Izvarotā Latvija. PSRS galvenā karabāze

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 22-10-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Latvijas PSR - Padomju Savienības rietumu robežas lielākā militārā bāze. Padomju armijas, aviācijas un flotes koncentrācija Baltijā bija milzīga. Visvairāk militarizēta bija tieši Latvija - mūsu mazajā zemītē atradās vairāk nekā 3000 militāru objektu. Šodien ir ļaudis, kuri vaimanā par Latvijā dislocētiem nieka 1000 citu valstu NATO karavīriem, kas ir mūsu sabiedrotie, taču izliekas aizmirstam, ka padomju gados te atradās vairāk nekā 100 000 okupācijas armijas militārpersonu. Par to, kā Padomju armija “izvaroja” mūsu zemi un par šīs brutālās vardarbības sekām, kuras jūtam vēl šodien, stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

Pēc Otrā pasaules kara Vāciju piemeklēja sociāls sprādziens - simtiem tūkstošu vācu sieviešu veica abortus, tūkstošiem laida pasaulē bērnus bez tēviem. Vācijai pāri bija gājusi Sarkanā armija - izvarotāju armija. Pārnestā nozīmē to pašu var teikt par Padomju armiju Latvijā. Šis būs stāsts par 50 gadus ilgu izvarošanu, sāpīgu abortu 20.gadsimta 90.gados un nepārejošām sekām joprojām.

Kreisajā pusē augšā - uzraksts uz plāksnes bijušajā Baltijas Kara apgabala muzejā: “1945.gada 9.jūlijā, saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra pavēli, izveidots Baltijas Kara apgabals ar apgabala štābu un pārvaldi Latvijas PSR galvaspilsētā Rīgā. Apgabala pārvalde galvenokārt saformēta no 1.Baltijas frontes pārvaldes”. Tie bija meli, jo Baltijas Kara apgabals tika nodibināts jau 1940.gada 11.jūlijā - laikā, kad Latvija formāli vēl bija neatkarīga valsts. Kreisajā pusē apakšā - ar Sarkanā karoga ordeni apbalvotā Baltijas Kara apgabala krūšu piespraude. Labajā pusē - zīmējums kādā padomju laikrakstā 1944.gada 14.oktobrī. Uzraksts vēsta: “Rīga ir mūsu!”

Baltija padomju impērijai bija viena no svarīgākajām aizsardzības līnijām - tās galējais rietumu bastions. Karaspēka koncentrācija te bija milzīga. Precīzs militārpersonu skaits nav zināms - dažādi avoti par dažādu laiku min no 200 000 līdz 350 000. Tikai Latvijā vien okupācijas gados bija dislocētas 3009 karaspēka daļas vairāk nekā 700 dažādās vietās. Ārpus pilsētām armijas bāzes aizņēma 1640 kvadrātkilometru lielu platību - tikpat, cik piecarpus Rīgas. Kara flote bāzējās visās lielajās ostās, kara aviācijai bija uzbūvēti 22 lidlauki, kodolkaram - 12 ballistisko raķešu palaišanas šahtas. Pastāv uzskats, ka Latvija tolaik bija visblīvāk militarizētā teritorija pasaulē - viena liela, milzīga karabāze. Ja sāktos karš, te viss tiktu noslaucīts no zemes virsas.

Šajā Latvijas PSR kartē labi redams, ka mūsu zeme ir kā nosēta padomju karabāzēm.

No 26 Latvijas rajoniem armijas nebija tikai divos. Pat Gaiziņš neizspruka šim liktenim. Staltā egļu audze, kas redzama kalna pakājē, nav dabas, bet krievu armijas “dāvana”. Egles iestādīja 20.gadsimta 50.gados, lai nomaskētu plānoto kodolraķešu šahtu. Projekts bija grandiozs. Jau bija uzcelta armijas bāze dažus desmitus kilometrus tālāk Mārcienā un speciāls betona ceļš caur Bērzauni. Pirmās padomju raķetes bija tik smagas, ka pa parastajiem ceļiem tās pārvietot nevarēja. Bet tad kāds krievu virsnieks, kurš izrādījās amerikāņu spiegs, slepenos plānus atklāja. Spiegu sodīja ar nāvi, taču arī projektu nācās “apglabāt”. Palika vien eglītes uz “kapu kopiņas”.

Labajā pusē - padomju ballistiskās raķetes S-12 palaišanas šahtas shēma.
Šādas raķetes un šahtas atradās arī vairākās vietās Latvijas teritorijā.
Kreisajā pusē apakšā - padomju kodolraķešu bāze Gulbenes rajona Galgauskā. Stūros redzamas četras raķešu palaišanas šahtas, vidū - komandcentrs, kas atrodas zem zemes vairākos līmeņos.
Kreisajā pusē augšā - kodolraķetes šahtas virszemes daļas betona pārsegs.

Nāves briesmas Latvijai draudēja arī no milzīgā bruņojuma daudzuma. Īpaši daudz munīcijas noliktavu koncentrējās ap Rīgu - Inčukalnā, Cekulē, Mangaļsalā, Garkalnē. Mēs dzīvojām kā uz pulvera mucas. Ekoloģisku katastrofu izraisīja veco aviācijas bumbu iznīcināšana Kurzemes krastā - jūrā nokļuva liels daudzums fosfora. Tas atgādināja dzintaru un daudzi cilvēki no tā guva apdegumus.

Padomju armijas Rīgas garnizona parāde Komjaunatnes (tagad - 11.Novembra) krastmalā.

Trīs tūkstoši karaspēka daļu. Apmēram tikpat šodien Latvijā ir apdzīvotu vietu ar vismaz trim mājām. Armija sev un savām ģimenēm pilsētas būvēja pati. Tā bija kā valsts valstī - pašpietiekama un izolēta. Skrundas armijas pilsētiņā, kas nebūt nebija lielākā, atradās dzīvojamās mājas ar 540 dzīvokļiem. Vēl 1000 vietu bija kazarmās. Pilsētiņā bija sava slimnīca, poliklīnika, skola, bērnudārzs, klubs un sporta zāle, veikals, ēdnīca, garāžas, siltumnīcas, pirts. Iedzīvotāju bija vairāk nekā pašā Skrundā.

Pamestās Skrundas armijas pilsētiņas grausti.

Savukārt Ādaži bija Baltijas lielākais artilērijas poligons. Meži tur bija pilni tanku bedrēm un ierakumiem, kur apkārtnes puišeļi varēja savākt kara muzeja cienīgu ekspozīciju - gāzmaskas, šineļus, ķiveres, lauka telefonus. Kalašņikova automātu patrončaulas varēja grābt ar lāpstu. Visapkārt bija uzstādītas zīmes “Stoi! Streļajut!” (”Stāt! Šauj!”). Ja kāds apgalvo, ka padomju armijā valdīja kārtība un viss tika izvazāts tikai projām ejot - tās ir muļķības. Mūsu zeme bija smagi piegānīta jau pirms tam.

Labajā pusē - PSRS karaklausības apliecība. Šāda apliecība bija katram PSRS vīriešu kārtas pilsonim. Attēlos kreisajā pusē - padomju karavīru fotogrāfijas, ierindnieka uzpleči ar abrivatūtu CA (Sovetskaya Armija - Padomju armija) un armijas teicamnieka krūšu nozīme.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Tūlīt pēc Otrā Pasaules kara beigām Latvijas teritorijā sākās milzīga skaita pastāvīgu padomju armijas, kara flotes un aviācijas dislokācijas vietu ierīkošana. Objektu izvietojuma vietu un tai nepieciešamo zemes platību padomju militāristi izvēlējās paši. Vietējās pašvaldības parasti tika nostādītas fakta priekšā bez jebkādām iespējām ko iebilst. Armijas kontrolētās teritorijas bija kā valsts valstī, jo vietējai administrācijai - ne pagasta, ne rajona, ne republikas - pār tām nebija nekādas teikšanas.

1955.gadā Alūksnē, Bārtā un Vaiņodē sāka izvietot tālās un vidējās darbības rādiusa kodolraķetes. 1957.gadā sākās raķešu palaišanas iekārtu būve Madonas rajona Mārcienā. Gaiziņkalnā iedalīja 47,2 hektārus zemes raķešu palaišanas laukuma būvei. Taču projektu nācās pārtraukt, jo ārvalstu izlūkdienestu aģents pulkvedis Oļegs Peņkovskis atklāja Rietumiem PSRS kodolraķešu atrašanās vietas. 70.-80.gados padomju raķetes kļuva mobilākas. Tās pārvietoja un palaida no automašīnām, tāpēc raķešu šahtas kļuva nevajadzīgas. Smagās raķetes no Latvijas izveda jau 1963.-1964.gadā. Tomēr kodolieroči mūsu zemē palika. Kad PSRS sākās pārmaiņas, Maskava baidīdamās, ka atomieroči varētu nonākt vietējo “nacionālistu” rokās, 1989.-1990.gadā visas kodolgalviņas no Latvijas pārvietoja uz Sebežu Pleskavas apgabalā. Latvijā palika vien to nesējraķetes.

Padomju gados pa kādai karaspēka daļai bija gandrīz katrā Latvijas apdzīvotā vietā. Brīvi no PSRS armijas bija tikai Ludzas un Preiļu rajoni. Ādažu poligons, Zvārdes aviācijas mērķu poligons, Papes aviācijas mērķu poligons, Vaiņodes (Bendeljāņu) un Tukuma aviācijas bāzes, tanku bāze Dobelē, pretraķešu aizsardzības sistēmas “Dņepr” lokators Skrundā. Visa Kurzemes piekraste bija pasludināta par slēgtu zonu, kur uzturēties drīkstēja tikai ar īpašām atļaujām. Vietējos iedzīvotājus no piekrastes ciemiem ar varu sadzina dažos zvejnieku kolhozu ciematos - Kolkā, Rojā un citos. Pārējā teritorija tika atdota padomju Robežapsardzības karaspēkam. Pierobežas zonas iemītniekiem pasē iespieda zīmogu “Žiteļ prigraņičnogo rajona” (Pierobežas rajona iedzīvotājs).

Latvijā atradās arī daudzi padomju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi. Tās gan nebija kaujas tehnikas ražotnes, jo padomju militārā doktrīna nepieļāva ražot kara tehniku robežas tuvumā. Latvijā darbojās galvenokārt kara tehnikas remonta uzņēmumi. Tā Tosmarē, Liepājā, atradās lielākā Baltijas jūras kara flotes remontbāze. Liepājas Kara ostas akvatorija bija arī lielākā norakstīto karakuģu un zemūdeņu kapsēta Baltijas jūrā.

20.gadsimta 80.gadu gadu vidū Baltijas Kara apgabalā dienēja aptuveni 350 000 padomju armijas, flotes un kara aviācijas karavīru, kuriem vēl jāpieskaita Iekšējā karaspēka un Robežapsardzības karaspēka personāls. Var pieņemt, ka Baltijā atradās aptuveni 500 000 karavīru liels padomju militārais grupējums. No tā Latvijā 1991.gada septembrī atradās 51 348 PSRS Bruņoto spēku karavīri plus Baltijas jūras kara flotes jūrnieki, militāri rūpnieciskā kompleksa darbinieki, kā arī atvaļinātie militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi. Te bija izvietotas trīs padomju divīzijas, septiņas brigādes un trīs karaskolas. Armijas bruņojumā bija gan konvenciālie, gan kodolieroči. Vēl 1989.gadā Latvijā atradās 185 kodolgalviņas, kuras tika izvestas tikai 90.gadu sākumā. Visā šajā statistikā nav iekļauts PSRS Iekšējā karaspēka un Robežapsardzības karaspēka personālsastāvs. Kopumā Latvijas teritorijā uzturējās pāri par 100 000 padomju militārpersonu.

Pēc PSRS sabrukuma līdz galam neuzcelti palika vairāki lieli militārie objekti - Baltijas Kara apgabala pretgaisa aizsardzības pazemes komandpunkts Rīgas rajona Zaķumuižā, tālās darbības radiolokācijas stacija “Darjal UM” Tukuma rajona Skrundā, kosmisko sakaru radiolokācijas centrs “Kristal” (tautā saukts “Zvaigznīte”, tagad Ventspils Radioastronomijas centrs) Ventspils rajona Irbenē, tālās darbības sakaru centra antenu lauks sakariem ar PSRS atomzemūdenēm Tukuma rajona Upīškalnā un mazāki objekti.

Prasību izvest PSRS karaspēku Latvijas parlaments izvirzīja tūlīt pēc neatkarības atgūšanas - 1991.gada augusta beigās. Taču starpvalstu sarunas par armijas izvešanu sākās tikai pēc PSRS sabrukuma, kad tās karaspēks pārgāja Krievijas jurisdikcijā. Sākums bija cerīgs - 1992.gada februārī notika pirmais sarunu raunds un jau martā pirmā krievu karaspēka daļa pameta Latviju. Kaut tā bija maza, nenozīmīga karaspēka vienība Salacgrīvā, Krievija to izveda ar lielu pompu. Tikai vēlāk atklājās, ka jau pirms tam no Latvijas bija izvesti visi kodollādiņi un ballistiskās raķetes. Tieši tas bija patiesais signāls, ka Krievija nolēmusi armiju izvākt. Tomēr pavisam drīz Latvijas - Krievijas attiecību “medusmēnesis” pārvērtās ellē - smagās sarunas ilga vairāk nekā divus gadus.

Krievijas (PSRS) armija pamet Latviju. Uz visiem laikiem…

“Laikmeta zīmju” komentārs. Latvijas - Krievijas sarunas par karaspēka izvešanu sākās 1992.gada 1.februārī, kad Rīgā ieradās Krievijas Federācijas valdības delegācija Sergeja Šahraja vadībā. Latvijas delegāciju vadīja valsts ministrs Jānis Dinevičs. Delegācijas ātri nonāca pie kopīga komunikē, kurā tika atzīts, ka Latvijā dislocētie bijušās PSRS Bruņotie spēki atzīstami par ārvalstu karaspēku, kas izvedams no citas valsts teritorijas. Diemžēl Latvijas delegācija neizvirzīja jautājumu par Krievijas armiju kā okupācijas karaspēku ar tam atbilstošu starptautiski tiesisko statusu. Tas krietni apgrūtināja Latvijas pozīcijas tālākajās sarunās, padarot neiespējamu vairāku Latvijai būtisku jautājumu atrisināšanu.

1992.gada aprīlī Sergeju Šahraju Krievijas delegācijas vadītāja postenī nomainīja Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais vēstnieks Sergejs Zotovs - valdonīgs, pašpārliecināts un viltīgs diplomāts. Zotova personība būtiski sarežģīja sarunu procesu. Smagās, 26 mēnešu ilgās sarunas valstu delegācijām prasīja 13 tikšanās reizes gan Latvijā, gan Krievijā. Arī Latvija nomainīja delegācijas vadītāju - 1993.gada 3.augustā par to kļuva Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs vēsturnieks Mārtiņš Virsis. Aktivizējoties nacionālradikāliem politiskiem spēkiem Krievijā, 1993.gada beigās sarunas kļuva pavisam saspringtas.

Kā nosacījumu armijas izvešanai, Krievija izvirzīja aizvien jaunas prasības. Nereti šķita, ka vienošanos vispār nebūs iespējams noslēgt. Krievija pieprasīja 1) uz laiku saglabāt vairākus Krievijas stratēģiskos objektus Latvijā; 2) necelt prasību par Latvijas tautsaimniecībai un ekoloģijai nodarīto zaudējumu atlīdzību; 3) piedalīties dzīvokļu celtniecībā Krievijā no Latvijas izvedamo karaspēka daļu karavīriem; 4) atrisināt jautājumu par izvedamā karaspēka Latvijā atstātā nekustamā īpašuma kompensāciju; 5) sociāli tiesiskās garantijas militārajiem pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem, kas paliek dzīvot Latvijā. Šīs prasības bija pat stingrākas nekā PSRS prasības Austrumeiropas zemēm, kurās padomju karaspēks atradās saskaņā ar Varšavas līguma nosacījumiem.

Sarunās Krievija ilgi kaulējās par izvešanas nosacījumiem. Tās pirmās prasības bija nesamērīgas. Krievija uzstāja, ka tās armijai Latvijā jāpaliek vēl septiņus gadus un tai jāpiešķir diplomātiskais statuss. Vēl ilgāk bija jāpaliek Skrundas un Irbenes lokatoriem un Tosmares karaflotes bāzei. Tāpat Latvijai jāpalīdz celt militāristu dzīvokļus Krievijā un vēl jāsamaksā Krievijai kompensācija par šeit atstātajiem īpašumiem. Savukārt Latvija prasīja kompensāciju par zaudējumiem, kādi mums nodarīti PSRS laikā. Krievija, kaut skaitījās oficiālā PSRS mantiniece, šo prasību kategoriski noraidīja. Kamēr sarunu delegācijas “spēlēja pingpongu”, faktiskā armijas izvākšana notika pilnā sparā un pilnīgā patvaļā - bez jebkāda tiesiskā regulējuma un Latvijas iespējām iejaukties.

Krievijas armija turpināja nekontrolētu tehnikas, aprīkojuma un karavīru izvešanu visu sarunu laiku.

Tā bija vienreizēja iespēja armijas komandieriem “uzvārīties”. Sākās brutāla izlaupīšana. Tika iznomāti un iztirgoti gan nekustamie īpašumi, gan viss, kas kustas. Pat Latvijas Zemessardze savas pirmās pistoles pirka caur starpniekiem, apzinoties, ka tās nāk no krievu armijas noliktavām. Liepājā vietējie no armijas nopirka īpaši toksisku raķešu degvielas komponenti un izlietoja to kā kurināmo katlu mājās. Armijas aviācijas skolā Rīgā paši armijnieki “izvaroja” savu Ļeņinu - statujai noplēsa vara plāksnes un iztirgoja kā krāsaino metālu. Neskaitāmas armijas ēkas tika pamestas ar izrautām apkures caurulēm un kabeļiem. Meži armijas daļu teritorijās tika izcirsti. Vēl šodien, kad armija jau sen ir projām, visa Latvija ir kā nosēta ar piegānītiem silikātķieģeļu un betona drupu džungļiem.

Izlaupītie un izdemolētie padomju armijas grausti joprojām sastopami visā Latvijā.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Latvijas cietā nostāja nekompensēt Krievijas armijai tās atstāto nekustamo īpašumu vērtību noveda pie tā, ka armijas daļu komandieri un virsnieki sāka gan iznomāt, gan pārdot armijas nekustamos īpašumus komercstruktūrām un nereti arī privātpersonām. Šo procesu nespēja apturēt pat Latvijā pieņemtais likums, kas visus padomju armijas nekustamos īpašumus pasludināja par Latvijas valsts īpašumu un saimnieciskos darījumus ar tiem pieļāva tikai ar Ministru Kabineta atļauju. Aizejošās armijas virsnieki bija gatavi par skaidru naudu pārdot ne vien armijas nekustamos īpašumus, bet faktiski jebko - sākot ar saimniecības lietām un būvmateriāliem, beidzot ar ieročiem un munīciju. Šāda nelegālā tirdzniecība zēla un plauka visā Latvijā.

Ko nevarēja pārdot, to salauza vai izdemolēja. “Fašistiem” nedrīkstēja atstāt neko. Armijas būvēs noskrūvēja un demontēja pilnīgi visu - izlietnes, tualetes podus, krānus, dažādas iekārtas, elektrības un sakaru vadus un kabeļus, citas lietas. Ja kaut ko nevarēja noskrūvēt, to brutāli sadauzīja. Piemēram, Ventspils kosmiskās spiegošanas objektu, tautā sauktu par “Zvaigznīti”, Latvija pārņēma 1994.gada jūlijā jau izpostītu - viena no trim paraboliskajām antenām bija aizvesta kopā ar aparatūru, atstātā aparatūra sabojāta, sakaru un elektrokabeļi pārcirsti, telpas izdemolētas. Vien reti militārie objekti, kuru komandieriem virsnieka gods nebija tikai tukša skaņa, Latvijai tika nodoti neizpostīti.

Latvija sarunās faktiski padevās Krievijas šantāžai. Visā sarunu laikā mūsu delegācija ne reizi neierosināja Krievijas armijai piešķirt okupācijas karaspēka statusu. To dēvēja vienkārši par ārvalsts karaspēku. Tā Latvija pati sev atņēma iespēju pieprasīt kompensāciju par okupācijas laika zaudējumiem. Sarunu mērķis bija viens - dabūt “viņus” ārā pēc iespējas ātrāk, lai ko tas maksātu. Vai kaut kas līdzīgs nenotiek izvarotas sievietes galvā pirms aborta? Tu raudi un saproti, ka sāpēs, un ka izvarošanas sāpes tas vienalga nesamazinās, bet citu iespēju vienkārši neredzi.

Dokumentu parakstīšana par Krievijas armijas aiziešanu no
bijušās PSRS armijas raķešu karaspēka daļas Bauskas rajona Zālītes ciemā.

Līgumu par armijas izvešanu Latvija un Krievija noslēdza 1994.gada 30.aprīlī teju post factum - kad gandrīz visa armija jau bija projām. Līdz izvešanas beigu termiņam - 31.augustam - bija palicis pavisam maz. Un gala vienošanos no Krievijas izspieda nevis Latvija, bet ASV. Prezidenta Klintona administrācija sarunās darbojās kā neformāls starpnieks. Latvija okupācijas karaspēka aiziešanu nesvinēja, jo tās bija garu mocību beigas. Un sākums nākamajām.

Gatavi mājupceļam. Krievijas armija pamet Latviju.

Tā kā līgumu noslēdza, kad Krievijas armija savas bāzes faktiski bija pametusi, daudzi tā punkti izklausījās smieklīgi: “Krievijas Federācijas Bruņotie spēki neizmanto dislokācijas vietas komerciāliem mērķiem. Jebkādus celtniecības darbus var veikt tikai ar Latvijas Republikas piekrišanu. Kustamas mantas iznīcināšana Latvijas Republikas teritorijā nav atļauta. Bruņotie spēki nodrošina Latvijas Republikas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanas aktu ievērošanu.” Kad piedzēries tēviņš krogā uz salvetes uzšņāpj, ka nekad nav dzēris un nedzers, vai jūs viņam ticat? Latvija izlikās, ka tic…

Krievijas armija bija aizgājusi, bet Skrundas lokators turpināja darboties vēl četrus gadus.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Krievija panāca, ka lielāko daļu atbildības par okupācijas seku likvidēšanu uzņēmās pati Latvija. Šāda Krievijas pozīcija bija pretrunā starptautisko tiesību pamatprincipiem, kas Krievijai kā PSRS tiesību mantiniecei lika iespējami ātri un bez jebkādiem nosacījumiem izvest okupācijas karaspēku no svešas valsts teritorijas, kompensējot Latvijai visus materiālos zaudējumus un nodarīto morālo kaitējumu. Krievija turpretī darīja visu, lai izvairītos no zaudējumu atlīdzināšanas. Vēl vairāk - tā pieprasīja par saviem “pakalpojumiem” nepamatotu un neadekvātu atlīdzību no Latvijas.

Krievijas bija gatava atzīt Latvijas tiesības tikai uz tām ēkām un būvēm, kas uzceltas līdz 1940.gada 17.jūnijam. Par padomju laikā uzcelto infrastruktūru un ēkām tika pieprasīta kompensācija. Latvija tam nepiekrita un iesniedza savus aprēķinus par zaudējumiem, kas mūsu zemei radušies Padomju Savienības okupācijas dēļ. Šie zaudējumi vairākkārt pārsniedza armijas rīcībā esošo nekustamo īpašumu vērtību. Tad Krievija piedāvāja atteikties no īpašumu vērtības kompensācijas, ja Latvijas puse atteiktos no jebkurām prasībām par karaspēka nodarītajiem ekoloģiskajiem un ekonomiskajiem zaudējumiem. Sākumā Latvijas delegācija noraidīja šo piedāvājumu, taču beigu līgumā tā arī netika iekļauti nekādi kompensāciju mehānismi nevienai no iesaistītajām pusēm.

Latvija nepanāca arī kompensāciju par Latvijas armijai 1940.gadā atņemto bruņojumu. Tolaik Padomju Savienības rīcībā nonāca vairāk nekā 200 000 šauteņu, ložmetēju, patšauteņu, pistoļu un revolveru kopā ar milzīgiem munīcijas krājumiem, 128 kara lidmašīnas, divas zemūdenes, vairāk nekā 20 dažādi kuģi, 20 muitas kuteri, kā arī kaujas tērpi un apavi vairāk nekā 110 000 karavīru. Tomēr armijas izvešanas laikā Latvijai netika atdota neviena militārās tehnikas, bruņojuma vai robežsardzes aprīkojuma vienība.

Latvijai neizdevās arī panākt, ka Krievija atlīdzina videi nodarītos zaudējumus. Aizejošā armija pameta ar sprāgstvielām un bumbu atlūzām pilnus mācību poligonus Ādažos, Popē un Saldū, ar raķešu degvielu un citām toksiskām vielām piesārņotu grunti simtiem hektāru platībā. Palika simtiem ēku un objektu, kuru izmantošana citiem mērķiem nebija iespējama - raķešu šahtas un bumbu novietnes Alūksnē, Bārtā, Olainē, Tukumā un Vaiņodē, pazemes bunkuri Muceniekos, Zaķumuižā un citur. Līgums Krievijai neuzlika nekādus pienākumus šajā jomā. Uzņēmums “Vides projekti” aprēķinājis Padomju armijas nodarītos zaudējumus Latvijas videi - tie ir 891 070 560 eiro. Šī summa ir lielāka par to, ko pēc Krievijas agresijas Ukrainā ASV piešķīra Austrumeiropas aizsardzības stiprināšanai.

Vēl sāpīgāka bija līguma norma par tā sauktajiem militārajiem pensionāriem. Latvija piekrita atstāt šeit uz dzīvi ap 23 000 atvaļināto krievu virsnieku un viņu ģimenes - kopā ap 100 000 personu. Vēlāk atklājās, ka vēl vairāki tūkstoši krāpnieku šeit palikuši ar viltotiem dokumentiem. Vārds “pensionāri” izklausās pūkaini nevainīgs, kaut patiesībā no Padomju armijas varēja atvaļināties jau 40 gadu vecumā. Šie nepilsoņi vēl gadu desmitiem būs kā bumba ar laika degli mūsu sašķeltajā sabiedrībā.

Tieši krievu militāristi bija niknākie Latvijas neatkarības pretinieki. Viens no viņiem - pulkvedis Viktors Alksnis pret Latvijas interesēm uzstājās gan no augstām tribīnēm Maskavā, gan mītiņos pašu mājās.

Krievijas prasība atstāt militāros pensionārus Latvijā bija kategoriska. Jaunā Krievijas ārpolitikas koncepcija paredzēja cik iespējams paturēt krievvalodīgos iedzīvotājus bijušajās padomju republikās jeb tā sauktajās tuvajās ārzemēs, kur viņiem bija jākalpo par “atbilstošu iedarbības sviru ilgstošai perspektīvai”. Politikas vērotāji atzīst, ka tieši šī Krievijas “svira” Ukrainai vēlāk atņēma Krimu.

Arī gadskārtējā 9.maija balagānā pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa redzami galvenokārt bijušie PSRS un Krievijas armijas militārie pensionāri nevis patiesie Otrā Pasaules kara dalībnieki.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Latvijas - Krievijas divpusējais līgums noteica, ka PSRS vai Krievijas armijas militārpersonām, kas demobilizējušās pēc 1992.gada 28.janvāra - dienas, kad Krievija pārņēma PSRS Bruņotos spēkus savā jurisdikcijā, kopā ar ģimenēm Latvija jāatstāj. Vienīgais izņēmums bija gadījumi, ja ģimenē bija kāds Latvijas pilsonis vai militārpersona iesaukta dienestā no Latvijas. Sākumā Latvijas puse vēlējās par atskaites datumu noteikt 1990.gada 4.maiju, tomēr Maskava tam nepiekrita. Interesanti, ka vēlāk krievu diplomāti pat pateicās Latvijas politiķiem, ka tie “nākuši Krievijai soli pretī”, neizvirzot par atskaites punktu 1940.gada 17.jūniju - Latvijas okupācijas dienu.

Desmitiem tūkstošu okupācijas karaspēka militārpersonu paspēja demobilizēties vēl pirms līgumā noteiktā datuma. Pēc līguma noteikumiem viņiem un viņu ģimenes locekļiem bija tiesības palikt Latvijā. Tieši bijušās PSRS militārie pensionāri bija visreakcionārākie Latvijas neatkarības pretinieki. Viņu palikšana bija un joprojām ir būtiskākais destabilizējošais faktors Latvijā, jo lielākā daļa šī kontingenta ir vai nu galēji komunisti vai krievu nacionālradikāļi. Krievijas Ziemeļrietumu karaspēka grupas vadība darīja visu, lai Latvijā palikušo atvaļināto militārpersonu skaits būtu pēc iespējas lielāks, jo Maskava ar šiem cilvēkiem saistīja zināmus nākotnes plānus. Demobilizētie militāristi ieguva PSRS pases ar Latvijas pierakstu, kas ļāva tiem brīvi iefiltrēties Latvijas sabiedrībā.

Krievijas militāro pensionāru rīcībā Latvijā palika dzīvokļi un cits nekustamais īpašums. Pensijas šiem cilvēkiem Krievija apņēmās maksāt pati, kamēr medicīniskos un sociālos pakalpojumus vajadzēja nodrošināt Latvijas pusei. Jāuzsver, ka vienošanās ne ar vārdu neparedzēja Latvijas pilsonības piešķiršanu militārajiem pensionāriem. Gluži pretēji - līgumā bija iestrādāti nosacījumi, kuriem vajadzēja veicināt bijušo militāristu brīvprātīgu repatriāciju uz dzimteni. Tikmēr Latvijas varasiestāžu rīcībā vēl 1994.gada sākumā nebija uzticamu ziņu par patieso mūsu zemē palikušo cilvēku skaitu. Lēš, ka Latvijā uz dzīvi palika 23 000 atvaļināto padomju militārpersonu, bet kopā ar ģimenēm šis skaitlis sasniedza 75 000 - 100 000. Turklāt daudzi krievu virsnieki sagādāja sev izziņas par atvaļināšanas laiku ar atpakaļejošu datumu un Latvijā palika nelikumīgi.

Kad armija bija prom, vēl palikušo izvazāja vietējie vandāļi. Latvijas valsts bija noteikusi, ka īpašumi jāpārņem pašvaldībām, kaut nespēja tām palīdzēt pat ar naudu apsardzei. Gadiem ilgi šie grausti stāvējuši pamesti. Skrundas radiolokācijas stacija bija vienīgais objekts, kur krievu armija palika vēl četrus gadus pēc karaspēka galīgās izvešanas. Jaunā lokatora nepabeigto jaunbūvi Latvija par amerikāņu naudu svinīgi uzlaida gaisā 1995.gada 4.maijā - tā teikt, uz Krievijas neatgriešanos. Bet par vecā lokatora izmantošanu krievi maksāja nomu - piecus miljonus dolāru gadā. Šī tad arī bija vienīgā nauda, ko Latvija no Krievijas saņēma. Smieklīgs nekas, salīdzinot ar armijas šeit atstāto postažu.

Padomju jaunās tālās darbības radiolokācijas stacijas “Darjal UM” Skrundā uzspridzināšana 1995.gada 4.maijā. Vecais lokators “Dņepr” turpināja darboties vēl līdz 1998.gada 31.augustam.

Līgums piesmēja Latviju, jo lielāko daļu atbildības par okupācijas seku likvidēšanu uzvēla nevis okupantam, bet pašam okupētajam. Joprojām, desmitiem gadu pēc armijas aiziešanas, pašvaldības, “Latvijas valsts meži” un privātīpašnieki tērē miljonus, lai tiktu no šīs padomju cūcības vaļā. Demontē, šķūrē, rekultivē. Tie visi ir Latvijas zaudējumi. Taisnīgs līgums liktu ciemiņam aiz sevis satīrīt pašam. Taču pat visskrupulozākais līgums nespētu izdzēst to, ko okupācija nodarījusi mūsu sabiedrībai. Gaiziņa netapušās raķešu bāzes armijnieku mikrorajonu Mārcienā vietējie vēl tagad mīlīgi sauc par “Gorodok” (Pilsētiņu). Puse pilsētiņas ir tukši grausti. Otra puse sāk pārvērsties par sociālo izgāztuvi - uz šejieni pārvieto nelabvēlīgos. Vai šāds “gorodok” mazajai Mārcienai ir labāks par padomju laiku?

Padomju raķešu bāzes grausts Mārcienā. Uz sētas mūra padomju armijas “māksla” ar uzrakstu: “Vadītāj! Pie [militārās tehnikas - Red.] stūres tu atrodies kaujas postenī”.

Šķiet, ka arī mums visiem galvā joprojām ir tāds mazs “gorodok” - postpadomju cilvēka mentalitātes pretīgais kakts. Un pagātnes smaka no tā saindē pārējo. Daļa no šīs mentalitātes ir nostalģija. Optimisti krievu armijas paliekās redz tūrisma potenciālu. Vēsture noteikti ir jāstāsta un labi piemēri šajā jomā patiešām ir. Taču tam nevajag Padomju armijas muzeju katrā pagastā. Mēs gribam Latvijas tūrismu ar atkal uzceltu Gaiziņa skatu torni, nevis neskaitāmiem atgādinājumiem par mūsu zemes izvarošanu. Bet, ja kāds tūrists patiešām tik ļoti alkst redzēt sajātu zemi - lai brauc uz Krieviju…

Padomju militārā mantojuma tūrisma objekti Latvijā.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Līgums par Krievijas karaspēka izvešanu tika parakstīs Maskavā 1994.gada 30.aprīlī. Daļu no tā parakstīja Latvijas valsts prezidents Guntis Ulmanis, daļu - ārlietu ministrs Valdis Birkavs. No Krievijas puses - prezidents Boriss Jeļcins un vicepremjers Oļegs Soskovecs. Latvijas sarunvedēju vadītāja Mārtiņa Virša skatījumā līgums Latvijai nebija ne uzvara, ne zaudējums, bet “grūts kompromiss, kas panākts, piekāpjoties abām pusēm”. 1994.gada 31.augustā no Rīgas lidostas pacēlās lidmašīna, ar kuru no Latvijas aizlidoja nu jau bijušā Krievijas Ziemeļrietumu karaspēka grupas vadība. Bija noslēdzies viens no dramatiskākajiem posmiem Latvijas vēsturē.

Latvijas pilsoņu vairākumam līguma nosacījumi radīja negatīvu reakciju un tas sarkastiski tika dēvēts par “Virša - Zotova paktu”. Līgumā no starptautisko tiesību viedokļa netika noregulēts Krievijas pienākums pilnībā izvest visus okupācijas spēkus, tostarp atvaļinātās militārpersonas un viņu ģimenes. Tieši šis jautājums bija galvenais neapmierinātības iemesls. Tā laika Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs par to izteicās: “Ir pilnīgi nepieņemama Latvijas kolonizācija ar cilvēkiem, kas tika demobilizēti aktīvā vecumā kā jauni padomju armijas virsnieki, lai desmitiem gadu varētu ietekmēt Latvijas iekšpolitiku. Vajadzēja riskēt un liegt viņiem iespēju palikt Latvijā.” Savukārt tā laika Latvijas premjers Valdis Birkavs šādu piekāpību komentēja šādi: “Tāda bija cena par armijas izvešanu.”

Sarunās par Krievijas armijas izvešanu netika runāts par okupācijas karaspēku, bet “ārvalstu karaspēku, kas izvedams no Latvijas”. Tas ļāva Krievijai izvirzīt arvien jaunus nosacījumus - kompensāciju par armijas atstāto nekustamo īpašumu, sociālās garantijas militārpersonām un pensionāriem, līdzdalību dzīvokļu celtniecībā. Arī sarunu vidutājiem no ASV un Zviedrijas vairāk rūpēja Krievijas karaspēka fiziskā aiziešana un viņi nevēlējās iedziļināties Krievijas prasību neatbilstībā starptautisko tiesību normām. Rezultātā Latvijai par karaspēka izvešanu bija jāmaksā dārga cena - mums nācās piekrist Skrundas lokatora saglabāšanai vēl četrus gadus, Latvija nesaņēma kompensāciju par apkārtējai videi nodarītajiem zaudējumiem, bija spiesta uzņemties nepamatotas sociālās garantijas Krievijas armijas pensionāriem. Padomju armijas bijušo militārpersonu un viņu ģimeņu locekļu lielais skaits noveda pie sabiedrības šķelšanās, kuras sekas jūtamas vēl šodien.

Sarunu laikā dažkārt šķita, ka arī Latvijas delegācijas galvenā rūpe ir pēc iespējas ātrāk dabūt Krievijas armiju ārā no Latvijas, un šī mērķa dēļ mēs esam gatavi piekāpties Krievijai daudzos jautājumos. To var arī saprast, jo pie varas Krievijā tobrīd arvien aktīvāk rāvās bijušie komunisti un nacionālradikāļi. Mūsu valdība pamatoti baidījās, ka gadījumā, ja šie spēki Krievijā gūs virsroku, krievu militāristu aiziešana no Latvijas varētu kļūt stipri problemātiska. Tādēļ Krievijas - Latvijas starpvalstu līguma par Krievijas karaspēka izvešanu nosacījumi Latvijai bija sāpīgs, tomēr vitāli nepieciešams kompromiss.

Rakstā izmantoti fakti no Tālava Jundža raksta “Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas 1992-1994: diplomātiska uzvara vai politiska piekāpšanās?”
© Mārtiņš Ķibilds (LTV, “Atslēgas”); Ervīns Jākobsons (redakcija, komentāri). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv
obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru