Deprecated: Function set_magic_quotes_runtime() is deprecated in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-settings.php on line 18

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_lvl() should be compatible with Walker::start_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_lvl() should be compatible with Walker::end_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_el() should be compatible with Walker::start_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_el() should be compatible with Walker::end_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method GoogleSitemapGeneratorLoader::Enable() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/plugin.php on line 339
Pētera Sproģa krustaceļš nedēļas garumā | Laikmeta zīmes

Pētera Sproģa krustaceļš nedēļas garumā

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 09-07-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu


Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method SimilarPosts::execute() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/post-plugin-library/common_functions.php on line 586

Strict Standards: Non-static method SimilarPosts::check_post_plugin_library() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/similar-posts/similar-posts.php on line 57

2018.gada 18.jūnijā Latvijas politisko vidi satricināja negaidīts notikums - par iesaistīšanos politikā paziņoja bijušais baptistu bīskaps Pēteris Sproģis. Šis fakts neradītu tik lielu ažiotāžu, ja bīskaps emeritus savu politisko karjeru nebūtu paredzējis saistīt ar par prokrievisku uzskatīto partiju “Saskaņa”. Sproģis ar pirmo numuru bija iekļauts ne vien “Saskaņas” Vidzemes vēlēšanu sarakstā, bet tika virzīts arī valsts prezidenta amatam. Sabiedrībā šāds garīdznieka solis izraisīja plašu rezonansi. Vieni nosodīja Sproģa lēmumu, citi gluži pretēji - uzskatīja, ka viņš varētu būt tikpat cienījams prezidents kā Vaira Vīķe-Freiberga. Taču drīz vien cilvēkus pārsteidza jauna ziņa - 27.jūnijā, savā 45 gadu dzīves jubilejā Pēteris Sproģis sociālajos tīklos pēkšņi atsauca savu kandidatūru kā prezidenta amatam, tā vēlēšanām vispār. Lieki teikt, ka daudzi - gan Sproģa atbalstītāji, gan kritiķi - jutās vīlušies un piemuļķoti. Kas īsti bija noticis?

Pētera Sproģa paziņojums par iesaistīšanos politikā bija pārsteigums visiem, pat viņa ticības brāļiem. Vēl tikai pirms dažām dienām jaunā baptistu bīskapa Kaspara Šterna inaugurācijas dievkalpojumā Sproģis savu amata pēcteci nodēvēja par labu draugu un uzticamu darbabiedru, ne ar pušplēstu vārdu neminēdams, ka pavisam drīz “draugs un darbabiedrs” tiks nostādīts gauži neapskaužamā situācijā. Sproģa it kā privātais lēmums radīja uzskatu šķelšanos gan pašu baptistu vidū, gan krietni pabojāja šīs konfesijas tēlu sabiedrības acīs, brīžam izraisot pat gluži naidīgu reakciju. Bijušā bīskapa izvēli par kļūdu uzskatīja gan daudzi baptistu garīdznieki un laji, tostarp Sproģa bijušie teoloģijas pasniedzēji un garīgās autoritātes, gan liela daļa latviešu tautas. Kaislības sita tik augstu vilni, ka LBDS Padome bija spiesta īpašā paziņojumā publiski norobežoties no Sproģa politiskajām aktivitātēm.

Atteikšanos kandidēt uz kārtējo termiņu bīskapa amatā Sproģis pamatoja ar 12 bīskapa amatā pavadīto gadu laikā izveidojušos rutīnu un vēlmi nedaudz sakārtot savu iekšējo pasauli. Par iesaistīšanos politikā gan netika bilsts ne vārda. Tiesa, laikrakstā “Dienas Bizness” 5.jūnijā publicētajai intervijai ar Sproģi tomēr būtu vajadzējis bijušā bīskapa kolēģus darīt uzmanīgus. Tajā Sproģis dalījās pārdomās par Latvijas politiku un iespējamo valsts nākotni, paužot arī vairākas visai diskutablas idejas. Pats viņš gan apgalvo, ka tobrīd vēl nav domājis par iesaistīšanos politikā. Daudzi šim apgalvojumam netic. Var jau būt, ka ideja virzīt Sproģi par prezidenta kandidātu Ušakovam un Urbanovičam radās tikai pēc intervijas izlasīšanas, saskatot dažu bīskapa ideju tuvību “Saskaņas” politiskajām nostādnēm. Tomēr aizdomāties liek fakts, ka intervijai ar Sproģi sekoja virkne interviju ar citiem cilvēkiem, kas vēlāk izrādījās “Saskaņas” vēlēšanu sarakstos. Nejauša sakritība? Maz ticams.

Kristiešu, tostarp garīdznieku darbošanās politikā Latvijā nevienu vairs nepārsteidz. Arī Sproģim kā demokrātiskas valsts pilsonim ir visas tiesības to darīt. Ja emeritētais bīskaps būtu izvēlējies citu partiju, visticamāk, tik lielu rezonansi viņa lēmums neizpelnītos. Ļaužu sašutumu izraisīja tieši sadarbība ar partiju “Saskaņa”, kas latviskajā vidē tiek uzskatīta par prokrievisku. Atbalsts faktiskai divvalodībai, Latvijas okupācijas fakta ilgstošā neatzīšana, sadarbības līgums ar Putina partiju “Vienotā Krievija” un Ķīnas Komunistisko partiju, nevēlēšanās Krimas aneksiju nosaukt par Krievijas agresiju un daudzas citas lietas ir neglābjami sagandējušas šīs partijas tēlu latviešu acīs. Jebkuru sadarbību ar šo politisko spēku, lai kā viņi sevi šobrīd pozicionētu, vairums latviešu vērtē kā nodevību.

Gata Šļūkas karikatūra.

Acīmredzot, Sproģis sabiedrības spiedienu neizturēja, kaut ticamāk, ka to neizturēja viņa ģimene. Piedzīvot, ka tavi darbabiedri, draudžu locekļi, skolotāji un garīgās autoritātes pēkšņi sauc tevi par nodevēju, būtu smags pārbaudījums ikvienam. Savā “grēksūdzē” sociālajā tīklā “Facebook” Sproģis raksta: “Mana sieva, dzirdot apkārtējo cilvēku viedokļus un bieži vien nosodījumu, baidās par to, ka cilvēki mani nekad vairs nesapratīs”. Tomēr, iesaistoties politikā, turklāt kopā ar partiju “Saskaņa”, ar šādu reakciju bija jārēķinās. Vēl 25.jūnijā tajā pašā rakstā “Nodevēja grēksūdze” Sproģis paziņoja, ka neskatoties uz visu, tomēr turpinās iesākto un kandidēs vēlēšanās. Taču pēc divām dienām… Šķiet, pēdējais piliens Pētera izturības kausā bija žurnāla “Ieva” asā vēršanās pret viņu, pārmetot “maldināšanu un negodprātīgu rīcību” un pat piedraudot ar KNAB izmeklēšanu par to, ka viņš pirms 13.jūnijā “Ievas” numurā publicētās intervijas nav brīdinājis žurnāla redakciju par savu jauno statusu.

Nav šaubu, ka iesaistīties politikā Sproģi mudināja vislabākie nodomi un cerība Latvijas politisko vidi padarīt godīgāku. Taču, būdams ideālists, Sproģis savās cerībās ir mazliet naivs un nesaprot, ka “Saskaņai” bijušā bīskapa autoritāte vajadzīga tikai kā izkārtne latviešu vēlētāju, tostarp kristiešu balsu iegūšanai. Šāda tendence vērojama arī publiskotajā “Saskaņas” iespējamās valdības sarakstā, kurā redzams neierasti daudz latviešu un ar partiju formāli nesaistītu cilvēku. Der arī atcerēties, ka Latvijā valsts prezidentam ir salīdzinoši maz pilnvaru un reizēm tikai reprezentatīvas funkcijas. Pat ja “Saskaņai” izdotos izveidot valdību un ievēlēt Sproģi par prezidentu, tik un tā valsts ārējo un iekšējo politiku noteiks Saeima, bet gan “Saskaņas” Saeimas frakcija, gan tās ministri valdībā ir pakļauti partijas disciplīnai, ko nosaka Ušakovs ar Urbanoviču. Tāpēc varētu gadīties, ka Sproģim nemaz nebūtu iespējas savas labās idejas īstenot, ja kāda no tām izrādītos pretrunā “Saskaņas” interesēm.

Gata Šļūkas karikatūra.

Taču ne tas vien dara bažīgus politikas vērotājus. Medijiem sniegtajās intervijās, publiskajās runās un rakstos sociālajos tīklos Sproģis paudis arī tādas idejas, kas rada daudzus jautājumus un pieprasa papildus paskaidrojumus. Viņš gan identificē virkni Latvijas politisko, sabiedrisko un saimniecisko problēmu un nosauc jomas, kurās steidzīgi būtu nepieciešamas pārmaiņas, taču nepasaka, kā to reāli izdarīt. Var jau būt, ka viņam ir redzējums, kā šīs lietas paveicamas, taču publiski viņš tās ieskicē tikai vispārēji. Turklāt vairākām Sproģa nosauktajām problēmām risinājumu līdz šim nav spējis atrast neviens. Ja viss būtu tik vienkārši, šie jautājumi jau sen būtu atrisināti. Savukārt daži Sproģa tomēr pieminētie risinājumi rada bažas, ka to dēļ Latvijai nāktos mainīt ģeopolitisko orientāciju.

Kādā no rakstiem Sproģis pauž: “Mans mērķis bija, ir un būs meklēt iespējamo izlīgumu sašķeltajā Latvijas sabiedrībā, lai varam veidot vienotu valsti, kurā visi cilvēki jūtas droši un neatstumti. Sabiedrības sašķeltība divās kopienās [..] nopietni vājina mūsu valsts izaugsmes iespējas”. Sproģim ir absolūta taisnība, tomēr jautājums paliek - vai maz iespējams vienot tos, kas nevēlas būt vienoti? Nenoliedzami, Latvijas politiskā elite ir pieļāvusi nopietnas kļūdas un izdarījusi nepiedodami maz sabiedrības integrācijai, tomēr arī pašu krievvalodīgo attieksme gan pret Latvijas valstiskumu, gan latviešu valodu, vēsturi un tradīcijām, īsti neliecina par vēlmi integrēties šajā valstī un kļūt par vienotu politisku nāciju kopā ar latviešiem, bet gan par tendenci saglabāt divkopienu sabiedrību de facto.

Māra Bišofa karikatūra.

Šķērslis integrācijai ir krievu kā lielas tautas domāšanas īpatnības, kas visu bijušo PSRS redz kā vienotu ģeopolitisku telpu. Tieši tāpēc krievu apziņā Latvijas valstiskums tiek uztverts citādāk nekā Vācijas, Francijas vai ASV valstiskums. Par to liecina arī fakts, ka ASV, Rietumeiropā un citur pasaulē dzīvojošie krievi nejūtas diskriminēti ne valodas ziņā, ne citās tiesībās, kamēr bijušajās PSRS republikās gandrīz visi tā jūtas, kaut patiesībā krievu tiesības kultūras un valodas ziņā šeit ir daudz plašākas. Ko gan prezidents Sproģis būtu varējis darīt, lai krievvalodīgie Latvijā justos “droši un neatstumti”? Realizēt pilsonības “0″ variantu, automātiski piešķirot Latvijas pilsonību visiem, kas vairāk nekā 25 gadu laikā nav vīžojuši naturalizēties? Piešķirt krievu valodai oficiālu statusu? Intervijas krievu plašsaziņas līdzekļiem sniegt tikai krievu valodā? Piedalīties 9.maija svinībās? Ko vēl Latvijas prezidentam vajadzētu darīt, lai ar “nemitīgi apbižoto” sindromu sirgstošie šeit justos labi?

Šodien nereti var dzirdēt, ka latviešus un krievus mākslīgi naidojot politiķi, kaut patiesībā nekādu domstarpību neesot. Diemžēl tā ir tikai ilūzija, kas darbojas, kamēr starpetniskās attiecības noris sadzīves līmenī, kopā ar kaimiņiem vai darbabiedriem strādājot, atpūšoties vai pārrunājot ikdienišķas lietas. Taču pamēģiniet aprunāties ar saviem krievu paziņām par Latvijas vēstures jautājumiem vai Krievijas īstenoto politiku. Jūs acumirklī ieraudzīsiet pilnīgu viedokļu un vērtību atšķirību. Šādas krievvalodīgo attieksmes veidošanos ietekmējusi gan padomju pagātne, gan atšķirīga informatīvā telpa, kas bieži vien ir naidīga mūsu valstij. Vai Pēteris Sproģis prezidenta amatā būtu spējis šajā jomā ko mainīt, nepiekāpjoties svarīgos valodas politikas un vēstures interpretācijas jautājumos?

Savā “grēksūdzē” Sproģis raksta: “Vienmēr esmu atzinis un turpinu atzīt Latvijas okupāciju. Es palieku pie tā, ka tikai latviešu valodai ir jābūt Latvijas valsts valodai”. Tajā pašā laikā viņš pauž arī šādu viedokli: “Latviešu valodu neapdraud dažas krievu privātās augstskolas, kurās studijas notiek krievu valodā”. Iespējams, ka tā, tomēr Latvijas likumdošana nosaka, ka mācību programmas svešvalodās iespējamas tikai kādā no ES valstu valodām. Krievu valoda tāda nav. Protams, likumus vienmēr iespējams mainīt, taču kādēļ? Ja reiz domājam par sabiedrības vienotību, tāda iespējama tikai visiem valsts pilsoņiem saprototies vienā - valsts valodā. Kādēļ tad veidot īpašas augstskolu programmas krievu valodā? Izņēmums varētu būt tā sauktais izglītības tūrisms, taču tad jāraugās, lai šajās studiju programmās patiešām studētu ārzemnieki nevis vietējie krievvalodīgie. Pretējā gadījumā šādas programmas nonāktu pretrunā centieniem integrēt sabiedrību uz vienas - latviešu valodas bāzes.

Māra Bišofa karikatūra.

Vēl kāds ne mazāk dīvains Sproģa priekšlikums: “Nevajag reformēt tikai krievu skolas, bet visas skolas. [..] Varbūt mācīsim visās skolās 60% valsts valodā un [..] pārejos 40% dažādās stratēģiski svarīgās svešvalodās? Angļu valoda būtu pašsaprotami, bet [..] dosim iespēju mācīties arī ķīniešu, arābu, hindi, japāņu un citas pieaugošās biznesa valodas”. Skolās patiešām būtu jāmāca vairākas svešvalodas, ne tikai ierastās angļu, franču, vācu un krievu. Taču noteikti ne uz latviešu valodas rēķina! Jau tagad daļas skolu beidzēju, tostarp pašu latviešu latviešu valodas līmenis ir zems, īpaši rakstu valoda. Vēl vairāk samazināt apmācību latviešu valodā būtu pilnīgi nepieņemami. To nevar nesaprast arī Sproģis, tāpēc ticamāk, ka bijušais bīskaps ar šo absurdo priekšlikumu drīzāk vēlējies paust savu negatīvo attieksmi pret krievu skolu iecerēto pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā.

Sabiedrību iespējams vienot uz kopīgu vērtību un kopīgas, visiem saprotamas valodas pamata. Nacionālās valstīs tā parasti ir pamatnācijas valoda. Sproģis arī pārmet latviešiem, ka tie par “krieviem” uzskata visus, kas saziņai lieto krievu valodu - ukraiņus, ebrejus, baltkrievus, moldāvus, poļus, kazahus. Taču tās ir tiešas padomju nacionālās politikas sekas, kas dažādu tautību cilvēkiem, ja tie nedzīvoja savās nacionālajās republikās, spieda runāt un mācīties tikai krieviski, padarot visus par “krieviem”. Latvijas valsts pienākums ir darīt visu, lai veicinātu šeit dzīvojošo mazākumtautu nacionālo pašapziņu, izraujot tos no mākslīgi uzspiestās krievvalodīgās vides. Diemžēl Latvijas krievu politiķu, tostarp partijas “Saskaņa” interesēs ir saglabāt “krievvalodīgos” kā vienotu etniski lingvistisku kopību. Tas liek jautāt - vai Sproģis prezidenta amatā būtu mudinājis ukraiņus, ebrejus, baltkrievus mācīties viņu dzimto valodu un sazināties tajā, bet ar pārējiem Latvijas iedzīvotājiem valsts valodā? Tā būtu norma jebkurā pasaules valstī, tikai Latvijā minoritātes nez kāpēc sazinās kaimiņvalsts valodā.

Viens no būtiskākajiem Sproģa priekšlikumiem kā intensificēt Latvijas ekonomiku, ir ciešu ekonomisko saišu veidošana ar Krieviju. Šāda ideja Latvijas uzņēmēju un atsevišķu politiķu vidū nav jaunums. Sproģis raksta: “Nav noslēpums, ka, par spīti sankcijām, Vācija, Francija, Somija un citas Eiropas valstis [..] sadarbojas ar Krieviju savstarpējā tirdzniecībā un investīciju projektos. Pat ja mums ir atšķirīgas vērtības, tas nenozīmē, ka nevaram ar krieviem strādāt kopā. [..] Mums vajadzētu [..] praktizēt attiecību uzlabošanu, nevis bojāšanu”. Kurš saprātīgs cilvēks gan būtu pret savstarpēji izdevīgu ekonomisko sadarbību ar Krieviju? Tomēr tas nedrīkst notikt uz mūsu nacionālo un demokrātijas vērtību rēķina. Un kā tad mazā Latvija līdz šim ir bojājusi attiecības ar vareno Krieviju? Iestājoties NATO? Varbūt Eiropas Savienībā? Paužot nosodošu viedokli par Krievijas agresiju Ukrainā? Piedodiet, bet tās ir mūsu suverēnās tiesības izvēlēties ģeopolitisko orientāciju, valsts drošības garantus, paust viedokli. Ja Kremlis to uzskata par “attiecību bojāšanu”, mēs tur neko nevaram darīt.

Māra Bišofa karikatūra.

Tāpēc jājautā - kā īsti Sproģis prezidenta amatā esot būtu uzlabojis attiecības ar Krieviju? Aizsūtot mājās 1000 NATO ārzemju karavīrus, kas izvietoti Latvijā? Pārtraucot NATO iznīcinātāju patrulēšanu Latvijas gaisa telpā un jūras robežu monitorēšanu, lai Krievijas kara lidmašīnas un kuģi varētu te justies kā mājās? Izlikties nemanām Krievijas agresiju Ukrainā un Krimas aneksiju? To visu varētu darīt “mīļā miera labad” un šādu strausa politiku pat nosaukt par “Latvijas interesēm” atbilstošu, taču vai tad mēs vairs spētu cienīt savu valsti un paši sevi? Ir vienreiz jāsaprot - Krievija ekonomiku vienmēr ir izmantojusi un joprojām izmanto kā politiskās ietekmes instrumentu. Par ekonomisko sadarbību ar šo valsti Latvijai noteikti būs jāmaksā. Ar piekāpšanos nacionālajos jautājumos, ar Krievijas interešu lobēšanu ES, ar NATO vienotības šūpošanu, ar “neko neredzu, neko nedzirdu, neko negribu zināt” politiku attiecībā uz Krievijas cilvēktiesību un starptautiskajiem pārkāpumiem. Vai mēs to vēlamies?

Sproģis gan apgalvo: “Es neesmu par virziena maiņu uz Austrumiem. Esmu par to, ka tiek meklēts dialogs ar visiem - Austrumiem, Rietumiem, Ziemeļiem un Dienvidiem”. Bet, vai tad Latvijā kāds to negrib? Jautājums ir par cenu. Vai labu kaimiņattiecību dēļ Latvijai būtu jāpiever acis uz Krievijas rīcību, piemēram, Ukrainā? Latvijā nebūtu neviena NATO ārzemju karavīra, ja ne Krimas aneksija un karš Donbasā. Ne jau mēs gribējām attiecību saasināšanos - to noteica Kremļa agresīvā ārpolitika. Sproģis sūkstās, ka “nacionāļi” pat grupu “Prāta Vētra” sauc par nodevējiem tikai tāpēc, ka viņi izvēlējās koncertēt Krievijā. Tā nav patiesība. “Prāta Vētra” Krievijā koncertēja arī iepriekš. Nosodījumu viņi izpelnījās par koncertu pēc Krimas aneksijas, kad demokrātiskā pasaule bija noteikusi Krievijai sankcijas un šāds mūziķu solis varēja tikt iztulkots kā atbalsts Krievijas agresijai.

Latvijas - Krievijas attiecību veidus un intensitāti nosaka un arī nākotnē noteiks nevis tāda vai citāda Latvijas rīcība, bet Krievijas ģeopolitiskās intereses. Ar vecajām Eiropas valstīm Krievija tai izdevīgos projektos sadarbosies vienmēr, neatkarīgi no savstarpēji noteiktām sankcijām, taču ne ar bijušajām padomju republikām, kāda ir arī Latvija. Pat ja pie varas nonāktu Kremlim labvēlīgā “Saskaņa”, cerēt uz krasu ekonomiskās sadarbības uzplaukumu nav pamata. Prezidenta Putina savulaik slepeni pasludinātais Baltijas valstu ekonomiskās izolēšanas plāns noslēgsies 2020.gadā. Pēc šī termiņa neviena Krievijas tranzīta krava vairs neizies caur Baltijas valstu ostām. Bet Latvijas galvenā interese sadarbībā ar Krieviju ir tieši tranzīts. Krievija uzbūvējusi vairākas lielas tranzīta ostas Somu jūras līča piekrastē un nekad neatgriezīsies pie Baltijas ostu izmantošanas, lai kāda valdība te būtu. Citādi tā kaitētu pati savām ekonomiskajām interesēm. Vienīgais, uz ko Latvija var cerēt, ir pārtikas produktu eksports uz Krieviju, bet arī tikai tad, kad beigsies Krievijas noteiktās sankcijas Eiropas Savienībai.

Māra Bišofa karikatūra.

Savukārt par sadarbību ar Rietumiem Sproģis izteicies, ka Latvijai nevajadzētu akli sekot katrai ES regulai un starptautisko institūciju rekomendācijām. Akli sekot patiešām nevajag, tomēr ignorēt ES regulas pavisam nozīmētu izstāšanos no šīs valstu apvienības. Iespējams, daudziem tas patiktu, taču mēs neesam ne Šveice, ne Norvēģija. Ja mūsu kaimiņvalstis paliks ES, bet mēs tur nebūsim, Latvijas izdzīvošana kļūs problemātiska. Tad gan ģeopolitiskās orientācijas maiņa būtu neizbēgama. Mēs nevaram nepildīt Eiropas Savienības saistošās regulas - cita lieta, cik gudri mēs to darām. Un te nu Sproģim ir taisnība - līdz šim mūsu ierēdņi un eirodeputāti bijuši čakli regulu pārsteidzīgā ieviešanā, bet kūtri Latvijas interešu aizstāvēšanā. Latvijas problēma nav dalībā ES, bet mūsu pārstāvju neprasmē vai negribēšanā cīnīties par Latvijas interesēm, veidojot ciešu sadarbību ar citām mazajām Eiropas valstīm. Tomēr, vai “Saskaņas” deputāti būtu labāki cīnītāji? Līdz šim par to nekas neliecina.

Līdzīgi ir ar NATO. Sproģis saka: “Ir labi, ka varam piederēt un būt stipri ES un NATO dalībnieki, un tādiem mums jāturpina būt. Mēs esam piekrituši maksāt NATO 2% no IKP, tas ir saprātīgi, ja jau mēs esam šīs alianses daļa”. Taču tūlīt seko: “Mēs nevarēsim maksāt šos 2%, ja mūs spiedīs aizvērt bankas, kuras mūsu ekonomikai dod aptuveni šo pašu 2% no IKP pienesumu gadā”. Vai tas nozīmē, ka bijušais bīskaps iestājas par noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizāciju, ar ko nodarbojas virkne Latvijas banku, un kas bija arī ABLV bankas krišanas iemesls? Bet varbūt kā “Saskaņas” pārstāvis viņš par šo jautājumu uztraucas tādēļ, ka banku nerezidentu līdzekļi nāk galvenokārt no Krievijas? Protams, Latvijai šādi darījumi ir šķietami izdevīgi, bet vai morāli attaisnojami? Latvijas banku attīrīšana no netīrās naudas ir pašas Latvijas interesēs. Ar 2% IKP atvēlēšanu aizsardzībai tam nav nekāda sakara.

Visbeidzot Sproģa dīvainais mēģinājums salīdzināt sevi ar Donaldu Trampu un viņa “America first”. Sproģis domā, ka arī “Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka - pirmajā vietā ir Latvija!” Svarīgi tikai, ko ar šiem vārdiem saprot. Trampa idejas lielā mērā nav īstenojušās vienkārša iemesla dēļ - tas novestu pie ASV starptautiskas izolācijas. Jau tagad Trampa solis, apliekot ar muitas nodokli Eiropas, Ķīnas un citu valstu ražojumus, izraisījis plaša mēroga tirdzniecības kara draudus, kas nopietni kaitētu visu iesaistīto valstu ekonomikām. Mūsdienu globālajā pasaulē, kur valstis ir savstarpēji cieši saistītas, izolacionisma politika rada nopietnus draudus visiem. Ja pasaule atgrieztos laikā, kad katra valsts vienatnē cīnījās par sevi, neņemot vērā citu intereses, Latvija tikai zaudētu. Atcerēsimies pirmās brīvvalsts laiku, kad mūsu valsts bija spiesta lavierēt starp lielvaru interesēm. Ar ko tas beidzās, nav jāstāsta. Latvijas centieni izdabāt visiem nepaglāba mūs no okupācijas. Šodien par savām interesēm Latvijai jācīnās kā starptautisko organizāciju un kolektīvās drošības sistēmas atbildīgai dalībvalstij.

Vai Pēteris Sproģis varētu būt labs Latvijas prezidents? Kā morālais līderis noteikti, taču vai arī kā politiķis? Lai īstenotu savas idejas, valsts prezidentam nepieciešamas daudz plašākas pilnvaras, bet tad Latvijai nāktos no parlamentāras kļūt par prezidentālu republiku. Laikam to saprot arī Sproģis, savā intervijā minot, ka Latvijai jāpārskata prezidenta ievēlēšanas kārtība. Par riskiem, ko šāds solis slēpj, viņš gan nemin. Tomēr bez šādām pilnvarām prezidents nespētu sekmīgi “cīnīties par Latviju” ne starptautiskajā, ne nacionālajā līmenī, jo būtu spiests rēķināties ar partiju interesēm. Nav arī pārliecības, ka labticīgais Sproģis noturētos prezidenta amatā līdz savas prezidentūras termiņa beigām, ja partiju pretestības dēļ nespētu īstenot savus nodomus. Turklāt vienmēr pastāv iespēja, ka Saeima, kas prezidentu ievēl, var to arī atcelt, ja viņa darbība ir pretrunā valdošās partijas interesēm.

Lai man piedod Sproģis un citi mācītāji, kas mēģinājuši darboties politikā, bet es ne visai ticu, ka uz to viņus patiesi aicinājis Dievs. Jo mācītāja kalpošana nav tikai amats, profesija, ko var mainīt pēc sirds patikas, bet Dieva aicinājums uz mūžu. Un, ja šis aicinājums bijis īsts, Dievs Savu viedokli tik lēti nemainīs. Dieva Vārds saka, ka garīgās druvas ir baltas pļaujai, bet strādnieku maz. Tas tā ir bijis visos laikos. Tāpēc iesaistīšanās politikā drīzāk ir šo mācītāju pašu interese par attiecīgo jomu un vēlme kaut ko mainīt savā dzīvē. Taču, ja cilvēks atkāpjas no sava īstā aicinājuma, nekas labs nav sagaidāms. To pierāda teju visu jaunāko laiku politikā iesaistīto garīdznieku biogrāfijas. Kamēr tie atradās varas pozīcijā, kaut kas viņiem arī izdevās, taču vienmēr neglābjami sekojis kritiens. Šodien šie bijušie deputāti un ministri vairs īsti nav ne garīdznieki, ne politiķi. Almers Ludviks, Ainars Baštiks, Jānis Šmits un citi ir spilgts piemērs tam, kas notiek, ja cilvēks nodod Dieva aicinājumu.

Tāds piemērs ir arī Baštika un Sproģa kādreizējais ticības biedrs Ainārs Šlesers, kurš atmeta ar roku Kristum, atstādams pieviltus tūkstošiem kristiešu, kas par viņu balsoja, un pievērsās Maskavai, sākot murgot par mūžīgu draudzību ar Krieviju un Doma laukuma pārsegšanu, lai krievu oligarhi varētu Rīgā lietus un baložu netraucēti izklaidēties. Sproģim nevajadzētu atkārtot šo bēdīgo pieredzi. Kā vietnē “Fecebook” rakstīja kāda viņa ticības māsa - Pēteris varētu būt labs prezidents, bet ne kopā ar “Saskaņu”. Iespējams, tieši šīs kļūdas dēļ Sproģa politiskā karjera ir beigusies pat nesākoties. Viņš pats gan laikam tā neuzskata: “Es gribēju iet ātri un darīt, ko varu. Tomēr, lai spētu iet tālu, man nepieciešams iet lēnām”. Tas liek domāt, ka Pēteris kādreiz cer atgriezties uz Latvijas politiskās skatuves. Tikai tad viņam nāktos ieklausīties savu ticības biedru padomā un veidot pašam savu politisko spēku, kurā tiktu aicināti tikai tie, par kuriem Sproģis būtu pārliecināts - šie cilvēki ir tādi paši ideālisti kā viņš un gatavi nesavtīgi strādāt Latvijas labā. Varbūt tad Pēterim kaut kas varētu izdoties.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Manuprāt, katram Dievs ierāda savu vietu. Ja Ainārs Baštiks, P.Sproģa priekšgājējs, iesaistījās politikā un panāca daudzus uzlabojumus visiem mūsu valsts iedzīvotājiem, tad domāju - ne jau katram jākļūst par politiķi…

  2. vai biedru Sproģi varētu uzskatīt par karjeristu?

Uzraksti komentāru