Ticība uzvar autozagļus. Valda un Daces stāsti

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 10-12-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Ar brīnumiem parasti saprotam dažādas Dieva varenības izpausmes cilvēku dzīvē - uzmodināšanu no nāves, smagu slimību dziedināšanu, radikālu dzīves izmaiņu un tamlīdzīgi. Taču Dievs ir klātesošs arī mūsu ikdienā, tostarp sīkajās, mazajās sadzīves problēmiņās, kas mums pašiem tomēr ir pietiekami nozīmīgas, lai arī parasti skar dzīves materiālo nevis garīgo pusi. Pie tādiem dzīves “sīkumiem” var pieskaitīt arī auto zādzību. Tomēr mūsu Dievs ir taisnīgs Dievs, kas rūpējas, lai ļaunums būtu spiests atdot atpakaļ Viņa bērniem nozagto. Par diviem šādiem gadījumiem pastāstīsim tuvāk. Viens no tiem noticis jau krietni pasen, otrs - pavisam nesen. Par to, kā savus nozagtos automobiļus atguva mūziķis Valdis Indrišonoks (par viņu vairāk lasiet ŠEIT) un kristīgā kalpotāja Dace “Sunny” Sauša (par viņu vairāk ŠEIT), viņi jums pastāstīs paši.

Valda stāsts

- Tas notika 1999.gada 4.decembra vakarā ap 17:00, kad kopā ar saksofonistu Denisu Paškevicu un vēl kādiem mūziķiem devāmies uz labdarības koncertu, lai vāktu ziedojumus mazas meitenītes Megijas Vaices plastiskajai operācijai. Pirms koncerta nolēmām ieskriet bistro “Lido” paēst. Kad iznācām ārā, konstatējām, ka manas mašīnas vairs nav. Auto salonā nekā vērtīga nebija, taču bagāžnieks bija pilns ar mūzikas instrumentiem - četras ģitāras, divi saksofoni, flauta un divas lielas somas ar ģitāras ekipējumu. Var teikt, ka vienā acumirklī mums tika atņemti visi mūsu darba rīki.

Man kādreiz prātā bija nākušas domas - kā būtu, ja mums nozagtu mašīnu? Tas būtu slikti, bet gan jau kaut kā to pārdzīvotu. Sliktāk būtu, ja nozagtu mašīnu un tur atrastos ģitāra un vēl kādi instrumenti. Taču es nekad pat domās netiku pieļāvis, ka man patiešām kāds varētu nozagt mašīnu ar visām ģitārām.

Kad konstatējām, ka mašīnas nav, pirmais, ko nodomājām - aizvilkta. Piezvanīju policijai, bet man atbildēja, ka Rīgā mašīnas prom nevelk. Teicu puišiem: “Viss! Mašīnas nav, instrumentu arī nav! Mūs gaida koncertā, ko darām? Vīri, iesim lūgt Dievu!” Iegājām turpat vārtrūmē un sākām lūgt Dievu. Skaļi slavējām un pateicāmies, ka Dievs jau darbojas šajā lietā, un, ka Viņš darbojas arī pie zagļa. Mēs nevis vienkārši lūdzām, bet slavējām un pateicāmies par Dieva brīnišķīgo mīlestību un Viņa spēku.

Pēc tam devāmies uz policiju. Policists bija ļoti izbrīnīts, ka mēs, stāstot par notikušo, jokojam. Viņam radās aizdomas - vai tie džeki patiešām ir apzagti? Bet mūsos bija dziļš miers. Es sapratu, ka tas ir tas miers, par kuru Jēzus teica: “Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod.” Mēs nekritām panikā vai izmisumā. Zinājām, ka Dievs visu atrisinās. Ir brīnišķīgi apzināties, ka mums ir tāds Mierinātājs.

Pēc policijas braucām uz koncertu, jo nolēmām, ka tomēr spēlēsim. Deniss, protams, bija bez saviem pūšamajiem, viņš paņēma rokā tamburīnu. Es aizņēmos ģitāru, un mēs spēlējām. Deniss uzrunāja cilvēkus ar ļoti spēcīgu vārdu. Garīgajā ziņā tas bija manifests - apzagti, tomēr slavējam Dievu! Koncerts izdevās brīnišķīgs. Un tad sākās lielais gaidīšanas laiks…

Šajā laikā dzirdēju daudzus sakām: “Jūs taču esat kristieši, kur tad ir Dieva apsardzība?” Arī presē parādījās sarkastiskas piezīmes - Dievs ir svarīgs, bet arī piesardzība nav peļama. Intervijā radio SWH Jānis Šipkevics uzdeva Denisam zobgalīgu jautājumu līdzīgā kontekstā, uz kuru Deniss atbildēja, ka viss tiks atdots. Arī man daudziem nācās sacīt, ka Dievs visu atdos, bet ja neatdos, tad dos vietā ko labāku. Nolēmu nekādu izpirkuma naudu nemaksāt. Teicu, ka Dievs ir manā pusē, taisnība ir manā pusē. Jo Dievs ir taisnības Dievs. Pēc tam daudzi man jautāja: “Cik tad tu samaksāji?” - “Es nemaksāju neko.” - “Kā tā - neko? Tas nevar būt!” - “Bet, redzi, tas ir noticis!”

Nedaudz atkāpjoties - brīdī, kad vēl sēdējām “Lido” un nezinājām, ka mašīna nozagta, no Olaines ar mikroautobusu uz koncertu Rīgā devās mana sieva Lilita ar mūsu dēliem. Vietā, kur Jelgavas šoseja ienāk Rīgā, mans vecākais dēls pēkšņi ierauga mūsu automašīnu, kas nogriežas Olaines virzienā. Viņš redz, ka pie stūres neesmu es, un saka: “Mammu, tētis iedevis kādam mašīnu!” Lilita atbild: “Beidz, dēliņ, tētim tagad ir jābūt koncertā!” Taču puika saka: “Bet tai ir mūsu diski un mūsu numurzīmes - burti DV!” Pie Tehniskās Universitātes, kur vajadzēja notikt koncertam, Kārlis noskrēja gar visu automašīnu rindu, lai pārliecinātos - ir mašīna vai nav.

Vēlāk es sapratu, kāpēc Kārlis ievēroja mašīnu. Tā Dievs parādīja, ka Viņš visu kontrolē. Bija grūti gaidīt, taču es ticēju un paļāvos. Mēs ar sievu gavējām. Teicu Dievam: “Es visu ielieku Tavās rokās! Tu redzi visu, es neredzu neko!” Svētdienas rītā kāds pazīstams cilvēks sacīja, ka mana mašīna esot atrasta pie Lietuvas robežas. Es noticēju, nopriecājos, aizbraucu uz savu draudzi un liecināju par to, bet vakarā šis cilvēks piezvana un pasaka, ka tā nav bijusi mana mašīna. Prātā nāca Bībeles pants, ka nolādēts tas, kurš paļaujas uz cilvēkiem. Vairs neuzticējos nekādai informācijai.

Man piedāvāja arī tā saukto bandītu pakalpojumu mašīnas atgūšanai. Teicu: “Nē!” Bet viņi saka: “Padomā labi! Tur taču ir mantas, instrumenti. Tas viss maksā.” - “Es zinu.” - “Kā tad tu domā to visu atgūt?” - “Ļoti vienkārši. Es ticu Dievam. Dievs to izdarīs!” Viņi uz mani skatījās kā uz pilnīgi nojūgušos cilvēciņu, bet man bija vienalga. Man bija svarīgi, ko Dievs par mani domā.

Dienu pirms mašīnas atgūšanas man bija saruna ar kādu cilvēku, kurš sacīja: “Viņi grib 1000 dolārus!” Es teicu: “Klausies uzmanīgi! Esmu ticīgs cilvēks, ticu savam Dievam, un mans Dievs saka, ka man nekas nav jāmaksā. Nodod tiem cilvēkiem, kas mašīnu paņēmuši, ka šajā brīdī es atraisu Dievam rokas, atraisu Dieva spēku un visu nododu Viņa rokās. Ja šie cilvēki grib izbaudīt Dieva dusmas, tā ir viņu izvēle. Bet es neiesaku to darīt, jo es nezinu, kā tas viņiem beigsies. Labāk atdodiet!” Šo informāciju viņš nodeva tālāk cilvēkiem, kuru rokās atradās nozagtās mantas. Bet pār mani nolaidās Dieva miers, un es sapratu - tā ir Dieva atbilde, ka esmu runājis pareizi.

Nākamās dienas pēcpusdienā man piezvanīja un pateica, kur atrodas automašīna. Es aizbraucu. Jā, tā tiešām bija mana mašīna ar visiem instrumentiem. To sajūtu, kad iekāpu automašīnā un redzēju, ka visi instrumenti ir neskarti, nevar izstāstīt, to var tikai piedzīvot. Ārkārtējs Dieva tuvums. Sapratu, ka man mašīnā blakus ir Dievs. Tā bija visa to cilvēku uzvara, kas lūdza kopā ar mani. Tas bija manifests Dieva uzticamībai un Viņa uzvarai. Kad braucu mājās, zvanīja mobilais, un tā pat balss, kura paziņoja mašīnas atrašanās vietu, jautāja: “Vai tu dabūji mašīnu?” - “Jā.” - “Vai instrumenti visi ir?” - “Jā.”

Tā beidzās stāsts par to, kā Dievs man atdeva nozagto. Desmit dienu laikā viss tika atrisināts. Vēlos citēt Rakstu vietu no Jeremijas grāmatas 20.nodaļas 11. un 12.panta: “Bet Tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens. Tādēļ mani vajātāji kritīs un nepanāks nekā. Tie redzēs sevi galīgi vīlušos esam, jo viņu nodoms neizdevās. Tiem būs mūžīgs negods, kas paliks neaizmirstams! Tu, Kungs Cebaot, kas pārbaudi taisno, kas redzi īkstis un sirdis, parādi tiem Savu atriebību, jo es Tev pavēlu savu lietu.”

Šo Rakstu vietu man iedeva kāda ticības māsa. Ļoti pravietiskas rindas, jo tajās aprindās, kur cilvēki zog un ņem ar varu, ir ārpus viņu likumiem kaut ko atdot, nesaņemot pretī kaut vai principiālu samaksu. Šie cilvēki patiešām tika apkaunoti. Spēks, ko viņi pārstāvēja, cieta fiasko.

Šis notikums krietni stiprināja manu ticību. Es ieraudzīju, ka Dieva mīlestība ir reāla. Tagad mani pavada apziņa - ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?! Dievam nav svarīgi, kā jūs Viņu lūdzat, kādiem vārdiem, vai jūs raudat vai dziedat. Dievam ir svarīga ticība. Jo stiprāka ticība, jo lielāka paļāvība uz Dievu, jo lielākas lietas kļūst iespējamas. Jebkurš pārbaudījums mums nāk par svētību. Pārbaudījums ir kā kausēšana, kurā tiek sadedzināti visi sārņi. Nebīsimies no pārbaudījumiem!

Daces stāsts

- Arī man nozaga automašīnu, un ne jau kādu kruto BMW, bet parastu mazu baltu “Škoda Fabia”. Teiksiet - nu kas tad tā par mašīnu! Tomēr tā mani drosmīgi ved pa Rīgas ielām un palīdz uzkrāt tik svarīgo autovadītāja pieredzi. Daudzi man rakstīja izbrīna pilnas īsziņas ar jautājumu: “Vai tiešām tavu mašīnu kāds nozadzis?” Tieši uz tādas nots sākās arī mana saruna ar policijas inspektoru. Te nu es atbildu - laikam jau ir kāds, kuram tā “palaimējās”! Taču pievērsīsimies būtiskajam.

Tas sākās 2018.gada 29.novembrī 23:45 vakarā ar telefona zvanu. Mans labs draugs, kuram biju aizdevusi savu kumeliņu, telefona klausulē dikti drebošā balsī pateica, ka man jādodas uz Valsts Policijas iecirkni rakstīt iesniegumu, jo mans mazais kumeliņš, kurš noteikti nav zagto mašīnu TOP sarakstā, tomēr ir nozagts! Nozagts no apmaksātas (!) Europark stāvvietas Vecrīgā, kur iespējams auto atslēgas izkritušas no mašīnas vai kabatas. Kāds atslēgu atradis un izdomājis savākt ne tikai telefonu un somu no salona, kas tur bija atstāti, bet arī pašu mašīnu.

Man tā bija pietiekama motivācija, lai izlīstu no siltas gultas, izsauktu taksi un brauktu cauri visai Rīgai pati uz savas ādas izbaudīt pieredzi, kad kriminālprocesa ietvaros tevi atzīst par cietušo. Jāsaka, ka cerības mašīnu atgūt bija nelielas, jo zinot VP darba noslogojumu un šo nebūtisko mašīnu, kuras vērtība nav mērāma desmitos tūkstošos eiro, man pat bija kauns uzstājīgi kaut ko pieprasīt policijas darbiniekiem. Pēc negaidītās ziņas saņemšanas sirdī valdīja miers, lai gan domas tomēr vandījās pa labi un kreisi. Skrobīgi jau ir - iedevi draugam pabraukāt un šitā. Arī “Škoda” taču ir mašīna…

Prāts grib dusmoties! Apzinos, ka kāda jau histērijā būtu šādu draugu domās uz cietumu aizsūtījusi, bet tā nav mana situācija… Tas ir brālis Kristū, kuram uzticos un esmu droša, ka tā varēja gadīties ar ikvienu no mums. Saprotu, ka nav pareizi kādu vainot, taču aktuāls ir jautājums - kā tagad rīkoties? Kā ar kompensāciju par mašīnu? Kas maksās? Domu maratons noslēdzās ar vienu - lai Dievs to mašīnu apstādina uz ceļa un neļauj tai braukt tālāk, jo labāk ir atrast mašīnu sveiku un veselu, nekā sadauzītu kaut kur vai neatrast vispār. Brīnumiem es ticu un Dievam arī, tāpēc zinu, ka ar Viņu viss ir iespējams.

Tajā brīdī sākas mana pirmā praktiskā pieredze ar Valsts policijas darbiniekiem. Policijas iecirknī ierodos pēc pusnakts. Mani sagaida nakts dežurants - jauks, laipns puisis, kurš uzdod policistam raksturīgus jautājumus. Atbildot, mana seja gan noteikti nav smaidīga, drīzāk skāba un saraukta. Uz iecirkni atnācu stereotipu pilna, pie sevis domādama, ka VP tikai tēlo laipnos, bet, ņemot vērā man zināmo aptuveno krimināllietu izmeklēšanas statistiku, tāpat neko nedarīs lietas labā.

Mazliet tomēr centos asti pavicināt un noskaidrot, vai visi videoieraksti jau savākti un kāds tos tagad pārskata. Šķiet, uz brīdi jutos kā mazs Tramps vai Putins, kura dēļ visiem jāstaigā uz pirkstgaliem. Policijas darbinieki likās saprotoši un kompetenti strādāt ar cilvēkiem krīzes situācijās, kaut arī jutu mēģinājumu mani nomierināt, lai es atslābtu un savu “Kas izdarīts?” pataupītu citai vietai un reizei.

Gaidīju rindā, lai sniegtu savu liecību, kad pēc kādām 30 minūtēm iecirkņa klusumu pārtrauca dežurants, kas nopietnu sejas izteiksmi nāca pie manis un teica: “Jūsu mašīna ir atrasta. Ceļu policija to aizturējusi, jo zaglēns laikam kaut ko sadarījis.” Sapratu, ka ar mašīnu viss ir ok, un tās “vadītājs-zaglis” uz 48 stundām paņemts uz policijas “viesnīcu” (izolatoru). Policisti paši bija pārsteigti, man skābais ģīmis nost un sajēga - brīnumi patiešām notiek! No mutes izlauzās prieka sauciens “Aleluja!”

Lai mani atbalstītu, uz iecirkni bija atbraucis cits labs draugs, arī brālis Kristū un īsts Kriminālprocesa guru. Viņš mani instruēja par cietušā tiesībām. Tai pat laikā otrs draugs, kuram nelaimīgā kārtā mašīnas atslēgas bija pazudušas, turpināja sniegt liecību inspektores kabinetā. Beidzot viņš iznāca laukā. Tomēr šoks bija lielāks par labo ziņu, ka mašīna atrasta - viņš jutās dikti vainīgs manā priekšā. Kamēr gaidījām, kad kāds runās ar mani, es ar abiem brāļiem kristiešiem piekliedzām visu iecirkņa uzgaidāmo telpu ar saucieniem: “To var tikai Dievs! Paldies Viņam!”

Sekoja brauciens uz notikuma vietu. Tirdīja jautājums - kādā stāvoklī mašīna atrasta un kurš bija zaglis? Piecu minūšu brauciens no iecirkņa uz notikuma vietu notika policijas busiņā kopā ar četriem VP ātrās reaģēšanas vienības džekiem - staltiem un sportiskiem. Viņu uniforma ļoti atgādināju spāņu policistus. Tādu ekipējumu iepriekš nebiju redzējusi, tāpēc jutos izbrīnīta un pārsteigta par to, ka mums policijā tomēr strādā tik daudz vīriešu. Ikdienā visur tikai meitenes, meitenes, meitenes…

Diemžēl man jāapbēdina visi, kas domā, ka policija bauda īpašas ekstras. Sēžot busiņā, ausis jābāž ciet, jo graboņa iekšā kā traktorā, piedevām nav sildītāja. Par ekstrām aizmirstiet! Brīnos, ka, lai samazinātu valsts iepirkumu izmaksas, nav pasūtīti busiņi, kur vispār nav sēdvietu, bet jāsēž uz grīdas! Džeki nesās, lai varētu paspēt uz notikumu vietu, kamēr mana mašīna vēl nav aizvesta prom. Viņiem tas izdevās un es pat veiksmīgi izturēju visus straujos manevrus, neizkrītot no krēsla.

Piebraucot notikuma vietai pamanīju, ka tā sižets atgādina amerikāņu kino grāvēju. Vienā vietā četras policijas automašīnas! Un tas viss manis dēļ! Jutos kā zvaigzne. Diemžēl nācās konstatēt, ka zagļi nav pratuši braukt un ietaisījuši gana lielas buktes mašīnas sānos. Pēc brauciena aukstā, grabošā busiņā, tiku uzaicināta uz “Opel Mokka”, lai parakstītu kārtējo protokolu. Pēc busiņa tas atgādināja luksusa klases automašīnu, kur bija silti un smaidīgs policists man izskaidroja turpmākās darbības.

Beidzot sasveicinājos ar ceļu policijas brigādi, kura aizturēja zagli trīs (!) promiļu smagā alkohola reibumā. Laimīgās brigādes inspektors, kurš bija tā apaudzis, ka atgādināju vikingu, likās saguris no zagļa muldēšanas un neielaidās ar mani dziļākās sarunās. Vien smaidīja un teica man: “Pasmaidi!”

Pēdējo ieraudzīju zagli, kura seja šķita dikti pazīstama - noteikti uz ielas esmu redzējusi, prasot naudu pie kādas baznīcas. Šis cilvēks bija kāds vietējais bezpajumtnieks, kurš nepārtraukti kaut ko varkšķēja un centās sevi padarīt par baltu jēriņu. Man pat vārdu pietrūka, lai kaut ko viņam teiktu, jo cilvēks bija tā piedzēries, ka neko sakarīgu pateikt nevarēja.

Trīs stundu laikā biju piedzīvojusi tādu kino iz dzīves, mazo Latvijas grāvēju, īstu Ziemassvētku parodiju, par kuru var uzrakstīt filmas cienīgu sižetu, piedevām ar labām beigām. Viss pārējais ir sīkumi. Ko tur vairs raudāt par sabuhņītu metāla gabalu, kurš ir atradies, piedevām vēl braucams.

Izrādās, ka divi zagļi atrada izkritušās mašīnas atslēgas un vēlāk izskaitļoja, kura ir atslēgām piederīgā mašīna, tad mistiski tika laukā no pārkinga, piedzērās… Un te jau domas dalās, kāds bija tālākais sižeta pavērsiens. Kāds varbūt teiks, ka vienu no zagļiem sāka mocīt sirdsapziņa, iespējams, ieraugot krustiņu pie atslēgas piekariņa, tāpēc viņš nolēma mašīnu atvest atpakaļ. Taču, kā bija patiesībā…

Tagad mašīna ir atkal mājās. Ievedu automazgātuvē, lai izberž visas smakas. Aizvien domāju, kāpēc man šis piedzīvojums. Iepazīts tuvāk policijas darbs un satikti gana kompetenti, bet diemžēl pārguruši inspektori, kuri spiesti uzturēties vecās, neremontētās darba telpās. Izmeklētājs, kas izskata mašīnas zādzības lietu, ir sava darba patriots, kuram grāmatu plauktā biezas Krimināllikuma komentāru grāmatas, kabatā LU maģistra grāds, un kurš zina, kas ir kriminālprocess. Diemžēl darba un lietu apjoms ir tik liels, ka policistiem nav brīva laika, taču pamanīju, ka visiem ir laba humora izjūta. Jo kā lai uz negatīvo, ko nākas pieredzēt, reaģē, ja ne ar humoru?

Paldies par atbalstu visiem, kas lūdza par manu situāciju, jo tikai kaut ko tādu piedzīvojot, var ieraudzīt, cik apkārt forši draugi, kas tevi atbalsta un gatavi iet kopā ar tevi soli uz priekšu. Jo draugus jau iepazīst nevis priekos, bet problēmās. Visbeidzot - vai tad tas nebija īsts Dieva brīnums? Policisti teica, ka reti gadās, kad mašīnas atrod dzīvas un tik ātri! Es ticu, ka Dievs dara brīnumus! Es ticu!

Rakstā izmantots materiāls no žurnāla “Tikšanās” 2000.gada marta numura
un Daces Sunny “Facebook” profila.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (8)

  1. Interesanti, ar kāda pilotētu lidmašīnu jūs lidotu - ar to, kurš ir mācījies par pilotu, vai ar tādu, kurš ļoti lūdz Dievu? :D

  2. Bet kāpēc dievs vispār ļāva nozagt? Tas bija kāds no tiem viltīgajiem dieva gājieniem, lai pārbaudītu ticību? Vai dieva darba pienākumu aprakstā ir tikai pieslēgšanās pēc ‘fakta’ nevis preventīvi?

  3. mans vārds,
    uz šiem jūsu jautājumiem, kas patiesībā ir jautājumi jautāšanas pēc, ļoti labi ir jau atbildēts rakstā, īpaši Valda Indrišonoka liecībā. Vairāk neko nekomentēšu.

  4. Lasītāj,
    kāds sakars jūsu jautājumam ar šīm liecībām? Bet, ja ļoti gribat zināt - ar tādu, kurš gan mācījies par pilotu, gan tic Dievam un lūdz Viņu, atdodot katru lidojumu Viņa varenajās rokās.

  5. Nē, tie nav jautājumi jautāšanas pēc. Es gribu dzirdēt atbildi: kāpēc dievs ļauj nozagt mašīnu, lai pēc tam, kad notiek lūgšanās, uzticēšanās un, piedodiet, vājprātīga bļaustīšanās policijas iecirkņos, to mašīnu atdotu’? Pat visvarenajam dievam tak vajadzētu būt kaut kādai loģikai?

    Un nē, no Valda murmuļojuma neko nesapratu, tikai to, ka viņš iedomājies, kā būtu, ja nozagtu. Tad tas bija tā kā tīzeris dievam - a, davai, nozags arī tev?

  6. Es ticu, ka Dievs mums neko nedod tādu, ko mēs nevaram panest. Dažkārt tas ir process, kad mēs mācāmies. Es šajā situācijā pārliecinājos, cik noturīga ir mana ticība, gara augļi manī, mans draugs, kurš pazaudēja atslēgu, savukārt iemācījās kaut ko citu. Dievs mani sargā ik uz soļa un māca, pateicos par Viņa žēlastību ikdienas.

  7. Tātad skaista, kopta mašīna ir Latvijas “viduvējā kristieša standarts”? Tāpat kā koptas drēbes un vispārēja sakoptība miesā? Nezinu kāpēc kristieši (un es tajā skaitā) nebraukā ar sarūsējušām vecām, nevienam zaglim nevajadzīgām mašīnām? Kāpēc nevalkā TIKAI tās drēbes, kuras citiem ir kļuvušas liekas? Tādējādi mēs “nošautu divus zaķus” - samazinātu planētas eko slogu un palielinātu labdarībai ziedotos apjomus.

    Es varu atbildēt tikai par sevi. Mani ģimenes locekļi pret to iebilst. Es to daru viņu dēļ. Daži ir norādījuši, ka man pietrūkst pašcieņas. Mani joprojām nodarbina jautājums, vai Kristum bija pašcieņa. Gribētu dzirdēt citu domas. Atbrīvošanās no citu cilvēku smakām, pieļauju arī ir pašcieņas jautājums. Vai kristiešiem ir jākontaktējas ar smakojošiem cilvēkiem?

    Manam onkulim, kurš baudījis gana pārticības svešās zemēs, par mašīnu ir teiciens: “Durvis nevajag slēgt. Ja kādam kaut ko vajag, lai ņem, bet lai nelauž durvis”.

  8. mans vārds,
    esat nelabojams skeptiķis, tomēr centīšos atbildēt. Par Dieva loģiku runājot ir teikts: “Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām”. Tā ir ar to loģiku - Dieva loģika nav tas pats, kas cilvēka loģika, jo Viņš redz tālāk un zina to, ko mēs pat nenojaušam.

    Kas attiecas uz šādiem gadījumiem, par kādiem minēts rakstā, to iemesli var būt dažādi. Dievs ir apsolījis visiem saviem sekotājiem celt ap viņu garu, dvēseli un miesu, viņu veselību un arī viņu mantu, reālu apsardzības mūri, un tā arī ir. Tomēr reizēm šī apsardzība tiek uz kādu brīdi noņemta un iemesli tam var būt dažādi. Iespējams, audzinoši, iespējams, ka tā ir arī kā pārbaude - ko tu darīsi šādā situācijā? Uz ko paļausies - uz Dievu vai uz cilvēkiem? Stresosi un būsi izmisumā vai pielūgsi Dievu un visu noliksi Viņa rokās? Esi lasījis Bībeles notikumu par Ījabu? Lai cik lieli būtu uzbrukumi tavā dzīvē, beigās Dievs visu vēsīs par labu, ja vien uzticēsies Viņam. Visbeidzot, šādi notikumi tavā dzīvē var būt arī tāpēc, lai Dieva varenība un spēks atklātos. Kad mācekļi reiz jautāja Jēzum par kādu kroplu cilvēku, kas ir grēkojis - viņš pats vai viņa vecāki? Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā”.

    Nevaru Tev palīdzēt, ja nespēj saprast Valda liecības būtību. Varbūt izlasi vēlreiz un uzmanīgāk. Manuprāt, viņa gadījumā uzsvars bija uz to, ka viņš nemeklēja cilvēcīgus risinājumus, neizgāja uz kontaktiem ar bandītiem un nemaksāja viņiem par auto un mūzikas instrumentu atdošanu, bet atdeva visu Dieva ziņā. Un viņa ticība tam, ka Dievs spēj šo lietu nokārtot, neatstāja viņu kaunā - bandīti paši atdeva viņam mašīnu ar visiem instrumentiem, kas patiesi ir brīnums, jo tā parasti nenotiek.

Uzraksti komentāru