Ariadna Kostina. Galvas rota pelnu vietā

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 21-08-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa jauno talantīgo dziedātāju Ariadnu Kostinu iepazina pateicoties televīzijas vokālā šova “X-faktors” pirmajai sezonai. Gan žūriju, gan skatītājus Ariadna pārsteidza ar savu skanīgo balsi un vienmēr optimistisko dzīvesprieku. Viņas priekšnesuma laikā auditorija cēlās kājās. Kristiešu sabiedrībā Ariadnas vārds tolaik jau bija pazīstams. Bija iznācis viņas pirmais mūzikas albums, daudzi bija dzirdējuši viņas satriecošo dzīvesstāstu. Tomēr tikpat daudzi nezināja un joprojām nezina, ka Ariadnas smaidīgā seja slēpj dziļi traumatisku un sāpīgu pagātni. Tikai sastapšanās ar Kristu spēja pārmainīt meitenes dzīvi, palīdzēja nostāties uz kājām un, mērķtiecīgi virzoties pretī savu sapņu piepildījumam, izcīnīt uzvaru pēc uzvaras. Dievs pacēla Ariadnu no pagātnes dubļiem un dāvināja “galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā” (Jesajas gr. 61:3).

****

- Es nebiju gaidīts un mīlēts bērns. Piedzimu pēc vienas nakts sakara. Patiesībā mēs savai mātei visi esam vienas nakts auglis, tādēļ tēvu mūsu dzīvēs nekad nav bijis. Esam četri - divi brāļi un divas māsas. Katram no mums ir cits tēvs un atšķirīga tautība. Vecākais brālis ir azerbaidžānis, māsa poliete, jaunākais brālis indietis, bet es esmu gruzīniete. Iespējams, tieši austrumu asiņu dēļ uz savu bērnību šodien spēju raudzīties tik mierīgi. Tātad tēvu mums nebija, bet mamma dzīvoja savu nošķirto, bezrūpīgo dzīvi, bieži vien aizmirstot par mātes pienākumiem. Pārnākot no darba, kad viņai tāds vispār bija, viņa parasti ieslēdzās savā istabā un nelikās par mums ne zinis.

Tāpēc bērnībā es nezināju, kas ir normāla ģimene. Mēs cietām no fiziskas un emocionālas vardarbības. Tikām sisti, apsaukāti sliktiem vārdiem. Neatceros, ka mājās kādreiz būtu saukta vārdā - tikai par cūku vai suni. Latviski tas neizklausās tik briesmīgi, taču krieviski vārdi “sviņja”, “sobaka”, ja to saka uz cilvēku, skan ļoti aizvainojoši. Man nemitīgi tika atgādināts, ka no manis nav nekādas jēgas, ka es dzīvē nekas nebūšu. Mamma vienmēr teica, lai ejam, kur gribam - mēs viņai neesot vajadzīgi. Mājas mums nesaistījās ne ar ko patīkamu, tādēļ kļuvām par ielas bērniem. Vecākajam brālim tolaik jau bija 15 gadu, par jaunāko centās parūpēties vecmāmiņa, bet mēs ar māsu nonācām uz ielas.

Ar mammu, brāļiem un māsu bērnībā, Ariadna otrā no kreisās puses. 20.gadsimta 90.gadu vidus.

Ubagojām dažādās Rīgas vietās, reizēm nokļuvām bīstamās situācijās. Esmu vesta uz mežu, lai tur mani izvarotu. Par laimi tuvumā gadījās policisti, kas atveda mani mājās, lai gan vēlāk par to no mammas dabūju kāvienu, jo biju atvedusi sev līdz policiju. 2004.gadā kāda konflikta laikā mamma tik stipri saspārdīja man muguru, ka viena niere atteicās darboties. Viņa būtu mani situsi vēl, ja ne māsa, kas nostājās starp mani un mammu un teica, lai viņa beidz mani sist. Atceros arī kādas Jaunā Gada svinības, kad mamma spēcīgi sita manu galvu pret sienu, bet pēc tam mierīgi teica: “Tagad pasmaidi, jo mēs iesim fotografēties!” Biju ļoti noraudājusies un tajā bildē izskatos briesmīgi.

Protams, šādos apstākļos mājās būt negribējās. Tur bija nežēlīgi auksts, neviens nerūpējās, vai mums ir ko ēst, vai nesmirdam, vai mums ir iespēja nomazgāties. Mani neviens nekad nav mācījis, ka jāmaina veļa, jāsakārto sava istaba. Ir daudzas lietas, ar ko es dzīvē joprojām cīnos, jo tās man nav iemācītas ģimenē. Tomēr ēst kaut ko vajadzēja un mēs sākām meklēt iespējas ārpus mājas. Sēdējām ar izstieptu roku, ubagojām, un kāds kaut ko arī iedeva. Atceros, kāda laime bija aiziet uz makdonaldu un nopirkt frī kartupeļus! Tolaik ļoti vēlējos rotaļlietu Tamagoči - virtuālu sunīti vai kaķīti, par kuru jārūpējas. Tas bija mans sapnis, jo neviens nekad man nebija uzdāvinājis kādu rotaļlietu.

Reiz, kad man bija apmēram seši gadi, sēdēju pazemes tunelī pie Centrāltirgus un ubagoju. Vēroju ģimenes un bērnus, kas gāja blakus saviem vecākiem, cieši turot tēta vai mammas roku. Daži skatījās uz mani ar žēlumu. Savukārt es skatījos uz viņiem un domāju, cik šiem bērniem ir labi, jo viņus kāds mīl. Acis sariesās asaras - vai tiešām šajā lielajā pasaulē nav mīlestības arī man?! Kāpēc dzīvē nekad neesmu dzirdējusi šos vienkāršos vārdus - es tevi mīlu?! Tiklīdz tā biju nodomājusi, pie manis uz ceļiem nometās kāda sieviete, ieskatījās man cieši acīs un teica: “Zini, bērns, Jēzus tevi mīl!” Tas bija kā zibens spēriens - kāds mani mīl! Es ticu, ka Dievs dzirdēja manas dvēseles saucienu pretī Viņam un atbildēja. Ja nekas manā dzīvē nebūtu mainījies, diez vai es ilgi spētu tā turpināt.

Sieviete aicināja mani sev līdz uz viņas draudzi. Biju mācīta, ka labāk neiet līdzi svešiem cilvēkiem, taču tajā sievietē bija kas tāds, ka es gāju bez šaubīšanās. Mēs aizbraucām uz draudzi “Labā Vēsts”, kur mani pabaroja un uzaicināja atnākt vēl, līdzi ņemot arī savus draugus. Tomēr viena uz turieni iet baidījos, tāpēc nākamajā svētdienā paņēmu līdz savu māsu. Interesanti, ka Dievs mani šādā veidā lietoja, lai uzrunātu manu māsu. Rezultātā arī viņa šodien ir kristiete. Vēlāk abas kopā braucām uz bērnu kristīgo nometni, kur arī piedzīvojām daudz interesanta. Tā caur nometnēm, Bībeles stāstiem un cilvēkiem, kas bija man līdzās, iepazinu To, kurš mani patiesi mīl - Jēzu Kristu.

Nedaudz vēlāk mums pastāstīja par kristīgo organizāciju “Cerība bērniem”. Sākām apmeklēt viņu Dienas centru, kur kalpoja garīgi spēcīgi kristieši, notika Bībeles stundas, lūgšanas. Divpadsmit gadu vecumā saņēmu kristību Svētajā Garā. Tas notika lūgšanu laikā. Audzinātājs par mums aizlūdza un es sāku runāt nesaprotamā valodā. Savā mazajā piezīmju blociņā ierakstīju: “Šodien es sāku runāt dīvainās valodās. Nezinu, ko tas nozīmē, bet sajūta ir ļoti laba.” Situācija mājās nebija mainījusies, taču tagad es zināju, ka ir vieta, kur par mani parūpēsies. Vienalga, kāda būtu situācija - man ir cerība, spēks un Draugs, kuram es varu lūgt, uzticēties, uz kura pleca varu izraudāties un kopā ar Viņu arī priecāties. Dievs man dāvāja pārdabisku prieku dvēselē. Cilvēki mani pazīst kā optimistisku, priecīgu un vienmēr smaidīgu cilvēku, jo esmu atdevusi Dievam savu pagātni un saņēmusi dziedināšanu.

Kādreizējā “Cerība bērniem” Dienas centra audzēkne Ariadna ciemojoties savu
bērnu dienu otrajās mājās. Attēlā labajā pusē - Ariadna ar centra bērnu viņai izcepto torti.

Tomēr sākumā tā bija tāda naiva bērna ticība. Kā jau daudzi pusaudža vecumā, gāju uz draudzi, lai patusētu ar draugiem. Man bija grūti uzticēties Dievam, jo situācija mājās nemainījās. Kur tad ir Dievs, ja visu to pieļauj? Bet 2004.gadā, kad man bija 13 gadi, kādā kristīgā nometnē mana dzīve mainījās pa īstam. Mācītājs sludināja, ka, ja tu ej uz draudzi tikai fana dēļ, ja tu tikai izliecies, ka esi kristietis, ja visiem stāsti, ka lasi Bībeli, bet patiesībā tā nekad pat tuvu tavai gultai nav stāvējusi, tu esi liekulis. Dievam esi vajadzīgs tu pats, personīgas attiecības ar tevi. Tajā brīdi es sapratu, cik nožēlojamu dzīvi dzīvoju! Tāpēc Jēzum nav vietas manā dzīvē, ka neesmu Viņu pieņēmusi PAR SAVU KUNGU! Izgāju altāra priekšā un nožēloju visu, kas bijis. Pār mani nonāca Dieva svaidījums un slāpes pēc Viņa klātbūtnes manā dzīvē. Pēc tās sastapšanas ar Jēzu, vairs nejautāju Dievam: “Kāpēc?”, bet ar Jēzus palīdzību gāju uz priekšu. Tagad Jēzus bija manas dzīves Kungs, kurš piedeva visus manus grēkus!

Kad man bija tuvu 18 gadiem, mājās bija sakrājies liels parāds par dzīvokli. Jau pienāca vēstules ar draudiem iesūdzēt mūs tiesā un izmest uz ielas. Es biju vidusskolniece, mamma jau vairākus gadus nestrādāja, tāpēc naudas mums nebija. Kādu vakaru, kad vecmāmiņa kārtējo reizi pārmeta mammai par nestrādāšanu, mamma pēkšņi noteica: “Bet es strādāju!” Neticēju savām ausīm - mamma beidzot strādā! Jautāju par viņas darbavietu, bet mamma atbildēja: “Tev tas nepatiks.” Izrādījās, ka mamma nodarbojas ar prostitūciju. Tas man bija liels trieciens. Sapratu, ka šī nauda nenāk no pareiza avota un es tai nekad nepieskaršos. Ļoti baidījos, ka skolā kāds par to varētu uzzināt. Pārstāju apmeklēt skolu, nespēju ne ēst, ne dzert. Cauri šim smagajam laikam man palīdzēja iziet “Hillsong” dziesma “With All I Am”, kurā ir vārdi: “Es iešu kopā ar tevi, lai kur tu ietu - cauri asarām un cauri priekam!”

Pēc vidusskolas aizgāju mācīties uz Bībeles koledžu “Baltic School of Ministry” Ozolniekos. Gribēju, lai tas būtu gads, kuru es pilnībā atdodu Dievam. Nolēmu arī kaut ko mainīt savā vienmuļajā ikdienā un sāku meklēt iespēju kalpot. Tā nokļuvu Bauskas vasarsvētku draudzē “Jaunā Dzīve”, kur nedēļas nogalēs svētdienskolā strādāju ar bērniem kā mūzikas skolotāja. Bauskā iepazinos ar Burmistrovu ģimeni, kas mani laipni izmitināja pie sevis, jo man nebija kur pilsētā palikt. Ar laiku satuvinājāmies un līdz pat šim brīdim viņi man ir kā otra ģimene, kas mani mīl, rūpējas par mani, lūdz un atbalsta. Mums ir cieša emocionālā saikne. Es viņiem zvanu visos dzīves nozīmīgos brīžos - gan priekos, gan bēdās.

Ariadna kopā ar Burmistrovu ģimeni no Bauskas.

Mans muzikālais talants atklājās samērā vēlu - 13 gadu vecumā. Reiz viens no mūsu draudzes slavētājiem spēlēja klavieres un slavēja Dievu. Sāku viņam piedziedāt, bet viņš pagriezās un teica: “Tev ir tik skaista balss, tev jāmācās mūzika.” Biju pārsteigta - man ir balss? Sāku apmeklēt vokālo studiju, taču naudas trūkuma dēļ nespēju turpināt. Pamatskolas mūzikas skolotāja aizsūtīja mani uz vokālo konkursu “Balsis”, kur tiku finālā un ieguvu skolai godalgotu vietu. Tomēr nevienā mūzikas skolā mani nepieņēma, jo uzskatīja, ka bērnu mūzikas skolai esmu par vecu. Tāpēc dziedāju tikai draudzē un mājās pašmācībās ceļā mācījos dažādas dziesmas, lielākoties no Vitnijas Hjūstones repertuāra.

