Vēlreiz par Stambulas konvenciju…

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 12-02-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pēc zināma klusuma perioda Latvijas sabiedrībā atsākušās asas diskusijas tā sauktās Stambulas konvencijas sakarā. Stambulas konvencija ir daudzās valstīs neviennozīmīgi vērtēta Eiropas Padomes konvencija “Par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Kāpēc neviennozīmīgi? Jo tās teksts un paskaidrojošie dokumenti pauž ne vien oficiāli deklarēto mērķi - sievietes un ģimenes aizstāvību no vardarbības, bet slēpj tā sauktā dženderisma jeb sociāli konstruētu dzimumu akceptēšanu valstu likumdošanā. Tieši tāpēc gandrīz visas Eiropas valstis, Turcija un Gruzija šo konvenciju gan ir parakstījušas, taču ar tās ratifikāciju valstu parlamentos tik raiti nesokas. Arī Latvijas Saeima šo divdomīgo konvenciju nav ratificējusi un izskatās, ka pagaidām tas arī nenotiks. Bet vai uz ilgu laiku?

Jauns diskusiju vilnis šajā jautājumā sākās pēc tam, kad Labklājības ministrija virzīja uz Ministru kabinetu 2017.gada vasarā izstrādāto likumprojektu, kas paredz ratificēt ministra Jāņa Reira 2016.gada 18.maijā Latvijas tautas vārdā (pašai tautai gan atļauju neprasot) parakstīto Stambulas konvenciju. Atbildot uz valdības iniciatīvu, Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs personīgi devās uz Saeimas namu, lai mēģinātu pārliecināt šobrīd ietekmīgākās parlamenta frakcijas Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputātus Stambulas konvencijas ratifikāciju neatbalstīt. Pēc tikšanās ar arhibīskapu ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis apliecināja, ka arhibīskaps esot viņus pārliecinājis, un ZZS pozīcija Stambulas konvencijas jautājumā tagad ir nepārprotama - partija tās ratificēšanu neatbalsta un savu viedokli vairs mainīt negrasās.

Šobrīd konvencijas ratifikāciju atbalsta tikai partija “Vienotība” un no tās aizgājušie kustības “Par” liberāļi. Zaļzemnieki Nacionālā apvienība un “No sirds - Latvijai” ir pret, bet Reģionu apvienības un “Saskaņas” deputātu domas dalās. Ratifikācijas atlikšana uz nenoteiktu laiku izraisījusi visu pasugu liberāļu histērisku reakciju. Tā kā lamāt valdību un politiķus jau apnicis, šoreiz naida straume vēršas pret kristīgo Baznīcu. Eļļu ugunī vēl pielēja Latvijas lielāko konfesiju vadītāju kopīgais aicinājums Saeimai Stambulas konvenciju neratificēt. Aicinājumu parakstīja Romas katoļu Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Pareizticīgo baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Parakstu vākšanā pret konvencijas ratifikāciju iesaistījusies gan Latvijas Kristīgo skolotāju asociācija, gan Latvijas Kristīgais Radio, gan atsevišķas draudzes un kristieši.

Kādi tad ir galvenie iebildumi pret Stambulas konvenciju? Uzreiz jāteic, ka kristieši nekādā gadījumā nav pret sievietes un ģimenes aizsardzību no vardarbības, kā mūs apsūdz oponenti. To uzsver arī arhibīskaps Stankevičs, kurš nosoda jebkāda veida vardarbību, tomēr vienlaikus aicina iedziļināties, kas konvencijas kontekstā tiek saprasts ar šo vārdu. Šīs konvencijas gaismā jebkurš vīrietis tiek parādīts kā potenciāls varmāka, bet jebkura sieviete - kā potenciāls upuris. Turklāt īpaši aizsargājamo sabiedrības grupu sarakstā līdzās grūtniecēm, invalīdiem, sievietēm ar maziem bērniem un veciem cilvēkiem ierakstītas tādas dīvainas “sabiedrības grupas” kā narkotisko un psihotropo vielu lietotāji, prostitūtas, bezpajumtnieki, HIV inficētie, geji, lesbietes, biseksuāļi un transpersonas. Kristieši uzskata, ka valsts pienākums ir garantēt likuma aizsardzību no vardarbības ikvienam Latvijas iedzīvotājam, neatkarīgi no viņa dzimuma un sociālā stāvokļa, nevis tikai kādām izredzēto grupām.

Lai gan konvencijas nosaukumā minēta arī ģimenes aizsardzība, tomēr no tās teksta tas nekādi neizriet. Vismaz ne tradicionālas ģimenes izpratnē. Piemēram, konvencija mudina piešķirt lielākus finanšu līdzekļus nevalstiskām organizācijām, kas nodarbojas ar sieviešu tiesībām, bet ne vārda nemin par tām, kas aizsargā ģimenes un bērnus. Rodas jautājums, kāds tad ir konvencijas patiesais mērķis - cīnīties ar vardarbību vai ekskluzīvi par sieviešu tiesībām, nodalot tās no bērnu un ģimenes tiesībām? Turklāt Eiropas Padome jautājumā par vardarbību liekuļo. Tā pieprasa valstīm īpaši aizsargāt gejus, lesbietes un narkomānus no īstas vai iedomātas vardarbības, vienlaikus bez ierunām akceptējot vardarbību pret vēl nedzimušu dzīvību - abortu. Tieši saistībā ar ES valstu pievienošanos Stambulas konvencijai Eiropas Parlaments 2017.gada 12.septembrī pieņēma rezolūciju, no kuras izriet, ka ārsta atteikšanās veikt abortu ir vardarbība pret sievieti, jo tās ir viņas cilvēktiesības. Taču, vai piespiest ārstu pretēji viņa pārliecībai veikt abortu nav vardarbība?

Tomēr vislielākie iebildumi ir pret Stambulas konvencijā ietvertā sociālā dzimuma jeb “gender” (dzimta) jēdziena ieviešanu likumdošanā, ko šī konvencija no valstīm būtībā pieprasa. Konvencija uzliek par pienākumu visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļaut vielu par dzimumu sociālajām lomām “neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma”, tātad uzskatu, ka katram cilvēkam ir tiesības pašam izvēlēties savu sociālo dzimumu. Šādi sociālie dzimumi jau saskaitīti vismaz trīsdesmit. Konvencijā arī uzsvērts, ka vardarbību iespējams izskaust tikai panākot pilnīgu sociālo dzimumu vienlīdzību. Tāpat konvencija faktiski lobē viendzimuma personu kopdzīvi, definējot to kā “ģimeni”. Paši Stambulas konvencijas autori (-es) nemaz neslēpj, ka ar ģimeni konvencijas kontekstā jāsaprot “visu veidu ģimenes”. Labi, ka konvencijā rūpīgi paslēpto beidzot pamanījuši arī mūsu politiķi. ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pēc sarunas ar arhibīskapu Stankeviču konstatēja: “Stambulas konvencijas ratificēšana būtu liels solis ceļā uz tādu ģimeņu akceptēšanu, kurās ir divi tēvi vai divas mātes.”

Stambulas konvencijas prasības arī nepieļaujami iejaucas valstu likumdošanā, līdzās pilnībā akceptējamām likuma normām, kas patiešām vērstas uz vardarbības izskaušanu, pierasot, piemēram, skolu izglītības programmās iekļaut gendera jautājumus. Konvencijas ieviešanas uzraudzībai izveidota speciāla institūcija GREVIO, kurai konvenciju parakstījušām un ratificējušām valstīm būs regulāri jāatskaitās. Zīmīgi, ka šīs “ekspertu” grupas sastāvā ir tikai sievietes, kas pārstāv radikālo feminismu un citādākas seksuālas orientācijas. Inspicējot kādu valsti, “ekspertes” vispirms griezīsies pie līdzīgi domājošo organizācijām, lai uzzinātu, vai viņuprāt konkrētā valsts izpilda visus konvencijas norādījumus. Dažas valstis jau saskārušās ar asiem GREVIO pārmetumiem.

“Laikmeta zīmes” nebija plānojušas iesaistīties jaunā diskusiju raundā par Stambulas konvenciju, jo viss, ko vēlējāmies pateikt, jau tika pateikts mūsu 2016.gada 6.jūnija publikācijā “Stambulas konvencija - vilki avju ādās” (iesakām vēlreiz rūpīgi izlasīt šo rakstu un tajā iztirzātos konvencijas plusus un mīnusus, tāpat to, kāpēc Latvijai nav jāpievienojas šim dokumentam). Tomēr 2018.gada 2.februāra cīņām ap Stambulas konvenciju veltītais LTV raidījums “Kuktūršoks” lika mums pārdomāt. No sabiedriskās televīzijas varētu sagaidīt, ka problēma tiks aplūkota vispusīgi un neitrāli, vienlīdz godīgi atspoguļojot gan konvencijas piekritēju, gan kritiķu argumentus. Diemžēl skatītājam skaidri pamanāms bija raidījuma veidotāju nepārprotamais atbalsts konvencijai, kas izpaudās selektīvi un pavisam nedaudz parādot konvencijas kritiķu viedokli, kamēr konvencijas piekritējiem tika ļauts izteikties plaši. Turklāt netika diskutēts par atšķirīgo viedokļu būtību, bet prasti uzbrukts oponentiem.

Liberāļu uzbrukumiem šobrīd visvairāk pakļauta ir tieši Baznīca un kristieši kopumā. Raidījumā gan tas neizskanēja, bet diskusijās ap Stambulas konvenciju regulāri tiek pausta milzīga nepatika par to, ka Baznīca uzdrošinājusies runāt par šo jautājumu. Nemitīgi tiek atgādināts, ka Latvija ir sekulāra zeme, kurā Baznīca šķirta no valsts, tāpēc kristiešiem “nav jājaucas politikā”. Tiek aizmirsts, ka kristieši ir šīs valsts pilntiesīgi pilsoņi, un viņiem, tāpat kā visiem citiem, ir tiesības un pat pienākums paust savu viedokli valstij un sabiedrībai svarīgos jautājumos. Un ne vien to paust, bet arī aktīvi rīkoties. Nez kādēļ izveidojies uzskats, ka kristīgām konfesijām nav tiesības piedalīties politiskos procesos, lai gan būtībā tās ir tādas pašas nevalstiskas organizācijas kā citas, par kuru tiesībām neviens nešaubās.

Diskusijas karstumā 55 personas, kas sevi identificē kā “praktizējošus kristiešus”, parakstīja “Atklātu vēstule Stambulas konvencijas ratifikācijas atbalstam”. Tajā pausts viedoklis, ka bīskapu aicinājums konvenciju neratificēt ir viņu personīgais viedoklis, bet ir arī pietiekami daudz kristiešu, kas ratificēšanu atbalsta. Tā gan nav tiesa - Stambulas konvencijas atbalstītāji Baznīcā ir izteiktā mazākumā. Iepazīstoties ar vēstules parakstītāju vārdiem, redzams, ka vairums no tiem Latvijas kristīgajā sabiedrībā tiek vērtēti ļoti pretrunīgi. Tie ir gan LU Teoloģijas fakultātes liberālie mācībspēki, gan liels daudzums tikpat liberālo trimdas luterāņu, pazīstamas kristietes-feministes un vispārzināmi homoseksuāļu draugi, arī pašu homoseksuāļu netrūkst. Tiesa, dažu vēstules parakstītāju vārdi daudziem bija pārsteigums, jo līdz šim šie cilvēki tika uzskatīti par tādiem, kas cieši balstās Dieva Vārda patiesībā. Izskatās, ka vēstule panākusi gluži pretēju efektu nekā cerēja tās autori, jo ieraugot, kas to parakstījis, pārliecība, ka konvencija ir bīstama un noraidāma, daudziem kristiešiem kļuvusi vēl stingrāka. Tas labi redzams arī no komentāriem kristiešu diskusiju grupās sociālajos tīklos.

