Viltotā vēsture mūsdienu kinematogrāfā

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība, Latvijā un pasaulē | Publicēts 14-04-2019

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Kopš bērnības mana aizraušanās ir vēsture. Pusaudža gados tiku izlasījis visus man pieejamos vēsturiskos romānus un stāstus, vēlāk pārgāju uz nopietnāku arheoloģisko, vēsturiski dokumentālo un biogrāfisko literatūru. Apmeklēju arī muzejus, kuros vien varēja atrast ko vēsturisku. Un, protams - kino. Esmu centies noskatīties teju ikvienu filmu par vēsturi, vai tā stāstītu par senatni vai jaunākiem laikiem. Tomēr pēdējos gados tieši vēsturiskās filmas visbiežāk likušas man vilties, jo ar katru gadu tās kļūst patiesajai vēsturei arvien neatbilstošākas, piedzīvo vēstures stilizāciju, tiek piesātinātas ar nesaprotamiem un liekiem mistikas elementiem.

“Laikmeta zīmēs” jau esam rakstījuši par radošā tandēma Aigara Graubas un Andreja Ēķa nepiedodamajiem vēstures falsificējumiem filmās “Rīgas sargi” un “Baiga vasara” (lasiet ŠEIT). Tomēr ne jau tikai šo autoru kinodarbi pazīstami ar savu apzināti vieglprātīgo attieksmi pret patieso vēsturi. Tas pats sakāms par daudzām jaunāko laiku vēstures filmām gan ASV, gan Krievijā, gan citur, tāpat par šobrīd populārajiem vēsturiskajiem televīzijas seriāliem. Šodien televizoru un lielajos ekrānos vien retu reizi var skatīt filmas, kuras pret vēsturi izturas ar patiesu cieņu un pietāti.

Ar nostaļģiju nākas atcerēties monumentālos kinodarbus par vēsturi, kādus Holivuda uzņēma 20.gadsimta 50. un 60.gados. Pie šī žanra ikonām pieder tādas episkas filmas kā Mervina Leroja “Quo Vadis” (8 “Oskara” nominācijas), Viljama Vailera “Ben Hurs” (11 “Oskari”), Stenlija Kubrika “Spartaks” (4 “Oskari”), Džozefa Mankeviča “Kleopatra” (4 “Oskari”). Arī šajās filmās ir vēsturiskas kļūdas un neprecizitātes, tomēr kritiķi un vēsturnieki gandrīz vienprātīgi atzīst, ka šī laikmeta filmas daudz precīzāk atspoguļo vēsturisko patiesību gan notikumu izklāsta, gan detaļu ziņā, nekā jebkura mūsdienu filma.


Vēstures falsifikācija mūsdienu kino

Pēdējais vēsturisko patiesību puslīdz respektējošais kinodarbs bija Mela Gibsona filma “Drošsirdis”. Gandrīz visi jaunāko laiku šī žanra darbi ir tikpat tālu no patiesas vēstures, kā klasiskā vesterna kino no tā sauktajiem spageti vesterniem. Šādu pseidovēsturisku filmu sēriju sāka Ridlija Skota filma “Gladiators”, kurā vēsturiskā patiesība sagrozīta visrupjākajā veidā. Filmā Romas imperatoru Marku Aurēliju nožņaudz paša dēls Lucijs Kommods, uzzinājis, ka tēvs grib sūtīt karavadoni Maksimu uz Romu ar vēsti Senātam, ka impērija jālikvidē un jāatjauno republika. Nekā tamlīdzīga vēsturē nav bijis - Marks Aurēlijs nomira no mēra karagājiena laikā un nav dzirdēts, ka viņš būtu gribējis atjaunot republiku. Pēc viņa par imperatoru kļuva viņa dēls Kommods, kurš valdīja Romā līdz pat savai nāvei.

“Gladiators” - no vēstures viedokļa viena no melīgākajām filmām pasaules kinematogrāfā.

Maksims atsakās zvērēt jaunajam imperatoram un kļūst par izraidīto, bet viņa ģimeni Kommods liek nogalināt un īpašumu nodedzināt. Lai nu tā būtu. Taču filmas nobeigums atkal ir īsta vēstures falsifikācija. Maksims, kurš kļuvis par gladiatoru, savā pēdējā cīņā dodas ar pašu imperatoru, kurš pirms tam sadur viņu ar saindētu nazi. Spēki nav vienādi, tomēr Maksima pieredze ļauj uzvarēt cīņu un nogalināt imperatoru. Tas ir kārtējais absurds. Neviens imperators nekad neielaistos publiskā divkaujā visas tautas priekšā ar parastu gladiatoru - vergu. Maksims tiktu vienkārši nogalināts vai sodīts ar nāvi. Tāpat reālajā dzīvē imperators Kommods nenomira no zobena vai dunča dūriena, un pat ne kaujas laukā. Viņu 193.gada 31.decembrī galma sazvērestībā nožņaudza paša vergs.

Romas imperators Lūcijs Aurēlijs Kommods filmā (kreisajā pusē) un romiešu skulptūrā (labajā pusē).

Visā filmas garumā kopā ar Kommodu ir viņa māsa Lucilla, kas ienīst brāli un visādi cenšas palīdzēt Maksimam. Kad pēc imperatora nogalināšanas mirst arī Maksims, Lucilla liek tautai godināt Maksimu kā Romas varoni, ne ar pušplēstu vārdu nepieminot mirušā brāļa - imperatora godināšanu. Filmā iekļauta arī versija par Kommoda neķītrajām seksuālajām tieksmēm uz savu māsu ar domu viņu apprecēt, lai radītu dinastijas pēcnācējus. Lieki teikt, ka no vēsturiskās patiesības te nav ne kripatas. Patiesībā Lucilla jau pirmajā gadā pēc Kommoda nākšanas pie varas sarīkoja pret viņu sazvērestību, taču tā neizdevās un Kommods aizsūtīja māsu trimdā uz Kapri salu, kur viņa drīz tika nogalināta.

Līdzīgas muļķības redzamas virknē pseidovēsturisku filmu, kas sekoja “Gladiatoram”. Daži no šiem kinodarbiem ir scenārista fikcija, dažos atspoguļoti reāli vēsturiski fakti, taču tikpat daudz ir arī fikcijas, vēl kādās filmās iekļauti nesaprotami mistikas elementi. Pie šāda tipa filmām pieder “300 spartieši” (2006) un “300.spartieši. Impērijas dzimšana” (2014), “Pēdējais leģions” (2007), “Centurions” (2010) un citas. Visās novērojamas nozīmīgas atkāpes no vēsturiskās patiesības, turklāt filmās vēsturiski neprecīzas ir arī dekorācijas un aktieru tērpi. Vēl viens aspekts, kas vismaz man daudzas šādas filmas padara nebaudāmas, ir pārlieku lielais datorgrafikas pielietojums tajās. Ir filmas, kurās datorgrafika ir vietā un nav acīmredzama, taču ir arī tādas, kur šis sintētiskums laužas virsū teju no katra kadra.

Īpaša filmu kategorija ir vēsturiskie televīzijas seriāli, kas pēdējos gados kļuvuši ļoti populāri. Spilgtākie piemēri ir Kanādas un Īrijas kopdarbs “Vikingi”, tāpat britu seriāls “Musketieri”, kas rādīti arī Latvijā. Gan viena, gan otra filma ir tālu no vēsturiskās patiesības. “Vikingi” balstīti uz skandināvu mītiem, taču tajā atveidoti arī reāli vēsturiski personāži. Tomēr gan notikumu izklāsta, gan vides un tērpu jomā filmā ir ārkārtīgi daudz fikcijas. Seriāls pseidovēsturisko filmu modē ieviesa gan ādas apģērbu, gan skūtos pakaušus, gan tetovētos ģīmjus un ķermeņus, kas diez vai atbilst vēsturiskajai patiesībai. Savukārt seriālam “Musketieri” ar Dimā literāro darbu ir tikai vispārējs sakars, izmantojot vien varoņu vārdus un vēsturiskos laikmeta personāžus. Viss pārējais - vistīrākā fikcija, tostarp musketieru ietērps un citi filmas aksesuāri. Jāpiemin arī megapopulārais seriāls “Troņu spēles”, taču tas vairāk attiecināms uz fantāzijas filmu žanru, gluži tāpat kā filma “Gredzenu pavēlnieks”.

Daudz vēsturiskas fikcijas pat detaļās ir seriālos “Vikingi” (augšā) un “Musketieri” (apakšā).

Cita nosacīti vēsturisko filmu kategorija, ir filmas, kas uzņemtas pēc mitoloģiskiem vai Bībeles sižetiem. Klasiskās mitoloģijā balstīto scenāriju filmas savulaik bija iecienījuši itāļu kinematogrāfisti, kas radījuši tādus kinodarbus kā “Odiseja ceļojumi” (1954), “Hērakla varoņdarbi” (1958), “Hērakls un valdniece Lidija” (1959), “Rodas koloss” (1961) un citas. Holivuda šo filmu kategoriju papildināja ar piedzīvojumu lenti “Jāsons un argonauti” (1963). Šajās klasiskajās filmās, kaut arī tās uzņemtas pēc sengrieķu mītu motīviem, tomēr mēģināts vēsturiski precīzi atainot konkrētā laikmeta vides, apģērba un kultūras iezīmes. Grandiozākā no šādām mūsdienās uzņemtām filmām ir 2004.gada drāma “Troja”. Kopumā filma respektē Homēra “Iliādas” oriģinālu, tomēr tajā ir virkne vēsturisku neprecizitāšu un tā tikusi arī bargi kritizēta par varoņu ietērpa neatbilstību vēsturiskajai patiesībai.

Savukārt pie Bībeles un kristīgo filmu klasikas pieder tādi kinodarbi kā “Kristus apmetnis” (1953), “Dēmetrijs un gladiatori” (1954), “Pazudušais dēls” (1955), “Desmit baušļi” (1956), “Pompeju pēdējās dienas” (1959), “Lielais zvejnieks” (1959), “Dāvids un Goliāts” (1960), “Rute” (1960), “Estere un ķēniņš” (1960), “Ķēniņu Ķēniņš” (1961), “Baraba ” (1961), “Sodoma un Gomora” (1962), “Gideons un Samsons” (1965), “Bībele” (1966), tāpat jau minētie “Quo Vadis” un “Ben Hurs”. No vēlāko gadu filmām minamas Franko Dzefirelli lieldarbs “Jēzus no Nācaretes” (1977), pēc Lūkas evaņģēlija uzņemtā filma “Jēzus” (1979), “Mūsu ēra” (1985), “Ķēniņš Dāvids” (1985). Pieminēšanas vērts ir arī amerikāņu televīzijas tīkla TNT Bībeles seriāls, kurā uzņemtas filmas par radīšanu un grēku plūdiem, Ābrahāmu, Jēkabu, Jāzepu, Mozu, Samsonu un Delīlu, Dāvidu, Zālamanu, Jeremiju, Esteri un Jēzu.

Pēc Bībeles sižetiem pasaulē tiek uzņemts daudz filmu. Lielākā daļa vairāk vai mazāk pareizi attēlo laikmeta vēsturisko vidi un kultūru, bet galvenais - pieturas pie Bībeles oriģinālteksta, nemēģinot filmā iekļaut cilvēcisku uzskatu radītas interpretācijas. Tomēr pēdējos gados uz ekrāniem parādās arvien vairāk filmu, kas rupji pārveido Svēto Rakstu domu, paužot kontroversiālas un pat klaji zaimojošas idejas. Pirmā šāda filma, kas tapa vēl tālajā 1988.gadā, bija Martina Skorsēzes drāma “Kristus pēdējā kārdināšana”, kurā Kristus attēlots absolūti nebibliskā un skatītāju maldinošā gaismā.

Kā zināms no Evaņģēlijiem, Jēzus bija galdnieks, taču Skorsēzes filmā Viņš pēc Romas varas pasūtījuma izgatavo krusta baļķus nāvessodu izpildei. Tāpat filmas Jēzus regulāri dzird Dieva balsi, kas sagādā Viņam ciešanas, turklāt nemitīgi atrodas zem apsūdzību nastas par grēkiem, kurus it kā izdarījis. Filmas finālā Jēzus pat grib nokāpt no krusta, lai apprecētu Mariju Magdalēnu un dzīvotu kā mirstīgs cilvēks, taču beigās saprot, ka sātans viņu pievīlis un lūdz Dievam iespēju atkal kļūt par Dieva Dēlu. Lieki teikt, ka šāds Kristus tēls ir pilnīgs pretstats Bībeles Kristum. Daži kristīgie līderi Skorsēzes filmu nosaukuši par “holokaustu, kas spēj iznīcināt dvēseles mūžībai”. Skarbs, bet taisnīgs vērtējums.

“Kristus pēdējā kārdināšana” - viena no zaimojošākajām filmām kino vēsturē.

Saskaņā ar Bībeli, Jēzus bija cilvēka ķermenī iemiesojies Dieva Vārds un tādēļ absolūti bezgrēcīgs, kaut kārdināts visās lietās, tāpat kā mirstīgi cilvēki. Kristus labi apzinājās, kas Viņš ir, tāpat savu sūtību zemes virsū, tādēļ ir neiespējami, ka Viņu mocītu nepārtraukta vainas apziņa par it kā izdarītiem grēkiem. Vienīgā reize, kad kas tāds varēja notikt, bija pie krusta, kad Kristum tika uzkrauti visas cilvēces grēki. Jēzus arī atradās nepārtrauktā vienotībā ar Savu Debesu Tēvu, nereti lūgšanā pavadot garas stundas un reizēm pat visu nakti, tāpēc absurds ir apgalvojums, ka Tēva balss varētu sagādāt Viņam ciešanas. Tāpat Viņš nekad nebūtu izgatavojis nāvessoda rīkus okupācijas varai, pie kuriem tā pienagloja Viņa ticības brāļus. Visbeidzot, filmas fināls pauž absolūti zaimojošu pieņēmumu, ka Jēzus bija iemīlējies Marijā Magdalēnā un izjuta pret viņu seksuālu iekāri. Arī sātanam nebija ne mazāko iespēju pievilt Dieva Dēls, kurš pie krusta devās Dieva eņģeļu stiprināts un labprātīgi.

Skorsēzes mērķis bija attēlot Kristu kā parastu mirstīgu cilvēku, kurš cīnās ar nebeidzamiem kārdinājumiem, bailēm, šaubām, depresiju un seksuālām iekārēm. Tas ir pretstatā tam, ko par Kristu vēsta Bībele. Kāds kristīgs televīzijas raidījums par šo filmu teicis, ka “tas ir Svēto Vakarēdienu zaimojošākais un izsmejošākais darbs, kāds vien radīts pasaulē”. Filma savulaik izsauca plašus kristiešu protestus. Daudzi kinoteātri atteicās to izrādīt. Zaimojošā satura dēļ filma bija izliegta publiskai izrādīšanai Grieķijā, Turcijā, Meksikā, Argentīnā, Čīlē, Singapūrā, Filipīnās un citās valstīs. Bet amerikāņu evaņģēlists Bils Braits pat mēģināja iegādāties filmas negatīva orģinālu, lai to iznīcinātu. Kristīgajā sabiedrībā filma uz mūžīgiem laikiem iekļuvusi negatīvāko kinodarbu antitopā.

Filmas “Kristus pēdējā kārdināšana” izrādes pavadīja kristiešu protesti visā pasaulē.

Diemžēl šodien reakcija uz Bībeles vēsts sagrozījumiem filmu industrijā ne tuvu nav tik jūtama. Šķiet, pat daudziem kristiešiem ir vienalga, ko rāda filmās, kas it kā pretendē uz Bībeles sižetu izklāstu. Negatīvākie piemēri pēdējo gadu kinoprodukcijā ir 2014.gada filmas “Exodus: dievi un valdnieki” un “Noa”. Filma “Exodus” stāsta par jūdu tautas iziešanu no Ēģiptes verdzības Mozus vadībā. Tomēr tās bibliskā vēsts ir nelietīgi sagrozīta, atbilstoši režisora Ridlija Skota ateistiskajiem uzskatiem. Kāpēc nelietīgi? Tāpēc, ka līdzīgi sātanam čūskas veidolā Ēdenes dārzā, arī filmā skatītājiem tiek piedāvāts ar patiesību sajaukta puspatiesība, kas pamazām pāriet pilnīgos melos. No kino viedokļa filma ir gana episka, ar grandioziem masu skatiem un specefektiem, taču no Bībeles viedokļa tās saturs ir melīgs.

Režisors apzināti centies no Mozus stāsta izslēgt Bībeles Dievu. Kaut kāds mistisks augstāks spēks filmā darbojas, taču tas nav Bībeles Dievs. Līdz ar to skatītājs var nonākt pie domas, ka filmā attēlotie notikumi ir nevis daļa no Dieva plāna un Viņa varenības apliecinājums, bet nejaušu sakritību rezultāts. Mozus tēlots kā cilvēks, kas pēc galvas traumas sācis redzēt halucinācijas. Šāda halucinācija ir arī aina, kur Dievs parādās Mozum degošā ērkšķu krūmā. Kā Dieva vēstnesis visu filmas laiku figurē pusaugu zēns, kaut Bībelē Dieva vēstneši eņģeļi parasti parādās vai nu varena karavīra, vai spožās drēbēs tērpta jaunekļa izskatā. Turklāt puika filmā ne vienmēr nodod Mozum Dieva vēsti tā, kā tas izlasāms Vecās Derības 2.Mozus grāmatā Bībelē. Tāpat Mozus filmā tēlots kā gados visai jauns agresīvs karavadonis, kaut patiesībā viņš bija vecs, diezgan neizlēmīgs cilvēks, kuru bieži māca šaubas, un kas tikai Dieva spēkā spēja kļūt par vadoni, kurš izved ebreju tautu no verdzības.

“Exodus: dievi un valdnieki” nav stāsts par Dieva varenību un spēku, bet gan par cilvēku Mozu un apstākļu sakritību virkni, kas viņu padara par izcilu vadoni, kurš maina vēstures gaitu. Filmā noklusēta liela daļa no patiesās Svēto Rakstu vēsts par Mozu un jūdu iziešanu no Ēģiptes, turklāt daudzi filmas notikumi ir autoru izdomājums, savukārt citi brīvi interpretēti un neatbilst ne Bībeles pirmavotam, ne vēsturiskajai patiesībai. Ne velti kristiešu vidū šai filmai bija ļoti zems reitings visā pasaulē un arī daudzi sekulārie kritiķi filmu novērtēja kā tik episkam materiālam neizdevušos darbu. Kā par filmu kāds kristietis rakstīja interneta atsauksmē - Ridlijs Skots kārtējo reizi visus ir piečakarējis. Tieši tāpat, kā savulaik ar filmu “Gladiators”, kas arī bija tālu no jebkādas vēsturiskas patiesības.

Filmā “Exodus” vēsturiskajai patiesībai neatbilda ne patriarha Mozus tēls, ne citas detaļas.

Līdzīgi ir ar filmu par Noa un Lielajiem plūdiem. Tās režisors Darens Aronovskis pats izteicies, ka viņa versija par Nou ir “vismazāk bibliskā filma par Bībeli, kāda jebkad uzņemta”. Filmā ir daudz epizožu, kur izmantota nevis Bībeles patiesība par Nou, bet nekanoniski ebreju reliģiskie teksti un Apokrifu grāmatas. Arī Dievs filmā nav nosaukts tieši, bet figurē kā nekonkrēta persona The Creator - Radītājs. Ir arī citas neatbilstības Svētajiem Rakstiem. Daļa kristiešu uzskata, ka filmā saskatāma sātaniskā ideja par to, ka šīs pasaules Radītājs ir ļauna būtne. Turklāt lentē iekļauti arī nevajadzīgi mistikas elementi, piemēram, runājoši akmens monstri, kas kādreiz bijuši Dieva eņģeļi, un par kādiem Bībele mums nestāsta. Bībelei neatbilstošā satura dēļ filmas izrādīšana aizliegta lielākajā daļā islāma valstu, kamēr tā sauktajā kristīgajā pasaulē šī Bībeles falsifikācija tiek rādīta bez problēmām.

Šādu šausminošu monstru veidolā filmas “Noa” autori attēlojuši Dieva eņģeļus.

Arī virkne citu pēdējo gadu filmu par Bībeles vai kristīgām tēmām sagroza Svēto Rakstu vēsti. Piemēram, 2018.gada lentē “Marija Magdalēna” bibliskā patiesība visas filmas garumā tiek nemitīgi atšķaidīta ar nepatiesību. Filmā visi vīrieši tiek rādīti kā sieviešu apspiedēji. Arī Magdalēna spiesta izjust apustuļa Pētera nepatiku pret sevi. Smieklīgi, ka amerikāņu liberālā politkorektuma vārdā Galilejas zvejnieks ebrejs Pēteris un vēl daži apustuļi attēloti kā melnādainie. Bībele teic, ka Jēzus no Marijas Magdalēnas izdzina septiņus ļaunus garus, bet filmas Jēzus saka, ka Marijā nekādu ļauno garu nav. Kad Jēzum jāuzrunā sieviešu auditorija, Viņš tām saka, ka nevajag paklausīt vīriem. Taču Bībele saka ko citu: “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem”. Filmā Magdalēna pati krista cilvēkus un vispār tiek rādīta kā stipra sieviete, kas brīžiem ir garīgs balsts vājajam vīrietim Jēzum. Un tieši Marijai Jēzus uztic Savas galvenās liecinieces aicinājumu, pretēji neizlēmīgajiem vīriešiem - apustuļiem. Lieki teikt, ka tas viss ir no pirksta izzīsts un pilnīgi pretējs patiesajai Bībeles vēstij.

Pilnīgi sagrozīta Bībeles patiesība ir arī filmās “Esteres grāmata” (2013) un “Jaunais Mesija” (2016). Tomēr plašajā Bībeles sižetu filmu klāstā arī mūsdienās gadās pa kādai pērlei. Tāda noteikti bija Mela Gibsona drāma “Kristus ciešanas”. Kaut arī tajā bija viens otrs pārspīlējums, tomēr visumā filma ar lielu uzmanību parāda gan Bībeles, gan vēsturisko patiesību pat detaļās. Cita pērle mūsdienu kristīgo filmu klāstā neapšaubāmi ir 2014.gadā uzņemtā episkā filma “Dieva Dēls” (”Son of God”). Tā veidota, izmantojot desmit stundu garā televīzijas seriāla “Bībele” (2013) materiālu, kas runā par Kristus dzīvi, iekļaujot arī seriālā neparādītās epizodes. Rūpīgi meklējot filmā var atrast nianses, kas varbūt pilnībā neparāda Evaņģēlijos uzrakstīto, taču kopumā šī ir ļoti spēcīga kristīgi evaņģēliska filma, kuru pozitīvi novērtējuši gan katoļu bīskapi, gan vairums protestantu vadītāju ASV un citur pasaulē.

Uzmanības vērta jaunāko laiku filma ir arī klasiskā stāsta “Ben Hurs” jaunā versija. Lai gan arī šajā filmā diezgan daudz izmantota datorgrafika un atsevišķās epizodēs to var labi pamanīt, tomēr režisora Timura Bekmanbetova 2016.gada darbs izceļas ar lielu pietāti pret vēsturi un vēsturiskām detaļām. Tērpi, vide, celtnes, ieroči, aksesuāri - viss šajā filmā veidots, izmantojot reālus vēsturiskus prototipus. Jaunajā “Ben Hura” versijā gan nedaudz mainīts literārais oriģināls, taču šajā gadījumā tas nav defekts, bet drīzāk efekts. Tā filmas finālā abi audžubrāļi - ebrejs Jūda Ben Hurs un romietis Mesala piedod viens otram visus pāridarījumus un izlīgst, tādejādi piepildīdami Kristus mīlestības mācību. Šī piedošanas tēma ir ļoti svarīga filmas kopējai vēstij un neapšaubāmi ieguvums skatītājiem. No visiem aspektiem “Ben Hurs” ir filma, ko vajadzētu noskatīties gan vecajā 1959.gada, gan jaunajā versijā.

Jūdas ben Hura lomu 1959.gada filmā atveidoja Čārltons Hestons (kreisajā pusē),
bet 2016.gada lentē - Džeks Hjūstons (labajā pusē).


“Nameja gredzena” vēsturiskais farss

Raksta tematikas kontekstā atsevišķu būtu jārunā par patiesās vēstures lielāko nīdēju latviešu kinodruvā - Aigara Graubas un Andreja Ēķa - jaunāko garadarbu “Nameja gredzens”. Par briesmīgo vēstures falsifikāciju filmā “Baiga vasara” un īpaši “Rīgas sargos” abi jau gana kritizēti. Filma “Sapņu komanda 1935″ bija krietni skatāmāka, tomēr arī tur varēja saskatīt virkni vēsturisku neprecizitāšu un kļūdu. Cilvēki sagaidīja, ka no vēsturiskā viedokļa “Nameja gredzens” būs vairāk pieņemams, jo galu galā par 13.gadsimtu ziņu nav pārāk daudz, tāpēc iespējama brīvāka notikumu un tēlu interpretācija. Tomēr Grauba un Ēķis palika uzticīgi sev un kārtējo reizi nodemonstrēja, ka viņu vēlme filmēt tieši vēsturiskas filmas, vienlaikus pilnīgi nerēķinoties ar vēsturisko patiesību, ir teju maniakāla. Rezultātā tapis kārtējais bezpersoniskais bojeviks ārzemju pseidovēsturisko televīzijas seriālu stilā.

Bēdīgākais ir tas, ka “Nameja gredzens” iekļauts Latvijas simtgadei veltīto filmu klāstā. Tiem, kuru kinoprasības aprobežojas vien ar labu action vai vērienīgiem kauju skatiem, šī filma ir labu labā, taču prasīgākam skatītājam, īpaši, ja tas vēlas vēsturiski puslīdz autentisku vidi kinodarbos, “Nameja gredzens” sagādājis kārtējo vilšanos. Vēsturisku aplamību, kļūdu un vienkārši muļķību tajā ir vairāk nekā lauku krancim blusu. Latvijā par to rakstīts maz, taču filmas pseidovēsturiskumu kritizējuši gan kino kritiķi, gan vēsturnieki, turklāt ne vien Latvijā, bet arī ārzemēs. Grauba un Ēķis mēģina taisnoties, ka par 13.gadsimta zemgaļiem esot pārāk maz ziņu, tāpēc viņi “ļāvuši vaļu fantāzijai”. Tā gan nav tiesa, jo pēc iepriekšējo filmu kritikas abi kungi vienā mutē apgalvoja, ka savos darbos nemaz necenšas parādīt vēsturisko patiesīgumu, vēl vairāk - to apzināti ignorē. Izņēmums nav arī “Nameja gredzens”.

“Nameja gredzenā” vēsturisku aplamību ir ļoti daudz. Piemēram, zemgaļu galvenā dzīvesvieta filmā it kā atrodas tuvu pie jūras. Zemgaļi pie jūras? No Tērvetes, Mežotnes un citām zemgaļu apdzīvotām vietām līdz jūrai ir tālu, bet ja ar filmā parādīto zemgaļu mītni domāta Daugmale, tad pirmkārt - tā atradās pie Daugavas nevis jūras, otrkārt - tā nekad nav bijusi Nameja vai kāda cita zemgaļu valdnieka rezidence. Nākamais - filmā skaidri redzams, ka zemgaļu pils būvēta no ēvelētiem dēļiem, kādus 13.gadsimtā nepazina. Zemgaļu ēkas un pilis bija būvētas no guļbaļķiem. Līdzīgi ir ar zemgaļu kuģi. Filmā parādīts nevis zemgaļu, bet 10.gadsimta sākuma vikingu kuģis, kādus zemgaļi diez vai pazina.

Attēlā augšā - 13.gadsimta baltiem absolūti neraksturīgā zemgaļu pils nocietinājumu fikcija
filmā “Nameja gredzens”; attēlā apakšā - vikingu 10.gadsimta kuģis, kādu zemgaļi nepazina.

To, ka “Nameja gredzens” veidots apzināti stilizējot vēsturisko vidi, pierāda arī filmā parādītā zemgaļu svētvieta, kas teju 1:1 atgādina ķeltu Stonhendžu. Trakākais ir tas, ka Stonhendža būvēta neolīta laikmetā, apmēram trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus, bet filmas darbība notiek viduslaiku sākumā 13.gadsimtā. Turklāt šādi akmens veidojumi ne līviem, ne baltu ciltīm nebija raksturīgi. Mūsu senču pagāniskās svētvietas ir pavisam citādākas. Par stilizāciju un vēsturiskās patiesības ignorēšanu liecina ar citi svešu kultūru artefakti filmā - uz zemgaļu karavīra deniņiem ietetovētais islandiešu maģiskais simbols no 17.gadsimta, zemgaļu valdnieka troņa rotājumi ar ģermāņu pinuma raksta ornamentu, saliekami koka krēsli, kādi raksturīgi indiāņu kultūrai, vikingiem raksturīgā ugunsabedīšana laivās, kaut zemgaļi savus mirušos apbedīja skeletkapos, un citas muļķības.

Mistiskā zemgaļu svētnīca filmā nepārprotami atgādina ķeltu svētvietu Stonhendžu.

Īpašs stāsts ir par filmas varoņu tērpiem, kas ir viss kas cits, tikai ne seno zemgaļu ietērps. Zemgaļi filmā tērpti gan 11.gadsimta latgaļu arheoloģiskajos tērpos, gan, kā to konstatējuši Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālisti, pat akmens laikmeta Burtnieku Zvejnieku kapulaukā atrastā sievietes tērpa un rotu atdarinājumos. Ar rotām “Nameja gredzenā” vispār ir interesanti. Filmā varoņu tērpi sasprausti gan ar tipisku latgaļu rotu pūcessaktu, gan ar stopsaktu, kas modē bija vairākus gadsimtus pirms filmā parādītajiem notikumiem. Filmā brīvi kombinētas dažādu seno tautu rotas un aksesuāri. Līdzīgi ir ar apģērbu. Tas īsti nav ne seno zemgaļu, ne vispār baltu ietērps. Izņemot vairākus latgaļu akcentus, filmas tērpi drīzāk atgādina ģermāņu vai skandināvu apģērbu, pie tam krietni stilizētu.

Filmā “Nameja gredzens” izmantots dažādu tautu un gadsimtu tērpu un rotu mikslis,
kas ne tuvu nebija raksturīgas 13.gadsimta zemgaļiem.

Laikmetam neatbilstoši ir arī vairāki kaujas tērpi un aksesuāri. Zemgaļu ādas bruņas atgādina kaut ko no seriāla “Vikingi” ainām, turklāt to daudzās siksnas un sprādzes ir pilnīgi nefunkcionālas. Bruņucepuru nav, toties Namejam ir kniedēts dzelzs bruņukrekls, kāds drīzāk piederētos vācu bruņiniekam nevis zemgaļu vadonim. Arī Nameja zobens ir 13.gadsimtam neatbilstošs un neliecina par vēsturisku realitāti. Tāpat krustneši filmas kauju skatos nelieto ne smago kavalēriju, kas bija galvenais viņu triecienspēks, ne arī aplenkuma mašīnas vai smagos arbaletus, to vietā izvēloties krietni vieglākos lokus un bultas. Neviena no karojošajām pusēm cīņā neizmanto šķēpus. Tas viss vēsturi kaut cik zinošam cilvēkam atstāj mākslinieciskā ziņā lētu un pagalam negatīvu iespaidu.

Arī kara tērpi un bruņojums “Nameja gredzenā” ne vienmēr bija laikmetam un videi atbilstoši.

Vienvārdsakot, Graubam ar Ēķi sanācis kārtējais pseidovēsturiskais action, kādu pasaulē ir simtiem. Varbūt tas nebūtu tik skumji, ja, līdzīgi kā “Rīgas sargos”, kārtējo reizi par apsmieklu netiktu padarīti Latvijas vēsturē svarīgi notikumi un vēsturiskas personas. Kā skarbi izteicies vēsturnieks Agris Dzenis, “Nameja gredzens” ievērojamo zemgaļu vadoni Nameju “padarījis par Holivudas jampampiņu”, turklāt Graubas vaimanas par vēsturisku avotu neesamību ir muļķības, jo “vēstures avotu ziņas nedokumentē viņa [Nameja] darbību visos sīkumos, tomēr to ir pietiekami daudz, lai to ietvaros autora izdoma izveidotu vēsturisku literāru darbu vai kino.” Savukārt lietuvieši filmu kritizējuši par “jelkādu personāžu psiholoģijas” trūkumu un “monotonajām kauju epizodēm, ar kurām nepārprotami tiek mēģināts aizbāzt caurumus scenārijā, cerot, ka skatītājiem pietiks ar šādiem skatiem un vieglu pagānisko eksotiku.”

Būtisks aspekts, kam gan nav tieša sakara ar raksta tēmu, ir filmas aktieri un valoda. Galvenās lomas filmā atveido ārzemju aktieri. Vai patiešām Latvijā neatradās neviena aktiera, kas varētu nospēlēt pašu varoņus? Tā kā filma ir kopdarbs ar Lielbritānijas kinematogrāfistiem, varētu ar šo faktu samierināties, taču kā ar valodu? Kāpēc Latvijas simtgadei un Latvijas vēsturei veltīta filma uzņemta angļu valodā? Iemesls ir gauži vienkāršs - vēlme filmu pārdot ārzemēs. Taču pat tad latviešu skatītājs būtu pelnījis filmas kvalitatīvu dublāžu latviešu valodā, nevis tikai ierunātu aizkadra tekstu. Daļa filmas taču uzņemta par Latvijas valsts līdzekļiem. Nieki ir Ēķa aizbildināšanās, ka filmu mēģināts dublēt latviski, tomēr tas neesot izdevies. Tādā gadījumā jārunā par filmas autoru profesionalitāti. Savukārt Graubas izteikumi skan pavisam necienīgi: “Dublēšana nozīmētu nolaupīt skatītājam brīnišķīgo iespēju dzirdēt kā spēlē un darbojas filmas lieliskie [ārzemju - Red.] aktieri.” Tā nu trīs ārzemnieku dēļ visi filmas latviešu aktieri spiesti lauzīties sev svešajā angļu mēlē. Patiess nacionālās pašapziņas un pašcieņas trūkums!


****

Tātad jautājums joprojām paliek aktuāls - vai uz vēsturiskiem sižetiem balstītās filmās pieļaujama brīva vēstures notikumu interpretācija, un ja ir pieļaujama, tad cik plaši? Protams, ja filma stāsta par kādu maz zināmu vai pat izdomātu notikumu ar izdomātiem varoņiem, kas neskar lielus vispārzināmus vēsturiskus notikumus un personas, autoriem ir brīva iespēja plašam fantāzijas lidojumam. Taču pat tad vēsturiskajai videi, tērpiem un aksesuāriem būtu jāatbilst konkrētā laikmeta prasībām. Citādi šādu filmu nevar nosaukt par vēsturisku, bet gan par fantāzijas, leģendu vai pasaku filmu.

Tomēr, ja filma ir par zināmiem un vēsturiski aprakstītiem notikumiem, interpretācijām nav vietas. Protams, kino ir kino, tomēr lielos vilcienos autoriem nāktos pieturēties pie vēstures faktiem, īpaši tos nesagrozot. Visvairāk tas attiecas uz dižām vēsturiskām personībām un viņu dzīvi. Ir nepieņemami sagrozīt vēsturisku personību biogrāfijas, kā tas noticis ne vienā vien filmā, reizēm pat pierakstot šiem cilvēkiem noziegumus, kādus tie reālajā dzīvē nekad nav izdarījuši. Varam vien iedomāties, kas notiktu, ja līdzīgi kāds mēģinātu sagrozīt kādas vēl dzīvas publiski pazīstamas personas biogrāfiju. Ilgstoša tiesāšanās par lielām kompensāciju summām tādas filmas veidotājiem būtu nodrošināta. Tad kāpēc mēs iedomājamies, ka par vēsturiskiem personāžiem varam stāstīt un rādīt, kas vien ienāk prātā?

Vēl dažas pēdējo gadu filmas, kas bargi kritizētas par vēsturiskā patiesīguma ignorēšanu.

Kas attiecas uz filmām, kuras uzņemtas pēc Bībeles sižetiem, jautājums ir par autoru godaprātu. Kristieši Bībeli uzskata par patiesu Dieva Vārdu cilvēcei, kuru nedrīkst ne pārveidot, ne sagrozīt. Ja filmas autoriem ir kaut mazākā pietāte pret dievišķo, viņiem vajadzētu saprast, ka sagrozīta Dieva vēsts vairs nav patiesa vēsts. Protams, Bībeles sižeti nereti aprakstīti visai koncentrēti, tāpēc scenāristiem nākas izvērst plašāk varoņu dialogus vai notikumu izklāstu, tomēr šie papildinājumi nedrīkst sagrozīt pašu vēsti vai Bībelē attēloto notikumu būtību. Tikai tad šādas filmas var saukt par patiesi bibliskām. Jāapzinās arī, ka filmas pēc Bībeles sižetiem nav tikai mākslas produkts vien. Ja Bībeles vēsts tajās ir rupji sagrozīta, tas vairs nav jautājums par to, ko skatītājs redz ar savām acīm, bet gan par to, ka šāda filma var radikāli ietekmēt cilvēku pasaules uzskatu vai pat aizvest garīgos maldos.

Savukārt sagrozīta laicīgā vēsture liek rasties vēsturiskiem maldiem un mītiem. Pretēji cerētajam, filma “Nameja gredzens” neguva plašus starptautiskus panākumus. Latvijā, protams, to noskatījās daudz cilvēku, taču citās valstīs filmas komerciālie panākumi bija visai pieticīgi. Tas pierāda, ka labam kino nepietiek ar pseidovēsturisku vidi, ārzemju aktieriem un angļu valodu. Kā jau esmu teicis agrāk, Graubam ar Ēķi turpmāk būtu jāatsakās pat pieskarties vēstures tēmām kino un jāpievēršas mūsdienīgām komēdijām, kas viņiem noteikti izdotos labāk. Visas atrunas, ka viņi jau neuzņemot vēsturiskas drāmas, bet gan “leģendu filmas” un “kino pasakas”, neiztur kritiku viena iemesla dēļ. To labi pateicis vēsturnieks Artūrs Tomsons: “[Šādas filmas] nodara lielu postu vēstures nozares darbam, ar vieglu rokas mājienu nosvītrojot pūles, kas tiek ieguldītas, skaidrojot sabiedrībai, kā bija patiesībā.

Visas Graubas un Ēķa vēsturiskās filmas līdz šim izrādījušās pamatīga fikcija,
kuras no vēstures viedokļa ir pilnīgs nonsenss gan notikumu izklāstā, gan detaļās.

Kāpēc vēsturiskais patiesīgums filmās ir tik svarīgs? Tāpēc, ka kino ir viens no iedarbīgākajiem vizuālās mākslas veidiem. Daudzi cilvēki par vēsturi spriež no tā, ko redz uz ekrāna. Taču, kā pēc filmas “Rīgas sargi” izteicās kāda Latvijā pazīstama profesore - ja viņas studenti par Latvijas vēsturi iedomātos stāstīt, balstoties uz šīs filmas notikumiem, nesekmīga atzīme tiem būtu garantēta. Savas zemes un tautas vēsture ir jāzina. Tas pasargā no pagātnē pieļauto kļūdu atkārtošanās, palīdz stiprināt identitāti un piederības sajūtu savai zemei un tautai, ceļ nacionālo pašapziņu. Savukārt pasaules vēstures pārzināšana palīdz izprast Latvijas vēstures līkločus starptautiskā kontekstā. Diemžēl šobrīd ne pašmāju, ne Holivudas kinoindustrija šādas filmas neuzņem, tā vietā piedāvājot pseidovēsturiskus surogātus. Atliek tomēr cerēt, ka kādreiz atkal radīsies scenāristi un režisori, kuri saprot patiesas vēstures nozīmīgumu kino, un mēs no jauna varēsim skatīt filmas, kas vēsturi atspoguļo patiesi.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (6)

  1. Vai dieniņ, nevajag tak tik traki satraukties par realitātē nedzīvojušas personas ‘maldīgu’ atainojumu. Tad jau var sūdzēties par maldīgu Karlsona atainojumu…

  2. Par filmām taisnība jau būs, bet jāsaka, ka tās jau veido ar citu mērķi - drīzāk izklaidēt, ne mācīt (kas žēl, protams), tāpēc meklēt kino vēsturi neesmu domājis. Taču “Drošsirdi” uzskatīt par vēsturisku filmu arī ir naivi - tur vēstures ir tikpat cik “Nameja gredzenā” vai zinātnes astroloģijā. Kaut stāsts protams interesants, bet tam nav nekāda sakara ar vēsturi.

  3. Visā visumā piekrītu autoram, tomēr norādot uz pāris momentiem:
    1) Mela Gibsona “Drošsirdis” ir tāda pat pasakfilma kā vēlākās. Sākot no kostīmiem (skoti viduslaikos nevalkāja kiltus un nesmērēja seju ar zilu krāsu) un beidzot ar personāžu motivāciju, notikumiem un hronoloģiju.
    2) “300″ ir komiksa ekranizācija un kā tāda tā ļoti labi pārnes komiksu uz ekrānu. “300″ ir laba filma, bet nevajag to uztvert kā vēsturisku filmu.
    3) Raksta autors arī vēlāk jauc vēsturiskā žanra filmas ar fantāziju žanra filmām, proti, fantāziju žanra filmas kā “Namejs” īsti nevar kritizēt par vēsturisko neatbilstību, jo filmas autori uz to nepretendē.

  4. vio,
    īsti nevar saprast, kura tad ir tā “realitātē nedzīvojušā persona”? Nemejs (Nameisis) tā kā būtu dzīvojis, par to šaubu nav. Par ko tad jūs runājat? Nojaušu, ka esat domājis Jēzu Kristu. Ja tā, tad atgādinu, ka šodien praktiski neviens vēsturnieks un vēstures pētnieks, vai tas būtu ticīgais jeb ateists, vairs nešaubās, ka Ješua (Jēzus) ir vēsturiski reāla persona. Diskusijas varētu būt. kas Viņš bija, taču raksta tematikas kontekstā tam nav nozīmes. Vienīgās ziņas par Viņa dzīvi mums sniedz četri Evaņģēliju Jaunajā Derībā plus jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs, kura teiktais visumā sakrīt ar Evaņģēliju vēstījumu. Sagrozot šo zināmo informāciju, mēs radām maldīgu priekšstatu par šo Personību, kas nav ne pareizi, ne pieļaujami.

  5. Putekli,
    runājot par Drošsirdi jeb Viljamu Vollesu, nevaru jums piekrist. Tā tomēr ir reāla vēsturiska personība, nevis kaut kāds izdomāts Robins Huds. Jā, informācijas par viņu nav daudz un reizēm tās pārklājas ar leģendām, tomēr ir zināms gan viņa dzimšanas gads, gan nāves diena, tāpat lielākās skotu kauju vietas neatkarības karā pie Stērlingas tilta un Folkērkā viņa vadībā, citas vēsturiskas detaļas. Ja zini svešvalodas, vēsturiski diezgan precīzu informāciju par šo skotu karavadoni vari iegūt kaut vai Vikipēdijā.

  6. Oskar,
    atbildēšu jums tādā secībā, kā jūs esat izteicis savas piebildes.
    1) Pieļauju, ka filmā “Drošsirdis” ir pietiekami daudz vēsturisku neprecizitāšu, tajā skaitā jūsu norādītās, tomēr visi personāži ir reālas vēsturiskas personības un arī galvenie skotu neatkarības kara notikumu un lielās kaujas filmā ir attēlotas. Neprecizitāte un daži filmas sižeta notikumi, iespējams, radušies tāpēc, ka reālais Vollesa dzīvesstāsts savijies ar tautas leģendām par viņu, kas varētu būt attēlotas arī filmā.
    2) Nezināju, ka filma “300″ ir komiksa ekranizācija. Pat ja tā, Termopilu kaujas notikumi starp grieķiem un persiešiem, tāpat 300 spartiešiem varonīgā cīņa un nāve Termopilu kalnu pāreju aizsargājot ir reāla vēsture, kura labi aprakstīta un kuru sagrozīt neredzu nekādas vajadzības. Taču, ja filma uzņemta pēc komiksa motīviem, tas viss kļūst skaidrāks, jo arī šis komikss kritizēts par vēsturisku nepatiesību un stilizāciju.
    3) Pēc iepriekšējo filmu asās kritikas par tajās parādīto vēsturisko nepatiesību, Grauba un Ēķis “Nameja gredzenu” nosauca par leģendu filmu, tā mēģinot atbrīvoties no jebkādas atbildības par tās patiesumu. Taču tad nevajadzēja izvēlēties reālas vēsturiskas personības - zemgaļu virsaiša Nameiša vārdu. Un nevajadzēja vietu, kur risinās filmas notikumi, nosaukt par Zemgali, bet kādā izdomātā vārdā, ja reiz tā ir fantāzijas žanra filma. Taču tagad, īpaši ārzemēs, filma tiek pasniegta, kā stāsts par zemgaļu (plašāk - latviešu) senvēsturi. Nebūtu reālas personības - Nameja, es filmu arī uztvertu kā fantāziju. Bet tagad…

Uzraksti komentāru