Latvijas slavenākās iepirkšanās vietas

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 02-04-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pirmajā mirklī varētu domāt, vai veikali patiešām ir iestādes, kuras būtu vērts dēvēt par vēstures leģendām un zīmoliem, kas nesuši Latvijas vārdu pasaulē? Tomēr aizgājušā gadsimta mainīgajos vēstures līkločos arī šajā uzņēmējdarbības nozarē Latvijā bija uzņēmumi, kas šādu titulu būtu godam pelnījuši. Padomju laikā, kad valdīja akūts preču deficīts, veikali nereti kļuva par kulta vietām, un šajā laikā daudzo Latvijas tirdzniecības uzņēmumu vidū bija daži, kas mūsu zemes vārdu aiznesa tālu aiz tās robežām. Iepazīsimies ar trim savulaik zināmākajām tirdzniecības vietām Latvijā - Rīgas Centrālo universālveikalu (agrāko Armijas ekonomisko veikalu), universālveikalu “Bērnu pasaule” un dāvanu veikalu “Sakta”. Trīs leģendāri tirdzniecības uzņēmumi, bez kuriem nebūtu iedomājama Rīgas 20.gadsimta seja.

Rīgas Centrālais universālveikals

Tirdzniecības centra senākais nosaukums ir Armijas ekonomiskais veikals (AEV). Tas dibināts 1919.gada rudenī un sākumā atradās toreizējā Suvorova (vēlāk un tagad Krišjāņa Barona) ielā, bet pēc tam tika pārcelts uz Mārstaļu ielu Vecrīgā. AEV misija smagajos ekonomiskajos apstākļos pēc 1.Pasaules kara un Brīvības cīņām bija Latvijas armijas karavīru apgāde ar patēriņa precēm par pieņemamām cenām, tā samazinot spekulāciju, kāda tolaik plauka Latvijā. 1923.gadā veikals vēlreiz mainīja adresi, pārceļoties uz ēku Audēju ielā 16. Līdz 1928.gadam AEV apkalpoja tikai karavīrus un viņu piederīgos, bet pēc 1928.gada kļuva par visiem pieejamu tirdzniecības namu.

Armijas ekonomiskā veikala vecā ēka Audēju ielā 16 - tā sauktais “Princeses spīķeris”.

Veikalam iekarojot arvien lielāku popularitāti pircēju vidū, tā telpas drīz vien kļuva par šaurām, un 1934.gadā tika izsludināts konkurss jauna lielveikala būvniecībai. Tika iesniegti 40 pieteikumi, taču galīgā projekta izstrādi uzticēja Kara ministrijas apgādes pārvaldes būvniecības daļas priekšniekam, pulkvedim un arhitektam Arturam Galindomam, līdzautors - būvinženieris V.Zariņš. Lai atbrīvotu vietu veikala celtniecībai, nojauca virkni seno ēku, kā arī likvidēja Ķēniņu ielas posmu, kas to savienoja ar Audēju ielu. Svinīgā ēkas pamatakmens ielikšana notika 1936.gada 26.septembrī. Pirmo pamatakmeni iemūrēja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, otro - kara ministrs Jānis Balodis.

AEV jaunās ēkas pamatakmens ielikšanas svinīgā ceremonija 1936.gada 26.septembrī.

Jauno AEV piecu stāvu neoklasicisma stilā celto ēku galīgi pabeidza 1940.gada februārī, taču tā pirmo kārtu atklāja jau 1938.gadā. Veikals pārsteidza ar tam laikam modernām tehnoloģijām - siltūdens centrālapkuri, klimatizētu gaisu, automātisko vēdināšanas sistēmu, apsildāmām grīdām, vietējo telefona centrāli, automātisko ugunsdzēsības signalizāciju, pārtikas saldētavām un citiem jaunievedumiem. Īpaši domāts bija par pircēju ērtībām - veikalā bija ierīkotas Rīgā līdz tam neredzētas slīdošās kāpnes, modernas virpuļdurvis, ātri lifti, atvērts daudz jaunu nodaļu. Ārpusē visā ēkas augstumā pie fasādes bija piestiprināts dekoratīvs neona apgaismojums. Veikalā bija arī rezerves ģenerators, kas vajadzēja 12 sekunžu laikā padot elektrisko strāvu, ja pilsētā tā pazustu.

Armijas ekonomiskā veikala jaunbūve un Latvijā pirmās slīdkāpnes veikala iekšpusē.

Iekštelpu dizaina autors bija arhitekts Kārlis Plūksne. Interjers tika veidots 20.gadsimta 30.gados valdošajā neoeklektisma stilā. Katrs no pieciem veikala stāviem bija 1700 m2 liels. Pirmajā stāvā tirgoja pārtikas preces, otrajā un trešajā stāvā - manufaktūras (rūpniecības) preces, ceturtajā stāvā - mājturības preces, bet piektajā stāvā atradās kafejnīca 250 apmeklētājiem, dāmu un kungu frizētava, darbinieku ēdamzāle, darbinieku ambulance, slimnieku istaba un zobārstniecības kabinets, kā arī dažādas palīgtelpas. Veikalā tolaik strādāja vairāk nekā 800 darbinieki. Tajā bija piecas atsevišķi apmeklētājiem, personālam un saimnieciskām vajadzībām domātas kāpnes, četri apmeklētāju un viens kravas lifts. 30.gadu nogalē AEV bijis lielākais un modernākais veikals Baltijas valstīs.

AEV pārtikas nodaļā (augšā) un manufaktūras preču tirdzniecība (apakšā).

Pāris mēnešu laikā pēc atklāšanas jauno veikalu apmeklēja miljons rīdzinieku un pilsētas viesu. Visvairāk pircēji novērtēja bagātīgo preču izvēli. Sortimenta organizācija un sadale AEV tika noteikta ar Latvijas kara ministra pavēli. Bez pārtikas un rūpniecības precēm veikals piedāvāja arī garšīgas kūkas un cepumus, ko cepa AEV konditorejas cehs, savukārt veikala kafejnīcas kafijas vārāmais aparāts tolaik bija viens no trim modernākajiem Eiropā. Īpašajā ātro brokastu zālē varēja dabūt siltus uzkožamos. AEV pirmajā stāvā atradās vīna tirgotava ar atsevišķu ieeju no Vaļņu ielas, kur varēja iegādāties labākos ārzemju un AEV Vīna un liķieru fabrikas ražojumus. Iekārtu un apkalpošanas ziņā Armijas Ekonomiskais Veikals ierindojās starp labākajiem tirdzniecības namiem Eiropā.

AEV modernās virtuves iekārtas (augšējā attēlā) un konditorejas cehs (apakšā).

Abreviatūru AEV 20.gadsimta 20. un 30.gados zināja katrs Latvijas iedzīvotājs. Veikals lepojās ar devīzi - “Nevis pircējs veikalam, bet veikals - pircējam”. AEV bija arī vairākas filiāles citās Latvijas pilsētās - Liepājā, Rēzeknē un Daugavpilī. Uzņēmums piederēja valstij Kara ministrijas personā, tāpēc tas veica arī tādas kā karavīru sociālā un kultūras fonda funkcijas. Lielas naudas summas no veikala peļņas tika atvēlētas pabalstiem karavīriem nelaimes un slimību gadījumos, kā arī militāro zināšanu veicināšanai. Veikals rīkoja Ziemassvētku eglītes ar dāvanām karavīriem un viņu ģimenēm, par AEV līdzekļiem tika uzceltas divas sanatorijas militārpersonām - pie Cēsīm un Ķemeros.

Pēc Latvijas okupācijas, 1940.gada 3.oktobrī padomju iestādes AEV nodeva Galvenās valsts tirdzniecības pārvaldes valdījumā. Mainīts tika arī veikala nosaukums - tagad tas kļuva par Rīgas Universālveikalu (RUV). Ieviesa pārtikas produktu normēšanu. Savukārt vācu okupācijas laikā veikalam tika atjaunots brīvvalsts laika nosaukums un tirdzniecības noteikumi, taču, pamatojoties uz to, ka šis tirdzniecības nams sākotnēji bijis domāts militārpersonu apgādei, tajā drīkstēja iepirkties tikai vācu vērmahta un SS dienestā esošie karavīri un viņu ģimenes locekļi. Praksē šo priekšrocību gan izmantoja galvenokārt virsnieki nevis vienkāršie kareivji. Vācu karaspēkam atkāpjoties no Rīgas, AEV ēku bija paredzēts uzspridzināt, taču veikala darbinieku drosmīgās rīcības dēļ tas neizdevās.

1944.gada oktobrī Maskavā tika radīts PSRS Tirdzniecības tautas komisariāta īpašais kantoris Rīgā jeb “Osobotorg”. Tā uzdevums bija izveidot LPSR galvaspilsētā komercveikalu un restorānu tīklu. Šādas komerciestādes pēc kara bija visās lielākajās PSRS pilsētās. Preču cenas tajās tālu pārsniedza vienkāršo padomju cilvēku iespējas, tādēļ komercveikalu un restorānu biežākie klienti bija vai nu padomju nomenklatūras pārstāvji, vai kriminālās ēnu ekonomikas darboņi. Nemitīgi gan tika uzsvērts, ka šādas iestādes ir tikai pagaidu pasākums, lai apkarotu “melnā tirgus” aktivitātes. Pēckara gados Rīgas Universālveikals bija viens no padomju komercveikalu tīkla un atradās tiešā Maskavas pakļautībā līdz pat 1954.gadam, kad pārgāja LPSR Tirdzniecības ministrijas īpašumā.

“Osobotorg” komercveikals RUV pēc Otrā Pasaules kara. Kamēr daudziem šajā laikā nebija ko ēst, veikalā “Gastronom” varēja iegādāties delikateses, bet augšējos stāvos - deficītās rūpniecības preces.

Pēc laikabiedru stāstītā, arī 50.gadu otrajā pusē RUV daudzajās nodaļās joprojām valdīja preču pārpilnība. Veikals atkal ieguva jaunu vārdu - Rīgas Centrālais universālveikals (RCU, vēlāk RCUV). Tajā varēja iegādāties kokvilnas, vilnas un zīda audumus, apavus, gatavos apģērbus un galantēriju, dažādu PSRS rūpnīcu plaša patēriņa ražojumus, tostarp medību ieročus, motociklus, velosipēdus, radioaparatūru un televizorus, skaņuplates un citas preces. Agrākās kafejnīcas vietā piektajā stāvā darbojās viens no iecienītākajiem Rīgas restorāniem “Astorija”. Lai arī celts 30.gados, RCUV bija viens no modernākajiem veikaliem PSRS. Kad Čehoslovākijas tirdzniecības delegācija meklēja Prāgas universālveikalam “Bílá labut” (”Baltais gulbis”) atbilstošu sociālistiskās sacensības partneri, visā PSRS Eiropas daļā nebija iespējams atrast labāku veikalu par RCUV.

Viens no slavenākajiem Rīgas restorāniem “Astorija” atradās RCUV 5.stāvā.

Iecienīts rīdzinieku un pilsētas viesu apskates objekts bija RCUV skatlogi - tā laika modes tendenču un skatlogu dizaineru radošuma paraugs. RCUV bija pirmais veikals Rīgā, kura skatlogos parādījās tā sauktā dzīvā reklāma ar kustīgām lellēm un citām konstrukcijām. Ar to veidošanu no 1951. līdz 1964.gadam nodarbojās vēlāk plaši pazīstamais universālveikala “Bērnu Pasaule” skatlogu meistars Adrians Pabiāns. Pirmā RCUV skatlogā parādījās balta pelīte, kas laizīja saldējumu vafeļu glāzītē, un jūras lauva, kurš balansēja uz ledus gabala. Savukārt 60.gados garāmgājējus RCUV skatlogā priecēja zilonis, kas snuķī turēja karuseļveida riteni, uz kura bija novietotas dažādas veikalā nopērkamās preces. Pēdējais Pabiāna darbs RCUV bija kompozīcija “Gulbis, vēzis un līdaka” 1963.gadā.

Rīgas Centrālā universālveikala skatlogu valdzinājums.

Diemžēl padomju gados tika demontētas daudzas agrākās AEV iekārtas un izjaukts vienotais interjera dizains. 1953.gadā likvidēja veikala virpuļdurvis, aizstājot tās ar ar vējtveri. Demontēja eskalatoru, jo “daudzi jaunie Rīgas iedzīvotāji vizinājušies ar šo ietaisi”. Zivju nodaļā likvidēja akvāriju, oriģinālās keramikas flīžu grīdas nomainīja ar lieto “teraco” grīdu. Saglabājās vien vēsturiskās ozolkoka kāpnes un oriģinālie bronzas apgaismes plafoni. 1967.gadā universālveikals piedzīvoja daļēju rekonstrukciju. Tā platība tika palielināta līdz 15,1 tūkstotim kvadrātmetru. Pēc vērienīgā remonta veikala interjers tika pielāgots tobrīd Padomju Savienībā vadošajām tirdzniecības namu interjeru tendencēm un estētikas principiem - formu robustums, funkcionalitāte un viegla preču pārskatāmība. Šī iemesla dēļ vecās, bet vēl derīgās ozolkoka mēbeles nomainīja ar lētiem metāla un plastmasas plauktiem un stendiem.

Rīgas Centrālā universālveikala 20.gadsimta 70. - 80.gadu interjers.

RCUV bija arī filiāles, kas atradās ārpus galvenā ēkas Audēju ielā 16. Rīdzenes un Teātra ielas stūrī, kur kopš kara gadiem atradās tukšs neapbūvēts laukums, 60.gados uzcēla pazemes bumbu patvertni 400 cilvēkiem. 1975.gadā tai priekšā uzbūvēja vienstāva ķieģeļu veikalu rindu. Uz turieni pārcēla mazāk prestižas RCUV nodaļas - gumijas apavu, sadzīves ķīmijas un suvenīru veikalus. 1968.gadā Ļeņina (tagad Kaļķu) ielā 4 tika atvērta RCUV nodaļa, kurā apkalpoja tikai augstākos Latvijas PSR kompartijas un valdības nomenklatūras darbiniekus un viņu ģimenes. Izredzētie šeit varēja iegādāties citiem nepieejamās deficīta preces. Oficiāli šo nodaļu sauca “Dāvanas ārzemju viesiem”. RCUV pakļautībā bija arī vairāki tā sauktie valūtas veikali, kas patiešām bija domāti ārzemju tūristu apkalpošanai.

Augšējā attēlā - RCUV filiāle Teātra un Rīdzenes ielu stūrī.
Attēlā apakšā - uzraksts RCUV valūtas veikala skatlogā.

Lai gan padomju gados arī RCUV arvien skaudrāk bija izjūtams preču deficīts, veikala apgrozījums ar katru gadu tikai pieauga. 1967.gadā tika pārdotas preces par 90 miljoniem rubļu, bet 1981.gadā jau par 160 miljoniem. Darba dienās veikalu apmeklēja līdz 60 000 cilvēku, nedēļu nogalēs un svētku dienās - līdz 100 000. RCUV valsts budžetam deva 25% no visiem Rīgas tirdzniecības uzņēmumu ienākumiem, bet visas republikas mērogā tie bija 12%. Šī iemesla dēļ ne tirdzniecības iekārtu tehnoloģijās, ne pārvaldes struktūrā RCUV padomju gados nekādas pārmaiņas nenotika. Kāpēc lai atbildīgās iestādes domātu par progresīvām apkalpošanas formām un citiem jauninājumiem, ja pircēju tāpat netrūka? Turklāt RCUV arī bez visa cita bija labākais veikals Latvijas PSR - paraugs citām tirdzniecības iestādēm. Kopā ar filiālēm veikala ziedu laikos tajā strādāja ap 2000 darbiniekiem.

Latvijai atgūstot neatkarību, veikala kļuva par “Valsts universālveikalu Centrs”. 1994.gadā tas pārtapa A/S “Universālveikals Centrs”. 1997.gadā uzņēmumu iegādājās norvēģu kompānija “Linstow Center Management”. Pēc rekonstrukcijas pirmie divi veikala stāvi durvis vēra 1997.gada decembrī, pārējie - 1998.gada maijā. Šajā laikā gandrīz pilnībā tika pārveidots ēkas interjers un tā pazaudēja pēdējos AEV kādreizējās godības elementus. Par vislielāko zaudējumu uzskatāms oriģinālo Rīgā izgatavoto bronzas apgaismes plafonu noņemšana, atstājot vien dažus centrālo kāpņu rajonā. Bet savulaik tādu veikalā bija 160. Saglabāta arī vēsturiskā restorāna “Astorija” zāle ar griestu greznojumu un dekoriem. Stāsta, ka griestu gleznojumā paslēpti burti “AEV”, par godu veikala pirmajam nosaukumam.

Kādreiz šādu Latvijas ražojuma bronzas griestu apgaismes plafonu RCUV bija 160.
Tie noturējās visu okupācijas laiku; diemžēl pēc rekonstrukcijas palikuši vien daži…

2006.gadā veikals piedzīvoja kārtējo vērienīgo rekonstrukciju un paplašināšanos, kurā tirdzniecības centrs tika apvienots ar Rīdzenes ielu un kļuva par Baltijā pirmo iepirkšanās galeriju zem stikla jumta. Rekonstrukcijā tika investēti 31,5 miljoni eiro. Jaunajā veidolā “Galeriju Centrs” atklāja 2006.gada augustā. Tagad tā kopējā platība ir 32 000 m2, kas divas reizes pārsniedz bijušā Universālveikala platību. Izstrādāta arī jauna veikala koncepcija. Tirdzniecības namā klientus apkalpo vairāk nekā 140 veikali, kafejnīcas, restorāni, skaistumkopšanas saloni un citi pakalpojumu sniedzēji.

550

Kreisajā pusē - Rīdzenes iela pirms rekonstrukcijas. Savienojumu pārejas starp RCUV galveno un noliktavu ēku. Attēlā labajā pusē - tirdzniecības nams “Galerija Centrs” pēc rekonstrukcijas.
Veikala galveno un blakus ēku tagad savieno ar stikla pārsegumu segtā Rīdzenes iela.

Visos laikos un pie visām varām Rīgas galvenajam lielveikalam bijusi ļoti nozīmīga loma Latvijas galvaspilsētas tēla veidošanā. Gadu desmitiem šajā veikalā iepirkušies un tikušies ne vien rīdzinieki, bet ļaudis no visas Latvijas. Un ne tikai - padomju gados RCUV bija pazīstams tālu aiz mūsu zemes robežām un ikviens tūrists no “brālīgajām republikām”, kuram laimējās apmeklēt Rīgu, uzskatīja par goda lietu iepirkties šajā Latvijas tirdzniecības paradīzē. Tāpēc droši var teikt, ka gan savulaik Armijas Ekonomiskais veikals, gan tā pēctecis RCUV vienmēr bijis īsts Latvijas zīmols - leģendāra iepirkšanās vieta, kas daudzus gadus priecējusi miljoniem pircēju un veikala apmeklētāju.


Universālveikals “Bērnu pasaule”

Otrs iecienītākais tirdzniecības nams Padomju Latvijā bija universālveikals “Bērnu pasaule”. 20.gadsimta 50.gadu beigās un 60.gadu sākumā veikali ar šādu nosaukumu tika atvērti vairākās PSRS pilsētās. Arī Rīgā Krišjāņa Barona un Revolūcijas (tagad Matīsa) ielas stūrī 1964.gadā tika uzcelts lielveikals “Bērnu pasaule”. Tā arhitekti bija Josifs Goldenbergs un Leons Vaičulaitis, kopējā tirdzniecības telpu platība - 3700 m2. “Bērnu pasaule” bija lielākais bērniem domāto preču tirdzniecības uzņēmums Latvijā, kas vairākām rīdzinieku paaudzēm saistās ar jaukākajām atmiņām.

Universālveikala “Bērnu pasaule” projekta skice (attēlā augšā) un būvniecība (apakšā).

“Bērnu pasaulē” apmeklētājus priecēja plašās tirdzniecības zāles un salīdzinoši bagātīgā preču izvēle. Tiesa, gadiem ejot Padomju Savienībā valdošais preču deficīts arvien vairāk kļuva pamanāms arī šajā lielveikalā. Turklāt PSRS ražotās preces bija stipri pelēcīgas un vienveidīgas, tādēļ cilvēki labprātāk vēlējās iegādāties ārzemēs ražotu produkciju. Šādu deficīta preču tirdzniecība, kad tās vispār bija pieejamas, tika organizētas kāpņu laukumiņos veikala starpstāvos. Šodienas pamperu laikmeta cilvēkiem ir grūti saprast, ko mātēm tolaik nozīmēja aizbraukt uz “Bērnu pasauli” un, kaut vai garu rindu izstāvot, tomēr tikt pie kārotajiem flaneļa autiņiem, kas citos veikalos vispār nebija atrodami.

Interesanta detaļa “Bērnu pasaules” interjerā bija no alumīnija plātnēm veidotie veikala griesti.

“Bērnu pasaules” pirmajā stāvā tirgoja skolēniem nepieciešamās kancelejas preces, bērnu un mācību grāmatas, dažādas spēles, elektriskās, mehāniskās un parastās rotaļļietas, lelles, sporta piederumus, bērnu ratiņus, velosipēdus un ziemas sporta inventāru. Te bija arī skaņuplašu nodaļa. Otrajā un trešajā stāvā pārdeva bērnu apģērbu un apavus, skolas formas, sporta tērpus un apavus, galantērijas preces, audumus un tamlīdzīgu produkciju. Šeit notika arī tērpu demonstrēšanas skates. Veikala ceturtais stāvs bija atvēlēts administrācijai, noliktavām un dažādām palīgtelpām. Pircēju pārvietošanās notika pa divām kāpnēm un eskalatoru no pirmā uz otro stāvu. Lifti bija paredzēti galvenokārt preču pārvadāšanai. Visām veikala pārdevējām bija īpaši formastērpi un atšķirības zīmes.

Preču dažādība universālveikala “Bērnu pasaule” nodaļās.

“Bērnu pasaule” piedāvāja arī citus pakalpojumus. Veikalam bija sava šūšanas darbnīca, kur varēja pāršūt vai pielabot nopirkto apģērbu. Laiku pa laikam notika apģērbu demonstrācijas un šūšanas uzņēmumu izstādes-pārdošanas, kurās rūpnīcu speciālisti konsultēja pircējus par savu produkciju. Bija arī iespējams pasūtīt nestandarta izmēru bērnu apģērbu un apavus. Daudzbērnu ģimenēm tika dota privilēģija pasūtīt nepieciešamās preces jau iepriekš, lai atnākot uz veikalu nebūtu jāstāv garā rindā. “Bērnu pasaule” izpildīja arī skolu pasūtījumus sporta tērpu komplektēšanā, organizēja izbraukuma tirdzniecību iestādēs un uzņēmumos. Tāpat piedāvāto pakalpojumu vidū bija dāvanu komplektēšana un iesaiņošana, kā arī to piegāde uz norādīto adresi. Jaungada svētku laikā varēja pasūtīt, lai dāvanu mājās nogādā Salavecis (Ziemassvētku vecīša padomju versija).

Salavecis priecē bērnus “”Bērnu pasaules” Jaungada rotājumu nodaļā.

“Bērnu pasaulei” bija vairākas filiāles. Krišjāņa Barona ielā 122 atradās Jaundzimušo apkalpošanas salons, kurā varēja iegādāties zīdaiņu apģērbu un veļu. Jaunās māmiņas šeit iepirkās ar Veselības aizsardzības ministrijas izsniegtiem taloniem. Laiku pa laikam salonā varēja saņemt bērnu ārstu konsultācijas. Savukārt parfimērijas un kosmētikas nodaļa sākumā atradās “Bērnu pasaules” galvenajā ēkā, bet vēlāk pārcēlās uz atsevišķām telpām Kr.Barona ielā 63. Preces par pazeminātām cenām tika tirgotas Revolūcijas (tagad Matīsa) ielā 29, bet vairumtirdzniecības veikals atradās Revolūcijas (Matīsa) ielā 38. 80.gados “Bērnu pasaules” filiāļu skaitu bija paredzēts palielināt, taču PSRS sākušos sociāli ekonomisko satricinājumu dēļ šis plāns tā arī netika realizēts.

Īpašs piedzīvojums bērniem bija viesošanās tolaik slavenajā kafejnīcā “Mārīte”, kas atradās “Bērnu pasaules” pirmajā stāvā. Tajā varēja iekļūt gan no veikala telpām, gan atsevišķas ieejas Revolūcijas (Matīsa) ielas pusē. Kafejnīcas sienas gleznojumu veidojis mākslinieks Uldis Zemzaris. Vajadzības gadījumā kafejnīcā varēja arī labi paēst, tomēr “Mārītes” galvenais piedāvājums bija dažādi konditorejas izstrādājumi, bezalkoholiskie kokteiļi un saldējums. “Mārītes” konditors-meistars Indulis Tirgens par savām tortēm Vissavienības izstādē Maskavā pat tika apbalvots ar bronzas medaļu. Kafejnīcas firmas produkti bija cepumi un torte “Mārīte”, kūkas “Pūpēdītis” un citi gardumi.

Bērnu kafejnīca “Mārīte”. Attēlos labajā pusē - kafejnīcas darbinieka nozīmīte (augšā)
un kafejnīcas plastiski izteiksmīgais griestu dekors (apakšā).

Pie “Bērnu pasaules” ieejas vienmēr drūzmējās cilvēku pūlis, jo līdzās tai atradās liels skatlogs, aiz kura bija jau minētā skatlogu meistara Adriana Pabiāna kustīgās lelles. Daudzi bērni un viņu vecāki “Bērnu pasauli” apmeklēja tieši šo instalāciju dēļ. Pabiāns veikalā strādāja no 1964. līdz 1979.gadam un arī vēlāk veidoja “Bērnu pasaules” ieejas skatloga dekorācijas. Pirmā viņa instalācija bija “Doktors Aikāsāp” (1963), kam sekoja “Buratīno teātris” (1967), “Cirks” (1974), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (1981) un “Dzenis kokā (1988). Pēdējais meistara veikums bija “Aijā žūžū, lāča bērni” 1990.gadā. Mehāniskās Pabiāna reklāmas bija izvietotas arī uz jumta virs galvenās ieejas veikalā.

Attēlos augšā - cilvēku pūlis pie “Bērnu pasaules” ieejas aplūko Pabiāna “dzīvo reklāmu”;
attēlā apakšā - Adriana Pabiāna leļļu instalācija “Buratīno teātris”.

Leļļu kustības “dzīvajās reklāmās” bija sinhronizētas un viens cikls ilga aptuveni 30 sekundes. Pēc tam kustības atkārtojās. Šādas dinamiskas reklāmas izmaksāja dārgi, tāpēc tās mainīja salīdzinoši reti. Nomainītos mehānismus, kas bija labi saglabājušies, pārdeva citu republiku veikaliem. Rīgas “kustīgo skatlogu dzīvā reklāma” bija pazīstama visā Padomju Savienībā un Pabiāns regulāri saņēma pasūtījumus no Maskavas, Omskas, Taškentas, Tbilisi, Krimas un citu PSRS pilsētu veikaliem.

Kreisajā pusē un labajā pusē augšā - instalācija “Cirks” veikala “Bērnu pasaule” skatlogam.
Attēlā labajā pusē apakšā - Adrians Pabiāns un viņa lelles instalācijai “Doktors Aikāsāp”.

Padomju varas gados “Bērnu pasaule” bija viena no populārākajām Rīgas iepirkšanās vietām, kuru apmeklēja teju katrs galvaspilsētas viesis. Ik dienu te iegriezās ne vien tūkstošiem rīdzinieku un cilvēki no Latvijas pilsētām un laukiem, bet arī ciemiņi no visas plašās Padomju Savienības. Pēc neatkarības atgūšanas situācija strauji mainījās. Līdzās bērnu precēm parādījās dažādas komercpreces, bet vēlāk veikala ēku iegādājās uzņēmums “Gerkens & Partneri”. Pašlaik te darbojās ļoti dažādi tirdzniecības uzņēmumi. Ēkas pirmā stāvā atrodas pārtikas lielveikals “Rimi”, otrajā - “Gerkens & Partneri” un lietoto apģērbu veikals. Trešais stāvs iznomāts dažādām firmām un gaisotne te drīzāk atgādina sīkumtirgu vai savdabīgu Rīgas China Town. Nosaukums “Bērnu pasaule” gan saglabāts, taču no tās īpašās atmosfēras, kāda te valdīja agrāk, nav palicis itin nekā. Kārtējā laikmeta leģenda ir beigusi pastāvēt.


Dāvanu un suvenīru veikals “Sakta”

No 20.gadsimta 60.gadiem līdz pat 21.gadsimta sākumam Rīgā, Merķeļa un Ļeņina (tagad Brīvības) ielas krustojumā atradās veikals, kuru zināja katrs rīdzinieks. Un ne tikai rīdzinieki, bet arī citu Latvijas pilsētu un lauku rajonu iedzīvotāji, kā arī tūristi no visām bijušās PSRS republikām un mūsu zemes galvaspilsētu apmeklējušie ārzemju viesi. Padomju gados tā bija trešā populārākā iepirkšanās vieta Rīgā, kur, kā vēstīja neona reklāmas virs veikala, cilvēki varēja iegādāties “dāvanas un suvenīrus”. Līdzīgi “Bērnu pasaulei”, arī veikals “Sakta” durvis apmeklētājiem vēra 1964.gadā.

Sākumā jauno veikalu sauca vienkārši “Dāvanas” (attēlos augšā),
bet drīz vien tas ieguva nosaukumu “Sakta” (apakšējā attēlā).

Pirmajos darba gados nozīmīga loma veikala izaugsmē bija tā direktores vietniekam Izrailam Feigelsonam. Sākumā “Saktai” atvēlētās telpas bija daudz mazākas, taču Feigelsons panāca, ka veikalam pievieno platību tirdzniecības zāles galā Merķeļa ielas pusē. Pirms tam šīs telpas piederēja LU Vēstures un filozofijas fakultātei. Šeit veikala pirmo stāvu iegremdēja pagraba līmenī un izbūvēja kāpnes uz beletāžu - būtībā radot otro stāvu. Tādejādi “Saktā” varēja atvērt vairākas jaunas nodaļas. Ar Feigelsona pūlēm izdevās “Saktai” pievienot arī smaržu veikalu, kas atradās tajā pašā ēkā Ļeņina ielas pusē, un iekārtot tur suvenīru nodaļu. Otra suvenīru nodaļa atradās Padomju (tagad Aspazijas) bulvārī 30. Feigelsons gribēja “Saktas” vajadzībām no Vēstures fakultātes iegūt visu ēkas otro stāvu, taču, sākoties ebreju emigrācijai no PSRS, aizbrauca uz Ameriku, un viņa ideja palika nerealizēta.

Feigelsona izcīnītais “Saktas” beletāžas stāvs un kāpnes uz to.

Tā kā veikalam “Sakta” padomju vara bija paredzējusi zināmu reprezentācijas funkciju, tā apgāde ar precēm bija labāka nekā daudziem citiem veikaliem. Te varēja nopirkt arī tā saukto deficītu, ko citur dabūt nevarēja, protams, ja šī prece vispār nonāca līdz veikala plauktiem. Lai gan formāli “Sakta” bija “dāvanu veikals”, taču preču deficīta apstākļos par dāvanu varēja kļūt jebkas, tāpēc arī “Sakta” piedāvāja gandrīz visu. Veikalā pārdeva vīriešu un sieviešu trikotāžu, vīriešu un sieviešu apakšveļu, vīriešu un sieviešu zeķes un zeķubikses, dažādas galantērijas preces, skūšanās piederumus, juvelierizstrādājumus, pulksteņus, porcelāna un keramikas traukus, stikla izstrādājumus, gultasveļu, virtuves traukus, ādas somas un ādas galantēriju. Suvenīru nodaļās, kur iegriezās daudz ārzemju tūristu, varēja iegādāties apvienības “Daiļrade” un tautas daiļamatniecības meistaru darinātās rotas, dzintara izstrādājumus, linu un vilnas segas, galdautus, kokgriezumus un citus Latvijas suvenīrus.

“Saktas” lielā tirdzniecības zāle 20.gadsimta 60.gados.

“Saktas” plašo preču piedāvājumu nodrošināja arī tas, ka nodaļu vadītāji paši brauca izvēlēties preces tieši uz ražošanas uzņēmumiem. Ādas galantērija un somas tika iegādātas uzņēmumā “Somdaris”, savukārt pēc trikotāžas precēm devās uz ražošanas apvienību “Māra”, kas tolaik bija populārs uzņēmums. Zeķes “Saktai” piegādāja fabrika “Aurora”, bet džemperus un kostīmus - Ogres trikotāžas kombināts. Astoņdesmitajos gados, kad vietējo preču klāsts kļuva arvien šaurāks, veikalā nonāca vairāk importa ražojumu, taču tos varēja dabūt tikai tad, ja bija pazīšanās ar kādu no veikala vadības.

Preču sortiments “Saktas” trikotāžas izstrādājumu nodaļā.

Populāra bija veikala dāvanu iesaiņošanas nodaļa, kuras profesionālās darbinieces no papīra, kartona un lentām spēja radīt šedevrus. Sākumā nodaļā iesaiņoja tikai “Saktā” pirktu preci, bet vēlāk ņēma pretī arī citur iegādātas dāvanas. Rindas šajā nodaļā nemazinājās ne mirkli. Jāpiezīmē, ka nodaļa atradās beletāžā, kur bija zemi griesti un trūka svaiga gaisa, tāpēc darbinieces, kas tur strādāja, bija patiesi izturīgi un pašaizliedzīgi cilvēki. “Sakta” no citiem veikaliem atšķīrās ne tikai ar preču klāstu, bet arī to izkārtojumu - ar to nodarbojās augsta līmeņa dekoratori. Prece nekad nebija krustu šķērsu sasviesta. Tas padarīja “Saktu” par vienu no skaistākajiem veikaliem Rīgā. Vieni no profesionālākajiem telpu un skatlogu dekoratoriem bija mākslinieki Ērika Bruka un Juris Cekuls.

Attēlā augšā - “Saktas” iesaiņošanas nodaļā; apakšā - veikala skatloga dekorācijas.

Visā “Saktas” pastāvēšanas vēsturē veikalam bijušas divas leģendāras direktores - Marga Dzelme un Zigrīda Rātfeldere. Bijušie darbinieki ar labu vārdu atceras abas. Piemēram Rātfeldere daudziem darbiniekiem piešķīrusi pabalstus bērnu iekārtošanai bērnudārzā un citām vajadzībām. Tāpat direktore, izmantojot savus dienesta sakarus, palīdzējusi veikala darbiniekiem tikt pie jauna dzīvokļa. Tomēr direktors viens neko nespētu, ja tam nebūtu laba kolektīva, un ar to “Sakta” patiešām varēja lepoties. Veikala ziedu laikos tur strādāja aptuveni 200 cilvēku. Darbinieku etniskais sastāvs bija visai nacionāls - ja arī kāda darbiniece bija citas tautības, visas lieliski prata sarunāties latviski.

Pārdevējas “Saktas” parfimērijas un kosmētikas nodaļā.

Tiesa, arī disciplīna “Saktā” bija dzelžaina. Veikalā valdīja stingra kārtība - ja darba laiks sākās desmitos, bija jāierodas vismaz pusstundu agrāk, lai paspētu sagatavoties darbam. Pat, ja pircēju nebija, pārdevējas nedrīkstēja neko nedarīt - viņām bija jākārto plaukti vai jāslauka putekļi. Skatlogiem vienmēr vajadzēja būt kristāltīriem. Pārdevējām bija aizliegts apsēsties vai atbalstīties, tāpat nedrīkstēja rokas sakrustot uz krūtīm vai atbalstīt pret gurniem - tām bija jāatrodas gar sāniem vai uz letes. Tomēr tieši pateicoties bargajai disciplīnai, par “Saktas” darbiniekiem bija dzirdamas tikai labas atsauksmes. Veikala pārdevējām piemita izturēts stils, ar ko “Sakta” bija populāra pircēju vidū.

“Saktai” nebija īpašas nodaļas, kas apkalpotu padomju nomenklatūras darboņus, kā tas bija RCUV. Līdzīgi “Bērnu pasaulei” arī “Saktas” pārdevējas augstos klientus apkalpoja viņu darba vietās. Izbraukuma tirdzniecība notika Kompartijas Centrālkomitejā, Augstākajā un Ministru Padomē, ministrijās, Rīgas izpildkomitejā, Politiskās izglītības (tagad Kongresu) namā, vēlāk arī radošo darbinieku savienību telpās Benjamiņu namā. Izbraukuma tirdzniecībā bija pārstāvētas visas “Saktas” nodaļas un tirgotas tikai labākās preces, kas līdz pārdošanai veikalā nemaz nenonāca. Vispirms iepirkties nāca attiecīgās iestādes augstākā vadība, pēc tam mazāk nozīmīgas amatpersonas, līdz beidzot, kad maz kas bija palicis pāri, tika ielaistas arī ēdnīcas darbinieces un apkopējas.

Veikala “Sakta” skatlogu dekorācijas ar padomju propagandas elementiem.

Daudzas priviliģētas personas iepirkties “Saktā” ieradās pašas. Nāca gan valsts un pašvaldību ierēdņi, gan populāri aktieri, dziedātāji, mākslinieki un citi kultūras ļaudis, tāpat svarīgi viesi no citām padomju republikām un pat ārzemēm. Viņus visus apkalpoja tirdzniecības daļas telpās veikala pagrabā, bet īpaši populārus un vajadzīgus cilvēkus - tieši direktores kabinetā. Uzticamākās veikala pārdevējas uz sudrabotiem un pītiem paliktņiem pienesa klientiem preces tieši no noliktavas. Turpat apģērbs tika arī pielaikots. Līdzīgi notika ar veikala darbiniekiem - pirmie preces iegādājās augstākā vadība, tad nodaļu vadītāji, visbeidzot, ja kaut kas bija palicis pāri - pārdevēji un palīgstrādnieki.

Astoņdesmito gadu nogalē, kad preču deficīts Padomju Savienībā kļuva katastrofāls, to smagi izjuta arī veikals “Sakta”. Rindas bija šausmīgas, kā dēļ nodrošināt augsto apkalpošanas kultūru bieži vien nebija iespējams. Katru rītu vēl pirms veikala atvēršanas pie tā durvīm stāvēja milzīga pūlis, kas pēc durvju atvēršanas triecienā metās iekšā. Pārdevējas apsargāja milicijas (policijas) kordons, kas centās nodrošināt, lai pircēji neapgāztu letes. Aiz katras letes atradās divas pārdevējas un darba dalīšana notika šādi - kamēr viena pārdevēja centās noturēt leti, otra automātiski izsniedza čekus un preci, jo cilvēki pirka visu pēc kārtas. Šodien var teikt, ka pirmās veikala norieta pazīmes sākās jau šajā laikā, kaut milzīgā pircēju pieplūduma dēļ tolaik par to neviens pat iedomāties nevarēja.

“Saktas” izkārtnes un reklāmas dažādās valodās; veikala darbinieku nozīmītes.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas “Sakta” pārgāja Rīgas domes pārraudzībā. Lai gan uzticīgo klientu loks palika, taču pircēju plūsma pamazām samazinājās un 90.gadu nogalē sākās tirdzniecības lejupslīde. Veikalā tuvumā nebija vietas auto novietošanai, tāpēc “Saktā” iegriezās galvenokārt nejauši garāmgājēji. Faktiski nebija arī nekādas reklāmas. Neglābjami novecojusi bija sistēma ar čeku izrakstīšanu un pircēju sūtīšanu uz kasi tos apmaksāt. Daudzi “Saktas” darbinieki līdz pēdējam brīdim neticēja, ka veikalu slēgs. 2003.gadā tas tika nodots privatizācijai, taču gandrīz tūlīt pēc veikala pārņemšanas, tā privatizētājs pieteica maksātnespēju. Vēl pēc gada bijušajās veikala telpās tika atvērta tūristiem domāta “Latvijas pasta” nodaļa. Tā savu dzīvi beidza vēl viens Latvijas zīmols…

© Laikmeta zīmes. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv .

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru