Latvietis Peru džungļos

Ievietoja | Sadaļa Kristietis pasaulē | Publicēts 11-09-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Marks Ābers ir latviešu izcelsmes amerikāņu misionārs no Peru. Skan sarežģīti? Tomēr nekā sarežģīta te nav. Marks dzimis ASV latviešu ģimenē un dzīvē piepildījis jau bērnībā saņemto Dieva aicinājumu kalpot Latīņamerikas tautām. Šobrīd Marka dzīvesvieta ir Latvija, no kurienes viņš laiku pa laikam dodas pāri okeānam, lai sludinātu Dieva Vārdu un būvētu kristīgas radiostacijas. Šovasar viņš atgriezās no viena šāda ceļojuma. Lūdzām Marku pastāstīt par savu dzīvi un kalpošanu. Raksta pamatā ir Marka intervija Kristīgā radio raidījumam “Tikšanās ar klausītāju” un saruna ar “Laikmeta zīmju” redaktoru.

****

- Mark, tev ir latviešu saknes un tu arī runā latviski.

- Esmu dzimis ASV, latviešu ģimenē. Kad bijām bērni, paps mums teica: “Mēs esam latvieši, tāpēc mūsu mājās aizliegts sarunāties angliski!” Bērnībā mēs mājās runājām tikai latviski. Tolaik mēs bērni gan domājām, ka latviešu valoda mums dzīvē nekad nebūs vajadzīga, tomēr paps bija uzstājīgs, bet runāt pretī vecākiem pie mums nebija pieņemts. Taču vēlāk dzīvē es kādus 26 gadus latviski nerunāju nemaz. Tāpēc tagad, kad esmu pārcēlies uz Latviju, valodu nākas mācīties tikpat kā no jauna.

Marks ar māsu bērnībā ģimenes īpašumā Arkanzasā.

- Pastāsti mazliet par savu ģimeni.

- Mana mamma Ieva no Latvijas aizbrauca, kad viņai bija astoņi gadi. Mammas vectēvs no mātes puses Kārlis Ozols savulaik bija pirmais Latvijas vēstnieks PSRS. Otrs viņas vectēvs bija latviešu preses karalis Antons Benjamiņš. Mūsu dzimtai rados ir arī Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste. Mammas tēvs, mans vectēvs, bija Antona dēls no pirmās laulības, laikraksta “Jaunākās ziņas” redaktors Jānis Benjamiņš. 1941.gadā viņš tika arestēts un mira padomju cietumā 1942.gadā. Arī mammas vectēvu Kārli Ozolu nošāva čekisti. Kopā ar māti un diviem brāļiem viņa 1944.gadā izbrauca no Latvijas un kādu laiku pavadīja bēgļu nometnē Vācijā, bet pēc tam izceļoja uz ASV.

Marks ar savu mammu Ievu Ābers (dz. Benjamiņa) Latvijā 2014.gadā.

Arī manam tēvam Ilgonim bija astoņi gadi, kad viņa ģimene izbrauca uz Vāciju. Vēlāk arī viņi pārcēlās uz ASV. Vecāki satikās Bostonā, kur tolaik dzīvoja daudz latviešu. Kad viņi apprecējās, mammai bija 20, tēvam - 24 gadi. Laulībā piedzima 10 bērni - seši puikas un četras meitenes. Es esmu sestais. Dzīvojām uz laukiem Arkanzasā, kur mums bija aptuveni 20 hektāru liels zemes gabals. Pēc skolas mums visiem nācās strādāt dažādus lauku darbus. Piemēram, manas māsas slauca govis, citi strādāja dārzā. Nedzīvojām bagāti, taču mums visa kā pietika.

Marka vecāki Ieva un Ilgonis Āberi ASV.

- Vai tavi vecāki bija ticīgi?

- Jā. Ik rītu mums bija kopīgs ģimenes dievkalpojums, ko vadīja tēvs. Lasījām Dieva Vārdu no latviešu Bībeles, dziedājām dziesmas no latviešu dziesmu grāmatas. Kad vēl dzīvojām Ņūhempšīrā, svētdienās nereti braucām uz latviešu baptistu dievkalpojumiem Bostonā. Savukārt Arkanzasā kopīgus mājas dievkalpojumus rīkojām ar vairākām kaimiņu ģimenēm, vēlāk sākām apmeklēt arī vietējo draudzi. Tēvs vakaros mēdza lūgt Dievu kopā ar mums bērniem. Kad man bija astoņi gadi, viņš kādu vakaru ienāca manā istabā un pēc lūgšanas jautāja, vai es gribētu pieņemt Jēzu savā sirdī. Teicu “jā” un ar asarām acīs lūdzu Jēzum piedot manus grēkus. Tas bija mans jaunpiedzimšanas brīdis.

Marka tēvs Ilgonis ASV valsts dienestā.

Kad man bija 11 gadi, sajutu Dieva aicinājumu veltīt savu dzīvi misijai. Mans tēvs vienmēr bija sapņojis doties misijas darbā uz Dienvidameriku, konkrēti - uz Bolīviju. Viņš bija dzirdējis, ka Brazīlijas latvieši tur nodibinājuši misiju “Rincón del Tigre”. Reiz, kad viņš pēc kāda ceļojuma uz Vidusameriku rādīja mums paša filmēto materiālu par Meksiku, es sajutu, ka Dievs man saka: “Tev jābrauc uz Meksiku!” Tajā laikā tēvs mūs bija izņēmis no valsts skolas un mēs mācījāmies mājās, tostarp Bībeli un spāņu valodu, cerībā, ka ģimene kādreiz varētu doties misijas darbā uz Latīņameriku. Tolaik mājapmācība arī ASV nebija parasta lieta, taču tēvs 5.Mozus grāmatā bija izlasījis, ka vecākiem pašiem jāmāca savi bērni. Viņš teica, ka izpildīt šo Dieva pavēli faktiski nav iespējams, ja bērni paliek valsts skolā.

Marka bērnības sapnis par Meksiku īstenojās tikai pēc daudziem gadiem.

Septiņpadsmit gadu vecumā devos mācīties uz Prērijas Bībeles koledžu (Prairie Bible College) Albertas provincē Kanādā, kur tajā laikā kā mācībspēks strādāja “Rincón del Tigre” (Tīģeru kakts) misijas prezidenta dēls, mācītājs Samuels Jansons. Tagad viņš pats vada Rinkonas misiju. Reiz Samuels ciemojās mūsu mājā Arkanzasā un pastāstīja par šo skolu. Tā bija vecā stila mācību iestāde, kur zēni sēdēja vienā klases pusē, meitenes - otrā. Tēvam patika šāda stingrība un viņš vispirms nosūtīja mācīties uz šo skolu trīs manas māsas, pēc tam mani. Pēc Bībeles skolas devos uz Dienvidameriku, kur kādu laiku pavadīju “Rincón del Tigre”, pēc tam gadu Brazīlijā. Tur iemācījos tekoši runāt portugāļu valodā. Šajā laikā apprecējos, vēlāk sešus gadus nodienēju ASV armijā.

Marks no militārās priekšniecības saņem goda rakstu kā labākais karavīrs.

- Vai tu aizbrauci uz Meksiku?

- Diemžēl jāatzīst, ka mana laulība bija traģiska kļūda, kā dēļ es pazaudēju daudzus gadus. Mans sapnis bija doties misijas darbā, taču es to nevarēju, jo ģimenē šajā jomā nebija vienprātības. Mana sieva neatbalstīja mani un bija kategoriski pretī manai vēlmei doties uz Meksiku. Tāpēc labākais, ko es šajā situācijā varēju darīt, bija kalpot meksikāņiem, ka dzīvo Savienotajās Valstīs. Tā es kļuvu par mācītāju spāņu valodā runājošai draudzei Ziemeļkarolīnā. Šajā kalpošanā sabiju trīs gadus.

Mācītāja kalpošanā latīņamerikāņu draudzē Ziemeļkarolīnā ASV.

Tomēr Dieva aicinājums nekur nepazuda. Šajā laikā es vairākas reizes apmeklēju Meksiku, taču tās bija īsas vizītes uz pāris dienām, augstākais nedēļu. Daudzas reizes gribēju atmest savam aicinājumam ar roku, bet Svētais Gars neļāva. Viņš vienmēr man atgādināja par Dieva aicinājumu. Dievs caur Svēto Garu runā dažādi - caur Savu Vārdu, caur dažādiem apstākļiem, sirdī un domās. Diemžēl mēs bieži vien apslāpējam Svētā Gara balsi, jo domājam, ka tās ir mūsu pašu iedomas.

Marks, kalpojot Meksikas draudzēs.

- Kā tu nokļuvi Peru?

- Kad Dievs mani sūtīja uz Peru, es vaicāju: “Kāpēc tur, ja mans aicinājums ir Meksika?” Nezinu, varbūt nākotnē Dievs man ir kaut ko paredzējis arī Meksikā, taču šobrīd man sirds vairāk deg sludināt Dieva Vārdu vietās, kur Evaņģēlijs vēl nekad nav ticis pasludināts, un valodās, kurās nekad nav sludināta pestīšanas vēsts. Mans misijas lauks tik un tā ir Latīņamerika un es sapņoju ieraudzīt, ka Dievs no Centrālās un Dienvidamerikas izsūta simtiem misionāru, kas dodas uz Ziemeļāfriku, Ziemeļindiju un citām vietām, kur dzīvo tās tautas un valodu grupas, kurās nekad vēl nav skanējusi vēsts par Kristu.

Kā jau minēju, es 20 gadus meklēju izeju no situācijas, kad nevaru piepildīt Dieva doto aicinājumu. Tas bija smags laiks. Mans tēvs visu mūžu gribēja braukt uz Bolīviju, lai tur kalpotu, bet tā arī neaizbrauca. Kad viņš nomira, man tas šķita traģiski - saņemt Dieva aicinājumu, bet nekad to nepiepildīt. Tas salauza manu sirdi, jo es jutu, ka eju tajās pašās pēdās. Savu personīgo kļūdu dēļ arī man nebija iespējas paklausīt Dieva aicinājumam. Beigās nonāca tiktāl, ka pazaudēju visu, kas man bija - sievu, laulību, naudu. Tomēr tas reizē izrādījās arī atrisinājums manai situācijai.

Meksikāņu draudzei, kuru tolaik apmeklēju, mācītājs bija no Peru. Reiz svinējām kādas māsas dzimšanas dienu, kur kā viesis piedalījās vēl viens mācītājs no Peru. Vakariņu laikā viņš saņēma ziņu no savas meitas, kas vēstīja, ka Peru notikusi briesmīga zemestrīce. Tas bija 2007.gada 15.augusts. Mājās es jautāju Dievam: “Vai tas ir nejauši, ka brīdī, kad satieku divus mācītājus no Peru, šajā zemē notiek liela zemestrīce? Jēzu, vai tu ar to vēlies man kaut ko pateikt?” Tolaik lasīju Bībeli pēc noteikta plāna, un tajā dienā man bija jālasa no Amosa grāmatas 1.nodaļas. Nodaļas pirmais pants beidzas ar frāzi: ” …divus gadus pirms zemestrīces.” Amosa vēstījums bija domāts tiem, kam vajadzēja nonākt līdzīgā situācijā, kādā tagad atradās ļaudis Peru. Tā man bija pirmā zīme, ka jāgatavojas ceļam.

2007.gada 15.augusta postošās zemestrīces sekas Peru.

Mūsu draudze bija harizmātiskas ievirzes. Manā ģimenē gandrīz visi ir baptisti, un kāds reiz jokojot teica, ka es esot ģimenes melnā avs. Kādā no draudzes lūgšanu dievkalpojumiem, kad parasti darbojas arī praviešu dāvana, mūsu slavēšanas vadītājs redzēja vīziju. Pēc tam viņš mums pastāstīja: “Kamēr mēs slavējām un pagodinājām Jēzus vārdu, es skatā redzēju no debesīm krītošas lietus lāses zelta krāsā. Nokrītot zemē šīs lāses saplūda kopā sīkās straumītēs, kas izskatījās pēc mirdzošām taciņām. Tajā brīdī es atcerējos, ka par “Mirdzošo taku” sauc komunistu partizānu grupējumu Peru, kas karo pret valdību un nodarbojas arī ar narkotiku tirdzniecību. Tā bija otrā zīme.

Maoistiskie “Mirdzošās takas” (”Sendero Luminoso”) komunistu partizāni (guerrillas).

Biju pārliecināts, ka Dievs vēlas, lai es brauktu uz Peru. Nolēmu braukt nekavējoties. Veselu mēnesi kopā ar citiem kristiešiem, tostarp jaunu misionāru grupu no Brazīlijas “Jaunatne ar misiju” nodaļas, mēs kalpojām ļaudīm zemestrīces skartajos rajonos, kur bojā aizgāja gandrīz 600 cilvēku. Godīgi sakot, sākumā man bija mazliet bail braukt uz turieni, jo zināju, ka Peru valdība sūta uz zemestrīces skartajiem rajoniem autokravas ar pārtiku un ūdeni, bet bruņoti cilvēki tās regulāri aplaupa. Nodomāju - ja jau viņi aplaupa valdības kravas, tad es, kurš jau pa gabalu izskatās pēc ārzemnieka, būšu bandītiem lielisks ķēriens. Tomēr, apzinoties Dieva aicinājumu, devos uz Peru.

Marks kopā ar vietējiem kristiešiem pie zemestrīcē sagrauto namu drupām.

Pēc Peru biju paredzējis kopā ar “Jaunatne ar misiju” doties uz Izraēlu, taču Dievs man skaidri pateica: “Tev jāpaliek šeit!” Tā nu mēneša vietā es šajā zemē paliku 11 mēnešus. Nevienu nepazinu - biju atbraucis viens pats ar diviem koferiem un datoru padusē. Paldies Dievam, ka manam ASV mācītājam bija paziņas un draugi Limā, ar kuriem es kontaktējos un mēs kopā devāmies uz zemestrīces skarto reģionu. Tur sāku sludināt Evaņģēliju uz ielām. Zemestrīcē bija bojātas tūkstošiem māju. Strādniekiem, kas novāca drupas, devu lasīt brošūriņu “Četri garīgie likumi”. Tad jautāju, vai varu paskaidrot, par ko ir šī grāmatiņa. Beigās jautāju, vai viņi gribētu, lai Jēzus ienāk viņu sirdī. Katru dienu es šādi uzrunāju 15 cilvēkus un vismaz 7-8 pieņēma Kristu. Arī Amerikā biju uz ielām dalījis traktātus, bet tur labi ja viens no desmit pieņēma Jēzu. Biju pārsteigts, ka cilvēki Peru ir tik atvērti Evaņģēlijam.

Ar šāda evaņģelizācijas trīsriteņa-ratu (pastiprinātājs, ģenerators, trīs skaļruņi) palīdzību
Marks kopā ar vietējiem kristiešiem sludināja Peru pilsētu ielās.

- Vai sludinot piedzīvoji arī pretestību?

- No uzrunātajiem cilvēkiem vai Peru varas iestādēm nekādu pretestību nejutu. Problēmas drīzāk bija ar vietējo draudžu vadītājiem. Viņi bija koncentrējušies uz zemestrīcē nopostīto dievnamu atjaunošanu, bet aizmirsa savu misiju sludināt cilvēkiem Kristu. Viņi arī pārāk nepriecājās par manu sludināšanu. Man pārmeta, ka es tikai sludinot, bet nemācot cilvēkus kļūt par Kristus mācekļiem. Tas esot pretrunā Bībelei, tāpēc man sava darbība jāpārtrauc. Piekrītu, ka veidot mācekļus ir svarīgi, taču ne visiem ir tāds aicinājums. Arī Filips etiopiešu augstmanim tikai pasludināja Evaņģēliju, bet pēc tam viņu ceļi šķīrās. Katram ir savs uzdevums - evaņģēlistiem savs, mācītājiem un garīgajiem skolotājiem savs.

Marks sludina un cilvēki uzmanīgi uzklausa vēsti par Kristu.

Sapratu, ka sludinot Evaņģēliju uz ielas, es nekad nespēšu uzrunāt visus cilvēkus. Bija vajadzīga pieeja radio. Tad kāds mācītājs uzaicināja mani uz vietējo televīziju. Kādu laiku mēs ik dienas izgājām ēterā ar 50 minūšu garu televīzijas programmu. Lūdzu Dievu, lai Viņš man dāvā arī lielu ekrānu un projektoru, ko varētu izmantot brīvdabas evaņģelizācijai. Ticiet vai nē, bet pēc diviem mēnešiem organizācija “Campus Crusade for Christ” atsūtīja man divus lielus ekrānus, divus kinoprojektorus, ģeneratoru un visi citu nepieciešamo. Vietējās draudzes piešķīra brīvprātīgos, lai es varētu viņu apkaimē izrādīt filmu “Jēzus”. Filmas beigās uz ekrāna bija redzama vietējās draudzes adrese, lai cilvēki, kas pieņēma Kristu, varētu šo draudzi sameklēt. Ar katru draudzi mēs tā strādājām no vienas līdz četrām dienām, pēc tam devāmies uz citu rajonu. Lielākoties tās bija vasarsvētku draudzes, taču sadarbojos arī ar baptistiem un Alianses draudzēm. Tā ir vietējā evaņģēliskā konfesija.

Marks Peru televīzijā, sarunājoties ar “Jaunatne ar misiju” pārstāvjiem no Brazīlijas.

Šī kalpošana priekš manis bija milzīga Dieva žēlastība. Tik ilgus gadus es biju pavadījis pa tukšo, bet kad sāku sludināt un demonstrēt filmu “Jēzus”, katru vakaru ap 20 cilvēkiem atdeva savu dzīvi Kristum. Dažkārt tādu bija 35, bet vienreiz pat 90 cilvēki. Četru mēnešu laikā, kamēr izrādījām filmu, kopumā 1800 cilvēku pieņēma Kristu. Savienotajās Valstīs, ja svētdienas dievkalpojumā trīs cilvēki nāk pie Kristus, mācītājs ar to lepojas vēl ilgi. Redzot lielo grēku nožēlotāju skaitu, sākumā šaubījos, vai viņi patiešām to dara no sirds. Lai pārliecinātos, liku viņiem nomesties ceļos. Bieži tas notika tieši uz ielas dubļos, tomēr visi bez ierunām bija uz ceļiem. Man vairs nebija ko teikt - tas tik tiešām nāca no sirds.

Filmas “Jēzus” seansi bija efektīvs evaņģelizācijas instruments Peru.

- Kas bija cilvēki, kurus tu uzrunāji? Latīņamerikā liela ietekme ir Romas katoļu Baznīcai, taču vietējās indiāņu tautas pielūdz arī savas dievības.

- Man ir daudz draugu katoļu Baznīcā un es zinu, ka daudzi no viņiem ir jaunpiedzimuši kristieši. Taču ir arī ļoti daudz tādu, kas baznīcā iet tikai tradīciju un kultūras dēļ. Viņi to dara tāpēc, ka viņu senči tā darīja, bet personīgi Jēzu nepazīst. Kad spāņi iekaroja kontinentu, vietējām indiāņu ciltīm katolicisms tika uzspiests ar varu. Bet, ja kristietību uzspiež, cilvēki sirdī neatsakās no saviem elkiem un turpina tos pielūgt. Peru indiāņu vidū šādas māņticības ir daudz. Katolicisms tiek sajaukts ar okultismu un buršanos. Bieži senajiem inku dieviem piešķir katoļu svēto vārdus. Gandrīz katrā Peru pilsētā ir pa kādam vīrišķā un sievišķā dzimuma elkam, kurus vietējie pielūdz, izlūdzoties auglību cilvēkiem, zemei, lopiem. Līdzīgi kā Bībelē, kur senās kānaāniešu tautas pielūdza Baālu un Astarti.

Peru indiāņi lepojas ar seno inku kultūras un tradīciju saknēm.

- Vai, kalpojot Peru, tu lūdzi arī par slimo dziedināšanu?

- Kad biju mācītājs meksikāņu draudzē ASV, dievkalpojumos vienmēr cilvēkiem jautāju, vai viņiem ir kāda vajadzība, par ko aizlūgt. Peru “Campus Crusade” pārstāvis man reiz jautāja, vai es lūdzot par cilvēku dziedināšanu. Tad nu es sāku cilvēkiem, kas pieņēma Jēzu, jautāt, vai kādam ir vajadzīga dziedināšana. Un man par pārsteigumu, no visiem, par kuriem es aizlūdzu, dziedināšanu saņēma kādi 80%. Amerikā tā notika labi ja 30% gadījumu. Peru dziedinātas tika mugurkaula problēmas, nieru kaites, artrīts un daudzas citas slimības. Man šķiet, ka Dievam ir milzīgs prieks, kad mēs Evaņģēliju pasludinām ne tikai baznīcās, bet arī uz ielām. Viņš tad apstiprina sludināto ar zīmēm un brīnumiem.

- Kalpojot cilvēkiem Peru, tu noteikti piedzīvoji dažādus Dieva brīnumus?

- Dieva spēks varens izpaužas tieši vistumšākajās vietās. Manu sirdi ļoti aizskāra kāda sieviete vārdā Marija. Pirms zemestrīces viņa bija izgājusi pastaigātie kopā ar savu māsu un abu bērniem. Māsai pie rokas bija divi Marijas bērni, viņai - divi māsas bērni. Zemestrīces brīdī sagruva mūra siena un nogalināja gan Marijas māsu, gan divus Marijas bērnus. Marija steidzās palīgā, bet kāds mūra gabals uzkrita viņai uz rokas un norāva pirkstu. Marija mēģināja sazināties ar vīru, taču telefona sakaru nebija. Un šajā dramatiskajā situācijā šī sieviete visu nakti staigāja pa drupām un sludināja satriektajiem cilvēkiem: “Atgriezieties pie Kristus!” Viņa tikko bija pazaudējusi divus bērnus un savu māsu, nezināja, kas noticis ar viņas vīru, pati ievainota, tomēr visu nakti sludināja Kristus Evaņģēliju izmisušajiem ļaudīm. Mani šīs vienkāršās sievietes varonība un nodošanās Dievam uzrunāja līdz sirds dziļumiem.

Kreisajā pusē - Marija (Maria Ysabel Uchuya Peña) ar vīru un bērniem,
kurus viņa pazaudēja zemestrīcē; labajā pusē - Kristus lieciniece Marija.

Marija man teica: “Es ticu, ka Dievs grib, lai visa mana ģimene pieņem Jēzu!” Viņas radi dzīvoja astoņās dažādās vietās Pisko pilsētā un katrā no šīm vietām bija kādi 10-15 cilvēki. Katru vakaru Marija mani veda uz citu vietu, lai es sludinātu viņas radiem Kristu. Vienā no šīm vietām es sajutu milzīgu garīgu spiedienu. Bija grūti sludināt. Notika vairāki dīvaini starpgadījumi. Starp klausītājiem bija astoņus gadus veca meitenīte. Viņa klausījās ļoti sirsnīgi, bet tad atvērās durvis un ienāca viņas tēvs. Viņš bija ārkārtīgi dusmīgs, rāva meiteni aiz ausīm un skaļi lamājās. Neilgi pēc tam ārpusē kāds sāka briesmīgi kliegt. Ārā izskrējuši ieraudzījām, ka suns iekodies rokā kādam bērnam. Rokā bija dziļa brūce, tecēja asinis. Māte kliedza: “Viņš nomirs, viņš nomirs!” Norāvu kreklu un apsēju bērna roku. Viņu aizveda uz slimnīcu, bet es sapratu, ka tas ir sātans, kurš trako, un turpināju sludināt.

Tomēr garīgā spriedze nepazuda. Jautāju, kam pieder šī māja. Tā piederēja kādai 65 gadus vecai kundzei. Prasīju viņai, vai viņa ir gatava atdot savu māju Jēzum Kristum, lai turpmāk Viņš tajā valdītu. Viņa piekrita. Mēs lūdzām Dievu un es pamanīju, ka viena meitene pēkšņi strauji atkrīt krēslā. Pēc tam vēl viena. Pēc lūgšanas jautāju viņām, kas notika. Viņas teica, ka nevarējušas nostāvēt kājās, ka kāds spēks tās nolicis atpakaļ krēslā. Sapratu, ka garīgā atmosfēra šajā namā mainās. Ieraudzīju arī, ka situācija, kad cilvēks nevar nostāvēt kājās zem Svētā Gara spēka, ir realitāte. Līdz tam es par to mazliet šaubījos, jo biju redzējis, kā daži mācītāji grūž cilvēkus ar varu. Tas mani aizvaino, jo dod iemeslu cilvēkiem visus harizmātus uzskatīt par blēžiem. Esmu dusmīgs, ja kāds mēģina imitēt Svētā Gara darbu. Bet te es redzēju, ka Dieva spēks nogāž šīs meitenes, kad neviens viņām pat nepieskārās.

- Kā sākās tava kalpošana radio?

- Biju piedzīvojis, ka Jēzu pieņem daudz cilvēku, taču es nezināju, vai viņi pēc tam apmeklē arī draudzi. Nolēmu īrēt raidlaiku radio, lai ik dienas pusstundu vadītu māceklības kursu ēterā. Taču vietējās vasarsvētku draudzes diakons Huans mani izaicināja, sakot, ka Pisko pilsētā nav nevienas kristīgas radiostacijas un kāpēc lai mēs tādu neizveidotu. Mēģinājām to izdarīt, taču tas izrādījās neiespējami, jo visas pieejamās frekvences jau bija aizņemtas. Iepazinos arī ar kādu māsu no Ekvadoras, kas bija atbraukusi palīdzēt zemestrīcē cietušajiem. Viņa bija uzņēmēja, kam piederēja aptieku bizness. Kad viņa ieraudzīja, kādu postu nodarījusi zemestrīce, tad teica: “Es pārdošu savu biznesu un visu naudu ziedošu Dieva darbam!” Tā viņa arī izdarīja un, kad bija nomaksāti visi parādi, viņai palika 15 000 dolāru. Divpadsmit tūkstošus viņa ziedoja misijas darbam Peru, trīs tūkstošus - darbam Ekvadorā.

Topošās radiostacijas galvenie iniciatori - diakons Huans, misionārs Marks Ābers
un Lupe Jaranga, kas vēlāk kļuva par radiostacijas direktori.

Diemžēl kāda cita “māsa”, kas teicās palīdzēt atvērt radiostaciju, mūs apzaga, piesavinoties 6000 dolāru. Biju satriekts. Sieviete no Ekvadoras bija strādājusi 15 gadus, lai sakrātu šo naudu. Viņa bija kā atraitne Bībelē, kas atdeva Dievam pēdējo, bet te kāda cita to vienkārši nozog! Tomēr ar atlikušajiem 6000 dolāriem mums izdevās Andu kalnos atvērt jaunu radiostaciju. Tas bija Ajakučo apgabalā, kur savulaik plosījās pilsoņu karš, kura laikā tika nogalināti 72 000 cilvēku. Tur kādā mazā pilsētiņā Huamanguilā ar 5000 iedzīvotājiem Peru valdība mums deva atļauju būvēt FM radiostaciju.

Kreisajā pusē - Marks ar radiostacijas būvniekiem un aparatūru (attēlā augšā) un radiostacijas ēka;
attēlā labajā pusē - Marks nostiprina antenu “šķīvjus” radiotorņa mastā.

Man pašam šķita, ka tik mazam potenciālo klausītāju lokam tērēt tik prāvus līdzekļus nav vērts, taču Dieva atgādināja - kas ir uzticams pie mazuma, tam uzticēs arī vairāk. Mūsu raidītājs ir salīdzinoši neliels - 250 W. Parasti tādi raidītāji raida kādu 15 kilometrus rādiusā. Taču, tā kā mūsu raidstacija atrodas augstu kalnos - 3300 metru virs jūras līmeņa, izrādījās, ka aptveram 40 - 50 kilometru rādiusu. Tas nozīmē, ka potenciāli varam uzrunāt 40 000 cilvēkus. Tajā apvidū ir arī cietums ar 2000 ieslodzītajiem, kas mūs klausās. Mums zvanīja no cietuma un stāstīja, ka tajā izveidojusies 300 vīru liela draudze, kas katru svētdienu notur dievkalpojumus. Vēlāk es šos cilvēkus arī apmeklēju.

“Radio Cristo Vida” skan ēterā. Attēlā kreisajā pusē augšā - Marks izmēģina jauno aparatūru.

Protams, bija arī grūtības. Vieta, kur darbojas mūsu radiostacija, ir diezgan atpalikusi. Cilvēki tur ir noslēgti un neuzticas ārzemniekiem. Tajā pilsētiņā jau septiņos vakarā nodziest gaisma un viss kļūst tumšs un kluss. Ielas klāj dubļi. Sākumā neviens pat negribēja ar mani runāt, jo tur ir izplatījušās baumas, ka ārzemnieki zogot bērnus, lai viņu orgānus pārdotu transplantācijai. Kad bijām uzbūvējuši radiotorni, vietējie solīja to nogāzt, jo to taču būvējis ārzemnieks. Paldies Dievam, vietējā vasarsvētku draudze palīdzēja pārliecināt cilvēkus, ka man var uzticēties. Vēlāk es pat varēju viņiem sludināt.

Marks gatavojas sludināt Dieva Vārdu Huamanguilas iedzīvotājiem.

Lai nu kā, kopš 2011.gada šī radiostacijā ir ēterā 17 stundas diennaktī. Visi darbinieki ir brīvprātīgie. Tie ir dažādi cilvēki - lauksaimnieki, metinātāji, būvstrādnieki, skolotāji, mācītāji. Radio direktore Lupe ir inženiere ķīmiķe, kas vēl no savas kabatas piemaksā, lai raidstacijas darbs kļūtu labāks. Viņa pastāvīgi dzīvo Limā, bet laiku pa laikam ierodas darbā radio. Šāds brauciens viņai prasa 12 stundas ar auto. Rajonā, kur skan mūsu radio, ir daudz cilvēku, kas runā kečua indiāņu valodā. Daudzi vecāki cilvēki tur nemaz neprot spāņu valodu, tāpēc mēs trīsarpus stundas dienā raidām arī kečua valodā. “Radio Cristo Vida” programmas saturu veido kristīgā mūzika un Dieva Vārda pasludināšana.

- 2014.gadā tu pirmoreiz ieradies Latvijā. Kā tas notika?

- Patiesībā es jau sen zināju, ka kādu dienu atbraukšu uz Latviju. Tomēr, kad Dievs ielika sirdī domu braukt, es lūdzu aizlūgt par šo lietu savus draugus gan Amerikā, gan Peru, jo nevarēju īsti saprast, kādēļ man jābrauc. Manas radiostacijas direktorei Lupei Dievs devis redzēt dažādas vīzijas un viņa vīzijā ieraudzīja, ka jālūdz par mieru pilsētā, uz kurieni es braukšu. Biju pārsteigts, jo nebiju dzirdējis, ka Rīgā notiktu kādi nemieri. Taču jau Latvijā man kāds mācītājs pastāstīja, ka padomju laikā krievu un latviešu kristieši strādājuši kopā, jo visi bija vienlīdz apspiesti, bet tagad kristieši sadalījušies pēc valodu principa. Man viss kļuva skaidrs, jo kas gan ir miers? Miers ir harmonija, kad visi darbojas kopā. Dienvidamerikā dažādu konfesiju mācītāji ik mēnesi nāk kopā, lai lūgtu Dievu. Atmodu Latvijā grib visas konfesijas. Dievs grib to dot, taču mums pašiem ir jāmainās. Lielākais šķērslis, kas neļauj atmodai atnākt, ir kristiešu nevienprātība. Tāpēc mums atkal jāsavieno tas, ko paši esam pārrāvuši.

Marks (vidū) pēc intervijas Latvijas Kristīgajam radio. Kreisajā pusē - Dāvids Sīlis;
labajā pusē - raidījuma “Tikšanās ar klausītājiem” vadītāja Maira Ošeniece.

Latvijā nejauši atradu draudzi “Prieka Vēsts”, kur savukārt iepazinos ar Dāvidu Sīli, kura sirds deg kalpot dzīves pabērniem cietumos un atkarīgo rehabilitācijas centros. Kopā ar viņu apmeklēju visus Latvijas cietumus un daudzas rehabilitācijas iestādes. Piedalījos arī citos “Prieka Vēsts” rīkotos pasākumos, sniedzu interviju Latvijas Kristīgā Radio programmai “Tikšanās ar klausītājiem”. Sešās nedēļās, ko pavadīju Latvijā, man izdevās nokārtot arī Latvijas pilsonības jautājumu. Man tas bija liels Dieva brīnums. Pēc tam atgriezos ASV un vēlāk Peru, bet 2015.gadā atkal atbraucu uz Latviju. Te iepazinos ar vasarsvētku draudzi “Dzīvības Avots”, kur viens no mācītājiem ir misionārs no Argentīnas Daniels Pedraza. Draudzē ir vēl kādi cilvēki, kas runā spāniski, un es labprāt ar viņiem sarunājos.

- 2016.gadā tu atkal devies uz Peru. Kāpēc šoreiz?

- Mums bija sirdī kaut ko darīt Evaņģēlija labad Peru džungļu rajonos. Lieta tā, ka Peru ir lielākā kokaīna ražotāja pasaulē. Visi domā, ka lielākā ražotāja ir Kolumbija, bet Peru jau sen to pārspējusi. Kokaīns tur ir lēts, tāpēc daudzi cer nopelnīt lielu naudu, taču nereti iekrīt un nonāk cietumā. Peru cietumos sodu izcieš arī 14 narkokurjeri no Latvijas. Dāvids man Latvijā iedeva viņu vārdus, taču pagāja laiks, kamēr atradu šos cilvēkus. Pāris reizes apciemoju daļu no viņiem cietumā. Kāds brālis no “Prieka Vēsts”, kura dēls tolaik atradās rehabilitācijas centrā Peru, nāca kopā ar mani.

Peru kokaīna industrijas karte (kreisajā pusē) un aizturētās kokaīna kravas (labajā pusē).

Vislielākās kokaīna ražotnes ir apgabalā, kur satiekas Amazones džungļi un Andu kalni. Mēs sākām meklēt iespēju šajā reģionā pasludināt Dieva Vārdu. Dievs mums atvēra durvis mazā pilsētiņā Aukajaku, kas vēl nesen bija kokaīna ražošanas centrs, kuru kontrolēja “Mirdzošās takas” komunistu partizāni. Pilsētiņā dzīvo ap 10 000 iedzīvotāju, bet pilsoņu kara laikā šeit tika nogalināti vismaz 2000 cilvēki. Šajā vietā Peru valdība mums piešķīra licenci jaunas radiostacijas būvēšanai.

Aukajaku pilsētiņa Peru džungļu rajonā, kur Marks ar komandu saņēma atļauju būvēt jaunu radio.

Kad es 2015.gadā atbraucu uz Latviju, atļauja vēl nebija iedota. Taču trīs mēnešus vēlāk Lupe man ziņoja, ka atļauja saņemta, taču radio jāuzbūvē un jāsāk raidīt ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc atļaujas saņemšanas, citādi tā tiks anulēta. Latvijā man neklājās gluži tā, kā sākumā biju domājis. Kāds man apsolīja ļoti labu darbu, taču nekas no tā nesanāca. Maizi pelnīju kā apkopējs, mazgāju tualetes un tīrīju sniegu uz ielas. Naudas nebija, jo alga niecīga. Kā lai šādā situācijā uzbūvē radiostaciju?

No divpadsmit mēnešiem, kas mums tika doti, bija pagājuši jau deviņi. Mani pārņēma izmisums, jo naudas joprojām nebija. Pirms tam kāds cilvēks bija man solījis ziedot naudu radiostacijas būvēšanai. Viņš pat atsūtīja čeku par konkrētu summu, bet pirms es paspēju naudu izņemt, čeks tika anulēts. Līdz radiostacijas nodošanas termiņa beigām bija palikuši trīs mēneši. Kādu nakti pamodos un saucu uz Dievu: “Dievs, es domāju, ka pats varēšu atrisināt šo problēmu, taču es nevaru! Tas nav iespējams!” Pēc stundas piezvanīja tas pats cilvēks, kurš bija anulējis čeku, un teica: “Mark, es tev došu visu, ko biju solījis, un vēl 10 000 dolārus papildus.” 2016.gada maijā es jau devos uz Peru.

- Kā iespējams uzbūvēt radio trīs mēnešu laikā?

- Mums pagarināja būvēšanas atļauju par trim mēnešiem un pēc tam vēl par trim. Biju domājis darbu paveikt sešu mēnešu laikā, taču Peru pavadīju vairāk nekā gadu. Staigājām pa pilsētiņu, meklējot vietu radiostacijai. Zeme tur ir ļoti dārga, jo te audzē kokas krūmus, no kuru lapām ražo kokaīnu. Mums bija vajadzīgs salīdzinoši neliels zemes gabals 20 x 20 metru platībā, bet mums par to prasīja 20 000 dolāru. Beidzot atradām pārpurvotu zemes gabalu par 5000 dolāriem. Visu iztīrījām, nosusinājām, uzbērām zemi, ievilkām elektrību, ielikām pamatus tornim un radiostacijas ēkai, uzbūvējām torni un raidstaciju, uzstādījām 500 W FM raidītāju. Brīvajā laikā man bija iespēja sludināt vietējā draudzē.

Top jaunā džungļu radiostacija Evaņģēļija vēsts pasludināšanai.

Tomēr tik gludi, kā gribētos, protams, negāja. Būvniecības laikā bija kāds kritisks brīdis, kad nonācu dilemmas priekšā - vai nu ierīkot radiostacijā kanalizāciju, vai braukt uz ASV vākt ziedojumus, jo naudas vairs nebija. Kanalizācijas tvertne, ko bija jāiebūvē zem zemes, maksāja 500 dolāru, bet man kontā bija vien 700 dolāri. Ja es nopirktu tvertni, man vairs nebūtu naudas, ar ko tikt uz mājām. Lupe teica, ka Dievs laikam grib, lai es palieku Peru. Izšķīros tomēr kanalizāciju ierīkot. Nu naudas patiešām vairs nebija, arī ziedojumi ienāca gaužām reti un maz. Labi ka kāds brālis piešķīra man aizņēmumu - tieši tik, lai varētu pabeigt radiostaciju un atgriezties Latvijā. Taču ar to vēl viss nebeidzās.

Kārtīgai jaunbūvei bez dažādām pazemes komunikācijām neiztikt.

Radiostacijai bija vajadzīgs ūdens. Kaimiņu zemesgabala īpašnieks mums atļāva izmantot viņa ūdensvadu, taču redzot, kā Dievs mūs svētī, viņu pārņēma skaudība un viņš ūdeni atslēdza. Lai ievilktu ūdensvadu, man vajadzēja vēl papildus 1000 dolārus. Teicu Dievam: “Kā tas iespējams? Esmu šeit ieguldījis visu savu personisko naudu un man pat vairs nav naudas biļetei atpakaļ ne uz ASV, ne uz Latviju?” Kā šādā situācijā neielaist rūgtumu sirdī gan pret Dievu, gan cilvēkiem? Ir neiespējami būt misionāram, ja neiemācāmies mīlēt pārdabiskā veidā. Jo kā tu vari sludināt Dieva mīlestību citiem, ja tev pašam ir rūgtums sirdī? Šī situācija man izrādījās milzīgs pārbaudījums. Biju tuvu depresijai.

Marka cīņa par ūdensvada izbūvi un šīs cīņas iznākums.

Gāju pie kaimiņa izskaidroties - kā viņš, kristietis būdams, var tā rīkoties! Taču es to nedarīju Dieva Garā, bet miesīgi. Dievs man aizrādīja, ka nekad nedrīkst konfliktus risināt miesīgi, un ka Viņš no mums prasa vienmēr staigāt Garā. Trīs mēnešus man vajadzēja mazgāties tikai ar lietus ūdeni. Vietējā pašvaldība trīs reizes mums atteica ūdensvada ierīkošanu, aizbildinoties ar lielo attālumu no centrālā ūdensvada. Turklāt es to varot darīt tikai kopā ar kādu no vietējiem. Beidzot ūdeni tomēr dabūjām. Vajadzēja ievilkt 120 metrus cauruļu. Kad tas bija paveikts, varēju domāt par mājupceļu. Naudu atceļam saziedoja ģimenes locekļi. Vispirms ar autobusu devos uz Limu un jau nākamajā dienā izlidoju uz Madridi, bet no turienes uz Rīgu. Tā beidzās mans 14 mēnešu ilgais ceļojums.

- Pastāsti nedaudz par jaunās radiostacijas darbu.

- Radiostacija ir ēterā kopš 2017.gada 5.februāra. Rajonā, kur tā atrodas, ir bijis ļoti daudz vardarbības. Joprojām pastāv iespēja, ka kokaīna “karaļi” var atgriezties. Mēs esam tur, lai sludinātu Dieva mīlestību tiem, kas agrāk bija nodarbināti kokaīna industrijā. Šī ir ļoti stratēģiska vieta, kur norit daudz garīgu cīņu. Raidām spāņu un kečua indiāņu valodā. Mūsu programmas domātas kā pieaugušajiem, tā bērniem. Dieva Vārda pasludināšanā sadarbojamies arī ar organizācijas “Viklifa Bībeles tulkotāji” (Wycliffe Bible Translators) darbiniekiem, kas tulko Bībeli vietējo indiāņu cilšu valodās.

Kopš 2017.gada februāra džungļu radiostacija ir ēterā ar Dieva Vārdu.

Neizpaliek arī problēmas. Mūsu 500W raidītājam vajadzētu aptvert daudz plašāku teritoriju, bet mūs dzird tikai 50 kilometru rādiusā. Tas tāpēc, ka apkārtnē ir astoņas radiostacijas, kas traucē cita citai. Trūkst arī radio darbinieku. Lupe pašlaik nodarbojas ar darbinieku piesaistīšanu. Jāpiezīmē, ka visi mūsu darbinieki ir brīvprātīgie, kas algu nesaņem. Vienīgais, par ko ik mēnesi maksājam, ir internets un elektrība. Lūdziet par mūsu darbu, lai Dievs to Savā žēlastībā svētī un attīsta.

- Ko tu noslēgumā vēlētos pateikt mūsu lasītājiem?

- Par Jēzu bija apsolīts, ka Viņš būs Emanuels - Dievs ar mums (Mateja ev. 1:23). Kad Jēzus sūtīja savus mācekļus pie tautām, Viņš atkārtoja šo pašu apsolījumu - Es būšu ar jums līdz pasaules galam (Mateja ev. 28:20). Ja Dievs nebūtu ar mums, mēs nespētu piepildīt Viņa aicinājumu. Ejot ar mīlestības vēsti pie pasaules tautām, mums jāapzinās, ka var notikt pilnīgi jebkas. Mūs var atgrūst, izmantot, pazemot, pat nogalināt. Kad ejam misijas darbā, ir gandrīz neiespējami palikt neievainotam - garīgi vai emocionāli. Tomēr mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes (1.Jāņa 4:18). Dievs grib, lai to mīlestību, ar ko Viņš mūs tā pārsteidz mūsu pašu dzīvē, mēs dotu citiem. Tieši tā ir patiesā motivācija misijai. Tāpēc vienmēr un visur atcerieties - Emanuels ir kopā ar mums! Dievs ir ar mums.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru