Salaspils memoriāls – 20.gs. 60.gadu arhitektūras un tēlniecības mantojums

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 25-06-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Dažus kilometrus aiz Rīgas robežas Salaspils mežā 25 hektāru lielā teritorijā atrodas viens no izcilākajiem Latvijas un Eiropas arhitektūras un tēlniecības pieminekļiem - Salaspils memoriāls. Šis mākslinieciski joprojām aktuālais komplekss ir spilgts 20.gadsimta 60.gadu brutālisma arhitektūras piemērs, kas kā māksliniecisku izteiksmes līdzekli izmantoja raupju, neapstrādātu betonu. Par padomju modernismu arhitektūrā 60. (ŠEIT), 70. (ŠEIT) un 80.gados (ŠEIT) jau esam rakstījuši. Salaspils memoriāls ir vēl viens šā laikmeta apliecinājums. Diemžēl Latvijas sabiedrībā memoriāls ilgu laiku tika uztverts kā padomju ideoloģijas un propagandas produkts, aizmirstot tā māksliniecisko vērtību. Tikai tagad cilvēki sāk pamazām novērtēt memoriālā ansambļa augsto arhitektonisko un tēlniecības līmeni.

Salaspils nometne bija Otrā Pasaules kara laikā vācu okupācijas režīma radīta ieslodzījuma vieta, kurā nonāca gan komunistiski noskaņoti cilvēki un padomju okupācijas gada aktīvisti, gan no Rietumeiropas un Austrumeiropas zemēm atsūtītie ebreji, kam šī bija tranzītnometne ceļā uz lielajām nāves nometnēm, tāpat cilvēki no Baltkrievijas un Krievijas, kuri bija notiesāti par partizānu atbalstīšanu, un viņu ģimenes. Nometnes ieslodzīto vidū bija Latvijas pretošanās kustības dalībnieki, no Latviešu leģiona dezertējušie, lietuviešu virsnieki, kas pretojās vāciešu mēģinājumiem viņus pakļaut, Polijas pretošanās kustības aktīvisti. Šeit ieslodzīja arī personas, kas bija pārkāpušas okupācijas varas noteikto kārtību un rīkojumus. 1944.gada septembrī, tuvojoties Sarkanajai Armijai, pēdējie ieslodzītie tika izvesti no Salaspils. Vācieši centās nometni nodedzināt, taču nepaspēja to izdarīt līdz galam. Palikušajās ēkās padomju militāristi vēlāk ierīkoja vācu karagūstekņu nometni.

Salaspils darba nometnes kopskats. Bijušā nometnes ieslodzītā Kārļa Buša zīmējums.

Līdz 20.gadsimta 50.gadu beigām padomju valdībai ne īpaši rūpēja kara upuru piemiņas godināšana un saglabāšana. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka pēckara gados bija jāatjauno kara laikā izpostītā tautsaimniecība, kam vajadzēja daudz līdzekļu, tāpēc par pieminekļu būvi nebija laika ne domāt, ne naudas ko tādu īstenot. Tāpat bija ar Salaspils nometni - līdz pat 60.gadu sākumam bijušajā nometnes vietā atradās padomju armijas šautuve, turpat netālu ganījās sovhoza “Budeskalni” govis. Taču tā sauktā Hruščova politiskā atkušņa laikā, kas publiski kļuva zināmi Staļina režīma noziegumi, Maskava kā ideoloģisku pretstatu tiem sāka īpaši izcelt nacistu nodarījumus, izveidojot virkni nacisma upuru piemiņas vietu visā Padomju Savienības teritorijā. Lielākās no tām bija paredzētas vāciešu nodedzinātajā baltkrievu ciemā Hatiņā, 9.fortā Kauņā un bijušās Salaspils nometnes vietā.

Salaspils nometnes tornis un nodedzināto baraku krāsmatas pēc kara.

1959.gadā Latvijas PSR tika izsludināts konkurss par labāko ideju, kā iemūžināt Salaspils nometnē bojāgājušo piemiņu. Konkurss guva lielu atsaucību - tajā piedalījās daudzi tā laika Latvijas arhitekti un tēlnieki. Konkursa noteikumos bija prasība mākslinieciskiem un arhitektoniskiem līdzekļiem iezīmēt divas piemiņas vietas - Salaspils koncentrācijas nometni, kas Salaspils mežā darbojās no 1941. līdz 1944.gadam, un padomju karagūstekņu apbedījumu vietu, kuri bija miruši no pārmērīgas darba slodzes un bada. Viņu apbedījumu vieta atradās klajā laukā, netālu no Rīgas - Daugavpils šosejas.

Salaspils memoriāla autori. Augšējā rindā no kreisās - arhitekti Oļegs Zakamennijs, Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis; apakšējā rindā no kreisās - tēlnieki Ļevs Bukovskis,
Oļegs Skarainis, Jānis Zariņš. 1970.gadā memoriāla autoriem tika piešķirta Ļeņina prēmija.

Salaspils memoriāla konkursā pirmā vieta netika piešķirta. Turpināt darbu uzticēja prēmēto darbu autoriem - arhitektiem Oļegam Zakamennijam, Gunāram Asarim, Oļģertam Ostenbergam, Ivaram Strautmanim un tēlniekiem Ļevam Bukovskim, Oļegam Skarainim un Jānim Zariņam. Sākumā arhitekti par skulptoru uzaicināja pazīstamo Maskavas tēlnieku Ernstu Ņeizvestniju, taču kompartijas funkcionāri šo ideju noraidīja, piesaistot partijas atzītus vietējos māksliniekus. Arhitektu un tēlnieku atšķirīgās ieceres par to, kā īsti būtu jāizskatās memoriālam, tika saskaņotas vairākus gadus. Turklāt PSRS līderis Ņikita Hruščovs bija noteicis, ka memoriālā nedrīkst būt nekādu arhitektonisku pārmērību. Beigās autoru kolektīvs tomēr nonāca pie vienota memoriāla idejiskā koncepta.

Memoriāla būvniecības laiks. Darbs pie skulptūru maketēšanas un veidošanas.

Memoriāla inženiertehnisko projektu izstrādāja “Latgiprogorstroj” inženieri. Būvniecības darbi sākās 1963.gadā un noslēdzās ar memoriāla atklāšanu 1967.gada 31.oktobrī. Komplekss sākas ar grandiozu asimetrisku 100 metrus garu un 12,5 metrus augstu betona sienu-vārtiem, kas uzcelti nometnes dzeloņstiepļu žoga vietā un simbolizē dzīvības un nāves robežu. Uz sienas uzraksts “Aiz šiem vārtiem vaid zeme” - rinda no Salaspilī savulaik ieslodzītā dzejnieka Eižena Vēvera dzejoļa. Viens sienas gals balstās uz masīva ar melnu granītu apšūta bloka. Vārtu būves iekšpusē iekārtota muzeja ekspozīcija. Tūlīt aiz ieejas vārtu sienas atrodas svinīgo pasākumu laukums ar melna granīta “altāri”, no kura bez apstājas skan elektroniskā metronoma sirdspuksti, kas dzirdami visā memoriāla teritorijā.

Salaspils memoriāla atklāšana 1967.gada 31.oktobrī.

Aiz pasākumu laukuma paveras jaukta lapkoku-skujkoku meža ieskauts lauks, kurā izbūvēts lokveida “ciešanu ceļš”, gar kura ārējo malu rindojas betonā veidotas nometnes baraku atrašanās vietu zīmes. Ceļa iekšpusē atrodas lauks ar brīvi izvietotām betona skulptūru grupām. Katra figūra ir simboliska alegorija kādai noteiktai ieslodzīto grupai. Katram tēlam ir savs nosaukums - “Nesalauztais”, “Pazemotā”, “Protests”, “Zvērests”, “Rot Front”, “Solidaritāte”, “Māte”. Betona figūru augstums ir no 4,5 līdz 12 metriem un tiem nav postamentu - figūras it kā izaug tieši no zemes. Bijušajā nometnes karātavu vietā atrodas betona kubs, uz kura izkalts piemiņas uzraksts latviešu un krievu valodā.

Ansambļa būvniecībā izmantots raupjas faktūras oļu betons, kuru papildina melna metāla kaluma detaļas. Līdz tam Latvijas tēlniecībā šāda pieredze nebija bijusi. Skulptūras tika veidotas veidnēs, kuras piepildīja ar betonu. Kad betons sacietēja, ārējo čaulu noņēma un skulptūra bija gatava. Salaspils memoriāla arhitektoniskais un skulpturālais risinājums bija pirmā reize, kad Padomju Savienības tiešā veidā tika pārņemta pasaules pieredze, ar raupja betona materiālu mēģinot panākt māksliniecisku, uzrunājošu efektu. Un risks attaisnojās - emocionāli memoriāls izdevās tik iespaidīgs, ka neatstāja vienaldzīgu nevienu. 1970.gadā ansambļa arhitektiem un tēlniekiem par šo izcilo darbu tika piešķirts PSRS augstākais apbalvojums zinātnē, literatūrā un mākslā - Ļeņina prēmija.

Memoriāla būvēm un skulptūrām tika izmantots raupjas faktūras oļu betons.

Nedaudz vēlāk, 1969.gadā, starp Rīgas-Daugavpils šoseju un dzelzceļu tika atklāta otra Salaspils memoriāla daļa - piemineklis bojā gājušajiem padomju karagūstekņiem, kurus kara gados izmantoja celtniecības darbos Salaspils darba nometnē. Piemineklis atrodas vietā, kur vācu okupācijas laikā atradās karagūstekņu nometne “Stalag 350/Z” un tās upuru apbedījumu vietas. Tā autori ir arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs un tēlnieks Juris Mauriņš. Traģiskos nometnē ieslodzīto karavīru likteņus simbolizē divas ekspresīvas monolītā betona stēlas. Viena slejas vertikāli 30 metru augstumā, otra ir it kā aizlauzta. Tās augstums ir 10 metri, bet stēlas augšgalu vainago skulpturāls ciļnis, kurā reljefi attēlotas padomju karagūstekņu sejas un rokas.

Skulpturālais cilnis padomju karagūstekņu nometnes “Stalag 350/Z” upuru piemiņas vietā.

Mūsdienās Salaspils memoriāla tuvumā atklāti vēl divi pieminekļi nometnes upuriem. 2008.gadā par Vācijas valdības līdzekļiem iekārtota vācu karagūstekņu apbedījuma vieta. Pēc vāciešu atkāpšanās padomju iestādes 1945.gada janvārī Salaspils nometnes vēl nenodedzinātajās barakās izveidoja vācu karagūstekņu nometni. Ieslodzītie vācieši strādāja Rīgas - Daugavpils šosejas un Rumbulas lidostas atjaunošanā. Nometni slēdza 1946.gadā. Nometnes pastāvēšanas laikā no bada un slimībām mira 146 vācu karagūstekņi. Vietā, kur viņi apglabāti, novietots koka krusts, četras akmens krustu grupas ar mirušo vārdiem un vairākas piemiņas plāksnes. Kapu uzturēšanu veic karavīru organizācija no Vācijas, kas pilnvarojusi Latvijas Brāļu kapu komiteju organizēt regulāru kapu apkopšanu.

Vācu karagūstekņu nometnē mirušo kapsēta Salaspilī.

Savukārt 2004.gadā, par bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Larija Pika līdzekļiem memoriāla teritorijā tika uzstādīts piemineklis nometnē mirušo ārzemju ebreju piemiņai. Uz pieminekļa iegravēta Dāvida zvaigzne un uzraksts ivritā, latviešu un vācu valodā: “Mirušo godam un dzīvajiem par atgādinājumu. No Vācijas, Austrijas un Čehijas deportēto ebreju piemiņai, kuri no 1941.g. decembra līdz 1942.g. jūnijam miruši no bada, sala un necilvēcības un raduši mūžīgo atdusu Salaspils mežā.”

Piemiņas akmens Salaspils nometnē ieslodzītajiem Eiropas ebrejiem.

2017.gadā, 50 gadus pēc Salaspils memoriāla atklāšanas, tika veikti ansambļa restaurācijas darbi. Restaurācija bija ļoti saudzīga, likvidējot tikai bojājumus, taču saglabājot vecuma patinējumu. Bojātās vietas betonā un ieejas vārtu fasāde, kas bija apaugusi sūnām, tika kosmētiski tīrītas un pielabotas ar faktūras un krāsas ziņā oriģinālam maksimāli līdzīgiem materiāliem. 2018.gada februārī memoriāla ieejas vārtu galerijā atklāja Salaspils nometnes un memoriāla vēstures ekspozīciju, ko veidojuši Daugavas un Okupācijas muzeju speciālisti. Izveidoti arī vairāki jauni paskaidrojoši vides objekti.

2017.gadā ieejas sienas iekštelpās iekārtota jauna
Salaspils nometnes un memoriāla vēstures ekspozīcija.

Par Salaspils memoriālo ansambli kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas rūpējas Salaspils pašvaldība, lai gan oficiāli komplekss nav ierakstīts Zemesgrāmatā un formāli atrodas Finanšu ministrijas valdījumā. Pēc pašvaldības lūguma memoriāla atjaunošanai paredzētos 300 000 eiro Saeima iedalīja no neparedzētiem gadījumiem paredzētajiem līdzekļiem. Taču kompleksa ikdienas uzturēšana gadā izmaksā ap 80 000 eiro, no kuriem valsts piešķir nepilnu pusi. Pieminekļa uzturēšanai pienācīgā kārtībā ar to nepietiek. Memoriāla jauno ekspozīciju šobrīd uzdots pārraudzīt Daugavas muzejam, kam pašvaldība piešķir līdzekļus zinātniskajam darbam un gidu algām.

Arī pēc pusgadsimta Salaspils memoriāls joprojām ir izcils tēlniecības un arhitektūras sintēzes piemērs gan nacionālajā, gan starptautiskā līmenī. Tas ir viens no lielākajiem šāda veida pieminekļu kompleksiem Eiropā - laikmetīgs mākslas darbs, kas guvis pelnītu ievērību pasaulē. Memoriāls iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā. Diemžēl līdz nesenam laikam šim lieliskajam arhitektūras un tēlniecības piemineklim bija uzspiests padomju ideoloģijas un propagandas objekta zīmogs. Jācer, ka pēc kompleksa restaurācijas cilvēki sāks uz Salaspils memoriālu raudzīties kā labas arhitektūras un mākslas paraugu, kura mākslinieciskā vērtība stāv pāri politisko sistēmu un laika robežām.

*****

Betona vides objekts pie Rīgas - Daugavpils šosejas, kas norāda ceļu uz Salaspils memoriālu.

Salaspils memoriāla ieejas siena un vārti “Dzīvības-nāves robeža”.

Ieejas sienas viens gals balstās uz kubveida pamata, kas apšūts granīta plāksnēm.

Uz kubveida balsta plāksnēm iegravētas zīmes,
kas apzīmē nometnē bojā gājušo skaitu katrā tās pastāvēšanas gadā.

Siena “Dzīvības-nāves robeža” no nometnes puses, redzamas ieejas kāpnes muzeja ekspozīcijā.

Durvis uz ieejas sienas iekšpusi un muzeja ekspozīciju; ieejas sienas iekštelpa.

Salaspils nometnes un memoriāla vēstures muzejā.

Salaspils nometnes un memoriāla vēstures muzejā.

Ieejas sienas iekštelpa ar skatu uz memoriāla laukumu.

Memoriāla ziedu “altāris” no kura bez apstājas skan metronoma sirdspuksti.

Piemiņas plāksne “ciešanu ceļa” sākumā.

Uzraksts uz plāksnes vēsta: “…Pa šo ceļu nāves gaitā aizdzina raudošus bērnus, izmisušas mātes, nevarīgus sirmgalvjus un neuzvarētus vīrus… Kas saskaitīs tos neizteiktos vārdus,
tos nedzīvotos gadus, ko pārcirta fašistu lodes”.

Piemiņas zīme bērnu barakas vietā. Apmeklētāji parasti atstāj šeit mīkstās rotaļlietas.

Nometnes baraku atrašanās vietu zīmju metāla un betona detaļas.

Piemiņas akmens nometnes karātavu vietā.
Uzraksts krievu un latviešu valodā: “Šeit cilvēks ir sodīts par to, ka nav izdarījis noziegumu…
Šeit cilvēks ir sodīts par to, ka bija cilvēks un mīlēja Dzimteni…”.

Memoriāla centrālā lauka skulptūra “Nesalauztais”.

Skulptūras “Nesalauztais” detaļas.

Memoriāla centrālais lauks ar skulptūru grupām.

Memoriāla centrālā lauka skulptūra “Pazemotā”.

Memoriāla centrālā lauka skulptūra “Māte”.

Skulptūras “Māte” detaļas.

Memoriāla centrālā lauka skulptūru grupa. No kreisās - “Solidaritāte”, “Rot Front” un “Zvērests”.

Memoriāla centrālā lauka skulptūru grupa.
No kreisās - “Zvērests”, “Solidaritāte”, “Rot Front”. Attēlā labajā pusē - skulptūra “Zvērests”.

Skulptūru grupas “Solidaritāte” detaļas.

Padomju karagūstekņu nometnes piemiņas vieta Salaspilī.

Uz padomju karagūstekņu nometnes piemiņas vietas betona stēlām novietotas plāksnes ar uzrakstiem latviešu un krievu valodā: “Mēs bijām tūkstoši tādu pašu kā tu. Tāpat kā tu mēs mīlējām dzīvi un Dzimteni, sauli un bērnus. Mēs cīnījāmies, neslēpdamies no lodēm, bet lodes mūs nespēja veikt. Mēs gājām bojā nebrīvē, mocību un bada novārdzināti nacistu katorgā”.

Padomju karagūstekņu piemiņas vietas skulpturālais cilnis.

© Laikmeta zīmes. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru