Četras dienas, kas satricināja “Arēnu Rīga”. Vai arī Latviju?

Ievietoja | Sadaļa Interesanti par šo un to, Valsts un pilsoņi | Publicēts 10-09-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Augusta beigās un septembra sākumā Rīgā notika lielākais šī gada kristiešu pasākums Baltijā un viens no lielākajiem Eiropā - “Awakening Europe Baltija 2018″. Nesen vienā no sociālo tīklu diskusiju grupām “Laikmeta zīmju” autoram kāds pajautāja: “Nu, kā beidzās?” Labi beidzās. Četras dienas, kas satricināja “Arēnu Rīga”. Bet vai tikai? Mēs ceram, ka šī pasākuma ietekme būs daudz lielāka. “Laikmeta zīmes” rūpīgi sekoja visiem “Awakening” notikumiem, tā vai citādi piedaloties katrā dievkalpojumā. Šīs vasaras spilgtākais notikums licis mums izdarīt dažus secinājumus un raisījis pārdomas gan par pašu pasākumu, gan kristīgās sabiedrības lomu mūsdienu Latvijā. Vēlamies šajos novērojumos dalīties arī ar jums.

Uzreiz jāteic - mūsuprāt “Awakening” bija svētība Latvijai. Visu iepriekšējo gadu daudzi kristieši visā pasaulē lūdza par Baltijas valstīm, bet it īpaši par pasākuma norises vietu - Latviju. Šī aizlūgšanu un svētību straume kulmināciju sasniedza “Awakening” norises nedēļā. Tik daudz laba vēlējumu, svētības vārdu un lūgšanu tik īsā laika sprīdī mūsu valsts vēl nekad nebija piedzīvojusi. Čatā, kas pavadīja “Awakening” dievkalpojumu tiešraides, Latviju svētīja cilvēki no ASV, Brazīlijas, Austrālijas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Lietuvas, Polijas, Čehijas, Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Bulgārijas, Ungārijas, Vācijas, Nīderlandes, Beļģijas, Francijas, Lielbritānijas, Īrijas, Spānijas un citām valstīm. Gandrīz katram atradās kāds labs vārds mūsu zemei. Šīs daudzās lūgšanas noteikti atstāja nospiedumu garīgajā pasaulē un ir liela svētība Latvijai tās simtgadē.

Pārsteidza brīvprātīgo nesavtīgais darbs. Tūkstošiem cilvēku no visas Eiropas un ne tikai bija ieradušies, lai kalpotu rīdziniekiem un pilsētas viesiem. Kopumā brīvprātīgie pārstāvēja 20 valstis. Viņi piedalījās evaņģelizācijā uz ielām, aizlūdza par cilvēku vajadzībām, darīja praktiskus darbus “Arēnā Rīga”. Paradoksāli, bet vismaz vizuāli ārzemju brīvprātīgo skaits krietni pārsniedza pašmāju brīvprātīgo daudzumu. Iespējams, mūsu cilvēki šoreiz gribēja vairāk izbaudīt pasākumu, bet iespējams arī, ka gadu gaitā “Awakening” izveidojies stabils fanu loks, kas brauc uz to ne vien piedalīties, bet arī kalpot, par to nesaņemot nekādu materiālu atalgojumu. Tieši pretēji - mūsu dēļ viņi ir gatavi ziedot savu atvaļinājumu, savu laiku, paši apmaksāt ceļu, dzīvošanu un uzturu Latvijā. Mēs ticam, ka visi šie mīļie cilvēki saņems bagātīgu atalgojumu no mūsu Debesu Tēva ne vien Mūžībā, bet jau šajā dzīvē.

Vairāki “Awakening Baltija” dievkalpojumi izvērtās citādāki, nekā sākotnēji plānots. Jāuzteic “Awakening” komandas pazemība un jūtīgums Svētā Gara darbībai. Dieva Gara klātbūtnē cilvēki spontāni pielūdza savu Ķēniņu, dziedot vienu dziesmu pēc otras un nebeidzot to darīt vairākas stundas. Tā nebija rīkotāju uzspiesta akcija, iniciatīva nāca no “vienkāršās tautas”, patiesībā - no Svētā Gara. Dievkalpojuma vadītāji varēja šo dziedāšanu pārtraukt, lai viss notiktu “pieklājīgi un kārtīgi” - pēc scenārija. Paldies Dievam, ka “Awakening” līderiem tomēr pietika iejūtības neiejaukties Dieva Gara darbībā. Cilvēkiem, kas uz šo pasākumi bija atnākuši kā uz koncertu vai garīgu lekciju, iespējams, šāda dziedāšana varēja šķist garlaicīga vai pat bezjēdzīga. Taču, veroties Dieva bērnu apgarotajās sejās, redzot viņu mirdzošās acis un pielūgsmē paceltās rokas, vismaz mums visi jautājumi un kritiskā attieksme pazuda kā nebijuši. Dieva klātbūtni nevar iestudēt - tas bija pa īstam.

Daudzi cilvēki, reizēm pat kristieši jautā - kāpēc šādi lieli pasākumi vispār vajadzīgi? Daži pret masu pasākumiem izturas ar skepsi, citi ar klaju noliegumu. Tā Rīgas Sv.Pestītāja anglikāņu baznīcas mācītāja Jāna Jēruma-Grīnberga komentārā sociālajā tīklā “Facebook” rakstīja: “Es labprātāk ietu visus zobus raut nekā uz Arēnu ar daudziem tūkstošiem!” Par Jānas kundzi, kas pazīstama ar saviem liberālteoloģiskajiem uzskatiem un atbalstu homoseksuāļiem, nebūtu ko brīnīties, taču pārsteidz, ka līdzīgi domā pat daļa evaņģēlisko kristiešu. Protams, personīgai, individuālai evaņģelizācijai vienmēr bijusi svarīga loma Labās Vēsts izplatīšanā, kad gan vārdos, gan ar ikdienas dzīvi apliecinām mūsu Kungu saviem ģimenes locekļiem, radiem, draugiem, kaimiņiem, darba, skolas un studiju biedriem. Tomēr līdzās personīgajai liecībai kristietības vēsturē tikpat liela loma ir arī masu evaņģelizācijai.

Jau Kristus un apustuļu kalpošanā mēs redzam masu evaņģelizācijas gadījumus. Kalna sprediķis, sludināšana jūrmalā, tūkstošu paēdināšana, Pāvila uzstāšanās Atēnās un daudzi citi notikumi Jaunajā Derībā ir klasiski masu evaņģelizācijas piemēri. Kristum nebija tik daudz laika, lai individuāli runātu ar katru, kurš būtu to vēlējies. Trīs sludināšanas un kalpošanas gados Jēzus nebūtu spējis pasludināt Dieva Vēsti Izraēla tautai, ja nelietotu masu evaņģelizācijas metodes. Tāpat ir arī šodien. Vēstures ritējums pamazām tuvojas savam noslēgumam un kristiešiem jāizmanto visas iespējas, lai pēc iespējas īsākā laikā ar Evaņģēliju spētu aptvert pēc iespējas vairāk ļaužu. Masu evaņģelizācijas tradīcija, kas modernajā laikmetā atdzima 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, bet nopietnus apgriezienus uzņēma pēc Otrā Pasaules kara, arī 21.gadsimtā joprojām ir tikpat aktuāla.

Līdzās sludināšanai stadionos, sporta arēnās un kultūras namos, šodien evaņģelizācijā izmanto arī televīziju, radio, internetu un citas modernās tehnoloģijas. Kāds skeptiķis mums sociālajos tīklos jautāja: “Bet kāds tad ir šādu pasākumu sausais atlikums? Cik daudz jaunu kristiešu atnāk uz draudzi un vai jūs varat droši apgalvot, ka pie Dieva viņi nākuši tieši šo pasākumu rezultātā?” Varam teikt viennozīmīgi - tādi cilvēki ir. “Laikmeta zīmju” redaktora draudze piecus gadus rīkojusi evaņģelizācijas pasākumu “No mīnusa uz plusu” un vienmēr ir bijuši cilvēki, kas ar Dievu pirmoreiz sastapušies tur. Tomēr kādam var šķist, ka ieguldītie finanšu un cilvēkresursi ir pārāk lieli, lai priecātos par dažu cilvēku pievienošanos draudzei. Tā var rēķināt biznesa darījumos, bet ne Dieva Valstībā. Tās matemātika ir pavisam cita. Debesis priecājas pat par vienu grēcinieku, kurš atgriežas uz patiesības ceļa.

Bībelē ir stāsts, kur Jēzus dziedina 10 spitālīgos, taču tikai viens atgriezās, lai Viņam pateiktos. Pasaules statistika liecina, ka no visiem, kas evaņģelizācijas pasākumos lūdz grēcinieka lūgšanu, draudzēm pievienojas ne vairāk kā 10%. Viens no desmit - gluži kā Kristus gadījumā. “Awakening Baltija” grēcinieka lūgšanu lūdza apmēram 1000 cilvēku. Ja ticam statistikai, draudzēm Latvijā vajadzētu uzņemt ap 100 jaunu Dieva bērnu. Iespējams, realitātē šis skaitlis būs mazāks, tomēr nedrīkst visu rēķināt matemātiski. Garīgā sēkla - Dieva Vārds - ir iesēta, un mēs nezinām, kad un kur tā uzdīgs. Mūsu uzdevums ir sēt garīgo sēklu, bet Dievs ir tas, kurš to audzē. Runājot ar cilvēkiem, kas atnāk uz draudzi, nereti nākas dzirdēt, ka pirmoreiz par Dievu viņi uzzinājuši tieši kādā no lielajiem kristiešu pasākumiem. Varbūt arī “Awakening Baltija” augļi ienāksies tikai pēc gadiem, taču tie noteikti ienāksies. Jo Dieva Vārds ir dzīvību nesošs un nekad neatgriežas neizpildījis savu uzdevumu.

Pirms “Awakening” Latvijas kristīgajā vidē parādījās kritika, gan ne pret pašu pasākumu, bet dažu tā organizatoru un kādas pasākumā iesaistītas draudzes kādreiz pieļautajām kļūdām un teoloģiskiem maldiem. Tika izteiktas bažas, ka šīs kļūdas varētu ietekmēt arī pasākumu Rīgā. Garīgiem maldiem, protams, ir jāpievērš uzmanība, tomēr mēs visi reizēm kļūdāmies. Tāpēc nav tik svarīgi, ko tu esi darījis pagātnē - daudz svarīgāk ir, ko tu dari un māci šodien. Ķēniņš Dāvids izdarīja briesmīgu noziegumu, pārgulēdams ar cita sievu, bet tās vīru aizsūtot drošā nāvē. Un tomēr Bībele Dāvidu sauc par “vīru pēc Dieva sirds”. Par viņa mīlestību uz Dievu un to, ka, neskatoties uz kļūdām un nepilnībām, viņš savu dzīvi centās dzīvot pēc Dieva likumiem. Arī “Awakening” komandu daudzi pazīst kā cilvēkus, kas no sirds mīl savu Kungu. Protams, mēs zinām tikai to, kas redzams ārēji, taču Dievs zina visu. “Awakening Baltija” dievkalpojumos nebija pamanāms nekas no tā, par ko bažījās pasākuma kritiķi.

Tieši kritikas dēļ “Laikmeta zīmes” rūpīgi iepazinās ar to cilvēku liecībām, kuri “Awakening” bija piedalījušies iepriekšējos gados. Un nesadzirdējām pilnīgi neko, kas liktu šaubīties par pasākuma rīkotāju nodomiem vai sludināto. Visi stāstīja, ka “Awakening” būtiski mainījis viņu dzīvi, domāšanu un attieksmi, devis jaunu drosmi apliecināt savu Kungu. Tāpat “Arēnā Rīga” notikušajos dievkalpojumos nemanījām nekā tāda, kas būtu pretrunā Svētajiem Rakstiem. Dažas ārējas lietas varbūt varēja šķist dīvainas tiem, kas pieraduši pie striktām dievkalpojumu formām un rituāliem, tomēr neapšaubāmi šī pasākuma centrā bija Kristus persona. Jēzus vārds tika cildināts nepārtraukti - gan dievkalpojumos, gan uz ielas, gan sabiedriskajā transportā. Arī no zemēm, kur “Awakening” noticis iepriekšējos gados, var dzirdēt brīnišķīgas liecības par to, kā agrāk teju vai naidīgās kristīgās draudzes un konfesijas šis pasākums spējis apvienot kopīgam darbam Evaņģēlija un Dieva Valstības labā.

Viens ir skaidrs - tie tūkstoši ārzemju kristiešu, kas ieradās Rīgā, tāpat kā vairums vietējo Dieva bērnu, uz “Awakening” nāca ar vistīrākajiem nodomiem, alkstot Dieva tuvuma, Viņa pielūgsmes un Svētā Gara klātnības. Iespējams, viņi pat nenojauta par apsūdzībām, kādas par pagātnes “grēkiem” izvirzītas dažiem pasākuma rīkotājiem. Un labi, ka nenojauta, jo šādas aizdomas saindē prātu, sēj šaubas un posta mūsu vienotību Kristū. Četras dienas tūkstošiem Dieva bērnu no visas pasaules kalpoja Latvijas cilvēkiem, svētījot mūsu zemi un aizlūdzot par to. Tik vienprātīga lūgšana un svētība nevar palikt bez Dieva atbildes. Pat ja kāds no pasākuma rīkotājiem izrādītos necienīgs, tūkstošiem patiesu Dieva bērnu dēļ Dievs šo necienību spēj pārvērst svētībā, kā tas ne reizi vien noticis Baznīcas vēsturē.

Lielas diskusijas kristīgajā sabiedrībā izraisīja fakts, ka uz “Awakening” bija jāpērk biļete. Būtībā tā bija reģistrācijas maksa, par kādu citās kristīgās konferencēs, semināros un vasaras nometnēs neviens īpaši neuztraucas. Tomēr šoreiz daži uzvilkās tik ļoti, ka biļešu dēļ bija gatavi boikotēt visu pasākumu. Evaņģēlija vēsts esot Dieva žēlastība un dodama par brīvu. Godīgi sakot, šāda demagoģija tracina. Jā, Evaņģēlijs, patiešām ir par brīvu, taču “Arēna Rīga” gan nav par brīvu! Arēnas īre, skaņas un gaismas aparatūra, televīzijas tehnika - tas viss šajā materiālajā pasaulē maksā bargu naudu. Ja kādam gribas čīkstēt par nieka septiņiem eiro, kas bija jāsamaksā par kopumā 10 dievkalpojumiem, tāds kaut ko nav sapratis par kristietības būtību un došanas svētību. Turklāt neticīgajiem pasākums bija bez maksas - ar ielūgumiem. Mēs esam pieraduši visu saņemt par brīvu, kā ārzemju “humāno palīdzību”, taču neapzināmies, ka par to tik un tā kādam ir jāmaksā. Ir pēdējais laiks latviešiem kļūt atbildīgiem par savu valsti un tautu, pašiem finansējot Evaņģēlija izplatīšanu mūsu zemē.

Žēl, ka sekulārajai sabiedrībai šis Latvijai svētīgais notikums palika tikpat kā nezināms. Viņi to gluži vienkārši palaida garām. Rīgā gan bija izvietotas vides reklāmas, uz ielām tika dalīti ielūgumi, taču mūsdienu cilvēks informāciju galvenokārt iegūst no plašsaziņas līdzekļiem. Nevienai laicīgai ziņu aģentūrai, avīzei, radio vai interneta portālam neatradās ne rindiņas, ko veltīt “Awakening”. Pretēji, kā tas būtu noticis jebkurā Rietumu sabiedrībā, kur tik ievērojams kristīgs pasākums noteikti pievērstu uzmanību, vismaz pilsētā, kurā tas notiek. Taču Latvijā nekā. Tā vietā gandrīz ik nedēļu televīzijā esam spiesti skatīties sižetus un internetā lasīt par kārtējās lētās ārzemju popzvaigznītes viesošanos Latvijā.

Novērojumi liecina, ka daudziem plašsaziņas līdzekļu redaktoriem kristīgi pasākumi ir kā zobu sāpes. Kad uz Latviju atbrauc Dalailama, tad gan visiem ir par ko rakstīt un stāstīt. Ja “Awakening” rīkotu kāda no senajām konfesijām, varbūt dažas rindiņas vai divu minūšu sižets tam tiktu veltīts, taču, ne jau, kā smejies, par “sektantiem”. Tā sekulārās pasaules spiediens turpina šķelt Latvijas kristīgo sabiedrību. Pavisam drīz Latviju apmeklēs Romas pāvests un tad tik jūs redzēsiet, kādu ažiotāžu tas sacels medijos. Nepārprotiet, katoļiem pāvesta vizīte patiešām ir liels notikums, bet ne par to ir runa. Ir patiesi žēl mūsu katoļu un luterāņu brāļus un māsas, kuru rīkotajos “valstiski svarīgos” dievkalpojumos Aglonā vai Doma katedrālē regulāri redzamas dažāda ranga politiķu, ministru, deputātu liekulīgās sejas, kas gan izrāda ārēju svētbijību, taču atzīt Kristu par Kungu un mainīt savu dzīvi pat nedomā.

Ja sekulāro mediju attieksme ir saprotama, tad pavisam dīvaina šķiet dažu Latvijas garīgo vadītāju nostāja. “Awakening” dienās “Laikmeta zīmju” redaktoram gadījās satikt kādu sen neredzētu paziņu - kristieti. Apjautājos, vai viņš apmeklēs pasākumu? Atbilde šokēja: “Kas tas “Awakening” ir”? Izrādās, ir iespējams dzīvot Latvijā, būt kristietim un neko nezināt par lielāko kristiešu pasākumu šogad. Nu labi, mācītājs par to nepastāstīja draudzei, bet ir taču Kristīgais Radio, kas par “Awakening” ziņoja regulāri. Diemžēl Latvijā ir mācītāji, draudzes un mācības, kas visas citas draudzes uzskata par “nepareizām”. “Awakening” izlikās nemanām arī dažu visnotaļ senu un cienījamu konfesiju līderi, mēģinot atrunāt savu draudžu locekļus no pasākuma apmeklēšanas vai pat kategoriski aizliedzot to. Ironiski, ka šo konfesiju cilvēki tomēr “Arēnā Rīga” bija sastopami itin kuplā skaitā, tostarp mācītāji. Skumji, ka šādas attieksmes dēļ šie garīgie vadītāji pamazām zaudē autoritāti paši savu ticības brāļu un māsu acīs.

Lai arī visos “Awakening” dievkalpojumos bija jūtama Dieva klātnība, “Laikmeta zīmēm” nepārspēts šķita Latvijas nacionālais dievkalpojums, kurā piedalījās vietējās pielūgsmes grupas un vairāku Latvijas draudžu līderi. Kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka, lai cik labi runātu ārzemju sludinātāji, tomēr vietējo teiktais mūs uzrunā spēcīgāk. Mūsu mācītājiem ir ko mums pateikt. Varbūt 90.gados, tūdaļ pēc neatkarības atgūšanas, bija interesanti redzēt un klausīties agrāk nepieejamos Rietumu evaņģēlistus un sludinātājus, kas pēc Dzelzs priekškara krišanas lielā skaitā apmeklēja bijušo Padomju Savienību. Taču, kad ziņkāre apmierināta, tu saproti, ka pašmāju sludinātāji nav ne par kapeiku sliktāki. “Laikmeta zīmju” redaktors savulaik bijis patiesi svētīts, klausoties pašmāju sludinātāju sprediķos pašmāju konferencēs un pašmāju semināros, ko ne vienmēr varu teikt par ārzemju viesu dievkalpojumiem.

Tas liek uzdot jautājumu - kas mums liedz sarīkot savu, vietējo “Awakening”? Ar vietējām pielūgsmes grupām un vietējiem sludinātājiem. Tajā pašā “Arēnā Rīga” vai varbūt Mežaparkā. Kāpēc gan ne. Ar Dievu mēs varam sapņot lielus sapņus. Šāds kopējs kristiešu pasākums bez konfesiju robežām un aizspriedumiem būtu milzīga svētība Latvijai. Naudas trūkums? Veidojot pasākumu “No mīnusa uz plusu” esam pārliecinājušies, ka pat viena draudze spēj paveikt neticami daudz, ja vien pilnībā atdod pasākumu Dieva rokās. Dievs ir uzticams un nekad nenokavē, jo Viņam pieder viss pasaules zelts un resursi. Kur nu vēl, ja kopīgam mērķim apvienotos visas Latvijas konfesijas, draudzes un baznīcas.

Kāpēc līdz šim neesam spējuši vienoties lieliem kopīgiem pasākumiem? Ambīciju dēļ. Lepnības dēļ. Kurš būs organizators? Kuram lielāka teikšana? Vai mans ieguldījums tiks pienācīgi novērtēts? Attieksme bieži vien ir tāda - ja pasākumu nerīko mana konfesija vai draudze, es nepiedalos! Kad atbrauc ārzemju evaņģēlisti, ir daudz vieglāk apvienot kristiešus, jo tad visi ir vienādā statusā. Taču Latvijā rodas problēmas. Seno konfesiju līderi ar piesardzību izturas pret jebko, kas nāk no mazākām konfesijām, savukārt tās nespēj vienoties savā starpā, kurš lielāks “ķeizars pagastā”. Mēs mēdzam lepoties ar kristiešu sadarbību Latvijā, kas uz citu zemju fona tā patiesi izskatās, taču dziļākajā būtībā ir vien fasāde, kas slēpj sašķeltību un aizspriedumus vienam pret otru. Kamēr mūsu garīgie līderi nenoliks savus mazo ķeizariņu kroņus Kristus troņa priekšā, uz patiesu Atmodu Latvijā grūti cerēt.

Un vēl par kādu “Awakening Baltija” spilgtu personāžu - taurenīti. Pasākuma dienās uz platformas negaidot parādījās taurenītis. Dziedātājai un pielūgsmes vadītājai Lindijai Konantei tas ir dziļi personīgs simbols - Dievs viņai savulaik apsolīja, ka ik reizi, kad viņa ieraudzīs taurenīti, tas būs atgādinājums par Dieva mīlestību. Un taurenītis patiešām atlidoja, nosēzdamies te uz viena, te cita kalpotāja pleca. Vēl vairāk - arī nākamajā dienā taurenītis bija klāt, Latvijas nacionālā dievkalpojuma laikā sēžot uz pleca gan trompetistam Normundam Piesim, kad viņa spēlētās trompetes skaņas atnesa auditorijā īpašu Dieva godības un klātbūtnes sajūtu, gan Kristīgā Radio prezidentam Tālivaldim Tālbergam pēc viņa emocionālās uzrunas Latvijas kristiešiem. To redzot, radās sajūta, ka mazais taurenītis ir Dieva sūtīts eņģelis, lai svētītu šo pasākumu un Latviju tās simtgadē.

Pēc “Awakening” noslēguma jauniešu mācītājs Dāvids Gleške sociālajos tīklos ierakstīja: “Pēc spilgtiem garīgiem notikumiem un grandiozām sapulcēm ir svarīgi atcerēties, ka Dievs ir klātesošs ik dienas”. “Awakening” mērķis ir iedrošināt kristiešus, palīdzēt tiem atbrīvoties no bailēm apliecināt Kristu ikdienā, no jauna uzpūst Svētā Gara liesmu iet pa visu pasauli un pasludināt Evaņģēliju visām tautām. Mēs ticam, ka cilvēki to arī piedzīvoja. Lielā mērā “Awakening” fokusējas uz jauniešu auditoriju. Tas arī saprotams, jo jaunieši ir ikvienas zemes nākotne. Cerams, ka arī Latvijas jaunie kristieši augstu pacels Kristus karogu mūsu zemē, un, balstoties iepriekšējo paaudžu garīgajā mantojumā un svētībā, aiznesīs Evaņģēlija vēsti no Zilupes līdz Kolkai, no Rūjienas līdz  Rucavai un pāri Latvijas robežām. Mēs ticam, ka ikviens šīs valsts pilsonis reiz varēs no sirds un ar pilnu pārliecību dziedāt mūsu tautas lūgšanu - Dievs, svētī Latviju! Dievs, izlej Savu Garu pār mūsu Latviju!

****

© Ervīns Jākobsons, Nauris Brūniņš (fotogrāfijas). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (4)

  1. Es arī nepiekritu, ka par ieeju Dieva Namā ir jāpērk biļetes. Kāda māsa, kura tur piedalījās, uzdeva jautājumu: ”Kāpēc nauda tagad nosaka ieeju Dieva Namā? Līdz šim tā nav bijis. Vienmēr ir vākti ziedojumi, bet ne biļetes”. Kāpēc evaņģelizācija tagad ir maksas pasākums? Tas ir pret Dieva Vārdu. Mēs nedrīkstam aicināt pie Dieva par maksu! Protams, ka par visu ir jāmaksā. Bet tāpēc to nevajag noteikt par obligātu maksas pasākumu. Vajag vākt ziedojumus, nevis tirgot biļetes. Bet tur darīja abus - tirgoja biļetes un vāca ziedojumus.

    Ja par pasākuma augļiem, tad jautājums - aizejiet uz draudzēm un paskatieties. Vai tās tiešām ir augušas? Par nožēlošanu jāsaka - kādas tās bija pirms Awakening, tādas tās palika arī pēc Awakening. Kristus Miesai šis pasākums gan bija svētki, bet pieaugumu tas diemžēl nedeva.

  2. Normund,
    man tomēr šķiet, ka ar tām biļetēm ir noticis pārpratums. Būtībā tā bija dalības (reģistrācijas) maksa kristīgai konferencei. Un nebija nekāda evaņģelizācija kā maksas pasākums. Vakara pasākumi, kas bija domāti kā evaņģelizācija, vienmēr bija par brīvu. Ja kāds vēlējās, varēja apmeklēt tikai vakara dievkalpojumus, kur nekas nebija jāmaksā. Taču, ja vēlējies apmeklēt arī rīta un dienas pasākumus, kas bija domāti primāri kristiešiem, tad bija šī niecīgā dalības maksa - 7 eiro par 10 dievkalpojumiem. Vai tas ir daudz?

    Jā, Latvijā tāds apmaksas veids kā biļete kristīgos pasākumos nav pierasts. Taču citur pasaulē tā ir pierasta prakse. Nav jau runa par ierindas, parastajiem dievkalpojumiem, bet konferencēm,semināriem, koncertiem, vasaras nometnēm. Arī pie mums taču šādos pasākumos mēdz būt dalības maksa. Un neviens īpaši par to nekurn. Awakening rīkoja starptautiska komanda un izvēlējās šādu apmaksas formu. Bet kāda gan tur atšķirība - biļete vai dalības maksa? Vien nosaukumā.

  3. Ja to būtu noformulējuši tikpat vienkārši un skaidri, kā Tu šeit, iespējams, ka būtu mazāk pārpratumu. Proti, ka dienā tā ir KONFERENCE, kas ir maksas pasākums, bet vakarā ir EVAŅģELIZĀCIJA, kur ieeja ir brīva. Taču informācijas telpā par šo lietu valdīja pilnīgs haoss. Mājas lapā bija tikai biļešu opcijas un nekādas informācijas, ka vakari būs bez maksas. Tikai 4 biļešu cenu opcijas un viss. Vien piebilde, ka dalīs bezmaksas biļetes. Tās iedeva brīvprātīgajiem, kuri nezināja, ko ar tām darīt. Bezmaksas biļetes bija 40 000. Man rakstīja FB un burtiski pat piedāvājās atsūtīt bezmaksas biļetes pa pastu. Ļaudis uz ielām ņemot negribīgi. Bet paralēli man raksta kāda jauna māmiņa, kura atbraukusi no laukiem. Nopirkusi biļetes arī draugiem, kopā iztērējot 50 EUR tikai par biļetēm + ēdiens, ceļš un lēta viesnīca. Un jaunā māmiņa teica, ka nedēļu pēc tam dzīvojusi uz maizes un ūdens, jo nav bijis ko ēst. Nauda iztērēta. Māmiņai nebija paveicies dabūt bezmaksas biļetes no brīvprātīgajiem. Dīvaini vispār. Vispirms pārdod biļetes, tad pasaka, ka vakara pasākumi bez maksas, bet cilvēki biļetes jau ir sapirkuši. Starp citu, ceturtdienas vakars neesot bijis bez maksas. Vispār totāls bardaks!!! Tad vajadzēja jau sākumā nodalīt šos 2 jēdzienus un pasākumus - maksas konference un bezmaksas evaņģelizācija. Bet sapludināt šos abus pasākumus ar dezinformāciju… tad arī iznāca tas, kas iznāca,diemžēl.

  4. Normund,
    šajā ziņā tev diemžēl taisnība - komunikācija varēja būt labāka. Principā jau pasākums primāri bija domāts kristiešiem un par maksu, bet trīs bezmaksas vakari bija paredzēti kā evaņģelizācija un par brīvu bija tikai neticīgajiem. Iekšā varēja tikt arī bez ielūgumiem. Ielūgums jau bija tikai tā - simboliski. Tas princips bija - ja esi kristietis, tev pasākums ir par dalības maksu jebkurā gadījumā. Protams, bezmaksas vakara pasākumos neviens jau neprasīja, vai esi kristietis un samaksājis. Jā, ceturtdienas vakars bija par maksu, jo tas bija pirmais dievkalpojums, domāts tikai kristiešiem, un tajā tad šīs nopirktās biļetes tika reģistrētas, izsniedzot dalībniekiem ieejas aproces visām dienām.

    Par tevis minēto sievieti patiešām žēl, jo ielūgumi bija atliku likām. Katrs varēja dabūt. Pie tā, ka šī sieviete to nebija dabūjusi, piedod, bet vainīgs ir vietējo kristiešu kūtrums. Ikvienai draudzei, kura to vēlējās, bija iespēja dabūt ielūgumus un dalīt tos savā pilsētā. Ja kristieši to nedara, ko varam vainot? Rīgā, piemēram, jau pāris mēnešus pirms pasākuma ik nedēļu cilvēki devās ielās un dalīja ielūgumus. Pasākuma dienās tika izdalīti tūkstošiem ielūgumu. Bet, ja ir tā, kā tu raksti, ka “brīvprātīgie nezināja, ko ar tām darīt”, tad bēdīgi par tādiem brīvprātīgajiem. Manai sievai, piemēram, ielūgumu, ko dalīt, pat pietrūka.

    “Awakening Europe” pasākumu galvenais mērķis ir uzrunāt un iedvesmot tieši kristiešus iet un nebaidīties brīvi stāstīt par Kristu līdzcilvēkiem visur - darbā, skolā, mājās, radiem, draugiem un paziņām. Tas lielais pasākums ik gadu tiek rīkots tādēļ, lai pēc tam katras zemes vietējie kristieši, vietējās draudzes šo evaņģelizācijas darbu turpinātu. Pasākuma mērķis ir pamudināt kristiešus aktīvai evaņģelizācijai. Bet organizatoriski nepilnības patiešām bija. Es gan neteiktu, ka “totāls bardaks”, tomēr kļūdas neapšaubāmi bija. Bet kurš gan nekļūdās, kas kaut ko dara? Kad paši rīkosim ko līdzīgu, noteikti būsim no šīm kļūdām mācījušies un centīsimies izdarīt labāk.

Uzraksti komentāru