Padomju boļševiku noziegumi 1917-1991. Gruzija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 14-05-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Ar Krievijas Pagaidu valdības atbalstu 1917.gada 9.martā Tiflisā (Tbilisi) tika izveidota Īpašā Aizkaukāza komiteja (Ozakoms), par kuras locekļiem kļuva 4.Valsts Domes deputāti, kas pārstāvēja gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu nacionālās partijas. Lielākais gruzīnu politiskais spēks šajā komitejā bija sociāldemokrāti meņševiki. Pēc oktobra apvērsuma, 1917.gada 15.novembrī Ozakomu nomainīja Aizkaukāza komisariāts - Krievijas Aizkaukāza guberņu koalīcijas valdība, kas neatzina jauno boļševiku varu Petrogradā. Aizkaukāza komisariāts sadarbojās ar citiem pretboļševiku spēkiem Kubaņā, Donā, Terekā un Dagestānā.

1918.gada 10.februārī Tiflisā tika sasaukts Aizkaukāza Seims. Par tā locekļiem kļuva no Aizkaukāza ievēlētie Krievijas Satversmes sapulces deputāti, kā arī vietējo politisko partiju pārstāvji. Saskaņā ar 3.martā parakstītā Brestas miera līguma noteikumiem, Padomju Krievija atdeva Turcijai Batumi, Karsas un Ardahanas apgabalus, ko apdzīvoja galvenokārt etniskie gruzīni un armēņi. Šī iemesla dēļ Aizkaukāza Seimā pārstāvētie gruzīnu un armēņu deputāti neatzina Brestas mieru. “Brestļitovskas līguma atzīšana nozīmētu, ka Aizkaukāzs kā neatkarīga republika pārstātu eksistēt un kļūtu par Turcijas impērijas provinci” - paziņoja viens no Aizkaukāza Seima locekļiem Iraklijs Cereteli.

Saskaņā ar Brestļitovskas miera līgumu turku anektētās Gruzijas un Armēnijas teritorijas.

Neņemot vērā gruzīnu un armēņu iebildumus, Turcija okupēja Erzerumas un Batumi pilsētas. Aizkaukāza valdība bija spiesta piekrist miera sarunām, taču turki kā priekšnoteikumu izvirzīja prasību pasludināt Aizkaukāza neatkarību no Krievijas. 1918.gada 9.aprīlī tika proklamēta neatkarīga Aizkaukāza Demokrātiskā Federatīvā Republika (ADFR), tomēr turki turpināja uzbrukumu, ieņemot arī Karsu, Ardahanu, Ozurgeti un Akhaltsikhi (Ahalcihi). Pēc tam miera sarunas ar Turciju tika atjaunotas, taču nesaskaņas gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu starpā drīz vien noveda pie republikas sabrukuma.

Kreisajā pusē - ADFR Seima un vēlāk neatkarīgās Gruzijas parlamenta priekšsēdētājs
Nikolajs Čheidze; labajā pusē - ADFR premjerministrs Akakijs Čhenkeli.
Vidū - Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas karogs un ģerbonis.

Gruzijas Nacionālā padome vērsās pēc palīdzības pie Vācijas, kura ieteica gruzīniem nekavējoties pasludināt valsts neatkarību un oficiāli lūgt vācu karaspēka aizsardzību. 1918.gada 26.maijā tika proklamēta Gruzijas Demokrātiskā Republika. Tās sastāvā iekļāva bijušās Krievijas impērijas Kutaisi un Tiflisas guberņas, kā arī Batumi apgabalu un Suhumi rajonu. Par pirmās koalīcijas valdības vadītāju kļuva Noa Ramišvili. Valdībā bija pazīstamie meņševiku politiķi Jevgenijs Gegečkori, Noa Žordanija, Akakijs Čhenkeli, Iraklijs Cereteli un citi, tāpat sociālistu-federālistu un nacionāldemokrātu pārstāvji. Par jaunās valsts pirmā parlamenta Satversmes sapulces vadītāju kļuva Nikolajs Čheidze.

Gruzijas Demokrātiskās Republikas parlaments (attēlā augšā) un valdība (attēlā apakšā).

1918.gada 28.maijā tika parakstīs Gruzijas - Vācijas līgums par vācu karaspēka izvietošanu Gruzijā. Drīz vien 3000 vīru lielais vācu ekspedīcijas korpuss Frīdriha Kresa fon Kresenšteina vadībā no Krimas ieradās Poti ostā. Ar vācu diplomātu pūlēm Turcijas uzbrukumu izdevās apturēt. 4.jūnijā Batumi tika parakstīts Gruzijas - Turcijas miera līgums. Vācu militārie spēki palīdzēja gruzīniem pieveikt arī boļševikus, kas bija pasludinājuši padomju varu Abhāzijā. Tomēr pati Vācija nebūt nesteidzās atzīt Gruzijas Republiku de iure, respektējot Krievijas pretenzijas uz šo teritoriju.

Vācu ekspedīcijas korpuss Gruzijā Frīdriha Kresa fon Kresenšteina (attēlā labajā pusē) vadībā.
Attēlā kreisajā pusē - vācu un gruzīnu virsnieku apspriede, 1918.gads.

Beidzoties 1.Pasaules karam, Vācijas karaspēkam Gruzija bija jāatstāj. Vāciešus nomainīja angļi ģenerāļa Viljama Tomsona vadībā. Vienlaikus gruzīnu ģenerālis Georgijs Mazniašvili (Maznijevs) centās paplašināt valsts teritoriju, ieņemot Suhumi un Gagras rajonus, Adleru, Sočus, Tuapsi un Hadižensku. Parīzes (Versaļas) miera konferencē 1919.gadā savas pretenzijas uz Sočiem un Adleru Gruzijas pārstāvji motivēja ar to, ka teritorija starp Makopses un Mzimtas upēm savulaik vēl carienes Tamāras un cara Dāvida Celtnieka laikā piederējusi Gruzijai. Arī no etniskā viedokļa nevarot būt lielu pretenziju pret šīs teritorijas nodošanu Gruzijas pārvaldībā, jo novads esot zaudējis noteiktu etnisku raksturu pēc krievu īstenotās varmācīgās vietējo kaukāziešu cilšu padzīšanas 19.gadsimtā.

Ģenerālis Georgijs Mazniašvili un gruzīnu kavalērija Soču kampaņas laikā.

Līdzīgi kā Vācijai, arī britu politikai Gruzijā bija visai divkosīgs raksturs. It kā atbalstot jauno Gruzijas Republiku, briti vienlaikus uzturēja ciešus kontaktus ar ģenerāļa Antona Deņikina krievu Brīvprātīgo armiju, kuras mērķis bija “vienotas un nedalāmas” Krievijas atjaunošana. Tā laika Gruzijas valdības galva Žordanija savos memuāros raksta: “Viņi piedāvāja mums savienību, solot, ka pēc uzvaras pār boļševikiem Baltā armija piešķirs mums autonomiju. Mēs tam nepiekritām. Par atbildi angļi sarīkoja blokādi - nekādu izejvielu un vispār nekādu kontaktu ar Eiropu mums nedrīkstēja būt.”

Antantes valstis Kaukāzā īstenoja divkosīgu politiku.
Attēlā - franču bruņukreiseris “Waldeck-Rousseau” netālu no Gagras, kur tas palīdzēja Gruzijas armijai cīņā ar boļševikiem Abhāzijā, vienlaikus atbalstot arī krievu impēristu Balto armiju.

Šajā sarežģītajā situācijā Gruzijas valdība bija spiesta parakstīt līgumu ar Deņikinu. Taču līgumam nebija ilgs mūžs. 1919.gada 24.janvārī Deņikina karaspēks sāka uzbrukumu Sočiem un 6.februārī pilsētu ieņēma. Angļi gan mēģināja protestēt, piedraudot pat ar Krievijas Kaukāza piekrastes apšaudi no saviem karakuģiem, taču Deņikins turpināja uzbrukumu un pasludināja arī Abhāziju par “vienotās un nedalāmās” Krievijas daļu. Lai gan britu diplomātisko pūliņu rezultātā Soču rajons galu galā tika pasludināts par neitrālu zonu angļu karaspēka kontrolē, de facto tas palika Krievijas valdījumā.

Antona Deņikina (labajā pusē augšā) Baltās armijas karavīru parāde Sočos pēc pilsētas ieņemšanas.

Jāteic, pasaules lielvaras nebūt nesteidzās atzīt jauno Gruzijas Republiku, ieturot izteikti nogaidošu politiku. Lielbritānijas ārlietu ministrs Džordžs Kerzons savā 1919.gada 24.decembra memorandā pasvītroja “nepieciešamību turpināt atturēties no Gruzijas neatkarības atzīšanas līdz laikam, kamēr nekļūs skaidrs ģenerāļa Deņikina galīgais stāvoklis”. Tikai 1920.gada 12.janvārī, kad pienāca vēsts par Deņikina valdības krišanu, Antantes valstu (Francija, Lielbritānija, Itālija) Augstākā padome atzina Gruzijas neatkarību de facto. Vēlāk šim lēmumam pievienojās arī Japāna.

Gruzijas Demokrātiskās Republikas ģerbonis un karogs.

1920.gada sākumā Gruzijas valdība sāka centienus noregulēt attiecības ar Padomju Krieviju. Sarunas vainagojās ar 7.maijā Maskavā parakstīto miera līgumu. Līgums noteica, ka Padomju Krievija bez ierunām atzīst Gruzijas neatkarību esošajās robežās, ieskaitot Abhāziju, un apņemas neiejaukties tās iekšējās lietās. Savukārt Gruzija apņēmās atbruņot visus militāros formējumus, kas pretendē uz Krievijas vai kādas tās daļas valdības lomu, likvidēt visas organizācijas un grupas, kuru mērķis ir gāzt Padomju Krievijas valdību. Gruzija arī apņēmās izvest no savas teritorijas Lielbritānijas karaspēku.

Nacionālā gvarde - Gruzijas Demokrātiskās Republikas bruņotie spēki.

Tomēr jau 1920.gada nogalē Sarkanā Armija okupēja Azerbaidžānu un Armēniju. Gruzija nonāca ielenkumā. 12.decembrī Grigorijs (Sergo) Ordžonikidze vēstulē Ļeņinam un Staļinam rakstīja: “Stāvoklis Gruzijā ir tāds, ka mēs ar to tiksim galā bez īpašām pūlēm.” 15.decembrī VK(b)P Kaukāza birojs pavēlēja Krievijas PFSR 11.armijai pāriet Gruzijas robežu, tomēr pēc divām dienām rīkojums tika atsaukts. Tad Ordžonikidze vēlreiz griezās pie vadības Maskavā ar prasību okupēt Gruziju. 1921.gada 6.februārī Kaukāza frontes komandieris Vladimirs Gitis izdeva pavēli izveidot karaspēka grupējumu Mihaila Veļikanova vadībā. Naktī uz 12.februāri Gruzijas Borčali un Ahalkalaki apriņķos sākās boļševiku sacelšanās, kas jau iepriekš bija saskaņota ar Krievijas 11.armijas vadību. Redzot šādu notikumu pavērsienu, Ļeņins 1921.gada 15.februārī nosūtīja Kaukāza frontes štābam rīkojumu: “Mēs sagaidām no Krievijas Bruņoto spēku 11.armijas enerģisku un ātru rīcību Tiflisas ieņemšanā.”

Gruzijas neatkarības kaprači (no kreisās) - Sergo Ordžonikidze, Josifs Džugašvili (Staļins)
un Krievijas okupācijas karaspēka komandieris Gruzijā Mihails Veļikanovs.

1921.gada 16.februārī Gruzijas Revolucionārā komiteja (Revkoms) Filipa Maharadzes vadībā proklamēja Gruzijas Padomju Republiku un griezās pie Krievijas PFSR ar lūgumu sniegt militāru palīdzību. Tajā pašā dienā Sarkanā Armija pārgāja Gruzijas robežu un ieņēma tiltu pār Hrami upi. Viņiem pretī stājās Kahetijas brīvprātīgo vienības Stefana Ahmeteli vadībā, taču iebrucēji turpināja virzīties Tbilisi virzienā. 24.februārī Žordanijas valdība evakuējās uz Kutaisi. Lai izbēgtu no mierīgo iedzīvotāju upuriem, arī Gruzijas armija atkāpās uz Mchetas pilsētu. 25.februārī Krievijas PFSR 11.armijas daļas iegāja Tbilisi. Pilsētā ieradās arī Revolucionārā komiteja, kas tajā pašā dienā tika pārdēvēta par Gruzijas PSR Tautas komisāru padomi - Gruzijas Padomju Republikas jauno valdību.

Krievijas PFSR 11.armijas karavīri Tbilisi 1921.gada 25.februārī.

Vienlaikus Krievijas PFSR 9.Kubaņas armija iebruka Abhāzijā, kur 17.februārī tika izveidots vietējais Revkoms. 1921.gada 4.martā 31.strēlnieku divīzijas vienības ieņēma Suhumi un pasludināja Abhāzijas Padomju Sociālistisko Republiku. 9.martā tika ieņemta Zugdidi, 10.martā Kutaisi, bet 14.martā - Poti. Daļa neatkarīgās Gruzijas armijas karavīru aizgāja kalnos un turpināja pretošanos, taču lielākā daļa armijas un Gruzijas valdība atkāpās uz Batumi. Šo kritisko situāciju izmantoja turki, kas 23.februārī no jauna iebruka Gruzijā, ieņemot vairākas pilsētas. 8.martā turku karaspēks ienāca Batumi, tomēr gruzīni saglabāja civilās administrācijas pilnvaras pilsētā. Taču jau 16.martā Turcija paziņoja par Batumi aneksiju un Gruzijas valdībai nācās sākt sarunas ar boļševikiem. 17.martā Gruzijas aizsardzības ministrs Grigols Lordkipanidze un padomju pilnvarotais Ābels Jenukidze parakstīja pamiera līgumu, bet 18.martā vienošanos par Sarkanās Armijas ienākšanu Batumi.

Osmaņu impērijas intervences armijas karavīri Aizkaukāzā.

1921.gada 18.martā gruzīnu spēki ģenerāļa Mazniašvili vadībā sāka uzbrukumu un atbrīvoja Batumi no turkiem. Vienlaicīgi Gruzijas valdība uz itāļu kuģa franču karaflotes aizsardzībā atstāja valsti un devās trimdā. Saskaņā ar panākto vienošanos Mazniašvili varas pilnvaras nodeva Revkomam un Sarkanās Armijas vienībām. 1921.gada 13.oktobrī tika noslēgts Turcijas un Aizkaukāza padomju republiku miera līgums. Gruzijas PSR saglabāja Batumi pilsētu, taču bija spiesta atteikties no zemēm uz dienvidiem no tās. Gruzijas sastāvā esošajai Adžārijai, kuras iedzīvotāju vairākums bija musulmaņi, tika noteikts autonomijas statuss. Neatkarīga Gruzijas Demokrātiskā Republika bija beigusi pastāvēt.

Sarkanās Armijas komandieri Batumi. Sēž no kreisās - 18.divīzijas komandieris Dmitrijs Žloba, 9.divīzijas komisārs M.Lisovskis, Gruzijas Kara revolucionārās komitejas tautas komisārs Šalva Eliava un 9.divīzijas komandieris Nikolajs Kuibiševs. Stāv - divi nezināmi Sarkanās Armijas komandieri.

Saskaņā ar 1921.gada 16.decembra Gruzijas PSR un Abhāzijas PSR savienības līgumu, Abhāzija tika iekļauta Gruzijas PSR sastāvā. 1922.gada 20.aprīlī Gruzijas sastāvā tika izveidots arī Dienvidosetijas autonomais apgabals. 12.martā Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna izveidoja federatīvu savienību - Aizkaukāza Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku, kas pastāvēja līdz 1936.gada 5.decembrim, kad tika nodibinātas trīs atsevišķas padomju republikas. 1922.gada 30.decembrī Gruzija kā viena no Aizkaukāza PFSR loceklēm iekļāvās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā.

Gruzijas PSR karogi. Augšējā rindā - 1921.-1922.g. (kreisajā pusē) un 1923.-1937.g. (labajā pusē), apakšējā rindā - 1937.-1951.g. (kreisajā pusē) un 1951.-1990.g. (labajā pusē).

No kreisās - Aizkaukāza Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas ģerboņi 1923.-1930.gadā un 1930.-1936.gadā; labajā pusē - Gruzijas PSR ģerbonis no 1937. līdz 1990.gadam.

Lielā daļā gruzīnu sabiedrības valdīja dziļa neapmierinātība ar vardarbīgo Gruzijas piespiedu sovjetizāciju. Opozīcijā Maskavas īstenotajai centralizācijas politikai nostājās pat vietējie boļševiku vadoņi. Šis konflikts historiogrāfijā pazīstams ar nosaukumu “Gruzijas lieta”. Stingrās līnijas piekritējiem Sergo Ordžonikidzem un Josifam Staļinam opozīcijā nostājās nacionālkomunisti Filips Maharadze un Budu Mdivani, kas atbalstīja lielāku kompartijas iekšējo demokrātiju, mērenāku lauku kolektivizāciju, lielāku autonomiju no Maskavas. Diemžēl šajā cīņā uzvarēja stingrās līnijas piekritēji.

Gruzijas PSR nacionālkomunistu līderi, kas uzdrošinājās iebilst Gruzijas vardarbīgai sovjetizācijai.
Kreisajā pusē - Filips Maharadze, labajā pusē - Budu Mdivani (foto no NKVD cietuma, 1937.g.).

Sākās masveida represijas pret bijušās demokrātiskās Gruzijas valsts un sabiedriskajiem darbiniekiem. Īpaši vajāta tika Gruzijas Pareizticīgo baznīca, slēgti vai sagrauti vairāk nekā 1500 dievnami un klosteri. Daudzus priesterus apcietināja, tostarp Gruzijas pareizticīgo patriarhu Ambroziju, kurš Dženovas konferencei bija nosūtījis vēstuli, kurā atklāja neciešamos apstākļus, kādos gruzīnu tautai jādzīvo pēc Sarkanās Armijas iebrukuma, un lūdza “visas civilizētās pasaules palīdzību”.

Attēlā kreisajā pusē - komunistu aktīvisti nogāž ticīgajiem atņemtajai baznīcai krustu;
labajā pusē - 1923.gadā apcietinātais Gruzijas Pareizticīgo Baznīcas patriarhs Ambrozijs.

Neskatoties uz valdības emigrāciju un armijas izformēšanu, vairākos kalnu apgabalos un lauku rajonos, kur bijušie Gruzijas armijas karavīri organizēja partizānu grupas, pretošanās boļševiku okupācijai turpinājās. 1921.gada maijā Mosestro Dadeškeliani, Nestora Gardapkhadzes un Bidzinas Pirveli vadībā nemieri sākās Svanetijā. Pēc sešu mēnešu sīvām cīņām nemieri tika apspiesti un nemiernieku līderi nogalināti. 1922.gadā pret boļševiku režīmu vērsti nemieri notika arī Kahetijā un Hevsuretijā. Sarkanā Armija pret nemierniekiem raidīja pat kara aviāciju. Nemierus izdevās apspiest, taču ne iznīcināt partizānus, kas sava vadītāja, bijušā Gruzijas armijas pulkveža Kakucas Čolokašvili vadībā patvērās Čečenijas kalnu rajonos, no kurienes turpināja cīņu par savas zemes brīvību.

Attēlā kreisajā pusē - leģendārais gruzīnu partizānu komandieris Kakuca Čolokašvili;
labajā pusē - čekisti izrēķinās ar Svanetijas sacelšanās dalībniekiem (zīmējums).

Vajātās opozīcijas nožēlojamais stāvoklis spieda atsevišķas opozicionāru grupas meklēt ciešāku sadarbību. 1922.gada vidū meņševikiem izdevās panākt vienošanos ar Nacionāli Demokrātisko partiju un dažām sīkākām politiskām grupām. Tika nodibināta pagrīdes Gruzijas Neatkarības komiteja (Damkoms), kas sāka gatavot vispārēju sacelšanos. Par nemiernieku militāro spēku virspavēlnieku apstiprināja ģenerāli Spiridonu Čavčavadzi. No trimdas atgriezās vairāki bijušās valdības ministri. Taču drīz vien sākās aresti. Gruzijas čekai bija izdevies iekļūt organizācijā, tika arestēti vairāki Damkoma politiskie un militārie vadītāji. Arestus vadīja toreizējais Gruzijas čekas vadītāja vietnieks Lavrentijs Berija. Daudziem gruzīnu patriotiem tika piespriests nāvessods, citi nonāca padomju lēģeros.

Ideoloģiskie pretinieki - Gruzijas čekas vadītāja vietnieks Lavrentijs Berija (kreisajā pusē)
un Gruzijas Neatkarības komitejas priekšsēdētājs kņazs Kote Andronikašvili (labajā pusē).

Naktī uz 1924.gada 29.augustu sacelšanās tomēr sākās. Tika izveidota Gruzijas pārejas laika valdība Georgija Cereteli vadībā. Sacelšanās strauji izplatījās lielākajā daļā Rietumgruzijas, kā arī dažos Austrumgruzijas apgabalos. Tomēr nemiernieku sākotnējie panākumi bija īslaicīgi. Gruzijā tika ievestas papildus Sarkanās Armijas daļas, kas bloķēja Gruzijas Melnās jūras piekrasti, lai neļautu izkāpt krastā trimdas valdības sūtītajiem palīgspēkiem. Sarkanarmijas uzbrukums ar artilēriju un kara aviāciju jau 30.augustā piespieda nemierniekus atkāpties kalnos. Arī pulkveža Čolokašvili partizānu veiktais uzbrukums sarkanarmiešu kazarmām Manglisi tika apturēts un nemiernieku vienības spiestas atkāpties uz Kahetiju. 3.septembrī Čolokašvili veica pēdējo izmisīgo mēģinājumu pēkšņā uzbrukumā ieņemt Dušeti pilsētu, taču tas neizdevās. Izkaisītās partizānu grupas vēl dažas nedēļas turpināja pretošanos, tomēr septembra vidū lielākā daļa nemiernieku bija iznīcināti.

Gruzīnu partizāni 1924.gada augusta pretpadomju sacelšanās laikā.

Pēc nemieru apspiešanas sākās vēl nepieredzēts “sarkanais terors”. 4.septembrī čeka atklāja sacelšanās štābu Šiomgvimas klosterī. Apmaiņai pret dzīvību Berija Domkoma līderiem piedāvāja parakstīt aicinājumu partizāniem nolikt ieročus un padoties. Priekšlikums tika pieņemts ar noteikumu, ka nekavējoties tiks pārtrauktas visas represijas pret Gruzijas iedzīvotājiem. Berija to apsolīja, taču solījumu neturēja. Tika nogalināti tūkstošiem civiliedzīvotāju, tostarp sievietes un bērni. Cilvēku šaušana cietumos turpinājās dienu un nakti. Cilvēki tika nogalināti tieši uz vilcienu platformām, lai līķus būtu ērtāk transportēt. Šī “tehniskā risinājuma” autors bija vietējās čekas virsnieks Talakhadze.

Gruzijas čekas izgudrotā dzelzceļa šaujamplatforma, kādā tika nogalināti tūkstošiem gruzīnu patriotu.
Vagona sienā redzami neskaitāmi ložu atstāti caurumi. Gruzijas okupācijas muzeja eksponāts.

1924.gada sacelšanās upuru skaits nav precīzi zināms. Cīņās krita apmēram 3000 Gruzijas patriotu, represēto skaitu lēš no 7000 - 10 000 un vairāk. Pēc jaunāko pētījumu ziņām laikā no 29.augusta līdz 5.septembrim tika nošauti 12 578 cilvēki, galvenokārt gruzīnu muižniecības un inteliģences pārstāvji. Vairāk nekā 20 000 cilvēku izsūtīja uz Sibīriju un Centrālāzijas tuksnešiem. Represiju milzīgie apjomi izraisīja sašutumu visā pasaulē. Otrās (sociālistiskās) Internacionāles vadība iesniedza Nāciju Līgai rezolūcijas projektu, kas nosodīja Padomju valdības rīcību. Kaut arī rezolūcija netika pieņemta, Kremlim tā radīja nepatīkamus brīžus. Lai kaut kā nomierinātu pasaules sabiedrisko domu, vairāki gruzīnu čekisti, kas piedalījās represijās, paši tika sodīti kā… “neuzticami elementi”.

Padomju sarkanā terora upuri Gruzijā.

Pēc asiņainās izrēķināšanās gruzīnu pilsoniskā sabiedrība dzimtenē bija demoralizēta uz daudziem gadiem. Toties emigrācijā, kur bija patvērušies Gruzijas Demokrātiskās Republikas bijušās valdības pārstāvji, kā arī no padomju varas aizbēgušie gruzīnu patrioti, politiskā cīņa par Gruzijas atbrīvošanu turpinājās. No 1921. līdz 1954.gadam emigrācijā darbojās Gruzijas trimdas valdība, kuru līdz 1953.gadam vadīja Noa Žordanija, pēc tam - Jevgenijs Gegečkori. Tomēr padomju čekistiem izdevās iefiltrēties arī gruzīnu politisko emigrantu aprindās. Operācijas pret trimdas organizācijām pārraudzīja pats Lavrentijs Berija personīgi. Smags zaudējums emigrācijai bija Karlo Čheidzes dīvainā nāve 1926.gadā un Noas Ramišvili bojāeja, kuru 1930.gadā noslepkavoja čekas aģents.

Gruzijas valdības locekļi trimdā. Otrais no kreisās - valdības priekšsēdētājs Noa Žordanija.

1938.gadā Berlīnē tika nodibināts tā sauktais Gruzīnu birojs, kas pēc neilga laika pārtapa par Kaukāza biroju. 1939.gadā Romā sanāca Berlīnes, Prāgas un Varšavas gruzīnu trimdas organizāciju kongress, kurš pieņēma lēmumu par Gruzijas Nacionālās komitejas - nākotnes neatkarīgās Gruzijas valsts valdības - organizēšanu. Par nākotnes Gruzijas iespējamo līderi tika izraudzīts kādreizējo Gruzijas caru pēctecis kņazs Iraklijs Bagrations-Muhranskis. 1940.gada vasarā gruzīnu trimdinieki sarunās ar Kaukāza kalnu tautu emigrācijas pārstāvi Heidaru Bamatu panāca vienošanos par kopējas Kaukāza un Aizkaukāza tautu politiskās partijas dibināšanu, savukārt 1942.gadā tika nodibināta Gruzijas Tradicionālistu savienība, kas iestājās par nākotnes Gruziju kā konstitucionālu monarhiju.

Gruzijas Nacionālās komitejas un Gruzijas Tradicionālistu savienības priekšsēdētājs
kņazs Iraklijs Bagrations-Muhranskis (Muhraneli). Labajā pusē - vācu propagandas plakāts,
kas sola atbrīvot Kaukāza tautas no boļševiku jūga.

Otrā Pasaules kara gados gruzīnu nacionālās karaspēka vienības cīnījās gan Sarkanās Armijas, gan Vācijas Vērmahta sastāvā. 1942.gada vasarā vācu armijas vienības mēģināja ielauzties Abhāzijā, taču jau rudenī bija spiestas atkāpties. Kopumā padomju pusē karoja sešas gruzīnu strēlnieku divīzijas, trīs kalnu strēlnieku divīzijas un viens motostrēlnieku pulks, kas piedalījās kaujās Kaukāzā, Tamaņas pussalā, Krimā un citur. Gruzīnu karavīri Sarkanajā Armijā dienēja arī ārpus nacionālajām vienībām. Padomju militārās iestādes kara laikā mobilizēja aptuveni 700 000 gruzīnus - piekto daļu no visiem republikas iedzīvotājiem. Kaujās krita ap 300 000, vēl 100 000 tika sakropļoti.

Gruzīnu karavīri Sarkanās Armijas rindās.

1941.gada 30.decembrī no gruzīnu emigrantiem un gruzīnu izcelsmes padomju karagūstekņiem tika izveidots Gruzīnu leģions Vērmahta pakļautībā. Par tā komandieri kļuva pulkvedis Šalva Maglakelidze. Komandieru vidū bija arī pulkvedis Solomons Nikolass Zaldastani, kņazs Mihails Culukidze un citi bijušie Gruzijas Demokrātiskās Republikas armijas komandieri. Leģiona koordinācijas centrs un karavīru apmācības nometnes atradās Polijas un Lietuvas teritorijā. Vācieši solīja, ka pēc Gruzijas atbrīvošanas gruzīni varēs atkal izveidot neatkarīgu valsti, protams, tādu, kas atbilstu “jaunās Eiropas” politiskajiem standartiem. Gruzīnu leģiona sastāvā bija astoņi bataljoni, kuriem visiem, izņemot vienu, tika doti ievērojamu gruzīnu vārdi - Šalvas Maglakelidzes, Georgija Saakadzes, ķēniņa Iraklija II Bagrationa, ķēniņa Dāvida Bagrationa Celtnieka, ķēniņienes Tamāras, Šotas Rustaveli un Iļjas Čavčavadzes bataljoni. Gruzīnu leģions piedalījies kaujās Kaukāzā, Polijā, Francijā, Nīderlandē.

Gruzīnu leģionāri un Vērmahta leģiona “Gruzija” plecu uzšuves vairodziņš.

1941.gada vasarā tika izveidota organizācija “Tamara II”, kuras uzdevums bija organizēt pretpadomju cīņu Gruzijas PSR teritorijā Sarkanās Armijas aizmugurē. Organizācijas militāro izlūku - diversantu vienības iekļāva Abvēra speciālo uzdevumu bataljonā “Bergmann”. Kopš 1942.gada vasaras šīs vienības tika iesūtītas padomju aizmugurē dažādu izlūkošanas un diversiju uzdevumu veikšanai. Gruzīni dienēja arī citās Vērmahta un SS daļās, piemēram, Vlasova Krievijas Atbrīvošanas armijā, 14.ukraiņu SS divīzijā, kā arī organizācijas “Todt” 11 gruzīnu atsevišķajās inženieru - celtnieku rotās. Vēsturnieki lēš, ka kopumā Vācijas pusē 2.Pasaules karā cīnījušies ap 30 000 gruzīnu.

Kaukāza un Aizkaukāza tautu speciālo uzdevumu bataljona “Bergmann” kaujinieki.

Zināmākā 2.Pasaules kara kauja ar gruzīnu piedalīšanos ir tā sauktā Tekselas sacelšanās. Neuzticēdamās tā saukto Austrumu bataljonu karavīriem, vācu pavēlniecība arī gruzīnu vienības centās nosūtīt pēc iespējas tālāk no Austrumu frontes - sargāt tā saukto Atlantijas valni, uz Itālijas Alpiem un citur. Cerējuši karot par neatkarīgu, no boļševikiem brīvu Gruziju, cīnīties ar Rietumu sabiedrotajiem gruzīni nevēlējās. Daudzi dezertēja un pievienojās franču vai itāļu nacionālās pretošanās kustībām. Gruzīnu 822.Ķēniņienes Tamāras kājnieku bataljons, kas bija izvietots Tekselas salā Nīderlandē, kopā ar holandiešu partizāniem 1945.gada 6.aprīlī sāka sacelšanos, ieņemot lielāko daļu salas un iznīcinot gandrīz visu vācu garnizonu. Tikai pēc divu nedēļu smagām cīņām vāciešiem izdevās kontroli pār salu atgūt, taču gruzīni turpināja partizānu cīņu. Kaujas turpinājās pat pēc Vācijas kapitulācijas - līdz 20.maijam. Šis notikums vēsturē iegājis kā 2.Pasaules kara “pēdējā kauja Eiropā”.

Gruzīnu leģionāru sacelšanās Tekselas salā, Nīderlandē. No kreisās - bataljona “Ķēniņiene Tamāra” un Tekselas sacelšanās komandieris Šalva Loladze, vidū - gruzīnu karavīru apbalvošana,
labajā pusē - sacelšanās notikumiem veltītā grāmata.

Pēc Staļina nāves Kremlī sākās nežēlīga cīņa par varu. Frontes vienā pusē bija gruzīns Lavrentijs Berija, otrā - Ņikita Hruščovs. Uzvarēja Hruščova grupējums, Berija tika apcietināts, apsūdzēts kā “tautas ienaidnieks un britu aģents” un nošauts. Taču kopā ar Beriju Kremļa aizdomu lokā nonāca visa gruzīnu tauta. Gruzijas PSR tika pasludināts ārkārtas stāvoklis, kuru realizēt uzticēja nevis vietējām tiesībsargājošām struktūrām, bet Gruzijā dislocētajam Padomju Armijas kontingentam. Vienīgā vēl palikusī gruzīnu nacionālā divīzija tika atbruņota un aizsūtīta uz vispurvaināko Gruzijas apvidu rakt aizsarggrāvjus,  bet pēc tam izformēta. Ārkārtas stāvokļa laikā vairākas nedēļas bija aizliegta jebkāda cilvēku pulcēšanās, tostarp kāzas un bēres. Tūkstošiem gruzīnu nonāca cietumos, paši nezinot par ko. Tika nomainīti visi vadošie Gruzijas PSR kompartijas un saimnieciskie darbinieki.

Lavrentija Berijas (kreisajā pusē) un Ņikitas Hruščova (labajā pusē) cīņa par varu 1953.gadā
padarīja Kremļa acīs visu gruzīnu tautu par varai “neuzticamu nāciju”.

Pēc PSKP XX kongresa 1956.gadā, lai cik paradoksāli tas būtu, Gruzijas sabiedrībā palielinājās gan pretpadomju noskaņojums, gan kā savdabīga tautas pašapziņas izpausme - Staļina kults. Tas noveda pie masu nekārtībām 1956.gada martā. 4.martā pie Staļina pieminekļa Tbilisi sāka pulcēties cilvēki, bet Staļina nāves gadadienā 5.martā ielās izgāja studenti un strādnieki ar lozungiem “Nepieļausim Staļina kritiku!” Demonstranti ar Staļina portretiem devās pa Rustaveli prospektu, liekot garāmgājējiem noņemt cepures, bet autovadītājiem sveikt “vadoni” ar auto signāltaurēm. 8.martā mītiņotāji izvirzīja prasību pasludināt 9.martu par sēru dienu, visās vietējās avīzēs publicēt Staļinam veltītus rakstus, bet kinoteātros demonstrēt režisora Mihaila Čiaureli Staļinu slavinošās filmas. 9.marta vakarā Tbilisi no Gori ieradās kravas mašīnas ar 2000 demonstrantiem. Mītiņotāji pieprasīja PSRS līdera Ņikitas Hruščova atkāpšanos, izskanēja arī aicinājums “padomju Gruzijai izstāties no PSRS”.

Pret PSRS valdību vērstās demonstrācijas Tbilisi 1956.gadā no 4. līdz 10.martam.

Vakarā pilsētā tika ievests karaspēks. Naktī uz 10.martu cilvēku pūlis mēģināja iekļūt Sakaru namā, lai nosūtītu protesta telegrammu uz Maskavu. Karavīri atklāja uguni. Vienlaikus bruņutransportieri un tanki izklīdināja demonstrantus, kas bija sapulcējušies Kūras upes krastmalā. Šo akciju rezultātā pēc Gruzijas PSR Iekšlietu ministrijas ziņām tika nogalināti 23 un ievainoti 54 cilvēki, 200 cilvēki arestēti. Pēc neoficiālām ziņām bojā aizgāja 83 cilvēki, bet par piedalīšanos demonstrācijās arestēja 375 cilvēkus, starp tiem 34 PSKP biedrus un 165 komjauniešus. Notiesāti tika 39 aktīvākie protestētāji.

Tbilisi 1956.gada nemieru oficiāli atzītie 23 upuri.

20.gadsimta 70.gados Gruzijā izveidojās disidentu kustība Zviada Gamsahurdijas un Meraba Kostavas vadībā. Pēc tam, kad 1977.gadā tika pieņemta jaunā PSRS Konstitūcija, jauni konstitūciju projekti tika sagatavoti arī nacionālajās republikās. 1978.gadā Gruzijas krievu avīzē “Zarja Vostoka” tika publicēts jaunās konstitūcijas projekts, kas atcēla gruzīnu valodas valsts statusu un noteica krievu valodas prioritāti. Tad Tbilisi universitātes studente Tamriko Čheidze izplatīja lapiņas ar aicinājumu iziet ielās. 1978.gada 14.aprīlī Tbilisi sākās protesta demonstrācijas. Gruzijas PSR Augstākā Padome un republikas kompartijas vadība ar Eduardu Ševardnadzi priekšgalā klusējot atbalstīja protestētājus, nosaucot protesta mītiņus par “jauniešu iniciatīvu”. Demonstrācijās piedalījās ap 100 000 cilvēku. Kremlis bija spiests piekāpties - gruzīnu valoda palika valsts valoda Gruzijas PSR, bet Abhāzijā tika noteiktas trīs oficiālās valodas - abhāzu, gruzīnu un krievu. Represijas nesekoja, tomēr Gruzijas kompartijas 1.sekretāram Ševardnadzem amats bija jāatstāj. Viņu nomainīja Džumbers Patiašvili.

Gruzīnu jauniešu protesti pret krievu valodas uzspiešanu 1978.gadā.

Gorbačova valdīšanas laikā aktivizējās kā gruzīnu, tā abhāzu nacionālās kustības. Protestējot pret abhāzu vēlmi atdalīties no Gruzijas un kļūt par suverēnu PSRS republiku, kopš 1989.gada aprīļa demonstrācijas un mītiņi notika vairākās Gruzijas pilsētās. 4.aprīlī pret valdību vērsts beztermiņa mītiņš sākās Rustaveli prospektā Tbilisi pie Gruzijas PSR Ministru Padomes ēkas. Republikas vadība nosūtīja palīdzības lūgumu Maskavai. Likvidēt mītiņu no citām republikām uz Gruziju nosūtīja vairākus tūkstošus Iekšlietu karaspēka karavīru. Naktī uz 9.aprīli padomju karavīri bruņutransportieru aizsegā, laizdami darbā stekus, gumijas lodes un sapieru lāpstiņas, nežēlīgi izdzenāja mītiņa dalībniekus, nesaudzējot ne sievietes, ne sirmgalvjus, ne ātrās palīdzības mediķus. Šajā vardarbīgajā akcijā bojā aizgāja 19 cilvēku, ievainojumus guva daudzi simti. Mūsdienu Gruzijā šī diena pasludināta par Nacionālās vienotības dienu (sīkāk par 1989.gada Tbilisi notikumiem lasiet ŠEIT).

1989.gada 9.aprīlī padomju vara pret demonstrantiem Tbilisi raidīja karavīrus un bruņutehniku.

1990.gada 28.oktobrī notikušajās Gruzijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās uzvaru guva Zviada Gamsahurdijas vadītais Nacionālais bloks. Gamsahurdija kļuva par Augstākās Padomes priekšsēdētāju, bet Gruzijas PSR - par Gruzijas Republiku. Tika atjaunoti kādreizējie Gruzijas Demokrātiskās Republikas karogs, ģerbonis un himna. 1991.gada 31.martā notikušajā referendumā par “Gruzijas valstiskās neatkarības atjaunošanu saskaņā ar 1918.gada 26.maija Neatkarības aktu” vairākums Gruzijas iedzīvotāju nobalsoja par neatkarību. Balstoties uz referenduma rezultātiem, Gruzijas PSR Augstākā Padome 1991.gada 9.aprīlī pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Tomēr de iure Gruzija palika PSRS sastāvā līdz pat Padomju Savienības galam 1991.gada 26.decembrī. 1992.gada februārī tika pieņemts lēmums par 1978.gada Gruzijas PSR Konstitūcijas atcelšanu un 1921.gada Gruzijas Konstitūcijas atjaunošanu. Gruzija atgriezās brīvu tautu saimē.

Pirmais atjaunotās neatkarīgās Gruzijas prezidents Zviads Gamsahurdija.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Vai tad Gruziju nevajadzētu dēvet par Sakartveliju?

Uzraksti komentāru