Čekas arhīvu atvēršana. Post scriptum

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 07-01-2019

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Čekas arhīvu publiskošana ir sākusies - beidzot “maisiem” gals vaļā. Zīmīgi, taču ne pārsteidzoši, ka VDK dokumentu publicēšana internetā sākta tieši ar aģentu kartotēku, jo to taču visi tik ļoti vēlējās redzēt - kurš no kaimiņiem, paziņām, skolas vai darba biedriem izrādīsies stukačs? Tagad to zinām, bet vai esam apmierināti? Ieguvuši lielāku sirdsmieru? Latvijas sabiedrība beidzot panākusi izlīgumu, kā daudzi pirms tam uzskatīja? Nekā tamlīdzīga - drīzāk gan piedzīvojusi vilšanos, kā jau zinoši ļaudis to prognozēja. Nopietna lustrācija - lūk, kas bija vajadzīgs Latvijai, nevis VDK kartotēkas palieku publicēšana, kuras mums “laipni” atstājusi Maskava. Vai visa šī ažiotāža ap “čekas maisiem” bija iegūtā labuma vērta? Uz šo jautājumu lai katrs atbild pats.

Diemžēl Latvijā palikusī VDK aģentu kartotēkas daļa sniedz ziņas vien par 4650 no vairāk nekā 40 000 čekas aģentu, kas tika savervēti laikā no 1941. līdz 1991.gadam. Absolūti lielākā daļa no kartītēm attiecas uz 20.gadsimta 60. - 80.gadiem, bet jo īpaši uz 80.gadu nogali un 90.gadu pašu sākumu. “Laikmeta zīmēm” zināmi vismaz trīs cilvēki, kas pavisam noteikti savulaik bija VDK aģenti un paši ir šo faktu mutiski apstiprinājuši, taču viņu vārdi “maisos” nav atrodami. Tur nav arī dzejnieka Jāņa Rokpeļņa kartīte, kurš atzinies sadarbībā ar čeku, toties ir kinorežisores Dzintras Gekas vārds, kuras kartītes izcelsme vairāk iemeslu dēļ šķiet apšaubāma. Tas tikai pierāda, cik vērta ir šī kartotēka. Esam pasvieduši sabiedrības pāris tūkstošu grēkāžu, kamēr milzīgs skaits pārējo čekas un citu PSRS specdienestu aģentu turpina dzīvot bez raizēm - viņu identitāte visticamāk nekad netiks noskaidrota.

Savā pirmajā rakstā (lasiet ŠEIT) centāmies argumentēti izklāstīt, kāpēc mūsuprāt VDK aģentu kartotēkas publiskošana internetā bez komentāriem un paskaidrojumiem ir kļūda. Tomēr ar Saeimas un prezidenta Vējoņa svētību tas tika izdarīts, sagādājot Latvijas sabiedrībai “aizraujošu” Ziemassvētku izklaidi. Tūkstošiem cilvēku svētku laiku pavadīja internetā, Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā meklējot aģentu kartotēkā sastopamos pazīstamu personu vārdus, lai pēcāk ar saviem atradumiem dalītos sociālajos tīklos. Kādi tur vairs Kristus piedzimšanas svētki, ja var publiski pašausmināties par Atmodas vadoņu “nodevību”, latviešu inteliģences “pērkamību” un “Baznīcas kalpu” divkosību! Čekas aģentu “atmaskošana” kļuva par 2018.gada Ziemassvētku laika galveno “nacionālo hitu” Latvijā.

Paši “atmaskotie” vismaz sākumā tēloja nokaunējušos un pirmajās dienās pēc kartotēkas publicēšanas nedevās ne sazvanāmi, ne runājami. Tikmēr neskaitāmi lielāks pulks “neizgaismoto” varēja atviegloti uzelpot un novēlēt cits citam laimīgu Jauno Gadu un ilgu mūžu “4.maija republikas” varas un biznesa gaiteņos. Parādījušās ziņas, ka arī daļa “atmaskoto” savu “nevainību” nolēmuši pierādīt tiesā. Uz to viņus mudina iepriekšējo gadu precedenti, kad pierādījumu trūkuma dēļ tiesai nācies atzīt vairāku personu apzinātas sadarbības faktu ar VDK par nepierādāmu vai vēl bēdīgāk - viņu aģenta uzskates kartītes par falsificētām. Bēdīgi tas ir tāpēc, ka ar gandrīz 100% pārliecību var teikt - VDK aģentu kartotēkā pieejamās aģentu kartītes ir pavisam īstas. Tiesa, no visas plašās kartotēkas to ir palicis salīdzinoši maz, taču tās, kas tur atrodas, neapšaubāmi ir autentiskas.

Ir smieklīgi vērot kartotēkā atrodamo personu milzīgo izbrīnu un dievošanos, ka viņi nezina kā nonākuši aģentu sarakstos. Dažs gan atceras, ka kaut kur kāds kontakts ar aizdomīgu personu bijis, taču nekādu papīru neviens neesot parakstījis un nekādus ziņojumus nav sniedzis. Tā vien šķiet, ka Georgs Andrejevs, Jānis Rokpelnis un Mārcis Auziņš tā arī paliks vienīgie cilvēki Latvijā, kas godīgi atzinuši savu sadarbību ar Kantori - visi pārējie tēlo nevainīgus cietējus, kurus ļaunie čekisti apmelo. Nez no kurienes tad radās tie tūkstoši LPSR pilsoņu, kas okupācijas gados visdažādākajos veidos sadarbojās ar režīmu? Visa šī gļēvā taisnošanās atstāj patiesi skumju un nožēlojamu iespaidu.

Tomēr izlikties par nezinīšiem “maisos” esošajiem ir pamatots iemesls, jo bez aģentu personas un darba lietām, kurās fiksēta katra aģenta darbība, bet kuras atrodas tālu Krievijā, pierādīt aģenta reālu sadarbību ar čeku faktiski nav iespējams. Vēl vairāk - aģentu kartotēkā atrodamie var mierīgi pateikt, ka viņu kartīte ir viltota un viņi nekad nav tikuši vervēti. Ja konkrētā aģenta darba lietas nav, apstiprināt vai noliegt šo faktu var vienīgi čekas darbinieks, kurš aģentu vervējis. Līdzšinējā prakse gan pierāda, ka bijušie čekas virsnieki savus aģentus nenodod, jo specdienestu praksē šāda rīcība tiek uzskatīta par nepieļaujamu. Ne velti daudzi bijušie čekas darbinieki vēl ilgi turēja ļaunu prātu uz pēdējo LPSR VDK priekšnieku Edmundu Johansonu, kurš pieļāva aģentu kartotēkas nonākšanu jaunās varas rokās.

Gadu gaitā ap čekas “maisiem” izveidojušies vairāki mīti. Balstoties uz “Laikmeta zīmēm” pieejamo informāciju, centīsimies dažus no tiem atspēkot. Jau kopš “maisu” pārņemšanas sabiedrībā valda uzskats, ka daudzas aģentu kartītes ir viltotas, apzināti tajās ierakstot aktīvāko pretošanās kustības dalībnieku, Atmodas līderu un LR vadītāju vārdus, lai tādejādi šos cilvēkus diskreditētu. Ar diezgan lielu pārliecību var teikt, ka tā nav patiesība. VDK bijušo virsnieku, tostarp Komitejas vadītāju liecības, tāpat pētniekiem pieejamā informācija par VDK darbību liecina, ka aģentu kartīšu viltošana ir maz ticama. VDK bija stingra uzskaites sistēma - par katru savervēto aģentu tika aizpildīta ne vien uzskaites kartīte, bet aģents reģistrēts arī īpašā aģentūras žurnālā, piešķirot tam konkrētu darba lietas numuru. Numerācijas secība ir pārbaudāma un jebkādi iespējamie viltojumi viegli konstatējami. Taču tādu nav.

Par to, ka daudzi Atmodas laika tautas līderi bija čekas savervēti, brīnīties nevajadzētu. Tautas Fronte taču tapa kā atbalsta organizācija Gorbačova reformu politikai, un šajā procesā noteiktu lomu spēlēja arī VDK. Turklāt lielākā daļa čekas aģentu, kas piedalījās TF un citu Atmodas organizāciju veidošanā, par tādiem bija savervēti krietnu laiku pirms šiem notikumiem un pavisam citu iemeslu dēļ. Nav arī noslēpums, ka VDK, bieži vien izmantojot šantāžu, aktīvi vervēja tieši nacionāli noskaņotas personas, lai paturētu tās savā redzeslokā un morālā piespiedu atkarībā. Tomēr tas nenozīmē, ka šie cilvēki apzināti darbojās pret Latvijas neatkarību. Atmodas notikumiem attīstoties, liela daļa šādu aģentu pārtrauca faktisko sadarbību ar VDK, par ko liecina tas, ka 1988. - 1990.gadā notika aģentu masveida izslēgšana no VDK aģentūras rindām kā “turpmākam darbam neizmantojamas” personas.

Cita lieta, kāpēc Maskava šo cilvēku kartītes atstāja Latvijā, nevis iznīcināja vai aizveda uz Krieviju, kā citus svarīgus VDK dokumentus. Iespējams, nolūks patiešām bija diskreditēt sabiedrības acīs atjaunotās valsts tobrīd esošos un vēl topošos līderus. Aģentu kartotēka tika atstāta kā bumba ar laika degli. Nu bumba ir sprāgusi un rezultāts tieši tāds, kādu to paredzēja Maskava - Atmodas varoņu plašā atrašanās kartotēkā likusi daudziem vilties un atklāti apšaubīt Atmodas procesa patiesumu, visus nopelnus neatkarības atjaunošanā pierakstot vien čekas un kompartijas intrigām. Tieši to arī vēlas mūsdienu Krievija - lai mēs noticētu, ka pat savu neatkarību nebijām spējīgi izcīnīt paši, bet to mūsu vietā kopā ar Rietumu lielvarām izlēma “VDK un kompartijas nodevēji”. Lai sabiedrība pārstātu ticēt latviešu nelokāmajai vēlmei pēc savas valsts un sāktu domāt, ka Latvijas atdalīšanos no “vienotās un nedalāmās” noteica nevis tautas griba, bet veiklu politisko manipulatoru viltus spēles.

Otrs noturīgs mīts, kas atkal un atkal parādās publiskās diskusijās, ir baumas, it kā Latvijas valdošā elite savas aģentu kartītes jau sen no kartotēkas izņēmusi. Kāda pazīstama augstskolas profesore pat sakās zinām vairākus konkrētus cilvēkus, kas savas kartītes šādi izņēmuši, bet bijušais VDK virsnieks Juris Bojārs apgalvo, ka izņemti esot “visi vienas partijas biedri”. Ja tam ir pierādījumi, cienījamajiem profesoriem vajadzētu šādus faktus darīt zināmus tiesībsargājošām institūcijām nevis publiski izplatīt ne ar ko neapstiprinātas baumas. Teorētiski, protams, šāda kartīšu nozagšana ir iespējama, taču maz ticama. Linards Muciņš, viens no cilvēkiem, kas pārņēma aģentu kartotēku no VDK, par to saka: “Pēc 1991.gada 20.augusta neviens neko no maisiem ne oficiāli, ne neoficiāli nevarēja izņemt. Totalitārisma Centrs pārņēma kartotēku, inventarizēja, pārbaudīja katru kartiņu un tās numuru, salīdzināja to ar ierakstu speciālā žurnālā un tur norādīto numuru. Neviena kartiņa netrūka!”

Muciņa kungam ir absolūta taisnība. Pārņemot aģentu kartotēku, tā bija iepakota divos maisos un divos diplomātkoferos. Gan koferi, gan maisi bija aizzīmogoti un sākumā glabājās apsargātā seifā bijušajā VDK ēkā jeb tā sauktajā Stūra mājā, bet pēc 1991.gada novembra - Augstākajā Padomē. Totalitārisma seku dokumentēšanas centram pārņemot “maisus”, neviens zīmogs nebija aizskarts vai uzlauzts. Pat ja tas būtu izdarīts tā, ka nepaliek pēdas, nevar aģenta kartīti tik vienkārši izņemt no kartotēkas, lai nekonstatētu tās zudumu. Numerācija nodrošina iespēju pārbaudīt katras kartiņas esamību vai neesamību kartotēkā, salīdzinot ar ierakstiem aģentu hronoloģiskajā vai alfabētiskajā uzskaites žurnālā. To pierāda arī bijušā premjera Ivara Godmaņa kartītes esamība, kaut viņam kā valdības vadītājam būtu bijusi iespēja to izņemt, ja kas tāds būtu noticis. Tāpat kartotēkā joprojām atrodas partijai “Latvijas ceļš” pietuvinātā Edvīna Inkēna kartīte (par viņa aģenta gaitām lasiet ŠEIT), kam tur nekādi nevajadzētu būt, ja reiz no kartotēkas izņemtas visas “vienas partijas biedru” kartītes.

Ivara Godmaņa un Edvīna Inkēna aģentu kartītes. Redzams, ka abi vervēti vēl pirms Atmodas sākuma un abi “strādājuši” VDK 1.daļā - ārējā izlūkošanā. Godmanis tolaik bija zinātnieks fiziķis, kas stažējās ārzemēs, bet Inkēns savervēts laikā, kad strādāja Latvijas Radio Ārzemju raidījumu redakcijā. Abi izslēgti no aģentūras uzskaites Atmodas laikā kā “turpmākam darbam neizmantojami”.

Taču lielākais mīts “maisu” sakarā ir plaši izplatītais apgalvojums, ka čekisti it kā noformējuši aģentu kartītes bez cilvēku pašu ziņas un piekrišanas. Droši var teikt, ka 99% gadījumu tā nenotika. Tiesa, aģentu kartotēkā ir arī vervēšanas kandidātu vārdi, kuri, iespējams, nekad tā arī nav tikuši savervēti un tāpēc varētu nezināt par savu atrašanos kartotēkā. Tomēr tie, kuru aģentu kartītes ir noformētas un kuriem piešķirts segvārds un aģenta lietas numurs, par savervēšanas faktu nevarēja nezināt. Pilnīgs blefs ir apgalvojums, ka čekistiem bijis jāpilda plāns, tāpēc aģentu kartotēkā notikuši pierakstījumi. Saskaņā ar bijušo VDK darbinieku liecībām, šajā ziņā Komitejas noteikumi bijuši ļoti stingri, katrs aģents pirms vervēšanas rūpīgi pārbaudīts un viņa personība izanalizēta, turklāt aģenta savervēšanai vajadzēja priekšniecības saskaņojumu un parakstu. Tādēļ nekādi viltojumi nav bijuši iespējami.

Un tomēr - vai nevarēja būt gadījumi, kad it kā savervētas personas šo faktu nezināja? Daži aizdomīgi gadījumi patiešām ir fiksēti. Jau pieminētajā kinorežisores Dzintras Gekas kartītē teikts, ka aģenti Veltu savervējusi VDK “Z” jeb Konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļas 1.nodaļa. Tā ir tā pati bijusī bēdīgi slavenā VDK 5.daļa, kas nodarbojās ar “cīņu pret ideoloģisko diversiju”. Šīs daļas 1.nodaļas uzdevumos ietilpa darbs “latviešu emigrantu centros”. Taču uzmanību pievērš savervēšanas datums - 1990.gada 31.maijs. Atcerēsimies - Atmodas notikumi tolaik bija pašā plaukumā, jau bija notikušas pirmās puslīdz brīvās vēlēšanas, kurās uzvarēja Tautas Fronte, izveidota jauna valdība, pasludināta deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vai šādos apstākļos saprātīgs cilvēks būtu piekritis sadarbībai ar VDK? Pati režisore sadarbības faktu noliedz, bet čekas virsnieks Andris Nadziņš, kura vārds minēts kā Gekas vervētājs, apgalvo, ka 1990.gadā vairs neesot strādājis VDK. Mistika!

Te gan jāpiebilst, ka Gekas kundzei saskarsme ar čekas cilvēkiem, tostarp Nadziņu, tomēr bijusi, kad viņai vajadzējis ziņot par ārzemju braucienos redzēto un dzirdēto, ko režisore arī nenoliedz. Tas saskan ar kartītē norādīto specifiku - darbs emigrācijas centros. Saskaņā ar bijušo čekistu teikto, bijuši atsevišķi gadījumi, kad sadarbības fakts ar VDK nav apstiprināts ar aģenta parakstu. Tāds aģents, iespējams, varēja domāt, ka nav oficiāli savervēts, tomēr regulārie kontakti ar VDK ļāva operatīvajam darbiniekam šādu cilvēku uzskatīt par ziņotāju un viņa stāstīto noformēt kā aģenta ziņojumus. Visbiežāk gan šādi ziņotāji tika ieskaitīti VDK “uzticamības personu” kategorijā, tomēr dažos gadījumos tos varēja noformēt arī kā aģentus. Īpaši šāda nekonsekvence kļuva iespējama Kantora darbības beigu posmā 1990. - 1991.gadā, kad tā darbā valdīja politiska nenoteiktība un zināms haoss.

Tomēr lielākā daļa VDK aģentu kartotēkā atrodamo cilvēku, lai ko viņi teiktu šodien, zināja gan savu savervēšanas faktu, gan savu aģenta segvārdu. Ikviens čekas operatīvais darbinieks ar katru savu aģentu satikās vismaz reizi mēnesī, dažkārt retāk, tomēr pietiekami bieži, lai neviens nevarētu teikt, ka par sadarbības faktu nav zinājis. Pat tie, kas pēc ārzemju komandējumiem rakstīja ziņojumus savai priekšniecībai, nevarēja nesaprast, kādam Kantorim viņi patiesībā raksta. Zināja vai vismaz nojauta, taču nācās izšķirties - rakstīt ziņojumus un iegūt iespēju vērtīgai pieredzei ārvalstīs jeb atteikties un nekad netikt ārpus PSRS robežām. Ja ne visi, tad lielākā daļa zinātnes, kultūras un sporta jomā strādājošo izvēlējās braukt un rakstīt čekai atskaites vai sniegt mutiskus ziņojumus par saviem braucieniem un nereti arī par saviem kolēģiem. Tikai aģentu darba lietu trūkuma dēļ šie cilvēki šodien var tēlot nezinīšus, kaut patiesībā katrs no viņiem lieliski zina, ka IR sadarbojies ar VDK.

