Bērnu literatūras šedevri. Astrīda Lindgrēna: 3.daļa – rakstnieces tēlu pasaulē

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps | Publicēts 23-01-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Iepazīstinot ar zviedru bērnu rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas bagātīgo mūžu un daiļradi, jau esam stāstījuši par Brālīti un Karlsonu, kas dzīvo uz jumta (lasiet ŠEIT), par Pepiju Garzeķi un Lennebergas Emīla nedarbiem (lasiet ŠEIT). Rakstu sērijas trešajā un noslēdzošajā daļā pastāstīsim par Lindgrēnas fantāzijas pasakām, detektīvu Blumkvistu, bērniem no Trokšņu ciema, Sālsvārnas salas vasarniekiem, Madikenu un citiem rakstnieces varoņiem. Aicinām uz brīdi atgriezties bērnībā un gremdēties Lindgrēnas grāmatu fascinējošajā burvībā.

Lindgrēnas pasakas

Astrīdas Lindgrēnas spalvai pieder trīs pasaulslaveni darbi episkās fantāzijas žanrā. Pirmais no tiem “Mio, manu Mio” (Mio, min Mio) dienas gaismu ieraudzīja 1954.gadā. Saknes šim stāstam rodamas rakstnieces bērnībā, kad draudzene Edīte izstāstīja Astrīdai pasaku par princi Florestānu, kam viņa tēvs Pamfīlijas karalis Bazils neļauj iziet ārpus pils dārziem, jo baidās, ka viņa zēns varētu nonākt ļaunā milža Bam-Bama gūstā. Šīs zviedru rakstnieces Annas Marijas Rosas 1908.gadā publicētās pasakas līdzība ar Lindgrēnas stāstu ir patiesi pārsteidzoša - abos ir pils dārzs, abos ir tēva - karaļa mīlestība uz savu dēlu, abos par prinča draugu kļūst mazs zēns ārpus pils dārza, abos sastopama spēlēšana uz ūdens stabules un vēl daudz citu līdzību.

1950.gadā žurnāla Idun Ziemassvētku numurā tika publicēts Lindgrēnas stāsts “Dienu un nakti ceļā”, kas vēlāk kļuva par “Mio, manu Mio” pirmo nodaļu. Rakstniece savulaik stāstījusi, ka ideja par grāmatu viņai ienākusi prātā, ejot pa Tegnerlundas parku Stokholmā, kur uz soliņa sēdējis “vientuļš, nedaudz skumjš puisēns”. “Tas bija tumšs rudens vakars un viņš izskatījās tik vientuļš un skumjš. Es atļāvu viņam dzīvot Uplandsgatan ielā 13b, jo redzēju, kā viņš tovakar nozuda šī nama vārtos. Kopš tās reizes es viņu vairs nekad neesmu satikusi. Vai tas nav dīvaini?” - domīgi jautāja Lindgrēna.

“Mio, manu Mio” ir nedaudz bēdīga, taču vienlaikus arī dvēseliski dziedinoša grāmata. Šajā emocionāli dramatiskajā sāgā apvienotas seno varoņstāstu un brīnumpasaku elementi. Tas ir stāsts par Bū Vilhelmu Ūlsonu jeb Busi - deviņus gadus vecu zēnu, kurš maziņš paņemts no bērnunama, kaut patiesībā ir audžuvecākiem nevajadzīgs. Reiz vakarā viņš sēž uz soliņa un skatās, kā apkārtējās mājās iedegas gaisma un ģimenes sēžas pie vakariņu galda - tikai viņš ir viens tumsā. Bet tad kaimiņu veikala saimniece Lundīnas kundze uzdāvina Busem ābolu un palūdz viņu iemest pastkastītē atklātnīti. Atklātnīte adresēta kādam karalim un tajā teikts, ka viņa dēls princis Mio drīz atgriezīsies mājās un kā zīme viņa rokās būs zelta ābols. Tajā brīdī ābols Buses rokās kļūst zeltains…

Puisēns atrod pudeli ar iekšā iesprostotu džinu, ko atbrīvo. Tas, ieraudzījis viņa rokās zelta ābolu, nogādā Busi uz Tāltālo zemi, kur viņš kļūst par princi Mio. Viņš iepazīstas ar puisēnu vārdā Jum-Jums, bet tēvs karalis uzdāvina viņam baltu ķēvi ar zelta krēpēm Miramisi. Saskaņā ar senu pareģojumu Mio jādodas cīnīties ar visa ļaunuma personifikāciju bruņinieku Kato, kurš nolaupa apkārtējo ciemu bērnus. Šajā cīņā Mio palīdz draugs Jum-Jums un Miramise. Ejot cauri daudziem smagiem pārdzīvojumiem, Mio uzvar ļauno Kato un atdod dzīvību Svešo zemei un nolaupītajiem bērniem.

Stāstā nepatīkamā dzīves realitāte kontrastē ar gaišo fantāzijas pasauli, taču arī fantāzijas pasaulei ir sava tumšā, melnā puse. Visā stāsta garumā lasītāju nepamet doma, cik gan cilvēks ir mazs milzīgās pasaules priekšā. Nemainīgs skumju simbols grāmatā ir Raudu putns, kurš parādās pat gaišajā fantāzijas pasaulē - viņa dziedātā dziesma ir skaistāka par balto putnu dziesmām, taču tā dara sāpes. Tomēr, neskatoties uz niecības apziņu, Mio, Jum-Jums un Miramise uzveic ļauno bruņinieku, kuru var nosaukt arī citos vārdos - nāve, ļaunums, skumjas, bailes, sēras. Lindgrēna lasītājam sniedz mierinājumu, ka ļaunais tomēr ir uzvarams, un ka arī mazs spēks ar citu palīdzību var radīt brīnumu un atdot melnai, ļaunuma apsēstai zemei sauli, puķes un zaļu zāli.

“Mio, manu Mio” zviedru izdevumam ilustrācijas veidojusi igauņu izcelsmes zviedru māksliniece Ilona Vīklande, ar kuru Lindgrēna iepazinās 1953.gadā, un kas vēlāk kļuva par daudzu rakstnieces grāmatu ilustratori. Pēc grāmatas iznākšanas kritika gandrīz vienbalsīgi pasaku novērtēja kā spožu bērnu literatūras šedevru. Un ne tikai Zviedrijā, bet arī citās Eiropas valstīs un ASV. 1956.gadā stāsts tika apbalvots ar Vācu jaunatnes literatūras gada balvu. Grāmata tulkota daudzu pasaules tautu valodās. Latviski pasaulslavenā pasaka Mudītes Treimanes tulkojumā pirmoreiz publicēta 1991.gadā sērijas “Sprīdīša bibliotēka” 7.sējumā. Atsevišķā grāmatā tā iznāca 2000.gadā, atkārtoti izdota 2008.gadā.

1987.gadā tika uzņemta spēlfilma pēc pasakas “Mio, manu Mio” motīviem. Šajā kopprojektā piedalījās norvēģu Nordisk Tonefilm, zviedru Svenska Filminstitutet un padomju M.Gorkija kinostudija. Filmas režisors bija Vladimirs Gramatikovs, filmēšana notika Stokholmā, Maskavā, Krimā un Skotijā. Projekts izmaksāja vairāk nekā 50 miljonus kronu, padarot to par dārgāko jebkad uzņemto zviedru filmu. ASV filma tika rādīta ar nosaukumu Mio in the Land of Faraway. Galvenajās lomās darbojās slaveni britu, krievu, norvēģu un zviedru aktieri. Lai arī filma 1988.gadā Amsterdamā ieguva Cinekid Film Award balvu, Zviedrijā tai bija slikti panākumi. Daži kritiķi uzskata, ka pie tā vainojama nekam nederīgā dublāža zviedru valodā, jo oriģinālā filma tika ieskaņota angliski.

Otra Lindgrēnas grāmata fantāzijas žanrā ir “Brāļi Lauvassirdis” (Bröderna Lejonhjärta), kas iznāca 1973.gadā. Daudzas no tajā ietvertajām tēmām ir neparasti smagas bērnu literatūrai. Slimība, nāve, tirānija, nodevība, sacelšanās - tās ir tikai dažas no grāmatas tumšajām tēmām. Tām pretī labais un gaišais - mīlestība, lojalitāte, cerība, patiesa vīrišķība. Par šo grāmatu Lindgrēna 1979.gadā saņēma Januša Korčaka literatūras prēmiju (Internationaler Janusz-Korczak-Literaturpreis). Grāmatu ilustrējusi Ilona Vīklande, tā tulkota 46 valodās. Latviski izdota 1979.gadā Elijas Klienes tulkojumā.

Impulsu šai pasakai deva divi notikumi. Pirmais bija rakstnieces dzimtās pilsētiņas Vimmerbijas baznīcas dārza-kapsētas apmeklējums, kur Lindgrēna, lasot uzrakstus uz kapakmeņiem, ieraudzīja dzelzs krustu ar uzrakstu, ka te atdusas divi brāļi, kas miruši 1860.gadā. Tajā brīdī Lindgrēna saprata, ka nākamā viņas grāmata būs par diviem brāļiem un nāvi. Tobrīd rakstniece vēl nezināja, ko īsti liks brāļiem grāmatā darīt un kas ar viņiem notiks. Tad kādā 1972.gada ziemas dienā Lindgrēna brauca vilcienā gar Frikena ezeru netālu no Torsbijas pilsētas. Debesis virs ezera zaigoja brīnišķīgās krāsās un rakstniece nodomāja, ka tas ir kaut kas ārpus šīs zemes robežām. Tajā rītā viņa saprata, ka brāļi, par kuriem gatavojās rakstīt, vairs nav uz šīs zemes, bet nokļuvuši paradīzē, ko sauc par… Nangijālu.

Krusts Vimmerbijas kapsētā, kas deva iedvesmu pasakai par brāļiem Lauvassirdīm.

“Brāļi Lauvassirdis” ir stāsts par brāļiem Jonatānu un Kārli Lauvām, kas kopā ar māti Sigrīdu dzīvo nelielas zviedru pilsētiņas koka mājas trešā stāva nabadzīgajā dzīvoklītī. Jonatāns ir gudrs un talantīgs zēns, kuru mīl citi bērni un par kuru sajūsminās pieaugušie. Turpretī Kārlis ir mazs, kautrīgs, ar nedziedināmu slimību slims bērns, kas piekalts gultai. Lai arī Jonatāns mazo brāli sauc par Sausiņu, abi ir ļoti pieķērušies viens otram. Zinot, ka brālis drīz mirs, Jonatāns pastāsta viņam par tālu zemi Nangijālu, kur ļaudis nonāk pēc nāves. Šajā zemē Kārlis būs pilnīgi vesels un varēs darīt visu, ko vēlas, jo Nangijālā viss ir iespējams. Taču notiek citādāk - kad mājā izceļas ugunsgrēks, Jonatans drošsirdīgi glābj mazo brāli no liesmām un ar Kārli uz muguras metas ārā pa trešā stāva logu, pats aiziedams bojā. Aizkustināta par šo cēlo rīcību, viņa skolotāja nosauc Jonatānu par Lauvassirdi.

Ilonas Vīklandes oriģinālilustrācijas Lindgrēnas pasakai “Brāļi Lauvassirdis”.

Kārlis ļoti skumst pēc brāļa, bet Jonatāns atlido pie Kārļa baloža izskatā un viņi norunā atkal satikties teiksmu un ugunskuru zemē Nangijālā. Pēc diviem mēnešiem Kārlis mirst, atstājot mātei zīmīti: “Neraudi, māmiņ! Mēs satiksimies Nangijālā!” Lai arī Nangijāla ir neaprakstāmi jauka vieta, tomēr tās dzīvi aptumšo ļaunais Tengīls, kas ar pūķenes Katlas palīdzību nežēlīgi paverdzinājis Nangijālas Ērkšķrozīšu ieleju. Tengīlam pretojas Ērkšrozīšu ielejas iedzīvotāji Orvara vadībā, kuriem palīdzību sniedz arī Ķiršu ielejas ļaudis ar gudro “dūju karalieni” Sofiju priekšgalā. Jonatāns ir Sofijas palīgs. Diemžēl Ķiršu ielejā mīt nodevējs, kas atklāj Tengīlam sacelšanās vadoņa vārdu un Orvars tiek iemests pūķenes alā. Jonatāns dodas uz Ērkšķrozīšu ieleju, lai viņu glābtu. Kārlis seko brālim.

Ļaunais bruņinieks Tengīls un lielais pūķis Katla.

Brāļi Lauvassirdis ar gudrību un drošsirdību atbrīvo Orvaru no gūsta un sāk cīņu ar Tengīlu. Tengīls uzbrūk kopā ar savu armiju un pūķeni Katlu, taču cīņas karstumā izlaiž no rokām kara tauri, kura skaņām paklausa pūķis. To pārtver Jonatāns un Tengīls ar savu armiju iet bojā no pūķa ugunīgās elpas. Abas ielejas nu ir brīvas, taču Jonatānam ar Kārli jāpaveic vēl viens uzdevums - jānogādā pūķis Tengīla zemē Karmanjakā un jāpiekaļ pie klints. Jājot pār piekaramo tiltu virs ūdenskrituma, Jonatāna zirgs izbīstas un viņš pazaudē kara tauri, kura skaņas spēj savaldīt pūķi. Pūķis uzbrūk brāļiem. Aizstāvot Kārli, Jonatāns iegrūž pūķi ūdenskritumā, kur dzīvo briesmīgā čūska Karma. Abi nezvēri nogalina viens otru. Tomēr Jonatānu apsvilinājusi pūķa elpa un viņš ir paralizēts. Atkal kustēties viņš varēs, kad nonāks Nangilīmā - zemē, kur nokļūst visi Nangijālā mirušie. Kārlis nolemj upurēties brāļa labā un ar viņu uz muguras metas ūdenskritumā. Pēdējie Kārļa vārdi ir: “Es redzu gaismu!”

“Brāļi Lauvassirdis” Zviedrijas sabiedrībā izraisīja vēl lielākas diskusijas nekā savulaik grāmata par Pepiju Garzeķi. Kritiķi asi uzbruka Lindgrēnai, jo rakstīt par nāvi bērnu grāmatās līdz tam bija tabu. Daudzi izteica bažas, vai tikai Lindgrēna, ļaujot jaunākajam brālim sekot vecākajam līdzi nāvē, nepamudinās bērnus veikt līdzīgu pašnāvību. Rakstniece uz uzbrukumiem atbildēja ar patiesu stāstu par kādu sievieti, kuras bērni traģiski gāja bojā, un kura bija atrakstījusi Lindgrēnai pateicības vēstuli par to, ka brāļi Lauvassirdis viņai palīdzējuši pieņemt savu bērnu nāvi. Kamēr kritiķi un pedagogi lauza šķēpus par nāves problemātiku Lindgrēnas stāstā, brāļu vārdi: “Satiksimies Nangijālā!” kļuva par kulta teicienu, kuru vēl šodien nereti mēdz lietot bēru sludinājumos un nekrologos.

Lai arī Lindgrēna un daļa zviedru liberālo literatūrpētnieku to noliedz, daudzi stāstā “Brāļi Lauvassirdis” saskata paralēles ar Bībeli. Tāpat kā stāstā, arī Atklāsmes grāmatā Bībelē pūķis izmantots kā absolūtā ļaunuma simbols. Atklāsmes grāmatā pūķis (sātans) tiek saistīs uz 1000 gadiem, savukārt pūķis Katla ir tikko pamodies no tūkstošgadu miega. Jonatāna tēlu nereti mēdz salīdzināt ar Jēzu, jo arī viņš līdzīgi Kristum ziedo savu dzīvību citu dēļ un tāpat kā Kristus tiek saukts par Lauvu. Ticīgo palīgs un aizstāvis Svētais Gars Bībelē tiek attēlots kā balodis, un arī Lindgrēnas stāstā ir balts balodis - zīme, ar ko apzīmē visus, kas nostājušies labā pusē. Un gluži tāpat kā Jūda Bībelē, Lindgrēnas stāstā darbojas nodevējs Jusis. Savukārt ābols un ābele parādās Nangilīmas tēlojumā, kas grāmatā simbolizē pēdējo, galīgo Paradīzi, kur ļaunums neeksistē un nekad nav eksistējis.

1977.gadā zviedru režisors Ulle Helblūms, kurš uzņēmis daudzas filmas pēc Astrīdas Lindgrēnas darbu motīviem, inscenēja arī “Brāļus Lauvassirdis”. 1985.gadā tika izveidots filmas televīzijas variants. 2007.gadā Gēteborgas operā tika iestudēts zviedru komponista Bo Vastesona mūzikls “Brāļi Lauvassirdis”, kam 2009.gadā sekoja Ričarda Storija mūzikls Lielbritānijā. 2012.gadā tika paziņots par jaunu stāsta ekranizāciju. Filmas budžetu noteica 325 miljonu zviedru kronu apmērā, kas to padarītu par visu laiku dārgāko skandināvu kinoprojektu. Tam bija paredzēts piesaistīt daudzu Eiropas valstu investīcijas, tomēr finansiālu un administratīvu problēmu dēļ šis kinodarbs tā arī nav sākts.

Latvijā diezgan pazīstama ir Lindgrēnas trešā pasaka “Ronja - laupītāja meita” (Ronja rövardotter). Grāmata pirmoreiz izdota 1981.gadā. Ronja ir laupītāju vadoņa Matisa un viņa sievas Lūvises vienīgā meita. Kopā ar tēvu un viņa bandu viņa dzīvo meža biezoknī vecā pilī, kuru zibens pāršķēlis uz pusēm naktī, kad Ronja ienāca šai pasaulē. Meitene ir drosmīga labsirdīga un patiesa - īsts sava tēva un viņa bandas lepnums. Lielāko savas dzīves daļu Ronja pavada klejojot pa tēva pils apkārtni un atrodoties mežonīgās dabas vidē. Šeit viņa jūtas laimīga un nemaz nezina, ka patiesībā ir dziļi vientuļa.

Grāmatas “Ronja - laupītāja meita” izdevumi dažādu tautu valodās.

Kādu dienu Ronja atklāj, ka otru pils pusi apdzīvo konkurējošā laupītāju banda sava vadoņa Borkas vadībā. Borkam ir dēls Birka - drošsirdīgs un jautrs zēns, kurš piedzima vienā naktī ar Ronju. Ronjas un Birka satikšanās pārmaina abu dzīvi. Nesamierināmo ienaidnieku Matisa un Borkas bērni kopā pavada brīvo laiku gan strīdoties, gan sacenšoties, gan glābjot viens otru no briesmām. Abu starpā izveidojas neviltotas simpātijas, un vecākiem nezinot, Ronja un Birka nolemj kļūt par māsu un brāli.

Ilonas Vīklandes ilustrācijas grāmatas “Ronja - laupītāja meita” pirmizdevumam.

Tomēr laupītāju dzimtu senais naids ir šķērslis viņu draudzībai. Bērni sastrīdas ar vecākiem un bēg no pils. Meža biezokņa pirmatnējās dabas radītās briesmas un neskaitāmie pasaku tēli un briesmoņi ir nopietna pārbaude viņu draudzības stiprumam. Šādā vidē bērni pavada piedzīvojumiem bagātu vasaru. Lai bēgļi atkal varētu atgriezties mājās, Matisam un Borkam nākas atteikties no sava naida. Abas dzimtas un laupītāju bandas pat nolemj apvienoties. Stāsta nobeigumā, par lielu nepatiku saviem tēviem, Ronja un Birka dod solījumu nekad dzīvē nekļūt par laupītājiem.

Kreisajā pusē - Ronja ar tēvu Matisu atrakciju parkā “Astrīdas Lindgrēnas pasaule”;
labajā pusē - Ronjas tēls zviedru fantāzijas mākslinieka Petera Bergtinga interpretācijā.

Atšķirībā no “Mio, manu Mio” un “Brāļiem Lauvassirdīm”, lasot stāstu par Ronju ne reizi nepārņem izteikta baiļu vai briesmu sajūta. Briesmas draud arī mežā, tomēr tā nav tā izsmalcinātā nežēlība, kāda sastopama Tengīla un bruņinieka Kato tēlos. Stāsts par Ronju saknes rod 19.gadsimta Smolandes vēsturē, kad laupītāji meža biezokņos nebija retums un vientuļi ceļinieki tika aplaupīti regulāri. Lindgrēna par stāsta ieceri stāstījusi: “Viss sākās, kad reiz gāju gar augstu kalnu, kura galā atradās sena pils, kas bija pāršķelta uz pusēm. Nodomāju - kādi gan cilvēki tur kādreiz dzīvoja? Varbūt tās bija divas laupītāju ģimenes - vienai bija meita, otrai dēls? Tajā pašā mirklī man dzima doma uzrakstīt šo Romeo un Džuljetas stāstu.” Grāmatas oriģinālilustrācijas zīmējusi Ilona Vīklande.

Astrīda Lindgrēna ar Ronjas un Birka lomu tēlotājiem Tāges Danielsona filmā.

Vēl stāsta rakstīšanas procesā Lindgrēna sāka apspriest tā filmēšanas iespējas ar slavenāko savu darbu ekranizētāju Ulli Helblūmu. Taču 1982.gadā režisors negaidīti tika aizsaukts mūžībā un par filmas jauno režisoru kļuva Tāge Danielsons. 1984.gadā filma bija pabeigta un tā paša gada Ziemassvētkos notika pirmizrāde. Filma kļuva par tā gada visvairāk skatīto kinodarbu Zviedrijā - to noskatījās 1,5 miljoni. 1985.gadā Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā filmai piešķīra Sudraba lāci. 2014.gadā stāstu par Ronju japāņu animācijas seriālam Sanzoku no musume Rōnya adaptēja režisors Goro Mijadzaki. Filma ir studiju Studio Ghibli, NHK, Dwango un Polygon Pictures kopražojums.

Ronja - laupītāja meita kinematogrāfā.
Attēlos labajā pusē - Ronja un Birks zviedru filmā (augšā) un japāņu animācijā (apakšā).

Vienīgais pašas rakstnieces akceptētais “Ronjas - laupītāja meitas” dramatizējums noticis Zviedru teātrī Helsinkos. 1993. un 2004.gadā Vācijas pilsētā Balvē, bet 2006.gadā Oberkirhē tika iestudēts muzikāls uzvedums pēc stāsta motīviem. 1994.gadā Vācijā tika radīts mūzikls “Ronja - laupītāja meita” ar Aksela Bergsteda mūziku. 2014.gadā Charlies Teater Skārā, Zviedrijā, savam vasaras ģimenes festivālam izveidoja jaunu iestudējumu, kas bāzēts uz 1984.gada filmas versiju. Savukārt Duisburgas teātris Vācijā 2015.gadā uzveda ģimenes operu par Ronju. Vēlāk to izrādīja arī Bonnas un Dortmundes teātros. Arī Latvijas teātros stāsts par Ronju iestudēts vairākkārt, tostarp Dailes un Leļļu teātrī.

Ronja uz dažādu Eiropas teātru skatuvēm.


Detektīvs Blumkvists un citi

Iepazīsimies ar citiem Astrīdes Lindgrēnas literāro darbu varoņiem. 1946.gadā izdevniecība Rabén & Sjögren izsludināja konkursu par detektīvstāstu jaunatnei. Lindgrēna iesniedza konkursam darbu par meistardetektīvu Blumkvistu un uzvarēja. Kopumā rakstniece radījusi trīs stāstus par Blumkvistu - “Meistardetektīvs Blumkvists” (Mästerdetektiven Blomkvist, 1946), “Meistardetektīva Blumkvista bīstamie piedzīvojumi” (Mästerdetektiven Blomkvist lever farligt, 1951) un “Kalle Blumkvists un Rasmuss” (Kalle Blomkvist och Rasmus, 1953). Latviešu bērni stāstus par detektīvu Blumkvistu pirmoreiz varēja iepazīt 2002. un 2003.gadā Mudītes Treimanes tulkojumā.

Kalle Blumkvists ir parasts zviedru pusaudzis ar neparastu aizraušanos - detektīvizmeklēšanu. Viņš dzīvo Lilčepingas pilsētiņā un kopā ar draugiem piedalās spēlē, ko sauc par “Rožu karu”. Kalle ar draugiem Evu-Loti un Andersu pieder “Baltās rozes” brālībai, kamēr viņu biedri Sikstens, Jonte un Benka - “Sarkanajai rozei”. Abi “bruņinieku ordeņi” sacenšas savā starpā, tomēr tā nav ienaidnieku, bet draugu “cīņa”. Taču, kad pilsētiņā sāk risināties noslēpumaini notikumi, tajos nākas iesaistīties visiem. Pilsētiņā parādās noslēpumaini svešinieki, kas Kallem šķiet aizdomīgi, kamēr policija un citi pieaugušie nespēj tur saskatīt nekā ievērības cienīga. Izmeklējot šo lietu, Kalle un viņa draugi atrisina dārglietu zādzību. Vēlāk viņi atklāj vēl vairākus noziegumus, tostarp slepkavību un cilvēku nolaupīšanu.

Iedvesmu triloģijai Lindgrēna guvusi strādājot pie kriminoloģijas doktora un Stokholmas universitātes kriminālistikas pasniedzēja Harija Sēdermana. Šajā darbā rakstniece apguva kriminālistikas pamatus, kas viņai vēlāk noderēja rakstot grāmatas. Par detektīvu Blumkvistu uzņemtas deviņas (!) spēlfilmas. Sešas ir dažādu zviedru režisoru laika posmā no 1947. līdz 1997.gadam radītas, divas pieder Čehoslovākijas televīzijas kinoļaudīm, bet 1976.gada filma “Detektīva Kalles piedzīvojumi” (Приключения Калле-сыщика) uzņemta Lietuvas kinostudijā Arūna Žebrūna režijā.

Populāra ir arī Lindgrēnas grāmatu triloģija par Billerbijas bērniem. Grāmatu latviskotājs Vilnis Treimanis ciema nosaukumu interpretējis kā Trokšņu ciemu, ko šis vārds patiesībā arī nozīmē. Par Trokšņu ciema prototipu Lindgrēnai kalpoja neliels ciemats Sēvedtorpa, kur dzimis un bērnību pavadījis rakstnieces tēvs. Lindgrēna stāstījusi, ka daudzi grāmatas notikumi aizgūti no tēva bērnības. Triloģijas pirmo grāmatu “Mēs - visi bērni no Trokšņu ciema” (Alla vi barn i Bullerbyn, 1947) Lindgrēna nosūtīja uz to pašu grāmatu konkursu, kurā piedalījās ar stāstu par Pepiju Garzeķi. Lai gan šis stāsts nekādu balvu neieguva, izdevniecība Rabén & Sjögren to iegādājās publicēšanai. Pirmajai grāmatai sekoja “Vēl par mums - bērniem no Trokšņu ciema” (Mera om oss barn i Bullerbyn, 1949) un “Trokšņu ciemā ir jautra dzīvošana” (Bara roligt i Bullerbyn, 1952). Vēlāk triloģija apvienota vienā grāmatā Bullerbyboken (1961), latviski - “Trokšņu ciema bērni” (1995).

Notikumi risinās 20.gadsimta 30.gadu Zviedrijā ciemā, kurā ir tikai trīs mājas. Stāstītāja ir meitenīte Līsa, kas kopā ar vecākiem un brāļiem Lasi un Busi dzīvo vienā no mājām. Kaimiņos mīt Brita un Anna, bet trešajā mājā Ulle un viņa mazā māsiņa Čerstina. Grāmatās Līsa stāsta savus un citu ciema bērnu ikdienas piedzīvojumus. Astrīda Lindgrēna Billerbijas cikla grāmatās ne vien spējusi attēlot īpašo mierpilno lauku dzīves ritējumu starpkaru periodā, bet arī radīt tajā ideālu pasauli bērniem, kas uzrunā lasītājus ar savu vienkāršību, tajā pašā laikā stāstot par patiesām cilvēciskām vērtībām. Grāmatas piesātināta ar brīnišķīgu humoru. Visas Billerbijas triloģijas grāmatas Zviedrijā tikušas ekranizētas. Bez stāstu grāmatām par Billerbijas bērniem iznākušas arī trīs bilžu grāmatiņas.

Vēl viens Lindgrēnas slavens darbs “Mēs - Sālsvārnas salas vasarnieki” (Vi på Saltkråkan, 1964) ir ievērojams ar to, ka vispirms tika uzrakstīts scenārijs 13 sēriju televīzijas filmai un tikai pēc tam grāmata. Vēlāk pēc šī stāsta motīviem uzņemtas vēl četras pilnmetrāžas spēlfilmas. Latviski grāmata izdota 1970.gadā Elijas Klienes tulkojumā, atkārtoti - 1989.gadā. Par Sālsvārnas salas prototipu gan filmā, gan grāmatā kalpoja reāla Stokholmas arhipelāga sala Norēra (Norröra). Tagad ik vasaru uz to tiek rīkotas ekskursijas kā uz Sālsvārnas salas vasarnieku piedzīvojumu vietu.

Sālsvarnas salā kopā ar tēti Nisi, māti Martu, māsām Tediju un Frediju un sanbernāru Bocmani dzīvo mazā Čorvena. Vasarā salā ierodas atraitnis Melkers Melkersons un kopā ar meitu Maliņu, dēliem Niklāsu, Juhanu un mazo Pelli apmetas Galdnieka mājā. Čorvena iepazīstas ar Pelli un abi kļūst draugi. Melkersonu ģimenei piemīt neparasta īpašība iekulties visdažādākajos piedzīvojumos un nepatikšanās. Tomēr šī nespēja būt “kā visiem”, lai cik dīvaini nebūtu, rada simpātijas pret šiem ļaudīm gan viņu kaimiņos Sālsvārnas salā, gan visu vecumu lasītājos un skatītājos. “Cilvēki saprot, ka bezpalīdzīgajam Melkeram, nedaudz jocīgam un bērnišķīgam, jo īpaši nepieciešams dvēselisks siltums un rūpes. Nezinu, kā tas viņam izdodas, taču viņu mīl visi” - teikusi Lindgrēna.

Ilonas Vīklandes oriģinālilustrācijas grāmatai par Sālsvārnas salas vasarniekiem.

Pilnīgi nezināma latviešu lasītājam palikusi Lindgrēnas triloģija par Kati. Kates sērijas grāmatas pieder tā sauktajai meiteņu literatūrai. Pirmajā grāmatā Kati i Amerika (1950) jauna meitene Kate dodas tūrisma braucienā uz Ameriku. Grāmatā skarta rasisma un rasu segregācijas tēma, ko Kate pieredz ASV dienvidu štatos. Satīriskā valodā komentēta arī amerikāņu skaistuma kultūra un amerikāņu vīrieši, runāts par sieviešu stāvokli patriarhālajā sabiedrībā. Grāmata balstīta uz Lindgrēnas rakstu sēriju žurnālā Damernas värld. Otrā triloģijas grāmata Kati på Kaptensgatan jeb Kati i Italien (1952) stāsta par to, kā Kate kopā ar draudzeni Evu iekārto savu dzīvoklīti un pēc tam dodas atvaļinājumā uz Itāliju.  Tur Vidusjūras krastā viņas gaida daudz aizraujošu un romantisku piedzīvojumu. Triloģijas trešā grāmata Kati i Paris (1954) vēsta par meitenes piedzīvojumiem Parīzē.

Madikenas grāmatu sērijā ir četras stāstu un viena bilžu grāmata. Madikena bija reāls cilvēks - Lindgrēnas bērnības draudzene Anna Marija Ingstrēma, kas dzīvoja Vimmerbijā lielā baktā villā. Viņas tēvs bija bankas direktors. Neskatoties uz to, ka Astrīda bija tikai zemnieku meitene, Madikena un viņa kļuva labākās draudzenes. Tikai pēc Annas Marijas nāves 1991.gadā Lindgrēna atklāja patieso Madikenas identitāti. Pirmā triloģijas grāmata “Madikena” (Madicken) iznāca 1960.gadā, kam 1976.gadā sekoja “Madikena un Jūnijkalniņu Pims” (Madicken och Junibackens Pims). Abas grāmatas Mudītes un Viļņa Treimaņu tulkojumā latviešu valodā izdotas 1999. un 2000.gadā. 1983.gadā iznāca apvienotā grāmata par Madikenu Allas vår Madicken. Vēl sērijā ietilpst stāsti “Kā Līsabete  tīrīja ausis gar degunu” (När Lisabet pillade in en ärta i näsan, 1991) un “Ziemassvētki ir brīnišķīgs izgudrojums - teica Madikena” (Jullov är ett bra påhitt, sa Madicken, 1993).

Astrīdas Lindgrēnas bērnības draudzene Anna Marija Ingstrēma -
Madikenas tēla prototips rakstnieces grāmatās.

Madikena dzīvo Jūnijkalniņos kopā ar vecākiem, jaunāko māsu Līsabeti un kalponi Alvu. Viņas tēvs ir vietējās strādnieku avīzes redaktors. Jūnijkalniņos bieži ciemojas tante Linna-Īda, kas palīdz Madikenas māmiņai mājas darbos, stāsta bērniem Bībeles stāstus, spēlē ģitāru un dzied. Madikena daudz laika pavada kaimiņu Nīlsonu mājā, jo ir nedaudz iemīlējusies viņu dēlā Abē. Abes tēvs Emīls ir alkoholiķis, bet māte Emma ģimenei iztiku pelna pārdodot tirgū cukurkrinģelīšus, kurus cep Abe. Vēl grāmatā darbojas māsas Mija un Matīsa. Kopumā grāmatu sērija ir jautrs stāsts par septiņgadīgu meiteni, kura pastrādā bezgala daudz visādu stiķu. Pat, ja Madikena pati neko neuzsāk, viņai līdzās nepārtraukti notiek jocīgas un brīžiem pat dramatiskas lietas. Madikenas piedzīvojumi vizualizēti sešu sēriju zviedru televīzijas filmā un divās pilnmetrāžas filmās - “Madikena no Jūnijkalniņiem” (Madicken på Junibacken) un “Tu esi traka, Madikena!” (Du är inte klok, Madicken).

1956.gadā iznāca rakstnieces grāmata “Rasmuss - klaidonis” (Rasmus på luffen). Grāmata Mudītes Treimanes tulkojumā latviskota 2001.gadā. Tas ir stāsts par zēnu, kas atrodas bērnu namā un cer, ka kāds viņu adoptēs. Tomēr adoptētas tiek tikai glītas meitenes ar viļņainiem matiem, kamēr uz viņu neviens pat nepaskatās. Nespēdams ilgāk paciest bērnu nama cietumam līdzīgo gaisotni, Rasmuss bēg. Brīvībā viņš sastopas ar klaidoni un dziesminieku Oskaru, ar kuru kopā dodas klejojumos. Visas vasaras garumā Oskars cenšas atrast Rasmusam jaunas mājas, līdz rudenī abi apmetas pie saimnieces Martinas, kas izrādās “klaidoņa” Oskara sieva… Nu Rasmusam beidzot ir mājas un ģimenes siltums. Par Rasmusu klaidoni radītas divas filmas Zviedrijā, televīzijas filma Dienvidslāvijā un 1978.gadā mākslas filma Padomju Savienībā (Расмус-бродяга) Marijas Muatas režijā.


****

Astrīdai Lindgrēnai ir vēl daudz citu literāru varoņu. Ja jums gadās būt Zviedrijā, ar Lindgrēnas grāmatu varoņiem varat iepazīties arī klātienē. Karaļzemē ir divas šādas vietas. Viena atrodas Stokholmā līdzās kuģa “Vasa” muzejam un saucas Jūnijkalniņi (Junibacken). Pasaku pilsētiņa atrodas slēgtās telpās, tomēr te viss ir pa īstam - mājiņās var ieiet, mantas aiztikt, savrupmājā “Vistas kāja” pataustīt Pepijas kurpes un drēbes, atgulties gultā. Iesēžoties pasaku vilcienā, iespējams doties ceļojumā pa slavenās rakstnieces stāstiem. Ainas un notikumus atveido mazas lellītes. Jūnijkalniņā ir savs restorāns, kurā var garšīgi paēst, sava maizes ceptuve un konditoreja, kas priecē ar gardumgardām smalkmaizītēm, kūkām un tortēm, savukārt vasarā var atpūsties dārzā, uzēdot fantastiski gardu saldējumu.

Netālu no Lindgrēnas dzimtās Vimmerbijas atrodas brīvdabas atrakciju parks “Astrīdas Lindgrēnas pasaule” (Astrid Lindgrens värld). Katram rakstnieces darbam te veltīta atsevišķa zona. Uzbūvētas stāstiem atbilstošas mājiņas, tiek rādīti skeči, kuros attēlotas ainas no grāmatām. Te ir gan Trokšņu ciems, gan rūķīša Nila Karlsona māja, sastopams arī Karlsons, kurš dzīvo uz jumta, iespējams apskatīt galdnieka skabūzi Kathultā un satikt Emīlu, iepazīties ar Madikenas un Līsabetes dzīvesvietu Jūnijkalniņos, ar Rasmusa-klaidoņa šķūni, Pepijas Garzeķes māju, Ķiršu ieleju un daudzām citām vietām. Uzbūvēta arī maza pilsētiņa ar nelielām mājiņām, kurās ieiet var tikai bērni, lai caur maziem lodziņiem noraudzītos uz pazīstamām ainām no Lindgrēnas grāmatām, kuras izspēlē aktieri.

Par visiem Lindgrēnas stāstu varoņiem pastāstīt nav iespējams pat mūsu trīs rakstos. Vēl varētu stāstīt par Lotes sērijas grāmatām, Saulespļavu, Rasmusu, Pontusu un Trakuli, par Assaru-Pūsli vai mazo rūķīti Nilsu Karlsonu un citiem. Lindgrēnas grāmatas izdotas vairāk nekā 100 valstīs vairāk nekā 160 miljonu eksemplāru koptirāžā. Arī latviski tulkotas vairāk nekā 30 rakstnieces grāmatas. Lindgrēnai piemita reta īpašība būt patiesi ieinteresētai cilvēkos un viņu problēmās. Viņa nespēja palikt vienaldzīga un vienmēr centās palīdzēt cilvēkiem viņu problēmās, vienalga, vai tās bija īstas, vai Astrīda tādas tās iedomājās. Pēc tam viņa šos gadījumus gan nopietni, gan ar humoru aprakstīja savās grāmatās, lai arī citi varētu piedzīvot to, ko viņa. Iespējams, tāpēc viņas grāmatas lasa visā pasaulē un Lindgrēna joprojām tiek uzskatīta par vienu no dižākajām rakstniecēm bērnu literatūrā.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru