Pasaka par Latviju

Ievietoja | Sadaļa Interesanti par šo un to, Valsts un pilsoņi | Publicēts 12-11-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pirms vairākiem gadiem māksliniece un zīmola “Latvju lietas” veidotāja Ieva Nikoleta Dāboliņa uzrakstīja nelielu grāmatiņu “Pasaka par Latviju”. Lielākā daļa grāmatiņas satura arī šodien ir tikpat aktuāla kā laikā, kad tika sarakstīta. Tolaik šis emocionāli pozitīvais daiļdarbs tika izplatīts internetā un samērā plaši lasīts. Tomēr ne visiem bija iespēja iepazīties ar šo mīlestību uz mūsu zemi un valsti apliecinošo Ievas Nikoletas vēstījumu. 13.Saeimas vēlēšanu gaisotnē “Laikmeta zīmes” jau publicēja vienu no grāmatas nodaļām “Saeimai ko teiktu es…” (lasiet ŠEIT). Sagaidot Latvijas valsts simtgadi pienācis laiks arī “Pasakai par Latviju”.

Grāmatas priekšvārdā uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols raksta: “Šis darbs rakstīs aiz pārliecības, nevis naudas vai slavas dēļ.” Un turpina: “Pāvila Vēstulē korintiešiem atrodams viens no Bībeles skaistākajiem tekstiem: “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība”.

Ievas Nikoletas grāmatiņā izteikta viņas ticība mūsu valstij, cerība, ka tās nākotne būs gaišāka, bet pāri visam - mīlestība uz mūsu tautu un valsti. Viņa mums rāda ideālo Latviju, kādu savās sirdīs katrs no mums vēlētos. Tā nav utopija. Tas ir reāli sasniedzams mērķis un 1940.gadā mēs bijām nogājuši gabaliņu ceļā uz šādu valsti. Tas ir iespējams pāris paaudžu laikā, kas ir tikai īss mirklis mūsu tautas 4000 gadu garajā vēsturē. Mēs to noteikti sasniegsim, ja tie, kam uzticam mūsu valsts vadīšanu, laiku pa laikam pārlasīs šo grāmatiņu. Mums visiem tas jādara. Tā ir daļa no mūsu sapņu Latvijas.”

Nu tad darīsim to visi kopā. Ar pavisam nelieliem īsinājumiem un laika plūduma diktētām korekcijām nododam Ievas Nikoletas sapni par Latviju jūsu vērtējumam. Lai tas runā no sirds uz sirdi un ir kā “Laikmeta zīmju” veltījums lasītājiem mūsu Tēvijas 100 gadu jubilejā! Dievs, svētī Latviju!

****

Divdesmit divi gadi bija Latvijas Republikas zelta laikmets. Ar visām kļūdām un trūkumiem - tas bija laiks, kurā pierādījām, ka esam cienīgi, lai mums būtu sava valsts. To mums neviens nevar atņemt un tikai tam pateicoties, mūsu valsts turpinās. Divdesmit divos gados ar čaklu darbu, neatlaidību un lielu garīgu pacēlumu no krāsmatām un pelniem mēs radījām latvisku taisnības un pārticības valsti.

Divdesmit astoņi gadi pagājuši atjaunotajā Republikā. Vai mums ir par ko lepoties ar savu valsti? Mēs stundām varam runāt par to, kas mūsu zemē ir slikti, netaisnīgi un ļauni. Bet vai mēs zinām, ko tieši un kā gribam mainīt? Okupācijas laikā, 80.gadu sākumā, kad veikali mēdza būt tukši kā izslaucīti, tautā klīda joks, ko šodienas bērniem nesaprast: “Veikalā nav banānu? Bet vai tad jūs tos pieprasāt?” Šodienas bērni vienkārši pajautātu: “Kādēļ tad jūs neprasījāt tos banānus? Vai tas kas sevišķs?”

Mēs pat nevarējām iedomāties, ka varētu kaut ko prasīt. Tāpat mēs nevarējām iedomāties, ka varam gribēt savas valsts neatkarību. Ja nebūtu cilvēku, kas visus okupācijas gadus to auklēja savās domās, cīnījās un nežēloja savas dzīvības, mums šodien nebūtu savas valsts.

Ikkatra, pat pavisam parasta un ikdienišķa lieta vai lietu kārtība sākumā rodas mūsu domās, tad tiek nosaukta vārdā un tikai tad realizējas dzīvē. Savu pasauli mēs radām paši. Vai mēs ticam, ka Latvija var būt citādāka? Un ja tā - tad tieši kāda ir mūsu Latvija?

Es izstāstīšu pasaku…

Vislabākajā vietā pasaulē ir kāda zeme. To neskar ne stipras vētras, ne zemestrīces. Tajā krāšņi mainās visi četri gadalaiki, katrs nākdams ar savu skaistumu un dāvanām. Tās balti smilšainos krastus apskalo jūra - skaista un tīra. Cauri zemei plūst lielas un mazas upes, zilajās debesīs spoguļojas dzidri ezeri. Pusi zemes klāj zaļi meži, kuros mīt dzīvnieki un putni, kādus citās zemēs vairs nesastapt. Auglīgā zeme ir sakopta kā dārzs.

Uz katra pakalna, kokiem apvīta stāv lauku māja, kurā mīlēti, laimīgi, veselīgi un zinātkāri aug vismaz četri bērni. Viņi palīdz vecākiem strādāt savā saimniecībā vai nelielā ražotnē. Ik darba dienu viņi dodas uz savu mazo lauku skolu, paaugoties brauc uz apriņķa skolu, kurā mācās savas tautas vēsturi, literatūru un ģeogrāfiju, dzied korī, mācās ķīmiju, fiziku, matemātiku un vairākas svešvalodas.

Šīs zemes bērni ir gudrākie un spējīgākie pasaulē. Šajā zemē dzīvo skaistākās meitenes, gudrākie un brašākie puiši, mīlošākās mātes un tēvi. Cilvēki, televīzija un radio runā, dzied un smejas latviešu valodā. Svētdienās ģimenes dodas uz baznīcu vai saieta namu, kas vienlaicīgi ir garīgās un sabiedriskās dzīves centrs. Sabiedrībā valda savstarpēja mīlestība, cieņa un izpalīdzība.

Gludi ceļi un dzelzceļi savieno vietas un cilvēkus. Valsts eksporta bilance četras reizes pārsniedz importu. Eksportē augstas kvalitātes pārtiku, koksnes izstrādājumus un papīru, augsto tehnoloģiju izstrādājumus, medikamentus, kosmētiku, dizaina priekšmetus, rokdarbus, mūziku un mākslu.

Svarīgākos pagasta, novada un valsts jautājumus cilvēki izlemj tieši balsojot. Valsti vada cilvēki, kas bauda vispārēju cieņu un uzticību. Tiešās vēlēšanās tiek ievēlēts pats spējīgākais, godīgākais un gudrākais tautas pārstāvis - valsts Prezidents.

Zemi apsargā neliela, izcili profesionāla, uzticama un moderni bruņota armija. Visi darbspējas vecuma vīrieši un liela daļa sieviešu ir Zemessardzē. Šajā zemē nav noziedzības, netiklības, alkoholisma, narkomānijas, pamestu bērnu, slimu un vecu cilvēku.

Valsts visā pasaulē ir slavena ar talantīgiem cilvēkiem, īpašo latviešu kultūru, mākslu un arhitektūru, drošību, kārtību un tīrību, kādu citur nesastapt. Visā pasaulē runā par šo laimes zemi.

Šī ir mana Latvija. Kāda ir jūsu Latvija?

Vai uzdrīkstaties sapņot? Vai labi sapņi var būt pārāk lieli un pārdroši? Vai pieticīgi sapņi vairs ir sapņi?

Tie, kas smejas par lieliem sapņiem, paši nav spējīgi ne tādus izsapņot, ne izstāstīt, ne īstenot dzīvē. Tie ir mazi, sīku iegribu un zemju tieksmju cilvēciņi. Viņi baidās zaudēt savus sīkos sapņus, jo tie ir pretrunā mūsu lielajiem. Aiz bailēm viņi mūs māna un stāsta, ka nedrīkstam sapņot un gribēt. Pēc tam tie nokauj patiesību un neļauj to runāt - tā esot pārāk radikāla un dažiem var radīt kaunu, individuālas neērtības un materiālus zaudējumus. Kā pēdējo iznīcina mīlestību - darba un radīšanas prieku.

Bez sapņiem, aizbāztām mutēm, sasaistītām vai bezcerībā nolaistām rokām, mēs būsim tieši tādi, kādus mūs grib redzēt svešas varas un viņu kalpi. Vislabāk lidostā, gaidot uz aizejošo reisu - ar visiem bērniem un ģimenēm. Neļaujiet tam notikt! Izsapņojiet savu Latviju! Noticiet tai. Stāstiet par to citiem. Un tad soli pa solim radiet savu Latviju.

Vissvarīgākās lietas nemaksā neko. Priecāsimies par sauli, vēju, lietu un dabu mums apkārt - laukiem, mežiem, Ventas rumbu un jūru. Smaidīsim viens otram - uz ielas, veikalā, autobusā. Sveicināsim un uzmundrināsim viens otru. Mēs zinām, kā sirdi sasilda viens silts un latvisks “Labrīt!”

Iedosim kaut dažus santīmus vai maizes klaipiņu cilvēkam, kam gribas, bet nav ko ēst. Mīlēsim savus un svešus bērnus. Palīdzēsim veciem un slimiem cilvēkiem. Sakopsim savu māju, dārzu, sētu vai ielu. Stādīsim kokus un puķes. Mācīsimies un dalīsimies savās zināšanās ar tiem, kam tās var noderēt.

Pulcēsimies, spriedīsim un lemsim sev svarīgas lietas. Skaļi un droši prasīsim to, kas mums svarīgs. Teiksim patiesību un prasīsim to pretī. Nebrauksim projām, nepārdosim savu zemi, nepametīsim savus bērnus! Nekādi labumi nespēs aizstāt viņiem mūsu mīlestību. Neviena pasaules zeme nebūs tik skaista, lai kompensētu dzimto valodu, Latvijas ainavu, smaržas, skaņas un drauga plecu līdzās.

Soli pa solim celsim savu sapņu zemi. Divdesmit astoņi gadi ir pietiekams laiks, lai atsijātu graudus no pelavām. Vērtēsim cilvēkus pēc darbiem, nevis vārdiem un frizūrām. Turēsim acis un ausis vaļā. Neklusēsim, ja zinām patiesību. Cik daudz mēs varam izdarīt kopā - divi miljoni latviešu? Iztaisnosim muguras un ievilksim elpu - mēs varam neticami daudz! Jo mīlam sevi un savu sapņu zemi - Latviju!

****

Pārdomā, kādu Latviju tu vēlies, un uzraksti savu pasaku! Tu vari iedomāties, ka Andris Šķēle atdod savas bagātības valsts parādu dzēšanai, pārceļas uz mazu koka mājiņu Vidzemē un audzē rozes. Viņš beidzot ir laimīgs un dara laimīgus citus. Viņš dzied sava pagasta korī un 18.novembrī iet lāpu gājienā cauri Rīgai. Cilvēki viņu satiekot, draudzīgi sveicina. Tu vari iedomāties, ka līdzīgi rīkojas visi citi, kas savu bagātību ieguvuši nelikumīgi vai netaisnīgi - uz mūsu zemes un tautas nelaimes rēķina.

Tu vari iedomāties, ka Latvijā atkal būvē lidmašīnas un ražo fotoaparātus. Tu vari iedomāties, ka pasaules ostās uz mūsu kuģiem atkal plīvo mūsu karogi. Tu vari iedomāties, ka visi latvieši atgriežas Latvijā un padara mūsu valsti par ekonomisko brīnumu un paraugu visai pasaulei. Tu vari iedomāties, ka jaunieši Rīgas ielās dzied latviešu tautasdziesmas - sava prieka pēc. Ne tikai Dziesmu svētkos, bet tādēļ, ka ir lepni un laimīgi par savu valsti!

Tieši tā būs un notiks! Ja vien tu tici - tas kļūs par īstenību!

© Ieva Nikoleta Dāboliņa (teksts, zīmējumi); Ervīns Jākobsons (priekšvārds, redakcija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (7)

  1. Aizdomājos, kur liksies tie 4 bērni, kad visi pakalni būs aizņemti (cik saprotu, ir jau aizņemti)? Un pēc tam viņu katra 4? Utt? Jā, jā, sapratu, sapratu, tā ir tikai ģeķīga pasaka…

  2. mans vārds,
    nebeidzu brīnīties par jūsu cinismu. Vai tiešām jums šķiet, ka latviešu šajā zemē ir par daudz? Vai jums šķiet, ka 4 bērni katrā latviešu ģimenē nebūtu norma, lai tautu ne tikai atražotu, bet tās skaits pieaugtu? Un kuros laikos latviešu šajā valstī bijis tik daudz, ka tiem vairs nav bijis kur dzīvot? Tepat Eiropā ir mazākas valstis par Latviju ar divas vai trīs reizes lielāku iedzīvotāju skaitu. Un nekas - nav manīts, ka arī tur zeme būtu pārapdzīvota.

    Šķiet, jūsu mērķis jau nebija noskaidrot šo “svarīgo jautājumu”, kuru uzdevāt. Mērķis bija pavisam cits - iepilināt kārtējo indes pili visu patieso latviešu patriotu sirdīs. Īpaši šajā Latvijas valsts simtgades gaisotnē. Bet šie centieni ir velti. Mēs turpināsim sapņot un celt tādu Latviju, kādu mūsu acu priekšā tēlo Ievas Nikoletas pasaka. Lat priecīgi svētki arī jums!

  3. Indi? Es tikai pajautāju, kur liksies visi tie 4×4x4×4x4×4x4 bērni? Un kā tie pirmie 4 visi izdzīvos, jo, ja katram pakalnam nav kaut kāda darbietilpīga ražošana, tad viņiem, ja arī kartupeļi būs dzīvības izvilkšanai, no pārējā nekas nebūs. Vai tad tomēr visi nedzīvos pakalnos, bet dosies arī uz pilsētām? Un vēl es ļautu pasakas autorei un Jums izrēķināt, cik 4×4x4 paaudzēs Latvijā vairs nebūtu, kur adatai nokrist. Un tai pārapdzīvotībai būtu jādodas uz… jā, uz kurieni?

    Ko es gribēju pateikt - pasakas ir jaukas, tāpēc ka pasakas. Un attīstītajās valstīs sen nav pieauguma 4 bērni pat ar visu bēgļu atražošanos. Nevar ignorēt realitāti - mūsdienās nebūs nekādas pakalnu mājas kokos ar 4 bērniem, aizmirstiet!

  4. Es ticu, ka Latvijā būs 5 miljoni cilvēku. Tauta atgriezīsies un uzcels nopostītās un tukšās vietas. Nebūs tukšu un sagruvušu namu. Nami būs piepildīti ar bērnu smiekliem, pagalmos būs rosība. Es ticu, ka nebūs mums vairs bērnunamu, jo katram bērnam Latvijā būs ģimene. Dievs svētī Latviju!!!

  5. mans vārds,
    Jūs esat skeptiķis pēc dabas vai dzīve par tādu padarījusi? Vai nav grūti tā dzīvot?

    Jā, pasakas ir jaukas, īpaši tik nacionālas un Tēvzemes mīlestības pilnas kā šī. Bet, redz, nemaz ne tik sen - tikai pirms kādām trīs četrām paaudzēm tie trīs četri bērni latviešu ģimenēs bija norma. Un nevienam nepietrūka ne pakalnu, ne koku, ne māju, kur dzīvot. Kāpēc tā nevarētu būt atkal? Padomājiet - kāpēc tā sauktajās labklājības zemēs tik maz dzimst bērnu? Jo lielāka valstī labklājība, jo lielākas demogrāfiskās problēmas. Bet vajadzētu taču būt pretēji. Varbūt tas ir tāpēc, ka cilvēki ir atmetuši gan Dieva nolikto kārtību, gan tautu gadsimtu gaitā radītās morāli ētiskās vērtības?

  6. Latvija ir pirmā vietā pasaulē jauniešu alkohola atkarībā. Ar to pasaka beidzās.

  7. Beata,
    un vēl Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā pašnāvību skaita ziņā, vienā no pēdējām vietām daudzos citos svarīgos rādītājos. Jā, tas viss ir. Taču šajā pasakā runa manuprāt ir par ko citu. Par to, kādu mēs redzam mūsu ideālo Latviju un kāda tā varētu būt. Ja visi mūsu Tēvzemi redzētu tādu, īpaši tie, kuru rokās ir vara un atbildība, tad Latvija šim sapnim varētu krietni pietuvoties. Reizēm ir arī svarīgi, kāda ir mūsu attieksme un kā mēs raugāmies uz lietām. Var būt attieksme “viss ir tikai slikti”, bet var arī paraudzīties ar optimistisku skatienu, pateicoties par to, kas mums ir, un aizlūdzot par to, kas jāmaina un jāuzlabo. Un, protams, arī pašam darot.

Uzraksti komentāru