Ar laiku sāku apzināties, ka Dievs man devis īpašu talantu, tāpēc 15 gadu vecumā iestājos Bolderājas mākslas un mūzikas skolā, jo tā bija vienīgā, kur mani pieņēma. Mācījos flautas spēli. Neteikšu, ka skolu pabeidzu spīdoši, jo man nebija, kur vingrināties. Flauta ir ļoti skanīgs instruments, un ģimenes locekļiem bija pretenzijas pret to, ka spēlēju mājās. Taču kaut kā līdz galam tiku. Paralēli sāku dziedāt Rīgas Gospelkorī, kur Railijas Orravas vadībā apguvu dziedāšanas pamatus. Vēlāk apmeklēju privātu vokālo pedagogu, lai līdz galam noslīpētu dārgakmeni, kas man dots kā dāvana no Debesīm.

Domāju, ka man nav talanta rakstīt dziesmas, taču manas draudzes pielūgsmes vadītājs iedrošināja, ka ar savu dzīvesstāstu varu rakstīt brīnišķīgas dziesmas, jo man ir ko teikt, manī ir šīs emocijas. Pēc kāda laika sajutu, ka Svētais Gars vedina pie klavierēm. Sāku spēlēt un aizdomājos - kā tas bija, kad eņģeļi parādījās ganiem un teica: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!” Kā gani jutās? Kā eņģeļi dziedāja? Sāku dziedāt šos vārdus un sapratu, ka ir tapusi dziesma. Vēlāk tā tika ievietota draudzes “YouTube” kanālā kā pirmā dziesma no topošā albuma. Es ļāvos nezināmajam sakot: “Dievs, es paļaujos uz Tevi! Tu mani tajā ievedi, Tu arī izdarīsi līdz galam!” Un 2016.gada nogalē sapnis piepildījās - iznāca mans soloalbums “Gods Dievam augstībā”. Tā dziesmas vēsta par to, ka tu neesi viens, ka Ziemassvētki domāti, lai tu apzinātos - tevi mīl Visvarenais Dievs.

Ja albuma iznākšanu vienmēr esmu uztvērusi kā Dieva projektu, tad dažādos vokālistu konkursos, kuros nereti iegūstu godalgotas vietas, man gan reizēm nākas cīnīties ar lepnības garu, kas cenšas pieklauvēt pie manas sirds durvīm. Esmu piedalījusies daudzos konkursos, arī “X-faktorā”. Cilvēki dažreiz jautā, vai kristiešiem vajadzētu piedalīties šādos laicīgos šovos? Atbildu, ka visos konkursos vienmēr esmu dziedājusi tikai kristīgas dziesmas, tādā veidā pasludinot Evaņģēlija vēsti. Mans mērķis nav obligāti uzvarēt. Pat ja neuzvarēšu, mana vēlēšanās ir, lai Dievs tiktu pagodināts. Un, kad es eju ar tādu sirds attieksmi, kas tad notiek? Es gandrīz vienmēr iegūstu godalgotas vietas!

Aridna uzstājas televīzijas šovā “X-faktors”.
Labajā pusē - kopā ar citu kristīgo mūziķi no “X-faktora” pirmās sezonas Danielu Fiļimonovu.

Šobrīd man sācies cits ceļojums. Jau minētais konflikts bērnībā, kurā man tika traumēta niere, visticamāk, bija iemesls, kāpēc nepilna gada laikā strauji pieņēmos svarā. Otrās klases bildēs esmu parasts, normāls bērns, bet jau nākamajā gadā burtiski piepūsta. Ar skumjām atceros skolas laiku, kad sporta nodarbībās jutos kā pilnīga neveiksminiece un izsmiekls saviem klases biedriem. Sporta skolotāji man nedeva nekādas atlaides. Tikai pēc nieru operācijas saņēmu atbrīvojumu no sporta stundām līdz vidusskolas beigām, kas man mazliet atviegloja dzīvi. Es centos būt aktīva, taču bija viena lieta, kas man nekad nepadevās - veiksmīgi finišēt par 100 metriem garākās distancēs. Kross man bija kā sods. Liekais svars traucēja gan skriet, gan elpot, un bez sāpēm sānā nekādi nevarēju iztikt.

Divdesmit piecu gadu vecumā es jau svēru 114 kilogramus… Jebkāda veida kustība man sagādāja milzīgas problēmas. Viss, ko pēc darba gribējās darīt - iet mājās gulēt. Pat vienkārši ejot pa ielu es ļoti noguru. Nolēmu - kaut kas ir jāmaina! Atradu personīgo treneri, kas sastādīja man uztura ēdienkarti, regulāri sāku apmeklēt sporta zāli. Rezultāts neizpalika. Sākot šo veselīgā dzīvesveida ceļojumu, pat nedomāju, ka kādreiz varēšu skriet garās distances. Man bija citi mērķi. Pirmais - sākt šo procesu un neapstāties, otrais - būt aktīvākai, izskatīties un justies veselīgāk, trešais - kļūt fiziski stiprai un izturīgākai. Pēc kāda laika, kad sāku pamanīt pārmaiņas, kad gan es pati, gan mans treneris bijām pārsteigti par manu izturību, efektivitāti un atdevi, sapratu - AR DIEVU ES VARU!

Kādu dienu uzdevu trenerim jautājumu: “Ja viss notiks pēc plāna, vai es varētu kaut kad arī skriet?” 2017.gada 29.janvārī es pirmo reizi oficiāli nostājos un skrejceļa. Sajūta bija neaprakstāma - šķita, ka skrienu pa mākoņu plašumiem. Skrēju kā cilvēks, kurš ilgus gadus bijis ieslodzīts savā ķermenī, bet tagad izgājis brīvībā. Beidzot es varēju izgaršot šo brīvības garšu būt brīvai, skriet, dejot, kustēties. Skrienot, pateicos Dievam par brīvību un spēju skriet. Pat nepamanīju, kā biju noskrējusi 3,48 kilometrus. Man tas bija liels sasniegums un pirmā reize, kad šāda distance nesagādāja grūtības. Nebija aizdusas, nejutu dūrienu sāpes sānā, bezspēku vai vājumu. Sekoja piecu, tad septiņu un tad jau arī 10 kilometru distances. Plānā ir pusmaratons, bet lielais mērķis, protams, ir maratons.

Daudziem mans piemērs ir motivācija. Man ir sapnis uzrakstīt mazu grāmatiņu, lai cilvēki nepadodas, bet paļaujas uz Dievu. Ja mēs sakām: “Kungs, Tu esi mans Ārsts!”, tad kāpēc pieņemam kaut kādas kaites savā ķermenī kā pašsaprotamas? Vai tad Dievs nedziedina? Kādam tā ir redzes problēma, kādam šķībi zobi, bet kādam lieks svars. Dievs grib tevi dziedināt arī šajās lietās. Viņš ir Kungs pār tavu ķermeni. Pārmaiņas manā ķermenī ir lieliskas un redzamas visiem. Cilvēki man raksta un vaicā, kā es to spēju. Tikai ar Dievu. Ja tu paļaujies uz Viņu, Viņš palīdz un dod gan vēlmi, gan visus nepieciešamos resursus. Tas ir Dievs, kas deva man mērķtiecību, spēju, izturību, pacietību un spēku! Ieturēt diētu un iet uz treniņiem ir ļoti grūti, bet nav neiespējami, ja tev līdzās ir Vislielākais Palīgs.

Šodien es esmu laimīgs cilvēks. Priecājos, ka Dievs var lietot manu dzīvesstāstu, lai stiprinātu citus. Esmu daudz kalpojusi cietumos, īpaši sieviešu cietumā. Reiz iedomājos - es taču varēju būt šo sieviešu vietā! Pārsvarā gandrīz visām ir līdzīgs dzīvesstāsts. Es varēju kļūt par noziedznieci, narkomāni, alkoholiķi, varēju vispār neizdzīvot. Taču no ielas bērna, kurš nolemts bezcerīgai dzīvei, es kopā ar Jēzu esmu ar izcilību pabeigusi vidusskolu, mūzikas skolu un pedagoģijas augstskolu, ieguvusi bakalaura grādu teoloģijā. Man ir gan angļu, gan mūzikas skolotājas kvalifikācija, es strādāju skolā ar bērniem. Tas šķiet neticami, taču mīlestību, kuras man pašai bērnībā pietrūka, es šodien gribu dot saviem audzēkņiem. Ja tu pazīsti Dievu, pazīsti Kristu, tu vari dāvāt mīlestību citiem. Mīlestība ir tā, kas maina cilvēkus, maina situācijas, palīdz izdzīvot un piepildīt savus mērķus.

Ticu, ka pārmaiņas reiz notiks arī ar manu mammu un vecmāmiņu. Vecmāmiņa man bērnībā daudz darīja pāri, runādama pār manu dzīvi lāsta vārdus. Kā apmaiņas students es vienu gadu mācījos Zviedrijā. Kad braucu projām, pirmoreiz mūžā vēlējos vecmāmiņu samīļot. Jutu, ka man tas jādara. Samīļoju viņu un manā sirdī ienāca piedošana, atnāca dziedināšana. Šodien viņai ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar mani. Reizi pa reizei uzaicinu viņu ciemos, kaut ko uzdāvinu, iedodu naudu. Viņa negrib ņemt, bet man ir prieks to darīt. Mana liecība ir publicēta arī mūsu draudzes “Mīlestības bukletā”. Gribēju viņai to uzdāvināt, taču sirdī cīnījos, jo tur taču aprakstīta visa mūsu neglītā pagātne. Bet kāds jau Ziedoņdārzā bija viņai to iedevis. Tad es sapratu, ka Dievam ir plāns arī viņas dzīvei.

Ceru, ka arī mamma piedzīvos glābšanu. Gadiem ejot esmu sapratusi, ka man nav tiesību nemīlēt savus vecākus un dusmoties uz viņiem, jo Dievs viņus mīl tikpat stipri kā mani. Dievs grib, lai arī viņi tiek glābti. Tā jau nebija viņa, kas rīkojās nepareizi. Iespējams, ja es tagad viņai atgādinātu pagātni, viņai pašai būtu tās žēl. Kad tu esi velna gūstā, tad rīkojies pats nesaprazdams, kāpēc tā dari. Tāpēc garīgais princips ir piedot cilvēkiem, ja tu saproti, ka tas nav viņš, kas dara ļaunu. Kad esi saņēmis Dieva mīlestību, tad zini, ka tā ir daudz pārāka par visiem pāridarījumiem. Dievs mums māca mīlēt pat savus ienaidniekus, bet tas iespējams tikai pārdabiski, kopā ar Viņu. Atdot visu Dieva rokās un teikt: “Dievs, es gribu mīlēt kā Tu! Darbojies, izdari to manā dzīvē! Es atdodu to Tavās rokās!”

Ar Dievu mana dzīve ir kļuvusi citādāka! Man ir cerība, man ir spēks, man ir viss nepieciešamais, lai ietu un sasniegtu savus mērķus. Dievs ir atbrīvojis mani no atstumtības, tāpēc vēlos palīdzēt arī citiem Viņu iepazīt. Es ļoti gribu uz Debesīm. Kāds varētu domāt - tik jauna un jau grib uz Debesīm… Tomēr visiem kristiešiem būtu jābūt šai vēlmei. Ne jau nomirt, bet satikt savu Pestītāju vaigu vaigā, parunāt ar Viņu. Debesīs nebūs ne sāpju, ne baiļu. Tur tu sastapsi cilvēkus, kurus šeit uz zemes pat nepazini, bet kuri tikuši glābi cauri to liecību, ko Dievs darījis pie tevis. Taču pāri visam es vēlos arī turpmāk lietot Dieva doto dāvanu - savu balsi, lai pateiktos Viņam par brīnumu darbiem manā dzīvē. Es neļauju pagātnei sabojāt manu nākotni un kopā ar Jēzu Kristu droši būvēju savu rītdienu.

Publikācijā izmantoti fragmenti no intervijām LKR raidījumam “Tikšanās ar klausītājiem” un TV “Solis” raidījumam “Viņš mīl”, kā arī dažādiem interneta resursiem.
© Adriana Kostina, Ervīns Jākobsons (ievads, apkopojums, redakcija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Dalību vislatvijas dziedošo talantu televīzijas šova “X Faktors” otrajai sezonai pieteikusi arī kāda aktīva kristiete no galvaspilsētas.

    http://www.ebaznica.lv/talantu-sova-x-faktors-starte-kristiete-87316/

Uzraksti komentāru