Baigais gads. Par to, kā gada laikā piecreiz aplaupīja Latvijas tautu

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 02-07-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Par 1940.gada vasaras traģiskajiem notikumiem, kad dažu mēnešu laikā tika iznīcināta Latvijas valsts, tiek runāts un rakstīts daudz. Mēs zinām par Molotova - Ribentropa noziedzīgo vienošanos un tā slepenajiem protokoliem, par krievu karabāzēm Latvijā un valsts pilnīgu okupāciju, par Maskavas ultimātu Ulmaņa ministru kabinetam un marionešu valdības izveidošanu, par nelikumīgajām Saeimas vēlēšanām, kas noveda pie padomju varas pasludināšanas Latvijā, visbeidzot par latviešu it kā pazemīgo “lūgumu” iekļaut mūsu zemi PSRS sastāvā. Taču tās visas ir lielvalstu ģeopolitiskās spēlītes - tā sauktā lielā politika. Bet kā juku laikos jūtas parastais cilvēks? Ko Latvijas valstiskuma zaudēšana nozīmēja ierindas pilsonim? Par to stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

1940.gada jūnijs. Padomju Savienība okupē Baltijas valstis, tostarp Latviju. Dažu mēnešu laikā valsts tiek iznīcināta un sagrauta līdz pamatiem. Bet kas ir valsts pamats? Tie ir cilvēki. Cilvēkiem šī okupācija nozīmēja laupīšanu. Šis būs prātam neaptverams stāsts par pieciem laupīšanas viļņiem, ko Latvija piedzīvoja viena gada laikā. Ne velti šo laika posmu mēs šodien saucam par Baigo gadu.

1940.gada 17.jūnijs - Rīgā iebrauc padomju tanki. Latvijas okupācija ir sākusies.

Lūkojoties pagātnē, vēsture šķiet vienkāršāka, nekā brīdī, kad paši to piedzīvojam. Tagad ir acīmredzams - Latvijas okupācija 1940.gadā bija izlemta jau gadu iepriekš ar Staļina-Hitlera neuzbrukšanas paktu. Jau 1939.gada rudenī Latviju pārpludināja padomju karabāzes, un nākamās vasaras straujie notikumi, kuru gaitā Latvija tika pievienota PSRS, bija tikai loģisks un nenovēršams tā turpinājums. 16.jūnijs - Maskavas ultimāts Latvijai, 17.jūnijs - Sarkanās armijas ienākšana, 20.jūnijs - marionešu valdības izveidošana, 14.-15.jūlijs - viltus Saeimas vēlēšanas, 21.jūlijs - Saeimas lēmums par padomju varas nodibināšanu Latvijā, 5.augusts - Latvijas pievienošana PSRS. Mazāk nekā divu mēnešu laikā Latvijas valsts bija pilnībā iznīcināta. (Par Latvijas okupāciju lasiet ŠEIT, ŠEIT un ŠEIT)

1940.gada jūnijā prasību Latviju pievienot PSRS Maskavas emisārs Višinskis nosauca par provokāciju, taču pēc tam, kad nelikumīgās vēlēšanās ievēlētā nelikumīgā “Tautas Saeima” pasludināja valstī padomju varu un nelikumīgi (bez referenduma) “lūdza” uzņemt Latviju PSRS,
ielās acumirklī parādījās plakāti ar it kā “tautas atbalstu” šai nelikumībai.

Nākamos 50 gadus par šīs patiesības pieminēšanu cilvēkus lika cietumos. Šodien to māca pamatskolā. Taču arī šodien netrūkst tādu, kas acīmredzamo patiesību nevēlas pieņemt kā spītīgi pirmklasnieki. Visgrūtāk to pierādīt ir Krievijai. 1940.gadā tieši no PSRS (tagad Krievijas Federācijas - Red.) vēstniecības tika diriģēta Latvijas nolaupīšanas izrāde. Staļina emisārs Andrejs Višinskis no vēstniecības balkona latviski sauca: “Lai dzīvo brīvā Latvija!” Naivie ļaudis uzgavilēja meliem un nenojauta, ka paši ir padarīti par melu skrūvītēm. Presē publicētajā šī notikuma fotogrāfijā nav grūti pamanīt, ka tā ir fotomontāža. Žogs atrodas pavisam citā vietā un ļaudis skatās sāņus no oratora. Citā bildē, kas nav viltota, redzams, ka iela ir krietni tukšāka, bet labu daļu kadra aizsedz koka lapotne. Klasiska viltus ziņa. Cik pazīstams lielā kaimiņa rokraksts, vai ne?

Attēlā augšā - viltotā padomju ziņu aģentūras fotogrāfija ar Višinski uz PSRS sūtniecības balkona;
attēlā apakšā - īstā šī notikuma fotogrāfija. Kā redzams, cilvēku uz ielas tajā ir daudz mazāk.

Pamēģināsim iztēloties kā būtu, ja tie ļaudis uz ielas būtu mēs. Kā valsts iznīcināšanu izjūt parasts ierindas cilvēks? Cilvēki bija satraukti. Neziņa par nākotni atmodina glābšanās instinktu. Sākās drudžaina preču iepirkšana un naudas izņemšana no bankām. Maskavas ieceltā valdība reaģēja zibenīgi - jau vasarā ieviesa limitu noguldījumu izņemšanai. Vēlāk, kad latu aizstāja rublis, katram kontā atstāja tikai 100 latus. Pārējo nozaga. Tāpat kā nozaga visu, ko cilvēki glabāja banku seifos. Cilvēkam pašam bija jāierodas bankā un “brīvprātīgi” jāatdod valstij seifa saturs. Ja neieradies - seifu vienkārši uzlauza. Nacionalizācijas aktos var lasīt - kādai Almai Čakstei atņemti 1000 lati un divi miljoni britu mārciņu; kādai Marijai Fismanei, pašai klāt neesot - zelta un sudraba lietas. Pulkstenis, pūdernīca, zupas kausiņš, tabakas doze. Protams, ka cilvēki protestēja, taču bez rezultātiem.

Latvijas lats vērtībā tika pielīdzināts nevērtīgajam padomju rublim, turklāt mainīti tika tikai 100 lati.

Skolotāji Abrams un Terēze Tumarkini 24.augustā Finanšu ministrijai rakstīja: “Mēs laipni lūdzam atcelt lēmumu un atļaut mums saņemt vismaz sekojošas lietas: broša, kas ir mātes kāzu dāvana; pulkstenis, kas man ir jālieto; tehnikas emblēma, kas ir skolnieku dāvana, savienota ar pulksteņsaiti; sudraba trauki viena kilograma un 60 gramu kopsvarā, ko mēs lietojam gadiem ilgi. Gandrīz visas aizturētās lietas ir mantojums vai dāvanas. Īpašuma vai lielāku naudas līdzekļu mums nav.”

“Laikmeta zīmju” komentārs. Gandrīz katras Padomju Savienībā notikušās naudas reformas slēptais mērķis bija atņemt iedzīvotājiem “liekos” uzkrājumus. Tā notika arī 1940.gadā Latvijā. Laupīšana bija jau tas, ka vērtīgo, ar zeltu nodrošināto Latvijas latu pielīdzināja bezvērtīgajam PSRS rublim ar maiņas kursu 1:1. Turklāt mainīja tikai 100 latus un tāda pati summa tika atstāta noguldījumu kontos. Pārējo naudu konfiscēja valsts labā. Būtībā vienā mirklī visi Latvijas iedzīvotāji tika padarīti vienādi nabagi. Šāda rīcība izrietēja no padomju šķiru ideoloģijas uzspiestās izpratnes, ka “darba cilvēkam” nekādi uzkrājumi nevar būt. Līdzīgi bija ar bankas seifiem - ja reiz tev piederēja tāds seifs, tu biji “buržujs” un tava “strādniekiem nolaupītā” manta pārgāja valsts īpašumā.

Otrs laupīšanas vilnis iznīcināja privāto biznesu. Līdz 1940.gada augustam nacionalizēja gandrīz 1000 uzņēmumus ar vismaz 10 darbiniekiem, līdz 1941.gada februārim - uzņēmumus ar pieciem darbiniekiem, līdz 1941.gada maijam - atlikušos mazos veikaliņus. Viss īpašniekiem piederošais - ēkas, iekārtas, mēbeles, nauda, veikalu preces - bez atlīdzības bija jāatdod valstij. Vēl trakāk - kad viss bija atņemts, no uzņēmējiem vēl piedzina nodokļus par pēdējo biznesa gadu. Helmāram Rudzītim atņēma viņa dibināto apgādu “Grāmatu draugs” un skaņuplašu fabriku “Bellacord Electro”. Uzņēmuma naudu viņš bija glabājis Latvijas Bankā. Atņēma arī to. Naudas nodokļu nomaksai viņam vairs nebija.

Uzņēmējs Helmārs Rudzītis un viņam atņemtie uzņēmumi -
apgāds “Grāmatu Draugs” (labajā pusē augšā) un skaņuplašu fabrika “Bellacord Electro” (apakšā).

1941.gada pavasarī Rudzītis rakstīja finanšu tautas komisāram (ministram - Red): “Pēc savas sociālās izcelšanās esmu strādnieka dēls un pie turības tiku vienīgi ar ideju par labu grāmatu sniegšanu tautai par lētu cenu. Esmu nodevis valstij visus savus uzņēmumus priekšzīmīgā stāvoklī un pilnīgi bez parādiem. Arī visus nodokļus esmu kārtīgi maksājis un būtu arī atlikušos nomaksājis. Nebūtu taisnīgi vēl atņemt pēdējos līdzekļus nodokļu nomaksai, tad nodot tiesai kā nodokļu nemaksātāju un atņemt dzīvokli, iekārtu, kura tomēr tālu nevar segt nodokļu summu. Sociālisma valsts dibinās uz taisnības principiem, kas izpaužas arī visos Staļina Konstitūcijas pamatos.”

Uzņēmējiem atņemtajās fabrikās un veikalos strādniekus mācīja strādāt “sociālistiski” -
ar politisku aģitāciju (kreisajā pusē) un “sociālistisko sacensību” (attēlā pa labi).

Velti viņš rakstīja. Tomēr Rudzītis bija jauns un apsviedīgs. 1944.gadā viņš no komunistiem aizbēga uz Rietumiem un vēl gadu desmitiem bija ražīgs grāmatu izdevējs trimdā. Ļaunāk klājās būvuzņēmējam Ludvigam Neiburgam. Viņš bija jau labi gados, kad zaudēja gan savu būvfirmu, gan visus īres namus. Viņu no kājām notrieca trešais laupīšanas vilnis - namīpašumu nacionalizācija. Arī viņam padomju vara lika maksāt nodokļos gandrīz pusmiljona latu vēl par 1939.gadu, kad tādas padomju valsts Latvijā nemaz nebija. Vēlāk tiesa aprakstīja visu izputinātā Neiburga mantu.

Vienības nams Daugavpilī (augšā) un tilts pār Gauju Siguldā (apakšā) ir tikai maza daļa no būvuzņēmēja Ludviga Neiburga (labajā pusē) un viņa uzņēmuma “”L.Neiburgs un Ko” radītā.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Padomju Savienībā ražošanas līdzekļi un resursi privātīpašumā nedrīkstēja būt, tāpēc īpašumu nacionalizācijai tika pakļauti arī PSRS “brīvprātīgi uzņemto” Baltijas valstu iedzīvotāji. Arī īres nami tika uzskatīti par “ražošanas līdzekļiem”, jo bija domāti peļņas gūšanai. Tomēr ir neloģiski prasīt maksāt nodokļus par īpašumu, kas tev atņemts. Diemžēl neloģiski tas šķiet tikai tiesiskas valsts pilsoņiem. Padomju praksē šāda lietu kārtība bija gluži loģiska, jo tālejošais mērķis nebija tikai konfiscēt bagātnieku mantu, bet iznīdēt “buržujus” kā šķiru. Nespēja nomaksāt nodokļus noveda cilvēku līdz tiesai, kura tad aprakstīja visu viņa privāto mantu, faktiski atstājot “darbaļaužu ekspluatatorus” bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Bet ja kāds pārāk aktīvi protestēja, to pasludināja par “tautas ienaidnieku” un nosūtīja un Gulaga nometnēm.

1941.gada pavasarī personīgās mantas cilvēkiem ar valdības rīkojumu sāka atņemt masveidā. Tas bija ceturtais, visabsurdākais laupīšanas vilnis - iedzīves atņemšana tā sauktajiem nestrādājošajiem elementiem. Par tādiem uzskatīja visus bijušos privātīpašniekus. Tie bija “buržuji, kas kļuvuši bagāti uz strādnieku šķiras rēķina”. Pie cilvēka mājās ieradās trīs cilvēku komisija plus vēl sētnieks un kaimiņš kā liecinieks, un aprakstīja, citējam valdības rīkojumu - “visas mantas, kuras mājas sadzīvē ir liekas”. Vērtslietas, mēbeles, paklājus, automašīnas, naudu, traukus, gleznas, mūzikas instrumentus, pat grāmatas un apģērbu. Valsts pateica, ka tavas personīgās mantas tev ir liekas. Paturēt ļāva katram vienu gultu un divas segas, divus šķīvjus un karotes, trīs apavu pārus, divus mēteļus, divas cepures, divus spaiņus. Grāmatas - tikai tās, kas vajadzīgas darbam. Vērtslietas - tikai laulību gredzenus.

Pilsoņu personīgās mantas konfiscēšana bija priekšpēdējais solis
ceļā uz “buržuju” kā šķiras pilnīgu iznīcināšanu Latvijā.

Paralēli šai laupīšanai tika sastādīti aplaupīto saraksti. Lielāko daļu no viņiem 1941.gada 14.jūnijā deportēja uz Sibīriju. Ludvigs Neiburgs ar kundzi bija paslēpušies savās lauku mājās, tāpēc izsūtīja vienu viņu meitu. Rīgā viņi atgriezās kara beigās. 1944.gada novembrī Alma Neiburgs rakstīja Rīgas pilsētas Izpildkomitejai: “Par manu prombūtnes laiku manu dzīvokli Brīvības ielā aizņēmis ģenerālis Dambergs. Gribēju izņemt no dzīvokļa manas nenorakstītās personīgās lietas, bet mani nelaida ieiet. Ievērojot mana vīra lielos nopelnus Latvijas celtniecības laukā, viņa lielo vecumu un nespēju pašam sev uzturu sagādāt, laipni lūdzam izlikt mūsu personīgās mantas un mēbeles un ierādīt mums sētas dzīvokli tai pašā namā. Esmu ar mieru ģenerālim atstāt vajadzīgās mēbeles lietošanā.”

1941.gada 14.jūnijā aplaupītie un pazemotie “buržuji” devās pēdējā gaitā -
uz Sibīrijas nometnēm, cietumiem un izsūtījuma vietām.

Brīnumainā kārtā Neiburgiem patiešām atdeva atlikušās mantas un ļāva ievākties citā, daudz mazākā dzīvoklī pašiem reiz piederējušā mājā. Toties ģenerālmajors Voldemārs Dambergs dabūja jaunas mantas no citiem tukšiem dzīvokļiem, kā arī divus flīģeļus. Buržujiem mūzikas instrumentus atņēma kā liekus, bet padomju ģenerālim sagribējās divus flīģeļus. Atcerēsimies, ka krievu karavīriem, kas 1945.gada maijā uzvilka sarkano karogu virs Reihstāga, uz rokas bija divi pulksteņi…

“Laikmeta zīmju” komentārs. Padomju Savienībā tā bija ierasta lieta - kas nav atļauts vērsim, ir atļauts Jupiteram. Vienkāršajam padomju cilvēkam nekādas lielās vērtības nedrīkstēja piederēt, kamēr komunistu vadoņi un padomju nomenklatūras darboņi dzīvoja ne sliktāk par pašu lamātajiem buržujiem. Nav brīnums, ka arī ģenerāļa Damberga dzīvokļa iekārta tika komplektēta tieši no “buržujiem” atņemtajām mantām, jo “buržujs” taču to visu bija ieguvis “aplaupot tautu”, kamēr ģenerālim padomju vara šīs mantas piešķīra, lai tas sekmīgāk spētu kalpot “sociālistiskās dzimtenes un padomju tautas labklājībai”. Kara gados arī vienkāršajam padomju pilsonim pavērās iespēja laupīt . Ir tūkstošiem atmiņu stāstu, kā padomju “atbrīvotāji” uzvedās Eiropā, laupot no vietējiem visu, kas tiem iepatikās - velosipēdus, pulksteņus, sadzīves priekšmetus. Arī uz slavenās fotogrāfijas oriģināla, kas rāda, kā virs Reihstāga tiek pacelts sarkanais karogs, skaidri redzams, ka vienam no karavīriem uz katras rokas ir pa pulkstenim. Vēlāk šī fotogrāfija tika rūpīgi retušēta, lai cilvēki neieraudzītu padomju formastērpā tērptu prastu laupītāju.

Savukārt iedzīves atņemšana “nestrādājošiem elementiem” bija priekšpēdējais solis “buržuju” kā šķiras pilnīgā iznīcināšanā Latvijā. Cilvēkiem atņēma visu, atstājot tos ar vienu gultu un naktsskapīti istabas vidū. Un ilgi jau viņiem šos priekšmetus lietot nenācās - 1941.gada 14.jūnijā sākās “buržuju” iznīcināšanas noslēdzošais posms. Vēl palikušie “šķiriski svešie elementi” un viņu ģimenes tika sadzīti lopu vagonos un nosūtīti uz “PSRS attālākiem apgabaliem” (tā padomju vara dēvēja ieslodzījumu vai nometinājumu Sibīrijā - Red.), kur nepilna gada laikā gandrīz visi vīrieši tika nošauti vai nomira no bada un slimībām padomju nāves nometnēs, bet viņu sievas un bērni turpināja vilkt dzīvību Sibīrijas plašumos un Ziemeļu tundrās. Arī daudzi no viņiem šos apstākļus neizturēja. “Buržuju” šķira Latvijā bija likvidēta. Taču ne visa. Vēl palika zemnieki…

Piektais laupīšanas vilnis bija vismasveidīgākais. Tas likvidēja visa veida privātīpašumu laukos. Jau 1940.gada jūlijā zeme Latvijā tika pasludināta par valsts īpašumu un zemnieki savas smagā darbā celtās saimniecības drīkstēja paturēt tikai lietošanā. Un arī tad to lielums tika ierobežots ar 30 hektāriem. Ja kādam piederēja vairāk, “lieko” zemi atņēma un izdalīja bezzemniekiem. Vissmagāk arī šoreiz tika sists pa turīgajiem. 1941.gada martā valdība nolēma veidot tā sauktos Traktoru un zirgu iznomāšanas punktus (vēlāk Mašīnu-traktoru stracijas - Red.) - vietas, kur trūcīgie laucinieki varēja no valsts aizņemties lauktehniku. Kur valsts šo tehniku ņēma? Atņēma turīgajām saimniecībām.

“Kolhozu nebūs!” - tā padomju vara latviešu zemniekam solīja 1940.gada vasarā.
Taču jau 1940.gada beigās un 1941.gada pirmajā pusē aktīvi tika veidoti
pirmie sovhozi un
kolhozu priekšteči - “lauksaimniecības arteļi”.

Katrā pagastā izvēlējās vienu pašu sekmīgāko saimniecību un tās īpašniekus vienkārši patrieca no mājām (kur tad arī ierīkoja lauktehnikas iznomāšanas punktus - Red.). Uz padomju iestādēm atkal plūda izmisuma vēstules. Austra Ozoliņa no Vitrupes pagasta: “Ģimenē esam seši cilvēki. Divi ir pāri par 75 gadiem un divi mazi bērni. Tā kā mums nav inventāra, ar ko zemi apstrādāt, tad ļoti lūdzu dot mums no mūsu bijušās saimniecības vienu arklu, ecēšas, darba ratus un ragavas. Bez visa tā man ir viens liels personīgs lūgums. Man mazai esot nomira vecāki un mani audzināja vectēvs. Pie viņa arī līdz precībām strādāju. Projām ejot viņš man dāvināja šķērsdrošku un 1000 latus, par kuriem nopirku zirgu. Tā kā man no vectēva šī droška ir vienīgā piemiņa, ko būtu ļoti sāpīgi zaudēt, tad ļoti lūdzu man viņu piešķirt, un ja būtu iespējams, tad arī zirgu.”

“Tā, biedri! Laiks veidot zemnieku arteli!” - partijas sekretārs pamāca “politiski neizglītotās” latviešu zemnieces. “Bet budžiem atņemto lauksaimniecības tehniku jums piešķirs Mašīnu-traktoru stacijas.”

Elijass Špunāns no Kārsavas pagasta: “Ar politiku nekad neesmu nodarbojies. Tā kā esmu 73 gadus vecs, lasīt un rakstīt nepratējs, kaut cik redzamu sabiedrisko stāvokli nespētu ieņemt. Visu mūžu veicu tikai godīgu darbu, izaudzēju desmit bērnus, no kuriem seši dēli. Ar kopējiem spēkiem esam paplašinājuši savu saimniecību no sešiem uz 32 hektāriem, kura mums bija vienīgais ienākumu avots ģimenes uzturēšanai. Esam nosusinājuši laukus, apšuvuši ar ķieģeļiem dzīvojamo māju, uzcēluši sīklopu kūti. Apsolos arī turpmāk visus darbus izpildīt laikā un pēc plāna.”

Mašīnu-traktoru stacijas instruktors māca latviešu zemnieku kā “pareizi” apstrādāt zemi.

Par nomas punktu nabadzīgajiem lauksaimniekiem padarīja arī Kārļa Ulmaņa dzimtās mājas “Pikšas”. Tolaik tajās saimniekoja viņa brāļadēls Vilis. Ieradās komisija, aprakstīja visu mantu un jau nākamās dienas vakarā Vilis ar sievu un trim maziem bērniem tika patriekti no mājām. Vēlreiz tajās atgriezās tikai Viļa vidējais dēls Gunārs. Prom ejot viņam bija pieci gadi, atgriežoties - 56. Lielāko daļu mūža Gunārs bija nodzīvojis Sibīrijā. “Pikšās” viņš izveidoja muzeju nobendētajai Latvijai un saviem tuviniekiem, bet 2017.gada ziemā pats devās pie viņiem pa Mūžības taku.

“Pikšu” saimniecības jaunajā kūtī okupantu vara ierīkoja kārtējo Mašīnu-traktoru staciju.
Kreisajā pusē - Gunārs Ulmanis, kuru no “Pikšām” kopā ar vecākiem izdzina piecu gadu vecumā.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Jau kopš tās sākumiem, “strādnieku un zemnieku valsts” ne visai ieredzēja zemniecību. Ļeņins uzskatīja, ka īsti proletārieši var būt tikai strādnieki, bet zemnieki ir privātīpašnieciski noskaņoti, tātad - šķiriski neuzticami. Staļins zemnieku šķiru iznīdēja pilnīgi, lielu daļu represējot, bet atlikušos sadzenot kolhozos. Turīgs zemnieks boļševiku slengā tika lamāts par “kulaku”, bet viņu iznīcināšanu nosauca par “atkulakošanu”. Latvijā krievu jēdzienam “kulaks” atrada atbilstošu latviešu vārdu - budzis. 1940.gadā par budžiem kļuva visi, kuru saimniecību platība pārsniedza 30 hektārus un kuri izmantoja algotu darbaspēku. Zemi virs 30 hektāriem konfiscēja un izdalīja bezzemniekiem, kas lielākoties bija bijušie laukstrādnieki (tolaik saukti par kalpiem - Red.) Turklāt “budžiem” atņēma labākos zemes gabalus, atstājot lietošanā mazvērtīgos.

Budžu saimniecībām konfiscēja arī lauksaimniecības tehniku, ko nodeva Traktoru un zirgu iznomāšanas punktiem jeb vēlāk Mašīnu-traktoru stacijām (MTS). Jāteic, ka pat bagātākie saimnieki nebija tik turīgi, lai spētu visu lauksaimniecības tehniku nopirkt par pašu naudu. Liela daļa zemnieku to bija iegādājušies uz kredīta. Līdzīgi kā pilsētu uzņēmējiem, arī viņiem atņēma visu, taču no kredītsaistībām neatbrīvoja, liekot samaksāt par sev vairs nepiederošo tehniku līdz pēdējai kapeikai. Ja kāds bija ieskaitīts budžu kategorijā, viņam nācās maksāt arī paaugstinātas lauksaimniecības nodevas. Piemēram, valstij bija jānodod tik daudz graudu, ka nepalika ne pašiem, ne sēklas tiesai, ar ko apsēt laukus nākamgad. Tas tika darīts, lai iznīcinātu budžus kā šķiru.

Bezzemnieki no valsts saņemot zemi, lielākoties 10 hektārus, par to, protams, bija priecīgi. Daudzi tāpēc atbalstīja padomju varu, kļūdami par aktīviem okupācijas režīma pakalpiņiem. Tomēr komunisti tā sauktos darba zemniekus piekrāpa, jo atsevišķas zemnieku saimniecības Padomju Savienībā nebija paredzētas. Jau 1946.gadā sākās kolhozu dibināšana. Tomēr daudzi “darba zemnieki”, reiz piepildījuši savu mūža sapni - iegūt zemi un saimniecību, nevēlējās to atdot kolhozam. Savukārt “budži”, kuri pārlieku lielo nodevu dēļ pat būtu bijuši gatavi to darīt, kolhoznieku rindās pieņemti netika. Pēc boļševiku teorijas, ja cilvēks reiz piedzimis “nepareizajā šķirā”, viņš bija un palika padomju varas ienaidnieks, lai kā mainījās ārējie apstākļi. Bet ienaidnieki ir jāiznīcina. Tas arī tika izdarīts 1949.gada 25.martā, izsūtot desmitiem tūkstošu latviešu zemnieku un viņu ģimeņu uz Sibīriju. Pēc tam gada laikā vēl palikušie lauksaimnieki - gan budži, gan “darba zemnieki” - “brīvprātīgi” iestājās kolhozos. Zemniecība Latvijā beidza pastāvēt.

Kad tevi aplaupa vai nogalina tavu tuvinieku, tu sauc palīgā valsti. Bet ko darīt, ja laupītājs un bende ir pati valsts? Neiespējami to šodien iedomāties? Neiespējami tas šķita arī tolaik, bet tieši tā notika. Padomju Savienība atņēma cilvēkam visu - tēva pulksteni, tēva mājas, tēvzemi un arī pašu tēvu…

“Laikmeta zīmju” komentārs. Laupīšana - tā bija Padomju valsts būtība. Tā notika gan tūlīt pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, gan vēlāk. Aplaupīti tika ne tikai aristokrāti un buržuji, bet arī Baznīca un visi, kas kritizēja varu. Vēlāk ķērās pie vienkāršajiem pilsoņiem, tostarp zemniekiem un strādniekiem. Nežēlīgi aplaupītas tika arī valstis un tautas, ko padomju režīmam izdevās iekarot, pārvēršot kādreiz pārtikušas zemes izlaupītās “savienotajās republikās”. Tā notika ar Baltkrieviju, Ukrainu, Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu, bet vēlāk arī ar Igauniju, Latviju, Lietuvu un Moldovu (Besarābiju).

Baigajā gadā un vēlāk Latvija piedzīvoja ne tikai augstākminētos piecus laupīšanas viļņus. Vispirms mums atņēma valsti, pēc tam vadošos tautas darbiniekus. Tad mūsu zemē iebraukušie Sarkanās Armijas, čekas un citu padomju iestāžu darbinieki ķērās pie Latvijas izlaupīšanas. Iebraucēji masveidā izpirka veikalu plauktus un nopirkto sūtīja radiem un draugiem uz visu plašo PSRS. Rīgas galveno pasta nodaļu pārpludināja “brālīgo republiku” pārstāvji, kas lieliem saiņiem sūtīja uz “mātušku” visu iespējamo - pārtiku, drēbes, sadzīves preces, pulksteņus, citas lietas. Pēc Otrā Pasaules kara šādu sūtītāju kļuva ar katru gadu vairāk, kamēr preces veikalos palika arvien mazāk. Okupanti iekārtojās aizbraukušo un izsūtīto latviešu dzīvokļos, bet latvieši bija spiesti klusēt.

Un ne jau tas vien. Latvijai nolaupīja visus lielos rūpniecības uzņēmumus, pārvēršot tos “Vissavienības pakļautības uzņēmumos” un nododot Maskavas pārvaldībā. Neapvaldītās industrializācijas vārdā tika piesārņota vide. Apzināti iznīcināja latviešu nacionālajai identitātei nozīmīgo Daugavas posmu ar Staburagu un Pērses ūdenskritumu. Visbeidzot mums gribēja atņemt arī Latvijas zemi, masveidā iesūtot šeit cittautiešus un gandrīz padarot latviešus par minoritāti pašu zemē. Tās visas bija Molotova-Ribentropa noziedzīgā pakta un 1940. gada 17.jūnija tiešas sekas. Par laimi zagļu un laupītāju valsts aizrijās savā negausībā un sabruka. Piecdesmit laupīšanas gadi bija beigušies.

© Mārtiņš Ķibilds (LTV, “Atslēgas”); Ervīns Jākobsons (redakcija, komentāri). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru