- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Ieva Nikoleta Dāboliņa. Olimpiāde

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2019. gada 21. janvāris 07:00 sadaļā Stāsti, joki un līdzības

Šis mīļi nostalģiskais stāstiņš ir mākslinieces, dzejnieces un publicistes Ievas Nikoletas Dāboliņas atmiņas par bērnību - laiku pirms 1980.gada Maskavas Olimpiskajām spēlēm. Tiesa, Rīgā neviens no Olimpiādes pasākumiem nenotika, taču šis visas padomju valsts dzīvē tik svarīgais notikums tā vai citādi atstāja pēdas arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas darbaļaužu ikdienā. Padomju laiki… Apbrīnojama ir Ievas Nikoletas spēja uz šo laikmetu paraudzīties gan bērna acīm, gan vienlaikus ar krietnu pieauguša cilvēka ironijas devu. Iespējams, mūsdienu jauniešiem daudz kas no tā, par ko raksta Ieva, šķitīs svešs un nesaprotams, tomēr mums, kas esam piedzimuši, uzauguši un dzīvojuši tajos tālajos gados, šis stāsts atsauks atmiņā laiku, kad “zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Un kaut arī trakajā sistēmā, kurā tolaik visi dzīvojām, atgriezties negribētu, tā bija mūsu bērnība, mūsu jaunības laiks…

****

Lielā Maskavas Olimpiāde nāca ar joni un atnesa lielas pārmaiņas mūsu dzīvē.

Olimpiādei par godu Tallinā sāka ražot pepsikolu. Kad Memmīte vēl bija jauna meitene, kokakola bieži tika apspēlēta padomju mākslas darbos. To iedzēra tēvocis Sems pēc nēģeru bērniņu uzšķēršanas un citiem aparteīda aktiem, tādēļ padomju cilvēki bija pārliecināti, ka tas ir kāds reibinošs vai citādi amorāls dzēriens. Manam brālim Kārlim bija seši gadi un stundas laikā viņš varēja izdzert sešas pepsikolas pudeles - tik ļoti tā viņam garšoja.

Otra jaukā lieta bija tā, ka avīžu kioskos blakus plašajam Ļeņina nozīmīšu klāstam parādījās arī dažādas lācēna Miškas (Maskavas olimpiādes simbols) un olimpisko riņķu piespraudītes. Moskva - vosemdesjatj! (krievu val. - Maskava - astoņdesmit!) Visiem bērniem patika Ļeņins - viņš ļoti mīlēja bērnus un bērnībā bija visgudrākais, viscentīgākais un vispaklausīgākais puisēns pasaulē, jo gatavojās Revolūcijai. Kārlis Ļeņina nozīmīti ar stalti izstiepto roku nēsāja guleniski un vaicāts atbildēja, ka Ļeņins taču ir miris. Mīlīgais lācēns Miška Kārlim patika vēl labāk.

Taču citas pārmaiņas nebija tik jaukas. Divus gadus pirms Olimpiādes jau tā patukšie Purv­ciema veikali, kas nesa diženus, pašas tautas dotus vārdus - Mauzolejs, “Minska” un Brežņevka - kļuva tukši kā izslaucīti, bet rindas aiz to durvīm auga arvien garākas. Taču nevar jau visā vainot Olimpiādi vien. Sava daļa jāuzņemas arī buržuāziskajiem imperiālistiem, kas kurināja karu visā pasaulē un spieda padomju tautu bruņoties.

Mauzolejs mums bija vistuvākais, bet arī vistukšākais, jo proporcija starp platību, preci un pārdevējām bija tieši tāda, lai pievesto produktu pietiktu tikai viņām, viņu radiem un draugiem. Tādēļ tur rindas veidojās reti. Parasti mūs sūtīja uz turieni, ja ievajadzējās maizi, pienu, sāli vai cukuru. Pāri Dzelzavas ielai, cauri Lielajam Ķīnas mūrim (vienlaidus deviņstāvu ēkas gar Dzelzavas ielu starp Nīcgales un Stirnu ielām - Aut.) un Mauzolejā iekšā. Turp un atpakaļ varēja tikt 20 minūtēs. Pēc skata Mauzolejs tiešām līdzinājās tam, kas Sarkanajā laukumā glabāja mūžam dzīvā Iļjiča nedzīvās miesas.

Grūtāk bija tikt iekšā “Minskā”, ko vienīgo sauca kristītajā vārdā. Cilvēki runāja, ka “Minska” padomju zemē pirmā tāda - ar pašapkalpošanos un groziņiem, - celta pēc kāda tautas vadoņa brauciena uz samaitāto Ameriku. Sākumā veikala kasieres pīkstināja amerikāņu kases aparātus, bet drīz vien tie pīkstēt beidza un tika nomainīti pret citiem, izturīgākiem.

Ja labi paveicās, tad vienā “Minskas” gājienā bija jāizstāv četras piecas rindas. Tā jau bija tā pašu apkalpošana. Vispirms bija jāstāv ap 200 metru garā rindā ārpusē, kura mēdza stiepties puskilometru līdz Jerjomenko ielai (tagad - Nīcgales iela. Jerjomenko bija kāds krievu karavadonis - Aut.). Šī rinda gāja samērā ātri. Kad beidzot tika veikalā iekšā un dabūja groziņu, tad visi, cik ātri vien spēdami, skrēja uz vitrīnām, kur bija visretāk sastopamās preces, un atkal iestājās rindā. Ik pa laikam sienā atvērās lodziņš, pa kuru izliecās fasētāja un izsvieda desas, sieru, krējumu vai sviestu - kas nu kurā lodziņā gadījās. Cilvēki saspringa un metās cīņā par labākajiem gabaliem. Šis bija brīdis, kad vispārējā satraukumā nemanīti varēja pielavīties Bez-rindas-līdēji, tādēļ visi, kas atradās rindas tālākajā galā, savtīgu interešu dēļ uzturēja kārtību. Nekrietneļus gānīja, lamāja un, ja vajadzēja, arī iekaustīja. Taču pretruna starp laimīgajiem, kas jau bija dabūjuši savu tiesu, un taisnajiem, kas vēl stāvēja rindā, bija tik liela, ka mazākam un izmanīgākam cilvēkam šad un tad izdevās nokampt kādu desas gabalu bez rindas. Vajadzēja vien nostāties pie blakus plauktiem un, it kā nekas nebūtu bijis, vērot dārzeņu konservu burkas Ovoščnaja ikra (krievu val. - “dārzeņu ikri”, konservēti kabaču salāti ar etiķa, sīpolu un burkānu piedevu - Aut.) vai citas neēdamas lietas, ar vienu aci gaidot, kad atvērsies lodziņš. Tad īstajā brīdī varēja izlocīties starp kājām un resniem vēderiem un tikt pašā labumu dalīšanas centrā.

Reiz Memmītes acu priekšā ar izcīnīto krējuma burciņu rokās un infarktu sirdī krita vecāks vīrs. Tas cīņas sparu nebūt nemazināja. Večuks tika pavilkts malā, pārdevēja skrēja zvanīt ātrajai palīdzībai un kritušā vietā stājās jauni cīnītāju pulki. Iestājoties rindas galā, vienmēr bija jānoskaidro lietas stāvoklis - ko dod, cik dod un vai ir cerības, ka pietiks, taču par atbildēm nekad nevarēja būt drošs. Gadījās, ka izstāvot stundu garu rindu, viss bija izdalīts un lodziņš vairs vaļā nevērās. Tad pazemotie zaudētāji bēdīgi devās meklēt citas rindas. Kad vairākas rindas veikala iekšpusē bija izstāvētas, varēja doties uz beidzamo - pirms kases. Kad arī tā bija izstāvēta un par visu samaksāts, guvumu salika caurspīdīgā sintētisko astru tīkliņā ar plastmasas rokturiem un pašu groziņu nolika uz slīdošās lentas, kur to otrā galā jau gaidīja kāras rokas.

Brežņevka atradās Kosmonautikas gatvē deviņstāvu mājas pirmajā stāvā, iepretim Mēbeļu Namam. Mājas sienu visā augstumā rotāja Leonīda Brežņeva ģīmetne. Ik rītu atverot aizkarus dzīvokļa dienvidu logiem, līdz ar sauli sveicām arī biedru PSKP ģenerālsekretāru. Brežņevkā bija līdzīga sistēma kā “Minskā”, bet tā kā veikals bija krietni mazāks, mirstīgiem cilvēkiem nekas daudz neatlika - pārdevēju pašu bija pārāk daudz.

Olimpiādes gaidīšana nudien nebija viegla lieta. Tētis strādāja “uz divām normām”. Arī Memmīte strādāja un viņi abi pelnīja tiem laikiem lielu naudu. Taču naudai nekāda liela vērtība nebija, jo galvenais bija dabūšana. Veikalos brīvi varēja nopirkt vien maizi, pienu, vājpiena biezpienu un cieti žāvētu skumbriju. Plauktos mētājās arī putraimi, sāls, cukurs, neēdami zivju konservi, bet gaļas nodaļā rēgojās liellopu kāju gali bez nagiem. Kad Memmīte darbā prasīja, ko ar tiem var darīt, kolēģes teica, ka iznākot garšīgs buljons.

Kādu vakaru mēs visi septiņi sēdējām ap vakariņu galdu un jau trešo dienu pēc kārtas negribīgi skrubinājām skumbriju, kartupeļus un ar pienu atjauktu biezpienu. Par to bēdīgi nebijām, jo mūs saistīja daudz interesantākas lietas, taču par Memmīti bijām gan, jo viņa sēdēja pie galda, neēda nemaz, skatījās uz mums un raudāja. Un Kārlis, kā vienmēr, raudāja līdzi. Tētis nervozi košļāja skumbriju, kaunināja mūs par neēšanu un jau nezin kuru reizi stāstīja, ka pēc kara bijis daudz grūtāk, un viņš Rīgā ienācis basām kājām.

Kā par nelaimi (vai laimi?) tieši tajā brīdī ieskanējās durvju zvans. Bija ieradusies vēlēšanu aģitatore. Pavasarī bija gaidāmas PSRS un LPSR Augstākās padomes vēlēšanas (vēlēšanas 1979.gadā - Aut.). Līdz šim aģitatorei nebija zināms, ko Tētis domā par padomju varu un Augustu Vosu. Tagad nu viņa to dabūja dzirdēt un no sirds brīnījās. Viņa sēdēja muti iepletusi un tā vērās arvien platāka: Kak vi ugadaļi, što budjem golosovatj za Vosa? (krievu val. - Kā jūs uzminējāt, ka balsosim par Vosu?) Tad viņa apklusa un nekā nejautāja. Tētis bija pārskaities. Runādams viņš skraidīja šurpu un turpu pa istabu. Mēs vairs neēdām nemaz un sēdējām tikpat klusi kā aģitatore.

Tad viņa aizgāja. Memmīte skatījās uz Tēti. Ja tas būtu noticis pirms pārdesmit gadiem, visticamāk, mēs savu Tēti vairs neredzētu. Taču nu, pretēji jebkādai loģikai, mēs saņēmām priecas vēsti - mums bija piešķirts “pasūtījumu veikals”! (PSRS rublim nebija reāla preču seguma, cilvēki strādāja un pelnīja naudu, par kuru maz ko varēja nopirkt. Reāli darbojās preču un pakalpojumu maiņas tirdzniecība. Pasūtījumu veikali tika izveidoti priviliģētām padomju cilvēku grupām - partijas funkcionāriem, Lielā Tēvijas kara invalīdiem un atsevišķos gadījumos arī daudzbērnu ģimenēm - Aut.) Turpat Brežņevkā! Nu Olimpiāde bija uzvarēta! Reizi nedēļā mūsu ledusskapis priecājās par sviestu, krējumu, desu, cīsiņiem un pat šokolādes sieriņiem! Kad veikalā bija pievedums, mums tika sagatavota pārtikas paka nedēļai, un Memmītei pēc diennakts maiņas vairs nevajadzēja iet medībās pa centra veikaliem vai tirgu - Brežņevka mums bija kļuvusi tikpat bagātīga un dāsna kā pārdevējām, kas tur strādāja.

Taču Olimpiāde tuvojās arvien tuvāk un imperiālisti bruņojās arvien vairāk, tādēļ labajām dienām un privilēģijām zem biedra Leonīda Brežņeva ordeņotās krūtežas pienāca gals. Mēs līdz ar nedaudzām daudzbērnu ģimenēm un daudziem ordeņotiem biedriem turpmāk devāmies uz Ļeņina ielas pasūtījumu veikalu, kur desa bija divreiz īsāka un šokolādes sieriņu nebija nemaz. Brežņevs vairs nespēja palīdzēt, jo organizēja Olimpiādi un gatavoja runu. Cilvēki stāvot rindās, sprieda, ka viņš nodarbojoties ar olimpisko riņķu lasīšanu: O,o,o. O,o. Pēc tam pagriežot lapiņu otrādi: O,o. O,o,o.

Vēlēšanas bija pagājušas un visi biedri savās vietās. Biedrs Ļeņins bija miris un atradās Mauzolejā. Kam sūdzēsies?

© Ieva Nikoleta Dāboliņa (teksts, zīmējums); Ervīns Jākobsons (priekšvārds, redakcija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2019/01/21/ieva-nikoleta-dabolina-olimpiade/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.