Bērnu literatūras šedevri. Astrīda Lindgrēna: 1.daļa - Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps | Publicēts 11-12-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Kurš gan no tiem, kam šobrīd 40-50 un vairāk gadu, neko nebūtu dzirdējis par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta? Šis personāžs savulaik bija pazīstams katram padomju bērnam - gan no populārās grāmatu triloģijas, gan animācijas filmiņām, gan teātru izrādēm. Bijušajā Padomju Savienībā Karlsonam bija teju kulta statuss. Visi zināja, ka viņš dzīvo mazā mājiņā uz jumta kādā no Stokholmas namiem un viņa labākais draugs ir septiņgadīgais Svante Svantesons, saukts Brālītis (zviedru val. - Lillebror). Unikālākā Karlsona īpašība bija spēja lidot, ar pogu uz vēdera iedarbinot mazu motoriņu un propelleri uz muguras. Dažkārt Karlsons kopā ar Brālīti devās klejojumos pa Vasas pilsētas (Vasastan - rajons Stokholmā) jumtiem, lai meklētu arvien jaunus piedzīvojumus.

Karlsosns ir populārās zviedru bērnu rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas radīts tēls. Astrīda Anna Emīlija Ēriksone šīs pasaules gaismu ieraudzīja 1907.gada 14.novembrī zemnieku mājās netālu no Vimmerbijas pilsētas. Meitene uzauga folkloras apvītā vidē un daudzas pasakas, stāsti un joki, kurus Astrīda dzirdēja no tēva un tā draugiem, vēlāk tika iekļauti arī viņas daiļdarbos. Savukārt mīlestību uz grāmatām un lasītprieku Astrīdai iemācījās no savas bērnības draudzenes Edītes, kuras mājās bija daudz grāmatu. Edīte iepazīstināja Astrīdu ar aizraujošo pasaku pasauli, kurā varēja nokļūt izlasot šīs grāmatas. Jau sākumskolā skolotāji pamanīja Astrīdas spēju pašas izdomātos personāžus un notikumus tēlaini izklāstīt uz papīra, kā dēļ meitene tika iesaukta par “Vimmerbijas Selmu Lāgerlēvu”.

Astrīdas vecāki, brāļi un māsas. Astrīda - trešā no kreisās puses.

Divdesmitā gadsimta 20.gadu vidū niecīgās algas dēļ Astrīda pameta korektores un ziņu reportieres vietu laikrakstā “Vimmerby Tidning” un pārcēlās uz dzīvi Stokholmā. Viņa pabeidza stenogrāfistu kursus un sāka strādāt par sekretāri. 1928.gadā Astrīda iepazinās ar Nilsu Stūri Lindgrēnu un 1931.gadā abi apprecējās. Lai varētu sevi pilnībā veltīt ģimenes dzīvei, Astrīda aizgāja no darba un kļuva par mājsaimnieci. Kad bērni paaugās, viņa 1939.gadā sāka strādāt par sekretāri pie krimināldetektīva, bet 1940.gadā pieņēma darbu slepenpolicijas vēstuļu cenzūras nodaļā, kur bija elastīgs darba laiks un dienas lielāko daļu Astrīda varēja būt kopā ar bērniem. 1941.gadā Lindgrēni pārcēlās uz jaunu dzīvoklī Dalagatan ielā 46 ar skatu uz Vasas parku. Šajā necilajā miteklī Astrīda nodzīvoja līdz pat mūža galam. Tagad tur iekārtots viņas muzejs. Otrā Pasaules kara gados Lindgrēna piepelnījās ar ceļojumu aprakstu un Ziemassvētku stāstiņu sacerēšanu ģimenes žurnāliem.

Astrīda 20.gadsimta 30.gados; attēlā pa labi - kopā ar vīru Stūri Lindgrēnu.

1944.gadā Lindgrēna piedalījās mazpazīstamas izdevniecības “Rabén & Sjögren” konkursā par labāko grāmatu meitenēm un ieguva otro vietu. Viņa parakstīja autorlīgumu ar izdevniecību un vienlaikus sāka strādāt par bērnu literatūras nodaļas redaktori. Šajā amatā Lindgrēna palika līdz 1970.gadam, kad oficiāli devās pensijā. 1945.gadā viņa atkal piedalījās konkursā par grāmatu bērniem un šoreiz ieguva pirmo vietu. Jau tajā pašā gadā klajā nāca grāmata “Pepija Garzeķe” (Pippi Långstrump), kas bija veltīta rakstnieces meitai Karīnai. Arī visas citas rakstnieces grāmatas tika izdotas izdevniecībā “Rabén & Sjögren”. Neraugoties uz aizņemtību redaktores darbā un ģimenē, Astrīdai bija čakla rakstītāja - kopumā viņas spalvai pieder vairāk nekā 80 literāri sacerējumi.

Astrīda Lindgrēna - bērnu grāmatu redaktore izdevniecībā “Rabén & Sjögren”.

Īpaši ražīgi rakstniecei bija 20.gadsimta 40. un 50.gadi, kad sešu gadu laikā iznāca viņas triloģija par Pepiju Garzeķi, divi stāsti par Bilerbijas bērniem, trīs grāmatiņas meitenēm, viens no detektīviem par Kalli Blūmkvistu, divi pasaku krājumi, dziesmu krājums, četras lugas un divas bilžu grāmatas. Lindgrēna bija daudzpusīga rakstniece, gatava eksperimentēt ar visdažādāko žanru literatūru. Pepijai Garzeķei sekoja citi pazīstamie Lindgrēnas darbi - triloģija par detektīvu Blūmkvistu, “Rūķītis Nils Karlsons”, “Mio, mans Mio”, “Rasmuss - klaidonis”, triloģija par Brālīti un Karlsonu, “Brāļi Lauvassirdis”, “Sālsvārnas salas vasarnieki”, “Lennebergas Emīla nedarbi”, “Ronja - laupītāja meita” un citi. Daudzās no rakstnieces grāmatām attēlotas viņas ģimenes un bērnības dienu atmiņas.

Rakstniece starp savām grāmatām.

1969.gadā Stokholmas Karaliskais teātris pirmoreiz iestudēja kādu no Lindgrēnas darbiem - izrādi “Karlsons, kas dzīvo uz jumta”. Kopš tā laika izrādes pēc Lingrēnas darbu motīviem spēlētas uz gandrīz visu Zviedrijas teātru skatuvēm. Rakstnieces darbi iestudēti arī Skandināvijas, daudzu Eiropas valstu un ASV teātros. Pasaulē Lindgrēnu galvenokārt pazīst tieši pēc teātru iestudējumiem, kamēr dzimtenē Zviedrijā rakstnieces popularitāti veicinājušas filmas un televīzijas seriāli. Pirmā 1947.gadā tika uzņemta filma par detektīvu Kalli Blumkvistu. Pēc dažiem gadiem uz ekrāniem iznāca pirmā no četrām filmām par Pepiju Garzeķi. No 50. līdz 80.gadiem zviedru režisors Ulle Helbūms pēc Lindgrēnas grāmatu motīviem uzņēma 17 filmas, kas nu kļuvušas par zviedru bērnu kino klasiku.

Kinorežisors Ulle Helbūms un viņa filmas pēc Lindgrēnas grāmatu motīviem.

Par tiesībām iestudēt un ekranizēt viņas grāmatas, tāpat par audio un videoprodukciju ar dziesmām un grāmatu lasījumiem, Astrīda Lindgrēna nopelnīja miljoniem kronu. Neskatoties uz miljonāres statusu, viņa dzīvoja salīdzinoši pieticīgi un vienmēr palika atvērta cilvēkiem. Lindgrēna baudīja milzu cieņu zviedru sabiedrībā. Par jebkuram zviedram pazīstamu personu viņa kļuva, pateicoties daudzām radio un televīzijas pārraidēm ar rakstnieces piedalīšanos. Tūkstošiem zviedru bērnu ir izauguši, klausoties radio Lindgrēnas grāmatu lasījumus autores izpildījumā. Savukārt pieaugušie viņu iepazina no dažādām viktorīnām un sarunu šoviem, ko Lindgrēna vadīja radio un televīzijā.

Baudīdama visas zviedru sabiedrības nedalītu cieņu,
Lindgrēna tomēr vienmēr palika viņa pati un nekaunējās arī pasmieties par sevi.

Lindgrēnu pazina arī kā aktīvu sabiedrisko darbinieci. Viņa bija Zviedrijas Sociāldemokrātiskās partijas biedre, lai arī reizēm asi kritizēja sociāldemokrātu vadības politiku, publicējot vairākas pasakas pieaugušajiem ar satīrisku politisku zemtekstu. Rakstniece bija liela dabas un dzīvnieku aizstāve. 1985.gadā viņa sāka kampaņu, lai panāktu nežēlīgas izturēšanās pret lauksaimniecības dzīvniekiem izbeigšanu. 1988.gadā tika pieņemts likums par dzīvnieku aizsardzību, kas ieguva nosaukumu “Lex Lindgren” (Lindgrēnas likums). Lindgrēna bija pārliecināta pacifiste un iestājās arī pret jebkādiem miesas sodiem bērnu audzināšanā. “Bērni, kurus sit un pakļauj nežēlībai”, teica Lindgrēna, “izaugot sitīs un nežēlīgi izturēsies pret saviem bērniem. Šim apburtajam lokam jātiek pārrautam.”

Astrīda Lindgrēna iestājās pret jebkāda veida vardarbību
un bija par miermīlīgu visas dzīvās radības līdzāspastāvēšanu.

Par savu literāro un sabiedrisko darbību Astrīda Lindgrēna saņēmusi daudzus apbalvojumus un prēmijas. 1958.gadā viņai pasniedza Hansa Kristiana Andersena medaļu, kuru mēdz dēvēt arī par Nobela prēmiju bērnu literatūrā. Rakstniece saņēmusi arī citas literatūras prēmijas, tostarp Dānijas akadēmijas Karenas Bliksenas medaļu, Krievijas Ļeva Tolstoja medaļu, Čīles Gabrielas Mistrāles prēmiju, Lielbritānijas Luisa Kerola balvu, Zviedrijas Selmas Lāgerlēvas prēmiju. 1971.gadā Lindgrēnu apbalvoja ar Zviedrijas akadēmijas lielo zelta medaļu Litteris et Artibus. 1978.gadā par grāmatu “Brāļi Lauvassirdis” un “cīņu par cienīgu dzīvi visām dzīvām radībām” Lindgrēna saņēma Vācijas Grāmatu tirgotāju Miera balvu. Par darbu dzīvnieku aizsardzībā ASV organizācija “Animal Welfare Institute” 1989.gadā pasniedza Lindgrēnai Alberta Šveicera medaļu. 1993.gadā Lindgrēna kļuva par UNESCO Grāmatu balvas laureāti. Rakstniece saņēmusi arī vairākus valsts apbalvojumus.

Kreisajā pusē - A.Lindgrēna Zviedrijas Akadēmijas medaļas pasniegšanas ceremonijā;
labajā pusē augšā - Zviedrijas Akadēmijas lielā zelta medaļa “Litteris et Artibus”,
apakšā - Lindgrēna saņem Lesteras Universitātes goda doktores titulu.

Astrīdas Lindgrēnas darbi piedzīvojuši ap 3000 dažādu izdevumu visā pasaulē un tikuši pārdoti ap 160 miljonu lielā tirāžā. Lindgrēnas grāmatas tulkotas vairāk nekā 100 valodās. Viņa atrodas 25.vietā visu laiku visvairāk tulkoto autoru sarakstā. Rakstniecei piešķirti Linčēpingas, Lesteras un Varšavas universitāšu goda doktores tituli. 1967.gadā tika dibināta Astrīdas Lindgrēnas balva literatūrā (40 000 Zviedrijas kronu), ko ik gadu Lindgrēnas dzimšanas dienā pasniedz gada labākajam zviedru valodā rakstošajam bērnu rakstniekam. Pēc rakstnieces nāves Zviedrijas valdība nodibināja Astrīdas Lindgrēnas piemiņas balvu, kas ir otra lielākā literatūras balva pasaulē aiz Nobela prēmijas - pieci miljoni zviedru kronu. To piešķir bērnu un jaunatnes grāmatu autoriem, ilustratoriem un atbalstītājiem.

Astrīdas Lindgrēnas darbi izdoti daudzu pasaules tautu valodās.

Mūžības takās rakstniece devās 2002.gada 28.janvārī 94 gadu vecumā. Atvadīties no viņas atnāca gan Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs ar karalieni Silviju, gan Zviedrijas premjerministrs un kultūras ministrs, parlamenta spīkers, Stokholmas apgabala gubernators, galvaspilsētas mērs un daudzi citi dažādu rangu politiskie un sabiedriskie darbinieki. Un, protams - todien no dižās rakstnieces atvadījās tūkstošiem viņas talanta cienītāju un draugu gan klātienē Zviedrijā, gan domās visā pasaulē.

Kreisajā pusē augšā - Lindgrēnas kapakmens, apakšā nams Dalagatan 46 Stokholmā,
kur rakstniece dzīvoja lielāko daļu mūža. Labajā pusē - piemineklis rakstniecei Stokholmā.


Pasaulē labākais Karlsons

Par pasaulē labāko Karlsonu lasītāji pirmoreiz uzzināja 1955.gadā Lindgrēnas darbā “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (Lillebror och Karlsson på taket). 1962.gadā sekoja “Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lido atkal” (Karlsson på taket flyger igen), bet 1968.gadā - “Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lodā atkal” (Karlsson på taket smyger igen). 1972.gadā tika izdots visu trīs grāmatu apkopojums “Viss par Karlsonu uz jumta” (Allt om Karlsson på taket). Karlsons ir mazs, resns, visai pašpārliecināts cilvēciņš, kaut pats viņš sevi uzskata par “skaistu, visai gudru un mēreni tuklu vīrieti pašos spēka gados”. Karlsona vārds nekur netiek minēts. Vaicāts pēc to, viņš kautrīgi noteic: “Esmu vienkārši Karlsons.”

Izdevniecības “Rabén & Sjögren” Karlsona triloģijas grāmatu pirmizdevumu vāki.

Īsi par triloģijas saturu. Pirmajā grāmatā septiņus gadus vecais Svante Svantesons, saukts par Brālīti, iepazīstas un sadraudzējas ar dīvainu mazu vīreli, kam uz muguras propellers un kurš sakās dzīvojam uz jumta. Kopā viņi lidinās pa Stokholmas Vasas rajona jumtiem, ielūkojas atvērtajos namu logos, kā arī pamatīgi nobiedē divus mazliet neveiklus zagļus Filli un Rulli. Brālīša ģimene gan uzskata, ka viņš Karlsonu tikai izdomājis, jo tētis un mamma ir aizņemti un viņš jūtas vientuļš. Tikai pašās grāmatas beigās Brālīša ģimene iepazīstas ar Karlsonu, tomēr vecāki uzstāj, ka Karlsona eksistence jāpatur noslēpumā, citādi ģimenei un arī pašam Karlsonam nebūs miera no žurnālistu uzmācības.

Otrajā grāmatā Brālīša dzīvē ienāk Bokas jaunkundze (Fröken Hildur Bock), kas pieņemta par Brālīša audzinātāju uz laiku, kamēr viņa māmiņa atgūs veselību sanatorijā. Drīz vien Bokas jaunkundze, ko Brālītis iesaucis par “mājāzi” (bock - zviedru valodā “āzis”), kļūst par Karlsona “iranizēšanas, figurēšanas un jandalēšanas” galveno objektu. Tas tāpēc, ka Boka kategoriski atsakās atzīt Karlsona unikalitāti, bet uzskata viņu par izlaistu un bezkaunīgu Brālīša skolasbiedru. Viņu nespēj pārliecināt pat Karlsona propellers - Bokas jaunkundze to uzskata par kārtējo dīvaino un dārgo bērnu rotaļlietu. Tā jandalējot, spokojoties un visādi citādi jautri jārējoties aizrit viena grāmatas lappuse pēc otras.

Trešajā grāmatā sabiedrība beidzot uzzina par Karlsona eksistenci. Avīzes izsludina atlīdzību ikvienam, kurš viņu notvers. Sākas vajāšana - pat zagļi Fille un Rulle no pirmās grāmatas vēlas notvert Karlsonu un saņemt atlīdzību - 10 000 kronas. Brālītis ir nobažījies par Karlsona likteni, taču “vīrietis pašos spēka gados” paliek pats bezrūpības iemiesojums. Galu galā Karlsons pats dodas uz laikraksta redakciju, lai iepazīstinātu pasauli ar sevi un saņemtu solīto atlīdzību. Paralēli šai sižeta līnijai risinās daudzi notikumi Svantesonu dzīvoklī, kur uz laiku apmeties tēvocis Jūlijs (Farbror Julius Jansson) - sens Svantesonu paziņa. Karlsons liek viņam iepazīt un noticēt aizraujošajai spoku un pasaku tēlu pasaulei, kas tēvoci Jūliju satuvina ar Bokas jaunkundzi tā, ka viņi nolemj apprecēties.

Karlsona tēla pamatā ir divi citi Lindgrēnas varoņi - rūķītis Nils Karlsons un Liljonkvasta kungs (tulkojumā - Birste) no stāsta “Mijkrēšļa zemē” ( I Skymningslandet). Tiesa, rūķītis Karlsons maz līdzinās draiskulim Karlsonam ar propelleru uz muguras. Rūķītis Karlsons ir mazs, labsirdīgs radījums, kas nerīko nekādas jandalēšanas un arī lidot neprot. Viņš tikai laiku pa laikam apciemo mazu vientuļu zēnu, kam nomirusi māsiņa. Otras pasakas varoņa Liljonkvasta kunga (Birstes) tēla ideju rakstniecei pateica priekšā viņas meita Karīna. Birstes kungs ir mazs, smieklīgs vīriņš, kas prot lidot. Reiz viņš ielido pa logu pie maza slima puisēna, kurš saistīts pie gultas. Gribēdams iepriecināt mazo slimnieku, Liljonkvasta-Birstes kungs aiznes puisēnu pasaku valstībā, kurs viss kļūst iespējams. Lidošanas ziņā Birstes kungs ir ārkārtīgi līdzīgs Karlsonam, tikai viņam nav propellera.

Rūķītis Nils Karlsons (kreisajā pusē) un lidojošais Birstes kungs ar cilindru (labajā pusē)
- literārie tēli, no kuriem vēlāk radās Karlsons, kas dzīvo uz jumta.

Gadiem ejot Lindgrēna atgriezās pie šiem personāžiem, vēloties tos attīstīt jaunā tēlā - varonī, kurš atlidotu pie bērniem un dāvātu tiem prieku. Par savu pirmo “tikšanos” ar Karlsonu pati rakstniece stāstīja tā: “Es viņu ieraudzīju, pareizāk sakot, vispirms kaut ko izdzirdēju naktī, kad mani mocīja bezmiegs. Mocīja tas mani iespējams tāpēc, ka aiz loga kaut kas ilgi dūca. Pēc tam viņš ielidoja istabā un jautāja, kur satikt Brālīti. “Kas tu esi?” - es jautāju. - “Kāpēc esi pie manis atlidojis?” “Es esmu pasaulē labākais Karlsons, kas dzīvo uz jumta,” viņš atbildēja, “un atlidoju es tāpēc, ka tu uzrakstīji grāmatu par Pepiju Garzeķi.” Tad es iedevu viņam Brālīša adresi. Es nenosaukšu šo adresi, jo tas ir noslēpums. Bet viss notika tieši tā un es esmu gatava to apzvērēt - pie grāmatas par Pepiju.”

Tā bija kļūda, ka Lindgrēna atteicās nosaukt Brālīša un Karlsona adresi. Drīz vien kādā no zviedru avīzēm parādījās sludinājums: “10 000 kronu tam, kas atradīs jumtu, uz kura dzīvo Karlsons!” Redzot, ka žurnālistiem patiešām “jumts aizbraucis” un baidoties, ka bērni sāks lodāt pa Stokholmas jumtiem, rakstniece publicēja Brālīša un Karlsona adresi: “Karlsons dzīvo pavisam netālu no manas mājas - parka, kas atrodas zem mana loga, otrā malā. Tā ir Vulcanusgatan iela 12. Tur sākās mana ģimenes dzīve. Un, kad es sāku rakstīt par viņu, es domāju tikai par tās mājas jumtu, kur mēs ar vīru dzīvojām kā jaunlaulātie. Virs mums, stāvu augstāk, atradās balkons - tieši tur es pirmoreiz viņu ieraudzīju. Viņš arī vēl tagad ielido pie manis katrā laikā, kad vien viņam ienāk prātā, un mēs pļāpājam par visu ko.”

Nams Vulcanusgatan 12 Stokholmā, kur pēc Astrīdas Lindgrēnas vārdiem dzīvojusi Svantesonu ģimene un uz jumta pie skursteņa atradies Karlsona namiņš. Arī Lindgrēnu ģimene no 1931. līdz 1941.gadam dzīvoja šajā namā un Karlsons, lidodams pie Brālīša, iegriezās arī pie rakstnieces.

Par Karlsona vecākiem zināms maz. Pēc paša teiktā, Karlsona māte bijusi mūmija, bet tēvs - Jons Blunds (zviedru pasaku tēls - mazs vīriņš, kas lido apkārt un iemidzina bērnus). Augumā Karlsons ir mazāks par Brālīti, “mēreni tukls”, ģērbies kombinezonā, ar izpūrušu matu ērkuli. Dzīvo Karlsons mazā namiņā aiz skursteņa uz Brālīša mājas jumta. Uz muguras “pasaulē labākajam lidotājam” ir motoriņš ar propelleru. Interesants ir fakts, ka par “lidojošo mucu”, kā Karlsonu nosauca žurnālisti, interesēdamies par nezināmo lidojošo objektu virs Stokholmas, dēvēja arī Zviedrijas gaisa spēku reaktīvo iznīcinātāju “SAAB 29″ (Flygande tunnan - “Lidojošā muca”). Karlsona mīļākie izteicieni ir “Mieru, tikai mieru” un “Sīka vienība”. Tos viņš lieto, kad ir kaut kaut ko salauzis vai saplēsis. Par bez atļaujas paņemtām vai sabojātām lietām Karlsons mēdz norēķināties ar 5 ēru monētām. Vēl Karlsonam patīk labi paēst - viņa mīļākie gardumi ir gaļas kotletītes un torte ar putukrējumu.

Lidojošā muca vai kas cits - tā par Karlsonu rakstīja Stokholmas prese.
Kreisajā pusē Karlsons - muca krievu mākslinieka Sergeja Korsuna skatījumā,
labajā pusē - zviedru iznīcinātājs “SAAB 29″ jeb “Lidojošā muca”.

Pretēji bijušās PSRS iedzīvotājiem, zviedri Karlsonu ne visai mīl. Ne jau Lindgrēnas grāmatu, bet Karlsona personu. Zviedrijā viņu uzskata par absolūti nepedagoģisku tēlu, no kura bērni neko labu iemācīties nevar. Karlsons ir skopulīgs, lielīgs, uzpūtīgs, egocentrisks nekauņa, melis, blēņdaris un kūdītājs. Karlsons ir nepārspējams demagogs, turklāt vēl šantāžists, kas izspiež dāvanas no Brālīša. Un Karlsons pīpē! Karlsonā nav nekā nekā atdarināšanas cienīga, lai gan viņš nebeidz lielīties, ka ir labākais itin visā. Viens gan ir tiesa - Karlsons patiešām ir pasaulē labākais “iranizētājs, figurētājs un jandalētājs”. Un to visu viņš dara tikai un vienīgi izklaides dēļ. Ne velti viņa iemīļotais teiciens ir: “Es tā nespēlējos…” Visa Karlsona dzīve ir viena vienīga “trallā, bose, bise, base, bums, fallerā”.

Karlsons blēņojas - padomju mākslinieku versija.

Tomēr, neskatoties ne uz ko, šis egoistiskais, kašķīgais vīrelis ir bērnu ārkārtīgi mīlēts varonis. Nenoliedzami, Karlsonā ir krietna deva personības šarma, kas liek lasītājam uz viņa nedarbiem skatīties caur pirkstiem. Daudzi uzskata, ka visi Karlsona trūkumi ir tikai kopā saliktas un pārspīlētas rakstura nepilnības, kādas piemīt jebkuram bērnam. Patiesi, kurš gan bērnībā nav vēlējies svinēt dzimšanas dienu kas iegribas vai mazliet paslimot, lai nevajadzētu iet uz skolu? Karlsons - tas ir pāraudzis Pīters Pens, kura tēlā bērna zemapziņai dota pilnīga, ne ar ko neierobežota brīvība. Ne velti Brālītis ar lielu prieku piedalās visās Karlsona blēņās, lai gan nedaudz cenšas piebremzēt drauga pārlieku lielo eksplozivitāti. Rakstot grāmatu, Lindgrēna labi saprata, ka nepieciešams mazajam lasītājam parādīt, ka ne visas Karlsona blēņas ir tik nevainīgas, kā pirmajā mirklī šķiet.

Karlsons ir absolūtās brīvības iemiesojums - viņš var lidot, viņam ir savs, no citu acīm paslēpts miteklis, viņš nav atkarīgs no citu aizgādnības. Karlsona bezrūpība un optimisms ir īpašības, par kurām sapņo ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Šis autsaiders ar tādu vieglumu lido pa dzīvi, ne no viena nebaidās, nekad nekrīt izmisumā un vienmēr atrod izeju no situācijas. Karlsons nepiemin ļaunu un arī pats nekad nekļūst ļauns. Būdams brīvs, viņš vienmēr gatavs cīnīties par citu tiesībām uz brīvību. Viņš gan to nedara apzināti, bet intuitīvi. Ja kādam ir tāds draugs kā Karlsons, tam nav jābīstas, ka viņu vienu ieslēgs istabā, jo tūdaļ būs klāt “pasaulē labākais mājāžu dīdītājs” un viņu atbrīvos.

Taču pats būtiskākais - ar Karlsonu nekad nav garlaicīgi. Brālītim, tāpat kā visiem zviedru bērniem, ir pašam sava istaba, tomēr arī tajā var justies vientuļi. Māmiņa un tētis ir mūždien aizņemti savos darbos, kāpēc Brālītis nereti jūtas lieks un nevajadzīgs. Tieši šādos brīžos aiz loga dzirdama motora dūkšana un ar saucienu “Heisā - hopsā!” pa logu ielido Karlsons, apgriežot visu kājām gaisā. Kā norādījuši daudzi pedagogi - kad bērns paliek viens, materializējas Karlsons. Karlsons ir Brālīša fantāzijā radīts tēls - savdabīgs alter ego, kuru puisēns spiests izdomāt, lai kliedētu vientulību un aizmirstu par visām nepatikšanām. Psiholoģijā pastāv jēdziens “Karlsona sindroms”, ar ko tiek apzīmēta bērnu vajadzība pēc pašizdomāta drauga. Spriežot pēc grāmatas, arī Karlsonam šai dzīvē neklājas viegli. Arī viņš ir vientuļš, jo pieaugušo pasaulē tam nav ko darīt. Karlsons ir liels bērns, kuram pieaugušo pasaule ir garlaicīga. Tieši tāpēc viņš laiku pa laikam atlido pie Brālīša.

Visas trīs grāmatas par Karlsonu ilustrējusi igauņu izcelsmes zviedru māksliniece Ilona Vīklande. Tieši viņas oriģinālilustrācijas parasti izmanto grāmatu par Karlsonu izdevumos citās valodās. Tiesa, bijušajā Padomju Savienībā cilvēku apziņā iekodēts pavisam cits Karlsona tēls, ko radījis mākslinieks Anatolijs Savčenko. Tomēr viedoklim, ka tieši padomju multiplikatoru radītais ir kanoniskais Karlsona tēls, nav pamata. Visi Karlsona tēla interpretētāji pasaulē, tostarp Savčenko, par pamatu ņēmuši Vīklandes radīto Karlsonu. Un tas ir labi, jo nu visā pasaulē Karlsonu pazīst pēc viena tēla. Vinnijam Pūkam tik ļoti nav paveicies - mākslinieka Ernesta Šeparda zīmētais Pūks un Volta Disneja animētais lācis ir vizuāli pilnīgi atšķirīgi personāži (Vinnija Pūka stāstu lasiet ŠEIT).

Ilona Vīklande bija daudzu Lindgrēnas grāmatu ilustratore. Arī Karlsona vizuālais tēls ir viņas radīts.

Stāsts par Karlsonu uzvests vairākkārt, galvenokārt Zviedrijā un bijušajā Padomju Savienībā. 1974.gadā zviedru režisors Ulle Helboms uzņēma spēlfilmu “Pasaulē labākais Karlsons” (Världens bästa Karlsson). Vēlāk kopā ar vācu kinematogrāfistiem tika radīta filmas televīzijas versija četrās sērijās “Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (Karlsson på taket), kurā bija skatāmas arī epizodes, kas netika iekļautas filmas lielā ekrāna versijā. 2002.gadā režisors Mihaels Ekblads radīja vācu-zviedru animācijas seriālu “Karlsons, kas dzīvo uz jumta”. Tajā pašā gadā tika uzņemta norvēģu-zviedru pilnmetrāžas animācijas filma “Karlsons, kas dzīvo uz jumta” norvēģu režisora Vibekes Idsjes vadībā.

Kinorežisora Ulles Helboma versija par Karlsonu.

Ārkārtīgi populārs Karlsons bija Padomju Savienībā. Viss sākās ar to, ka jauna filoloģe Liliana Lungina, vēlēdamās kļūt par profesionālu tulkotāju, pieteicās darbā izdevniecībā “Bērnu literatūra” (Детская литература). Lai gan viņa bija franču valodas speciāliste, izdevniecības redaktors viņai piedāvāja sameklēt un pārtulkot kādu labu zviedru bērnu grāmatiņu, ko izdevniecībai pēc plāna vajadzēja izdot. Tā kā Lungina augstskolā bija mācījusies arī skandināvu valodas, viņa piekrita. 1957.gadā krievu valodā klajā nāca pirmā grāmata par Karlsonu, kas acumirklī kļuva megapopulāra. Pirmā izdevuma tirāža sasniedza 115 000 eksemplāru. Vēlāk sekoja arī pārējās grāmatas daļas - kopumā 60 dažādi izdevumi krievu valodā vien un vismaz tikpat citu PSRS tautu valodās.

Grāmatu par Karlsonu izdevumi dažādu PSRS tautu valodās.

1975.gadā Lilianai Lunginai piešķīra prēmiju “Par labāko pasaku”. Līdz tam bija pārdoti jau vairāk nekā 10 miljoni grāmatas eksemplāru. Kāpēc prēmiju piešķīra Lunginai nevis Lindgrēnai? Tāpēc, ka Padomju Savienība tikai 1973.gadā pievienojās konvencijai par autortiesībām. Līdz tam visi literārie darbi to autoriem tika vienkārši nozagti, nesamaksājot par tiem autoratlīdzību, jo pēc komunistu loģikas māksla taču piederēja tautai. Lai gan Lindgrēnu priecēja Karlsona milzīgā popularitāte Padomju Savienībā, viņa ne reizi vien atgādināja padomju pusei, ka naudu tomēr vajadzētu samaksāt. Triloģiju ar Brālīti un Karlsonu krievu valodā tulkojuši arī Ludmila Braude un Eduards Uspenskis, tomēr šie tulkojumi nav kļuvuši tik populāri kā Lunginas veikums, kas tiek uzskatīts par klasiku.

Astrīda Lindgrēna un viņas darbu ražīgākā tulkotāja krievu valodā Liliana Lungina.
Labajā pusē - Grāmatas par Karlsonu krievu pirmizdevuma titullapa.

Uz PSRS teātru skatuvēm Karlsons parādījās 1968.gadā. Reiz režisore Margarita Mikaeljana vaicāja savam dēlam, kuru no lasītajām pasakām viņš gribētu redzēt uz skatuves. Puika piedāvāja Vinniju Pūku vai Karlsonu. Režisore palika pie Lindgrēnas varoņa. Tā uz Maskavas Satīras teātra skatuves parādījās liels un labi barots Karlsons Spartaka Mišuļina izpildījumā. Lindgrēnai viņš patika. Izrāde 1971.gadā tika iemūžināta televīzijas filmā “Brālītis un Karlsons, kurš dzīvo uz jumta” (Малыш и Карлсон, который живёт на крыше). Populārs bija arī Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) Ļensoveta teātra iestudējums ar Anatoliju Ravikoviču un Alisi Freindlihu galvenajās lomās. No 1968. līdz 1991.gadam lugu par Karlsonu pēc Magaritas Mikaeljanas scenārija iestudēja daudzi PSRS teātri. Tika izveidots arī lugas radioiestudējums, ko vēlāk firma “Melodija” izdeva trīs skaņuplatēs.

Kreisajā pusē - Karlsons Maskavas Satīras teātra iestudējumā, augšā - Spartaks Mišuļins
Karlsona lomā, apakšā - režisore un scenāriste Margarita Mikaeljana.
Labajā pusē - izrādes video un audio ieraksti.

Tomēr vispopulārākās bija divas kinostudijas “Sojuzmuļtfiļm” animācijas filmiņas par Karlsonu. 1968.gadā iznāca “Brālītis un Karlsons” (Малыш и Карлсон), kam 1970.gadā sekoja “Karlsons atgriezies” (Карлсон вернулся). Trešā sērija palika neuzņemta, jo režisors Boriss Stepancevs deva priekšroku citiem projektiem. Filmas galvenais mākslinieks bija Anatolijs Savčenko. Salīdzinot ar oriģinālu, padomju filmiņās daudzas grāmatas sižeta līnijas nebija atspoguļotas, toties šis tas bija pielikts klāt. Lindgrēnai Brālītis ir pašapzinīgs, ģimenes un draugu mīlēts zēns, kamēr padomju versijā izcelta viņa vientulība un skumjas. Tāpat padomju filmiņās Brālīša ģimenei nav gandrīz nekāda loma, kas tā nebūt nav Lindgrēnas grāmatās. Arī Karlsona tēls ir jūtami mīkstināts, filmās viņš reizēm ir pats labsirdības iemiesojums. Lindgrēnas darbos nekur nav minēts, ka Karlsona mīļākais ēdiens būtu bijis ievārījums, kā tas ir filmiņās. Grāmatā tās ir kotletītes un putukrējuma torte.

Anatolijs Savčenko un viņa radītie Brālītis un Karlsons.

Lai nu kā, šīs īsās filmiņas, kas šodienas paaudzei var šķist pārāk naivas, atstāja dziļu iespaidu uz vairākām padomju bērnu paaudzēm. Tolaik jau nebija nekādu monstru, kabatas dēmonu (pokemonu), burvju, raganu un citu nešķīsteņu. Padomju animācijas filmas pamatā bija labestīgas, bez īpašas vardarbības un dažādiem mošķiem, kā tas ir šodien. Pēc abu “Sojuzmuļtfiļm” filmiņu motīviem 20.gadsimta 70.gados tika izdotas arī vairākas lielformāta bilžu grāmatas, savukārt krievu tēlnieks Ļevs Razumovskis izveidoja Karlsona lellīti, kas kā mīkstā rotaļlieta vai suvenīrs tika tirgota līdz pat PSRS sabrukumam. Tādas lellītes tolaik nebija pat zviedru bērniem.

Attēlos kreisajā pusē - kadri no “Sojuzmuļtfiļm” animācijas filmiņām par Karlsonu;
attēlos labajā pusē - Karlsona suvenīrlellītes (augšā), pastmarka ar Brālīti un Karlsonu (apakšā).

Astrīdai Lindgrēnai viesojoties Maskavā 1981.gadā, viņai bija iespēja satikties ar savu darbu tulkotājiem un lasītājiem un pārliecināties par Karlsona un citu savu literāro tēlu milzīgo popularitāti “sestajā daļā zemeslodes”. Lindgrēna kļuva par vienu no nedaudzajiem zviedriem, kuru vidusmēra padomju cilvēks zināja. Padomju cilvēku ikdienas sarunvalodā stabili iesakņojās daudzas spārnotas frāzes gan no grāmatas, gan animācijas filmiņām. Protams, tik kolorīts personāžs kā Karlsons nevarēja nepiesaistīt humora cienītāju uzmanību. Par vīreli “pašos spēka gados” tika sacerēts daudz anekdošu un joku. Kā anekdote ir arī notikums ar Zviedrijas premjerministru Ingvaru Karlsonu. Kad viņš ieradās vizītē Maskavā, viņam bieži jautāja, vai viņš esot “tas nepareizais Karlsons”.

Jociņi par Karlsona tēmu joprojām ir populāri Krievijā un citās bijušās PSRS republikās.

Uz Latviju Karlsons pirmo reizi atlidoja 1964.gadā, kad iznāca grāmatas “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” tulkojums latviešu valodā. 1966.gadā sekoja otrā daļa, bet 1971.gadā - trešā grāmata par Karlsonu. Tulkotāja - Elija Kliene, izmantotas tika oriģinālās Ilonas Vīklandes ilustrācijas. Visas grāmatas atkārtoti izdotas 1998.gadā. 1978.gadā triloģija iznāca vienotā grāmatā ar nosaukumu “Trīs stāsti par Brālīti un Karlsonu”. 1968.gadā Karlsons parādījās uz Rīgas Jaunatnes teātra skatuves un jārējās tur vairāk nekā 500 izrādēs. Par lugas pamatu režisors Nikolajs Šeiko bija izvēlējies igauņu aktiera un režisora Mika Mikivera un komponista Ārnes Oita mūziklu, bet teksta latvisko versiju veidoja Laimonis Kamara. Starp citu, tā laika Latvijas bērniem piederēja visbrīnišķīgākais Karlsons pasaulē - Vera Singajevska! To atzina arī Astrīda Lindgrēna. Brālīti spēlēja Tamāra Soboļeva.

Vera Singajevska - pasaulē brīnišķīgākais Karlsons.

Taču visas izrādes reiz beidz pastāvēt uz skatuves un paliek tikai atmiņās. Lai tā nenotiktu, Latvijas Radio Radioteātris 1969.gadā ierakstīja izrādi magnetofona lentē. Lomas ierunāja tā laika spožākie Jaunatnes teātra aktieri. Šodien šis ieraksts pieejams arī CD versijā. Bet kopš 2008.gada Latvijas jaunāko paaudzi ar Karlsonu iepazīstina Latvijas Leļļu teātris. Izrādes režisors Kārlis Auškāps domā, ka Karlsons ir katra cilvēka iekšējais “es”, kam prieks dzīvot un satikt citus cilvēkus, skatoties uz pasauli priecīgām, labvēlīgām un gaišām acīm. 2011.gadā režisore Krista Burāne “Karlsonu, kas dzīvo uz jumta” iestudēja Latvijas Nacionālajā teātrī. Bet 2013.gada 5.oktobrī Latvijas Nacionālajā Operā notika Jura Karlsona baleta “Karlsons lido” pirmizrāde. Izrādes horeogrāfs - Aivars Leimanis. Savukārt Latvijas Operetes fonds 2017.gadā atjaunojis Ārnes Oita mūziklu par Karlsonu.

Attēlos augšā - Leļļu teātra Karlsons, apkopotais triloģijas latviešu izdevums un lugas audioieraksts;
attēlos apakšā - Karlsona iestudējums Nacionālajā teātri (kreisajā pusē),
komponists Juris Karlsons niekojas ar kanēļmaizītēm kopā ar savu baleta Karlsonu (labajā pusē).

Latvijas bērniem Karlsons savulaik iemācīja gan draisko “čau, čau”, gan “sīka vienība”, gan “mieru, tikai mieru!” un “tā es nespēlējos”, gan arī leģendāro: “Kas ir viena torte un astoņas sveces? Labāk astoņas tortes un viena svece!” Lindgrēnas radītais nerātnelis Karlsons vienmēr bija, ir un būs gaidīts viesis gan bērnu, gan pieaugušo vidū. Tāpēc, ja arī tu vēlies satikt “mēreni tuklo vīreli pašos spēka gados”, atceries viņa kodu - ja piezvanīsi vienreiz, tas nozīmē - “Nāc tūlīt!” Ja zvanīsi divreiz, tas nozīmē - “Nekādā ziņā nenāc šurp!” Bet, ja zvanīsi trīs reizes, tas nozīmēs - “Atceries, ka pasaulē ir tik skaists un varen gudrs, un diezgan tukls, un drosmīgs, un visādā ziņā labs draugs - tieši tāds kā Karlsons.”

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Nebiju iedomājusies, ka Pepija ir tik… veca. Lasot šo grāmatu bērnībā, tā nelikās. Likās, ka būtu jautri, ja Pepija dzīvotu kaimiņos. Mūsdienās, protams, viņa būtu bāriņtiesas redzeslokā. Nez kāpēc liberālideologi tik ļoti vēlas izvētīt klasisko bērnu literatūru, meklējot tur dažādus “kaitīgus elementus”, bet tajā pašā laikā uz dažādiem jauno laiku briesmoņiem, mokšķiem un dīvaiņiem (maigi izsakoties) piever acis. It kā viss tiek darīts “ar vislabākajiem nodomiem”, bet mērķis ir pavisam cits - iznīcināt skaisto un labo.

  2. Starp citu, par Pepiju būs atsevišķs stāsts raksta 2.daļā. Bet jā - gan Pepija, gan Karlsons, gan citu Lindgrēnas varoņi radīti jau labi sen. Tomēr tie itin nemaz nav novecojuši un labi patīk arī mūsdienu bērniem, ja vien… ja vien vecāki bijuši pietiekami gudri un līdzsvarā mūsdienu mošķiem un briesmoņiem iepazīstinājuši savus bērnus ar šiem brīnišķīgajiem pasaku tēliem.

Uzraksti komentāru