Diemžēl vien daži bijuši drosmīgi atzīt savu sadarbības faktu. Kāpēc tik maz? Šādai piesardzībai ir visnotaļ pamatots iemesls. Nav noslēpums, ka mūsu sabiedrība ir diezgan agresīva, tāpat arī to cilvēku pieredze, kuri publiskojuši savas attiecības ar čeku, nemudina citus darīt to pašu. Kad par savu sadarbību ar čeku paziņoja dzejnieks Jānis Rokpelnis, internetā parādījās komentāri, ka cienījamo dzejnieku vajadzētu sagaidīt tumšā vārtrūmē un “sadot pa seju”. Līdzīgus draudus varēja lasīt arī pēc aģentu kartotēkas publiskošanas. Šie anonīmie interneta “varoņi” visticamāk paši nekad nav reāli cietuši no čekas darbības, bet ir kārtējie “dīvāna nacionālisti”, kuri ātri vien salūztu, ja uz savas ādas dabūtu izbaudīt čekas presēšanas metodes. Tomēr viņu rakstītais ir gana nepatīkams un arī sabiedrības vispārējā attieksme pret stukačiem klaji negatīva. Tāpēc nav brīnums, ka cilvēki nevēlas atzīties sadarbībā ar VDK, lai nepakļautu nosodījumam ne paši sevi, ne savas ģimenes un tuviniekus.

Liela Latvijas problēma ir tā, ka “čekas maisi” tiek publiskoti bez komentāriem un vēsturnieku paskaidrojumiem. Cilvēki nezina un arī nevēlas iedziļināties VDK darba metodēs un citās niansēs, bet visu uztver maksimāli vienkāršoti. Biji čekas aģents - tātad esi tautas nodevējs. Lielākā daļa visus čekas aģentus uzskata par stukačiem, kas to vien darīja, kā provocēja un izspiegoja savus draugus, paziņas, darba vai skolas biedrus, lai jau nākamajā rītā pa galvu pa kaklu skrietu uz čeku ziņot par katru pretpadomju anekdoti. Tas ir ārkārtīgi primitīvs un bieži vien pavisam greizs priekšstats par aģenta darbu. Daudzi aģenti darbojās izlūkošanas un pretizlūkošanas jomā, drošības režīma un valsts noslēpumu pasargāšanas nodrošināšanā zinātniskajos, rūpniecības un transporta uzņēmumos, cīņā ar organizēto noziedzību un ekonomiskajiem noziegumiem. Tikai daļa VDK aģentūras darbojās tā sauktajā “ideoloģiskajā” sfērā un arī šie aģenti nav visi pār vienu kārti metami.

VDK aģenti bija ļoti dažādi un tikpat dažāda bija viņu motivācija. Protams, bija aģenti, kas ar VDK sadarbojās no brīvas gribas - vai nu pārliecības vai personīgu motīvu vadīti. Daļa, iespējams, patiesi bija dzimuši nelieši un nodevēji, vēl kādi kalpoja čekai, lai atriebtos sabiedrībai par savu neizdevušos dzīvi. Tāds, piemēram, bija Juris Taškovs (viņa stāstu lasiet ŠEIT), kurš pats pieteicās sadarboties, lai iegūtu stipru jumtu, jo skolā viņš bija daudz cietis no vienaudžu vardarbības, bet kas gan Padomju Savienībā varēja būt ietekmīgāks par visvareno čeku. Tā bija iespēja atriebties visiem pāridarītājiem. Juris kļuva par aktīvu un spējīgu aģentu, kas nevis prasti stučīja, bet izpildīja daudz sarežģītākus uzdevumus, izpelnoties apzīmējumu “sevišķi svarīgs aģents”. Un viņš tāds čekā nebija vienīgais.

Tomēr, šķiet, visplašākā VDK aģentu grupa bija tie, kas no sadarbības ar čeku guva kādu labumu, piemēram, viņiem bija iespēja ceļot uz ārzemēm. Ne vienmēr šādi aģenti ar Kantori sadarbojās labprātīgi, tomēr, vai nu brīvprātīgi vai piespiesti, bija izšķīrušies nepretoties sistēmai, bet peldēt pa straumi, kā to darīja vairums padomju ļaužu. Zinātniekiem bija svarīga iespēja tikties ar saviem Rietumu kolēģiem un uzzināt pasaulē jaunāko savā pētniecības nozarē, savukārt kultūras cilvēki labprāt kontaktējās ar trimdas tautiešiem. Atgriežoties no ārzemju braucieniem, viņi visi rakstīja ziņojumus par dzirdēto, redzēto un piedzīvoto, vai arī dalījās šādā informācijā ar čekas darbinieku mutiski. Daudzi arī ārzemēs izpildīja konkrētus čekas uzdevumus. Tieši tāpēc lielākā daļa tā laika Latvijas vadošo zinātnieku, aktieru, mūziķu, baleta mākslinieku, garīdznieku un starptautiskas klases sportistu atrodas “čekas maisos” - visi, kas regulāri brauca uz ārzemēm pārstāvēt plašo PSRS.

Lai gan cilvēki šodien tam negrib ticēt, tomēr liela daļa VDK aģentu patiesi uz sadarbību tika piespiesti ar draudu un šantāžas palīdzību. Daudzi no šiem aģentiem bija nacionāli noskaņoti cilvēki, kam čekai tomēr bija izdevies atrast kādu skeletu skapī, kas ļāva viņus šantažēt. Par šantāžas instrumentu varēja kalpot jebkas - draudi izpostīt karjeru, cilvēka atkarības, seksuālā orientācija, nevēlamas saites ārzemēs, slepenas, bet publiski nosodāmas vājības, kāds nodarījums, par kuru teorētiski varēja nonākt cietumā. Piespiedu sadarbība nemainīja šo cilvēku politiskos uzskatus, tāpēc šādi aģenti nereti bija mazproduktīvi un sniedza čekai iespējami “nevainīgāku” informāciju jeb “klačziņojumus”, kā tos trāpīgi nosaucis Imants Ziedonis. Viņu sadarbību ar Kantori noteica nevis pārliecība vai pašlabums, bet uzspiests un morāli pazemojošs “pienākums”. Īpaši daudz šādu piespiedu aģentu bija 80.gadu otrajā pusē, bet tiklīdz tas kļuva iespējams, viņi pārtrauca aktīvu sadarbību ar VDK.

Šī ir Ivara Godmaņa aģenta kartītes otrā puse. No operatīvo darbinieku veiktajām piezīmēm redzams, ka 1990.gada 24.janvārī aģents Pugulis noņemts no aģentūras uzskaites, jo atsacījies (otkaz) turpmāk sadarboties ar VDK. Iespiestais zīmogs vēsta, ka aģents noņemts no uzskaites kā “turpmākam darbam neizmantojams”. Pavisam drīz Ivars Godmanis kļūs par Ministru Padomes priekšsēdētāju.

Īpašs stāsts ir par trimdas latviešiem - VDK aģentiem. Viņu vārdus mums diez vai kad izdosies uzzināt, jo VDK aģentu - ārzemnieku dokumenti jau laikus tika aizvesti uz Krieviju. Ja tos publiskotu, šoks, iespējams, būtu vēl lielāks, nekā pēc vietējo aģentu vārdu publicēšanas. Daudzi trimdas tautieši pat nenojauta, ka atrodas nepārtrauktā čekas uzmanības lokā. Atšķirībā no padomju pilsoņiem, ārzemniekus aģenta statusā varēja apstiprināt arī bez viņu piekrišanas un paraksta, ja vien viņu kontakti ar čekas pārstāvi bija pietiekami regulāri un sniegtā informācija Kantorim noderīga. Turklāt trimdinieks varēja nemaz nenojaust, ka cilvēks, ar ko viņš satiekas, patiesībā ir čekas virsnieks vai aģents, jo visbiežāk šie cilvēki strādāja “zem piesega” - kā pavisam citas profesijas pārstāvji.

Par VDK informatoriem un aģentiem no trimdas tautiešu vidus kļuva gan 60. - 70.gadu tā sauktie jaunie kreisie, gan trimdas kultūras darbinieki, kam no sadarbības ar dzimteni atleca zināms labums, gan ar viltu piemānītie jeb apmautie, kā šo parādību precīzi raksturojis Uldis Ģērmanis. Tikai daži no trimdiniekiem ar čeku sadarbojās absolūti apzināti, vēl daži nojauta, ka viņus izmanto, taču zināmu iemeslu dēļ ļāvās tam, bet daudzi domāja, ka ir gudrāki par čekistiem un izmanto tos savām interesēm nevis otrādi, kaut patiesībā savstarpējās sarunās atklāja slepenajiem VDK aģentiem daudz noderīgas informācijas, pašiem to pat nenojaušot. Sākoties režīma kritiķu izraidīšanai no PSRS 80.gadu nogalē, trimdas sabiedrībā zem izbraucēju maskas tika iefiltrēti vēl vairāki čekas aģenti no Latvijas.

Jāsaprot vēl kāds būtisks apstāklis. Par nodevību, kolaboracionismu un tamlīdzīgām augstām lietām mēs varam runāt tikai raugoties no šodienas viedokļa. Padomju gados par to iedomājās vien retais. Varbūt tas bija skaidrs pirmajā okupācijas gadā vai tūlīt pēc kara, kad mežos vēl cīnījās nacionālie partizāni un dažādas pretpadomju grupas nebija retums, taču cilvēki, kas piedzima un uzauga jau padomju laikā un par brīvu Latviju bija dzirdējuši vien kā tālu, pa pusei nereālu pagātni, šādās kategorijās nedomāja. Padomju sistēma bija vienīgā, ko viņi pazina, un gandrīz neviens tolaik neticēja, ka Latvija paredzamā nākotnē atkal varētu būt brīva. Cilvēki mēģināja pielāgoties un izdzīvot kā mācēja. Čekas ziņotāji cilvēkiem nepatika arī tolaik, taču nevis tāpēc, ka viņi “sadarbojās ar okupācijas varu”, bet galvenokārt tāpēc, ka stučīt par saviem draugiem, kolēģiem un kaimiņiem šķita morāli nepieņemami. Tikai daži drosmīgi stipras pārliecības cilvēki riskēja pretoties režīmam, maksājot par to ar cietumos, lēģeros, nometinājumā vai psihiatriskajās specklīnikās pavadītiem gadiem.

Lielākā daļa LPSR iedzīvotāju tā vai citādi ir sadarbojušies ar padomju režīmu. Kultūras cilvēkiem bija svarīgi, lai viņiem ļautu mierīgi strādāt radošo darbu, citi bažījās, ka nemaksājot ideoloģiskas nodevas viņu karjera varētu tikt traucēta, vēl kādi gluži vienkārši bija aktīvi cilvēki, kas savu aktivitāti izpauda veidā, kāds tolaik bija iespējams. Protams, ne visi, kas sadarbojās ar režīmu, bija čekas ziņotāji vai aģenti, tomēr, vai cita veida sadarbība ir mazāks ļaunums? Un kā ar tiem latviešu jauniešiem, kuri jau studiju gados tika rekrutēti darbam čekā? Kas motivēja šos jauniešus strādāt šādā iestādē? Pārliecība? Diez vai. Kāds tajā visā ķēra adrenalīnu, cits to darīja pārprastas spiegu romantikas vadīts, taču lielākajai daļai tas vienkārši bija labi apmaksāts un noderīgo sakaru dēļ ļoti izdevīgs darbs.

Kolaboracionisms ir smaga un sarežģīta tēma, jo īpaši, ja tolaik neviens to par tādu īsti neuzskatīja. Šodien lielākie kliedzēji un stukaču nosodītāji ir tie, kas paši bija gan komjaunieši, gan kompartijas biedri, un ne ar pušplēstu vārdu nepretojās sistēmai. Vai tādiem ir morālas tiesības nosodīt tos, kas ar režīmu sadarbojās citādā veidā? Visi taču lieliski zināja, ka čekas ziņotāji ir katrā kolektīvā, nereti šie cilvēki tika arī izskaitļoti, tomēr neviens necentās viņus atmaskot, bet liekulīgi izlikās, it kā neko nenojaustu. Sadarbība ar okupācijas režīmu notika visās jomās un visos sabiedrības slāņos. Dažādu brīvdomātāju un subkultūru grupējumi Padomju Savienībā bija absolūta minoritāte - lielākā daļa sabiedrības tā vai citādi sadarbojās ar varu. Bet par kaut cik nopietnu pretošanos padomju režīmam 60. - 80.gadu Latvijā var runāt vien atsevišķu cilvēktiesību aizstāvju un brīvības cīnītāju kontekstā.

Šis nav mēģinājums morāli attaisnot čekas aģentus vai sadarbību ar okupācijas režīmu kā tādu. Kolaboracionisma morālais vērtējums ir skaidrs, taču nezinot un nesaprotot tā laika vēsturisko fonu un apstākļus, mēs nekad nespēsim adekvāti novērtēt cilvēku motivāciju un citas nianses, kas noveda pie sadarbības ar režīmu. Nav apspriežams, ka čekas aģenti, kas vainīgi genocīdā pret Latvijas pilsoņiem, izsūtīšanās, nacionālo partizānu apkarošanā un citos asiņainos noziegumos, kuriem nav noilguma, ir jāatklāj un viņu vārdi jāpublisko. Diemžēl tiesāt viņus vairs nav iespējams, jo šie cilvēki jau ir miruši, turklāt šī laikaposma aģentu kartītes saglabājušās vien 350. Tieši tāpēc tik svarīgs ir vēsturnieku darbs, kuriem rūpīgā pētniecības darbā jānoskaidro visi tā laika “varoņi” un jādod adekvāts novērtējums tādu asiņainu čekas aģentu - slepkavu kā Jāņa Klimkāna, Arvīda Gailīša un citu darbībai.

Kas attiecas uz 60. - 80.gadu politiskajām krimināllietām, arī tur ziņotāju segvārdi ir zināmi un lielākoties identificējami. Taču te situācija tomēr ir sarežģītāka, jo bieži līdz tiesai kādu cilvēku noveda nevis viena vai divu, bet daudzu aģentu ziņojumi, kas katrs par sevi varbūt nebija tik nozīmīgi, taču čekisti tos salika kopā kā puzli, iegūstot kopainu. Tāpēc novērtēt katra ziņotāja vainas pakāpi bez aģentu darba lietu esamības ir problemātiski. Vispareizāk šādā situācijā būtu rīkoties kā Vācijā vai Austrumeiropas valstīs, kur ikviens pilsonis, kurš cietis no totalitārā režīma slepeno dienestu aģentu darbības, var uzzināt viņu vārdus un, ja vēlas, iesūdzēt tos tiesā, pieprasot gandarījumu. Tomēr, vai šāda masveida tiesāšanās atnestu Latvijai tik ilgi gaidīto izlīgumu un piedošanu?

Zīmīgi, ka tie, kas savulaik pa īstam cietuši no čekas represijām, nekādu tiesu nevēlas, kā Lidija Doroņina - Lasmane vai Knuts Skujenieks, kuri piedod saviem nodevējiem un par atriebību nedomā. Tikai interneta mutesbajāri ir gatavi notiesāt visu un visus, nešķirojot iemeslus un situāciju, kāpēc cilvēki sadarbojušies ar čeku. Vai gan kāds, kurš personīgi pazina pretošanās kustībā ārkārtīgi cienīto Juri Ziemeli, kura aģenta kartīte arī atrodama VDK kartotēkā, nopietni domā, ka Juris būtu izspiegojis un nodevis savus cīņu biedrus? Līdz pat mūža beigām viņš palika pārliecināts antikomunists un brīvības cīnītājs. Viņa it kā sadarbība ar čeku bija vien viltus manevrs pirms tā sauktās Baltijas hartas jeb 45 baltiešu memoranda Rietumvalstīm par Baltijas valstu valstiskuma atjaunošanu parakstīšanas. Atcerēsimies arī, ka 1990.gada 4.maijā par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju nobalsoja 36 tā brīža it kā VDK aģenti. Par cilvēku patieso būtību jāspriež nevis pēc mirkļa vājumā vai piespiedu kārtā parakstītām aģentu kartītēm, bet viņu dzīves kopējā devuma Latvijas valsts un tautas labā.

Šobrīd daudzi politikas un socioloģijas speciālisti, kas pirms tam bija par aģentu kartotēkas publicēšanu, nu sliecas uzskatīt, ka tā tomēr bijusi kļūda. Tā kā identificējams ir vien niecīgs VDK aģentu skaits, kartotēkas vienkārša izmešana internetā vērtējama kā sasteigts un nepārdomāts solis. Vēl jo vairāk, ka nekādu izlīgumu tas Latvijas sabiedrībai nav atnesis. Citas valstis šādas kartotēkas publiskojušas pēc gadu desmitiem ilgiem vēsturnieku pētījumiem, kam Latvijā bija dots vien pāris gadu, kas ir gauži nepietiekams laiks šāda apjoma darbam. Arī nopietns lustrācijas process sen ir nokavēts, tomēr pat tagad labākais, ko bijušie čekas aģenti var darīt, ir nevis tiesāties, mēģinot pierādīt personīgo “nevainību”, bet godīgi izstāstīt sabiedrībai savu stāstu. Lai arī cilvēki šobrīd netic nekam, ko stāsta bijušie, tomēr vēsturei un pašu sirdsapziņai šādas grēksūdzes būtu ļoti vērtīgas. Pretējā gadījumā Latvijas sabiedrību gaida gadiem ilgs savstarpēju apvainojumu, naida un tiesas procesu vilnis. Pa visiem kopā mums tomēr vajadzētu šo Saeimas un Vējoņa izlieto ūdeni sasmelt.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru