Baltiešu tribunāls un Brīvības un miera kuģa brauciens 1985.gada jūlijā

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 13-11-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Par latviešu trešās tautiskās Atmodas sākumu pieņemts uzskatīt 1987.gadu, kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika divas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki - 86″ rīkotas demonstrācijas. Gadu pirms šiem notikumiem Jūrmalā bija notikusi tā sauktā Čatokvas konference - ASV un PSRS politiķu un sabiedrības pārstāvju tikšanās, kur pēckara Latvijas vēsturē pirmoreiz publiski izskanēja ASV prezidenta padomnieka Padomju Savienības jautājumos Džeka Metloka latviešu valodā nolasītais paziņojums, ka ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS. Šai konferencei, kurā piedalījās arī desmit cilvēku liela trimdas latviešu delegācija, bija sava nozīme latviešu nacionālās pašapziņas modināšanā Latvijā. Taču vēl gadu pirms Jūrmalas konferences - 1985.gada jūlijā - notika divi trimdinieku rīkoti pasākumi, kas no gadu attāluma raugoties, bija pirmais solis ceļā uz nacionālo atmodu Baltijā. Šie pasākumi ir Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā un Baltiešu Brīvības un miera kuģa brauciens Baltijas jūrā.

ELJA kongress

Tieši pirms tribunāla Kopenhāgenā notika Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ELJA) kongress, kas savu darbu sāka 1985.gada 21.jūlijā. Kongresa otrajā dienā Kopenhāgenu satricināja divi bumbu sprādzieni - viens Amerikas ceļojumu birojā “North West Orient”, otrs vietējā sinagogā. Trešo bumbu atrada ostā un atmīnēja pirms tā uzsprāga. Nekas neliecināja, ka šie sprādzieni būtu vērsti pret turpmākajās dienās paredzēto Baltijas tribunālu, tomēr šāda pēkšņa teroristu aktivitāte allaž mierīgajā un miermīlīgajā Dānijas galvaspilsētā baltiešu pasākumu rīkotājus darīja piesardzīgus.

23.jūlijā ELJA kongresa dalībnieki devās nolikt ziedus pie pieminekļa dāņu jūrniekiem. Piemineklis atradās tieši tajā ostas daļā, kur iepriekšējā dienā bija atrasta trešā bumba. Piemiņas pasākumā skanēja uzrunas latviešu, angļu un dāņu valodā. Klāt bija arī dāņu prese. Pasākuma neafišētais mērķis bija atgādināt Kopenhāgenas iedzīvotājiem, ka latviešu tauta, kas dzīvo Baltijas jūras otrā krastā, joprojām atrodas okupācijas varas pakļautībā. Garāmgājējiem un presei tika izdalītas skrejlapas ar informāciju par Latviju dāņu valodā. Vēlāk kongresa dalībnieki pret Latvijas okupāciju protestēja arī pie PSRS ceļojuma aģentūras “Intūrists” un aviokompānijas “Aeroflot” birojiem. Tiesa, šī demonstrācija notika bez varas iestāžu atļaujas, tāpēc dāņu policija lika demonstrantiem izklīst.

Baltiešu tribunāls

ELJA kongress beidzās 25.jūlijā un tanī pašā dienā sākās Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā (Baltic Tribunal in Copenhagen), ko organizēja Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība (PBLA), sadarbībā ar Pasaules Baltiešu Apvienību. Tribunāla idejas galvenais autors un pasākuma organizators bija PBLA Informācijas biroja tā laika vadītājs Jūlijs Kadelis. Viņš tribunāla darbam piesaistīja pazīstamus politiķus, juristus, zinātniekus un augstskolu mācībspēkus. Tribunālā tika izvirzīta apsūdzība Padomju Savienībai par Baltijas valstu okupāciju un politiski motivētām represijām pret šo zemju iedzīvotājiem.

Par tribunāla priekšsēdētāju sākumā piekrita būt ANO ģenerālsekretāra referents Āfrikas un Afganistānas jautājumos Fēlikss Ermakors, tomēr pēdējā brīdī viņš atteicās, jo darba darīšanās devās uz Dienvidāfriku. Viņa vietā tribunāla vadītāja amatā stājās Insbrukas Universitātes profesors Teodors Feiters no Austrijas. Kā tiesneši tribunālā piedalījās Eiropas Padomes Cilvēktiesību komitejas priekšsēdētājs Džeimss Fosets no Lielbritānijas, bijušais Zviedrijas premjera vietnieks Pērs Almarks, Kestona institūta prezidents Maikls Bordo un Francijas parlamenta deputāts Žans Marī Dajē.

Baltiešu tribunāla tiesnešu kolēģija. No kreisās - Dajē, Fosets, priekšsēdētājs Feiters, Almarks, Bordo.

Lai tribunāls būtu tiesiski korekts, bija paredzēta gan apsūdzēto, gan liecinieku noklausīšanās. Uz tribunālu sniegt paskaidrojumus par izvirzītajām apsūdzībām tika uzaicināti arī Padomju Savienības oficiālie pārstāvji. Protams, Kremlis savus oficiālos pārstāvjus par kaut ko atbildēt uz tribunālu sūtīt pat negrasījās, toties Kopenhāgenā ieradās krietns skaits padomju žurnālistu un 12 Valsts Drošības komitejas (VDK) darbinieku. Starp čekistiem bija divi igauņi, divi latvieši, divi lietuvieši un viens krievs. Šo cilvēku identitāte tribunāla organizatoriem bija zināma, taču vēl piecu čekistu vārdi tā arī palika noslēpums. Nākamajā dienā dāņu avīzēs parādījās viena latviešu čekista fotogrāfija kuru rotāja virsraksts, ka Baltiešu tribunālā atrodas VDK (krievu val. - KGB) aģenti.

Tribunāla dalībnieka no Austrālijas Gunāra Nāgela reģistrācijas karte.

Tribunāla telpās varēja iekļūt reģistrējoties un uzrādot pasi. Divas trešdaļas zāles aizņēma preses pārstāvji un dažādu televīziju operatori, bet tribunāla ierindas apmeklētāji sēdēja pēdējās rindās. Visiem interesentiem bija pieejamas austiņas, lai varētu klausīties tulkojumu to liecinieku liecībām, kas nerunāja angļu valodā. Tribunālu atklāja Eiropas Parlamenta viceprezidents, dāņu deputāts Pols Mollers, izsakot cerību, ka pēc 40 gadu ilgās Padomju Savienības īstenotās okupācijas tribunāls palīdzēs pasaulei saprast, kas īsti notiek Baltijas valstīs. Divu dienu laikā tika uzklausīti un iztaujāti 17 liecinieki - juristi, cilvēktiesību aizstāvji, bijušie politieslodzītie, disidenti, tāpat arī kādreizējie padomju nomenklatūras un Komunistiskās partijas darbinieki, kas pārbēguši uz Rietumiem.

Baltiešu tribunāla Kopenhāgenā sēžu zāle.

Liecinieku liecības bija tikpat dažādas kā viņi paši, bet visos gadījumos tās atklāja bijušo neatkarīgo Baltijas valstu un to pamattautu sistemātisku pārkrievošanu jeb rusifikāciju un Padomju Savienības īstenoto Baltijas telpas masīvo militarizāciju. PSRS tika apsūdzēta virknē starptautisku noziegumu, ko tā veikusi pret Baltijas valstīm un to pilsoņiem. No Latvijas kā liecinieki uzstājās Rita Brūvere, Helēna Celmiņa, Imants Lešinskis. Iespaidīgu liecību par cilvēktiesību pārkāpumiem un pārkrievošanas politiku okupētajā Latvijā sniedza nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Gunārs Rode, ko padomju iestādes pēc atbrīvošanas no apcietinājuma 1978.gadā izraidīja no Latvijas.

Tribunāla tiesneši uzklausa liecinieku stāstīto.

26.jūnija pēcpusdienā tribunāla tiesneši publiskoja oficiālo tribunāla gala dokumentu angļu valodā - tā saukto Kopenhāgenas manifestu (The Copenhagen Manifesto). Manifests deklarēja, ka kādreiz neatkarīgo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu okupācija un aneksija ir starptautisko tiesību un Padomju Savienības ratificēto līgumu smags pārkāpums. Masveida migrācija uz Baltijas valstīm no citām PSRS republikām ir būtiski “kaitējusi baltiešu identitātei un politiskai struktūrai, valodai, kultūrai, reliģijai, un pat vēstures mācība skolās ir cietusi no padomju varas”, bet Baltijas valstu militarizācija kalpo “kā paliekošs atgādinājums par nopietnu apdraudējumu mieram pasaulē”.

Kopenhāgenas manifests fragments.

Kopenhāgenas manifests aicināja atjaunot Baltijas tautu tiesības uz pašnoteikšanos, izbeigt iejaukšanos šo valstu iekšējos procesos un visos pasaules forumos aktualizēt jautājumu par padomju okupētajām Baltijas valstīm, pieprasot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanu. “Ar Kopenhāgenas manifestu mēs deklarējam, ka pašreizējā situācija Baltijas zemēs kaitē miera un brīvības iespējām Eiropā un visā pasaulē” - teikts tribunāla beigu dokumentā.

Tiesnešu kolēģijas paraksti uz Kopenhāgenas manifesta.

Līdztekus tribunālam Kopenhāgenā notika arī citas baltiešu aktivitātes, kas bija saistītas ar gaidāmo Brīvības un miera kuģa braucienu. Kopenhāgenas pilsētas laukumā tika sarīkota liela baltiešu demonstrācija, kurā klātesošos uzrunāja krievu disidents Vladimirs Bukovskis un igaunis Andress Kings. Sekoja gājiens uz PSRS sūtniecību. Gājiena priekšgalā tika nesti Baltijas valstu karogi, aiz tiem gāja 45 cilvēki svītrainos cietumnieku kreklos, nesot melnu ķēdi, kas simbolizēja baltiešu nebrīvi. Katram nesējam uz krekla bija uzdrukāts gada skaitlis, tā pieminot katru no 45 gadiem, kas pavadīti nebrīvē. Plakāti ar fotogrāfijām pieminēja tos baltiešus, kuri tobrīd vēl atradās padomju cietumos. Padomju sūtniecības priekšā demonstranti nodziedāja visu trīs Baltijas valstu himnas.

Nebrīves ķēde - simbols, kuru Tribunāla un Brīvības kuģa brauciena
dalībnieki demonstrēja visās pilsētās, kur piestāja kuģis “Baltic Star”.

Brīvības un miera kuģis

Simbolisks Baltiešu tribunāla turpinājums bija Baltiešu brīvības un miera kuģa brauciens un citi pasākumi, kas notika no 26. līdz 31.jūlijam. Ideja par plašu politisku manifestāciju Baltijas jūrā radās jau 20.gadsimta 70.gados Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības kongresu neformālajās sarunās. Ilgus gadus šo ideju loloja Zviedrijā dzīvojošais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komitejas valdes loceklis Vilnis Zaļkalns. 1983.gada rudenī viņu Stokholmā apciemoja draugs no Minsteres ģimnāzijas laikiem, Čikāgas universitātes politoloģijas doktorantūras students Māris Graudiņš. Abi sprieda, kā atjaunot apdzisušo starptautiskās sabiedrības interesi par Baltijas valstīm. Kārtējā emigrantu demonstrācija te neko nelīdzētu - mazo zemju un tautu liktenis bija jāsasaista ar lieliem starptautiskiem notikumiem.

Zaļkalns uzskatīja, ka ideāls pasākums, kad izvirzīt Baltijas tautu prasības, būtu Helsinkos 1985.gadā paredzētā starptautiskā konference, kurā atzīmēs Eiropas Drošības un sadarbības līguma nobeiguma akta pieņemšanas desmito gadskārtu. Jau nākamajā dienā Zaļkalns sāka Brīvības kuģa rīcības komandas veidošanu. Kā atslēgas cilvēku viņš piesaistīja Mārci Štālu - latviešu uzņēmēju, kuram tika uzticēts  vadīt rīcības komitejas administratīvo darbu. Tieši viņš noslēdza līgumu par zviedru kuģa “Baltic Star” nomu, kas vēlāk padomju šantāžas dēļ gandrīz tika anulēts. No latviešu puses brauciena sagatavošanās komandā vēl pieminami Jānis un Kristīne Bergholci, Kristīne Čakste, Ieva Graufelde, Juris Kaža, Juris Kronbergs, Atis Lejiņš, Baiba Rubesa, Rolands Blezūrs, Kārlis Cerbulis un citi.

Brīvības un miera kuģa rīcības komiteja Stokholmā. Pirmajā rindā no kreisās - Gundega Muhka,
Marts Kikerpū, Marija Ceginska, Atis Lejiņš, Anita Kancāne, Kristīne Berholca, Vilnis Zaļkalns;
2.rindā - Mārcis Štāls, Jānis Bergholcs, Tarmo Seps, Ūlo Ignats, Imants Gross.

Māris Graudiņš 1984.gadā lika pamatus programmai, kuras mērķis bija kuģa braucienam piesaistīt plaša ideoloģiska spektra referentus. Viņš sazinājās ar miera kustības un vides aktīvistiem gan Zviedrijā, gan Lielbritānijā un ASV. “Mēs norādījām uz Helsinku vienošanās ievadtekstu, kur tika pieļauta iespēja mainīt valstu robežas, ja tas notiek mierīgā ceļā” - vēlāk atcerējās Graudiņš. “Tieši šī iemesla dēļ mēs nekautrējāmies pievienot prasībai par brīvām Baltijas valstīm vēl vienu - par kodolbrīvu un tīru Baltijas jūru.” Savukārt baltiešu rīcības komitejas pamatuzdevums bija nodrošināt pasākumam nepieciešamo dalībnieku skaitu un piesaistīt līdzekļus no trimdas organizācijām.

Brīvības un miera kuģa organizatori Vilnis Zaļkalns un Māris Graudiņš.

Ņemot vērā, ka Vilnis Zaļkalns bija LSDSP valdes loceklis, komiteja vienojās, ka tās priekšsēža pienākumus pildīs Māris Graudiņš, lai dotu lielākas cerības piesaistīt līdzekļus no Pasaules Brīvo latviešu apvienības, “Daugavas Vanagiem” un citām konservatīvajām trimdas organizācijām, kurām nebija sevišķi labas attiecības ar latviešu sociāldemokrātiem Zviedrijā. Tādejādi Graudiņš bija tas, kurš veidoja globālu baltiešu sadarbības modeli, bet Zaļkalna uzdevums bija “demonstrāciju koordinēšana”. Viņš bija arī galvenais Skandināvijas programmas stratēģis un vidutājs starp abām rīcības komitejas daļām, vienlaikus faktiski vadot rīcības komitejas darbu Stokholmā.

Brīvības un miera kuģa idejas autors Vilnis Zaļkalns.

Brīvības un miera kuģa brauciens nebūtu iespējams bez Pasaules brīvo latviešu apvienības finansiālā atbalsta. Laikā, kad netrūka skeptiķu par “jauniešu pasākuma” izdošanos, noteiktu atbalstu šai akcijai pauda PBLA runasvīri Aristīds Lambergs un Oļģerts Pavlovskis, piešķirot brauciena organizēšanai      30 000 ASV dolāru. Atbalstu izteica arī “Daugavas Vanagu” Centrālās valdes priekšsēdis Jānis Frišvalds un ASV DV priekšsēdis Andrejs Spārniņš. Viņu atbalsts izpaudās kā DV vietējo apvienību stipendijas jauniešu dalībai pasākumā, līdzīgi, kā to darīja Zviedrijas Igauņu komiteja. No lietuviešu trimdas organizācijām par vadošo tika izvirzīta Augstākā Padome Lietuvas atbrīvošanai. Tiesa gan, lietuvieši un igauņi pasākumam ziedoja krietni mazākas naudas summas nekā latvieši.

Pasaules Brīvo latviešu apvienības un tās priekšsēža Oļģerta Pavlovska (no kreisās),
kā arī valdes locekļa Aristīda Lamberta (vidū) finansiālais un morālais atbalsts
Baltiešu tribunālam un Brīvības kuģa braucienam bija neatsverams.

Liela daļa Brīvības un miera kuģa dalībnieku uz Sokholmu devās ar nakts vilcienu no Kopenhāgenas. Brauciena programma sākās 26.jūlijā ar Ulža Ģērmaņa referātu Stokholmas Igauņu namā. Ceļu no Šepsbronnas (Skeppsbronn) ostas, kas atrodas Stokholmas vecpilsētā, kuģis “Baltic Star” gan varēja sākt tikai vēlā pēcpusdienā, jo kāds telefoniski brīdināja policiju un presi, ka Brīvības kuģa birojā esot ievietota bumba. Policijai nācās ar suņiem pārmeklēt gan biroju, gan kuģi. Neskatoties uz to, kuģi pavadīt ieradās daudzi - ar karogiem, tautas tērpos, klāt bija arī prese un televīzija. Braucienā piedalījās 206 latvieši, 40 igauņi un 55 lietuvieši. Uz kuģa bija arī vairāk nekā 50 dažādu Rietumu laikrakstu, radio un TV pārstāvju, kā arī 20 ievērojami Rietumu politiķi, zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki. Brauciena kopējais budžets bija 200 000 ASV dolāru, kuru lauvas tiesu sedza latvieši.

Baltiešu Brīvības un miera kuģis Stokholmas ostā pirms izbraukšanas.

Īsi pēc pusnakts kuģis atstāja Stokholmas salu arhipelāgu un devās Baltijas jūrā dienvidaustrumu virzienā, lai apbrauktu Gotlandes ziemeļu daļu un tuvotos Lietuvas krastam. 27.jūlija agrā rītā netālu no Gotlandes notika mācītāja Māra Ķirsona vadīts piemiņas brīdis baltiešiem, kas gāja bojā nesekmīgi mēģinot sasniegt Zviedrijas krastus. Tālāk bija paredzēts doties uz Palangas pusi, taču ap pusdienas laiku Pasaules Lietuviešu jaunatnes apvienības priekšsēdis Gintars Gruša nolasīja paziņojumu presei: “Padomju Savienība uzstādījusi vēl vienu žogu starp mums un tautu okupētajā tēvzemē Lietuvā. Viņiem ir izdevies mainīt mūsu kuģa kursu. Pirms divām stundām mums paziņoja, ka saņemts radio brīdinājums par zemūdens kabeļu likšanu pie Lietuvas ziemeļu robežas, tā padarot to par nedrošu zonu. Kuģa vadība nolēmusi ņemt šo brīdinājumu vērā un mēs esam pagriezušies ziemeļu virzienā.”

Lietuviešiem tā bija milzīga vilšanās. Daudzi no viņiem vēl nekad nebija bijuši tik tuvu savai tēvzemei. Līdz ar šīm pārmaiņām brauciena tālākais dienvidu punkts izrādījās iepretī Pāvilostai, kur kuģis piebrauca, palikdams neitrālajos ūdeņos samērā tālu no krasta. Okupācijas varas iestādes Maskavā bija aizliegušas kuģim iebraukt Baltijas valstu ostās, tāpēc lietuvieši bija spiesti paredzēto piemiņas ceremoniju noturēt neitrālajos ūdeņos pie Pāvilostas. Ceremoniju vadīja Gintars Gruša, tika nodziedāta Lietuvas valsts himna, Baltijas jūras ūdeņos izkaisīti ziedi. Vēlāk pie Ventspils savu piemiņas ceremoniju noturēja arī latvieši Baibas Rubesas un Aristīda Lamberga vadībā, bet igauņu ceremonija notika ap pusnakti netālu no Hījumā salas un to vadīja Andress Kings.

Latviešu ceremonijas norise uz Brīvības un miera kuģa.

Taču starplaikā starp latviešu un igauņu ceremonijām notikumi risinājās visai dramatiski. Kad kuģis atradās apmēram 25 kilometrus no Igaunijas krasta, iepretī Hījumā bākām, tam lielā ātrumā tuvojās padomju militārais patruļkuģis. Tas turpināja braukt līdzās Brīvības kuģim labu laiku, ik pa brīdim strauji pietuvojoties un tad atkal attālinoties. To redzot, brauciena dalībnieki satraukti pulcējās uz mazā klāja līdzās kuģa komandtiltiņam. Radars uzrādīja vēl vairākus kuģus visos virzienos - gan kravas, gan militāros. Priekšā “Baltic Star” pēkšņi parādījās mazs padomju zvejas traleris, kas nāca tieši virsū, nemaz negrasoties dot ceļu. Kuģi pabrauca viens otram garām tikai pāris simts metru attālumā.

Padomju “Šeršeņ” tipa patruļķuģis, kas veica agresīvus manevrus līdzās Brīvības kuģim.
Foto no igauņu trimdas laikraksta “Eesti Päevaleht”.

“Baltic Star” kapteinis bija aizliedzis pacelt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas brīvvalstu karogus starptautiskajos ūdeņos, izņemot piemiņas ceremoniju laikā. Kad padomju militārā ātrlaiva sāka agresīvos manevrus kuģa tuvumā, latvieši tomēr pacēla dažus Latvijas karogus, taču kuģa apkalpe tos tūdaļ novāca. Kuģa īpašnieki brīdināja - ja kāds metīs kaut ko pāri bortam, piemēram, skrejlapas, vai laidīs gaisā hēlija balonus, tad kuģis tūdaļ griezīsies riņķī un taisnā ceļā dosies atpakaļ uz Stokholmu. Jāpiebilst, ka pirms šī brauciena PSRS drošības aģenti veica masīvu iebiedēšanas un kukuļošanas kampaņu, lai piespiestu “Baltic Star” īpašniekus atteikties no iepriekš parakstītā līguma ar baltiešiem.

No Vitālija Sarkana Brīvības kuģa braucienam veltītās karikatūru sērijas.

Brīvības kuģa programmā bija iekļauti arī dažādi referāti, paneļdiskusijas, literatūras un mūzikas sarīkojumi. Māris Graudiņš vadīja paneļdiskusiju par Baltijas valstu nākotni ar Zviedrijas miera un zaļās kustības vadītāju Tomasu Magnusonu, krievu disidentu Vladimiru Bukovski, neatkarīgās poļu arodbiedrības “Solidarność” pārstāvi Andriežu Zvaņecki, Oksfordas miera aktīvistu Džeimsu Derderianu, Rietumos nokļuvušo Lietuvas Komunistiskās Partijas 1.sekretāra Antana Sniečkus audžudēlu, Čikāgas Universitātes viesprofesoru Aleksandru Štromu, Zviedrijas bijušo Ministru prezidenta biedru Pēru Almarku un latviešu brīvības cīnītāju Gunāru Rodi. Braucienā piedalījās arī zviedru vēsturnieks Kristiāns Gerners, bijušais Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas darbinieks Imants Lešinskis, pārstāvji no dažādām Zviedrijas politiskajām partijām. Brauciena dalībnieki pieņēma rezolūciju, kas aicināja uz mieru, brīvību un cilvēktiesību ievērošanu Baltijas valstīs.

Brīvības un miera kuģa paneļdiskusija par Baltijas valstu nākotni.

Plaša bija kuģa kultūras programma. Tajā piedalījās lietuviešu dzejnieks Tomass Venclova un latvietis Juris Kronbergs, pasaulslavenais tenors Nikolajs Geda, kura tēva saknes meklējamas Baltijā, populārākā iepriekšējā gada Igaunijas dziedātāja, pārbēdzēja Leila Millere, latviešu folkloras un tautas deju ansamblis no Anglijas Viktora Griguļa vadībā, folkloras ansamblis no ASV “Kolibri” un citi. Pētera Aldiņa mūzikas pavadījumā skanēja Jura Kronberga dzejolis “Travel document”, kas emocionāli atainoja baltiešu trimdinieku “bezpilsoņu” statusu, dziļi aizkustinot klātesošos. Mākslinieku un literātu piedalīšanās nodrošināja šim politiskajam pasākumam augsta līmeņa kultūras notikuma iespaidu.

Latviešu trimdas dzejnieks Juris Kronbergs gatavojas kuģa kultūras programmai.

28.jūlija rītā Brīvības kuģis iebrauca Helsinkos. Kamēr kuģis pietauvojās, brauciena dalībnieki nodziedāja Sibeliusa “Finlandia”. Par spīti tam, ka Somijas Komunistiskā partija bija pieprasījusi neatļaut baltiešu ierašanos Somijā, somu varas iestādes bija samērā pretimnākošas. Tiesa gan - “Baltic Star” pietauvošanās tika novirzīta no pasažieru ostas pilsētas centrā uz preču ostu nomalē. Neraugoties uz to, sagaidītāju pulks bija kupls. Līdz pēdējam brīdim gan nebija skaidrs, vai varēs notikt iecerētais gājiens no ostas uz pilsētas centru, jo PSRS diplomāti centās pierunāt somus to neatļaut. Tāpēc ar vislielāko pateicību jāpiemin Somijas pilsonis Sepo Karhū, kurš uzņēmās visu atbildību par baltiešu demonstrācijas norisi. Šajā sakarā ar Somijas Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem uz kuģa tikās Māris Graudiņš, Gintars Gruša un Baiba Rubesa. Tikšanās notika savstarpējas cieņas gaisotnē un tās izskaņā somu drošības iestādes tomēr deva zaļo gaismu baltiešu gājienam.

Brīvības kuģis piestāj Helsinku ostā.

No ostas gājiens devās uz Igaunijas savulaik uzcelto pieminekli, kas veltīts somu brīvprātīgajiem, kuri 1919.gadā cīnījās Igaunijas brīvības karā. Gājiena priekšgalā tika nests Somijas karogs, kam sekoja trīs Baltijas valstu karogi un 45 cilvēki cietumnieku drānās. Aiz viņiem dziedot dziesmas sekoja pārējie Brīvības kuģa pasažieri. Šī bija pirmā oficiāli atļautā pretpadomju demonstrācija Somijā daudzu gadu desmitu laikā. Somi jutās tik aizkustināti, ka spontāni pievienojās baltiešu gājienam, kas izvērtās par 5000 cilvēku lielu manifestāciju. Cilvēki ielu malās atbalstīja demonstrantus ar uzmundrinājuma saucieniem un aplausiem. Daudzi raudāja. Pa atvērtajiem logiem helsinkieši māja sveicienus un skaļi izpauda savas simpātijas, norādot, ka lietuviešu, latviešu un igauņu cīņa par brīvību ir arī somu cīņa.

Pie pieminekļa uzrunas teica Vladimirs Bukovskis, Andress Kings un citi. Tika nodziedāta Igaunijas himna, kam ir tā pati melodija kas Somijas himnai. Pēc tam demonstranti pa dažādiem aplinkus ceļiem devās uz PSRS vēstniecību. Šī demonstrācija nebija saskaņota, tāpēc tās dalībnieki sūtniecības namam klāt netika, jo somu policija aizliedza tam tuvoties. Demonstrācijas laikā vairākas padomju automašīnas ar diplomātu numurzīmēm strauji tuvojās demonstrantiem, bet tad lielā ātrumā atkal devās prom. Pēc dažādu saukļu skandēšanas demonstranti mierīgi izklīda, bet trīs no viņiem, ieskaitot latvieti Rolandu Blezūru, policija īslaicīgi aizturēja par neatļautu tuvošanos vēstniecības ēkai.

Brīvības kruīza demonstrāciju harizmātiskie runasvīri -
krievu disidents Vladimirs Bukovskis un igaunis Andress Kings.

No Helsinkiem Brīvības kuģis devās atpakaļ uz Stokholmu, kur to 29.jūlijā sagaidīja daudz cilvēku, ieskaitot vairākas tautas deju kopas, kas turpat ostā dejoja baltiešu tautas dejas. No ostas kruīza dalībnieki devās kilometru garā gājienā uz pilsētas Sergela laukumu. Gājiena priekšgalā atkal bija cietumnieku drānās tērpti cilvēki ar ķēdēm, kas sēru bungu pavadījumā lēnām virzījās pa Stokholmas ielām. Sergela laukumā bija sapulcējušies ap 1500 cilvēku, kurus uzrunāja Zviedrijas Liberālās tautas partijas vadītājs Bengts Vesterbergs, LSDSP Ārzemju komitejas priekšsēdis un Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētājs Bruno Kalniņš, PBLA priekšsēdētājs Olģerts Pavlovskis un citi.

Baltiešu rīkotais mītiņš Sergela laukumā Stokholmā, pieprasot mieru un brīvību Baltijas valstīm.

Tajā pašā dienā Svētās Klāras baznīcā Stokholmas centrā notika ekumenisks dievkalpojums, kurā pirmo reizi Baltijas valstu vēsturē kopā ar kristīgajiem amata brāļiem piedalījās arī ebreju rabīns. Vakarā Stokholmas Universitātē bija organizēts P.E.N. kluba literārais vakars, kurā piedalījās Kanādas literāts Berijs Kalahens, Juris Rozītis, Tomass Venclova un citi literāti. Nākamajās divās dienās turpat norisinājās Ata Lejiņa vadītais akadēmiskais seminārs par Baltijas nākotni (Baltic Future Seminar), kurā piedalījās augsta ranga sovjetologi no piecām valstīm, tostarp kanādiete Terēza Rakovska-Hārmstone, zviedru bruņoto spēku ģeopolitikas eksperts pulkvedis Bū Hugemarks, Aleksandrs Štroms, Uldis Ģērmanis, Imants Lešinskis un citi. Viņi apsprieda iespējamos scenārijus notikumu tālākai attīstībai PSRS un Baltijas reģionā. 30.jūlija vakarā Stokholmas dienvidu priekšpilsētā Eriksdalshallenā notika folkloras lieluzvedums, kurā piedalījās aptuveni 180 dejotāji un folkloras kopu dalībnieki. Pēdējais notikums Brīvības un miera kuģa brauciena programmā bija lielā balle 31.jūlijā.

Baltiešu folkloras lielkoncerts Stokholmā.

Rezonanse pasaulē

Laikā, kad pasaules medijos valdīja absolūts klusums par Baltijas valstu traģisko likteni, Kopenhāgenas tribunāls un Brīvības un miera kuģa brauciens tika negaidīti plaši atspoguļoti plašsaziņas līdzekļos. Īpašu uzmanību Baltijas jautājumam pievērsa Skandināvijas prese. Par tribunālu un kuģa braucienu starptautiskajā presē parādījās vairāk nekā 2000 rakstu. Par Baltijas valstīm rakstīja tādi izdevumi kā “International Herald Tribune”, Londonas “The Times”, franču “Qoutidien de Paris”, Japānas “Daily Yomiuri”. Plaši raksti bija gandrīz visās Ziemeļvalstu avīzēs, īpaši Zviedrijas medijos. “Dagens Nyheter” (30 raksti!), “Svenska Dagbladet”, “Expressen”, “Aftonbladet”, arī Somijas “Helsingen Sanomat” un citi laikraksti šiem notikumiem veltīja garas rakstu sērijas.

Avīžraksti par Baltiju parādījās pat tādās eksotiskās valstīs kā Brazīlija, Saūda Arābija, Kuveita, Maroka, Alžīrija, Austrālija - kopumā 29 valstu presē. Baltiešu brīvības cīņa tika plaši atspoguļota arī pasaules TV un radio ziņu programmās. Skandināvijas valstu televīzijas, Lielbritānijas BBC, Vācijas ZDF un Holandes televīzija sagatavoja virkni dokumentālo filmu un speciālreportāžu par Baltiju un baltiešiem. Zviedru sociāldemokrātu laikraksts “Aftonbladet” rakstīja: “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas politiskais liktenis ir traģisks. Šīs valstis iespiestas starp Krievijas impēriju un vairākām Vakareiropas lielvalstīm. Padomju Savienība nav atkāpusies no nevienas militāri iekarotas valsts. [..] [Baltiešu] demonstranti norāda, ka Rietumu pasaule ir pārdevusi Baltijas valstu pastāvēšanas tiesības līdz ar Helsinku nolīguma parakstīšanu” (kas noteica robežu nemainību pēckara Eiropā - Red.).

Pasaules TV kompānijas gatavojas kārtējai pārraidei no Brīvības kuģa.

Ļoti svarīga bija pasākuma rezonanse pašās Baltijas valstīs. Visplašāko priekšstatu par notiekošo guva Igaunijas iedzīvotāji, jo Brīvības kuģa brauciens tika plaši atspoguļots Igaunijā redzamās Somijas TV ziņu programmās un Somijas radio. Baltiešu trimdinieku karogotais gājiens pa Helsinku ielām, kuru pavadīja tūkstošiem gavilējošu somu, krietni cēla igauņu nacionālās pašapziņas līmeni. Taču neizpalika arī padomju pretreakcija - somu radio un TV pārraižu uztveramību tika mēģināts slāpēt, baltiešu kruīza laikā drastiski palielināta pierobežas teritoriju kontrole un helikopteru patruļas. Latvijas presē rakstu par kuģa braucienu tikpat kā nebija, vienīgi netiešs mājiens par “emigrantu organizāciju trokšņainām izdarībām” Helsinkos. Tomēr, klausoties radio “Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss” raidījumus, arī latvieši varēja gūt detalizētu pārskatu par tribunāla un Brīvības brauciena norisi.

Padomju pretdarbība

Pasaules plašsaziņas līdzekļu lielo interesi par Baltiju lielā mērā izraisīja PSRS histēriskā reakcija uz baltiešu aktivitātēm. Gandrīz mēneša garumā padomju ziņu aģentūra TASS nikni uzbruka Baltiešu tribunālam un Brīvības un miera kuģa braucienam, nosaucot “Baltic Star” par “pirātu kuģi”, kurā braukšot “huligānu bars”. Visi braucēji esot “ASV izlūkdienesta aģenti” un emigrantu “otrās paaudzes fašisti un alkoholiķi”, kas cenšoties “torpedēt padomju un amerikāņu attiecību normalizāciju, rīkojot provokācijas un apdraudot mieru Eiropā”. Pārspīlētie padomju uzbrukumi baltiešiem radīja milzīgu Rietumu preses interesi par Baltijas jautājumu. Kā rakstīja Londonas “The Times” žurnālists Andrejs Brauns: “Komunistiskās partijas laikraksti veltījuši 65 rakstus, uzbrūkot šim pasākumam. Šāds hipertrofēts padomju jūtīgums ir labākais indikators, ka pārmaiņas Baltijas republikās nemaz nav tik neiespējamas, kā tas šobrīd šķiet no Rietumiem raugoties”.

No Vitālija Sarkana Brīvības kuģa braucienam veltītās karikatūru sērijas.

Plašajā “nacionālistu” nomelnošanas kampaņā bija iesaistīti arī baltiešu izcelsmes PSRS diplomāti. Tā vēlāk plaši pazīstamais Latvijas politiķis Ivars Ķezbers ar lielu aizrautību metās apmelot trimdas baltiešus un diskreditēt viņu rīkoto pasākumu. Ķezbers vadīja padomju delegāciju, kas ieradās Kopenhāgenā Baltiešu tribunāla laikā, lai Rietumu sabiedrībai sniegtu nepatiesu informāciju par apstākļiem Baltijā, noliedzot Baltijas valstu okupāciju un padomju varas genocīda politiku. Melīgi apvainojumi tika vērsti pret tribunāla un Brīvības kruīza organizētājiem, kurus padomju puse dēvēja par “amerikāņu aģentiem, žīdu šāvējiem un nacistu pakalpiņiem”, kas kara beigās bēguši no soda, atrodot patvērumu Rietumos, kur “pārdevušies revanšistiskiem spēkiem un Rietumu izlūkdienestiem”.

Kādreizējais PSRS vēstniecības Zviedrijā darbinieks, Kultūras sakaru komitejas līdzstrādnieks un LKP CK Ārzemju sakaru nodaļas vadītāja vietnieks Ivars Ķezbers ar Padomju Savienības propagandistu un čekistu komandu ieradās Kopenhāgenā, lai Rietumu plašsaziņas līdzekļos izplatītu viltus informāciju par dzīvi okupētajā Baltijā un nomelnotu baltiešu trimdas darbiniekus.

Pagrīdes izdevumā “Lietuvas katoļu baznīcas hronika” tika publicēts sveiciens “Miera kruīzam”, kā arī publiskoti Lietuvas PSR Valsts Drošības komitejas plāni cīņai pret baltiešu akciju. Šie plāni atklāj plašu čekas pretdarbības programmu, piemēram, iegūt visa veida informāciju par akcijas norisi un tās organizētājiem no aģentiem PSRS, ASV, Dānijā, VFR un citur; panākt, ka VDK aģenti iekļūst akcijas dalībnieku vidū un ziņo par sagatavošanās procesu; iesaistīt ārzemēs strādājošos aģentus informācijas iegūšanā par akcijas organizētājiem un konkrētiem izpildītājiem; pastiprināt emigrantu organizāciju uzraudzību. Dokuments arī rosināja “nodrošināt telegrāfa un pasta pakalpojumu kontroli ar mērķi novērst informācijas par akcijām noplūdi”. Pēc bijušā VDK virsnieka Imanta Lešinska teiktā, var pieņemt, ka līdzīgi pasākumi tika īstenoti arī Latvijā un Igaunijā.

Imants Lešinskis (vidū) ar ģimeni. Bijušais čekists un Kultūras sakaru komitejas darbinieks Lešinskis
Kopenhāgenas tribunāla un Brīvības kuģa brauciena laikā bija PSRS un VDK lietu eksperts.

Igaunijas Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs nedēļas avīze “Kodumaa” pārpublicēja avīzes “Rahva Haal” rakstu par “reakcionārās bandas farsu Helsinkos”, nopeļot arī Kopenhāgenas tribunāla lēmumus, un nicīgi stāstot par krievu disidenta Vladimira Bukovska “jaunības nedarbiem”. Līdzīgi Latvijas Kultūras sakaru komitejas laikraksta “Dzimtenes Balss” pielikumā “Atbalss”, kas paredzēts galvenokārt trimdas jaunatnei un Latvijā nebija nopērkams, gan pirms, gan pēc pasākuma parādījās indīgi komentāri par Brīvības kuģa dalībniekiem, kas “neciena savu dzimteni, un revanšistu aprindām pakļāvušies, paši rok sev bedri, atmetot jebkādas cerības kādreiz atgriezties dzimtenē”.

Brīvību Baltijai - tāda bija “reakcionāru bandas” bezkompromisa prasība Padomju Savienībai.

Politiskā nozīme

Baltiešu tribunāls un Brīvības un miera kuģa brauciens bija ievērojamākā baltiešu trimdas politiskā akcija un spilgtākais trimdas baltiešu sadarbības apliecinājums visā pēckara vēsturē. Šie pasākumi pievērsa pasaules uzmanību cilvēktiesību un nāciju pašnoteikšanās tiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs, kā arī baltiešu pretošanās kustības un vides aktīvistu prasībai pēc no kodolieročiem brīvas Baltijas jūras. Akcijas mērķus rakstiski atbalstīja 87 ASV Kongresa locekļi. Pasākums tika īstenots politiski ļoti pareizā brīdī - īsi pirms Helsinku konferences desmitās gadadienas svinībām. Uz šī fona kļuva iespējams runāt par konferencē noteiktajām it kā neaizskaramajām pēckara valstu robežām un norādīt, ka tās ir netaisnas robežas, kas radušās Hitlera un Staļina noziedzīgās vienošanās rezultātā.

Kopenhāgenas tribunāls un Brīvības un miera kuģa brauciens -
lielākais trimdas baltiešu sadarbības piemērs Aukstā kara gados.

Brīvības kuģa programma tika izstrādāta ar mērķi aktualizēt ar Baltijas valstīm saistītus jautājumus, kas rūpētu arī citām valstīm. Akcijai mērķtiecīgi tika piesaistīti krievu disidenti, Eiropas miera kustības un vides aizsardzības kustības aktīvisti, Skandināvijas sociāldemokrāti. Baltieši pārņēma PSRS monopolizēto miera cīņas jēdzienu, norādot, ka patiess miers Baltijas reģionā nav iespējams bez Baltijas valstu neatkarības. Šī iemesla dēļ akcijas nosaukuma angļu un zviedru versijās tika īpaši akcentēts miera jēdziens (Baltic Peace and Freedom Cruise), turpretī latviešu valodā priekšroka dota brīvībai (Baltijas Brīvības un miera kuģis). Akcijas pamatojumā, kurš pirms tās tika nosūtīts pasaules medijiem, centrālais bija jautājums par kodolbrīvu Baltijas jūru, atbalstot PSRS varas iestāžu apcietināto baltiešu Inta Cālīša, Enna Tarto un citu disidentu līdzīgu prasību.

Rietumu vides aizsardzības organizāciju un miera kustības pārstāvji uz Brīvības kuģa.

Daudzu Rietumu politologu vidū valdīja liela skepse par Baltijas valstu iespēju kļūt neatkarīgām, jo PSRS sabrukums tolaik šķita nereāls. Taču baltiešu stratēģija balstījās uz pārliecību par drīzām pārmaiņām Padomju Savienībā. Aleksandrs Štroms prognozēja, ka “nākamajā desmitgadē mēs piedzīvosim pārmaiņas PSRS politiskajā sistēmā”. Šāda pārliecība atspoguļojās arī Māra Graudiņa teiktajā: “Lai ko mēs darītu, mums jābalstās uz faktu, ka Latvija būs brīva nākamajos divdesmit gados”. Šī doma tika uzsvērta arī pasākuma preses konferencēs: “Pārmaiņas šodien notiek daudz straujāk. [..] Militarizācija un rusifikācija Baltijā liek mums izvirzīt mūsu maksimālo prasību - neatkarību. [..] Ekonomiskā situācija PSRS nosaka pārmaiņu neizbēgamību. [..] Kad tās notiks, latvieši, lietuvieši un igauņi būs apņēmības pilni sacelties un atgūt savu vietu neatkarīgu, demokrātisku nāciju kopienā”.

Brīvības kuģa brauciens bija baltiešu trimdas “desants”,
kas iekustināja neatkarības procesus okupētajās Baltijas valstīs.
No Vitālija Sarkana Brīvības kuģa braucienam veltītās karikatūru sērijas.

Šī labi izplānotā un profesionāli realizētā baltiešu kopprojekta lielākais sasniegums bija tas, ka Igaunija, Latvija un Lietuva pēc ilgiem noklusēšanas gadiem atkal ieņēma pienācīgu vietu uz pasaules politiskās kartes. Baltiešu tribunāls un Brīvības kuģa brauciens bija baltiešu iziešana no ierakumiem un pāriešana aktīvā uzbrukumā. Pirmo reizi tika mests tik tiešs izaicinājums gan Padomju Savienībai, gan politkorektajiem Rietumiem. Zviedru politiķis Pērs Almarks izteicās, ka šī akcija palīdzējusi zviedriem un somiem apzināties, ka viņiem kaimiņos mīt tautas, kuras agrāk dzīvoja demokrātijas apstākļos, bet tagad atrodas zem totalitāras varas jūga. Savukārt Londonas “The Times” norādīja, ka šī baltiešu manifestācija ir “Baltijas atmodas sākums”. Lielā mērā tas tā patiešām bija, jo gadu pēc šiem notikumiem savu darbību okupētajā Latvijā sāka cilvēktiesību grupa “Helsinki-86″, kam vēlāk sekoja citas neatkarības kustības. Vēstures rats uzņēma savu neatgriezenisku gaitu.

****

Nobeigumā daži fotomirkļi no Baltiešu Brīvības un miera kuģa brauciena un plašajām baltiešu demonstrācijām Kopenhāgenā, Stokholmā un Helsinkos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru