Bērnu literatūras šedevri. Astrīda Lindgrēna: 2.daļa - Pepija Garzeķe un Emīls no Lennebergas

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps | Publicēts 19-12-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Brālītis un Karlsons neapšaubāmi ir pazīstamākie populārās zviedru bērnu rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas literārie varoņi bijušās Padomju Savienības valstīs (par Lindgrēnu un Karlsonu lasiet ŠEIT), tomēr citur pasaulē populārākais Lindgrēnas radītais tēls ir Pepija Garzeķe. Pepija, tāpat kā Lennebergas Emīls, ir labi pazīstami arī lielajiem un mazajiem latviešu lasītājiem. Tomēr tikai retais zina kaut ko vairāk par šo tēlu patieso izcelsmi, viņu ceļu uz pasaules bērnu literatūras virsotnēm, par teātra izrādēm, filmām un citiem materiāliem, kas radīti šo tēlu iespaidā, un tamlīdzīgām niansēm. Tā kā Lindgrēnas varoņus iemīļojuši ne vien bērni, bet arī daudzi pieaugušie, mūsu stāstu turpinām ar vēl diviem no tiem - bižaino rudmati Pepiju Garzeķi un labsirdīgo nebēdni Emīlu no Lennebergas.

Pepija Garzeķe

Stāsts par Pepiju Garzeķi ir slavenākā Lindgrēnas grāmata. Astrīdai bija 37 gadi, kad viņa atklāja dotības izdomāt un stāstīt stāstus, kurus bērni labprāt klausījās. Tas notika 1941.gadā. Pati Lindgrēna vēlāk atcerējās: “Manai septiņus gadus vecajai meitai bija plaušu karsonis. Katru vakaru, kad es sēdēju pie viņas gultiņas, viņa man dīca, kā bērni to mēdz darīt: “Lūdzu, mammīt, pastāsti man kādu stāstu!” Kādu vakaru, kad jau biju šādā veidā krietni nokausēta, es pajautāju: “Par ko lai tev pastāstu?” Viņa atbildēja: “Pastāsti par Pepiju Garzeķi.” Šo vārdu viņa izdomāja vienā acumirklī. Es nesāku viņai jautāt, kas ir Pepija Garzeķe. Es vienkārši sāku stāstīt, un, tā kā Pepijas vārds bija dīvains, arī pati meitene bija dīvaina. Pepija atstāja lielu ietekmi uz Karīnu un vēlāk arī uz viņas draugiem.”

Lindgrēnu ģimene - Astrīdas dēls Lars, Astrīda, meita Karīna, vīrs Stūre.

Tuvāko gadu laikā Lindgrēna radīja arvien jaunus stāstus par neparasto rudmataino meiteni. “Kādā sniegotā 1944.gada marta vakarā es pastaigājos pa parku Stokholmas centrā. Ceļš bija apledojis. Es kritu, ievainoju kāju (Astrīda sastiepa potīti) un biju spiesta kādu laiku palikt gultā. Tad es nolēmu pierakstīt stāstus par Pepiju Garzeķi. [..] Karīna svinēja desmito dzimšanas dienu. Man radās ideja manuskriptu pasniegt viņai kā dāvanu.” Mājas apstākļos Lindgrēna izgatavoja grāmatiņu par Pepiju ar pašas veidotām ilustrācijām. Kopiju viņa nosūtīja lielākajai Stokholmas izdevniecībai “Bonniers förlag”.

Astrīda Lindgrēna ar meitu Karīnu.

Grāmatas sākotnējais variants nebija stilistiski tik noslīpēts un arī Pepijas tēls tajā bija krietni radikālāks nekā vēlākajā versijā. Vēlāk Astrīda atcerējās: “Es neticēju, ka grāmatu publicēs! Brīžiem pati biju šokā par Pepijas uzvedību un vēstules beigās izdevējam piebildu: “Sūtu jums šo manuskriptu cerībā, ka nesacelsiet kājās bāriņtiesu.” Man taču bija divi bērni, un kā gan viņiem vajadzētu izturēties pret māti, kas raksta šādas grāmatas?” Kā jau Lindgrēna paredzēja, manuskriptu viņai atsūtīja atpakaļ. Daudzus gadus vēlāk izdevējs Džerards Bonjē atzina, ka uzskatījis Pepijas tēlu par pārāk izaicinošu. Tomēr Astrīda Lindgrēna jau bija sapratusi, ka sacerēt stāstus bērniem ir viņas aicinājums.

Kamēr Lindgrēna gaidīja “Bonniers” atbildi, viņa uzrakstīja citu stāstu. 1944.gadā izdevniecība “Rabén & Sjögren” rīkoja konkursu par grāmatu meitenēm. Astrīda aizsūtīja viņiem stāstu “Brita Marija atver savu sirdi” (Britt-Mari lättar sitt hjärta). “Notika kaut kas ievērojams - es biju otrā! Nedomāju, ka kādreiz būtu bijusi laimīgāka nekā tajā 1944.gada rudens pēcpusdienā, kad saņēmu ziņu par balvu” - vēlāk stāstīja Lindgrēna. Nākamajā gadā izdevniecība rīkoja jaunu konkursu par grāmatu sešus līdz desmit gadus veciem bērniem. Astrīda aizsūtīja pārstrādāto stāstu par Pepiju Garzeķi. Stāsts konkursā ieguva pirmo vietu un tika izdots grāmatā “Pepija Garzeķe” (Pippi Långstrump). Lindgrēna kļuva pazīstama kā rakstniece, bet stāsts - par 1945.gada Ziemassvētku laika pārdotāko bērnu grāmatu Zviedrijā.

Pepijas vizuālo tēlu iedvesmojušas vairākas reālas personas. Iespējams, viņas rudie mati un vasarraibumi pārņemti no Lindgrēnas meitas Karīnas skolas draudzenes, taču tikpat iespējams, ka Lindgrēnu iedvesmoja jauna meitene, kas vasarās īrēja savrupmāju netālu no Lindgrēnu vasarnīcas. Šai meitenei bija daudz vasarraibumu, turklāt viņai piederēja zirgs, kurš dzīvoja piesiets uz verandas, jo īpašumā nebija staļļa. Un, tāpat kā Pepija, arī šī dīvainā meitene ar zirgu izraisīja kaimiņu izbrīnu. Pēc dažiem gadiem Lindgrēna uzrakstīja stāstu par meiteni ar vasarraibumiem, zirgu un savrupmāju.

Ideju par Pepiju un viņas savrumpāju “Vistas kāja”
Lindgrēna aizguva no savas vasarnīcas kaimiņienes tēla.

Jau tūlīt pēc iznākšanas stāsts par Pepiju radīja lielu zviedru sabiedrības interesi, raisot karstu polemiku par Pepijas tēla pedagoģiskajiem aspektiem. Lielākoties atsauksmes bija pozitīvas. Recenzente Emija Rēventberga Norčēpingas avīzē rakstīja: “Tik svaiga, oriģināla un visaptveroša bērnu grāmata, kāda ir “Pepija Garzeķe”, nav uzrakstīta sen.” Savukārt laikraksts “Dagens Nyheter” par Pepiju teica: “Tā ir dāma, kura dara visu, kas tai ienāk prātā. Tomēr nevajadzētu baidīties, ka kāds centīsies viņu atdarināt.” Diemžēl ne visi kritiķi bija tik pozitīvi noskaņoti pret Lindgrēnas grāmatu.

Pepija Garzeķe - dāma, kura dara visu, kas tai ienāk prātā…

Stāsts saņēma arī daudz kritikas, galvenokārt pats Pepijas tēls -  bērns, kurš neprot uzvesties, runā pretī pieaugušajiem, ir nevīžīgs, neaudzināts un nepakļaujas nekādiem noteikumiem. Lindgrēna uz kritiku atbildēja: “Dodiet bērniem mīlestību un vēlreiz mīlestību, tad laba uzvedība nāks pati no sevis”. Pepijas tēlā ir koncentrētas bērnu iekšējās brīvības alkas. Pepija mēdza teikt: “Vai tad mēs nedzīvojam brīvā zemē? Vai tad jūs nevarat staigāt, kur vien jums patīk?” Šādas tam laikam ģeķīgas idejas izrietēja no Lindgrēnas pašas uzskatiem par to, ka bērnu audzināšanā jāņem vērā viņu psiholoģiskās nianses. Lindgrēna aizstāvēja tādu audzināšanas modeli, kas pret bērna personību izturas ar cieņu un respektē bērna domas un jūtas. Katru savu darbu rakstniece centās veidot it kā no bērna redzes viedokļa.

Apgalvot, ka Pepija būtu pats pedagoģiskākais tēls bērnu literatūrā, nekādi nevar.

Pepijas stāsts kļuva ļoti populārs zviedru bērnu vidū un Lindgrēna uzrakstīja tam vairākus turpinājumus. 1946.gadā klajā nāca grāmata “Pepija Garzeķe uz klāja” (Pippi Långstrump går ombord), bet 1948.gadā - “Pepija Garzeķe Dienvidjūrā” (Pippi Långstrump i Söderhavet). 1952.gadā vienā grāmatā iznāca triloģijas apvienotais izdevums “Grāmata par Pepiju Garzeķi” (Boken om Pippi Långstrump). 1979.gadā Lindgrēna radīja vēl vienu stāstu par Pepiju - “Pepija Garzeķe jeb Ziemassvētki bez rotājumiem” (Pippi Långstrump har julgransplundring). Gadu gaitā izdotas arī deviņas bilžu grāmatas ar Pepijas piedzīvojumiem. Galvenā Pepijas grāmatu ilustratore ir dāņu māksliniece Ingrīda Vanga Nīmane, kuras zīmējumi tiek uzskatīti par klasiskiem.

Pepijas triloģijas grāmatu zviedru pirmizdevumu vāki.

Pepija jeb pilnā vārdā Pepilota Viktuālija (citā tulkojumā - Viktorija) Rullgardīna Krisminta Efraima meita ir maza vasarraibumaina meitene burkānkrāsas matiem un spurainām biželēm. Kopā ar saviem dzīvniekiem - zirgu un pērtiķīti Nilsona kungu viņa dzīvo mazā Zviedrijas pilsētiņā savrupmājā “Vistas kāja”. Māju viņai nopircis tētuks, kapteinis Efraims (citā tulkojumā - Eiframs) Garzeķe, kas noskalots no kuģa jūrā un pazudis, bet Pepija ir cieši pārliecināta - viņš izglābies un kļuvis par “nēģeru karali”. No tētuka Pepija mantojusi koferi ar zelta naudu un neparastu fizisku spēku. Pepijas māte nomira, kad viņa vēl bija pavisam maziņa. Pepija domā, ka māte kļuvusi par eņģeli un skatās uz viņu no debesīm. Tāpēc Pepija lepni saka: “Mana māmiņa ir eņģelis, bet tētuks - nēģeru karalis. Visiem bērniem tā nav”.

Pepijas labākie draugi ir kaimiņu bērni Tomijs un Annika. Pateicoties Pepijai, viņi nokļūst neparastās situācijās un izbauda aizraujošus piedzīvojumus, bet dažkārt nonāk arī nepatikšanās. Tomija un Annikas mēģinājumi kaut nedaudz koriģēt Pepijas uzvedību izgāžas - viņa neapmeklē skolu, ir pārlieku familiāra pret pieaugušajiem un nepārtraukti izdomā dažādas blēņas. Viņa guļ ar kājām uz spilvena, galvu slēp zem segas, nēsā dažādu krāsu zeķes, tur zirgu uz verandas, rullē mīklu tieši uz istabas grīdas un uz mājām nāk atpakaļgaitā, piebilstot, ka Ēģiptē visi tā staigā. Pepija mēdz pārvietoties uz rokām ar galvu uz leju, jo “kad staigā pa vulkānu, kājām ir karsti, bet rokas var iebāzt zābakos”.

Pepijai piemīt neparasts spēks. Viņa nes uz rokām zirgu, pieveic pazīstamu cirka cīkstoni, uz visām pusēm izmētā huligānu baru, nolauž ragus niknam vērsim, izmet no savas mājas divus policistus, kas ieradušies, lai aizvestu viņu uz bērnu patversmi, uzmet uz skapja zagļus, kas atnākuši aplaupīt viņas māju. Lai gan Pepija ir stiprākā meitene pasaulē, tomēr viņa nekad neizmanto savu spēku, lai tīši kādam darītu pāri. Viņa nav ļauna. Uzvarētos policistus viņa pacienā ar tikko ceptiem cepumiem, bet notvertajiem zagļiem liek visu nakti kopā ar viņu dejot tvistu, par ko beigās vēl samaksā zeltā.

Taču visapbrīnojamākā Pepijas īpašība ir spēja fantazēt. Šī īpašība izpaužas gan rotaļās, kuras Pepija izdomā, gan aizraujošajos stāstos par zemēm, kuras viņa apmeklējusi kopā ar savu tētuku, gan jociņos, par kuru upuriem visbiežāk kļūst pārlieku nopietni pieaugušie. Ikvienu savu stāstu Pepija spēj novest līdz absurdam - te nejauka kalpone kož kājās mājas viesiem, te garausains ķīnietis lietus laikā slēpjas pats zem savām ausīm, te kaprīzs bērns atsakās ēst “no maija līdz oktobrim”. Turklāt Pepija ļoti apvainojas, ja kāds apsūdz viņu melos. Jo melot taču nav labi - tikai Pepija to reizēm piemirst.

Otrajā grāmatā Pepijas piedzīvojumi provinces pilsētiņā turpinās. Viņa kopā ar Tomija un Annikas klasi dodas ekskursijā, izraisa haosu teātra izrādē vietējā gadatirgū, cīnās ar no krātiņa izbēgušu tīģeri, kopā ar draugiem dodas uz vientuļu salu ezerā, kur pazaudē laivu un ar pudelē ieliktas zīmītes palīdzību lūdz palīdzību. Grāmatas beigās pilsētiņā ierodas pazudušais Pepijas tētuks Efraims, kurš patiešām kļuvis par “nēģeru karali” un grib uz savu karaļvalsti aizvest arī Pepiju. Tomēr pirms pašas aizbraukšanas Pepija izšķiras palikt savrupmājā “Vistas kāja”, par ko ļoti priecīgi ir viņas draugi.

Trešajā grāmatā Pepija meklē izskaidrojumu vārdam kukaramba un piedalās jautājumu spēlē. Kādu dienu viņa saņem vēstuli no tēva, kurš vēlas, lai Pepija to apciemo Klusā okeāna salā Kurrekurredutā. Tomijs un Annika pavada Pepiju ceļojumā. Tēvs un viņa pavalstnieki silti sagaida “nēģeru princesi”. Tomēr jau nākamajā dienā pieaugušie dodas projām no salas, atstājot bērnus vienus. Bērni laiku pavada peldoties okeānā un rotaļājoties ar pērlēm. Pepija izglābj Tomiju no haizivs zobiem. Tikmēr uz salas ierodas divi ļaundari un pieprasa atdot pērles, taču Pepija un salas bērni ļaundarus pieveic. Pēc pāris mēnešiem Pepijai, Annikai un Tomijam jādodas mājās uz Zviedriju. Uz Ziemassvētkiem viņi gan nepaspēj, bet svētkus jau var svinēt arī janvārī. Bērniem kopā ir tik labi, ka viņi nevēlas kādreiz izaugt lieli. Pepija izdala visiem krumelīra tabletes, lai mazi bērni nekad nekļūtu pieauguši…

Pepija ir ne vien tēls, kas simbolizē brīvu, neatkarīgu personību, bet viņa veic arī virkni tādu darbību, kas ir gana drosmīgi un atdarināšanas cienīgi. Pepijai ir devīga sirds un laba humora izjūta. Par tētuka atstāto naudu viņa pērk visiem pilsētiņas bērniem kilogramiem konfekšu un izpērk rotaļlietu veikalu gandrīz tukšu. Pepijas tēlā ir apslēpts katra bērna sapnis par spēku un cēlsirdību, bagātību un dāsnumu, brīvību un pašaizliedzību. Taču pieaugušie Pepiju bieži vien nesaprot. Gan aptiekārs, gan skolotāja, gan cirka direktors un pat Tomija un Annikas māmiņa dusmojas uz viņu, cenšas visādi pamācīt un pāraudzināt. Taču Pepija grib palikt viņa pati un nemaz neslēpj, ka ir atšķirīga no citiem.

Stāsts par Pepiju tulkots vairāk nekā 70 pasaules tautu valodās. Zviedrijā tā joprojām ir populārākā bērnu grāmata. Ārpus Ziemeļvalstīm pirmais grāmatas tulkojums tika veikts 1949.gadā Vācijā. Izdevniecības “Verlag Friedrich Oetinger” īpašnieks Fridrihs Otingers Stokholmas apmeklējuma laikā nejauši uzzināja par Lindgrēnas grāmatu un nekavējoties sazinājās ar “Rabén & Sjögren”, lai dabūtu atļauju tās publicēšanai Vācijā. Interesanti, ka pirms tam pieci citi vācu izdevēji, kam zviedri piedāvāja iegādāties grāmatas publicēšanas tiesības, atteicās izdot tik nepedagoģisku daiļdarbu.

Izdevniecība “Oetinger” ir Astrīdas Lindgrēnas grāmatu un Pepijas tēla galvenais izplatītājs Vācijā.

Angļu valodā stāsts par Pepiju pirmoreiz tika pārtulkots 1949.gadā un izdots 1950.gadā Ņujorkas izdevniecībā “Viking Press”. Lielbritānijā grāmata iznāca 1954.gadā, bet 2007.gadā “Oxford University Press” izdeva jaunu grāmatas tulkojumu ar jaunām Lorēnas Čaildas ilustrācijām. Savukārt Francijā grāmatu pirmoreiz iztulkoja un izdeva 1951.gadā izdevniecībā “Hachette”. Tiesa, tulkojums bija visai tālu no oriģināla, jo francūži stāstu krietni saīsināja, turklāt no teksta tika izņemtas tādas Pepijas izdarības, ko varētu uzskatīt par klaju anarhismu vai provokāciju. Jauns izdevums, saskaņā ar autores pirmtekstu, franču valodā iznāca vien 1995.gadā. Sekoja tulkojumi arī citu tautu valodās.

Grāmatas “Pepija Garzeķe” amerikāņu, franču un britu pirmizdevumi.

Bijušajā Padomju Savienībā stāstu par Pepiju pirmā pārtulkoja Lindgrēnas darbu čaklākā tulkotāja krievu valodā Liliana Lungina. Tas iznāca 1968.gadā. Tieši viņas tulkojums tiek uzskatīts par klasisku. Ir arī otrs tulkojums, ko paveica cita Lindgrēnas grāmatu tulkotāja Ludmila Braude kopā ar Ņinu Beļjakovu. Tajā pašā gadā par Pepiju uzzināja arī igauņu bērni, kurus ar grāmatu par rudmataino meiteni iepazīstināja izdevniecība “Eesti Raamat”. Latviešu izdevums “Grāmata par Pepiju Garzeķi” (visas triloģijas grāmatas vienkopus) klajā nāca 1972.gadā Elijas Klienes tulkojumā. 1995.gadā iznāca jauns - Mudītes Treimanes tulkojums, kas atkārtoti izdots 1998. un 2014.gadā.

Grāmatas par Pepiju igauņu, latviešu un krievu pirmizdevumi.

Pirmais teātra iestudējums par Pepiju Zviedrijā parādījās vien dažus mēnešus pēc triloģijas pirmās grāmatas iznākšanas un tika izrādīts vismaz 50 reizes. Iespējams, šis iestudējums sekmēja nākamo grāmatu par Pepiju uzrakstīšanu. Tāpat iespējams arī, ka Pepijas tēls nebūtu atstājis tik lielu ietekmi uz zviedru sabiedrību, ja ne šī pirmā skatuves versija. Vēlāk izrādes par Pepiju iestudējuši vairāki Zviedrijas lieli un mazi teātri. 1970.gadā lugu par Pepiju Garzeķi iestudēja Jaunatnes teātris Rīgā. Pepijas lomu spēlēja Anta Krūmiņa. Arī Latvijā “Pepija Garzeķe” pabijusi uz vairāku teātru skatuvēm, tostarp uzvedumos Liepājas teātrī, Nacionālajā teātrī, neatkarīgajā teātrī “Kabata”, tāpat baleta uzvedumā Nacionālajā Operā un Leļļu teātra pusaudžiem domātajā muzikālajā izrādē.

Pepija uz dažādu Latvijas teātru skatuvēm.

Arī pirmā filma par Pepiju tika uzņemta jau 1949.gadā. Stāstu ekranizēja zviedru režisors Pērs Gunvāls. Šajā filmā gan vairākas grāmatas sižeta līnijas tika izlaistas un Lindgrēna ar darbu nebija apmierināta. 1961.gadā Pepija parādījās amerikāņu TV seriāla “Shirley Temple’s Storybook” vairākās sērijās. Arī šajā adaptācijā, salīdzinot ar oriģinālu, bija virkne izmaiņu. 1969.gadā zviedru režisors Ulle Helblūms radīja zviedru-vācu televīzijas seriālu “Pepija Garzeķe”. Scenāriju filmai veidoja pati Astrīda Lindgrēna. Zviedru versijā filmai bija 13 sērijas, vācu versijā - 21 sērija. Pepijas lomu spoži nospēlēja Ingera Nīlsone. Šī ir pati pazīstamākā Pepijas kinoversija gan Zviedrijā, gan citur Eiropā. 1970.gadā tika izveidota filmas lielā ekrāna versija četrās atsevišķās daļās ar dažādiem nosaukumiem.

Ingera Nīlsone zviedru-vācu filmā par Pepiju Garzeķi;
apakšā kreisajā pusē - Astrīda Lindgrēna kopā ar mazo Pepiju - Nīlsoni.

1971.gadā rādīšanai mājas apstākļos Padomju Savienībā tika radīta diapozitīvu filmiņa (diafilma) par Pepiju Garzeķi. Sekoja scenāristes un režisores Margaritas Mikaeljanas kinostudijā “Mosfiļm” 1984.gadā uzņemtā divsēriju muzikālā filma “Pepija Garzeķe” (Пеппи Длинныйчулок) ar pazīstamu padomju aktieru piedalīšanos. 1985.gadā “ABC Weekend Special” radīja divsēriju amerikāņu TV versiju par Pepiju, bet 1988.gadā dienas gaismu ieraudzīja kinostudijas “Columbia Pictures” ASV-Zviedrijas kopražojuma filma “Pepijas Garzeķes jaunie piedzīvojumi” (The New Adventures of Pippi Longstocking). Lai gan nosaukums vedināja domāt, ka filma ir Pepijas piedzīvojumu turpinājums, tās sižets balstīts grāmatas oriģinālā. Uzņemtas arī divas animācijas filmas par Pepiju - zviedru-vācu-kanādiešu kopdarbs “Pepija Garzeķe” (1997) un Kanādas televīzijas seriāls (1997 - 1999).

Kreisajā pusē - padomju filmas “Pepija Garzeķe” reklāmas plakāts;
labajā pusē - Pepijas Holivudas (augšā) un animācijas (apakšā) versija.

1995.gadā negaidot sākās asi uzbrukumi Lindgrēnas grāmatām par Pepiju. Politiķe Karīna Senstrēma apgalvoja, ka Pepijas kults Zviedrijā gadiem ilgi kavējis zviedru meitenēm laikus kļūt pieaugušām un sasniegt psihoemocionālu briedumu. Viņasprāt, Pepija ir sociāli, emocionāli un morāli degradēta personība: “Viņa izsmej un ņirgājas par visu -  skolu, ģimeni, normālu uzvedību, sabiedrisko kārtību. Viņa ir augstprātīga un bēg no realitātes.” Lindgrēna šādam viedoklim nepiekrita: “Pasaulē ir daudz nobriedušu meiteņu, kas saka, ka Pepija viņām palīdzējusi un viņas iedvesmojusi. Daudzus gadsimtus varoņi bija tikai zēni, zēni, zēni. Bet tad parādījās šī meitene un daudzas sāka domāt - varbūt arī es tā varu?” Pepijas tēls daudzām meitenēm ir palīdzējis kļūt pašapzinīgākām.

Polemika zviedru sabiedrībā -
vai Pepijas tēls patiešām traucē meitenēm kļūt pieaugušām, vai tieši pretēji - ceļ viņu pašapziņu?

Daudz grūtāk bija atbildēt uz apsūdzībām rasismā. 1970.gadā Lindgrēna laikrakstam “Expressen” sniedza interviju, kurā uz jautājumu, vai šodien viņa grāmatu par Pepiju rakstītu citādāku, atbildēja, ka izņemtu dažas novecojušas idiomas, piemēram, nelietotu vārdu “nēģeris”. 2015.gadā rakstnieces meita Karīna atļāva grāmatas tekstā frāzi “nēģeru karali” nomainīt ar “Dienvidjūras karali”. Arī no filmas par Pepiju tika izgrieztas vairākas epizodes, kuras Zviedrijas TV uzskatīja par politiski nekorektām. Pepija Garzeķe izsaukusi arī vācu liberāļu dusmas, kas pārmet Lindgrēnai “koloniāli rasistiskus stereotipus”. Atrakciju parks “Astrīdas Lindgrēnas pasaule” bija spiesta izņemt no tirdzniecības bērnu aizkarus, uz kuriem attēlota Pepija kā “nēģeru princese”, aiz kuras muguras stāv divas melnas meitenītes un vēcina palmu lapu vēdekļus (skatiet attēlus augstāk). Neskatoties uz šo absurdu, Pepija Garzeķe ir un, cerams, mūžam paliks viena no iemīļotākajām varonēm pasaules bērnu literatūrā.

“Rasiste” Astrīda Lindgrēna lasa savus darbus mazajiem nēģerbērniem.


Lennebergas Emīls

Trešais populārākais Lindgrēnas literārais tēls Latvijā pēc Karlsona un Pepijas Garzeķes ir Lennebergas Emīls. Par tādu tas kļuvis, pateicoties režisora Vara Braslas 1985.gadā Rīgas kinostudijā uzņemtajai TV filmai “Emīla nedarbi”. Emīlam nav viens noteikts prototips, taču ir vairākas personas un notikumi, kas iedvesmojuši Lindgrēnu uzrakstīt šo stāstu. Tā pamatā ir Lindgrēnas bērnībā dzirdētie nostāsti, kā arī novērojumi no Vimmerbijas apkārtnes ļaužu dzīves 20.gadsimta sākumā. Pašai rakstniecei Emīls bija vismīļākais viņas literārais tēls. Tajā saskatāmas gan Lindgrēnas tēva Samuela Augusta, gan viņas brāļa Gunāra iezīmes. Domājot par tēva bērnību, Lindgrēna dzīvi iztēlojās mazu Smolandes zēnu, kas basām kājām skraida pa lauku sētu. Liela daļa notikumu un joku, kas iekļauti grāmatās par Emīlu, ir Lindgrēnas tēva stāstīti reāli gadījumi.

Stāsts sākas, kad Emīlam ir pieci, un beidzas, kad puikam ir astoņi gadi. Emīls kopā ar ģimeni dzīvo Kathultas zemnieku sētā netālu no Lennebergas pilsētiņas kas savukārt atrodas netālu no Lindgrēnas dzimtās Vimmerbijas Smolandes provincē Zviedrijā. Zēna gaišie mati un zilās acis padara viņu līdzīgu eņģelim, taču viņam piemīt apbrīnojamas spējas iekulties dažnedažādās nepatikšanās. Emīls nav ļauns, kā daudzi uzskata - viņš vienkārši nespēj paredzēt savas rīcības sekas. “Nedarbi gluži vienkārši sanāk!” - viņš saka. Visi Emīla nedarbi sākas ar vislabākajiem nodomiem, bet beigu beigās viss noiet greizi. No tēva dusmām Emīls slēpjas galdnieka skabūzī, kur garlaikodamies grebj koka vīriņus. Skabūzī jau atrodas pāri par 300 koka vīriņiem, kas nozīmē, ka tik daudz nedarbu Emīls pastrādājis.

Emīls draiskojas un grebj koka vīriņus. Bjorna Berga zīmējumi un kadrs no zviedru filmas.

Citādi Emīls ir radošs, gudrs, izdomas bagāts puika, kam piemīt spēja domāt netradicionāli, kā dēļ viņš bieži tiek pieaugušo nepareizi saprasts. Emīlam patīk lauku dzīvnieki, īpaši zirgi. Viņam pašam pieder ērzelis Lūkas, sivēns Ruksītis un kliba vista Lota. Emīls ir arī drosmīgs un cēlsirdīgs, piemēram, kad glābj kalpa Alfrēda dzīvību, kad tas sasirdzis ar asins saindēšanos. Ceļš līdz ārstam ir bieza sniega klāts, tomēr Emīls dodas pie ārsta zirga viltās kamanās, tā izglābjot Alfrēdu no drošas nāves. Jo Alfrēds ir Emīla labākais draugs, kurā viņš saskata īsta vīrieša ideālu, kādu līdz galam nespēj rast savā tēvā. To, ka Emīls savā dziļākajā būtībā ir labs un atsaucīgs cilvēks, pierāda fakts, ka izaudzis viņš kļūs par pilsētiņas komunālvaldes priekšsēdētāju.

Emīls ar klibo vistu Loti un sivēnu Ruksīti. Bjorna Berga zīmējums un kadrs no zviedru filmas.

Emīla tēvs Antons Svensons ir tipisks Smolandes iedzīvotājs. Viņš ir fermeris un draudzes vecākais, kam raksturīga īpaši taupīga attieksme pret naudu. Sievai viņš saka, ka tik bieži nēsājot apavus, tos nāksies bieži mainīt - katrus desmit gadus. Tomēr strādā Antons krietni un šajā ziņā nemaz neatpaliek no kalpa Alfrēda. Lieki teikt, ka alkohols un nepiedienīgas runas Svensonu mājās ir aizliegtas. Tēvs mīl Emīlu, tomēr tieši viņš visbiežāk kļūst par dēla nedarbu upuri. Izdzirdot tēva kliedzienu: “Emīl!”, puika ko kājas nes jož uz skabūzi, kur grebdams koka vīriņus paliek, kamēr tēva dusmas norimstas.

Emīla tēvs Antons Svensons zviedru filmā tēlots kā tipisks Smolandes fermeris.

Emīla māte Alma dievina savu puisēnu un visiem saka: “Emīls ir mazs, mīļš puisītis un mēs viņu mīlam tādu, kāds viņš ir”. Māte ir mājsaimniece, kas zina ļoti daudz ēdienu recepšu. Viņa ir apkārtnes labākā saimniece, kam lieliski padodas Emīla mīļākais ēdiens - asinsdesa. Lai gan Emīla māte raksta ar lielām pareizrakstības kļūdām, tieši viņa ir tā, kas pieraksta visus Emīla nedarbus speciālā zilā burtnīcā. Šādu burtnīcu jau sakrājusies pilna atvilktne. Emīlam ir arī māsa Īda, kas, atšķirībā no Emīla, ir paklausīgs bērns, kam gan nereti gadās tikt iejauktai brāļa izdarībās. Vēlēdamies līdzināties brālim, viņa lūdz Emīlu iemācīt viņai darīt nedarbus, taču tas nav iespējams, jo “tie vienkārši notiek”.

Kreisajā pusē - Emīla māte Alma un māsa Īda zviedru filmā;
labajā pusē Emīls un Īda Bjorna Berga zīmējumā.

Kalps Alfrēds ir Emīla draugs. Viņš iemāca puikam peldēt, apieties ar zirgiem un citiem mājdzīvniekiem. Alfrēdam nav ģimenes un bērnu, tāpēc viņš pret Emīlu izturas kā paša dēlu vai mazo brāli. Vēl Kathultas sētā dzīvo kalpone Līna. Viņa ir iemīlējusies Alfrēdā un grib ar to precēties, taču Alfrēdam Līna nepatīk. Savukārt Līnai nepatīk Emīls un viņa nemitīgi kurn par puikas nedarbiem, apgalvojot: “Šitādu zēnu manas acis vēl nav skatījušas!” Netālu no Kathultas savā mājiņā dzīvo vecā Krēsas Maija. Viņa bieži apmeklē Svensonus un palīdz mājsaimniecībā vai bērnu pieskatīšanā. Stāstos par Emīlu sastopami arī citi personāži - nabagmājas komendante, Stolle Joke, Petrela kundze.

Svensonu ģimene, kalpi Alfrēds un Līna pie kopēja galda. Bjorna Berga zīmējums.

Par Lennebergas Emīlu pavisam iznākušas desmit grāmatas. Sešas no tām ir stāsti, četras - bilžu grāmatas. Pirmā grāmata “Lennebergas Emīls” (Emil i Lönneberga) iznāca 1963.gadā, kam 1966.gadā sekoja grāmata “Lennebergas Emīla jaunie nedarbi” (Nya hyss av Emil i Lönneberga), bet trešā daļa “Lennebergas Emīla dzīve rit tālāk” (Än lever Emil i Lönneberga) dienas gaismu ieraudzīja 1970.gadā. Visi trīs stāsti vienā izdevumā “Lielā Emīla grāmata” (Stora Emilboken) iznāca 1984.gadā.

Izdevniecības “Rabén & Sjögren” Emīla triloģijas grāmatu oriģinālnoformējums.

20.gadsimta 80.gados Lindgrēna nolēma turpināt stāstus par Emīla nerātnībām. 1984.gadā iznāca “Kad mazajai Īdai vajadzēja darīt nedarbus” (När lilla Ida skulle göra hyss), ciklu turpināja stāsts “Emīla 325.nedarbs” (Emils hyss nr 325) 1985.gadā, bet noslēdzošais stāsts “Nekādas skopošanās! - teica  Lennebergas Emīls” (Inget knussel, sa Emil i Lönneberga) tika uzrakstīts 1989.gadā. Visi trīs stāsti tika apkopoti un izdoti vienā grāmatā “Īda un Emīls no Lennebergas” (Ida och Emil i Lönneberga) 1989.gadā. Bez stāstu grāmatām izdotas arī četras bilžu grāmatas ar Emīla piedzīvojumiem.

Cikla par Lennebergas Emīlu otrās triloģijas grāmatas.

Stāsti par Emīlu tulkoti 44 valodās, lielākoties ar oriģinālajām zviedru mākslinieka Bjorna Berga ilustrācijām. Vācijā gan Emīls pazīstams ar vārdu Mihels no Lennebergas. Vārda maiņa tika veikta komerciālu apstākļu dēļ, lai neradītu bērnu grāmatu tirgū lieku neskaidrību, jo 60.gados, kad Vācijā tika izdotas grāmatas par Emīlu, vēl joprojām populārs bija cits Emīls - Emīls Tišbeins no pazīstamā Ērika Kestnera stāsta “Emīls un Berlīnes zēni”. Krievijā vispirms iznāca Emīla sērijas grāmatu brīvi literāri pārstāsti. Pirmo trīs grāmatu pārstāstu veica tulkotāja Liliana Lungina, nākamo trīs grāmatu pārstāstu - Marina Borodicka. Visu sešu grāmatu pilnu tulkojumu veikusi Ludmila Braude.

Grāmatas par Emīlu vācu, krievu un poļu valodās.

Pirmo tulkojumu latviešu valodā “Lennebergas Emīla nedarbi” veikusi Elija Kliene 1976.gadā. 1989.gadā šis darbs izdots atkārtoti ar nosaukumu “Lennebergas Emīla jaunie nedarbi”. 1989.gadā izdota arī pirmo grāmatu triloģija “Lennebergas Emīls” Elijas Klienes un Mudītes Treimanes tulkojumā. 1998.gadā pirmoreiz atsevišķās grāmatās un jaunā M.Treimanes tulkojumā tika izdotas pirmās trīs cikla grāmatas - “Lennebergas Emīls”, “Lennebergas Emīla jaunie nedarbi” un “Lennebergas Emīla dzīve rit tālāk”. Grāmatas izdotas atkārtoti 2008. un 2016.gadā. 2015.gadā izdotas pēdējās trīs cikla grāmatas vienā izdevumā “Emīls un Īda no Lennebergas” M.Treimanes tulkojumā.

Grāmatu par Emīlu izdevumi latviešu valodā.

Izrādās, Vara Braslas kinodarbs “Emīla nedarbi” ir vienīgā ārpus Zviedrijas uzņemtā filma par Emīlu. Četras citas radījis zviedru režisors Ulle Hellbūms. Pirmā 1971.gadā uz ekrāniem iznāca filma “Lennebergas Emīls” (Emil i Lönneberga), kam  1972.gadā sekoja “Lennebergas Emīla jaunie nedarbi” (Nya hyss av Emil i Lönneberga). Otrajā filmā masu skatos Vimmerbijas tirgū redzama arī pati Astrīda Lindgrēna. Tā ir vienīgā reize, kad viņa piedalījusies kādā filmā. Trešā filma par Emīlu “Emīls un Ruksītis” (Emil och griseknoen) tika uzņemta 1973.gadā. Visas filmas ir zviedru-vācu kopražojums. Scenāriju rakstīja Astrīda Lindgrēna, Emīla lomu spēlēja Jans Olsons. Vēlāk visas trīs filmas tika sadalītas 25 minūšu garās epizodēs, izveidojot 13 sēriju televīzijas versiju. 2013.gadā tika uzņemta arī animācijas filma “Emīls un Īda no Lennebergas” (Emil & Ida i Lönneberga).

Attēlos augšā - kadri no Vara Braslas filmas “Emīla nedarbi”;
attēlos apakšā - Astrīda Lindgrēna, režisors Ulle Helblūms un zviedru Emīls (kreisajā pusē),
Emīla loma atveidotājs zviedru filmu ciklā Jans Olsons (labajā pusē).

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru