Dzimuši Latvijā. Zinātne – Ostvalds, Valdens, Canders

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 23-04-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Šis ir trešais raksts sērijā par cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā, bet pazīstami kļuvuši citās zemēs. Daudzi no viņiem pat nav latviskas izcelsmes, tomēr viņu mūža veikums kļuvis par zīmolu, kas padarījis Latvijas vārdu pazīstamu pasaulē. Iepriekšējos rakstos stāstījām par leģendāriem cilvēkiem mākslas un baleta pasaulē. Šoreiz mūsu tēma - zinātne. Trīs izcili Latvijā dzimuši zinātnieki - Nobela prēmijas laureāts, ķīmiķis Vilhelms Ostvalds, stereoķīmijas pamatlicējs Pauls Valdens un pasaules raķešbūves pionieris Fridrihs Canders. Iepazīsimies.

Nobela laureāts - vienīgais no Baltijas

Vilhelms Ostvalds (Wilhelm Ostwald) dzimis 1853.gadā Rīgā mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda un viņa sievas Elizabetes Leiķeles ģimenē. Vilhelma vecākais brālis Eižens vēlāk kļuva par ievērojamu mežzinātnieku un Latvijas Universitātes docentu. Ostvaldu māja atradās Maskavas forštatē starp Dzirnavu un Smilšu (tagad Lāčplēša) ielām - vietā, kur šobrīd slejas dzelzceļa uzbērums. Mācības Vilhelms sāka priekšpilsētas Fromma skolā, bet no 1864. līdz 1871.gadam apguva zināšanas bijušajā Domskolā, kas tolaik jau bija pārveidota par Rīgas Reālģimnāziju. Tieši šeit jauneklis sāka pastiprināti interesēties par ķīmiju, pie kā lieli nopelni ir viņa dabaszinātņu skolotājam, ilggadējam Rīgas Dabaspētnieku biedrības priekšsēdētājam Gothardam Švēderam.

Kreisajā pusē - bijušās Domskolas, vēlāk Rīgas reālģimnāzijas vecā ēka; labajā pusē - Vilhelms Ostvalds 10 gadu vecumā (augšā) un viņa dabaszinātņu skolotājs Gothards Švēders (apakšā).

Pēc reālģimnāzijas beigšanas Vilhelms gribēja studēt, taču Rīgas Politehnikumā tolaik ķīmijas zinātne vēl bija vāji attīstīta, bet par inženieri jauneklis kļūt nevēlējās. Tādēļ viņš 1872.gadā devās uz Tērbatas Universitāti, kļūdams par studentu korporācijas Fraternitas Rigensis biedru. Pēc studiju beigšanas 1875.gadā Ostvalds kādu laiku strādāja par asistentu Tērbatas Universitātes Fizikas, bet vēlāk Ķīmijas institūtā. 1877.gadā viņš ieguva maģistra grādu, bet 1878.gadā aizstāvēja doktora disertāciju, tika habilitēts un ievēlēts par privātdocentu Universitātes Ķīmijas institūtā, kur strādāja līdz 1881.gadam.

Tērbatas Universitāte, kreisajā pusē - studentu korporācijas “Fraternitas Rigensis” vapenis.

Jau Tērbatas Universitātē Ostvalds izcēlās ar izcilām prāta spējām. Tolaik Tērbata bija nozīmīgs zinātnes centrs, kur attīstījās jaunas zinātnes nozares. Ostvalda skolotājs bija izcila autoritāte farmaceitiskajā un hidroķīmijā, profesors Kārlis Šmits (Carl Ernst Heinrich Schmidt) no Jelgavas, kurš savulaik pasaules zinātnē ieviesa jēdzienu “ogļhidrāti”. Ostvalds pievērsās ķīmijas vispārējās problēmas - “ķīmiskās tieksmes” jeb afinitātes pētīšanai, ievirzot sevi jaunā zinātņu jomā - fizikālajā ķīmijā. Tērbatā jauneklis parādīja arī izcilas prasmes jaunas laboratoriju aparatūras izgudrošanā, 1877.gadā radot piknometru - ierīci šķidruma blīvuma mērīšanai. Vēl dzīvodams Tērbatā Vilhelms 1880.gadā apprecējās ar rīdzinieci Helēnu fon Reiheri (Reyher). Viņu ģimenē piedzima pieci bērni.

Students Vilhelms Ostvalds un viņa mīļotais profesors Kārlis Šmits (labajā pusē).

Tērbatā Ostvaldam nebija iespēju tālāk attīstīt savas idejas, tādēļ viņš 1881.gadā atgriezās dzimtajā Rīgā. Rīgas Politehnikumā pēc ilggadējā ķīmijas profesora Franča Vēbera nāves bija atbrīvojusies ķīmijas profesora vieta. Ostvalda profesors Kārlis Šmits Politehnikuma direktoram Gustavam Kīzerickim ieteica savu audzēkni. Tā 28 gadu vecumā Ostvalds kļuva par Rīgas Politehnikuma ķīmijas profesoru. Dažu gadu laikā viņš pašos pamatos reformēja mācību sistēmu un ieviesa studentiem laboratorijas darbus, liekot tiem veikt pētnieciskus eksperimentus neorganiskajā, organiskajā un fizikālajā ķīmijā. Studentu zinātniskie darbi tika publicēti specializētajos starptautiskajos žurnālos. Tādejādi Vilhelms Ostvalds kļuva par Rīgas ķīmijas skolas zinātnisko tradīciju pamatlicēju.

Vilhelms Ostvalds 1982.gadā, kļūstot par Rīgas Politehnikuma (attēlā labajā pusē) profesoru.

Ostvalda laikā Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļa kļuva par vienu no populārākajām. Profesoram ierodoties Rīgā, tajā bija 121 students, bet 1887.gadā, kad Ostvalds aizbrauca no pilsētas, ķīmiju Politehnikumā mācījās jau ap 300 studentiem. Tik lielu audzēkņu pieplūdumu līdzšinējās ķīmijas laboratoriju telpas Troņmantinieka (tagad Raiņa) bulvāra 19.nama (Rīgas Politehnikuma, tagad Latvijas Universitātes galvenā ēka) pagrabā vairs nespēja uzņemt, tādēļ līdzās (gar tagadējo Inženieru ielu) pēc Ostvalda iniciatīvas tika uzcelts jauns ķīmijas fakultātes korpuss ar modernām laboratorijām. Lai iepazītos ar Eiropas ievērojamāko laboratoriju darba pieredzi, Ostvalds 1882.gada Ziemassvētku brīvdienās apceļoja Vāciju un Šveici, pāris nedēļu laikā apmeklējot ķīmijas laboratorijas 20 pilsētās.

Pēc Ostvalda iniciatīvas uzbūvētais Politehnikuma (tagad Latvijas Universitāte) Ķīmijas nodaļas korpuss Inženieru ielā (skats no iekšpagalma). Vēlāk korpusam tika piebūvēts trešais stāvs.

Jaunajā Rīgas Politehnikuma Ķīmijas fakultātes ēkā Ostvalds uzņēma savu pirmo ārzemju skolēnu, vēlāk slaveno zviedru zinātnieku, elektrolītiskās disociācijas teorijas autoru Svanti Arēniusu no Upsalas. Arēniuss Rīgā pavadīja sešus mēnešus, veicot pētījumu par atšķaidītu šķīdumu viskozitāti. Eksperimenti bija pamats brīvo jonu teorijai, kas savukārt ir analītiskās ķīmijas, klīniskās bioķīmijas un citu nozaru pamatā. Rīgā Arēniuss sāka arī darbu pie ķīmiskās kinētikas pamatlikumu formulēšanas.

Zviedru ķīmiķis Svante Arēniuss laikā, kad stažējās pie Ostvalda Rīgā;
attēlā labajā pusē - Ostvalds un Arēniuss atkal tiekas Lepcigā, 1904.gada foto.

Eksperimentu veikšanai Ostvalds izgudroja jaunas laboratorijas iekārtas un mēraparatūru. Viņa izgudrojumu klāstā ir graduētas kalibrētās pipetes, Ostvalda gāzes krāsniņa, filtrācijas stends, universālais turētājs, Ostvalda toluola termostats, pilošā dzīvsudraba elektrods, Ostvalda viskozimetrs. Šīs iekārtas vēlāk lietoja ķīmijas laboratorijās visā pasaulē, daudzas no tām tiek izmantotas joprojām. Šodien ar lepnumu varam teikt, ka visas šīs iekārtas pirmoreiz izgudrotas un izgatavotas Rīgā. Tomēr, kas ir daudz nozīmīgāk - tieši Rīgā Ostvalds fizikālo ķīmiju izveidoja par jaunu zinātnes nozari.

LU un RTU Ķīmijas vēstures muzejā apskatāmas arī Ostvalda radītās laboratorijas iekārtas.

Rīgā Ostvalds pabeidza savu fundamentālo darbu Lehrbuch der allgemeinen Chemie (”Vispārējās ķīmijas kurss”). 1884.gadā iznāca tā 1.sējums “Stehiometrija”, bet 1887.gadā 2.sējums - “Afinitātes mācība”. Grāmatā Ostvalds sniedz pārskatu par zinātnieku paveikto fizikālās ķīmijas nozarē. Vēlāk Ostvalds kopā ar savu Leipcigas izdevēju Engelmanu sāka izdot specializētu žurnālu Zeitschift für physikalische Chemie, būdams ne vien žurnāla galvenais redaktors, bet arī daudzu rakstu, referātu un recenziju autors. Mēnešraksta līdzstrādnieku vidū bija izcilākie Vācijas, Francijas, Austrijas, Krievijas, Zviedrijas, Šveices, Dānijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Itālijas, Beļģijas zinātnieki, kas padarīja žurnālu par nozīmīgāko starptautisko publikāciju tribīni ķīmijas zinātnē. Vācijā šis žurnāls iznāk joprojām.

Vilhelma Ostvalda sarakstītās grāmatas un izdotais mēnešraksts (vidū).

Diemžēl apstākļi Rīgā Ostvaldam kļuva par šauriem. Lielā mērā to sekmēja Baltijas guberņu intensīvā rusifikācija. Tērbatas Universitātē krievu valoda kļuva par vienīgo mācību valodu, līdzīgs liktenis piemeklēja arī Rīgas Politehnikumu, kuru pārdēvēja par Rīgas Politehnisko institūtu. Ostvalds krievu valodu prata vāji. Viņš pat izstājās no Krievu Ķīmijas un fizikas biedrības, kur savulaik bija iekļuvis ar D.Mendeļejeva un A.Butļerova ieteikumu. Savā autobiogrāfijā “Mūža līnijas” viņš raksta: “Panslāvisma graujošais vilnis [..] sāka demonstrēt savu spiedienu un ik dienas bija jāgaida jauni spaidi. Būtība bija ne jau tas, ka sveša tauta gribēja uzspiest savu valodu un tikumus, bet, kas daudz nopietnāk - ka neapstrīdami zemāka kultūra gribēja nogremdēt pie mums sasniegtās augstākās vērtības.”

Impēriskā panslāvisma ideoloģija un Baltijas augstskolu rusifikācija piespieda Ostvaldu pamest Rīgu.

Ostvaldam radās konflikti arī ar vietējiem vācbaltiešiem. Valdošajām Rīgas aprindām nepatika, ka Ostvalds visu savu enerģiju un laiku nevelta kalpošanai Baltijas industrijas un komunālsaimniecības veicināšanai, kā arī Baltijas privilēģiju aizstāvēšanai pret rusifikācijas politiku. Diezgan saspringtas attiecības Ostvaldam izveidojās ar studentu korporācijas Fraternitas Rigensis vecbiedriem. Arī kolēģiem Politehnikumā Ostvalds šķita kā “līdaka karpu dīķī”, kas radīja nevajadzīgus pārpratumus un aizspriedumus. Kaut arī sadarbība ar jauno direktoru, tautsaimniecības profesoru Kārli Līventālu izveidojās laba, tomēr attīstīt pētniecības darbu Rīgā Ostvaldam vairs nebija iespējams.

Pēdējais piliens aizbraukšanai bija nesaprašanās ar Rīgas vācbaltu sabiedrību un “Fraternitas Rigensis” vecbiedriem. Apakšā vidū - Ostvalda oriģinālais korporācijas biedra deķelis un krāsu lenta.

Ostvalda zinātniskā darbība, fundamentālā monogrāfija un žurnāls dažos gados jauno Rīgas profesoru bija padarījis starptautiski pazīstamu. To sekmēja arī daudzie ārzemju ceļojumi uz Vāciju, Šveici, Austriju, Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju. Tāpēc 1887.gadā Leipcigas Universitātē atbrīvojoties fizikālās ķīmijas profesora vietai, katedra tika piedāvāta 34 gadus vecajam rīdziniekam. Kad Saksijas kultūras ministrs vaicāja, vai Ostvalds to pieņemtu, sekoja vēlāk tik izdaudzinātā atbilde: “Tas ir itin kā jūs vaicātu unteroficierim, vai viņš vēlas kļūt par ģenerāli. Jā!” Ostvalds izstājās no Krievijas valsts dienesta, atteicās no Krievijas pavalstniecības un 1887.gada septembrī kopā ar ģimeni pārcēlās uz Leipcigu. Šis solis kļuva par robežšķirtni gan paša zinātnieka mūžā, gan visā fizikālās ķīmijas vēsturē.

Vilhelms Ostvalds Leipcigas Universitātē.
Attēlā labajā pusē - Ostvalds ierodoties Leipcigā 1887.gadā,
kreisajā pusē - laboratorijā kopā ar holandiešu ķīmiķi Jakobu Henriku van’t Hofu.

Tieši Leipcigā Ostvalds kopā ar līdzstrādniekiem fizikālo ķīmiju izveidoja tādu, kādu to pazīstam šodien. Ostvalda starptautiskā fizikālķīmijas skola pasaulei devusi ap 100 profesoriem. Par galvenajiem atklājumiem uzskatāmi pētījumi katalīzes, ķīmiskā līdzsvara un ķīmiskās reakcijas ātruma jomā. Ostvalda Tērbatas un Rīgas perioda pētījumi noveda pie “Ostvalda atšķaidīšanas likuma” (Ostwaldsche Verdünnungsgesetz) postulēšanas 1888.gadā. Ap 1900.gadu Ostvalds ieviesa ķīmijā jēdzienu “mols”, lai apzīmētu vielas molekulāro svaru. 1902.gadā viņš patentēja slāpekļskābes iegūšanai izmantojamo “Ostvalda procesu”, kas vēlāk kļuva par pamatu mākslīgā mēslojuma un sprāgstvielu ražošanā. No 1905. līdz 1906.gadam Ostvalds lasīja lekcijas fizikālķīmijā un natūrfilozofijā Hārvarda Universitātē, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā un Kolumbijas Universitātē ASV.

Vilhelms Ostvalds kopā ar asistentu savā laboratorijā, 1903.gads.

Vilhelms Ostvalds nepārtrauca arī zinātniskos sakarus ar Rīgu. 1903.gadā viņš tika ievēlēts par pirmo Rīgas Politehniskā institūta Goda biedru, arī viņa grāmatu pirmie tulkojumi krievu valodā iznāca Rīgā. Te palika dzīvot Ostvalda vecāki, kurus pēdējo reizi ievērojamais zinātnieks apmeklēja 1900.gadā viņu zelta kāzu jubilejā. 20.gadsimta sākumā par Ostvalda idejām dzīvi interesējās visā pasaulē - Vācijā, Ziemeļvalstīs, Lielbritānijā, ASV, Japānā, Krievijā. 1909.gada 12.decembrī Stokholmā Ostvaldam tika svinīgi pasniegta Nobela prēmija ķīmijā “par darbiem katalīzes jomā, kā arī par fundamentāliem ķīmiskā līdzsvara un reakciju ātruma pētījumiem”. Nolasītajā Nobela balvas laureāta lekcijā “Par katalīzi” cita starpā Ostvalds vairākas reizes pieminēja savus Rīgas periodā paveiktos darbus.

Vilhelmam Ostvaldam 1909.gadā pasniegtais Nobela balvas ķīmijā Goda diploms.

Vilhelms Ostvalds pazīstams arī kā filozofs. Ostvalds noliedza matērijas un atomu pastāvēšanu, aizstāvot viedokli, ka vienīgā realitāte ir enerģija. 1904.gadā viņu uzaicināja uzstāties pasaules Zinātnes un Mākslas kongresa filozofijas sekcijā Sentluisā, ASV. Pēc atgriešanās no ASV 1906.gadā Ostvalds priekšlaicīgi emeritējās 53 gadu vecumā un atlikušo mūža daļu nodevās natūrfilozofisko uzskatu attīstīšanai. Viņš asi uzstājās pret institucionālo Baznīcu un vadīja tā saukto monistu savienību, kas mēģināja radīt laicīgu, uz ētikas pamatiem balstītu reliģiju. Ostvalds bija arī aktīvs masons. 1911.gadā viņš tika uzņemts Leipcigas brīvmūrnieku ložā Zu den drei Ringen, vēlāk kļuva par lielložas Zur aufgehenden Sonne lielmeistara vietnieku, bet no 1914.gada - par goda lielmeistaru.

Vilhelms Ostvalds un viņa sarakstītie un rediģētie monistu kustības izdevumi.

Būdams gleznotājs, Ostvalds savā 1916.gadā izveidotajā mājas laboratorijā pats izgatavoja sev krāsas un pievērsās krāsu pētniecībai. Lielu popularitāti ieguva Ostvalda krāsu teorija, padarot viņu par koloristikas pamatlicēju. Pēc 1.Pasaules kara Ostvalda “saistītā slāpekļa” teorija paglāba Eiropu no bada nāves, radot pamatu minerālmēslojuma ražošanai laukiem. Viņš pirmais izteicis ideju par vienotu starptautisku naudu, vienotām starptautiskām mērvienībām, vienotu pasaules valodu ido. Ostvalds radīja skolu reformas teoriju un ieviesa mācību par to, kā atklāt potenciālos ģēnijus bērnu vidū. Viņš ir arī viens no pacifistu kustības ierosinātājiem un vadītājiem Eiropā. Tāpat viņu uzskata par vienu no standartizācijas, organizācijas teorijas un zinātnes teorijas celmlaužiem pasaulē.

Vilhelma Ostvalda radītās krāsu sistēmas elementi.

Vilhelms Ostvalds nomira 1932.gadā Leipcigas slimnīcā. Urna ar diženā zinātnieka pelniem iemūrēta klintī viņa zemes īpašumā Grosbotenē pie Leipcigas, kas kopš 2009.gada nosaukts par Vilhelma Ostvalda parku. Rīgas 800 gadu jubilejā 2001.gadā Rīgas pilsētai ar firmas “Grindeks” atbalstu tika dāvināts tēlnieka Andra Vārpas veidotais Vilhelma Ostvalda piemineklis pie Vērmaņdārza - pirmais publiskais Ostvalda piemineklis pasaulē. Kopš 2003.gada Rīgā ir Ostvalda vidusskola - šāds nosaukums piešķirts bijušajai Lomonosova vidusskolai Imantā. Vilhelms Ostvalds uzskatāms par augstākās raudzes pasaules klases zinātnieku, ar kuru viņa dzimtā pilsēta Rīga var lepoties.

Kreisajā pusē augšā - Ostvaldu ģimenes kapa plāksne Grosbotenē, apakšā - Rīgas Ostvalda vidusskolas logo; attēlā labajā pusē - Vilhelmam Ostvaldam veltītais piemineklis Rīgā.


Pauls Valdens - izcilākais latviešu zinātnieks

Piedzima nākamais zinātnieks 1863.gada 26.jūlijā Rozbeķu muižas “Pīpēnu” mājās netālu no Cēsīm zemnieka Jāņa Valdēna un viņa sievas Annas ģimenē kā trīspadsmitais bērns. Viņa latvisko izcelsmi apstiprina gan laikabiedru atmiņas, gan Valdens pats. Kaut arī Pauls uzauga vācbaltiešu vidē, tomēr savu latvisko izcelsmi nekad netika noliedzis, bet arī īpaši neizcēla. Kristīts Straupes latviešu draudzē. Kad puikam bija četri gadi, nomira viņa tēvs un māte 1873.gadā nodeva Paulu audzināšanā Rubenes skolotāja Erdmaņa ģimenē. Pateicoties vecāko brāļu atbalstam, Pauls 1876.gadā ar izcilību pabeidza Cēsu pilsētas skolu, bet 1882.gadā Rīgas pilsētas reālskolu (Stadt-realschule zu Riga).

Rīgas pilsētas reālskolas ēka (tagad Rīgas 2.ģimnāzija), kurā mācījās arī Pauls Valdens.

Pēc reālskolas Valdens iestājās Rīgas Politehnikumā, kur studēja ķīmijas tehnoloģiju pie Vilhelma Ostvalda. 1886.gadā viņš publicēja savu pirmo zinātnisko pētījumu, bet 1887.gadā kļuva par Krievu Ķīmijas un fizikas biedrības locekli. Tajā pašā gadā publicēta arī pirmā Valdena un Ostvalda kopīgā pētījuma rezultāti. Rīgas Politehnikumu Valdens pabeidza 1988.gadā, paliekot strādāt ķīmijas katedrā kā profesora Kārļa Bišofa asistents. Pēc tam Valdens turpināja studijas Pēterburgas Universitātē, bet promocijas darbu 1891.gadā aizstāvēja Leipcigas Universitātē Vilhelma Ostvalda vadībā. Zināšanas Valdens papildināja Minhenē, savukārt maģistra eksāmenu nokārtoja Odesas Universitātē 1893.gadā.

Ķīmiķi Pauls Valdens un Vilhelms Ostvalds Rīgā. Ausekļa Baušķenieka glezna.

1894.gadā Valdenu uzaicināja strādāt par ķīmijas profesoru Rīgas Politehnikumā. Kopā ar profesoru Bišofu Valdens uzrakstīja Handbuch der Stereochemie (”Stereoķīmijas rokasgrāmata”), kurai 1902.gadā tapa turpinājums divos sējumos Materialien der Stereochemie. Grāmatas sagatavošanas laikā Valdens veica neskaitāmas ķīmiskas sintēzes un veidoja to aprakstus. Tikai stereoķīmijas nozarē vien šajos gados viņš uzrakstījis 57 zinātniskus rakstus, kas publicēti ievērojamākajos Krievijas un ārzemju žurnālos. 1896.gadā profesors Vācijas Ķīmijas biedrības žurnālā publicēja rakstu par optisko antipodu savstarpējo pārvēršanos, kas izraisīja pavērsienu izpratnē par molekulu telpiskās struktūras ietekmi uz ķīmisko savienojumu īpašībām. 1898.gadā Valdens Pēterburgas Universitātē ieguva ķīmijas doktora grādu par zinātnisko darbu “Stereoķīmijas materiāli”.

Rīgas Politehnikuma profesori Pauls Valdens (kreisajā pusē), Kārlis Bišofs (labajā pusē)
un viņu sarakstītās stereoķīmijas fundamentālās rokasgrāmatas izdevumi.

Taču savu pazīstamāko atklājumu Pauls Valdens izdarīja 1895.gadā, kad kā pirmais aprakstīja molekulu centrālā atoma konfigurācijas maiņu pie noteiktām aizvietošanas reakcijām, kas vēlāk tika nosaukta par “Valdena apgriezenību” (Waldensche Umkehr, Walden inversion). Valdena atklājumam ir paliekoša nozīme gan organiskajā ķīmijā, gan medikamentu sintēzē. 2010.gadā Amerikas ķīmijas biedrība par optiskās apgriezenības atklāšanu piešķīra Valdenam balvu Award of Citation for Chemical Breakthrought, ko piešķir atklājumiem, kas izraisījuši pavērsienu zinātnieku domāšanā. Kaut arī šis atklājums tika veikts vecajā Rīgas Politehnikuma ēkā Raiņa bulvārī 19 (tagad LU galvenā ēka), taču apbalvojuma plāksnīte novietota pie RTU Materiālzinātņu un lietišķās ķīmijas fakultātes dekanāta Ķīpsalā, kur atrodas arī Valdena krūšutēls un A.Baušķenieka glezna ar Ostvaldu un Valdenu Rīgā.

Valdena apgriezenības shematiskais attēlojums un zinātnieka jubilejai izdotais pastmarku bloks.

No 1902. līdz 1906.gadam Valdens bija Rīgas Politehniskā institūta rektors, bet no 1906. līdz 1916.gadam - Ķīmiski tehniskās nodaļas dekāns, 1916. - 1918.gadā atkal atgriežoties rektora amatā. Pirmā Pasaules kara laikā Politehnisko institūtu evakuēja uz Maskavu, un tieši Valdens bija tas, kurš 1918.gada vasarā panāca tā atgriešanos Latvijā, tā saglabādams RPI mūsu valstij. 1910.gada maijā Valdenu ievēlēja par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas locekli. No 1911. līdz 1918.gadam viņš vadīja akadēmijas Ķīmijas laboratoriju. Pastāvīgi Valdens dzīvoja Rīgā, paralēli darbodamies gan RPI, gan Pēterburgas ZA. Šajā laikā viņš akadēmijas žurnālā Известия Академии Наук publicēja 14 zinātniskus rakstus elektroķīmijā. Valdens sacerēja arī pirmo grāmatu par ķīmijas attīstību Krievijā.

Pēc profesoru Paula Valdena un Kārļa Bišofa ierosmes
celtais Rīgas Politehnikuma laboratoriju korpuss Kronvalda bulvārī 4.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas vācu okupācijas iestādes 1918.gadā uzaicināja Valdenu vadīt Baltijas Tehnisko augstskolu (Baltische Technische Hochschule) Rīgā, bet 1919.gadā Latvijas Pagaidu valdība iecēla viņu par Latvijas Augstskolas (vēlāk Latvijas Universitāte) pirmo rektoru. Tomēr 1905.gada revolūcijas un 1919.gada Stučkas boļševiku valdības laika negatīvā pieredze, kā arī konflikti ar latviešu kolēģiem, spieda Valdenu atteikties no šī piedāvājuma. 1919.gada septembrī viņš aizbrauca uz Vāciju, kļūdams par Rostokas Universitātes Ķīmijas institūta Neorganiskās un Farmaceitiskās nodaļas, bet vēlāk Fizikāli ķīmiskās nodaļas vadītāju.

Pauls Valdens - Latvijas Augstskolas rektors 1919.gadā. Kārļa Dorāja glezna.

1924.gadā Valdenu uzaicināja nolasīt lekciju ciklu Latvijas Universitātē. Diemžēl Universitātes vadība noraidīja profesora izvirzītos noteikumus par atgriešanos Rīgā. Viņu neievēlēja arī par LU goda biedru. Vēlāk Valdenam piedāvāja vadošu vietu ķīmijas zinātnē Ļeņingradā, taču arī no tās viņš atteicās. 1927.gadā Valdenu ievēlēja par PSRS Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli, viņš bija arī Londonas Ķīmijas biedrības goda loceklis, Zviedrijas un Somijas Zinātņu akadēmiju loceklis, Getingenes Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Vācu Dabaspētnieku akadēmijas Leopoldina īstenais loceklis, Francijas institūta korespondētājloceklis, Ženēvas Nacionālā institūta korespondētājloceklis, Starptautiskās Farmācijas vēstures biedrības goda loceklis, Starptautiskās Paracelza biedrības goda loceklis. No 1927. līdz 1928.gadam Valdens strādāja kā viesprofesors Itakas Universitātē ASV.

Profesors Valdens - Rostokas Universitātes mācībspēks.

Pēc Hitlera nākšanas pie varas Valdens 1933.gadā emeritējās, taču Rostokas Universitāte ļāva viņam palikt amatā vēl gadu. Pensijā Valdens nodarbojās ar ķīmijas vēsturi, savācot unikālu bibliotēku ar vairāk nekā 10 000 grāmatām. Diemžēl Valdena māja un bibliotēka gāja bojā 1942.gada Rostokas bombardēšanas laikā. Pēc tam Valdens pārcēlās uz Berlīni, bet 1943.gadā uz Bīles pilsētu Švarcvaldē. No 1942. līdz 1944.gadam viņš kā viesprofesors lasīja lekcijas ķīmijas vēsturē Frankfurtes Universitātē, bet 1944., 1947. un no 1950. - 1953.gadam Tībingenes Universitātē. 1945.gadā Valdenu gribēja ievēlēt par jaundibināmās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Goda locekli, taču padomju iestādēm neizdevās viņu atrast, jo profesors bija patvēries franču okupācijas zonā. 1949.gadā Valdens publicēja savu pazīstamāko grāmatu Geschichte der Chemie (”Ķīmijas vēsture”). Dižais zinātnieks nomira 1957.gada 22.janvārī Gamertingenē, Bādenes-Virtembergas zemē, 93 gadu vecumā.

Pauls Valdens pēc aiziešanas pensijā 1933.gadā (kreisajā pusē)
un dzīves nogalē 20.gadsimta 50.gados (attēlā labajā pusē).

Valdens strādāja plašā zinātniskā laukā, kas aptvēra organisko, neorganisko un fizikālo ķīmiju. Viņa zinātnieka pamatintereses saistījās ar stereoķīmiju un neūdens šķīdinātāju elektroķīmiju. Valdens aprakstījis etilamonija nitrātu kā pirmo zināmo jonu šķidrumu. Viņš veicis arī citus atklājumus, pievērsis uzmanību naftas optiskajai aktivitātei kā argumentam par labu naftas biogēnai izcelsmei. Valdens atklājis 50 augsti polārus neūdens šķīdinātājus, ieviesis solvatācijas un solvolīzes jēdzienus, “Valdena reizinājuma” (Walden Product) formulu. Apbalvots ar Francijas Ķīmijas biedrības Leblāna medaļu (1929) un Gētes medaļu zinātnē un mākslā (1934). Septiņas reizes nominēts Nobela prēmijai ķīmijā - 1914., 1918., 1920., 1927., 1928. un 1934.gadā. Vistuvāk viņš šai balvai bija 1914.gadā.

Valdena krūšutēls RTU Materiālzinātņu un lietišķās ķīmijas fakultātē Ķīpsalā, kur atrodas arī Paula Valdena iela. Attēlā labajā pusē apakšā - Amerikas ķīmijas biedrības piešķirtās balvas
“Award of Citation for Chemical Breakthrought” plankete RTU Ķīmijas fakultātē.

Pauls Valdens bija diženākais latviešu izcelsmes zinātnieks, divu zinātnes apakšnozaru - dinamiskās stereoķīmijas un neūdens šķīdumu elektroķīmijas pamatlicējs. 37 gadus viņš bija cieši saistīts ar RPI, 30 gadus būdams šīs augstskolas mācībspēks. Valdena Rīgas skolnieku skaitā bijuši ievērojamie ķīmiķi M.Prīmanis, A.Ķešāns, G.Vanags, A.Kalniņš, O.Lucs, V.Fišers, M.Centneršvērs. Latvijā ir daudz darīts, lai saglabātu Valdena piemiņu - ir Valdena medaļa, Valdena simpoziju tradīcija. Pie vecās, Valdena iekārtotās RPI laboratoriju ēkas kanālmalā uzstādīts viņam veltīts piemineklis. Sakarā ar Valdena 150.dzimšanas dienu izdota zinātniekam veltīta pastmarka. 2011.gadā Valdens iecelts par RTU Goda biedru, bet kopš 2013.gada ielu starp Zunda krastmalu un Ķīpsalas līdzās RTU pilsētiņai sauc par Paula Valdena ielu. Latvijai Pauls Valdens ir būtiska saite ar Vācijas un visas Eiropas zinātni.

Kreisajā pusē - Piemineklis Paulam Valdenam pie kādreizējās Politehnikuma laboratoriju ēkas;
attēlā labajā pusē - Paula Valdena piemiņas medaļa.


Caur ērķšķiem uz zvaigznēm

Frīdrihs Canders (Friedrich Zander; Фридрих Артурович Цандер) dzimis 1887.gada 11.augustā Rīgā medicīnas doktora Georga Artūra Candera un viņa sievas Matildes piecu bērnu ģimenē. Canderi dzīvoja Bārtavas (tagad Fridriha Candera) ielā 1. Vispirms Fridrihs mācījās Latermaņa sākumskolā, bet 1898.gadā iestājās Rīgas pilsētas reālskolā. Šeit 1904.gadā skolas vēstures un kosmogrāfijas skolotājs Vesbergs iepazīstināja viņu ar izcilā krievu zinātnieka autodidakta Konstantīna Ciolkovska darbu Исследование мировых пространств реактивными приборами (”Pasaules telpas pētījumi ar reaktīvo ierīču palīdzību”). Ciolkovska darbs jaunajam Canderam kļuva par impulsu interesei par kosmiskās telpas iekarošanas jautājumiem. Rīgas pilsētas reālskolu Canders absolvēja 1905.gadā.

Canderu ģimenes māja Bārtavas (tagad Fr.Candera) ielā 1 Šampēterī. Līdz 2004.gadam šeit atradās Fr.Candera Kosmosa izpētes muzejs (attēlā labajā pusē), kas tagad pārvietots uz LU telpām.

Candera interesi par zinātni ļoti ietekmēja viņa tēvs Georgs Arturs, kurš bija ne vien ārsts, bet arī zinātnieks amatieris un Doma muzeja (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs) Dabazinību nodaļas (tagad Latvijas Dabas muzejs) faktiskais vadītājs. Viņš regulāri devās ekspedīcijās, vācot muzeja vajadzībām retu eksotisko dzīvnieku un putnu izbāzeņus. Tāpat Georgs Arturs interesējās par astronomiju un aviāciju. Viņam piederēja liela bibliotēka, kur ievērojama daļa grāmatu bija zinātniskās fantastikas darbi, tostarp Žila Verna romāni. Mazais Fridrihs daudz laika pavadīja muzejā un tēva bibliotēkā. Tas rosināja viņa fantāziju un vēlēšanos pašam nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem.

Doktors Georgs Artūrs Canders ar bērniem pie nesen mirušās sievas portreta.

1905.gadā Canders iestājās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļā, taču revolucionāro notikumu dēļ drīz vien institūts uz laiku tika slēgts. Canders devās uz Dancigu (tagad Gdaņska), kur pusotru gadu mācījās Augstākās tehniskās skolas Mašīnbūves nodaļā. 1907.gadā jauneklis atgriezās Rīgā un atsāka mācības RPI. Candera skolotāju vidū bija ievērojami RPI mācībspēki - ķīmiķis Pauls Valdens, ķīmijas un siltumtehnikas profesors Karls Blahers, matemātiķis Pīrs Bols, aviācijas dzinēju būves pionieris Krievijā Teodors Kaleps un citi tikpat izcili zinātnieki un inženieri. Politehnisko institūtu Canders pabeidza ar izcilību 1914.gada 31.jūnijā - tikai dienu pirms 1.Pasaules kara sākuma.

Fridrihs Canders studiju gados (labajā pusē) un kopā ar māsām un viņu draudzenēm (kreisajā pusē).

Jau kopš 16 gadu vecuma Canders pierakstīja visus veiktos pētījumus, zinātniskos aprēķinus un idejas. No 1906.gada viņš aktīvi pievērsās starpplanētu lidojumu problemātikai un kosmasa kuģu uzbūves principiem. 1908.gadā Canders publicēja pirmo rakstu par starpplanētu lidojumiem, kurā aplūkoja cilvēka spēju izdzīvot kosmiskā lidojuma laikā. Viņš pirmais piedāvāja ideju par oranžēriju izveidi kosmosa kuģos, kur starpplanētu lidojumu laikā varētu audzēt pārtikas augus. 1909.gadā Canders izvirzīja ideju par nesējraķetes vairs nevajadzīgo daļu izmantošanu kā degvielas rezervi pēc tam, kad kosmosa kuģis nonācis visuma telpā. Mācību laikā RPI Canders veica arī precīzus trajektorijas aprēķinus starpplanētu kosmoplānam, kam būtu jāsasniedz Marsa virsma.

Fridriha Candera starpplanētu kuģa rasējums.

1908.gadā Canders nodibināja RPI studentu Gaisa kuģniecības un lidojumu tehnikas zinātnisko biedrību. Tās uzdevums bija popularizēt aviācijas pamatprincipus, sasniegumus un nākotnes perspektīvas. Biedrības biedri lasīja lekcijas, būvēja lidmašīnu modeļus un planierus. 1910.gada martā biedrība organizēja pirmo lidaparātu izstādi Rīgā, kur līdzās lidmodeļiem un planieriem bija izstādīta arī no Berlīnes atvestā brāļu Raitu lidmašīna. Izstādes atklāšanā piedalījās RPI rektors un profesori, kā arī Vidzemes gubernators Nikolajs Zvegincevs un citas oficiālās personas. Candera studentu biedrība tiek uzskatīta par vēlākās RPI un RTU Studentu zinātniskās biedrības priekšteci.

RPI studentu zinātniskās biedrības biedri darbā pie planiera būves.

Vēl būdams students Canders kā praktikants strādāja sava pasniedzēja Kalepa rūpnīcā “Motor”, kas pirmā Krievijā sāka ražot aviācijas dzinējus. Rūpnīca atradās tuvu Canderu mājām un turpat līdzās bija arī hipodroms Solitude, kur 1910.gada 6.jūlijā notika pirmais veiksmīgais aeroplāna lidojums Rīgā. 1914.gada augustā Canders kļuva par inženieri lielākajā Rīgas uzņēmumā - gumijas fabrikā “Provodņik”. Šeit viņš pētīja gumijas īpašības, kas varētu kalpot gaisa necaurlaidīgu tērpu radīšanai starpplanētu lidojumiem. Sākoties Pasaules karam, Canders kopā ar rūpnīcu 1915.gadā evakuējās uz Maskavu. Kaut arī Candera tēvs, brāļi un māsas pēc kara 1918.gadā atgriezās Latvijā, Fridrihs nolēma palikt Krievijā, jo uzskatīja, ka lielajā kaimiņzemē viņam būs vairāk iespēju realizēt savas idejas.

Fridrihs Canders - inženieris lielākajā Krievijas gumijas fabrikā “Provodņik” Rīgā.

No 1919.gada Canders strādāja par Tehniskā biroja vadītāju valsts aviācijas rūpnīcā Nr.4 “Motor” Maskavā. Visu savu brīvo laiku viņš veltīja aeroplāna izstrādei, ar kuru varētu izlidot ārpus zemes atmosfēras un sasniegt kosmisko ātrumu. 1920.gadā Canders iepazīstināja ar sava starpplanētu kuģa rasējumiem Maskavas izgudrotāju konferences dalībniekus. Candera darbs guva ievērību un tā turpināšanai atbalstu solīja pats Vladimirs Ļeņins. Lai paātrinātu kosmosa kuģa izstrādi, Canders kopš 1922.gada vidus gadu strādāja tikai mājās, kas radīja ne mazums finansiālu grūtību. 1923.gadā viņš apprecējās ar Aleksandru Miļjukovu. Ģimenē piedzima divi bērni - meita Astra un dēls Merkūrs.

Fridrihs Canders pieņemšanā pie Ļeņina, A.Gorpenko un E.Komarova glezna.

1924.gadā  Canders ar savu starpplanētu kuģi iepazīstināja Maskavas astronomijas biedrības biedrus, pēc tam uzstājās ar lekcijām Maskavā, Ļeņingradā, Harkovā, Saratovā, Tulā un Rjazaņā. Žurnāls Техника и жизнь (”Tehnika un dzīve”) publicēja Candera rakstu “Lidojumi uz citām planētām”, kurā bija izteikta ideja par saules buras konstrukciju, kas spētu nodrošināt enerģiju kosmosa kuģim ilgstošu lidojumu laikā. Pirmoreiz šo tehnoloģiju izmēģināja tikai 2005.gadā Krievijas un amerikāņu kopīgajā projektā “Cosmos-1″, tiesa neveiksmīgi. Pilnībā īstenot saules buras koncepciju izdevās japāņiem ar projektu “Ikaros” un amerikāņiem ar “NanoSail-D” 2010.gadā. Saules buras principu joprojām uzskata par perspektīvāko un reālāko starpplanētu kuģu tehnoloģiju. Joprojām aktuāls ir arī Candera “Gravitācijas manevrs” - to pielietojušas automātiskās starpplanētu stacijas, piemēram, “Mariner 10″ lidojumam uz Venēru vai “Voyager 2″, kam izdevās sasniegt Urānu un Neptūnu.

Fridrihs Canders 20.gadsimta 20.gados mākslinieku skatījumā.

1924.gadā Canders kopā ar Juriju Kondratjuku un Konstantīnu Ciolkovski nodibināja Starpplanētu satiksmes pētīšanas biedrību, kur pirmoreiz tika izskatīta viņa ideja par atmosfēras berzes izmantošanu kosmosa kuģu bremzēšanai, lai tie veiksmīgi atgrieztos uz zemes. Tajā pašā gadā Canders patentēja spārnotās reķetes ideju, kurai vajadzēja kļūt par galveno transportlīdzekli starpplanētu lidojumiem. 1927.gadā Maskavā notika starptautiska izstāde, kas bija veltīta kosmiskajiem lidojumiem. Izstādē tika eksponēts arī Fridriha Candera konstruētā kosmiskā kuģa makets. No 1930. līdz 1931.gadam Fridrihs Canders bija Maskavas Aviācijas institūta mācībspēks.

Candera projektētā reaktīvā starpplanētu kosmosa kuģa zīmējums.

1931.gadā raķešu būves entuziasti Maskavā izveidoja Reaktīvās kustības pētīšanas grupu (GIRD). Tās pirmo brigādi, kura izstrādāja dzinējus, vadīja Canders, bet ceturto, kas konstruēja lidaparātus, pārraudzīja Sergejs Koroļovs. No 1929. līdz 1932.gadam Canders uzbūvēja un izmēģināja reaktīvo dzinēju, kas darbojās ar saspiestu gaisu un benzīnu OR-1. Canders šīs grupas sastāvā nodarbojās arī ar kosmoplānu izveidi, kuru idejiskais risinājums dzīvē īstenojās tikai 20.gadsimta 80.gados krievu Bor 4, Bor 5 lidaparātos, kā arī Buran un amerikāņu Space Shuttle atspoles tipa kosmosa kuģos.

GIRD inženieru grupa. No kreisās - N.Sumarokovs, I.Fortikovs, S.Koroļovs,
A.Levickis, B.Čeranovskis, Fr.Canders, J.Pobedonoscevs un Zabotins.

1933.gadā Canders uzbūvēja un izmēģināja savu otro reaktīvo dzinēju OR-2, kas darbojās ar sašķidrinātu skābekli un benzīnu. 1933.gada 29.oktobrī Candera konstruētā raķete GIRD-X ar šķidrās degvielas dzinēju pacēlās virs zemes piecu kilometru augstumā. Diemžēl šo mirkli konstruktors nepiedzīvoja - astoņus mēnešus pirms tam ceļā uz kūrortu Kislovodskā viņš saslima ar tīfu un 1933.gada 28.martā 45 gadu vecumā nomira. Apglabāts militāristu kapos Kislovodskā… Divdesmit astoņus gadus vēlāk, 1961.gada 12.aprīlī, Candera skolnieks un līdzgaitnieks Sergejs Koroļovs Baikonuras kosmodromā deva starta komandu pirmajam cilvēka lidojumam kosmosā.

Candera projektētā raķete “GIRD - X”, kuras startu (attēlā kreisajā pusē) konstruktors nepiedzīvoja.

Candera vārdā nosauktas ielas Maskavā, Kislovodskā, Almaatā, Krivojrogā, Doņeckā un, protams, Rīgā. Maskavā Medus šķērsielā (Медовый переулок) pie 12 nama, kurā kopš 1926.gada dzīvoja Canders, atrodas memoriālā plāksne. Savukārt Rīgā, namā, kur Canderu ģimene dzīvoja līdz 1913.gadam, 1987.gadā atklāja Fridriha Candera Kosmosa izpētes muzeju. Diemžēl pēc nama privatizācijas muzeju nācās pārvietot uz Latvijas Universitātes ēku. Arī Kislovodskā atrodas Fr.Candera Kosmonautikas vēstures muzejs. Candera vārdā nosaukts krāteris uz Mēness tumšās puses un asteroīds galvenajā asteroīdu joslā starp Marsu un Jupiteru. 1967.gadā dibināta Fridriha Candera prēmija (tagad LZA Candera balva), ko piešķir par zinātniskiem sasniegumiem mehānikā un astronomijā. 2013.gadā RTU galvenajā ēkā Kaļķu ielā 1 atklāta Canderam veltīta goda plāksne.

Kreisajā pusē - Fr.Candera kapa piemineklis Kislovodskā; labajā pusē - piemiņas akmens Canderam, viņa māsai Margarētai un viņas dēlam Johenam Canderu dzimtas kapu vietā
Rīgas Lielajos kapos, tēlnieks - Indulis Ranka.

Gandrīz divas trešdaļas sava neilgā mūža - 28 gadus - Canders pavadīja Rīgā. Šeit viņš piedzima, ieguva izglītību, šeit radās viņa pirmās idejas un projekti starpplanētu lidojumiem. Tieši no šejienes sākās mūsu slavenā tautieša ceļš uz praktiskās raķesbūves virsotnēm pasaules mērogā. Daudzas Candera idejas tālu pārsniedza viņa laikmeta iespējas un robežas, tomēr tieši tās uz mūžiem ierakstījušas viņa vārdu pasaules zinātnes un tehnikas vēstures zelta lappusēs. Candera laikabiedri un skolnieki joprojām piemin viņa leģendāros vārdus: “Arvien augstāk un augstāk - uz zvaigznēm!”

© Laikmeta zīmes. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv .

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru