdzam Dievu, kā tas bija mašīnā, braucot uz slimnīcu.”

No BKUS reanimatologa pienāca dramatiskas ziņas par to, ka stāvoklis ir ļoti, ļoti smags… Šodien, lasot dēla ārstēšanas izrakstu, acīs riešas asaras, jo tur teikts: “Stāvoklis ārkārtēji grūts, dziļa bezsamaņa, dziļa hipotermija, uz gaismu nereaģējošas acu zīlītes” un tā tālāk.

Kad ierados Intensīvās terapijas nodaļā (ITN), sieva jau bija tur. Ārstējošais ārsts korekti izstāstīja par ļoti smago stāvokli un visai maz sološajām prognozēm. Raivo bija pieslēgts pie nepieciešamajiem aparātiem un sistēmām. Ārsti, reanimatologi un personāls rūpīgi darīja savu darbu. Līdz vakaram palikām pie Raivo, aizlūdzot, svētījot gan viņu, gan ārstus, gan slimnīcas personālu. Tad pēc ārstu ieteikuma devāmies mājup, jo mūsu palikšanai slimnīcā nebija īpašas nepieciešamības.

Mums bija iespēja zvanīt uz ITN cauru nakti, lai saņemtu informāciju par dēla veselības stāvokli. Tomēr mēs šo iespēju izmantojām vien kādas trīs četras reizes. Mums bija uz ko paļauties - tas ir Jēzus varenais spēks un Dievs Tēvs, Kurš visu pārrauga! Naktī lūdzām Viņu, cik bija spēka.

Pirms pusnakts pie mums ieradās policija, lai pierakstītu liecības. No vienas puses, tas bija nogurdinoši, no otras puses - izvērtās tāda kā “attīrīšanās prakse”, vēlreiz visam izejot cauri gan hronoloģiski, gan psiholoģiski. Tas ļāva sakārtot domas, nosacīti atbrīvojoties no notikušā. Atklājās, ka Raivo ūdenī varēja būt atradies aptuveni 10 - 15 minūtes. Pēc tam mēs paši viņu centāmies atdzīvināt aptuveni 25 - 30 minūtes, bet NMP ekipāža reanimēšanas darbu turpināja aptuveni 90 minūtes, līdz beidzot Dievs dēlam atdeva dzīvību. Tādējādi sanāca, ka Raivo bez dzīvības pazīmēm bija aptuveni divas stundas un 15 minūtes! Pateicoties Dievam, ir notikusi reāla augšāmcelšanās no mirušajiem!!!

Piektdiena un sestdiena pagāja, man un sievai uz maiņām dežurējot pie dēla ITN. Daudz lūdzām Dievu, svaidījām dēlu ar eļļu. Tā kā Bībelē nav teikts, cik daudz jāsvaida ar eļļu, tad eļļu netaupījām. Mēs aizlūdzām arī par ārstiem, personālu, Jēzus vārdā viņus svētījot. Lūdzām arī par telpu attīrīšanu no tumsas spēku darbības. Mana sieva Zane Garā dzirdēja tādas kā bazūņu skaņas un dzirdēto izdziedāja ar savu balsi. Mēs skaļi lasījām Dieva Vārdu no Bībeles. Viena no spilgtākajām un zīmīgākajām Rakstu vietām,  kas attiecināma arī uz Raivo, bija no pravieša Jonas grāmatas: “Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu. Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs, mans Dievs!” (Jon. 2:6-7′)

Tāpat mēs pasludinājām arī citas Rakstu vietas, piemēram, par Jaira meitiņas augšāmcelšanu (Lk. 8:52-55), Lācara augšāmcelšanu (Jņ. 11:41-44). Līdzīgi, kā Jēzus sauca Lācaram, mēs teicām Raivo: “Celies augšā (no nāves)! Nāc ārā (no kapa)!” Pieminējām un citējām arī Rakstu vietas par sunamietes dēla augšāmcelšanu (2.Ķēn. 4:32-36), pa logu izkritušā puiša atdzīvināšanu (Ap.d. 20:9-12), arī par posta vietu atjaunošanu (Jes. 58:11-12) un Dieva dzīvības iedvešanu kaulos (Ech. 37:4-10), kā arī citas. Ļoti zīmīgi mūsu sirdīs izgaismojās 118.psalma vārdi par paļaušanos uz Dievu, nevis uz cilvēkiem: “Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem! Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz dižciltīgajiem! [..] Tā Kunga labā roka ir augstu pacelta, Tā Kunga labā roka dara varenus darbus! Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.” (Ps. 118:8-9,16-17)

Situācija joprojām bija smaga, bet jau stabilāka, nedaudz cerīgāka. Dēlam nedaudz samazināja zāļu devas. Tomēr vēl aizvien nebija pārliecības, ka Raivo vispār spēs patstāvīgi dzīvot. Par spīti dramatiskajai situācijai, jutām, ka mūsos un arī citos lūdzējos pamazām ienāca pārliecība, ka, ja Dievs atjauno dzīvību, Viņš atjaunos arī pilnu veselību. Man, sievai un daudziem citiem Dievs deva žēlastību un īpašu, ne mūsu pašu spēkiem sasniegtu ticību, par ko Bībelē teikts: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr. 11:1)

Šie tik pazīstamie vārdi no Bībeles tagad ieguva dziļāku garīgo dimensiju, kļuva mums īstāki, personiskāki. Pateicāmies Dievam par to, ko Viņš dara, un ticībā sākām pasludināt pilnīgu dzīvību un veselību Raivo! Jēzus vārdā saistījām arī jebkādu tumsas spēku ietekmi pār Raivo un lūdzām Dievam pilnīgu viņa atjaunošanu. Ar cieņu izturējāmies pret medicīnas personālu un viņus uzklausījām, tomēr Svētā Gara vadībā garīgi noraidījām un dzēsām jebkuras negatīvas prognozes un pasludinājumus par Raivo. Kā zināms, vārdam un domai ir spēks, tāpēc nevajag pieņemt negatīvo. Mēs ticam Jēzum Kristum, Kurš ir uzvarējis visus tumsas spēkus! Par to liecinājām arī slimnīcas personālam.

Mums bija iespēja par Dieva spēku liecināt ne tikai personālam, bet arī citiem vecākiem ITN. Daži lasīja Jauno derību, citi - lūgšanu grāmatas, vēl citi lūdzās, kā mācēja - visi meklēja un ilgojās pēc pārdabiskas iejaukšanās viņu bērnu dzīvē. Dažbrīd aizdomājos par kapelāna darba nepieciešamību BKUS un ITN. Citās slimnīcās pieaugušo sirdis, iespējams, paliek nocietinātas pret Dievu, tomēr šai slimnīcā, kad tiek piedzīvotas nopietnas problēmas ar bērniem, vecāki īpaši atveras dievišķajam.

Zanes Biķes glezna “Žēlastības lietus” (2017.gads).

Kad pienāca LIELĀ DIENA - Kristus augšāmcelšanās diena - simboliski arī Raivo tika augšāmcelts. Šai dienā ārsti mums paziņoja, ka Raivo būs DZĪVOTĀJS! Tas notika trešajā dienā pēc negadījuma. Slava Dievam! Cilvēciski to bija grūti aptvert. Tomēr tam bija varens garīgs piepildījums! Bez Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās nekas tāds nebūtu iespējams. Bībelē Jēzus skaidri saka: “Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (Atkl. 1:18)

Pirmdienā, otrajās Lieldienās, Raivo tika atslēgta mākslīgā elpināšana, viņam samazināja un arī noņēma medikamentu devas. Ārsti teica, ka, ja viss virzīsies uz labo pusi, tad, iespējams, jau nākamajā dienā Raivo varēs pārvest uz slimnīcas nodaļu. Vienubrīd, kad pienācām pie viņa, Raivo divreiz skaidri izsaucās: “Mamma, mamma!” Kāds medus ausīm un dvēselei bija to dzirdēt! Bez tam notika vēl viens brīnums. Parasti man vēdera izejas smaka šķita diezgan riebīga, bet tagad, kad sagaidīju dēla pirmo dabisko vēdera izeju, man šī smaka šķita kā vislabākā smarža pasaulē! Paldies Dievam par ārstu šodienas paziņojumu, ka dēla vispārējās analīzes ir tik labas kā kosmonautam!

Sieva šo un turpmāko laiku pavadīja BKUS teritorijā esošajā vecāku mājā un katru dienu bija Raivo tuvumā palātā, kur es viņu ik dienas nomainīju. Jāpiemin arī, ka zinot par garīgo saišu nopietnību, aizlūdzām un atdalījām Raivo dvēseli un miesu no visām atkarību un citām blaknes izraisošām zālēm un to ražotājiem, lai dēlam pēc šo zāļu lietošanas nebūtu nekādu seku turpmākajā dzīvē.

Pirmajās dienās slimnīcā mēs viesus īpaši negaidījām, bet patiecamies mīļajiem no mūsu Ogres Trīsvienības baptistu draudzes - mācītājam un diakonei, kuri ne tikai aizlūdza un svaidīja mazo Raivo ar eļļu, bet arī mūs ar sievu garīgi un dvēseliski ļoti stiprināja. “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels.” (Jēk. 5:14-15)

No ticības skatīšanā

Kad otrdienas rītā, 2019.gada 23.aprīlī, ierados ITN, izrādījās, ka Raivo ir jau pārvests uz Bērnu slimnīcas Neiroloģijas jeb 5.nodaļu. Tas bija ļoti cerīgs pavērsiens. Uzzinājām arī, ka ārstu iekšējā informatīvajā tīklā izplatīts galvenās vadītājas paziņojums un pateicība kolektīvam par darbu pie Raivo. Vadītāja to nosauca par iespēju piedzīvot Lieldienu brīnumu!

Nonākot jaunajā vietā, vispirms palātu svaidījām ar eļļu un Jēzus vārdā saistījām tur jebkādu ļauno garu ietekmi. Tāpat aizlūdzām un svētījām ārstus, māsiņas, personālu, uzticot visu Svētajam Garam! Nevar noliegt, ka pirmajās dienās un pat nedēļā Raivo stāvoklis joprojām bija diezgan nopietns.

Pirmajās dienās dēls tika barots caur barošanas zondi, bet šķidrumu un zāles ievadīja caur sistēmu. Paralēli viņu ēdināja un deva viņam padzerties arī dabiskā veidā. Raivo vispārējais stāvoklis uzlabojās un jau ceturtdien viņam tika izņemta barošanas zonde un dēls sāka ēst patstāvīgi. Kopumā kustības un noturība bija vāja, tomēr stāvoklis uzlabojās. Arī nodaļā sākumā noteiktais plaušu karsonis, sliktās analīzes, manāmi mazinājās un veselība uzlabojās. Arī šeit turpinājām mediķus pieklājīgi uzklausīt, bet noteikti noraidījām visas viņu izteiktās negatīvās prognozes un pasludinājumus. Mēs apliecinājām savu ticību Dieva pārdabiskajam darbam un pilnīgai dēla dziedināšanai, jo jau Vecajā Derībā par Jēzu ir pravietots: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5)

Zanes Biķes glezna “Vārds” [Jesaja gr. 53.nod. ebreju valodā] (2018.gads).

Jēzus nāves un augšāmcelšanās dēļ mēs varam tikt atbrīvoti no grēka un nāves varas, kas mums ir pati lielākā Dieva žēlastības dāvana. Bet Jēzus brūcēs un Viņa vārda spēkā tiek iznīcināta arī fiziskā neveselība un notiek dziedināšana. Mēs ar sievu turpinājām stingri stāvēt lūgšanā un garīgā cīņā. Gan ITN, gan Neiroloģijas nodaļā svētījām Raivo, uzliekot viņam savas rokas. Garīgi jutām klātesošu Svētā Gara spēku un arī vareno ticīgu aizlūdzēju lūgšanu spēku (Jēk. 5:15), kas plūda caur mūsu rokām. Dažkārt tas bija sajūtams pat tīri fiziski kā siltums rokās. Kad kādreiz pagurām lūgt, sajutām daudzu brāļu un māsu aizlūgšanu atbalstu. Viņi līdzīgi tam, kā tika balstītas Mozus rokas, lai Izraēls varētu uzvarēt karā, turēja mūsu garīgās rokas (2.Moz. 17:11-13).

Pārdabiski, ka manai sievai Zanei nebija stresa, kas gaidāmajam bērniņam būtu nevēlams. Viņu pavadīja Dieva un aizlūgšanu miers. Jāpiemin arī tas, ka es piedzīvoju Dieva spēku sava gavēņa laikā, kuram bija pievienojušies vēl daži kristieši no draudzes. Agrāk, gavēņa laikā dzerot tikai ūdeni, nelabi jutos jau trešajā dienā. Šoreiz labi jutos pilnas septiņas dienas. Tad jutu, ka jāpāriet uz tā saukto Daniela (Dan. 1:8-12) jeb augu valsts produktu gavēni. To ieturēju nākamās gandrīz divas nedēļas. Gavēnis nav sevis paššaustīšanas rituāls vai diēta. Tas ir reāls garīgs instruments, kas palīdz tuvoties Dievam un labāk dzirdēt Viņa balsi. Gavēnis stiprina lūgšanu dzīvē, palīdz atbrīvoties no mazticības, no ļauno garu ietekmes (Mk. 9:29; Jes. 58:6).

Raivo stāvoklis turpināja uzlaboties, tomēr viņam vēl bija veselības problēmas. Dēlam joprojām bija kustību koordinācijas traucējumi rokām;  viņš kājas kustināja, bet nestaigāja; arī galvu dēls pats praktiski neturēja. Pastāvēja arī nelielas spontānas refleksu izpausmes, kā arī daļēji apātiski simptomi, taču tiem bija acīmredzama tendence samazināties.

Brīnumaino šī stāsta atrisinājumu lasiet raksta turpinājumā nākamajā nedēļā.

© Jānis Biķis (izgaismots.lv); Inese Treiere un Ervīns Jākobsons (rediģēšana un korekcija); Zane Biķe (gleznas). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.izgaismots.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2019/05/22/brinums-raivo-stasts-%e2%80%93-1dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.