Atklāts skats uz liberālās teoloģijas piekritēju domāšanas veidu.

Konvencijas kritizētājiem tiek pārmests, ka viņi tās tekstā izlasot to, kā tur nemaz nav. Tiek dots mājiens, ka daudzi kritiķu argumenti ir ne vien ačgārni interpretēti vai sagrozīti, bet daļa pat izdomāti. Citiem vārdiem sakot - kristieši melo. Tomēr ne jau “tumsonīgie” latvieši izdomāja “neesošus” riskus Stambulas konvencijā - par to diskusijas notiek daudzviet Eiropā. Ironiska situācija izveidojās minētajā raidījumā “Kultūršoks”, kad raidījuma vadītāja mēģināja pierādīt Kristīgo skolotāju asociācijas valdes loceklei Elitai Kleinhofai-Pūcei, ka konvencijā nekā bīstama nav, kaut tajā brīdī uz ekrāna varēja izlasīt konvencijas 4.panta 3.punktu, kur skaidri minēts jēdziens “sociālais dzimums”. Daudzi nesaprot, ka šis jēdziens, tāpat kā frāzes “visu veidu ģimenes” pieminēšana vien šajā dokumentā, rada potenciālu bīstamību mūsu valstij. Ja akceptēsim jēdzienu “sociālais dzimums” mūsu likumdošanā, būtībā būsim piekrituši, ka šādi sociāli konstruēti dzimumi pastāv, tāpat kā pastāv “dažādu veidu” ģimenes. Un tad vairs nelīdzēs nekāda atsaukšanās uz Satversmē ierakstīto, kas ir patiesa laulība un ģimene.

LR Tieslietu ministrija uzskata, ka Stambulas konvencija piespiedīs Latviju pieņemt “gender” definīciju sociālās teorijas izpratnē. Konvencija uzliek valstīm par pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz dzimuma, bet arī uz “gender” jeb dzimtes pamata. Lai šo principu ievērotu, Latvijai var nākties Satversmes 110.pantu interpretēt “gender” teorijas kontekstā. 2018.gada 11.februāra LTV raidījumā “De Facto” žurnālisti kārtējo reizi mēģināja apšaubīt TM atzinumu. Sazinoties ar konvencijas izpildi uzraugošo institūciju GREVIO, tās izpilddirektore Bridžeta Oloklena apgalvoja, ka neviens nespiedīs Latviju ieviest jaunus dzimumu veidus, un, ja Latvijas konvenciju ratificēs, EP neiejauksies likumos, kas skar laulības vai dzimumu definīciju. Protams, ka mums neviens neprasīs ieviest jaunus dzimumus, jo to ieviest ar likumu nav iespējams. Taču, ja kāds Latvijas pilsonis pēkšņi izdomās sev sociālo dzimumu, kas neatbilst viņa bioloģiskajam dzimumam, konvencijas kontekstā valstij var nākties viņa izvēli akceptēt un šo personu īpaši aizsargāt. Kas attiecas uz solījumu neiejaukties Latvijas likumdošanā, tas ir tikai mutisks apgalvojums, kurpretī konvencijas ratifikācija Latvijai būs juridiski saistoša. Kāda garantija, ka nākotnē GREVIO vai EP tomēr nepieprasa Latvijas likumus saskaņot ar konvencijas burtu un garu itin visā? Kaut vai, piemēram, “visa veida ģimeņu” jautājumā.

Visnegodīgākā šobrīd ir Stambulas konvencijas piekritēju piekoptā taktika klaji ignorēt jebkuru konvencijas kritiķu argumentu, pasludinot oponentus par reliģiskiem fanātiķiem, Krievijas aģentiem un varmācības atbalstītājiem. Publiskajā telpā nemitīgi atskan vaimanas par “tumšo viduslaiku” atgriešanos un personīgi uzbrukumi gan konkrētiem konvencijas kritiķiem, gan kristietībai kopumā. Tā komentētājs JanisLaiks sabiedrisko mediju portālā “LSM..LV” raksta: “Atsēdināt pagrimušo baznīcu tur, kur tai pienākas būt - būdā, jo baznīca ir šķirta no valsts un tai nav jāuzbāžas ar saviem stulbajiem padomiem.” Kristiešu aprindās bēdīgi slavenais liberālteologs Juris Cālītis jau minētajā raidījumā “Kultūršoks” izpaužas vēl nervozāk: “Tātad kristieši ir to pusē, kas visvairāk diskriminē, ir visaizspriedumainākie un gatavi uz varmācības izpausmēm Kristus vārdā? Man ir kauns!” Bet kroni visam uzliek kinorežisore Liene Linde: “Ja tu iestājies pret Stambulas konvenciju, [..] tātad tu iestājies par vardarbību. Tas attiecas uz arhibīskapu Stankeviču. Viņš iestājas par vardarbību, tāpat arī visi politiķi, kas ir pret Stambulas konvenciju! Viņi ir par vardarbību!” Dzelžaina loģika, neko teikt.

Liberāļi pat nemēģina ieklausīties oponentu argumentos. Viņiem viss tāpat ir skaidrs - ja esi pret konvenciju, tātad atbalsti sieviešu sišanu. Liberāļiem nekādas diskusijas nav vajadzīgas - tās aizstāj agresīvs uzbrukums oponentiem, iztēlojot tos par margināliem muļķiem. Liberāļu mērķis ir diskreditēt kristiešus kā atpalikušus fanātiķus, kas nekādi nespēj pieņemt Eiropas augstās “vērtības”. Bet, ja nevēlas - tātad kalpo Maskavai. Tā pati režisore Liene Linde to pasaka skaidri: “Mēs negribam ratificēt konvenciju un būt Eiropā? Tad pasakiet, kur jūs gribat, lai mēs esam? Krievijā? Āzijā? Islāmā?” Šie cilvēki pat nesaprot, ka ir pēdējā muļķība saukāt visus, kas atbalsta tradicionālu ģimeni un dzīvesveidu, par Krievijas aģentiem, bet tos, kam mīļa visa veida morāla izlaidība - par īsteniem demokrātiem. Tieši šāda attieksme lej ūdeni uz Kremļa dzirnavām, parādot Krieviju kā vienīgo valsti, kas gatava pretoties Rietumu morālajai degradācijai. Vai tiešām Latvijai akli jāseko visām Rietumu “vērtībām” un jāparaksta divdomīgas konvencijas tikai tāpēc, ka Krievija pret tām iebilst? Absurds!

Atklātās vēstules parakstītāji konvencijas aizstāvībai un arī “Kultūršoka” galvenie “eksperti” bija pazīstami feministu, viendzimuma attiecību aizstāvju un liberālteoloģijas pārstāvji,
tostarp mācītājs Juris Cālītis un režisore Liene Linde.

Liene Linde vispār ir interesanta personība. Nesen televīzijā rādīja viņas 2015.gadā uzņemto maģistra darba īsfilmu “Septiņas neveikla seksa reizes”, kas 2017.gadā saņēma balvu “Lielais Kristaps” kā labākā studentu filma. Filma ieguvusi balvu arī kinofestivālā Dānijā, piedalījusies vairākos citos starptautiskos kinofestivālos. Jau pats filmas nosaukums dara bažīgu, tomēr kino mēdz būt tā, kā reizēm ar apģērbu - neskatu vīru pēc cepures jeb nevērtē filmu pēc nosaukuma. Diemžēl noskatoties filmu tā arī nekļūst skaidrs, par ko īsti tā ir. Vai seksuālās ainas filmā iekļautas paša seksa dēļ jeb tām tomēr ir kāda cita nozīme? Kāda ir šīs filmas vēsts? Nav skaidrs, kāpēc šī filma tā fascinē Eiropas kino speciālistus. Varbūt tajā atainoto eiropeisko “vērtību” dēļ? Pati režisore saka, ka filmas pamatā esot viņas personīgā pieredze. Interesanti, ka Linde liberāļu portālā “Satori” publicējusi arī eseju “Septiņi gadi, pelēkas acis”, kurā atklāti stāsta par savu aborta pieredzi. Pēc tā visa kļūst skaidrs, kādas ir šīs jaunās sievietes “vērtības”. Diemžēl tieši tādi cilvēki bija raidījuma “Kultūršoks” galvenie “eksperti”.

Kristiešu apsūdzēšana vardarbības atbalstīšanā ir absurda. Kristus mācība ir miermīlības un mīlestības mācība, tajā nav ne kripatas vardarbības. Raidījumā “Kultūršoks” katoļu prāvests Ilmārs Tolstovs pateica skaidri: “90% konvencijas satura ir laba un pozitīva. Taču atlikušo 10% dēļ Baznīcai Stambulas konvencija nav pieņemama.” Mūsdienu Latvijā būs grūti atrast patiesu kristieti, kurš atbalstītu vardarbību pret sievieti vai vardarbību sabiedrībā. Tomēr mēs esam kategoriski pret mēģinājumiem konvencijas oficiālā mērķa aizsegā panākt Latvijā dženderisma un viendzimuma attiecību legalizēšanu. Latvijas likumdošana arī bez pievienošanās konvencijai spēj nodrošināt vardarbības ierobežošanu. Atliek piekrist mācītāja un kustības “Īsta mīlestība gaida” vadītāja Daiņa Pandara atziņai Kristīgā Radio 2018.gada 6.februāra raidījumā “Kāpēc gaidīt?”, ka Stambulas konvencija ir Trojas zirgs Latvijai - no ārpuses skaisti cēls, bet iekšienē slēpj iznīcinošas briesmas.

Šodienas galēji liberalizētās un morālā relatīvismā slīkstošās Eiropas kontekstā gan grūti saprast, kas katrā konkrētā gadījumā tiek saprasts ar jēdzienu “vardarbība”. Par fizisku vardarbību viss būtu skaidrs, taču šodien arvien plašāk tiek lietots jēdziens “emocionālā vardarbība”. Nemitīga kādas personas emocionāla tiranizēšana, novešana līdz pašnāvībai, jēdzieni “mobings” un “bosings” lielākoties ir identificējami un saprotami, taču mūsdienās par emocionālu vardarbību var pasludināt jebko. Pasaki kādam gejam vai lesbietei, ka Dieva acīs viņš ir grēcinieks - tā būs emocionāla vardarbība. Pasaki, ka, iespējams, viņu homoseksualitāte nav iedzimta, bet iegūta, un ka no tās var atbrīvoties - atkal emocionāla vardarbība. Likt sievietei, kas grib nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, vispirms paklausīties tā sirdspukstus - emocionāla vardarbība. Bet nevienu neuztrauc fiziskā vardarbība pret jauno dzīvību, ko gatavojas iznīcināt šī sieviete. Pasauli uztrauc vienīgi savu iegribu un dziņu apmierināšana, bet ja kāds to atklāti pasaka acīs - tā ir emocionāla un psiholoģiska vardarbība.

Stambulas konvencijas kritiķiem pārmet, ka tie ignorē vardarbības problēmu Latvijā. Taču tā nav. Mēs atzīstam problēmas svarīgumu. Tieši kristieši daudz strādā ar riska grupām un no vardarbības cietušiem ļaudīm. Tomēr mēs nevaram piekrist, ka konvencijas piekritēji šo dokumentu uzskata par panaceju, kas atrisinās visas problēmas. Pati par sevi konvencija neko neatrisinās. Lielākā daļa konvencijas prasību jau ir iekļautas Latvijas likumdošanā. To apstiprina Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Viktorija Boļšakova. Pēc viņas teiktā, Latvija konsekventi pieturējusies pie principa, ka jebkuram starptautiskam dokumentam valsts pievienojas tikai tad, kad ir izpildītas tā pamatprasības. Kopš 2011.gada Latvijas likumos ir noteikta cietušo pagaidu aizsardzība no vardarbības, tāpat no vardarbības cietušo un vardarbību veikušo personu rehabilitācija. Visu šo izmaiņu dēļ Latvijā vairs nepastāv būtiskas pretrunas konvencijas prasībām.

Tad kādēļ ratificēt divdomīgo Stambulas konvenciju, ja 80% tās prasību jau ir izpildītas? Valsts pienākums taču ir cīnīties ar vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm, neatkarīgi no pievienošanās vai nepievienošanās kādiem starptautiskiem dokumentiem. Kāpēc uzkraut valstij lieku finansiālu, organizatorisku un ideoloģisku apgrūtinājumu, riskējot ar Latvijas kultūrtelpas, izglītības sistēmas un sabiedrības tradīciju pārveidošanu atbilstoši liberālajām Eiropas jaunvērtībām? Konvencijas atbalstītāji iebilst, ka pašreizējā Latvijas likumdošana vardarbības problēmu nerisinot. Ģimenes skandālu gadījumā policija varmāku aizturot vien uz pāris stundām, bet atgriežoties mājās varmāka kļuvis vēl niknāks. Vienīgi Stambulas konvencija spēšot situāciju mainīt. Bet, piedodiet - ja tas ir tā, nelīdzēs nekāda konvencija! Ja kāds neievēro Latvijas likumus, kas piespiedīs viņu ievērot kaut kādas starptautiskas konvencijas? Mūsu likumdošana jau šobrīd pietiekami aizsargā sabiedrību no vardarbības, tikai jāpanāk, lai ikviens, kas par to ir atbildīgs, strikti ievērotu šos likumus.

Turklāt gaudas par to, ka policija nav uzdevumu augstumos, ir stipri pārspīlētas. Protams, atsevišķi neizdarības gadījumi noteikti ir, taču Valsts policijas statistika liecina, ka pirms likumu sakārtošanas gada laikā bijis 91 gadījums uz apmēram 7000 izsaukumiem, kad varmāka nošķirts no ģimenes, taču pēc jauno likumdošanas normu pieņemšanas, 2017.gadā uz vairāk nekā 8000 izsaukumiem varmākas no potenciālajiem upuriem jau nošķirtas 710 gadījumos. Iespējams, ka arī šis skaitlis nav pietiekams, taču statistika nepārprotami rāda, ka policijas rīcība ar katru gadu kļūst arvien profesionālāka. Ir naivi domāt, ka tad, ja Latvija ratificēs Stambulas konvenciju, potenciālie varmākas pārstās sist sievietes, citus vīriešus un viens otru. Tā nenotiks. Ir jāpanāk, lai jau esošā likumdošana tiktu izmantota pēc iespējas efektīvāk, un ja nepieciešams, jāpieņem vēl iztrūkstošie likumi.

Stambulas konvencija esot jāratificē arī tāpēc, lai neapkaunotu Latviju Eiropas acīs. Biedrības “Centrs Marta” vadītāja Iluta Lāce intervijā LTV pauda: “Tas ir apkaunojoši Latvijai un politiskajām partijām, kas parāda savu nostāju, ka viņiem nerūp veidot brīvu un drošu Latviju visiem cilvēkiem, kas šeit dzīvo.” Tā nav tiesa. Konvenciju nav ratificējušas daudzas valstis. Savukārt daļa valstu, kas to ratificējušas, to izdarījušas ar dažādām atrunām. Piemēram, Polija konvenciju ratificēja kopā ar “konstitucionālo deklarāciju”, kurā konvencijas normas interpretētas saskaņā ar Polijas konstitūciju. Taču sešas ES dalībvalstis jau iebildušas, ka šāda papildus deklarācija esot nelikumīga. Tomēr, ja nebūtu šīs atrunas, visticamāk Polija konvenciju nebūtu ratificējusi vispār. Arī Latvija 2016.gadā Stambulas konvenciju parakstīja ar atrunu, ka to piemēros atbilstoši Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem. Tomēr var izrādīties, ka arī mūsu atruna Eiropas acīs izrādās “nelikumīga”.

Stambulas konvenciju parakstījušās, neparakstījušās un ratificējušās valstis.

Savās pārdomās par konvenciju Raivis Zeltīts raksta: “Latvijai būtu jāpārņem tās Stambulas konvencijas sadaļas, kas konkrēti palīdz novērst un apkarot vardarbību (tās lielā mērā jau likumos ir iestrādātas), bet “jāatmet” ideoloģiski pielādētās sadaļas. Vai šīs konvencijas lobētājus tas apmierinātu? Nez vai. Jo mērķis jau nav vardarbības apkarošana. Tas ir tikai aizsegs. Tāpat kā bildes ar noslīkušo sīriešu puisēnu bija cinisks aizsegs cilvēku tirdzniecības lobijam un starptautiskā biznesa interesēm, kas izmantoja cilvēku līdzjūtību neģēlīgiem mērķiem. Tāpēc arī visticamāk nav iespējams pārņemt tikai “veselīgo” konvencijas daļu - vai nu ņem pilnu komplektu ar visām konsekvencēm vai skaities “sliktais”.” Šādas bažas apstiprina arī Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta pārstāve Viktorija Boļšakova. Runājot par Tieslietu ministrijas piedāvāto skaidrojošo deklarāciju Stambulas konvencijai, viņa saka: “TM piedāvātā deklarācija pēc būtības ir atruna par visu konvenciju, un starptautiskajā līmenī tiks uztverta kā “nepieļaujama atruna”.”

Kas tad atliek mums, kristiešiem - tumsonīgajiem fanātiķiem un viduslaiku sektantiem? Teoloģijas doktors Juris Cālītis dzeltenajai tenku lapelei “Kas jauns” par mums saka: “Par plānprātiņiem ir ļoti grūti izteikt spriedumu. Viņi ir pierādījuši, ka viņiem nepatīk un nav pieņemamas Eiropas cilvēktiesības, demokrātija un vērtības.” Tā, lūk. Domāju, kristiešiem pie šādas attieksmes nav jāpierod. Apustulis Pāvils reiz teica: “Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti” (2.Tim. 3:12). Visi, kam Dieva sacītais nav tukša skaņa, bet dzīves pamats, tiks pasaules vajāti. Kristus brīdināja savus sekotājus: “Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas tai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, pasaule jūs ienīst” (Jāņa ev. 15:19). Patiešām viedi vārdi.

Tāpēc nezaudēsim drosmi un darīsim to, kas mums jādara. Sludināsim patiesības Evaņģēliju, mudināsim cilvēkus nostāties patiesības pusē, ja vajadzīgs - uzrunāsim arī politiķus. Taču atcerēsimies, ka 2018-tais ir vēlēšanu gads un pie varas var nākt Saeima, kam par Stambulas konvenciju būs citādāks viedoklis nekā pašreizējiem deputātiem. Tāpēc paudīsim arī savu viedokli parakstoties par Latvijas nepievienošanos Stambulas konvencijai portālā “Mana balss”. Un atcerēsimies Dieva teikto: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai arī turpmāk dara taisnību, svētais lai arī turpmāk pastāv svētumā” (Atklāsmes gr. 2:11).

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. BALSOJU PRET STAMBULAS KONVENCIJU.

  2. Tā turpinoties Latvijai drīz būs arī himna jāmaina, jo “dēli un meitas” taču ir neliberāli… Lai kā gribētos cerēt, ka tik tālu reiz nenonāks, baidos, ka ir iegriezušies (iedarbināti un labi sponsorēti) procesi, kurus var apstādināt tikai kāda katastrofa.

Uzraksti komentāru