- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Roberts Milbergs. Barikādes atceroties – 2.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2018. gada 15. janvāris 07:00 sadaļā Vēsture

Turpinām publicēt pretošanās kustības dalībnieka, Latvijas Tautas Frontes valdes locekļa, 1991.gada janvāra barikāžu viena no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāta Roberta Milberga atmiņu fragmentus par barikāžu laiku Latvijā. Atmiņu 1.daļā (lasiet ŠEIT) stāstījām par politisko un sabiedrisko fonu, kas lika pamatu barikādēm, Latvijas Tautas Frontes valdes izstrādāto “X stundas instrukciju” un tās realizāciju, Vislatvijas tautas manifestāciju Daugavmalā un citiem notikumiem. Šoreiz vairāk par pašu barikāžu nedēļu, uzbrukumu Iekšlietu ministrijai un 4.maija varas visai divdomīgo attieksmi pret tautas nelokāmo apņēmību nosargāt savu neatkarību. Raksts tiek publicēts saīsināti.

****

Turpinājums.

Apskatot aizsargājamos objektus konstatējām, ka viss notiek saskaņā ar mūsu iecerēm. Tā aizsardzības organizāciju pie valdības ēkas Brīvības ielā uzņēmās vadīt LTF domniece no Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Zigfrīda Teikmane. Šī maza auguma trauslā sieviete bija apveltīta ar milzu enerģiju, kura brīžiem plūda pāri malām, un kura tik ļoti bija nepieciešama 1991.gada janvāra dienās. Pie sakaru centra Dzirnavu ielā 105 vadību uzņēmās Zinātņu Akadēmijas LTF nodaļas pārstāvis Ivars Kalviņš, bet Dzirnavu ielā 16 - prokurore Inta Stabulniece un akmeņkalis Sandris Skribnovskis.

Barikādes pie Ministru Padomes (kreisajā pusē) un Sakaru centra Dzirnavu ielā (labajā pusē).

Pamazām aizsargājamo objektu skaits palielinājās, pateicoties pašu barikāžu aizstāvju iniciatīvai un situācijas izpratnei. Barikādes tika izveidotas uz Brasas tilta un Vecmīlgrāvī, lai sekotu OMON darbībai, Ulbrokā pie radiocentra un uz tiltiem pār Daugavu. Visu šo objektu aizsardzības organizēšanas koordināciju un apgādes, sakaru un citu jautājumu risināšanu veica Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas LTF nodaļu apvienības koordinācijas centrs, kurā visu barikāžu laiku darbojās Jānis Jākobsons, Dzintars Rasnačs, Andris Grīnbergs, Leopolds Kleins, Ints Miķelsons, Karmena Mangusa, Zaiga Skrastiņa un Andrejs Ručs. Šis vīrs kā pašvaldības vadītājs deva nenovērtējamu ieguldījumu praktisku jautājumu risināšanā. Pašvaldību loma barikāžu organizēšanā vēl joprojām nav novērtēta.

Kravas auto un prettanku “ežu” aizsprosti uz Vecmīlgrāvja tilta.

Aizsardzības organizēšanas iniciatīvu pie AP ēkas un Doma laukumā pie Radio ēkas uzņēmās AP deputāti Odisejs Kostanda, Tālavs Jundzis, Juris Dobelis un Andrejs Krastiņš. Deputāts Ģirts Kristovskis radio pārstāvēja parlamentu. Viņi pat izveidoja aizsardzības štābu, kura darbība gan drīzāk traucēja nekā palīdzēja, jo bija pretrunā ar organizācijas pamatprincipu - barikādes vada LTF valde, bet atsevišķos objektos paši barikāžu dalībnieki. Tā deputāts Odisejs Kostanda tikai sev zināmu apsvērumu dēļ apbraukāja aizsprostus uz tiltiem un izplatīja uz savas deputāta veidlapas rakstītu rīkojumu atbrīvot tiltus. Kad pie mums LTF mītnē griezās barikāžu aizstāvji, rādot šīs veidlapas, LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons devās uz valsts radio lai paziņotu, ka rīkojumu pamest barikādes var dot tikai barikāžu organizētājs - LTF valde, kas ir uzņēmusies atbildību par šo akciju.

Barikāžu aizsprosti Doma laukumā pie izejas uz Pils ielu un pie Latvijas Radio ēkas ieejas.

Ar barikādēm uz tiltiem neapmierināts bija arī Baltijas kara apgabala pavēlnieks Fjodors Kuzmins. Pēc tam, kad pie viņa ar žēlabām par to, ka latviešu zemnieki neļauj krievu pulkvežiem brīvi braukāt pa tiltiem, bija griezušies vairāki virsnieki, pavēlnieks zvanīja Godmanim, pieprasot nodrošināt kustības brīvību un piedraudot, ka viņš kārtību varot nodrošināt arī pats ar viņa rīcībā esošiem līdzekļiem. Jāatzīst, ka tiltu aizstāvji bija mazliet pārcentušies, tādēļ tika atbrīvotas pa vienai braukšanas joslai katrā virzienā, galvenokārt, lai nodrošinātu sabiedriskā transporta kustību. Tomēr jebkurā brīdī vīri bija gatavi atkal satiksmi slēgt pilnībā. Uz tiltiem rīkojās īstenie šīs zemes saimnieki.

Barikāžu organizēšanu pie valsts televīzijas vadīja LTF domnieks Roberts Millers, kurš šajās dienās atklāja savu organizatora un lielā mērā arī militārista talantu. Vēlāk viņš kļuva par Zemessardzes vienības komandieri. Īsā laikā te tika iekārtota aizsprostu sistēma ne tikai iespējamam uzbrukumam pa sauszemi, bet arī no Daugavas puses ar speciālu tīklu palīdzību un pat no gaisa, ja kāds iedomātos izsēdināt gaisa desantu. Viss tika paveikts rāmā mierā ar latvisku pamatīgumu un noteiktību. Šeit katrs jutās savā vietā neatvietojams un tāpēc valdīja saskaņa un pat omulība. Iespējamais uzbrucējs te varēja iedzīvoties pamatīgās nepatikšanās.

Zaķusalas aizsardzība 1991.gada janvāra dienās bija štāba priekšnieka Roberta Millera rokās.

Brīvības pieminekļa sardzē kolonādē pie lielā pulksteņa atradās brīvprātīgo kārtības sargu vienība, kuru komandēja Rīgas taksometru parka šoferis Pēteris Vērītis. Ar viņu kopā bija Jānis Valdmanis un citi taksisti. Tie bija atjautīgi un sīksti vīri, kurus nekas nespēja iebiedēt. Viņu nopietnajās sejās es redzēju Brīvības pieminekļa akmens karavīru mūžīgo varonību un apņēmību.

Bija arī vilšanās brīži. LTF mītnes aizsardzība bija uzticēta Ralfam Sviriņam, taču šis vīrs nozuda bez pēdām līdz pat vēlam 1991.gada rudenim. Vēlāk viņš kopā ar Albertu Kaulu izveidoja Vienības partiju un piedalījās 6.Saeimas vēlēšanās. Aizbēgušā Sviriņa vietā brīvprātīgo kārtības sargu komandieris Georgs Bezhļebņikovs uz LTF mītni atsūtīja Armandu Māliņu, kurš savu militāro ārišķību dēļ nekavējoties dabūja iesauku “oberleitnants”. Kā “īsts” militārists viņš prata laicīgi atkāpties, pametot likteņa varā LTF darbinieces, kā tas notika liktenīgajā 20.janvāra vakarā apšaudes laikā pie Iekšlietu ministrijas. Bet tās bija tikai atsevišķas epizodes, kas nekādi nespēja ietekmēt barikāžu procesu.

Kādu vakaru, kad kopā ar kolēģiem izeju no LTF Vidzemes priekšpilsētas nodaļu apvienības koordinācijas centra Baznīcas ielā 27/29, no kādas privātas automašīnas izkāpj vīri ar automātiem un liek izplestām rokām un kājām nostāties ar seju pret sienu. Pirmā doma bija, ka tie ir omonieši. Tiek noskaidrotas mūsu personības un vīri stādās priekšā kā Rīgas Iekšlietu pārvaldes darbinieki. Milicijas nostāja līdz šim bijusi neitrāla, bet nu atliek tikai minēt, uz kuru pusi šī neitralitāte mainījusies. Izrādās, mūs tiešām aizturējuši iekšlietu darbinieki, kuri sekojuši mūsu kolēģu automašīnai, no kuras kaisītas skrejlapas pie karaspēka kazarmām. Līdz šai dienai man palikusi neatminēta šī iekšlietu darbinieku pārliekā centība attieksmē pret mūsu aktivitātēm un absolūtā bezdarbība pret OMON izdarībām. Šis gadījums lieku reizi apliecināja, cik nestabila un bīstama bija situācija 1991.gada janvārī.

Problēmas radīja atsevišķi gadījumi, kad konstatējām barikādēs pudeles ar degmaisījumu, jeb tā saucamo “Molotova kokteili”. Dažās vietās tās bija sakrautas zem automašīnām un traktoriem, kas pats par sevi bija ārkārtīgi bīstami pašiem barikāžu dalībniekiem. Šur tur bija arī šaujamieroči. Veicām attiecīgas izskaidrojošas pārrunas un situācija tika sakārtota. Viens vienīgs šāviens no barikāžu puses varēja izraisīt asiņainu slaktiņu. Vīri saprata, ka šīs barikādes ir nevardarbīgās pretošanās barikādes un galvenais viņu spēks ir gara spēks, bet galvenais uzdevums - radīt pēc iespējas vairāk šķēršļu iespējamiem uzbrucējiem. No tērauda sijām tika metināti un ap objektiem izvietoti prettanku “eži”, savesti akmens un betona bluķi, baļķi un dažādi citi barikādes veidojoši materiāli.

Prettanku “ežu” aizsprosts Amatu ielā pie Filharmonijas.

Pati daba bija mūsu pusē, jo ziema bija nosacīti silta un sausa. Dienu un nakti dega ugunskuri un visās barikādēs skanēja Latvijas Radio. Tas bija ļoti svarīgi, jo radio bija vienīgais drošais sakaru līdzeklis, ar kura palīdzību varējām veikt operatīvu un drošu visas barikāžu sistēmas darbības koordināciju. Valsts radio darbinieki ir godam pelnījuši visaugstāko atzinību. Radio māja tika apsargāta sevišķi rūpīgi un svešo iekļūšana tajā bija padarīta ļoti problemātiska. Augusta puča laikā militāristi, ņemot vērā janvāra pieredzi, vispirms okupēja tieši valsts radio un televīziju.

Miliči un brīvprātīgie kārtības sargi apsargā betona bluķiem apjozto Radiomājas ieeju.

15.janvārī mēs pārdzīvojām sasprindzinājumu sakarā ar “interfrontistu” mītiņu ASK stadionā Kr.Barona ielā un paredzēto mītiņa dalībnieku gājienu uz Ministru Padomi. Mītiņā tika paziņots, ka Vislatvijas Glābšanas komiteja pārņem varu. Gājiena dalībnieku un barikāžu aizstāvju konfrontācija pie valdības ēkas varēja radīt sadursmes, kuru sekas bija grūti prognozējamas. Aicinājām barikāžu aizstāvjus būt savaldīgiem un neļaut sevi izprovocēt. Situācija veidojās ļoti bīstama. Līdz šai dienai nav skaidrs, kāpēc kareivīgie “interfrontisti” aizgāja tikai līdz Ļeņina piemineklim un tur ļoti ātri izklīda.

Kreisajā pusē - A.Rubiks Interfrontes mītiņā paziņo par varas pārņemšanu;
labajā pusē - interfrontistu gājiens no ASK stadiona uz Ministru Padomi,
uzraksts uz transparenta vēsta: “Nost ar Pilsoņu komitejām! Nosargāsim Padomju varu!

Tajā laikā Anatolijs Gorbunovs Tallinā Latvijas vārdā paraksta līgumu ar Borisu Jeļcinu, kurš to dara Krievijas Federācijas vārdā. Līgumā tiek savstarpēji atzīta abu pušu suverenitāte un tiesību subjektu statuss. Attiecībā uz pilsonību līgumā noteikts princips - tiesības to izvēlēties. Līgumu ratificēja Augstākā Padome… Ja līgums tiktu realizēts, tad būtu radīta jauna valsts - Krievlatvija. Paldies Dievam, šis līgums tā arī palika kā nodeva konkrētai politiskai situācijai un nekādi neietekmēja barikāžu aizstāvju priekšstatus par savas valsts neatkarību. Acīmredzams kļuva barikāžu aizstāvju gara pārspēks. Tomēr tas neglāba no asiņainām sadursmēm turpmāk.

15.janvārī OMON vienība uzbruka PSRS Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās skolas Rīgas fakultātei Zeļļu ielā 8. Ēkā caur caurlaižu telpu iekļūt bija palīdzējusi Rīgas pilsētas autoinspekcijas ekipāža, kura tai naktī bija pārgājusi OMON pusē. Uz dežurantu tika arī šauts. Daļa uzbrucēju bija maskās. Vairāki kursanti tika piekauti. OMON nolaupīja visus ieročus un munīciju - 2 granātmetējus, 5 ložmetējus, 42 automātus, 4 snaiperu šautenes, 215 pistoles, raķetes u.c. Divus kursantus nācās hospitalizēt, studentu kopmītnēs uz grīdas bija asins peļķes. Lēmumu par ieroču labprātīgu atdošanu pieņēma dežurējošais fakultātes priekšnieka politiskajā darbā vietas izpildītājs V.Zahars. Raksturīgi, ka uzbrukums Rīgas fakultātei notika tikai dažas stundas pēc tam, kad PSRS Iekšlietu ministrija bija saņēmusi mūsu iekšlietu ministra Aloiza Važņa telegrammu ar lūgumu atļaut izmantot šīs fakultātes kursantus sabiedriskās kārtības nodrošināšanā. OMON darbība bija pilnībā saskaņota ar Maskavu. Tāpat 15.janvārī visu dienu virs AP, MP un Iekšlietu ministrijas ēkām riņķoja armijas helikopteri.

Valdībai bija arī tādi padomdevēji, kā Aivars Borovkovs, kurš savos “Priekšlikumos situācijas normalizēšanai Latvijā” raksta: “Ar steigu būtu laižami mājās laucinieki un republikas pilsētu iedzīvotāji. Nepieciešams uzsākt pastāvīgus kontaktus ar LPSR VDK, [..] cik daudz un kādā veidā VDK spēj palīdzēt republikas valdībai. Saprotams, ka daudzos punktos var būt ļoti atšķirīgi viedokļi, taču šobrīd ir svarīgi, lai arī viņi būtu līdzatbildīgi par situāciju republikā.” Vēlāk šis cilvēks kļuva par Latvijas valdības pilnvaroto LPSR VDK likvidācijas procesā, kā rezultātā jaunās varas elite ieguva lielisku politiskās varas regulācijas instrumentu - “čekas maisus”. Tieši Borovkovs ar savu parakstu kopā ar Edmundu Johansonu apstiprināja VDK 1990.gada finanšu un materiālu revīzijas dokumentu iznīcināšanu, tā padarot neiespējamu jebkad saukt pie atbildības janvāra slepkavas Latvijā.

LR valdības vadītājs Ivars Godmanis un viens no valdības padomdevējiem Aivars Borovkovs -
cilvēki, kuru patiesā loma 1991.gada janvāra un augusta notikumos joprojām nav īsti skaidra.

Borovkova un Johansona darbības bija klajš LR likuma “Par valsts arhīviem” pārkāpums. Vēlāk, atbildot uz 5.Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas jautājumu, kāpēc prokuratūra, kas izmeklēja OMON noziegumus Latvijā, nav tiesiski novērtējusi šo apstākli, kas praktiski padarīja neiespējamu atklāt jebkādu OMON un VDK noziegumu, prokurore Rita Aksenoka neko nespēja atbildēt. Viņa uzskatīja, ka izmeklēšanas komisija traucē un pat padara neiespējamu prokuratūras darbu ar saviem pieprasījumiem sniegt informāciju par šiem notikumiem. Izdibināt patiesību nozīmē traucēt prokuratūras darbu? Taču tieši tā tika vērtēts gandrīz katras nākamās parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs Latvijā, tiklīdz tas piekļuva pietiekoši tuvu patiesībai.

16.janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta tika nošauts satiksmes ministra šoferis Roberts Mūrnieks. Omoniešu raidīta lode viņu panāca, sēžot pie stūres… Neapbruņots cilvēks tika noslepkavots savā darba vietā. Pirmā komunistu terora upura bēres ir 19.janvārī. Izvadīšana no baznīcas Liepājas ielā uz Mārupes kapiem. Taču sirdsapziņu nevar nošaut un tauta pavada savu dēlu ciešā apņēmībā uzvarēt. Pie manis griežas nopietni lauku vīri un lūdz atļauju rīkoties, lai iznīcinātu OMON bāzi Vecmīlgrāvī. Viņi sola to paveikt klusi, vienā naktī, un no rīta tur būtu tikai uzarts lauks un varbūt pat iesēta zāle. Ticu šo vīru rīcībspējai, taču pārliecinu viņus izturēt nevardarbīgās pretošanās brīžam nepanesami smago slogu.

Roberta Mūrnieka sašautā “Volga” pie Vecmīlgrāvja tilta;
attēlā labajā pusē apakšā - Mūrniekam liktenīgais lodes caurums automašīnas jumtā.

Omonieši turpina savas bezkaunīgās, bīstamās un noziedzīgās provokācijas. Pie Vecmīlgrāvja tilta tiek sašautas un sadedzinātas 17 automašīnas, piekauti un pazemoti barikāžu aizstāvji. Tas pats notiek arī uz Brasas tilta. Lai izvairītos no cilvēku upuriem, nolemjam atsaukt vīrus no šīm pozīcijām. Taču izrādās, ka tas vairs nav iespējams, jo cilvēki ir apņēmušies palikt barikādēs līdz galam.

Omoniešu sašautās, izdemolētās un sadedzinātās automašīnas uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem.

Pēc Mūrnieka bērēm mums jāiztur milzīgs spiediens no visām lojālajām un nelojālajām pusēm ar prasību pārtraukt barikādes. Valdības sēdē un nu jau arī citās auditorijās Godmanis sāk dēvēt barikādes par “karnevālu”, kas jāizbeidz. Situācija kļūst vairāk nekā divdomīga. Valdība, kuru tauta tik apņēmīgi aizsargā, nemaz to nevēlas, bet gaida brīdi, kad varēs skaisti un izdevīgi padoties. Piektdien, 18.janvārī, LTF frakcijas sēde notiek AP plenārsēžu zālē, kur tiek pieprasīts ātrāk izbeigt “kara spēles” un novākt barikādes. Atrisinājums ir traģikomisks un to mums pasniedz omonieši brīdī, kad valdības vadītājs Ivars Godmanis valsts televīzijā savā uzrunā aicina tautu pamest barikādes un doties mājās. Viņa runu pārtrauc ziņu speciālizlaidums, kurā tiek ziņots par apšaudi pie Iekšlietu ministrijas.

Kārtējais “ulmanis” šoreiz vēl nepaspēj nodot tautu. Tas vienkārši nav iespējams, jo šoreiz tautu vada tās politiskā organizācija – Latvijas Tautas Fronte. Faktiskā vara Latvijā ir Tautas Frontei. Izvirzās jautājums - ko tagad darīt? Vai turpināt parlamentāro neatkarības atjaunošanas ceļu jeb rīkoties citādi, varbūt pat pārņemot varu visā valstī un nododot to LTF nodaļām kā pagaidu pilnvarotajām varas institūcijām līdz demokrātisku vēlēšanu sarīkošanai, atjaunojot Latvijas Republikas Satversmi? Diemžēl tik radikālam situācijas risinājumam neesam gatavi un nolemjam turpināt iesākto, mēģinot saskaņot tautas intereses ar šo dīvaino valdību, kura nevēlas, ka tauta to sargā.

1991.gada 20.janvāra vakarā atrodos LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļu apvienības koordinācijas centrā Baznīcas ielā 27/29. Pulkstenis ir 21.00, kad dzirdam šāvienu troksni. Ložmetēju un automātu kārtas, kā arī atsevišķi šāvieni liecina, ka kaut kur pilsētas centrā sākusies kauja. Nolemjam, ka es un Andris Grīnbergs dosimies noskaidrot situāciju. Uz pilsētas centru mūs nogādā Aivars Lagzdiņš ar Elektronikas institūta “Volgu”. Apšaude notiek pie Iekšlietu ministrijas. Tuvojamies tai no Pareizticīgo katedrāles puses. Tālāk par viesnīcas “Rīdzene” sienu, kuru izmantojam kā aizsegu, mēs netiekam. Šauj no bruņutransportiera, kas apstājies Raiņa bulvārī pie Iekšlietu ministrijas. Trasējošo ložu kārtas sašvīko debesis visos virzienos. Lodes lido uz Brīvības pieminekli, uz Bastejkalnu un Mākslas akadēmijas ēku. Pie viesnīcas deg automašīna “Volga”. Ložu ķerlaukā turpina kursēt sabiedriskais transports un nav neviena, kas iejauktos, lai novērstu iespējamos cilvēku upurus šajā haosā. Ugunsdzēsēji atbrauc ātri un sāk dzēst degošo automašīnu. Tas viss notiek nepārtraukti dārdot šāvieniem. Ap ugunsdzēsējiem sapulcējies krietns ziņkārīgo pūlis. Kāds no omoniešiem krievu valodā rupji izlamājies, pavēl visiem izklīst. Viņa vārdus pastiprina vairākas ložmetēja kārtas cieši virs cilvēku galvām. Kas būtu, ja šāvēja roka nodrebētu un lodes tikai mazliet mainītu trajektoriju?

Omoniešu uzbrukums LR Iekšlietu ministrijai 1991.gada 20.janvāra vakarā.

Šauj tikai omonieši jeb viņu formas tērpos ģērbti citu specvienību kaujinieki, un nav nekāda “trešā” spēka, kas it kā esot šāvis no Bastejkalna puses. Šādu versiju joprojām izvirza tie, kas dara visu, lai nekad netiktu atrasti un tiesāti īstie slepkavas. Tāpēc un tikai tāpēc tika iznīcināti VDK attiecīgie arhīvu materiāli, kur nepārprotami bija lietišķie pierādījumi šajos notikumos, kuru aculiecinieks es biju. (Par “trešā spēka” klātbūtni 20.janvāra notikumos tomēr ir vairākas liecības. Par to vairāk lasiet ŠEIT).

Nezināmi kaujinieki pie Bastejkalna tiltiņa 1991.gada 20.janvāra vakarā.

Ejot atpakaļ pie mūsu automašīnas, mani draud nošaut kāds omonietis, kurš izliecies pa garāmbraucošas automašīnas aizmugures durvju logu ar automātu rokā lamājas krievu valodā. Seja šim jaunajam cilvēkam krīta bālumā. Nodomāju, ka man nav iespējams netrāpīt un paļāvos uz likteni. Tas bija labvēlīgs, jo bez šaušanas omonieši aizbrauca Brīvības ielas virzienā, kur nogriezās uz Brīvības pieminekļa pusi. Vēl man garām nobrauca milicijas “bobiks” ar vaļējām durvīm, kas pie Brīvības ielas nogriezās uz Juglas pusi. Likās, ka tajā guļus atrodas kāds cilvēks.

1991.gada 20.janvāra vakars Rīgas centrā.

Izrādās, ka laikā, kad OMON uzbruka Iekšlietu ministrijai, LR AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs atradās viesnīcā “Rīdzene”, kur vakariņoja ar Polijas Seima maršalu Steļmahovski. Pēc apšaudes beigām A.Gorbunovs dodas uz LPSR VDK ēku Stabu ielā. Viņš to skaidroja kā nodomu izmantot VDK tiešās sakaru līnijas, lai sazinātos ar Maskavu un pieprasītu nekavējošu tās iejaukšanos un asinsizliešanas pārtraukšanu. Kopā ar VDK priekšsēdētāju E.Johansonu A.Gorbunovs dodas uz valdības ēku pie I.Godmaņa. Vēlāk viņiem pievienojas iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs, kurš OMON uzbrukuma laikā atradās ministrijas ēkā un tika aizturēts. Neraugoties uz vairākiem Z.Indrikova atgādinājumiem A.Vaznim, ka nepieciešams veikt dienesta izmeklēšanu par notikušo, tā tomēr netika veikta, kas vēlāk būtiski ietekmēja prokuratūras izmeklēšanas rezultātus.

LR Iekšlietu ministrijas ēkas sašautie logi pēc omoniešu uzbrukuma.

Kopā ar Andri Grīnbergu atgriezāmies Baznīcas ielā. Piezvanīju uz LTF mītni. Pie telefona bija kāda no meitenēm dežurantēm, kas ziņoja, ka ēku pametuši Māliņa komandētie brīvprātīgie kārtības sargi, ar Frontes vadību nav sakaru un ir ļoti bail. Nekavējoties devos turp, iepriekš Vidzemes priekšpilsētas koordinācijas centrā vienojoties, ka tālākā rīcība tiks saskaņota pēc situācijas noskaidrošanas.

Ierodoties LTF mītnē, situācija tiešām nebija iepriecinoša. M.Pļavnieks un U.Šulcs dedzināja kaut kādus papīrus un dežūrējošās meitenes bija ļoti uztraukušās. Nomierināju viņas kā pratu un lūdzu uzvārīt kafiju. Kad šādās situācijās cilvēks dara kādu ikdienišķu, pierastu darbu, viņš ļoti ātri nomierinās. Izvēdinājām telpas un drīz vien jutāmies pavisam omulīgi. Mums taču nebija ko zaudēt un tāpēc uztraukums bija veltīgs. Piezvanīja Ražuks. Informēju viņu par radušos stāvokli. Piezvanīja Godmanis un šis viņa zvans mani saniknoja un arī atviegloja, jo izgaisināja jebkuras šaubas par to, kā interesēs darbojās šis cilvēks. Nekavējoties par šo zvanu informēju Ražuku un Redisonu. Varbūt tā bija provokācija un kāds visai prasmīgi atdarināja Godmaņa balsi? Varbūt. Tā kā situācija normalizējās, nolēmām atstāt to bez ievērības. Pēc desmit gadiem Godmanis histēriski noliedza šo faktu. Nožēlojami… Barikādes visās vietās palika tur, kur tās bija. Neviens cilvēks tās nepameta. Pa radio lūdzām barikādes atstāt sievietes, bet arī viņas palika. Tāda ir mūsu tauta.

Omonieši bija ieņēmuši Iekšlietu ministriju, kuru tai vakarā līdz galam aizstāvēja Bauskas miliči. No Bauskas Rīgā viņi ieradās 17.janvārī pilnā ekipējumā, kas nozīmē, ka katram bija gāzmaska, bruņu veste, kaska un šaujamierocis. Sardzes pulka komandieris Sabirovs nosūta viņus apsargāt Iekšlietu ministrijas ēku. 20.janvārī pretī omoniešiem stājās astoņi - R.Zaļais, A.Simanavičus, J.Jasēvičs, D.Trautmanis, G.Bergs, V.Markūns, A.Kociņš, M.Kļaviņš. Apšaudē ievaino R.Zaļo, A.Simanaviču un J.Jasēviču, bet V.Markūns gūst traumu, kuras ārstēšana ilgst sešus mēnešus slimnīcā. Pavisam ir četri nogalinātie un deviņi ievainotie. Iekšlietu ministrijas ēkā starp 4. un 5.stāvu no muguras tika nošauts vada komandieris V.Gomonovičs. Pie Bastejkalna iet bojā kinooperators Andris Slapiņš un smagi tiek ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne, kurš mirst pēc vairākām dienām. Turpat nošauts skolnieks E.Riekstiņš. Pie Bastejkalna no nejaušas lodes krīt milicijas darbinieks Konoņenko.

Visi 1991.gada 20.janvārī kritušie 2010.gadā pēc nāves tika apbalvoti ar Viestura ordeni.
Augšējā rindā - milicijas darbinieki Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko,
apakšā - kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolnieks Edijs Riekstiņš.

Ir skaidrs, ka par Iekšlietu ministrijas ēkas nopietnu aizsardzību tās vadība nebija domājusi. Godīgi runājot, par to nebijām domājuši arī mēs LTF valdē, jo uzskatījām, ka šāda objekta aizsardzība ir pašsaprotama iekšlietu sistēmas funkcija. Mēs nepadomājām par to, ka arī šajā ēkā ir visi sakaru līdzekļi, ar kuriem iespējams kontrolēt situāciju valstī. Ap šo ēku netika izveidotas barikādes, tāpēc omonieši izvēlējās to par sava uzbrukuma mērķi. Arī šādu pieredzi mēs guvām 1991.gada janvārī.

Man pēkšņi rodas transporta problēmas, jo manā darba vietā Rīgas taksometru parka Satiksmes drošības dienestā priekšnieks ir krievu armijas atvaļināts pulkvedis Mihails Koļesņikovs. Ja līdz šim bijām daudzmaz sapratušies, katrs paliekot pie saviem uzskatiem, tad pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai viss mainās un es palieku bez transporta. Lūdzu palīdzību savam kaimiņam Ansim Brālim, kurš strādā kādā departamentā Rīgas Domē un automašīna ir viņa rīcībā visu diennakti. Šī vīra palīdzība ir nenovērtējama, jo tajās naktīs un dienās mūsu pārvietošanās bija ārkārtīgi bīstama.

Esmu sācis uzmanīgi ieklausīties skaņās. Lidmašīnu un automašīnu dūkoņa, atsevišķi šāvienu trokšņi un pat vēja svilpieni elektrības vados un koku šalkšana katru reizi liek man noteikt skaņu avotu un virzienu. Tāds pastāvīgas trauksmes stāvoklis. Iedomājos, ka tā laikam jutās cilvēki kara laikā. 1991.gada janvāris Latvijā ir kara laiks. Karš pret tautu, kura grib atgūt brīvību. Mana tauta jau ir uzvarējusi, jo cilvēki vairs nebaidās. Komunistu un čekistu pūliņi turēt tautu mūžīgās bailēs ir bijuši velti. Un tomēr es ik reizi izejot ārā ieklausos ārpasaules skaņās. Šajās naktīs nepārtraukti debesīs dūc lidmašīnas. Kāds kolēģis saka, ka tur pārvietojas gaisa desanta karaspēks. Uztveram to kā joku, taču klusībā ceram, ka tas nekad nekļūs par īstenību. Telpās jūtos nedroši un apdraudēts, taču laukā pie ugunskuriem un cilvēkiem ap tiem drošs un mierīgs. Viss ir kārtībā! Aukstais ziemas gaiss un sadegušās dīzeļdegvielas smārds man nez kāpēc atgādina lauku maizes smaržu…

Barikāžu dienās tauta bija vienota un cieši ticēja savai uzvarai…

23.janvārī Romualda Ražuka un Ingūnas Ēbelas ģimenē piedzimst meitiņa Danuta. Lietuvieša un latvietes mīlestība dāvā pasaulei nākotnes garantu. Un tik tiešām, pēc šī datuma sākas pakāpeniska, taču jau nenovēršama situācijas stabilizēšanās. Liktenis dāvājis mūsu valstij vienreizēju iespēju nostiprināt vēl tik neaizsargātās neatkarības pozīcijas. Diemžēl šīs iespējas paliek neizmantotas…

Valdība enerģiski imitē aizsardzības organizēšanu, izveidojot Sabiedriskās drošības departamentu, kura vadību uztic kādam okupācijas armijas atvaļinātam virsniekam Baškeram. Visa šā vīra darbība ir kā mīcīšanās pa purvu. Tajā gan Baškeru vainot var vismazāk. Valdība uzticējusi viņam tāda kā peramā zēna lomu, jo paredzētā darba veikšanai netiek iedalīti līdzekļi. Rezultāts ir LTF valdes 1991.gada 2.aprīļa paziņojums, kurā skaidri un gaiši tiek pateikts - tā kā valdība nav organizējusi pietiekošu svarīgo objektu apsardzi, LTF valde uzskata, ka tautas pārstāvju turpmāka atrašanās objektos ir bezjēdzīga un noņem no sevis jebkādu atbildību par šiem objektiem.

Atjaunotās Latvijas oficiālās varas struktūras barikādes atzina tikai pēc sešiem gadiem. Latvijas komunistu līderis A.Rubiks aicināja nekavējoties tiesāt barikāžu organizētājus - LTF valdi - par masu nekārtību organizēšanu. Acīmredzot Rubika bijušajiem kolēģiem kompartijā šie seši gadi bija nepieciešami, lai uzdrošinātos atzīt savas tautas brīvības alkas un spēku tās aizstāvēt. Un lai arī tikai soli pa solim, taču mēs ejam uz priekšu - uz brīvu, neatkarīgu un tiesisku valsti. Bieži gan šī iešana atgādina skrējienu uz vietas. Varbūt tāpēc Latvijā ir 80% nabagu un 20% bagātnieku, nevis otrādi. Gluži dabisks ir daudzu barikāžu dalībnieku jautājums šodien - vai bija vērts? Bija, protams ka bija. Nu kaut vai tāpēc, ka šīsdienas varenajiem vēl tagad nodreb attiecīgas vietas dzirdot vārdu BARIKĀDES…

Roberts Milbergs (Robis),
Jūrmala, 1999.gada novembris

Roberts Milbergs uzrunā tautu mītiņā pie Brīvības pieminekļa.

****

Vairāk par 1991.gada janvāra barikāžu laiku lasiet un skatiet ŠEIT.

© Roberts Milbergs, Ervīns Jākobsons (redakcija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2018/01/15/roberts-milbergs-barikades-atceroties-%e2%80%93-2dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.