- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Neatkarīgās krievu republikas Otrajā Pasaules karā

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2018. gada 6. augusts 07:00 sadaļā Vēsture

Tie, kas skolā mācījās okupācijas laikā, atcerēsies, ka, stāstot par Otrā Pasaules kara jeb kā tolaik teica - Lielā Tēvijas kara notikumiem, padomju propaganda allaž centās mums iegalvot, ka nacistu vienīgais mērķis esot bijis iznīcināt krievu un citas padomju tautas. Vācu okupācijas režīma darbība tika raksturota kā viena vienīga dedzināšana, cilvēku spīdzināšana un apšaušana. Taču, vai esat dzirdējuši, ka vācu okupētajā Padomju Savienības teritorijā Otrā Pasaules kara gados pastāvēja arī vairāki neatkarīgi krievu valstiski veidojumi? Šo faktu padomju vēsturnieki rūpīgi slēpa. Ja arī kādreiz kaut kas par to tika minēts, tad šādas vietējo pašpārvaldes viennozīmīgi vērtēja kā “nodevību pret Dzimteni”. Pazīstamākās no šādām vietējo pārvaldītām teritorijām vācu okupācijas zonā bija Lokotas republika un vecticībnieku tā sauktā Zujeva republika.

Lokotas republika

Lokotas republika (vācu val. - Republik Lokot, krievu val. - Локотская республика, arī Локотское самоуправление) bija teritoriāli administratīvs nacionāli valstisks veidojums vācu okupētajā Padomju Savienības daļā Otrā Pasaules kara gados. Tā teritoriju veidoja daļa Orlas, Kurskas un Brjanskas apgabalu zemju. Pašpārvaldes centrs atradās Lokotas ciemā, kam bija piešķirtas pilsētas tiesības. Oficiālais teritorijas nosaukums - “Krievu valstisks veidojums - Lokotas apgabala pašpārvalde” (Русское государственное образование - Локотское окружное самоуправление).

Lokotas Republikas simbolika - karogs un ģerbonis.

Notikumi, kas pēc vāciešu ienākšanas risinājās minētajos Krievijas apgabalos, maz atgādina padomju propagandas mītus par padomju tautas nelokāmo vēlmi cīnīties par “Staļinu un Sociālistisko Dzimteni”. Tieši pretēji - partizānu (patiesībā NKVD sagatavotu diversantu - Red.) štāba priekšnieks, čekas vecākais majors Aleksandrs Matvejevs savā ziņojumā Maskavai norāda, ka kara pirmajos mēnešos Brasovas un apkārtējos rajonos atgriezušies vairāki desmiti izsūtīto kulaku (turīgo zemnieku - Red.), kuri cer uz padomju varas drīzu galu un savu īpašumu atgūšanu. Tajā pašā ziņojumā atzīmēts Brasovas rajona iedzīvotāju īpaši spēcīgais pretpadomju noskaņojums, turklāt arī kompartijas vietējās nodaļas un citas padomju iestādes esot “piesārņotas” ar padomju varai “naidīgiem elementiem”.

Krievijas Impērijas laikā Brasovas rajona zemes piederēja cara ģimenei, savukārt Lokotas ciemā atradās lielkņaza Mihaila Aleksandroviča īpašumi. Šeit nekad nebija pastāvējusi dzimtbūšana, līdz ar to vietējie zemnieki nebija piedzīvojuši arī lielo nabadzību pēc tās atcelšanas. Vietējie dzīvoja mierīgu un salīdzinoši pārtikušu dzīvi, taču 1917.gada boļševiku revolūcija, tai sekojošais Pilsoņu karš un vēlākā piespiedu kolektivizācija to pilnībā sagrāva. Staļina represijās daudzi zemnieki tika nošauti, citi - izsūtīti. Kolhozu sistēma bijušajiem galma zemniekiem kļuva par pirmo dzimtbūšanu, ko tie savā mūžā pieredzēja. Skaidrs, ka vietējie padomju varu ne visai mīlēja un cerēja, ka vācieši tai beidzot darīs galu.

Jau divas nedēļas pirms vāciešu ienākšanas vietējo lauku stārastu un ciemu iedzīvotāju pārstāvju kopsapulcē par Lokotas un apkārtējo zemju gubernatoru tika ievēlēts vietējās spirta rūpnīcas inženieris Konstantīns Voskoboiņiks, bet par viņa vietnieku tās pašas rūpnīcas darbinieks Broņislavs Kaminskis. Abi savulaik bijuši padomju varas represēti par piedalīšanos zemnieku dumpjos. Kārtības uzturēšanai tika izveidota sākumā 20, vēlāk vairāk nekā 100 vīru liela Tautas milicijas vienība. Kad apgabalā ienāca vācieši, to pārstāvis Voskoboiņiku apstiprināja par Lokotas virsbirģermeistaru. 1941.gada 16.novembrī vācu okupācijas iestādes oficiāli atzina Lokotas pašpārvaldes pilnvaras.

Lokotas Republikas līderi Konstantīns Voskoboiņiks un Broņislavs Kaminskis.

Sākumā pašpārvaldes jurisdikcijā bija tikai Lokotas (tagad Brasovas) rajons. Vēlāk tam pievienoja Orlas apgabala Navlinskas un Komaričas rajonus (Orlas, tagad Brjanskas apgabals), kā arī Kurskas (tagad Orlas) apgabala Dmitrovas rajonu, piešķirot apriņķa statusu. 1942.gada jūlijā Lokotas apriņķi reorganizēja par Lokotas apgabalu, kurā iekļāva astoņus rajonus. Katrā rajonā bija pieci vai seši pagasti, katrs ar savu pagasta vecāko un pagastvaldi. Katra rajona priekšgalā atradās krievu tautības birģermeistars. Kopējā Lokotas apgabala platība sasniedza 10 300 kvadrātkilometrus, kas pārsniedz, piemēram, tādu valstu kā Kipra vai Libāna teritoriju. Apgabalā dzīvoja 581 000 iedzīvotāju.

Lokotas pašpārvaldes jurisdikcijā ietilpstošo zemju karte.

Būtiskākā Lokotas Republikas atšķirība no citiem vācu okupētajiem Krievijas apgabaliem bija tā, ka visa vara šeit piederēja vietējai pašpārvaldei nevis okupācijas pārvaldes ierēdņiem. Vācu iestādēm bija stingri aizliegts jebkādā veidā iejaukties “Lokotas pagasta” iekšējās lietās. Vāciešu ietekme apgabala teritorijā aprobežojās vien ar padomu un praktiskas palīdzības sniegšanu apgabala un rajonu vadībai. Republikas pirmais vadītājs Konstantīns Voskoboiņiks šādu pārvaldes modeli piedāvāja ieviest visā okupētajā PSRS teritorijā, taču vācieši šo priekšlikumu noraidīja.

Lokotas birģermeistara Kaminska pavēle, kas ziņo par jaunu apgabalu pievienošanu
Lokotas republikai un pašpārvaldes darbinieku apbalvošanu par teicamu darbu.

Lokotas Republikas naudas vienība bija padomju rublis. Apgabala budžetu veidoja iedzīvotāju nodokļu maksājumi. Nodokļus iekasēja par nekustamo īpašumu, visu veidu lauksaimniecības produktiem, lauksaimniecības dzīvniekiem un putniem, kā arī par nodarbošanos ar amatniecību. Vidēji katra saimniecība gada laikā nodokļos samaksāja 600 rubļus. Obligāta bija visu ēku apdrošināšana ugunsgrēka gadījumam. Arī šī nauda nonāca pašpārvaldes budžetā. Oficiāli budžeta ieņēmumi tika tērēti pašpārvaldes darbības nodrošināšanai un pašaizsardzības vienību uzturēšanai.

Nodokļu un nodevu iekasēšana notika vietējās ciemu pārvaldēs.

Lokotas Republikai bija sava likumdošanas un tiesu vara. Darbojās trīspakāpju tiesu sistēma. Zemākā instance bija pagasttiesa, vidējā - apriņķa tiesa, augstākā - apgabala Kara izmeklēšanas kolēģija, kas iztiesāja tikai ar terorismu un diversijām saistītas lietas. Republikas teritorijā darbojās savs Kriminālprocesa likums un Kriminālkodekss. Lai saprastu, cik bargi vai maigi bija Lokotas likumi, salīdzinājumā ar Staļina vai vācu karalaika likumiem, ielūkosimies apgabala tiesu praksē.

Dokuments ar Lokotas pašpārvaldes zīmogu un Kaminska parakstu.
Tāds varēja izskaties arī Lokotas tiesu spriedumu noformējums.

Nāvessods bija paredzēts gandrīz tikai par terorismu un diversijām (partizānu darbība, bandītisms). Personas, kas diversantus atbalstīja, sodīja ar trīs līdz desmit gadiem ieslodzījumā. Sodu izcieta vietējā apgabala cietumā. Nāvi varēja piespriest arī par rupjiem likuma pārkāpumiem, piemēram, slepkavību vai marodierismu. Republikas pašaizsardzības vienību dezertieriem piesprieda trīs gadus cietumā ar mantas konfiskāciju. Pārējos pārkāpumus sodīja ar mazākiem cietumsodiem vai administratīvi. Lokotas Republikai bija arī savs oficiāls bende… divdesmitgadīga meitene Antoņina Makarova, kuru padomju iestādes atklāja un tiesāja tikai 1979.gadā, piespriežot nāvessodu.

Oficiālā Lokotas bende Antoņina Makarova; attēlā labajā pusē - Lokotas cietuma ēka.

Lokotas Republikā tika izveidota jauna krievu politiskā partija, kam pēc kara vajadzēja kļūt par brīvās Krievijas valdības kodolu. 1941.gada novembra beigās Konstantīns Voskoboiņiks publiskoja Tautas sociālistiskās partijas “Vikings” (Vitjaz) manifestu. Tajā teikts, ka partija savulaik nelegāli radīta Staļina lēģeros un gatava uzņemties atbildību par Krievijas nākotni, dibinot valdību, kas spētu nodrošināt mieru, kārtību un apstākļus valsts uzplaukumam. Tikai brīvs darbs, privātās iniciatīvas atbalstīts valsts kapitālisms un iedzīvotāju pilsoniskā drosme var būt jaunās Krievijas valsts iekārtas pamatā. Jau 1941.gada decembrī tika izveidotas pirmās partijas nodaļas, tās atbalstītāju skaits sniedzās simtos.

Tautas sociālistiskās partijas “Vikings” simbolika un Manifests,
ko parakstījis Inženieris Zeme (Voskoboiņika partijas pseidonīms).

Partijas mērķis bija komunistiskās un kolhozu iekārtas likvidēšana Krievijā. Katram zemniekam tika solīts piešķirt mūža lietošanā 10 hektārus aramzemes, bet ikvienam Krievijas pilsonim arī piemājas zemesgabalu 1 hektāra lielumā un nelielu meža pleķīti kokmateriāliem mājokļa būvniecībai. Visiem spēkiem bija veicināma privātā iniciatīva, ražošana un amatniecība. Tiem boļševiku partijas ierindas biedriem, kas “nav ņirgājušies par tautu”, tāpat komunistiem, kas būs ar ieročiem rokās cīnījušies pret Staļina režīmu, tika solīta pilnīga amnestija. 1943.gadā B.Kaminskis partiju reorganizēja par Krievijas Nacionālsociālistisko darba partiju. Tā turpināja darboties līdz pat Lokotas Republikas likvidēšanai.

Lokotas pašpārvaldes un Tautas sociālistiskās partijas laikraksts “Tautas Balss”.

Labus panākumus Lokotas pašpārvalde guva sociāli ekonomiskajā jomā. Apgabalā tika likvidēta kolhozu iekārta, kolektivizācijas gaitā zemniekiem atņemtā zeme atdota to īpašniekiem, zudušās mantas vērtība kompensēta. Saskaņā ar pašpārvaldes rīkojumu, sadalot bijušo kolhozu mantu, tā vispirms bija nododama bijušajiem īpašniekiem, tad no padomju partizānu terora cietušajiem. Atdoti tika arī citi padomju varas nacionalizētie īpašumi, atļauta ievērojama uzņēmējdarbības brīvība. Tas viss veicināja strauju apgabala ekonomikas uzplaukumu un iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugumu.

Vācu propagandas plakāti aicina krievu zemniekus atgūt un apstrādāt savu tēvutēvu zemi. Uz plakātiem uzraksti: “Vācija atbrīvoja tevi no boļševisma. Tagad ķeries pie savas dzimtenes atjaunošanas!” un “Jaunā zemes kārtība ir darbu mīloša zemnieka labklājības pamats!”

Tika atjaunoti un no jauna atvērti daudzi lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumi, atjaunotas boļševiku laikā sagrautās baznīcas. Apgabalā darbojās deviņas slimnīcas un 37 ambulances, 345 vispārizglītojošās skolas un trīs bāreņu nami, tika atvērts K.P.Voskoboiņika vārdā nosauktais Lokotas dramatiskais teātris, bet Dmitrovas pilsētas teātrī iestudēja pat baleta izrādes. Iznāca avīze “Tautas Balss” (“Голос народа”). Daudzi apgabala iedzīvotāji, kas dzimuši padomju varas gados, šādu brīvu dzīvi nekad nebija pieredzējuši. Ne velti arhīvu ziņas sniedz ziņas par apgabalā esošo padomju diversantu (partizānu) masveida dezertēšanas gadījumiem, lai pievienotos Lokotas Tautas milicijai.

Lokotas Republikā uzplauka no padomju ideoloģijas žņaugiem brīva
krievu kultūra, izglītība un tautas daiļamatniecība.

“Nodevēju” panākumi Maskavas boļševikiem bija kā dadzis acī. NKVD tika dots uzdevums nogalināt republikas līderi Voskoboiņiku. Naktī uz 1942.gada 8.janvāri NKVD diversantu vienība Aleksandra Saburova vadībā uzbruka virsbirģermeistara dzīves vietai, kurā atradās arī Lokotas milicijas kazarmas. Neraugoties uz uzbrukuma pēkšņumu, miliči sīksti aizstāvējās un diversantiem neizdevās ēku sagrābt. Saprotot, ka īstais uzbrukuma mērķis ir viņš, un nevēloties vēl vairāk pakļaut briesmām milicijas darbiniekus, Voskoboiņiks izgāja uz ēkas lieveņa un tika sašauts vēderā. Redzot viņu pakrītam, diversanti atkāpās. No Orlas atbraukušie vācu ārsti nespēja glābt virsbirģermeistera dzīvību.

Bijusī tehnikuma ēka, kur Lokotas republikas laikā atradās Tautas milicijas kazarmas (mūsdienu foto). Uz šīs ēkas lieveņa tika nogalināts Lokotas virsbirģermeistars Konstantīns Voskoboiņiks.

Pēc Voskoboiņika nāves par Republikas vadītāju kļuva Broņislavs Kaminskis. Kā vienu no galvenajiem pašpārvaldes uzdevumiem viņš noteica republikas aizstāvēšanu no NKVD diversantu uzbrukumiem. Strauji tika kāpināts pašaizsardzības vienību skaitliskais sastāvs, kas pusgada laikā izauga no 200 līdz 1600 kaujiniekiem. Diversantu apkarošana notika sadarbībā ar vācu pavēlniecību, kas šai operācijai deva nosaukumu Die Aktion Kaminsky. Vācu vadība augstu novērtēja Kaminski, savā ziņojumā norādot uz viņa solījumu savas bruņotās vienības izmantot tikai militāriem uzdevumiem nevis politisku mērķu sasniegšanai. Kaminskis tika vērtēts kā ļoti noderīgs Krievijas reorganizācijai nākotnē.

Broņislavs Kaminskis ar vācu sabiedrotajiem apspriež pretpartizānu operācijas plānu.

Pamazām Lokotas pašaizsardzības vienības izauga par Krievijas Atbrīvošanas tautas armiju (Русская освободительная народная армия) jeb RONA (vēl par RONA lasiet ŠEIT). Tajā bija 15 kājnieku bataljoni, tanku bataljons, artilērijas divizions, motorizētā iznīcinātāju rota, sapieru un sardzes bataljoni. Kopējais karavīru skaits - 20 000 cilvēku. RONA karavīri bija ekipēti ar strēlnieku ieročiem, tostarp automātiem un ložmetējiem, vienības rīcībā atradās 36 lauka lielgabali, 15 mīnmetēji, 15 tanki, 20 kravas auto. Ieročus un uniformu RONA saņēma no vāciešiem, bet apgādi ar proviantu apmaksāja republikas budžets. Pie katra no RONA bataljoniem bija piekomandēts vācu sakaru virsnieks.

RONA vienības plecu uzšuve; labajā pusē - RONA karavīri nodod zvērestu.

Lokotas Republikas teritorijā bija izvietotas arī vācu militārās daļas, kā arī 102.ungāru kājnieku divīzija, kas palīdzēja RONA cīņā ar padomju diversantiem. Lai gan militārajās operācijās RONA darbojās vācu pavēlniecības vadībā, tomēr citādi tā bija neatkarīga militāra vienība, kuras iekšējās lietās vācieši nejaucās. Par RONA neatkarīgo stāju liecina kāds notikums, kad pēc Broņislava Kaminska personīga rīkojuma par marodierismu un vietējā dzirnavnieka noslepkavošanu tika notiesāti divi ungāru karavīri. Neraugoties uz vācu pavēlniecības prasību ungārus atbrīvot, vainīgie tika publiski sodīti ar nāvi.

RONA karavīri un bruņutehnika sava komandiera Broņislava Kaminska (attēlā labajā pusē) vadībā.

RONA piedalījās daudzās militārās operācijās pret padomju diversantiem, kas regulāri uzbruka ne vien vāciešiem un RONA vienībām, bet arī apgabala civiliedzīvotājiem. Vācu aizmugures drošības spēki ziņojumā armiju grupas “Centrs” pavēlniecībai norāda, ka Lokotas Republikas teritorijā partizāni praktizē teroru pret mierīgajiem iedzīvotājiem, kas nav novērots nekur citur okupētajās teritorijās, kur partizānu kustība ir aktīva. Fiksēta virkne gadījumu, kad padomju diversanti masveidā noslepkavojuši mierīgos iedzīvotājus. Tas tikai vairoja iedzīvotāju naidu pret padomju varu. Savukārt tie, kas nevēlējās sadarboties ar vāciešiem, bet negaidīja arī padomju varas atgriešanos, aizgāja mežos un izveidoja tā sauktās “mežonīgo” partizānu vienības, kas cīnījās gan ar vāciešiem, gan padomju diversantiem.

Lokotas pašaizsardzības spēku vīri, vēlākie RONA karavīri, partizānu apkarošanas operācijā.

Tuvojoties Sarkanajai Armijai, RONA Broņislava Kaminska vadībā kopā ar vāciešiem 1943.gada augustā devās uz Ļepeļu Vitebskas apgabalā Baltkrievijā. Reizē ar karavīriem evakuējās 30 000 Lokotas apgabala civiliedzīvotāju, kas nevēlējās vēlreiz nonākt zem padomju varas jūga. Jaunajā dzīvesvietā atbraucēji pēc Lokotas parauga nodibināja “Ļepeļas Republiku”. RONA ar padomju diversantiem Baltkrievijas teritorijā cīnījās līdz pat 1944.gada vasarai, kad tika reorganizēta par 29.SS grenadieru divīziju (29.Waffen-Grenadier-Division der SS “RONA”) un nosūtīta uz Varšavu Polijā.

Ļepeļas Republikas virsbirģermeistara Broņislava Kaminska parakstīta pavēle
par palīdzību NKVD represēto apgabala iedzīvotāju ģimenēm.

Kad 1943.gada 5.septembrī Sarkanās Armijas daļas ieņēma Lokotu, daļa vietējo aizgāja mežos, lai turpināja cīņu pret Staļina diktatūru. Pretpadomju cīņa Brjanskas un Orlas apgabalos, līdzīgi kā Baltijas valstīs un Rietumukrainā, turpinājās līdz pat 1952.gadam. Bijušajam policijas darbiniekam Nikolajam Kozinam izdevās apvienot mežos klīstošās atsevišķās partizānu grupas un izveidot vienotu spēcīgu “Zaļo partizānu” (mežabrāļu) armiju. Vairums partizānu nebija dienējuši ne RONA, ne vācu Austrumu bataljonos vai policijā. Tie bija parasti Lokotas Republikas iedzīvotāji, kuri padomju varu ienīda tikpat stipri kā nacistus. Partizāni cerēja uz Rietumvalstu palīdzību un jaunu karu ar PSRS, taču velti.

Partizānu vienība (attēls nav uzņemts Lokotas apkārtnē, tam ir ilustrējoša nozīme).

Partizāni cīnījās ar NKVD Iekšējā karaspēka, milicijas un čekas vienībām, īstenoja soda akcijas pret kompartijas un padomju iestāžu darbiniekiem, kolhozu aktīvistiem un citiem padomju varas piekritējiem. Liela daļa vietējo iedzīvotāju atbalstīja partizānus, jo lielu sašutumu bija izraisījusi padomju iestāžu īstenotā labības konfiskācija zemniekiem pēckara bada apstākļos. Kozina vīri ielauzās ciemos, uzlauza konfiscētās labības noliktavas un atdeva nolaupīto atpakaļ īpašniekiem. Vienlaikus tika sodīti noķertie labības inspektori un ciemu vecākie, kas bija izrādījuši pārāk lielu iniciatīvu labības konfiscēšanā. Par šiem reidiem čeka vēlāk atriebās gan partizānu tuviniekiem, gan zemniekiem, kas bija uzdrošinājušies sev nolaupīto paņemt atpakaļ. Visi nonāca Sibīrijas lēģeros.

Partizāni slēpnī (attēls nav uzņemts Lokotas apkārtnē, tam ir ilustrējoša nozīme).

Diemžēl provokatoru un nodevēju dēļ čekai izdevās partizānu kustību sašķelt, bet pēc tam iznīcināt. Pēdējā Lokotas partizānu kauja notika 1951.gada decembrī. Sapnis par brīvu un taisnīgu Krieviju bija izsapņots. Diemžēl tas nav piepildījies vēl šodien. Putina Krievijā Lokotas iedzīvotājus joprojām dēvē par Dzimtenes nodevējiem. 2006.gada jūnijā laikraksts “Parlamenta Avīze” (“Парламентская газета”) publicēja rakstu “Lokotas alternartīva”. Publikācija izraisīja Krievijas Federācijas padomes dusmas. Raksts tika novērtēts kā “ņirgāšanās par tiem, kas krituši cīņā ar fašismu”, pieprasīta avīzes galvenā redaktora atbrīvošana no darba. Valstī, kur Staļina noziegumi tiek nevis nosodīti, bet cildināti, jebkura norāde, ka ne visi cilvēki PSRS bija sajūsmā par padomju varu, spēj izraisīt vienīgi naidu.

Zujeva republika

Par Zujeva republiku dēvēja vecticībnieku ciemu apvienību Polockas pilsētas apkārtnē Baltkrievijā, kur Otrā Pasaules kara gados bija izveidota vietējā pašpārvalde. Nosaukumu “republika” ieguva no tās līdera Mihaila Zujeva vārda. Pašpārvaldes “galvaspilsēta” atradās Zaskorku ciemā, kur dzīvoja arī pats Zujevs. Zujevu ģimene bija daudz cietusi no padomju varas - abi viņa dēli atradās Sibīrijas nometnēs, bet viņš pats tikai 1940.gadā bija atgriezies no ieslodzījuma vietām, kur kopumā pavadīja astoņus gadus par “pretpadomju aģitāciju”, bet patiesībā par savu nelokāmo kristīgo nostāju.

Vajāšanu dēļ vecticībnieki savus ciemus būvēja nomaļās, grūti pieejamās vietās
(no Zujeva republikas nav saglabājušās fotogrāfijas, tāpēc visiem attēliem ir tikai ilustrējoša nozīme).

Zaskorku vecticībnieku ciems mežu un purvu ieskauts atradās tālu no satiksmes ceļiem. Kopienu vienoja kopēja ticība un gadu desmitiem ilga vajāšanu pieredze gan no valsts, gan Pareizticīgo Baznīcas puses. Sākoties karam, padomju varas pārstāvji pameta Zaskorkus, bet vācieši līdz ciemam vēl nebija atnākuši. Varas vakuuma apstākļos ciema iedzīvotāji nolēma par stārastu ievēlēt kādu cienījamu pilsoni, kurš būtu gatavs uzņemties “varas slogu”. Tas izrādījās no padomju represijām daudz cietušais Mihails Zujevs, kuram ciema ļaudis piešķīra visas varas pilnvaras Zaskorku ciemā.

Zujevs izdalīja kolhoza zemi ciema iedzīvotājiem, atjaunoja padomju varas izpostīto vecticībnieku baznīcu. Ciema aizsardzībai tika izveidota pašaizsardzības vienība, kurā iesaistījās pāri par 300 cilvēkiem, tostarp sievietes. Pastāvīgā kaujas gatavībā atradās ap 100 brīvprātīgo. Zemnieki bija apmierināti ar Zujeva valdīšanu un gribēja dzīvot klusu, mierīgu dzīvi, priecājoties par atgūto zemi un ticības brīvību. Vajāšanu dēļ vecticībnieki vienmēr bijuši spiesti dzīvot maksimālas pašizolācijas apstākļos tālu no civilizācijas. Tomēr Zujevs saprata, ka agri vai vēlu karš nonāks arī līdz Zaskorkiem.

Pēc boļševiku padzīšanas vecticībnieki atkal varēja brīvi piekopt ticību (attēlam ir ilustrējoša nozīme).

Vācieši līdz nomaļajam ciemam tā arī nebija nonākuši, kad mežos sāka parādīties tā sauktie partizāni, patiesībā labi sagatavotas NKVD diversiju grupas. 1941.gada novembrī Zaskorkos ieradās septiņi vīri ar ieročiem, paziņojot, ka turpmāk te būs viņu bāze. Viesi arī pieprasīja apgādāt viņus ar pārtiku. Vienā no atnācējiem Zujevs pazina kādu īpaši nežēlīgu NKVD darbinieku. Uzklājis atnācējiem galdu, Zujevs devās apspriesties ar ciema vecajiem. Tika nolemts nelūgtos ciemiņus nogalināt, bet ieročus paslēpt.

Diemžēl tas nelīdzēja. Pēc kāda laika ciemā atkal parādījās bruņoti ļaudis, pieprasot maizi un gaļu. Zujevs prasīto iedeva, bet lūdza nekad vairs uz viņa ciemu nenākt. Taču viesi ieradās atkal. Šoreiz “ciemiņus” sagaidīja šautenēm bruņoti ciema iedzīvotāji un partizāniem nācās mukt. Naktī viņi mēģināja vēlreiz, taču Zujevs ciemam visapkārt bija nostādījis bruņotu sardzi. Sadūrušies ar negaidīti spēcīgu pretestību, partizāni ar kaunu atkāpās. Nākamo nedēļu laikā ciema ļaudīm vēl vairākas reizes nācās atvairīt padomju diversantu uzbrukumus. Zujevs saprata, ka “partizāni” viņus mierā neliks.

Drīz vien Zaskorkos ieradās kaimiņu vecticībnieku ciemu pārstāvji un lūdza arī viņu ciemus pievienot Zujeva “republikai”. Nu Zujeva aizsardzībā atradās vairāk nekā 3000 cilvēku. Katrā ciemā tika organizēta pašaizsardzības vienība, izveidota novērošanas un agrīnās brīdināšanas sistēma. Vienības bija bruņotas ar partizāniem atņemtajiem ieročiem. Apkārt ciemiem izveidoja slēpņus, notika regulāras nakts dežūras. Līdz 1941.gada decembrim Zujeva republikai 15 reizes nācās iesaistīties cīņā ar padomju diversantu grupām. Taču decembra vidū radās liela problēma - sāka pietrūkt munīcija.

Atbrīvotajos krievu ciemos tika veidotas pašaizsardzības vienības (attēlam ir ilustrējoša nozīme).

Gada nogalē Zujevs devās uz Polocku pie pilsētas vācu komandanta pulkveža fon Nikiša, lai prasītu ieročus un munīciju cīņai ar partizāniem. Pretēji instrukcijām, pulkvedis pavēlēja izsniegt Zujevam 50 šautenes un munīciju. Automātus gan nedeva, taču Zujevs no Polockā dislocētajiem ungāru karavīriem pret pārtiku iemainīja četrus padomju tipa ložmetējus. Viņš arī apsolīja turpmāk apgādāt vāciešus ar proviantu un nepieļaut padomju partizānu darbību sev uzticētajā teritorijā. Apmaiņā pret to vācu okupācijas iestādes atzina Zujeva amata pilnvaras un viņa “republikas” faktisku autonomiju.

Iegūstot ieročus un munīciju, pašaizsardzības vienības tika pārdēvētas par armiju. Disciplīna tajā bija dzelžaina - par pārkāpumiem varēja nokļūt aukstā pagrabā pie maizes un ūdens, tika praktizēta arī noziegušos karavīru pēršana. Par ļoti nopietniem pārkāpumiem vainīgo tiesāja ciemu vecajo padome, kas varēja piespriest pat nāvessodu. Vēl vairāki vecticībnieku ciemi lūdza Zujeva aizsardzību pret nemitīgajiem partizānu apmeklējumiem. Tā Zujeva republikas robežas kļuva vēl plašākas.

Pašaizsardzības vienību karavīri nāca no pašu ciema ļaužu vidus (attēlam ir ilustrējoša nozīme).

1942.gada sākumā Zujeva armija veica vairākus reidus kaimiņu ciemos, padzenot no tiem boļševiku diversantus. Pēc abvēra virsnieka Dmitrija Karova stāstītā, katru ciemu apjoza ar dzeloņdrāšu žogu, bet pie ieejas vārtiem izbūvēja bunkuru, kurā dežurēja bruņots sargs. Apkārt ciemiem ierīkoja slēpņus, starp kuriem sakarus uzturēja zēni - ziņneši. Pēc smagiem zaudējumiem vairākās kaujās padomju diversanti nolēma Zujeva republiku vairs netraucēt. Zujevs savukārt izlikās neredzam partizānu darbību kaimiņu rajonos, atsakoties piešķirt vāciešiem savus vīrus to rīkotajās pretpartizānu akcijās.

Tomēr 1942.gadā gadījās divi notikumi, kas varēja beigties ar nopietnu konfliktu starp Zujevu un vācu okupācijas iestādēm. Maijā Zaskorkos ieradās igauņu policijas bataljons, kurš šajā rajonā piedalījās pretpartizānu operācijā. Zujevs paziņoja bataljona komandierim, ka viņa kontrolētajā rajonā partizānu nav, tāpēc igauņiem ciemā nav ko meklēt. Ja policisti mēģinās ieiet kādā no republikas ciemiem ar varu, viņus sagaida bruņota pretestība. Igauņu bataljonam nācās pamest Zujeva republiku.

Vasarā gadījās daudz nopietnāks incidents. Polockā bija iecelts jauns komandants, kurš no apkārtnes ciemu vecākajiem pieprasīja pārtikas piegāžu apjoma palielināšanu un nesaudzīgu cīņu ar partizāniem, pretējā gadījumā piedraudot ciemus nodedzināt, bet to iedzīvotājus deportēt uz Vāciju. Kaut Zujeva republika punktuāli izpildīja visas saistības, pārliecības, ka viņus liks mierā, nebija. Augusta beigās ziņnesis Zujevam ziņoja, ka ciemam tuvojas vācu nodevu ievācēju vienība. Tika izziņota trauksme. Zujevs pats izgāja vienībai pretī un parādīja tās komandierim Polockas komandantūras izdotas kvītis par visu saistību izpildi. Vienlaikus tika nodemonstrēts Zujeva armijas spēks, no mīnmetēja izšaujot brīdinājuma zalvi. Vācieši devās atpakaļ uz Polocku tukšām rokām.

Kontakti ar vācu vienībām ciemu vecākajiem varēja beigties dažādi (attēlam ir ilustrējoša nozīme).

Divas dienas vecticībnieki gaidīja vācu atriebības akciju. Taču karaspēka vietā Zaskorkos ieradās Polockas komandanta sūtnis, piedāvājot mieru. Zujeva ciemiem pārtikas nodevas palielinātas netikšot, taču viņiem vajadzēs nodrošināt drošību uz ceļiem un partizānu neielaišanu savā teritorijā. Zujevs noteikumiem piekrita. Šāda vācu attieksmes maiņa izskaidrojama ar to, ka vietējo specifiku zinošie komandanta kolēģi bija viņam paskaidrojuši - ja uz Zujeva republiku tiks sūtīta soda ekspedīcija, rajonā parādīsies vēl viena partizānu vienība spējīga komandiera vadībā.

Taču citādi vāciešu un Zujeva attiecībās valdīja mierīga līdzāspastāvēšana. Zujeva ciemi apgādāja vāciešus ar maizi, gaļu, pienu, sviestu, vilnu, malku, bet viņa armija nodrošināja mieru un kārtību republikas teritorijā. Vācieši savukārt nejaucās republikas iekšējās lietās, tās atstājot pašu vecticībnieku ziņā. Vienīgais līguma punkts, kuru Zujevs nepildīja, bija pienākums sagūstītos partizānus izdot vāciešiem. Visā republikas pastāvēšanas laikā vācu iestādēm netika izdots neviens cilvēks. Viņu likteni izlēma ciemu vecajie - kādu nošāva, kādu atlaida, bet daudzi pievienojās Zujevam.

Vecticībnieku un vāciešu mierīgas līdzāspastāvēšanas politika (attēlam ir ilustrējoša nozīme).

1943.gadā spiediens uz vecticībnieku republiku pieauga gan no vācu iestāžu, gan padomju diversantu puses. Vācieši pieprasīja nodevās vairāk pārtikas un pirmo reizi arī cilvēkus darbam Vācijā. Savukārt padomju diversantu nelielās vienības bija apvienojušies milzīgās partizānu apvienībās. Lidmašīnas no “Lielās zemes” tos regulāri apgādāja ar ieročiem, munīciju, medikamentiem. Zujevs bija spiests sākt sarunas ar partizāniem, apgādāt tos ar pārtiku un sniedzot sīkus pakalpojumus, vienlaikus cenšoties pierunāt atturēties no bruņotām akcijām viņa pārvaldītajā teritorijā.

1944.gada pavasarī Zujevu izsauca uz Polocku, kur svinīgā gaisotnē viņam tika pasniegts jau ceturtais vācu apbalvojums. Pilsētas komandants piedāvāja Zujevam krietni lielāku atbildības rajonu nekā līdz tam, un ārkārtējas varas pilnvaras, bet viņa armijai ieročus, ložmetējus un pat vieglo artilēriju. Karavīriem tikšot izsniegtas vācu uniformas ar krievu armijas uzplečiem. Pateicies par parādīto uzticību, Zujevs priekšlikumu noraidīja, jo nešaubījās, ka Sarkanā Armija drīz atgriezīsies Baltkrievijā.

Tomēr palikt boļševiku kontrolētajā teritorijā Zujevs arī negribēja. Staļina režīma apstākļos viņa liktenis bija skaidrs - nāve kā “Dzimtenes nodevējam”. Zujevs sāka gatavoties aiziešanai - tika sagatavoti pajūgi, pārtika ceļam, zirgi, ieroči. 1944.gada vasarā Zujeva vīri devās prom no Zaskorku ciema. Kopā ar viņiem aizgāja ap 2000 vietējo iedzīvotāju. Pametot dzimtās vietas, cilvēki raudāja. Pajūgos tika vests pats vērtīgākais - senās vecticībnieku grāmatas un ikonas. Poltavā viņiem pievienojās pilsētas komandants ar savu vienību, jo tikai Zujeva cilvēki varēja tos izvest no aplenkuma. Izcīnot vairākas kaujas ar partizāniem, grupai izdevās nokļūt Polijā, bet pēc tam Austrumprūsijā, kur vienību izformēja.

Tuvojoties Sarkanajai Armijai, arī cilvēki Krievijā un Baltkrievijā bija spiesti doties bēgļu gaitās,
lai atkal nenonāktu Staļina režīma važās (attēlam ir ilustrējoša nozīme).

Daļa vecticībnieku tomēr palika dzimtajā pusē, kur sāka partizānu cīņu pret Sarkano Armiju un padomju varas iestādēm. Šim nolūkam vācieši jau iepriekš bija viņus apgādājušas ar ieročiem un pārtiku. Vecticībnieku partizānu grupas Poltavas apkārtnes mežos cīnījās līdz pat 1947.gadam. Apmēram 200 Zujeva armijas karavīru nokļuva padomju gūstā un tika notiesāti ar 5 līdz 25 gadu ieslodzījumu Sibīrijas lēģeros. Savukārt Rietumos nokļuvušie 1946.gadā no Hamburgas ar kuģi izbrauca uz Dienvidameriku, kur Bolīvijā Santakrusas apvidū vēl šodien kompakti dzīvo lielas vecticībnieku kopienas. Daļa no aizbraucējiem 60.gados pārcēlās uz dzīvi ASV.

Pats Zujevs un daļa viņa līdzstrādnieku pievienojās ģenerāļa Vlasova Krievijas Atbrīvošanas armijai ROA (par ROA vairāk lasiet ŠEIT), kur ieguva podporučika (leitnanta - Red.) dienesta pakāpi. Saviem cīņu biedriem viņš ne reizi vien stāstīja, ka plāno atgriezties dzimtenē, lai turpinātu cīņu ar boļševikiem. 1945.gadā viņš to arī izdarīja, cerot izveidot plašu pretpadomju pagrīdes organizāciju, taču pazuda bez vēsts. Visticamāk, Mihails Zujevs tika sagūstīts un gāja bojā kādā no čekas cietumiem.

****

Vēsturei zināmi vēl vairāki neatkarīgi krievu valstiskie veidojumi Otrā Pasaules kara laikā. Viens no tādiem bija tā sauktā Rosono partizānu republika, kas 1942. - 1943.gadā pastāvēja uz Krievijas Kaļiņinas apgabala Indricas rajona un Baltkrievijas Vitebskas apgabala Rosono rajona robežas. Republikas sastāvā ietilpa 20 ciemi ar 15 000 iedzīvotāju, tās “armijā” dienēja ap tūkstoti karavīru. Valdošā ideoloģija bija nedaudz anarhistiska - “krievu sociālisms bez nacistiem un staļinistiem”. Ap 90% Rosono republikas iedzīvotāju bija dažādu armiju dezertieri - ielenkumā palikušie Sarkanās Armijas karavīri, vācu palīgpolicijas vienību locekļi, republikas pusē pārgājušie padomju partizāni. Tā kā Rosono republika nepakļāvās nekādai kontrolei, 1943.gada februārī - martā daudzus tās ciemus vācieši likvidēja pretpartizānu operācijas “Ziemas burvība” (Winterzauber) laikā. Atlikušie Rosono partizāni mēģināja savu teritoriju paplašināt, uzbrūkot padomju diversantu kontrolētajiem ciemiem, taču 1943.gada augustā padomju aviācijas un NKVD diversantu uzbrukumā tika pilnībā iznīcināti.

Rosono partizānu republikas kaujinieki.

Bija arī citi līdzīgi valstiski veidojumi, piemēram, Petuhova republika pie Vitebskas vai Volnova republika, kas nepakļāvās ne vāciešiem, ne komunistiem. Taču padomju vara nepieļāva pat domu par kāda “trešā ceļa” iespējamību un nekas nav mainījies arī mūsdienu Krievijā. Valstī, kur “padomju tautas varonīgā uzvara” pacelta kulta statusā, cilvēki, kas cīnījās pret padomju varu, tiek vērtēti kā “tautas nodevēji”. Viņu patiesā motivācija nevienu neinteresē. Taču viņi  tikai gribēja mierīgi audzināt bērnus un kopt savu zemi, nebaidoties no varas žņaugiem un represijām. Kamēr Krievijā valdīs eksčekista Putina režīms un tā impēriskā ideoloģija, uz reabilitāciju šiem cilvēkiem nav ko cerēt.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2018/08/06/neatkarigas-krievu-valstinas-otraja-pasaules-kara/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.