Te es stāvu un citādi nevaru! Baznīcas reformators Mārtiņš Luters

Ievietoja | Sadaļa Kristus dēļ | Publicēts 02-10-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2017.gadā pasaule svin Reformācijas 500 gadadienu. Arī “Laikmeta zīmes” jau publicējušas rakstu par izcilo čehu reformatoru Janu Husu (lasiet ŠEIT). Tomēr, runājot par Reformāciju, nav iespējams apiet Mārtiņa Lutera vārdu, jo tieši viņu uzskata par Reformācijas iesācēju un vienu no izcilākajām personībām pasaules vēsturē. Lutera dzīve un darbība sakrita ar jauna laikmeta sākumu, ar lielo atklājumu un garīgās atjaunotnes laikmeta atnākšanu. Daži teologi uzskata, ka pēc apustuļa Pāvila kristīgajā pasaulē nav bijusi otra tāda personība, ko varētu salīdzināt ar Mārtiņu Luteru. Un patiesi - Luterā mēs redzam to pašu degsmi Kristus un Evaņģēlija labā, kāda bija raksturīga apustulim Pāvilam. Tāpēc šī jubilejas gada noslēgumā vēlamies arī jums izstāstīt iedvesmojošo un celsmīgo Lielā Reformatora dzīves un kalpošanas stāstu.

Mārtiņš Luters piedzima 1483.gada 9.novembrī Eislēbenē, Saksijas zemē Vācijā, Hansa un Margarētas Luteru daudzbērnu ģimenē. Lutera tēvs nāca no senas zemnieku dzimtas. 1484.gadā ģimene pārcēlās uz Mansfeldu, kur Lutera tēvam piederēja vara raktuves. No 1490. līdz 1497.gadam Luters mācījās Mansfeldas pilsētas skolā un gadu Magdeburgas domskolā, bet pēc tam divus gadus Eizenahas franciskāņu draudzes skolā, iegūstot pamatizglītību. Tajā laikā turīgie pilsētu birģeri centās dot saviem dēliem augstāko juridisko izglītību, taču pirms tam bija jābeidz tā saukto septiņu brīvo mākslu - gramatikas, retorikas, dialektikas, aritmētikas, ģeometrijas, mūzikas un astronomijas studijas. Pēc tēva gribas arī Mārtiņš no 1501. līdz 1505.gadam studēja Erfurtes universitātes Humanitārajā jeb Brīvo mākslu fakultātē, iegūdams Brīvo mākslu maģistra grādu. Pēc tam viņš sāka gatavoties jurisprudences studijām, taču tad kāds notikums pagrieza Lutera dzīvi par 180 grādiem.

Mārtiņa Lutera vecāki - tēvs Hans un māte Margarēta. Lūkasa Krānaha Vecākā gleznas.

Kā visi tā laika ļaudis, arī Lutera vecāki apmeklēja baznīcu, taču nebija dziļi dievbijīgi. Bībeli Mārtiņš pirmo reizi mūžā izlasīja tikai studiju gados - Erfurtes universitātes bibliotēkā. Vēlāk viņš rakstīja: “Mani valdzināja šī grāmata. Es sapņoju, ka kādu dienu būšu pietiekami bagāts, lai iegūtu to savā īpašumā.” Un tad nāca notikums, kas ienesa radikālas pārmaiņas Lutera dzīvē. 1505.gada 2.jūlijā, kad Luters atradās ceļā no Mansfeldas uz Erfurti, netālu no Štoternheimas viņš piedzīvoja bargu pērkona negaisu, kura laikā viņam līdzās iespēra zibens. Nāves bailēs Luters deva solījumu savu dzīvi veltīt Dievam un kļūt par mūku, ja tiks negaisā pasargāts. Tā arī notika. Pretēji tēva gribai, Mārtiņš nevis turpināja jurisprudences studijas, bet pievienojās augustīniešu - eremītu mūku ordenim. 1507.gada 4.aprīlī Erfurtes Domā Luteru iesvētīja par priesteri un jau 2.maijā viņš vadīja savu pirmo dievkalpojumu.

Piemiņas akmens pie Štoternheimas - vietā, kur Luters piedzīvoja zibens spērienu (kreisajā pusē),
kas jauno jurisprudences studentu padarīja par augustīniešu mūku (labajā pusē).

1508.gadā Lutera garīgais tēvs - augustīniešu ordeņa ģenerālvikārs Johans fon Štaupics nosūtīja Luteru uz jaundibināto Vitenbergas universitāti iegūt teoloģisko izglītību. 1509.gadā Luters ieguva bakalaura grādu Bībeles zinībās un vēlāk otru bakalaura grādu, kas ļāva viņam skaidrot Svētos Rakstus un mācīt morālfilozofiju. 1510.gadā fon Štaupica uzdevumā Luters devās uz Romu kārtot klostera jautājumus. “Svētajā” pilsētā viņš savām acīm ieraudzīja Romas garīdzniecības ārišķīgo lepnību un morālo izlaidību, kas viņu dziļi satrieca. Atgriezies mājās Luters turpināja studijas, 1512.gadā iegūstot teoloģijas doktora grādu. 1513.gadā viņš kļuva par Vitenbergas universitātes profesoru un Bībeles teoloģijas katedras vadītāju, mācot studentiem Vecās un Jaunās Derības kursu.

Mārtiņš Luters - teoloģijas doktors un universitātes profesors.

Līdzās mācībām un darbam universitātē Luteram bija daudz pienākumu arī klosterī, kur viņš kalpoja kā priora vietnieks saimnieciskajos jautājumos. 1514.gadā viņš kļuva par Torburgas apgabala klosteru vikāru - Lutera pārziņā atradās 11 klosteri. Kā talantīgam oratoram un sprediķotājam, Lutera pienākumos ietilpa arī indulgenču (grēku atlaižu) tirdzniecības vadīšana Vitenbergas bīskapijas zemēs. Taču pa vidu visai šai rosībai Luters piedzīvoja smagu iekšējo krīzi, kuras dēļ gandrīz pazaudēja ticību žēlsirdīgam Dievam. Luters uzskatīja sevi par nožēlojamu grēcinieku, kurš nekad nespēs iegūt bargā Dieva labvēlību, un šī atziņa dzina viņu izmisumā. Šādā dvēseles stāvoklī viņš vēl cītīgāk pētīja Svētos Rakstus un negaidot atklāja, ka “no ticības taisnais dzīvos” (Rom. 1:17). Šī atklāsme Luteram bija vēl viens zibens spēriens. Vēlāk viņš teica, ka šī atziņa bijusi viņa patiesā jaunpiedzimšana, kad viņš “caur paradīzes vārtiem” iegājis Dieva Valstībā.

Kreisajā pusē - Mārtiņš Luters klostera gados. Lūkasa Krānaha Vecākā zīmējums;
labajā pusē - Lutera celle Erfurtes klosterī šodien, kad tajā nav askētiskās celles mēbeles.

Luteram tā bija fundamentāla atklāsme. Viņš saprata, ka Dievs nav bargs un nežēlīgs soģis katram kļūmīgam cilvēka solim, kā tas viņam bija šķitis līdz tam. Tieši pretēji - Dievs piedod un atlaiž grēkus, ja tie tiek no sirds nožēloti. Dieva taisnīgums (iustitia Dei) neizpaužas Viņa bardzībā, bet taisnošanā, ko Dievs Savā žēlsirdībā dāvā cilvēkiem. Un šī taisnošana nāk vienīgi caur ticību un vienīgi Jēzus Kristus nopelna dēļ. Tā bija revolūcija Lutera apziņā. Viņš saprata, ka velti centies sasniegt svētumu saviem spēkiem, jo cilvēks nevar iegūt Dieva labvēlību ne ar kādiem svētiem darbiem. Dievs pats Savā žēlastībā izrāda labvēlību tiem, kas parāda ticību. Ne Tradīcija, ne Baznīcas tēvu mācība, ne kristīgo filozofu koncepcijas, ne Baznīcas koncilu lēmumi, un pat ne Baznīca pati, bet tikai un vienīgi cilvēka patiesa ticība Evaņģēlija vēstij ir nosacījums viņa gara un dvēseles glābšanai.

Lutera atklāsme par taisnošanu vienīgi ticībā. Skotu mākslinieka Džozefa Noela Peitona glezna.

Lai pārliecinātos, ka šāda Rakstu izpratne nav maldīga, Luters rūpīgi pārbaudīja, vai tas, kā viņš saprot atsevišķus Bībeles pantus, nav pretrunā ar to, kas teikts citās Bībeles vietās. Mācība par pestīšanu un taisnošanu, ko iespējams panākt nevis ar darbiem, bet tikai ar ticību, kļuva par Lutera evaņģēliskās mācības pamatu. Viņš sāka šo Evaņģēlija izpratni sludināt arī Vitenbergas ļaudīm, iegūstot vispārēju klausītāju atzinību. Laikā no 1509. līdz 1518.gadam Luters noturēja savus agrīnos priekšlasījumus par Lombardijas Pētera “Sentencēm”, Psalmiem, Vēstuli Romiešiem, Vēstuli Galatiešiem un Vēstuli Ēbrejiem. Šajos priekšlasījumos pamazām tika noformulēta jaunā, reformatoriskā Lutera teoloģija.

Luters sludina Dieva Vārdu. Vitenbergas pilsētas baznīcas Reformācijas altāra glezna.
Lūkasa Krānaha Vecākā un Lūkasa Krānaha Jaunākā kopdarbs.

1517.gadā pāvests Leons X izdeva bullu par grēku atlaižu jeb indulgenču tirdzniecību Sv.Pētera bazilikas pārbūves finansēšanai Romā. Saskaņā ar Katoļu Baznīcas mācību, pēc nāves grēciniekiem, kuri nav tādi ļaundari, kas bez ierunām pelnījuši elli, kādu laiku jāizcieš sods šķīstītavā (purgatorijā), lai pēc tam varētu tikt paradīzē. Tolaik pastāvēja uzskats, ka šo soda laiku iespējams samazināt, nopērkot pāvesta izdoto grēku atlaidi. Cilvēki šīs atlaides uzskatīja par sava veida apdrošināšanas polisi ne tikai izdarītajiem, bet arī nākotnē iespējamiem grēkiem. Atlaides pirka arī jau mirušiem radiniekiem. Tiesības tirgot indulgences Vācijā Romas kūrija bija nodevusi dominikāņu ordenim, kurš tās savukārt iznomāja ebreju augļotāju Fugeru bankai, kas par to maksāja procentus Vācijas arhibīskapiem un ordenim. Maincas arhibīskaps Albrehts par indulgenču tirdzniecības vadītāju Brandenburgā un apkārtnē iecēla lielisko oratoru un spēcīgu personību, dominikāni Johanu Tecelu.

Pāvesta indulgenču tirgotājs Brandenburgas zemē Jonans Tecels (kreisajā pusē);
Baznīcēni stāv rindā pēc Tecela tirgotajām grēku atlaidēm.

Lutera jaunā izpratne par to, kā Dievs raugās uz grēcinieku glābšanu, izraisīja jaunajā teoloģijas doktorā sašutumu par Romas kūrijas akceptēto Dieva žēlastības tirgošanu. No Lutera viedokļa indulgenču tirdzniecība bija absurda un amorāla, jo Dievu nav iespējams uzpirkt vai piekukuļot. Indulgenču tirdzniecību Luters uzskatīja par naudas izspiešanas veidu un klaju cilvēku mānīšanu, jo kādēļ gan kādam būtu jāmaksā par grēku piedošanu, ja Dievs, būdams visžēlīgs, grēkus piedod bez maksas, cilvēkam no sirds tos nožēlojot. Šie apsvērumi pamudināja Luteru uzrakstīt 95 tēzes, kurās viņš vērsās pret indulgenču tirdzniecību un ierosināja arī citas Baznīcas reformas. Savas tēzes Luters nosūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam. Pēdējais tās nosūtīja tālāk uz Romu, ar lūgumu aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot un uzstāties publiski.

Lutera 95 tēzes Baznīcas reformēšanai. Tēžu brošūras variants.

Publiskā pretstāve sākās ar Vitenbergas studentu akciju, kas bija savākuši vairāk nekā 800 Tecela sprediķu grāmatas, kuras publiski sadedzināja universitātes pagalmā. 1517.gada 31.oktobrī Luters savas 95 tēzes, kurās bija aicinājums sākt disputu par atlaižu jautājumu un Baznīcas reformu, piesita pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Šī leģendārā Lutera dzīves epizode, ko daudzi uzskata par Reformācijas patieso sākumu, mūsdienās gan tiek apšaubīta. Lai nu kā, Lutera tēzes, pateicoties 1455.gadā Johana Gūteneberga izgudrotajai iespiedmašīnai, strauji izplatījās visā Vācijā un citās vāciski runājošās zemēs. Iespējams, Lutera tēzes iespieda un izplatīja nemaz neprasot autora atļauju, taču tieši šis apstāklis drīz vien padarīja Luteru par populārāko cilvēku Vācijā.

Luters pienaglo savas 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm.

1518.gada maijā Luters savas tēzes izklāstīja augustīniešu ordeņa sanāksmē Heidelbergā, iegūstot daudzu garīdznieku atbalstu. Sekas bija pret Luteru Romā sāktā izmeklēšana aizdomās par ķecerību. Viņš saņēma uzaicinājumu ierasties Romā personīgi paskaidrot savu pozīciju, taču, aizbildinoties ar veselības problēmām, lūdza viņa iztaujāšanu veikt Vācijas teritorijā. Lutera šajā ziņā atbalstīja arī Saksijas kūrfirsts Fridrihs III. Pārbaudīt apsūdzības pret Luteru Vācijā ieradās pāvesta legāts kardināls Tomass Kajetāns, kurš no 1518.gada 12. līdz 14.oktobrim reihstāgā Augsburgā disputēja ar Luteru, aicinot viņu atsaukt “ķecerīgo mācību”. Taču Luters atteicās, paziņojot, ka Svētie Raksti ir pārāki par Baznīcas koncilu un pāvestu lēmumiem, jo pāvests ir tikai cilvēks, kurš var gan kļūdīties, gan grēkot.

Luters kardināla Kajetāna izmeklēšanas priekšā Augsburgā.

Teoloģiski disputi Katoļu Baznīcā nebija nekas neparasts, taču Lutera gadījumā viņa nostāja tika publiskota nevis latīņu mēlē, atstājot disputu tikai mācītu teologu izspriešanai, bet vācu valodā, tā iesaistot šajā konfliktā arī lajus. Lutera studenti organizēti pārrakstīja Lutera tēzes un izplatīja tās visur, kur vien iespējams. Pats Luters argumentus par labu savām tēzēm meklēja Bībelē un šajos meklējumos nonāca pie arvien jaunām atziņām - Svēto Rakstu gaismā apšaubāma šķita ne vien “svēto darbu” nozīme cilvēka glābšanā, bet arī pāvesta varas leģitimitāte, Baznīcas koncilu nemaldība un Baznīcas garīgās hierarhijas pamatotība. 1519.gada jūnijā Luters un viņa domubiedrs Andreas Bodenšteins fon Karlštats ieradās Leipcigā uz disputu ar teoloģijas doktoru Johanu Meieru fon Eku no Ingolštates. Viņus pavadīja ap 200 Vitenbergas universitātes studentu. Disputā Luters paziņoja, ka ir tiesīgs apšaubīt ikvienas Baznīcas autoritātes sacīto, ja tas nesaskan ar Bībelē rakstīto.

Teoloģiskais disputs starp Johanu Eku un Mārtiņu Luteru.

Lutera vēlme bija tikai ierosināt reformas, kas atjaunotu skaidro Evaņģēlija mācību Baznīcā. Dievbijīgajam augustīniešu mūkam nebija ne mazākās domas par dumpi vai šķelšanos Baznīcā, kur nu vēl jaunas Baznīcas veidošanu. Taču Roma nevēlējās nekādas reformas un kategoriski pieprasīja Luteram publiski atsaukt savas idejas. 1520.gada 15.jūnijā pāvests Leons X nosūtīja Luteram bullu Exsurge Domine, ar kuru nepakļāvīgajam vācu teologam, piedraudot ar Baznīcas lāstu, tika prasīts 60 dienu laikā atsaukt savu mācību. Luters atbildēja ar virkni rakstu - “Sprediķis par grēku atlaidēm un žēlastību”, kas 1520.gadā vien tika publicēts 20 reižu, “Sprediķis par pāvesta lāstu”, “Atklāta vēstule vācu nācijas kristīgajiem augstmaņiem”, “Baznīca Bābeles gūstā”, “Par kristieša brīvību”.

Pāvests Leons X un viņa pret Lutera “herēzēm” vērstā bulla.

Vēršoties pie “vācu nācijas kristīgiem augstmaņiem” Luters apšaubīja pāvesta tiesības vienīgajam izskaidrot Svētos Rakstus un sasaukt Baznīcas koncilus, jo, saskaņā ar Rakstiem, visi kristieši pieder garīgajai kārtai - vispārējai priesterībai. Luters arī pieprasīja likvidēt celibātu un pārtraukt mūku ubagošanas praksi. Tāpat Luters rosināja sākt plānveida nabago aprūpi, veikt izglītības reformu un rūpēties par Evaņģēlija izplatīšanu plašās tautas masās. Savukārt darbā “Baznīca Bābeles gūstā” Luters vērsās pret katoļu mācību par Svēto Vakarēdienu kā upuri un tā pasniegšanu lajiem tikai maizes formā. Pēc Lutera domām, sakramentu par tādu padara Dieva apsolījums un cilvēka ticība. Sakraments ir redzamais Dieva Vārds. Luters atzina tikai trīs Bībelē pamatotos sakramentus - Kristību, Svēto Vakarēdienu un Grēksūdzi. Ar šo mācību Luters būtībā sarāva visas saites ar Romas Baznīcu.

Lukavas pilsētas Sv.Nikolaja baznīcas gleznā attēlots Svētais Vakarēdiens
evaņģēliskajā dievkalpojumā, pasniedzot kā vīnu, tā maizi arī lajiem.
Altārim apkārt stāv visu vācu protestantisko zemju valdnieki.

Pretstāve Lutera un Romas starpā kulmināciju sasniedza 1520.gada 10.decembrī, kad Luters Vitenbergas universitātes studentu un mācībspēku klātbūtnē publiski sadedzināja pāvesta bullu. Pāvesta atbildes gājiens ilgi nebija jāgaida - 1521.gada 3.janvārī ar bullu Decet Romanum Pontificem pāvests ekskomunicēja Luteru, izslēdzot viņu no Romas Baznīcas un pasludinot par vajājamu un sodāmu ķeceri. Luteram draudēja nopietnas briesmas, iespējams pat nāve, ja ne Saksijas kūrfirsta Frīdriha III aizbildniecība, kurš pats gan nebija Lutera mācības piekritējs, taču nevēlējās zaudēt slaveno profesoru, vienu no populārākajām un atzītākajām personībām savā zemē.

Luters publiski sadedzina pāvesta bullu. Kolorēts Jozefa Matiasa Trenkvalda zīmējums.

Atbildot uz Lutera sūdzībām par to, ka viņš ticis ekskomunicēts bez viņa lietas godīgas izskatīšanas, Svētās Romas impērijas imperators Kārlis V izsauca reformatoru uz reihstāga sēdi Vormsā. Lutera piecpadsmit dienu ilgais ceļojums no Vitenbergas uz Vormsu 1521.gada aprīlī izvērtās par īstu triumfa gājienu. Tautas simpātijas neapšaubāmi bija Lutera pusē, un cilvēki it visur iznāca uz ceļa, lai viņu sveiktu un suminātu. Lutera mācību atbalstīja plaši iedzīvotāju slāņi - zemnieki, pilsētnieki, arī daļa aristokrātijas, jo Romas Baznīcas tieksme pēc greznības un nesamērīgā nodokļu nasta derdzās daudziem, savukārt katoļu garīdzniecības morālā degradācija diskreditēja arī laicīgo firstu varu.

Lutera triumfālā ierašanās Vormsā. Frīdriha Marteršteiga gleznas fragments.

1521.gada 17.aprīlī Luters stājās imperatora, kūrfirstu un pāvesta nuncija tiesas priekšā. Pirms 100 gadiem līdzīgas tiesā Konstancē Jans Huss bija notiesāts uz nāvi sārtā. Ietekmīgo Baznīcas un impērijas amatpersonu priekšā Luters paziņoja, ka nevar atteikties no saviem uzskatiem, kamēr viņu nepārliecinās ar skaidriem pierādījumiem no Bībeles. Viņš teica: “Mana sirdsapziņa ir Dieva Vārda saistīta. Es nevaru un negribu ne no kā atteikties, jo ir bīstami rīkoties pretēji sirdsapziņai. Lai Dievs man palīdz. Āmen.” Agrīnajos Lutera darbu izdevumos publicēti arī viņa leģendārie vārdi: “Še es stāvu un citādi nevaru!”, tomēr tiesas sēdes oficiālajos protokolos šī frāze nav atrodama. Jāpiezīmē, ka neviens no klātesošajiem tā arī nespēja bibliski pamatoti atspēkot Lutera argumentus.

Luters Vormsas reihstāgā augstmaņu un garīdznieku tiesas priekšā.

Kad Luters tomēr nepiekrita atteikties no saviem uzskatiem, viņam piedāvāja izvēlēties īpašu šķīrējtiesnesi, kurš izskatītu viņa un Baznīcas domstarpības, taču reformators no tā atteicās. Tad 1521.gada 6.maijā imperators Kārlis V parakstīja Vormsas dekrētu, kas pasludināja Luteru ārpus likuma. Tagad jebkurš varēja nesodīts nolaupīt Lutera īpašumu un mantu un pat nogalināt viņu, bet visi viņa raksti bija nododami iznīcināšanai. Spriedums stājās spēkā 26.maijā, lai dotu iespēju Luteram netraucēti pamest Vormsu, jo imperators bija devis Vitenbergas teologam personīgas drošības garantijas. Taču pēc šī datuma Lutera dzīvība vairs nebija ne plika graša vērta.

Še es stāvu un citādi nevaru! - Lutera pēdējais vārds Vormsas reihstāgā.

Lai paglābtu reformatora dzīvību, atceļā no Vormsas Lutera labvēļa Saksijas Fridriha galminieki inscenēja viņa nolaupīšanu. Luters slepus tika nogādāts nomaļajā Vartburgas pilī, kur, apaudzis ar bārdu un apvilcis bruņinieka drēbes, uzturējās ar junkura Jorga vārdu. Nākamos desmit mēnešus reformators pavadīja Vartburgā un šis laiks radošajā ziņā bija viens no ražīgākajiem Lutera mūžā. Vartburgā Luters pabeidza savu Magnificat - Marijas slavas dziesmas izskaidrojumu, kā arī no 1519.gadā izdotā Roterdamas Erasma grieķu teksta pārtulkoja Jauno Derību vācu valodā, kas vēlāk, 1522.gada septembrī tika publicēta Vitenbergā, iegūstot nosaukumu “Septembra Derība”. Lutera tulkojums kļuva ārkārtīgi populārs un nākamajos gados to iegādājās gandrīz trešdaļa Vācijas iedzīvotāju. Tulkojumam Luters izmantoja sakšu dialektu, kas vēlāk kļuva par pamatu vācu literārajai valodai. Vartburgā Luters sarakstīja arī “Baznīcas Postillu” jeb evaņģēlisko sprediķu krājumu.

Kreisajā pusē - Mārtiņš Luters kā junkurs Jorgs. Lūkasa Krānaha Vecākā glezna;
labajā pusē - Lutera istaba Vartburgas pilī.

Pa to laiku reformācijas kustība sāka ievirzīties vardarbīgā gultnē. 1521.gada 3.decembrī pūlis mises laikā ielauzās Vitenbergas katedrālē un sadedzināja liturģisko tekstu grāmatas, bet priesterus izdzina no dievnama. Nākamajā dienā reformācijas piekritēji ielauzās franciskāņu mūku klosterī, kur izdemolēja telpas un nopostīja altāri. Katoļu baznīcu un klosteru demolēšanas vilnis pārsviedās arī uz citām vācu pilsētām. Reformu kustības radikālā spārna vadonis Andreas Bodenšteins fon Karlštats atcēla celibātu, mesas dievkalpojumu un svētbilžu godināšanu. Daudzi mūki un mūķenes pameta klosterus un atgriezās laicīgajā dzīvē. Situāciju vēl saasināja tā sauktie Cvikavas pravieši Nikolajs Štorhs un Tomas Dreksels, kuri ieradās Vitenbergā un aicināja ļaudis uz personisku, iekšēju Gara atklāsmi. Viņi arī pieprasīja pārtraukt zīdaiņu kristīšanas praksi. No 1922.gada Vitenbergas pilsētas rāte sāka īstenot Lutera ieteiktos stingros pasākumus ubagošanas un netiklības izskaušanai.

Reformācijas piekritēji dedzina un sadauza katoļu dievnamu svētbildes, statujas un krucifiksus.

Nemieru dēļ Luters 1922.gada 1.martā pameta Vartburgu un atgriezās Vitenbergā. No 9.marta Vitenbergas pilsētas baznīcā Luters noturēja Gavēņa laika sprediķus, ar kuru palīdzību centās reformācijas procesu ievirzīt atpakaļ mierīgā gultnē. 1522.gada Nirnbergas reihstāgā tika apspriestas reformācijas piekritēju vardarbības izpausmes, taču tobrīd Osmaņu impērijas draudi šķita daudz bīstamāki, lai militāros resursus tērētu Reformācijas apspiešanai. Reformācijas piekritējiem tas deva laiku nostiprināt savas pozīcijas. Tomēr bijušā Lutera studenta Tomasa Mincera vadītā Zemnieku kara laikā Luters asi nostājās pret nemierniekiem un visiem anabaptistiem. Viņš uzskatīja, ka kristiešiem jābūt paklausīgiem valsts varām (Rom. 13:1) un varai ir tiesības jebkuru sacelšanos apspiest ar bruņotu spēku. Šīs nostājas dēļ Luters lielā mērā zaudēja savu popularitāti vienkāršo ļaužu vidū.

Kreisajā pusē - “12 punkti” jeb sacēlušos zemnieku prasības muižnieku patvaļas ierobežošanai;
labajā pusē - Lutera raksts, kurā viņš nosoda nemierus, pieprasot augstmaņiem tos bargi apspiest.

Vitenbergā Luters izstrādāja evaņģēliskā dievkalpojuma kārtību, vispirms izdodot Formula missae latīņu valodā, bet 1526.gadā arī darbu “Vācu mesa”. 1522.gadā tika publicēts Lutera traktāts “Par laulības dzīvi”, 1523.gadā “Kristību grāmatiņa”, bet 1524.gadā pirmā evaņģēliskā dziesmu grāmata, kam pamatā bija Lutera paša sarakstītas dziesmas. Lutera spalvai pieder ap 30 korāļiem, no kuriem pazīstamākais ir “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Darbā “Kopējas kases kārtība” Luters noteica, ka Baznīcas līdzekļiem jātiek izmantotiem draudzes nabago un baznīcas skolas vajadzībām. 1524.gadā tapa traktāts “Par tirgošanos un augļošanu”, kurā nosodīta mantkārība. Tajā pašā gadā iznāca Lutera uzsaukums “Rāteskungiem par to, ka viņiem jāierīko un jāuztur kristīgās skolas”.

Lutera korāļi “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un “No Debesīm es atnesu”
Reformācijas laika evaņģēlisko dziesmu grāmatu izdevumos.

1523.gadā tika uzrakstīts viens no ietekmīgākajiem Lutera darbiem “Par laicīgajiem kungiem un cik tālu viņiem paklausīt”. Tajā Luters aplūkojis valsts varas bibliskā pamatojuma (Rom. 13) un Kristus Kalna sprediķa acīmredzamo pretrunu. Lai šo pretrunu atrisinātu, Luters nošķīra Dieva Valstību no pasaulīgas valstības, Dieva garīgo un laicīgo valdīšanu. Zobens un Vārds ir divi līdzekļi, ar kuriem Dievs pārvalda radību. Zobens uzticēts valsts varai, tomēr šai varai ir Dieva noteiktas robežas - tai ir teikšana tikai pār cilvēka miesu, nevis garu un dvēseli. Traktāta noslēgumā Luters publicēja tā saukto “Firstu spoguli”, kurā pamatoja domu, ka pasaulē iespējami arī taisnīgi kari.

Mārtiņa Lutera darbu pirmizdevumi.
Vidū - traktāts “Par laicīgajiem kungiem un cik tālu viņiem paklausīt”.

1525.gada 27.jūnijā bijušais augustīniešu mūks Luters apprecēja bijušo cisterciešu mūķeni Katrīnu fon Boru. Šajā laulībā piedzima seši bērni. Lai gan Lutera laulība radīja neizpratni pat daudzos viņa sekotājos, ar šo soli viņš lauza gadu simtiem Romas baznīcā pastāvējušo priesteru celibāta tradīciju. Luters uzskatīja, ka laulības dzīve ir Dieva radības spogulis, tomēr noliedza laulību kā sakramentu. Luters bija viesmīlīgs namatēvs un arī Katrīna ar saimnieces pienākumiem tika galā lieliski. Luteru namā nepārtraukti valdīja rosība, viesos nāca viņa draugi un studenti, citi teologi. Dzīves nogalē Luters iemantoja laba padomdevēja un lieliska skolotāja reputāciju, tāpēc tie, kas nāca pie viņa ciemos, nereti ņēma rokā spalvu un tinti, lai pierakstītu Lutera sacīto. Vēlāk šie pieraksti tika apkopoti grāmatā “Lutera galda runas”, kas ilgu laiku bija otra visvairāk lasītā grāmata vācu valodā tūdaļ aiz Bībeles.

Kreisajā pusē - Luters muzicē kopā ar savu ģimeni. Gustava Špangenberga glezna;
labajā pusē - Lutera sieva Katrīna fon Bora-Lutere. Lūkasa Krānaha Vecākā glezna.

1529.gadā klajā nāca Lutera Lielais un Mazais katehisms, savukārt 1530.gadā Luters parakstīja Filipa Melanhtona sastādīto Augsburgas ticības apliecību. Arī Augsburgas reihstāgā protestantus pārstāvēt tika uzticēts Melanhtonam. Luters šajā laika periodā bija aizņemts ar Vecās Derības tulkošanu vācu valodā. Visa Bībele kopumā vācu valodā iznāca 1534.gadā. Ar savu bagātīgo vārdu krājumu un lielisko stila izjūtu Luters bija padarījis Bībeles tekstu saprotamu vienkāršiem ļaudīm. Savus tulkošanas principus viņš raksturoja šādi: “Mums jāiet pie mājsaimnieces uz mājām, jārunā ar bērniem uz ielas vai ar vienkāršu vīru tirgū un uzmanīgi jāklausās, kā viņi runā un kādus vārdus lieto, un pēc tam jāizmanto šīs zināšanas savā tulkojumā.” Lutera Bībeles tulkojums kļuva ārkārtīgi populārs un deva ievērojamu ieguldījumu vienotas vācu valodas rakstības izveidošanā.

Lutera tulkotās pilnās vācu Bībeles pirmizdevums 1534.gadā.

Pēc Augsburgas reihstāga Luters līdz pat 1545.gadam galvenokārt nodevās teoloģijas lekciju lasīšanai Vitenbergā. Ar savu viedokli par dažādiem teoloģijas un politiskiem jautājumiem viņš turpināja ietekmēt Reformācijas procesu, tomēr jau daudz mazākā mērā nekā agrāk. Viens no nozīmīgākajiem Lutera vēlīnajiem darbiem ir 1539.gadā sarakstītais traktāts “Par Konciliem un Baznīcu”, kurā Luters nosauc septiņas īstenās Baznīcas pazīmes - tai pieder Dieva Vārda izskaidrošana, kristību sakraments, Svētā Vakarēdiena sakraments, publiski pārvaldīta “atslēgu vara” (vara garīgi saistīt un atraisīt - Red.), mācītāju iesvētīšana, publiska lūgšana, slavēšana un pateikšanās Dievam, visbeidzot - tai un tikai tai pieder svētā krusta zīme.

Lutera Vitenbergas nams Eduarda Dītriha litogrāfijā.

Lutera mūža pēdējie gadi bija dažādu hronisku miesas vainu apgrūtināti. Pēc bagātīga un trauksmaina mūža Mārtiņš Luters tika aizsaukts Dieva mierā 1546.gada 18.februārī Mansfeldē un apglabāts Vitenbergas pils baznīcā zem kanceles. Jau Lutera dzīves pēdējos gados “atjaunotās ticības” izplatīšanu bija pārņēmuši citi Lutera domubiedri, sirmajam profesoram atstājot “tēva aizsācēja” godu. Reformācijas kustībai pievienojās daudzas Vācijas hercogistes, bet daļa tomēr palika uzticīgas Romas Baznīcai. Toties protestantisms guva plašu atbalstu Skandināvijā, Šveicē, Anglijā, Nīderlandē. Tas attīstījās divās galvenajās formās - luteriskajā un reformātu jeb kalvinistu. Reformātu galvenie teologi bija Šveices reformatori Žans Kalvins un Ulrihs Cvinglijs, savukārt luteriskā reformācija strauji izplatījās lielā daļā Vācijas, Eiropas Ziemeļos un Baltijā.

Kreisajā pusē - Luters uz nāves gultas, Lūkasa Krānaha Vecākā glezna;
labajā pusē - Mārtiņa Lutera pēcnāves sejas un roku maskas.

Rīgā Lutera tēzes kļuva zināmas jau divas nedēļas pēc to publicēšanas. Pirmās luterāņu draudzes te izveidojās 1521.gadā Sv.Pētera baznīcā Andreasa Knopkes vadībā un 1522.gadā Sv.Jēkaba baznīcā Silvestra Tegetmeijera vadībā. Rīgas rātes sekretārs Johans Lomillers 1522.gada 20.augustā nosūtīja Luteram vēstuli, kurā lūdza viņu kļūt par apustuli arī “Livonijai, kas ir galējā zeme Eiropas ziemeļos un kristīgajai pasaulei līdz šim gandrīz nepazīstama”. 1523.gadā Luters nosūtīja uz Rīgu vēstījumu “Izmeklētajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Līvzemē”. Savu 1524.gadā iznākušo darbu ar 127.psalma skaidrojumu viņš veltīja Rīgai un Livonijai. Ir ziņas, ka jau Lutera dzīves laikā Rīgas latviešu draudze lietojusi 1525.gadā latviski pārtulkoto luterāņu katehismu.

Kreisajā pusē - plāksne Rīgas Sv.Pētera baznīcā Reformācijas 500 gadadienai;
labajā pusē - tā Sv.Pētera dievnams izskatījās Reformācijas laika Rīgā.

Lutera atstātais mantojums ir nozīmīgs visai Rietumu kristietībai, bet īpaši tā sauktajām protestantu un evaņģēliskajām draudzēm. Dižais reformators atjaunoja un nostiprināja visai kristīgajai Baznīcai fundamentāli svarīgus patiesības. Viņa nozīmīgākais ieguldījums ir mācība par cilvēka taisnošanu vienīgi ticībā; par to, ka cilvēka pestīšana atkarīga vienīgi no Dieva žēlastības, ka cilvēki tiek glābti Kristus taisnības nevis savu nopelnu dēļ, ka kristietim būt nozīmē mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Ne mazāk svarīga ir atziņa, ka Baznīca ir visu ticīgo kopība - no pasaules atdalīts svēto pulks. Viena no svarīgākajām Lutera atziņām ir princips, ka nekādā ziņā nedrīkst likt vienlīdzības zīmi starp Svēto Rakstu interpretāciju un Svētajiem Rakstiem pašiem, tāpat tas, ka Bībeles lasīšanā, mācīšanā un sludināšanā centrā vienmēr jābūt Kristum un Viņa Evaņģēlijam.

Mārtiņa Lutera kopoto rakstu Veimāras izdevums.

Luters un Bībele ir nedalāmi jēdzieni. Viņš bija izcils Bībeles interprets. Viņa dzīves princips bija: Sola Gratia - tikai žēlastībā, Sola Fide - tikai ticībā, Sola Scriptura - tikai Svētajos Rakstos. To visi kopā saistīja Sola Cristus - tikai Kristus. Ar šīm patiesībām Mārtiņš Luters iegājis kristietības un visas pasaules vēsturē. 1546.gada februārī, kad Luters jau atradās uz nāves gultas, draugi viņam uzdeva jautājumu, vai viņš joprojām ir nelokāmi pārliecināts par savas mācības pareizību. Luters atbildēja: “Jā, esmu pārliecināts!” Šis jautājums tika atkārtots vēl divas reizes, un vienmēr atbilde bija tikpat skaidra un nepārprotama, tāpat kā Lutera beidzamā lūgšana, ar kuru viņš šķīrās no šīs dzīves.

Mārtiņa Lutera kaps zem Vitenbergas pils baznīcas kanceles, no kuras viņš sludināja Dieva Vārdu.

Par Mārtiņu Luteru rakstījuši gan viņa piekritēji, gan pretinieki. Arī šodien daudzi cilvēki - pat tie, kas nepiekrīt Lutera uzskatiem, joprojām viņu vērtē kā izcilu personību. Pat kādreizējā sociālistiskā un ateistiskā Vācijas Demokrātiskā Republika, kuras teritorijā atradās Eislēbene, Erfurte, Vitenberga un Vartburga, 1983.gadā sarīkoja lielas svinības par godu Lutera 500.dzimšanas dienai. Vācijā Luteru uzskata ne vien par Baznīcas, bet arī izglītības sistēmas, vācu valodas un gramatikas, kā arī mūzikas reformētāju. Pēc socioloģisko aptauju datiem Luters vairākus gadus ticis atzīts par otru dižāko vācieti vēsturē. Pat katoļu teologi ir teikuši: “Neviens, kas nāca pēc Lutera, nevar viņam līdzināties”, savukārt Vatikāns pieļauj iespēju kādreiz oficiāli reabilitēt Luteru. Ik gadu pasaulē nāk klajā vismaz 500 jaunu rakstu un grāmatu par Luteru un Reformāciju, kas tiek publicēti visu lielāko pasaules tautu valodās.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru