Latviešu misija Ugandā

Ievietoja | Sadaļa Kristietis pasaulē | Publicēts 27-11-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pirmie latviešu misionāri Ugandā ieradās 2008.gada janvārī. Tolaik Saldus Sv.Gregora kristīgās kalpošanas skolas direktors mācītājs Artis Druvietis un studente Aija Dzene uz šo Āfrikas valsti devās tādā kā izlūkbraucienā. Jau pēc gada, 2009.gada janvārī viņiem sekoja deviņu misionāru komanda no dažādām Latvijas kristīgajām konfesijām. Viņu uzdevums bija organizēt East and West Africa Leadership konferenci 250 Ugandas un tuvējo valstu mācītājiem un draudžu vadītājiem. Pēc konferences misionāri devās divu nedēļu ilgā misijas braucienā uz Kongo Demokrātisko Republiku, bet noslēgumā atkal atgriezās Ugandā, lai praktiski kalpotu valsts galvaspilsētas Kampalas nabadzīgākajiem iedzīvotājiem.

2014.gadā uz Ugandu devās trīs latviešu meitenes - Līga Strikmane, Elīna Vītola un Amanda Zeltiņa. Viņas vadīja Bībeles studijas, nodarbības bērniem un jauniešiem, kalpoja ar Dieva Vārdu, liecībām un aizlūgšanām četrās dažādās draudzēs, apmeklēja cilvēkus mājās, organizēja evaņģelizācijas pasākumus, kuros vairāk nekā 40 cilvēki uzticēja savu dzīvi Jēzum, sniedza praktisku palīdzību ģimenēm. No cilvēku šai misijai saziedotajiem līdzekļiem izdevās arī apmaksāt desmit Ugandas bērniem skolas izdevumus vienam mācību gadam. Pēc šī brauciena, projekta “Izglītība bērniem Ugandā” ietvaros 2015.gadā Latvijā tika savākti 4600 eiro, dodot iespēju 160 bērniem mācību gada garumā reizi dienā saņemt vienkāršu siltu maltīti, tāpat apavus, apģērbu un skolai nepieciešamos mācību līdzekļus, bet viņu skolotājiem nodrošināt ikmēneša piemaksu pie algas.

Misijas “Uganda 2014″ komanda vietējo iedzīvotāju ielenkumā.

2017.gada augustā misijā uz Ugandu devās trīs latviešu jaunieši - Mārtiņš Zeltiņš, Līga Strikmane un Elīna Znotiņa. Šoreiz uzsvars tika likts uz kalpošanu bērniem un jauniešiem skolās. Šī misija tika rīkota sadarbībā ar organizāciju ACM Ministries un misionāri Auroru Kastillo, kas Ugandā dzīvo un kalpo jau 14 gadus. ACM Ministries kalpošana notiek ASV, Ugandā un Tanzānijā. Ugandā organizācija jau nodibinājusi sešas draudzes attālākos Ugandas ciematos, atvērusi Bībeles skolas vairāk nekā 80 ciemos, sākusi kalpošanu ieslodzītajiem trīs Ugandas cietumos. Tomēr ACM Ministries galvenā kalpošana ir bērniem, dodot viņu dzīvēm biblisku pamatu un gaišu cerību nākotnei. Organizācijai pieder trīs skolas Ugandā - Busumā, Palisā un Busijā. Ņemot vērā valsts eksāmenu rezultātus, Victory Academy Busumā 2016.gadā tika atzīta par labāko skolu savā novadā.

“Misija Uganda 2017″ komanda - Līga Strikmane, Mārtiņš Zeltiņš un Elīna Znotiņa.

Misionāre Aurora Kastillo, ar kuru latviešiem izveidojusies laba sadarbība, ir dzimusi Gvatemalā, taču lielāko daļu dzīves pavadījusi ASV. Pirmo reizi Ugandā viņa ieradās 2001.gadā īstermiņa misijā. Pirms šī brauciena Dievs runāja uz Auroru, ka Uganda pilnībā izmainīs viņas dzīvi. Aurorai tas bija smags dzīves posms - viņu bija atstājis vīrs, iesniedzot laulības šķiršanas pieteikumu. Tomēr Dievs paņēma projām sāpes un nepiedošanu no Auroras sirds, vietā ieliekot mīlestību uz Ugandas tautu. Atgriežoties no pirmā misijas ceļojuma, Aurora vairākas reizes redzēja sapni, kurā Ugandas bērni sauca viņu atpakaļ. Dievs deva Aurorai apsolījumu, ka viņa kalpos ne tikai Ugandā, bet arī citās pasaules zemēs.

Misionāre Aurora Kastillo un Ugandas bērni, kuriem viņa no sirds kalpo.
Attēla labajā pusē - kristīgās misijas “ACM Ministries” logo.

Uganda atrodas Austrumāfrikā un sava unikālā klimata dēļ tiek dēvēta par “Āfrikas pērli”. Tā ir bijusī Lielbritānijas kolonija, kas neatkarību ieguva 1962.gadā. Uganda robežojas ar Keniju, Dienvidsudānu, Kongo Republiku, Ruandu un Tanzāniju. Valsti iedala četros lielos administratīvos reģionos un 112 novados, kas tiek sadalīti vēl mazākos apgabalos. Paralēli saglabājušās arī piecas vēsturiskās Bantu karalistes, kam piešķirta daļēja kultūras autonomija. Pateicoties agrākajām saitēm ar Lielbritāniju, valsts valoda Ugandā ir angļu, otra oficiālā valoda - svahili, taču ikdienā valstī ar tās vairāk nekā 40 miljoniem iedzīvotāju tiek lietotas ap 40 dažādas valodas. Naudas vienība - Ugandas šiliņš.

Kreisajā pusē - Ugandas karte. Ar sarkaniem aplīšiem apzīmēti reģioni, kur kalpoja latviešu misionāri. Labajā pusē - Ugandas karogs un ģerbonis, uz ģerboņa devīze: “Dievam un manai tautai”.

Uganda ir viena no 20 nabadzīgākajām valstīm pasaulē - 23 miljoni tās iedzīvotāju ir ar noslieci uz nabadzību, bet 8,4 miljoni dzīvo lielā nabadzībā. Lielākā daļa ģimeņu dzīvo māla būdās un iztiek ar mazāk nekā 1 dolāru dienā. Namajingo apgabalā, uz kurieni devās latviešu misionāri, ir viens no zemākajiem IKP rādītājiem Ugandā - 68% iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. 40% Ugandas iedzīvotāju cieš no tīra ūdens trūkuma. Liela problēma ir AIDS izplatība un alkoholisms.

Šādās māla kleķa būdiņās dzīvo liela daļa ugandiešu.

Statistika vēsta, ka 98% valsts iedzīvotāju ir vismaz reizi mūžā dzirdējuši Evanģēliju un 84% pieder kādai no kristīgajām konfesijām. Apmēram puse ir katoļi, 36% anglikāņi, pārējie - evaņģēliskie kristieši. Tomēr tikai 11% no tiem, kas sevi uzskata par kristiešiem, ir personiskās attiecībās ar Kristu. Otra lielākā reliģija Ugandā ar ievērojamu skaitu sekotāju (ap 12%) ir islāms. Nozīmīga ir arī Bahai reliģija. Ugandas galvaspilsētā Kampalā atrodas viens no pasaulē septiņiem Bahai pielūgsmes namiem. Neliela daļa iedzīvotāju ir jūdaisma piekritēji - tā sauktie abajudajas jeb Jūdas cilvēki.

Turpinājumā Mārtiņa, Līgas un Elīnas stāstītais par piedzīvoto Ugandā.

Pirms dodamies ceļā

Pēdējie pieci mēneši pirms došanās uz Ugandu mums bija kā pilna laika darbs - sapulces, finanšu piesaiste, plānošana, lūgšana, gatavošanās. Lai mūs ielaistu Ugandā, bija nepieciešams potēties pret dzelteno drudzi, tāpēc visi draudzīgi devāmies uz Infektoloģijas centru, kur katrs saņēmām pa potei un starptautiski derīgu potēšanās pasi. Labā ziņa ir tā, ka šī pote būs derīga visam mūžam. Misionāre Aurora jau labu laiku bija izteikusi vēlmi aizvest uz Ugandu Latvijas karogu. Nolēmām viņas vēlmi piepildīt un iegādājāmies Latvijas karogu, kas vēlāk tiks pacelts mastā pie skolas Ugandā, kur kalposim. Par pieņemamu cenu izdevās iegādāties arī lidmašīnas biļetes, vienīgi nācās lidot divos dažādos maršrutos, visiem atkal satiekoties Entebi starptautiskajā lidostā Ugandā. Līga un Mārtiņš lidoja caur Stokholmu un Dubaiju Apvienotajos Arābu Emirātos, savukārt Elīna uz Ugandu devās caur Milānu un Abūdabī Apvienotajos Arābu Emirātos, bet mājās caur Abūdabī un Amsterdamu.

Ierašanās Ugandā

Braukājot apkārt pa Ugandu, galvā rosījās daudz jautājumu. Kāpēc šī skaistā valsts, kurā tik daudz dabas bagātību, tomēr ir tik nabadzīga? Kāpēc zeme, kurā bieži pat uz autobusiem, veikalu izkārtnēm un frizētavām ir uzraksti, kas apliecina kristīgo ticību, ir viena no korumpētākajām valstīm pasaulē? Un kādā veidā Tu, Dievs, vēlies lietot mūs, lai svētītu te sastaptos cilvēkus un Ugandas tautu kopumā?

Lai kur mēs Ugandā izkāpām no automašīnas, mūs acumirklī aplenca mazi bērniņi, kas sauca: “How are you, Muzungu?” (”Kā tev klājas, Baltais cilvēk!”) Kādi no viņiem, pat mūsu pretjautājumu nesagaidījuši, skaļi pauda: “I am fine!” (”Man klājas labi!”). Daļa uzreiz pēc sasveicināšanās sniedza pretī mazu, netīru rociņu un pieprasīja: “Give me money!” (”Iedod man naudu!”) vai “Pay my school fees!” (”Samaksā manu skolas naudu!”). Citi tikai ieraugot mūs caur mašīnas stiklu, patiesā sajūsmā lēkāja un kliedza: “Muzungu, muzungu!” (”Baltais, baltais!”). Mūsu ierašanās un pat tikai klātbūtne bija milzīgs notikums! Jo pēc vietējo domām, ja tu esi ar baltu ādas krāsu, tas nozīmē, ka esi bagāts un tev ir iespēja un arī vēlme palīdzēt visiem šeit sastaptajiem cilvēkiem visās viņu vajadzībās.

Sagaidīšana Busumā, Namajingo

Ierodoties Busumas ciematā Namajingo (Namayingo) novadā, kas plānota kā mūsu kalpošanas vieta uz gandrīz divām nedēļām, tikām sagaidīti ar svinīgu ceremoniju. Skolēni rindās maršēja, dziedāja himnu, sniedza priekšnesumus. Skolotāji iepazīstināja ar sevi, direktors teica uzrunu.

Latviešu misionāru sagaidīšana “Victory Academy” skolā Busumā.

Jau nākamajā dienā skolotāji mums par godu noorganizēja sporta dienu. Visa skola sapulcējās stadionā, lai parādītu savu fizisko izturību un skriešanas spējas. Kādai šķietami vājākai meitenītei, kam spēki bija izsīkuši, Elīna ar uzmundrinājuma saucieniem un rokas pasniegšanu palīdzēja tikt līdz finiša taisnei. Pēc brīža pamanījām, ka arī daži skolotāji un pat kāds bērns rīkojas tāpat. Sapratām, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem un atbildīgiem par to, kādu piemēru mēs rādām, jo itin visur, kur vien gājām, atradāmies uzmanības centrā, cilvēki mūs vēroja un centās atdarināt.

Cilvēki Ugandā ir sportiski, īpaši bērni. Tādēļ visām skolām, kuras latviešu misionāri apmeklēja,
kā ciemakukulis tika dāvinātas futbola un volejbola bumbas.

Lai mums rastos priekšstats par skolu un veidu, kādā bērni šeit mācās, par viņu spējām, kā arī lai varētu izstrādāt labāku pieeju šim darbam, pirms kalpošanas nolēmām daļu dienas pavadīt, piedaloties stundās kā novērotāji. Lai gan vēlējāmies to darīt pēc iespējas nemanāmāk un redzēt pierasto ikdienas mācību procesu, skolēni mums ierodoties piecēlās kājās un sasveicinājās, bet kāda no klasēm pat sagaidīja mūs ar dziesmu “Dear visitors, you are welcome, we are happy that you are here!” (”Dārgie viesi, jūs esat gaidīti, mēs esam priecīgi, ka esat šeit!”).

Tā norit nodarbības Busumas skolā “Victory Academy”.

Pateicoties skolotājiem, kurus misionāre Aurora algo, šajā skolā būtiski uzlabojusies izglītības kvalitāte. Šajā mācību gadā tā tika atzīta par labāko skolu novadā. Bērni, kam ir iespēja mācīties, dara to ar nopietnu attieksmi. Vecākie skolēni mācās līdz deviņiem vakarā, jaunākajiem stundu ir mazāk. Lai gan bērni angliski runā salīdzinoši labi, ik pa brīdim izjutām valodas barjeru. Brīžiem skolotājam nācās mūsu nodarbības tulkot no latviešu angļu valodas uz Ugandas angļu valodu un otrādi.

Darbs skolā

Katru dienu, ko kalpojām skolā, ieplānojām gan nopietno daļu, kurā stāstījām Bībeles stāstus, lūdzām Dievu un veicām kādu radošu aktivitāti, gan atslodzes laiku, ko pavadījām dziedot dziesmas un spēlējot spēles. Dienā, kad runājām par cilvēka vērtību, skola tika pārvērsta karaļnamā. Katrs bērns saņēma kronīti ar atgādinājumu, ka ir ķēniņu Ķēniņa bērns jeb princis vai princese, un ir brīnišķīgi radīts. Daļa bērnu savus kronīšus valkāja līdz pat vakaram un kādi vēl arī nākamajās dienās.

Ķēniņa bērni, prinči un princeses - melnie un baltie, bērni un pieaugušie.

Kā mēs varam zināt, ka Dievs ir? Kā varam būt pārliecināti, ka esam glābti? Vai Kristus tiešām nāks uz šo zemi vēlreiz? Kā mēs varam pieaugt attiecībās ar Kristu? Ar Bībeles stāstu palīdzību iedziļinājāmies dažāda veida jautājumos, pasludinot bērniem Evaņģēliju. Pēdējā dienā bērniem pašiem ar dažādu krāsu lapiņu jeb “bezvārdu grāmatas” starpniecību bija jāmācās pastāstīt par Jēzu klasesbiedriem.

Līga māca bērniem iepazīt Dievu.

Dažās nodarbībās izspēlējām teātra etīdes un bērni tās zīmēja. Teātra etīdes jeb skeči ļoti piesaistīja mūsu jauno draugu uzmanību, izraisot smieklus un liekot aizdomāties par aktuāliem tematiem. Bērni zīmēja ar lielu centību. Nejauši gan pieķērām sevi pie domas, ka zīmējums uz lapas, kas uzlikta uz gluda galda, sanāk krietni citādāks, nekā ja lapa novietota uz raupja, nelīdzena dēļa vai zemes.

Zīmēšanas prieks skāra gan bērnus, gan reizēm arī pašus skolotājus.

Visas nodarbības tika pavadītas ar dziedāšanu un kustībām. Visiecienītākā bija dziesma “Jesus is the winner man” (”Jēzus ir uzvarētājs”), kas katru reizi deva pozitīvu lādiņu un apziņu, ka sekotāji Kristum vienmēr būs uzvarētāja pusē. Iemācītās dziesmas vēlāk tika dziedātas arī baznīcā un ārpus skolas.

Meitenes māca ugandiešu bērniem jaunas dziesmas Dieva slavai un godam.

Arī spēlējot spēles var daudz ko iemācīties. Spēle, ko Latvijā sauc par “bāzēm” (komandai jāaiznes no pretinieka bāzes uz savu bāzi 10 pudeles/karogi), atraisīja gan Ugandas bērnu, gan pieaugušo azartu. Vienlaikus tā nemitīgi atgādināja, cik svarīgi būt godīgiem, un ka noteikumu ievērošana ir būtiska. Bērni ļoti priecājās arī par “Tuk, tuk, namiņš deg!”, “Sasaldētās lekstes”, “Diena un nakts” un citām spēlēm, kādas viņi nekad agrāk nebija spēlējuši.

Ģitārstundas

Āfrikā uz mūsu nodarbībām vēlējās nākt daudz cilvēku, tomēr reizēm individuāla apmācība un personisks kontakts dod labākus augļus, nekā darbs ar lielu cilvēku daudzumu. Gandrīz divas nedēļas Elīna ik vakaru sākumā pieciem, bet vēlāk diviem cilvēkiem mācīja spēlēt ģitāru un tas deva lielisku rezultātu. Atnākot uz nodarbībām, neviens no viņiem nezināja pat to, kā pareizi turēt šo instrumentu rokās, bet noslēgumā abi jau spēja nospēlēt pa kādai vienkāršai dziesmiņai, bija apguvuši pamatakordus un vienkāršākos spēlēšanas principus. Viens no apmācītajiem bija šīs skolas skolotājs, kurš solīja iegūtās zināšanas nodot tālāk saviem skolēniem. Otrs bija kalpotājs vietējās draudzes slavēšanas grupā. Lai būtu uz kā vingrināties un spēlēt, uzdāvinājām skolai ģitāru.

Divu veidu laulības

Ar vecākiem skolēniem runājam arī par attiecībām ar pretējo dzimumu un Bībeles skatījumu uz laulību. Esot atšķirīgā kultūrā, ik pa brīdim nākas pārdomāt, vai tavs priekšstats par šo tēmu ir Bībelē pamatots, vai arī tā drīzāk ir iesakņojusies tradīcija. Brīdī, kad izdalījām lapiņas, kur jauniešiem bija iespēja uzdot mums jautājumus, bijām pārsteigti par viņu rakstīto. Viens no populārākajiem jautājumiem bija laulības definīcija kā tāda, otrs bija divu dažādu laulību izskaidrojums.

Lūdzot padomu vietējam mācītājam, tikai vēlāk sapratām otra jautājuma būtību. Izrādās, laulība, kura svinīgā ceremonijā tiek noslēgta baznīcā, dodot publisku solījumu, ugandiešu vidū tiek dēvēta par Muzungu (balto) laulību. Otrs laulību veids ir viņiem tradicionālais, kad līgavainis dodas pie līgavas vecākiem, samaksā viņu pieprasīto izpirkšanas maksu un vienojas, ka turpmāk viņu meita būs šī puiša sieva. Trešais veids, kā Ugandā rodas ģimenes, kuru gan grūti nosaukt par laulību, ir, kad meitene bez izpirkšanas maksas un vienošanās ar vecākiem aizbēg no mājām un dodas dzīvot uz puiša jaunuzcelto būdiņu. Nereti meitene pēc tam paliek viena ar bērnu, kuru nodod audzināšanā saviem vevecākiem, lai pašai būtu iespēja sameklēt sev citu līgavaini.

Stādām riekstus

Kāda sieviete Līgai izteica pateicību par ierašanos ciematā, ar prieku pavēstot, ka, kopš esam šeit, jau vairākas reizes lijis lietus un tā ir liela svētība. Viņasprāt, mūsu atrašanās ciematā un lietus bija savstarpēji saistīti notikumi. Kad zeme ir mitra, daudzi cilvēki dodas uz laukiem, lai sētu un stādītu.

Reiz, kad pēc darba skolā devāmies mājup, pamanījām, ka uz lauka cilvēki kaut ko rok. Lai gan Elīnai bija jāsteidzas, lai sarunātu ar audzēkņiem nākamo ģitārspēles nodarbību, nedaudz mainījām savus plānus un centāmies operatīvi reaģēt uz vajadzību. Pieteicāmies palīgos kādai skolotāju ģimenei. Liels bija viņu pārsteigums, redzot, ka arī Muzungu (baltie) ir spējīgi strādāt zemes darbus, un uzzinot, ka Latvijā ir dārzi, kuros cilvēki sēj un stāda. Mums tika uzticēta zemesriekstu sēšana. Dienā, kad devāmies no Namajingo projām, riekstu stādi jau bija uzdīguši dažu centimetru garumā.

Evaņģelizācija

Ugandā apciemojām cilvēkus arī mājās. Tā bija lieliska iespēja iepazīt ļaudis personīgāk un uzzināt vairāk par viņu ikdienas dzīvi. Cilvēki mūs uzņēma ļoti viesmīlīgi un atvērti. To grūti salīdzināt ar bieži vien noraidošo attieksmi, kādu līdzīgā situācijā nākas piedzīvot Latvijā. Kad, ierodoties pagalmā, iesaucāmies “Hoidi, hoidi!” (”Vai drīkstam ienākt?”), lielākā daļa cilvēku atbildēja “Karibu!” (”Laipni lūgti!”), iznesa no mājas krēslus, lai mums būtu kur apsēsties, un bija gatavi klausīties katrā mūsu vārdā. Cilvēki šeit ir reliģiozi. Kad Mārtiņš stāstīja, ka Latvijā ir daudz ateistu, viņi pat tādu vārdu dzirdējuši nebija un nesaprata tā nozīmi. Neskatoties uz to, ugandiešu dzīvesveids patiesu ticību Dievam bieži vien neatspoguļo. Arī kāds dzērājs, pie kura Mārtiņš viesojās, teicās ticam Dievam.

Daudzi cilvēki, kurus apciemojām, nemācēja lasīt vai arī viņiem nebija Bībeles, kuras tuvākajā apkārtnē nopirkt nav iespējams. Cilvēkiem šeit nepieciešama individuāla kalpošana, kas palīdzētu saprast un izdzīvot ticības pamatus. Daniels bija ļoti atvērts māceklībai un Mārtiņš devās pie viņa ciemos vairākas reizes. Šis vīrietis ar savu vecāko brāli bija vienīgie no 14 bērnu ģimenes, kas palikuši dzīvi - pārējie nomira no AIDS. Daniels to uzskata par lielu Dieva žēlastību, ka tieši viņš var dzīvot.

Pārsteidza saruna ar kādu sievieti, kura uzņēma mūs savā namā, kamēr pārstāj līt lietus. Viņai bija četri bērni un vīrs jau ilgstoši aizbraucis it kā naudu pelnīt. Sieviete dalījās, ka viņas ikdienas darbs ir lauka uzrakšana un kasavas stādīšana. Kad runājām par sapņiem un iecerēm, lauka uzrakšana bija vienīgais, par ko viņa spēja runāt un ar ko saistīja savu nākotni. Šī sieviete ir viena no tām, kam nekad nav bijusi iespēja izbraukt ārpus sava ciemata robežām un ieraudzīt dzīvi ārpus kasavas lauka.

Esam pateicīgi Dievam, ka viņš mūs lietoja pie šiem cilvēkiem, kuru ticība ir ļoti dažāda - kādi par garīgām vērtībām tikai aizdomājās, taču bija arī cilvēki, kas uzticēja Kristum dzīvi. Kādus iedrošinājām atgriezties no grēkiem, citus turpināt iet kopā ar Kristu dziļākā līmenī. To darot jutāmies ļoti svētīti.

Domāšanas paradumi

Augusta sākumā tika organizēta īpaša kalpošanas diena pieaugušajiem. Nodarbības bija ar praktisku ievirzi un aicināja izvērtēt savus ieradumus un domāšanas paradumus. Pēc lekcijas par iniciatīvas uzņemšanos, par svarīgiem un steidzamiem jautājumiem, kurus pārdomāt, aizpildot mums atvēlēto laiku, klausītājiem tika dots uzdevums. Viņiem bija jāiztēlojas, kādu viņi vēlētos redzēt savu dzīvi pēc desmit gadiem, tas jāuzraksta vai jāuzzīmē uz papīra un jāizdomā plāns, ko varētu darīt, lai to sasniegtu. Uzdevums nebija viegls, taču tika paveikts. Tiesa, bija arī kādi, kas teica, ka tikai Dievs zinot, kas notiks pēc tik ilga laika. Cilvēki šeit nav pieraduši domāt par tālāku nākotni un plānot.

Nodarbībā par domāšanas paradumiem.

Kad dalībnieki dalījās savos sapņos, vairāk nekā puse bija uzzīmējuši māju, daži vēlējās, lai viņiem būtu kaza vai govs. Atsevišķi cilvēki uzdrošinājās sapņot par sava biznesa sākšanu, draudzes dibināšanu, misionāra kalpošanu vai kalpošanu draudzē. Tomēr tikai trim cilvēkiem bija plāns, ko darīt, lai uz savu sapni virzītos. Mājas uzcelšana nav nesasniedzams mērķis. Vēlāk uzzinājām, ka sarkanā, mālainā Āfrikas zeme ir ļoti labvēlīga ķieģeļu ražošanai. Kādi vietējie savā tehnikā ķieģeļus sagatavo, pēc tam diennakti apdedzina. Gatavi tie neizskatās sliktāk par rūpnieciski ražotajiem.

Mārtiņš sniedza ugandiešiem dažāda veida barību - gan garīgo, gan miesīgo.

Šķiet, ēdiens Ugandā ir atslēga uz cilvēka sirdi. Reizēs, kad atnākušos nodarbību dalībniekus pabarojām un dalījām ar viņiem maltīti, atmiņā atausa Rakstu vieta, kur Jēzus teica, ka Viņš bija izsalcis un tika paēdināts (Mateja ev. 25:35). Skatoties, kā ļaudis ar rokām (nelietojot ēšanas rīkus) un lielu apmierinājumu sejā pieveic lielo rīsu un pupiņu porciju, no saviļņojuma arī mums nobira pa asarai. Šķiet, šī bija viena no tām dienām, par kuru gribas teikt - tā ir dzīvošanas vērta.

Jauniešu diena

Plānojot dienu jauniešiem, nolēmām pasniegt maltīti arī viņiem. Maltītes pagatavošana pasākumam ar lielu cilvēku daudzumu nemaz nemaksā tik daudz. Kad dalījāmies ar iecerētajiem plāniem un jautājām vietējam mācītājam par iespējamo apmeklētāju skaitu, viņš teica, ka kādi 150 dalībnieki jau būšot. Zinot, ka nekādi reklāmas pasākumi nav veikti, dažas dienas pirms pasākuma gribējām pārliecināties, vai cilvēku skaits patiešām būs atbilstošs. Vēlāk uzzinājām - ja pasākums tiktu savlaicīgi reklamēts un cilvēki īpaši aicināti, uz to varētu ierasties pat līdz 500 jauniešiem.

Jauniešu diena. Kārtīga iestiprināšanās pirms nodarbībām palīdz labāk saprast garīgās patiesības.

Bijām priecīgi pasākumā ieraudzīt arī bērnus no skolas. Lai gan jauniešu dienas sākums tika plānots desmitos, visi zināja, ka laikā neviens neieradīsies. Ap vienpadsmitiem bija ieradušies vien daži desmiti jauniešu. Pēc stundu ilgas slavēšanas, kad Mārtiņš dalījās ar Evaņģēlija vēsti, zālē jau bija tuvu mācītāja nosauktajam cilvēku skaitam. Aptuveni 15 jaunieši nolēma uzticēt savu dzīvi Kristum. Pēcpusdienā notika jautājumu un atbilžu brīdis. Liela daļa no iesniegtajiem jautājumiem bija par kristietības pamatiem - “Kas ir grēks?”, “Kas ir Dievs?”, “Kas ir kristība?”, “Kas ir lūgšana?”

Palisa

Palisa (Palissa) bija otrs Ugandas novads, kurā pavadījām salīdzinoši ilgu laiku. Šeit skola ir daudz lielāka un uz nodarbībām vienlaikus ierodas 600 bērni. Iepazīstinot viņus ar latviešu kultūru, bērni ar izbrīnu pētīja fotogrāfijas, kurās redzams sniegs, tramvajs un jūra, bet īpaši sajūsmā bija par latviešu deju “Cūka griķos”, ko rādījām. Mūsu dejošanas stils gan ir pavisam citādāks, nekā ierasts viņiem, taču dejošana Ugandā ir lielā cieņā. Daudzas spēles, ko rādījām un mācījām, viņiem šķita grūti saprotamas vai neinteresantas, bet, kad mikrofonā tika izziņotas dejošanas sacensības, bērnu acis iemirdzējās. Arī mēs tikām uzaicināti būt dalībnieku vidū, tomēr šajā jomā mums ir daudz ko mācīties.

Kalpošana bāreņiem

Apmēram 46 bērni, kas dzīvo Palisas skolā, ir bāreņi. Lielākajai daļai vecāki ir miruši. Bībelē lasām par Dieva īpašajām rūpēm par bāreņiem un arī mēs vēlējāmies veltīt šiem bērniem vienu tikai viņiem domātu dienu. Rītu sākām ar kopīgu maltīti, kurā cienājām bērnus un kalpotājus, kas rūpējas par viņiem, ar čapati (populārs ugandiešu ēdiens, līdzīgs pankūkai) un banāniem. Bijām arī sagādājuši rīsus pusdienām, kas, salīdzinājumā ar ierasto ikdienas kasavas maltīti, viņiem bija kā svētki. Vēlāk viņi par to pat sacerēja un dziedāja dziesmu: “Cik priecīgi esam, jo šodien ēdām čapati un rīsus.”

Kopā ar Palisas skolas bāreņiem.

Pēc Bībeles stundas un kopīgām dziesmām, sadalījāmies mazās grupiņās, kur katrs no mums varēja ar 15 bērniem iepazīties tuvāk, runāt par Debesu Tēva mīlestību uz viņiem, atsaukties uz viņu tā brīža reālajām vajadzībām, iedrošināt. Kādi no bērniem nolēma uzticēt savu dzīvi Kristum. Spēlējām arī spēles - nopietnas un jautrākas, pacienājām bērnus ar kādu našķi un vienkārši samīļojām.

Kultūra

Āfrikā ik dienas nācās saskarties ar atšķirīgām tradīcijām. Piemēram, galda kultūra. Sākumā baltajam tas var šķist pat apvainojums, kad pēc ielūguma ciemos, saimnieks uzklāj galdu, bet pats pie tā neapsēžas un nepavada laiku sarunās ar viesiem, bet dodas projām. Viesi parasti ēd vieni paši, bet tas ir tikai tāpēc, lai tie justos ērti, nekautrētos un ēstu, cik sirds vēlas. Savukārt ugandietis var apvainoties, ja viesis pasmaržo maltīti. Tas liecina, ka viņš saimniekam neuzticas un domā, ka ēdiens ir slikti pagatavots vai vecs. Brīdī, kad Līga, ieraduma vadīta, tirgū pasmaržoja garšvielu buntīti, viņa saņēma lielu apkārtējo pārdevēju nicinājumu par necieņas izrādīšanu.

Ugandieši vairāk redz sevi kā daļu no kopienas nevis kā indivīdu. Viņi uzskata par pašsaprotamu - ja esi ar kādu draudzīgās attiecībās un viņam kaut kas pieder, tu šīs lietas vari bez jautāšanas ņemt un lietot. Šī iemesla dēļ misionāre Aurora pat uz katras ūdens kannas ir uzrakstījusi savu vārdu. Lietas nemitīgi pazūd, bet, aizejot pie kāda ciemos, ieraugi savu ķerru, traukus, spoguli un pat ķemmi. Eiropiešu un amerikāņu kultūras cilvēkus viņi sauc par savtīgiem. Bērni jau no mazotnes ir iemācīti dalīties ar visu, kas tiem pieder. Taču šāda sistēma rada grūtības kādam no kopienas paaugstināt savu dzīves līmeni. Ja kādam rodas ienākumi, radi un draugi viņam tūdaļ palīdz tos izlietot.

Arī skaistuma standarti Ugandā ir atšķirīgi. Jo esi apaļīgāks, jo izskatīgāks. Kamēr kafejnīcā gaidījām maltīti, skatījāmies vietējo seriālu, kur lielākoties bija redzami tikai apaļīgi cilvēki. Ja sieviete ir korpulenta, tas nozīmē, ka viņa ir pārtikusi un vīrs viņu labi uztur. Tas šeit ir liels gods.

Ja kāds cilvēks nomirst, tuvinieki var nonākt lielos parādos. Bērēs aizgājēja piemiņai tiek klāts milzīgs galds un cilvēki brauc atvadīties pat no tāliem valsts reģioniem. Aizgājēja tuviniekiem atbraucēji jāizmitina dažkārt pat nedēļu, jāpaēdina, dažiem jāapmaksā ceļš. Domājot par to, būtiski ņemt vērā, ka vidusmēra ģimene Ugandā ir krietni lielāka nekā Latvijā.

Cilvēki, kas iedvesmo

Ugandā sastapām dažādus cilvēkus. Lai gan lielu daļu afrikāņus iepazinām kā nesteidzīgus, Džons jau no paša sākuma pārsteidza ar savu rosību. Aizgājis no darba tipogrāfijā, viņš jau apkalpojis pirmos klientus savā apdrukas uzņēmumā. Paralēli viņš sapņo par filmu, ko varētu uzņemt, un mājas apstākļos jau izveidojis vairākus komēdiju video. Tomēr viņa galvenais darbs ir saistīts ar bērnu kristīgās dejas grupu. Arī mūs tās priekšnesumi neatstāja vienaldzīgus. Džons rosina bērnus sapņot un, rodoties tādai iespējai, plāno kopā ar bērniem nodarboties ar biškopību, kas Ugandā nav ierasts.

Džons Bosko Mugabe kalpo bērniem un ļoti vēlas uzņemt filmu.

Iedvesmojoši bija sastapt ģimeni, kas redzot vajadzību pēc slimnīcas, atdevuši šai nepieciešamībai savu māju, paši ar bērniem paliekot dzīvot mazā māla būdiņā. Ik pa laikam šeit norit arī vietējās draudzes dievkalpojumi. Tāpat mūs iedvesmoja sieviete, kas, lai gan nemāk lasīt, uzticamības dēļ iecelta kā atbildīgā par draudzes finansēm. Rosa ir liela lūdzēja. Dievs uz viņu runā sapņos, norādot Rakstu vietas, kuras viņa tad lūdz lasītpratējiem nolasīt viņai priekšā. Dievs arī devis viņai talantu izmasēt sastiepumus un sāpošās zonas ķermenī. Bija apbrīnojami uzzināt, ka misionāre Aurora Amerikā pie profesionāla mediķa par dārgu cenu saņēmusi tādu pašu masāžas pakalpojumu, kādu Rosa veic tālā Ugandas ciematā, pateicoties atklāsmei no Dieva. Efektivitāte neesot atšķīrusies.

Mājupceļš

Pēdējās dienas pirms došanās mājup pavadījām Ugandas galvaspilsētā Kampalā. Šeit sastapāmies ar lieliem kontrastiem. Pamanījām cilvēkus ar jaunāko modeļu telefoniem, dārgas automašīnas, lielveikalus. Bet kādu dienu mums radās iespēja apmeklēt arī Kampalas graustu rajonu ar mazām, necilām, dažkārt pussagruvušām mājelēm un šaurām ejām starp tām. Šeit valda liela netīrība, nabadzība un slimības. Atkritumu kaudzē kaut ko ēdamu atradusi govs, turpat līdzās kaut ko derīgu meklē arī bērni. Šādu atkritumu kaudžu ir daudz. To redzot, kaut kas liek apstāties un padomāt. Lai gan varētu rādīt ar pirkstu, sakot, ka vajadzētu vairāk strādāt, bet mazāk radīt bērnus un lietot alkoholu, diez vai šāda moralizēšana kādu izcels no šīs bezcerīgās, depresīvās vides.

Atkritumi un netīrība Kampalas graustu rajonos.

Mēs nebraucām no Ugandas mājup ar visām atbildēm, kāpēc ir tā, kā tur ir. Daudzi pie esošās nabadzības Ugandā vaino prezidentu. Viņa vienpersoniskā vara un savtīgās biznesa intereses kavējot valsts attīstību. Lai gan gados jau vecs, no amata atkāpties viņš nedomā. Krāpšana un korupcija redzama ik uz soļa. Pat jebkurā ēstuvē, kurp mēs devāmies, rūpīgi jāpārskata cenrādis un jāizrunā, cik tad pēc maltītes būs jāmaksā. Ja esi baltais, visdrīzāk rēķinā tev tiks atnesti pavisam citi izcenojumi.

Tomēr nekur citur mēs neesam redzējuši garīgās pļaujas laukus tik gatavus pļaujai. Cilvēki ir atvērti dzirdēt par Kristu un padziļināt jau esošās zināšanas. Jēzus teica saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.”

© Līga Strikmane, Elīna Znotiņa, Mārtiņš Zeltiņš (fakti, bildes, stāstījums), Ervīns Jākobsons (redakcija, papildus informācija). Pārpublicēšanas vai iemcitēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru