Starptautiskie radioraidījumi latviešu valodā Aukstā kara gados. 5.daļa – Reliģiskās pārraides

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 23-10-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Līdzās radiostacijām “Amerikas Balss” (lasiet ŠEIT) un “Radio Brīvība/Radio Brīvā Eiropa” (lasiet ŠEIT), latviešu valodā Aukstā kara gados darbojās arī raidītāji, kuru programmas galvenokārt bija reliģiska satura. Tāds bija gan “Vatikāna Radio”, kas latviski sāka raidīt jau 1948.gadā, gan daudziem mazāk zināmā “Klusuma Balss” 20.gadsimta 70.-80.gados, kuru sagatavoja organizācijas “Hilfsaktion MärtyrerKirche” (MHK) latviešu nodaļa “Gaismas akcija”, bet pārraidīja zviedru vasarsvētku draudžu raidītājs “IBRA Radio”. Un, lai gan arī “Amerikas Balss” un “Brīvā Eiropa” ēterā laiku pa laikam skanēja raidījumi par ticības tēmām, tieši “Vatikāna Radio” un “Klusuma Balss” bija vienīgie raidītāji latviešu valodā, kam kristīgās vēsts un kristīgo vērtību sludināšana bija pamatmērķis. Tāpēc iepazīsimies ar šo divu radiostaciju darbu tuvāk.

Vatikāna Radio

“Vatikāna Radio” dibināts jau 1931.gadā, taču globālu nozīmi ieguva tikai pēc Otrā Pasaules kara. 20.gadsimta 50.gados sākās jauna Vatikāna Radio tehniskā centra celtniecība ar jaudīgu īsviļņu raidītāju, radiotorņu un antenu tīklu. 1957.gadā centrs “Santa Maria di Galeria” Romas pievārtē bija pabeigts un šodien tur strādā vairāki simti VR tehnisko darbinieku. 60.gados, kad strauji pieauga VR nacionālo redakciju skaits, tika izbūvēta arī jauna “Vatikāna Radio” redakciju ēka, ko 1970.gada 29.janvārī svinīgi atklāja Vatikāna valsts sekretārs kardināls Žans Marī Vijo. Radio ēka atrodas Pija laukumā, iepretī Svētā Eņģeļa pilij. 1978.gadā, kad sākās pāvesta Jāņa Pāvila II ēra, “Vatikāna radio” uzņēmās vienu no galvenajām lomām viņa apustulisko ceļojumu organizēšanā un atainošanā. Arī Latviju katoliskajā pasaulē daudzi iepazina, pateicoties VR informācijai par pāvesta vizīti mūsu zemē.

Vatikāna Radio tehniskais centrs “Santa Maria di Galeria”.

1948.gadā “Vatikāna Radio” (Radio Vaticana) redakciju skaits tika palielināts līdz 18 nacionālajām redakcijām. Latviešu raidījumi (Programma Lettone) sākās 1948.gada 2.septembrī. Pirmais raidījums ilga tikai 5 minūtes, vēlāk pārraižu laiks tika pagarināts līdz 10 minūtēm reizi nedēļā. Kopš 1966.gada latviešu raidījumi ēterā izgāja četras, bet, sākot ar 1975.gada 7.jūliju - sešas reizes nedēļā, turklāt to raidlaiks sasniedza 20 minūtes. VR galvenais uzdevums ir sludināt Evaņģēlija vēsti, mācīt kristīgās dzīves pamatprincipus, izskaidrot Svētos Rakstus, iztirzāt aktuālus teoloģiskus jautājumus, atspoguļot Katoļu Baznīcas un pāvesta darbību, ziņot par kristīgās pasaules aktualitātēm. Kā saka paši radio darbinieki, “Vatikāna Radio” uzdevums ir būt pāvesta un Baznīcas balsij dialogā ar pasauli.

Vatikāna Radio lielākā izaugsme notika pāvesta Pija XII (kreisajā pusē) laikā, kad darbu sāka arī latviešu redakcija. Sākuma gados bijušajā pāvesta Leo XIII pilī (labajā pusē) strādāja arī
VR redakcijas; tagad te atrodas radio administrācija un tehniskie dienesti.

Pirmie raidījumi latviešu valodā galvenokārt bija veltīti ziņām par kara laikā pazudušajiem. Katrā raidījumā tika nolasīts saraksts ar bēgļu vārdiem, lai tuvinieki zinātu, ka viņi ir dzīvi, un ar radio starpniecību sameklētu to atrašanās vietu. Atlikušais raidījuma laiks tika veltīts garīgām tēmām. Pamazām VR latviešu raidījumi sāka informēt arī par latviešu katoļu dzīvi trimdā un dzimtenē, tāpat citu konfesiju latviešu draudzēm un trimdas sabiedrisko un kultūras dzīvi kopumā. Raidījumos skanēja jaunāko latviešu grāmatu recenzijas, ziņas par latviešu sanāksmēm, dziesmu svētkiem un kultūras dienām, tika intervēti latviešu sabiedriskie, zinātnes un kultūras darbinieki, atskaņota latviešu mūzika. Tomēr no tiešas politikas VR nacionālajām redakcijām bija noteikts izvairīties, kas nemaz nebija tik vienkārši, jo Maskavai pakļautajās Austrumeiropas katoļu zemēs, tostarp Latvijā, kristīgā ticība bija cieši saistīta ar nacionālajām, sociālajām, vēsturiskajām un tautiskajām vērtībām.

Romas Universitātes latviešu un lietuviešu studenti ar katoļu garīdzniekiem un viesiem.
1.rindā no kreisās - brālis Nikodēms, monsinjors Jāzeps Čamanis, Aleksandra Spekke, pēdējais Vatikāna sūtnis Latvijā monsinjors Arata, Latvijas vēstnieks Itālijā profesors Dr.Arnolds Spekke, Lietuvas bīskaps Bučkus. 2.rindā no kreisās - jezuītu tēvs Staņislavs Ladusāns, F.Laukinaitis, J.Lukss, nezināms, Dr.Marta Rasupe, E.Upenieks, nezināms, jezuītu tēvs Pāvils Bečs.

“Vatikāna Radio” latviešu programmas bija pirmie starptautiskie radioraidījumi latviešu valodā, tāpēc tautieši visā pasaulē tiem sekoja ar milzu interesi. Pirmajos darba mēnešos VR dzirdamība Latvijā bija laba, bet tad kādā raidījumā izskanēja reportāža no 18.novembra valsts svētku dievkalpojuma un svinīgās sēdes Romā, kam 25.novembrī sekoja trimdas garīdznieku aicinājums pulcēties dievnamos, lai lūgtu par Latvijas brīvību. Punktu visam pielika 9.decembra pārraide, kurā skanēja vārdi: “Staļins deva pēdējam Latvijas valsts prezidentam Ulmanim goda vārdu respektēt Latvijas neatkarību, bet Staļinam goda vārds neeksistē!” Jau nākamajā dienā padomju radiofrekvenču slāpētāji jeb “zāģi” pilnībā noklāja VR raidījumus. Tā turpinājās līdz pat 60.gadiem, kad VR raidījumus izbeidza traucēt.

Vatikāna Radio redakciju ēka Pija laukumā un radio agrāko gadu logotips.

Noteikumi paredzēja, ka “Vatikāna Radio” redakciju darbu vada priesteri. Arī redakcijas vadītāja vietniekam bija jābūt garīdzniekam. Pirmais VR latviešu redakcijas vadītājs bija jezuītu tēvs Pāvils Bečs. Kopš 1950.gada daudzus gadus redakciju vadīja priesteris Staņislavs Kučinskis. 1968.gadā redakcijā sāka strādāt Ārvaldis Andrejs Brumanis, kas ilgus gadus bija latviešu programmu redaktors un Kučinska vietnieks. 1996.gadā pāvests Jānis Pāvils II viņu iesvētīja par Liepājas bīskapu. Svarīga loma latviešu redakcijas darbā sākuma laikā bija filoloģijas zinātņu doktorei Martai Rasupei, kas radio gatavoja kultūrai veltītas programmas. 1978.gadā, kad Rasupe devās pelnītā atpūtā pēc 25 raidstacijā nostrādātiem gadiem, pāvests Jānis Pāvils II uzdāvināja viņai savu fotoattēlu ar autogrāfu un veltījumu: “Profesorei Martai Rasupei izjustā pateicībā par pašaizliedzīgo darbu Vatikāna Radio”.

Vatikāna Radio latviešu redakcijas pirmie vadītāji, priesteri Pāvils Bečs un Staņislavs Kučinskis.
Redakcijas ilggadējie darbinieki priesteris Ārvaldis Andrejs Brumanis un filoloģe Marta Rasupe.

“Vatikāna Radio” latviešu redakcijā strādāja gan štata, gan ārštata darbinieki. Ārštata līdzstrādnieki gatavoja ziņas par diecēžu jaunumiem, priesteri aicināja klausītājus iedziļināties garīgās patiesībās. Diemžēl “Vatikāna Radio” nacionālo redakciju līdzstrādniekiem nācās rēķināties ar savu maizes devēju redakcionālo politiku. Vatikāns ir ne tikai katoļu Baznīca, bet valsts ar globālām interesēm, uz kuru fona mazo tautu problēmas nereti paliek nesadzirdētas. Lai gan trimdas pārstāvji, piemēram, profesors Pēteris Lejiņš, 20.gadsimta 60.gados centās panākt, lai VR latviešu raidījumos tiktu ierādīta lielāka vieta nacionāli politiskiem jautājumiem, līdz pat 70.gadu sākumam tas tikpat kā nebija iespējams.

70.gados VR latviešu programmās pamazām sāka ienākt arī nacionālā tematika, protams, ciešā saistībā ar Baznīcas dzīves notikumiem. Piemēram, 1986.gada 26.jūnija raidījums tika pilnībā veltīts Latvijas kristianizēšanas 800.gadskārtai. No Romas translēja pāvesta Jāņa Pāvila II vadīto Latvijas atjaunotnei veltīto ekumēnisko sanāksmi. Tai sekojošais dievkalpojums, kas gandrīz viss notika latviešu valodā, noslēdzās ar kopīgi dziedātu “Dievs, svētī Latviju!” Pāvests aicināja latviešus visās zemēs saglabāt savu nacionālo savdabību, pieminēja latviešu kultūras bagātības, īpaši izceļot tautasdziesmas, un norādīja, ka latviešu pienākums ir piedalīties Rietumu un Austrumu Baznīcu vienošanas misijā. Nākamajā svētdienā pāvests latviski uzrunāja grupu latviešu, kas ar Latvijas karogu bija ieradušies Sv.Pētera laukumā Romā. Bet 1989.gada 25.janvārī VR atzīmēja padomju varas represētā Rīgas katoļu arhidiecēzes palīgbīskapa Kazimira Duļbinska tiesisko reabilitāciju.

Vatikāna Radio - pāvesta un Baznīcas balss pasaulei. No VR publicitātes materiāliem.

Bagātīgu informāciju par reliģisko tiesību pārkāpumiem Padomju Savienības katoļu zemēs “Vatikāna Radio” kopš 1972.gada sniedza pagrīdes izdevums “Lietuvos katalikų bažnyčios kronika” (”Lietuvas Katoļu Baznīcas hronika”). Hronika iznāca no trim līdz sešām reizēm gadā un pa slepeniem ceļiem tika nogādāta Rietumos, kur to pārtulkoja un izdeva arī itāļu, spāņu, franču, angļu un vācu valodā. Hronikas sniegto informāciju pārraidīja visas uz Padomju Savienību un tās satelītvalstīm raidošās Rietumu radiostacijas. Tā līdz klausītājiem Latvijā nonāca ziņas gan par notikumiem okupētās Baltijas katoļu dzīvē, gan biogrāfiskas ziņas par garīdzniekiem un citiem katoļu aktīvistiem, kurus padomju varas laikā apcietināja un ieslodzīja cietumā vai nosūtīja uz soda nometnēm, kur ne viens vien tika noslepkavots.

Pagrīdes izdevums “Lietuvos katalikų bažnyčios kronika” Aukstā kara gados Rietumu radiostacijām bija vienīgais uzticamais informācijas avots par Baznīcas dzīvi okupētajās Baltijas valstīs.

Visus Aukstā kara gadus “Vatikāna Radio” bija viens no nedaudziem informācijas avotiem, no kuriem Latvijas iedzīvotāji uzzināja patiesību par to, kas notiek ārpus Padomju Savienības. Šajā ziņā VR raidījumiem šodien ir pavisam cits mērķis, nekā gados, kad ārzemju radio klausīšanās bija noziegums. Pēc “dzelzs priekškara” krišanas vairākas reizes tika mēģināts latviešu redakciju slēgt, tomēr to izdevās saglabāt. Vatikāna Radio ir vienīgais raidītājs, kas no ārzemēm raidīja latviešu valodā okupācijas gados, un ir dzirdams joprojām. Kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas VR latviešu raidījumus retranslējušas un turpina retranslēt vairākas radiostacijas Latvijā. Pateicoties šai sadarbībai, kā arī internetam, VR raidījumi arī šodien turpina uzrunāt Latvijas iedzīvotājus.

Viena no Vatikāna Radio studijām, labajā pusē - latviešu redakcijas vadītāja Silvija Krivteža.

Jaunākajos laikos “Vatikāna Radio” latviešu redakcijā strādājuši Terezita Marija Bondare, Terēze Svilāne, Biruta un Silvija Krivtežas, Inese Šteinerte, Ervīns Svilāns, Jānis Evertovskis. Kā ārštata līdzstrādnieki darbojušies priesteri Juris Jalinskis, Andris Priede, Rihards Rasnacis, Modris Lācis, Rinalds Stankēvičs, Oskars Jabloņskis, Artūrs Krištapovičs, Uldis Cēsnieks. Nozīmīgu sniegumu raidījumu sagatavošanā devušas Lāsma Latsone, Anita Graudiņa, Gunta Ziemele, Māra Sadovska, Sanita Zustere, Dace Plaude, Terēze Druka un daudzi citi. Paldies viņiem visiem par ieguldīto darbu!

Kreisajā pusē - Vatikāna valsts sekretārs kardināls Pjetro Parolino pasniedz
VR latviešu reakcijas ilggadējai vadītājai Silvijai Krivtežai pāvesta atzinības rakstu;
labajā pusē - latviešu redakcijas darbinieki Ervīns Svilāns, Silvija Krivteža un Inese Šteinerte.

Vatikāna Radio ir Eiropas Radiofona savienības, starptautiskās Katoļu radio un televīzijas biedrības un starptautiskās Radio un televīzijas apvienības dalībnieks. Tas raida 45 valodās, radiostacijā nodarbināti vairāk nekā 400 cilvēki no turpat 60 valstīm, ik nedēļu tiek sagatavotas 480 stundas raidlaika. VR uzskata par vienu no tehniski modernākajām radiostacijām pasaulē, kas raida gan vidējo un īsviļņu diapazonā, gan FM frekvencēs un digitālā formātā. Raidījumu veidotāju rīcībā ir plaša bibliotēka ar simtiem avīžu un žurnālu no visas pasaules, tūkstošiem grāmatu, enciklopēdiju un citu izziņas materiālu. Bagātīga ir VR fonotēka, kur glabājas vairāk nekā desmit tūkstoši kompaktdisku un minidisku. Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, līdztekus ētera raidījumiem ik dienas iespējams VR klausīties un ar citu informāciju iegūt radio interneta mājaslapā, tostarp latviešu valodā - lv.radiovaticana.va. Pateicība Dievam, ka Viņš Savā žēlastībā ļāvis Vatikāna Radio pastāvēt un darboties vēsturiski un politiski tik dažādos laikos. Bez Dieva svētības tas nebūtu bijis iespējams.


Klusuma Balss

Radioprogramma “Klusuma Balss” latviešu valodā bija daļa no Rumānijas komunistiskā režīma represētā luterāņu mācītāja Ričarda Vurmbranda iedvesmotās starptautiskās kristīgās palīdzības organizācijas “Hilfsaktion MärtyrerKirche” (”Palīdzības akcija vajātajai Baznīcai”) radiokalpošanas. 1967.gadā dibinātās HMK mērķis bija sekot līdzi un dokumentēt apstākļus, kādos dzīvo kristieši komunistisko diktatūru zemēs, un sniegt visu iespējamo palīdzību gan atsevišķiem vajātiem kristiešiem, gan vajātām draudzēm, gan Baznīcai kopumā. Organizācijas galvenie biroji atradās Rietumvācijā un Šveicē, bet tās darbu finansiāli atbalstīja liels ziedotāju pulks visā pasaulē.

“Hilfsaktion MärtyrerKirche” logo un organizācijas garīgais tēvs Ričards Vurmbrands.

Kopš 1969.gada HMK darbā aktīvi piedalījās arī latviešu teologs Paulis Kļaviņš. Tieši viņam HMK valde uzticēja izveidot un attīstīt organizācijas radio nozari. Sešu gadu laikā Kļaviņa vadībā tika radītas deviņas nacionālās redakcijas, kas gatavoja radioprogrammas Austrumeiropas zemju klausītājiem. Visiem, kas strādāja pie HMK radioprogrammu veidošanas, vajadzēja labi pārzināt apstākļus mērķauditorijas zemēs un atrast atbilstošu pieeju katras konkrētas zemes klausītājiem. Konfesionālās atšķirības redakciju darbā tika noliktas malā - galvenais bija solidaritāte ar tiem, kas tiek vajāti patiesības un savas ticības dēļ. HMK radioprogrammās tika pausts atbalsts netaisni sodītajiem ticības lieciniekiem, kā arī citiem komunistisko režīmu vajātajiem brīvas domas paudējiem. Pirmo reizi kristīgo radiostaciju vēsturē ēterā izskanēja netaisni sodīto kristiešu un politieslodzīto vārdi. Citas kristīgās radiokompānijas tolaik par šo tēmu publiski runāt izvairījās.

HMK radio savus raidījumus sāka 1970.gada septembrī. Raidījums translēja no spēcīgas īsviļņu radiostacijas, ko Portugālē bija uzbūvējusi Zviedrijas vasarsvētku kustībai piederošā raidsabiedrība “IBRA Radio”. Ar laiku HMK radioprogrammu saturs sasniedza arī soda nometnēs un cietumos ieslodzīto piederīgos. Tā represētie kristieši uzzināja, ka par viņu likteni zina ārzemēs, ka cilvēki visā pasaulē lūdz Dievu par viņiem un viņu gara nelokāmība kalpo par stiprinājumu un paraugu citiem.

No IBRA translācijas torņiem HMK programmas sasniedza klausītājus komunistiskā bloka valstīs.

HMK raidījumiem bija arī tālejošs mērķis - stiprināt cilvēku atbildību citam par citu. Ideja bija vienkārša - ja tu, piemēram, uzzini, ka čeka vervē tavu paziņu, kaimiņu vai darbabiedru par ziņu pienesēju, tad neklusē, bet dari to publiski zināmu, jo gaismā celti ļauni nodomi vairs nav noslēpums un var kādam palīdzēt atteikties no nodevības ceļa. HMK raidījumi rosināja domāt par šīm likumsakarībām un saistīt tās ar Svēto Rakstu principiem. Šīs radioprogrammas mudināja kristiešus un visus labas gribas cilvēkus būt drosmīgiem un jebkuros apstākļos un situācijās vienmēr palikt Patiesības pusē.

HMK latviešu programmai tika dots nosaukums “Klusuma Balss”. Tāpat kā raidījumus citās valodās, arī latviešu programmu translāciju finansēja HMK no sava budžeta. Ēterā latviešu programma skanēja reizi nedēļā un Latvijā bija labi uztverama, ja vien padomju cenzūra neiedarbināja radioviļņu slāpētājus jeb tā sauktos “zāģus”. Bet pat tad ārpus Rīgas un citām lielajām pilsētām programmu varēja dzirdēt labi. Daudzi kristieši šos raidījumus ierakstīja audiokasetēs un deva klausīties citiem, tā palīdzot izplatīt informāciju par notiekošo gan brīvās, gan vajātās Baznīcas dzīvē. Šādā veidā par varas vajātiem kristiešiem pirmie nereti uzzināja radioklausītāji Latvijā un tikai pēc tam Rietumu trimdinieki.

Trimdas tautiešu atbalsts padomju režīma represētajiem brāļiem Olafam un Pāvilam Brūveriem.

“Klusuma Balss” veidotājs un autors visu programmas pastāvēšanas laiku bija Paulis Kļaviņš. Tomēr šis raidījums nebūtu iespējams bez brīvprātīgajiem, kas sniedza informāciju par notiekošo dzimtenē un palīdzēja arī daudzos citos veidos. Lielākā daļa šo cilvēku bija saistīti ar HMK latviešu atzaru - cilvēktiesību aizstāvēšanas organizāciju “Gaismas akcija”. Ar šīs kristīgās organizācijas palīdzību tika izveidota slepena sakaru sistēma ar tautiešiem okupētajā dzimtenē, vācot informāciju par aiz dzelzs priekškara dzīvojošo likteņiem. Tā brīvā pasaule uzzināja patiesību par dzīvi Padomju Latvijā.

Paulis Kļaviņš “Gaismas akcijas” rīkotajā Solidaritātes sardzē,
iestājoties par pārliecības dēļ notiesātajiem Padomju Savienībā.

Tolaik padomju propaganda pasaulei sniedza apzināti melīgas ziņas par kristiešu dzīvi PSRS. Uz starptautiskajām konferencēm tika sūtīti lielāko konfesiju pārstāvji, kuru uzdevums bija stāstīt pasaciņas par “reliģijas brīvību” Padomju Savienībā, kaut patiesībā šajā valstī bija ar likumu aizliegts gan sludināt kristīgo vēsti ārpus baznīcu sienām, gan ievest Bībeles un citu kristīgo literatūru. Šī iemesla dēļ ticīgie, kas dzīvoja tālākās padomju republikās, par Bībeli bija gatavi maksāt mēneša algu. Draudžu locekļiem bija arī aizliegts sniegt viens otram jebkādu sociālu vai materiālu palīdzību.

Tā kā Padomju Savienība bija radījusi “dzelzs priekškaru”, lai slēptu savā zemē notiekošo, patiesu informāciju par cilvēku dzīvi bija iespējams iegūt tikai slepeni. “Gaismas akciju” un radioprogrammu “Klusuma Balss” primāri interesēja to cilvēku likteņi, kuriem bija atņemtas vai ierobežotas viņu pamattiesības. Ziņas par šādiem cilvēkiem visbiežāk sniedza viņu draugi. Tas notika brīvprātīgi - neviens netika pierunāts. Visus “Gaismas akcijas” dalībniekus vienoja apziņa par savas rīcības morālo tiesiskumu - uzzināt visu par jebkuru cilvēku, kuru dzīvība, brīvība, tiesības un cieņa tiek apdraudētas. Taču padomju vara šādas visnotaļ personīgas informācijas vākšanu uzskatīja par spiegošanu, kas spilgti atklāj šī režīma patieso seju un attieksmi pret cilvēktiesībām.

“Gaismas akcija” Rietumeiropas pilsētu laukumos
rīkoja dažādas demonstrācijas sirdsapziņas cietumnieku atbalstam.

Visa “Gaismas akcijas” darbība balstījās uz Rietumos atzītām vērtībām - kristīgo ētiku un ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Taču padomju impērija patiesības paušanu uzskatīja par briesmām savai drošībai. Tā kā aktīvākie patiesības apliecinātāji Padomju Savienībā bija ticīgie - galvenokārt ebreji un kristieši, kas apzinās atbildību Mūžības priekšā, tieši pret viņiem vērsās varas represijas. Jāpiebilst, ka padomju sirdsapziņas cietumnieki lielākoties bija miermīlīgi cilvēki, ikas ieročus rokās neņēma. Viņu vienīgie ieroči bija liecības, kas atmaskoja varas morālo pagrimumu.

Maza daļiņa no “Gaismas akcijas” līdzstrādniekiem 2012.gadā.
No kreisās stāv - Pāvils Brūvers, Pēteris Lazda, Ģederts Melngailis, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Daniels Brūvers, Olafs Brūvers, sēž - Gunta Rožkalne, Lidija Lasmane-Doroņina, Paulis Kļaviņš, Dzidra Liepiņa, Rudīte Brūvere, Rita Brūvere, Liene Liepiņa ar mazdēlu Aleksandru,
priekšā - Silvija Ludvika un Ieva Kļaviņa.

“Gaismas akcijas” devīze bija: “Visu apgaismot un piedot - gaisma uzvarēs!” Piedošanas aspekts bija ļoti svarīgs, jo tiesa pieder Dievam, kurš vienīgais var būt taisnīgs tiesnesis. Šādā veidā organizācijas darbībā garīgais cīņas lauks tika šķirts no vardarbīgā, kas bija svarīgi daudziem “Klusuma Balss” atbalstītājiem Latvijā. Ikviens, kurš vēlējās piedalīties un atbalstīt patiesības lieciniekus, varēja kļūt par šīs brīvprātīgās garīgās kopības dalībnieku. Šie cilvēki neizvirzīja mērķi karot ar padomju valsti, bet censties dzīvot patiesībā. Taču arī par to viņi tika represēti. “Gaismas akcijas” un “Klusuma Balss” mērķis bija pasaulei darīt zināmas šo latviešu sirdsapziņas cietumnieku liecības. To šī radioprogramma arī konsekventi darīja līdz pat 80.gadu beigām, kad no padomju cietumiem tika atbrīvoti pēdējie par patiesību notiesātie un radio “Klusuma Balss” varēja beigt savu skanējumu.

****

P.S. Ir ziņas, ka latviešu valodā bijuši arī regulāri reliģiski raidījumi no “Trans World Radio” raidītājiem. Iespējams, tos veidoja baptistu mācītājs Jānis Šmits no Toronto, vēlākais Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps. Par šiem raidījumiem šobrīd vēl informācija jāapkopo. Ja kādam ir ziņas vai materiāli par šiem raidījumiem, lūdzu rakstiet mums.

© Rolfs Ekmanis (“Jaunā Gaita”), Paulis Kļaviņš, Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru