Boļševiku varas noziegumi kaimiņvalstīs 1917-1991. Somija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 17-07-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pēc cara Nikolaja II atkāpšanās no troņa, 1917.gada 7.martā jaunā Krievijas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Somijas lielkņazistes konstitūcijas apstiprināšanu pilnā apjomā. Pēc vairākām politiskām krīzēm Pagaidu valdībā, kņazistes parlaments Eduskunta tā paša gada jūlijā pasludināja Somijas neatkarību iekšlietās, ierobežojot Pagaidu valdības pilnvaras arī Somijas ārpolitikā un aizsardzības lietās. Pagaidu valdība uz to reaģēja, atsakoties atzīt Somijas tiesības uz pilnīgu tās autonomiju. Parlamenta ēku ieņēma krievu armijas vienības, pats parlaments tika atlaists. Šādā situācijā 8.augustā darbu sāka premjerministra Emīla Nestora Seteles vadītais Senāts (Somijas valdība) - pēdējais Senāts, kas vēl formāli pakļāvās Pagaidu valdībai.

Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, 1917.gada 15.novembrī Eduskunta pasludināja sevi par augstāko valsts varu Somijā. 27.novembrī tika izveidota jauna valdība nesen no Sibīrijas trimdas pārbraukušā Pēra Ēvinda Svīnhuvūda vadībā. 1917.gada 4.decembrī valdība izdeva uzsaukumu somu tautai, kurā paziņoja par jaunas konstitūcijas un valsts iekārtas maiņas nepieciešamību, no monarhijas pārtopot demokrātiskā republikā. 6.decembrī Eduskunta pieņēma Somijas Neatkarības deklarāciju. 18.decembrī Krievijas jaunā valdība - Tautas Komisāru Padome Vladimira Ļeņina vadībā atzina Somijas neatkarību. Oficiāla atzīšanas dokumenta ratifikācija notika 1918.gada 4.janvārī.

Pēra Ēvinda Svīnhuvūda (augšējā kreisajā stūrī) Senāts - pirmā neatkarīgās Somijas valdība.

1917.gada politisko pārmaiņu laikā kā monarhistiska institūcija Somijā tika likvidēta vecā cariskā policija. Kārtības uzturēšanai pilsoņi stihiski veidoja bruņotas pašaizsardzības vienības. Nacionāli noskaņotie politiskie spēki izveidoja Somijas Apsardzības korpusu (somu val. - Suojeluskunta; zviedru val. - Skyddskår), savukārt boļševiki un radikālie sociālisti - Sarkano gvardi (Punakaarti). Somijā joprojām atradās arī Krievijas karaspēks. 1918.gada 9.janvārī valdība uzdeva Apsardzības korpusam nodrošināt mieru un kārtību valstī, savukārt 12.janvārī Eduskunta pieņēma likumus par ārkārtas pilnvaru piešķiršanu Svīnhuvūda valdībai un Apsardzības korpusa nodošanu valsts dienestā.

Apsardzības korpusa brīvprātīgie 1918.gadā.

Līdztekus nacionālajai valdībai somu boļševiki izveidoja savējo - Strādnieku Izpildu komiteju, kas sāka izstrādāt valsts apvērsuma plānu. Ļeņins, kas tikai pirms dažām dienām bija atzinis Somijas neatkarību, apsolīja apgādāt nemierniekus ar ieročiem. 1918.gada 23.janvārī Padomju Krievijas sūtītā ieroču krava sasniedza Helsinkus. Šajā saspringtajā situācijā Senāts pasludināja tautas pašaizsardzības vienības par oficiālu valdības karaspēku. Par tā komandieri kļuva ģenerālis Karls Gustavs Mannerheims. Aizsardzības štābs tika pārcelts uz Vāsu, jo galvaspilsētu apdraudēja iespējamā apšaude no Sveaborgas (Suomenlinna) cietokšņa un krievu flotes kuģiem.

Karls Gustavs Mannerheims un Apsardzības korpuss kā pirmais neatkarīgās Somijas karaspēks.

26.janvārī sarkangvardi sāka apvērsumu. Jau nākamajā dienā Helsinki pilnībā atradās boļševiku rokās. Sarkanie pārņēma varu arī daudzās citās Somijas dienvidu daļas pilsētās. Kaujas ilga visu janvāri un februāri, tomēr pamazām valdības spēki guva virsroku. Sarkano pusē karoja arī ap 10 000 no Krievijas iebraukušo sarkangvardu un Somijā vēl palikušie Krievijas armijas karavīri. 15.martā sākās uzbrukums Tamperes virzienā, kas bija svarīgs boļševiku aizsardzības centrs. Kaujas bija ļoti smagas, karojošās puses cieta lielus zaudējumus. Izšķirošais valdības spēku uzbrukums sākās 3.aprīlī un bija pirmā cīņa Somijas vēsturē, kad kaujas notika tieši pilsētā, ieņemot kvartālu pēc kvartāla. Pilnībā valdības spēku rokās Tampere nonāca 6.aprīlī. Nacionālā armija guva panākumus arī citos frontes iecirkņos. Pēdējais boļševiku atbalsta punkts Vīborga (Vīpuri) krita 1918.gada 29.aprīlī.

Somu sarkangvardi un krievu armijas karavīri 1918.gada cīņu laikā.

Kara laikā boļševiku ieņemtajās teritorijās valdīja nežēlīgs terors, kas īpaši zvērīgs kļuva 1918.gada aprīlī, kad acīmredzams tapa boļševikiem nelabvēlīgs kara iznākums. No represijām cieta pašaizsardzības vienību dalībnieki, muižu un zemnieku saimniecību īpašnieki, nacionāli noskaņoti politiķi, policisti, skolotāji, valsts ierēdņi, uzņēmumu īpašnieki un direktori, studenti. Tika nošauti desmit mācītāji. Upuru vidū bija arī 90 mērenie sociālisti un citi kreisie. Masu slepkavības notika visā Somijā. 1918.gada 31.janvārī sarkanie sarīkoja asinspirti Suinulā, nogalinot desmitiem gūstā saņemtos nacionālos karavīrus. Eksekūciju vadīja Tomass Hirskimurto, kurš pēc šīs slepkavības ieguva palamu “Suinulas miesnieks”. Vēlāk, 19.aprīlī Kurilā Hirskimurto pavēlēja nogalināt 23 Mustilas lauksaimniecības universitātes studentus. Pēdējā zināmā masu slepkavība notika Vīborgas cietumā, kur naktī no 27. uz 28.aprīli pēc sarkano komandiera Jalmāra Kapiainena pavēles ar granātām tika nomētāti 30 ieslodzītie. Kopumā dažu mēnešu laikā boļševiki nogalināja 1650 civilpersonas.

Attēlos augšā - sarkanais terors Somijā 1918.gadā;
attēlā apakšā - sarkano atkāpjoties nogalinātie arestanti Vīborgas cietumā, 1918.gada 28.aprīlis.

Pēc kara boļševiku vadoņi un apmēram 10 000 sarkangvardi, kā arī viņu ģimenes locekļi aizbēga uz Padomju Krieviju. Ap 76 000 sarkano padevās Somijas valdībai. 1918.gada 29.maijā tika pieņemts likums par valsts nodevību, pēc kura tiesas priekšā stājās aptuveni 70 000 cilvēku. Nāves sodu piesprieda 555 nodevējiem, no kuriem reāli tas tika izpildīts vien 113. Ar dažāda ilguma cietumsodu sodīja 60 000 cilvēku, taču pēc pavisam neilga laika 10 000 no tiem tika apžēloti. Lielākajai daļai apsūdzēto piespriestais cietumsods bija neliels, kas pēc tam tika nomainīts ar nosacītu sodu. 1918.gada beigās cietumos palika vairs tikai 6500 par valsts nodevību notiesāto, bet 1921.gadā to skaits bija sarucis līdz 100. Pēdējie 50 tika apžēloti 1927.gadā.

Gūstā nokļuvušo sarkangvardu nometne Sveaborgas (Somenlinnas) cietoksnī.

1918.gada 15.maijā Somijas valdība paziņoja, ka turpinās karu, lai atbrīvotu arī Austrumkarēliju, kas atradās Padomju Krievijas valdījumā. Cīņā par Karēliju somu Apsardzības korpusa karavīriem pievienojās karēļu brīvprātīgie. Lielākā daļa Karēlijas iedzīvotāju neieredzēja boļševiku varu. Cīņas turpinājās visu 1918. un 1919.gadu. No boļševikiem atbrīvotajos apgabalos tika izveidota Olonecas republika Karēlijas dienvidos un Ziemeļkarēlijas valsts (Uhtas republika) ar galvaspilsētu Uhtas ciemā (tagad Kalevala). Tām bija savs karogs, ģerbonis un valdība. Sākumā šie karēļu valstiskie veidojumi gribēja pievienoties Somijai, taču vēlāk par mērķi kļuva neatkarīga Karēlijas valsts. Tomēr 1919.gada augustā padomju karaspēkam izdevās ieņemt Olonecu, bet 1920.gada 18.maijā krita arī Uhta. Ap 30 000 karēļu bija spiesti doties trimdā uz Somiju. Jautājums par Somijas-Krievijas robežu tika galīgi atrisināts 1920.gada 14.oktobrī noslēgtajā Tartu miera līgumā. Austrumkarēlijas teritorijā tika nodibināts pseidovalstisks veidojums - Karēlijas Darba komūna Padomju Krievijas sastāvā.

Karēļu Uhtas republikas ģerbonis un karogs. Tā autors - somu mākslinieks Akseli Gallens-Kallela.

1921.gada vasarā apvienotā karēļu trimdas valdība Somijā sāka gatavot sacelšanos boļševiku kontrolētajos Karēlijas apgabalos. Oktobrī Tungudas pagastā tika nodibināta Karēlijas pagaidu komiteja Vasīlija Levonena (”Vectētiņš Vainameinens”), Jalmari Takinena (”Ilmarinens”) un Osipa Borisainena vadībā. Tika izsludināta vispārēja mobilizācija. Karadarbība sākās 6.novembrī. Aptuveni 2500 karēļu brīvprātīgie sāka Karēlijas atbrīvošanu no boļševikiem. Drīz viņiem pievienojās karēļu mežabrāļi, brīvprātīgie no Somijas un Igaunijas, kā arī Kronštates pretboļševiku sacelšanās dalībnieki, kas bija guvuši patvērumu Somijā. Apvienotie karēļu spēki, kopskaitā ap 5-6 tūkstoši vīru, atbrīvoja ievērojamu daļu Austrumkarēlijas. 1921.gada 17.decembrī Sarkanā Armija komandiera Aleksandra Sedjakina vadībā pārgāja pretuzbrukumā, līdz gada beigām atgūstot kontroli pār lielāko daļu Karēlijas. Karadarbība noslēdzās 1922.gada 17.februārī ar sacelšanās dalībnieku sakāvi.

Attēlā kreisajā pusē - karēļu sacelšanās vadonis “Vectētiņš Vainameinens” (Vasīlijs Levonens);
labajā pusē - padomju propagandas plakāts, kas ataino somu un karēļu “iebrukumu”
padomju teritorijā. Kreisajā apakšējā stūrī - karēļu nacionālais karogs.

1922.gada 21.martā Maskavā tika parakstīts Padomju Krievijas - Somijas līgums par abu valstu robežu neaizskaramību. Austrumkarēlija palika Krievijas valdījumā. Aptuveni 2500 sacelšanās dalībnieku atrada patvēruma Somijā. 1.jūnijā Helsinkos līgums par valstu robežām tika ratificēts. 1923.gada 30 aprīlī padomju valdība pasludināja amnestiju visiem karēļu sacelšanās dalībniekiem. Noticot boļševiku godaprātam, ap 1000 karēļu atgriezās dzimtajā zemē. Sākumā viņus patiešām neaiztika, taču 30.gadu sākumā, sākoties Staļina represijām, ap 100 no bijušajiem sacelšanās dalībniekiem tika nošauti, daļu izsūtīja uz Sibīriju, pārējiem piesprieda dažāda ilguma cietumsodus.

Uhtas rajona karēļu ģimene 1923.gadā; labajā apakšējā stūrī - karēļu deportācijas 30.gados.

Līdz Otrajam Pasaules karam Somija attiecībās ar PSRS ieturēja neitralitātes politiku. Tomēr bažas par lielā kaimiņa agresīvajiem nodomiem palika. 30.gadu sākumā Somija noslēdza slepenus sadarbības līgumus ar Baltijas valstīm un Poliju par kopīgu rīcību PSRS uzbrukuma gadījumā. 1931.gada decembrī Somija piedāvāja arī Padomju Savienībai atjaunot sarunas par neuzbrukšanas līguma noslēgšanu. Sarunas patiešām tika atsāktas un vainagojās ar līguma starp Somiju un PSRS parakstīšanu 1932.gada 21.janvārī. 1934.gadā neuzbrukšanas līgums tika pagarināts vēl uz 10 gadiem. Tomēr zīmīgi, ka reizē ar līguma parakstīšanu Somijas valdība aizliedza Komunistiskās partijas darbību savā zemē. Tātad bija iemesls baidīties no padomju provokācijām.

Somu robežsargu aizturētais padomju spiegs.

Neskatoties uz neuzbrukšanas līgumu, PSRS un Somijas attiecības kļuva arvien saspringtākas, īpaši pēc PSRS - Vācijas miera līguma (Molotova - Ribentropa pakta) noslēgšanas, kura slepenajos papildprotokolos Somija kopā ar Baltijas valstīm un Polijas austrumu apgabaliem nonāca PSRS ietekmes zonā. Padomju valdība pārtrauca jau iesāktās sarunas par jaunu militāru un tirdzniecības līgumu noslēgšanu ar Somiju, tā vietā pieprasot atvirzīt Somijas - PSRS robežu tālāk no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga). Vienlaikus PSRS sāka masīvu karaspēka koncentrēšanu Somijas robežas tuvumā. 1939.gada 5.oktobrī Kremlis Somijai, tāpat kā Baltijas valstīm, piedāvāja parakstīt līgumu par PSRS karabāžu izvietošanu tās teritorijā, taču saņēma kategorisku somu valdības atteikumu.

Neatkarīgās Somijas karavīri droši stāvēja savas zemes sardzē un bija gatavi cīnīties par to.
Augšējā kreisajā stūrī - somu armijas simbols, labajā stūrī - Apsardzības korpusa emblēma.

Tad Staļins izvirzīja jautājumu par daļas somu Karēlijas atdošanu PSRS, kā arī vairāku Somu jūras līča salu un Hanko pussalas izīrēšanu padomju karabāžu ierīkošanai. Kad arī šīs sarunas nonāca strupceļā, 1939.gada 26.novembrī uz Somijas - PSRS robežas tika sarīkota neģēlīga provokācija, padomju artilērijai apšaudot pašai savu teritoriju Mainilas ciema rajonā, bet uzbrukumā vainojos somus. Somija piedāvāja kopīgi izmeklēt incidentu, norādot, ka Somijas armijai uz robežas nemaz nav artilērijas. Padomju valdība kategoriski atteicās veikt jebkādu kopīgu izmeklēšanu. Tā vietā PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs 28.novembrī paziņoja, ka abu valstu neuzbrukšanas līgums tiek anulēts. 1939.gada 30.novembrī Sarkanā Armija iebruka Somijā. Šīs acīmredzamās agresijas dēļ PSRS tika pasludināta par agresorvalsti un izslēgta no Tautu Savienības (ANO priekštece).

Helsinki pēc padomju aviācijas uzlidojuma 1939.gada 30.novembrī.

Jau 30.novembra rītā padomju aviācija bombardēja Helsinkus - galvenokārt pilsētas dzīvojamos rajonus. Tas prasīja lielus civiliedzīvotāju upurus. Atbildot uz Eiropas diplomātu protestiem pret šādu barbarismu, Molotovs ciniski atteica, ka padomju lidmašīnas esot metušas nevis bumbas, bet maizi badā mirstošajiem Helsinku darbaļaudīm. Pēc šī paziņojuma padomju bumbas Somijā ironiski sāka dēvēt par “Molotova maizes groziem”. Jau nākamajā dienā Somijas robežpilsētā Terioki (tagad Zeļenogorska) grupa cilvēku pasludināja Somijas demokrātiskās republikas dibināšanu. Tika paziņots valdības sastāvs somu komunista Otto Kūsinena vadībā. Arī pārējie valdības locekļi bija komunisti. Pēc Staļina ieceres šai Maskavā sastādītajai valdībai pēc Somijas ieņemšanas un nacionālās valdības gāšanas vajadzēja izveidot Somu - Karēļu Padomju Sociālistisko Republiku un “lūgt” to pievienot PSRS. 2.decembrī PSRS paziņoja, ka atzīst tikai jauno Somijas valdību un turpmāk visas sarunas notiks ar to. Tajā pašā dienā ar jauno “valdību” tika parakstīts līgums par savstarpēju palīdzību un draudzību, kas atrisināja “visus strīdīgos jautājumus” Padomju Savienībai vēlamā garā.

Somu komunists, Kominternes Izpildkomitejas sekretārs un Terijoki valdības vadītājs Otto Kūsinens;
attēlā pa labi - PSRS ārlietu ministrs V.Molotovs paraksta draudzības līgumu ar
Somijas Demokrātisko Republiku, stāv - A.Ždanovs, K.Vorošilovs, J.Staļins un O.Kūsinens.

Somijas rīcībā bija 265 000 karavīru, 534 lielgabali un mīnmetēji, 26 tanki un 270 kara lidmašīnas, kam vajadzēja aizstāvēties pret 426 000 sarkanarmiešu ar 2876 lielgabaliem un mīnmetējiem, 2289 tankiem un 2446 lidmašīnām. Padomju pārspēks bija milzīgs, taču somu izbūvētā tā sauktā Manerheima aizsardzības līnija un karavīru varonīgais cīņasspars spēja apturēt Sarkanās Armijas ofensīvu. Sākās pozīciju karš, kurā iebrucēji cieta milzīgus zaudējumus. Somu armija aizsardzībai plaši pielietoja kājinieku mīnas, kas tika izvietotas uz visiem ceļiem, pa kuriem pārvietojās Sarkanā Armija. Nepatīkams pārsteigums agresoram bija degmaisījumu pudeles, ar kurām somi veiksmīgi dedzināja padomju bruņutehniku. Vēlāk šis ierocis ieguva pazīstamo nosaukumu “Molotova kokteilis”. Šādus “kokteiļus” Somijas uzņēmumi nelūgtajiem “viesiem” gatavoja pat rūpnieciski - trīs mēnešu laikā tika izgatavots vairāk nekā 500 000 degmaisījuma pudeļu. Ievērojamus zaudējumus padomju spēkiem nodarīja arī kokos sēdošie somu snaiperi, saukti par “kukuškām” (”dzeguzēm”).

Somu snaiperi un degmaisījumu pudeles sagādāja iebrucējiem vislielākos zaudējumus.

Sarkanās Armijas karavīru līķi un kaujas tehnika Somijas mežos.
Attēlā labajā pusē augšā - demoralizēts un nosalis padomju karavīrs padevies gūstā.

Tā sauktajā Ziemas karā bija iesaistītas četras padomju armijas. Kaujas darbībā pret Somijas likumīgo valdību piedalījās arī tā sauktā Somijas Tautas armija - būtībā Sarkanās Armijas 106.Kalnu strēlnieku divīzija “Ingermanlande”. Tās personālsastāvs tika komplektēts no Ļeņingradas kara apgabalā iesauktajiem somu un karēļu tautības karavīriem. Savukārt somu pusē pret agresoru cīnījās brīvprātīgo vienības no Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Ungārijas, ASV, Lielbritānijas, Igaunijas, Latvijas un citām valstīm. Brīvprātīgo vidū bija arī krievu emigranti un no nacistu vajāšanām Somijā patvērušies Eiropas ebreji. Jūtot līdzi mazas valsts pašaizliedzīgajai cīņai ar daudz pārāko agresoru, pasaules valstis piegādāja Somija ieročus, munīciju un kaujas tehniku. Kopumā somu armija saņēma 350 kaujas lidmašīnas, 500 lielgabalus, vairāk nekā 6000 ložmetēju, ap 100 000 šauteņu un citus ieročus, 650 000 rokas granātu, 2,5 miljonus artilērijas lādiņu un 160 miljonus kaujas patronu.

Somu karavīru varonīgā cīņa ar padomju iebrucējiem Ziemas karā.

Tikai 1940.gada februārī krieviem beidzot izdevās pārraut somu aizsardzību. 3.februārī sākās Sarkanās Armijas uzbrukums Karēlijas zemesšaurumā, bet 11.fenruārī - ģenerāluzbrukums visā frontes līnijā. Uzbrukumam Padomju Savienība bija koncentrējusi 45 divīzijas ar aptuveni 1 miljonu karavīru, 3500 lidmašīnas un 3200 tankus. Somiem uz to brīdi bija vien 200 000 vīru un 300 lidmašīnu. Arī cerības uz Anglijas un Francijas reālu militāru palīdzību nepiepildījās. Nespējot apturēt Sarkanās Armijas uzbrukumu, Somijas valdība 1940.gada 7.martā sāka miera sarunas ar PSRS. Redzot, ka Kūsinena marionešu valdība nebauda ne vismazāko somu tautas uzticību, Kremlis atzina likumīgās Somijas valdības pilnvaras un jau 12.martā Maskavā tika parakstīts abu valstu miera līgums.

Padomju iebrucēji Ziemas kara laikā Somijā.
Attēlā labajā pusē augšā - sarkanie okupanti aplūko norauto Somijas valsts karogu.

Saskaņā ar līguma noteikumiem, Somija zaudēja teritorijas Lapzemē, Karēlijas zemesšaurumu ar Vīborgas (Vīpuri) pilsētu, teritorijas pie Lādogas ezera, vairākas salas Somu jūras līča austrumu daļā, kā arī Hanko pussalu, kas tika iznomāta PSRS uz 30 gadiem karabāzes ierīkošanai. Somijas-PSRS robeža Karēlijas zemesšaurumā tika atvirzīta par 18 līdz 150 kilometriem. Kopumā PSRS rokās nonāca 40 000 km2 Somijas teritorijas. Karā somu armija zaudēja 27 000 kritušo un ap 40 000 ievainoto. Gāja bojā arī aptuveni 1000 civiliedzīvotāju, ap 1800 tika ievainoti. Karadarbības dēļ bija sagrautas 256 akmens un 1800 koka ēkas. Krietni plānāk klājās agresoram - Sarkanā Armija pēc dažādiem aprēķiniem zaudēja no 130 līdz 150 tūkstošiem karavīru, ievainoti tika 250 līdz 300 tūkstoši.

Padomju agresijas rezultātā zaudētās Somijas teritorijas.
Attēlā labajā pusē - padomju robežsargi uzstāda jaunās robežzīmes.

Cerot atgūt padomju okupētās teritorijas, Somija 1941.gada pavasarī sāka sarunas ar Vāciju par iespējamo iesaistīšanos karā ar PSRS. Vācu valdība apsolīja garantēt Somijas valstisko neatkarību, palīdzēt atgūt visas Maskavas līguma rezultātā zaudētās teritorijas, kā arī iegūt jaunas, atbrīvojot Austrumkarēliju. Pretī tika prasīta Somijas lojalitāte un somu lidlauku izmantošanas iespēja kara gadījumā ar PSRS. Tomēr somi negribēja piedalīties karadarbībā tieši, izņemot gadījumu, ja PSRS uzbruktu Somijai. Diemžēl tieši tā notika. 1941.gada 25.jūnijā 300 padomju bumbvedēju sāka Somijas lidlauku masveida bombardēšanu, cenšoties iznīcināt vācu Luftwaffe lidmašīnas, kas tajos bāzējās. Tajā pašā dienā Somijas parlamenta sēdē valsts prezidents Risto Ruti paziņoja, ka somu armija ir spiesta sākt aizsardzības karu un atrodas faktiskā karastāvoklī ar PSRS.

Prezidents Risto Ruti radio paziņo somu tautai par kara sākšanos ar PSRS, 1941.gada 26.jūnijs.

1941.gada 29.jūnijā sākās somu un vācu spēku kopīgs uzbrukums. Somu historiogrāfijā šīs cīņas tiek dēvētas par Turpinājuma karu. Līdz septembra sākumam jau bija atbrīvota gandrīz visa Ziemas kara laikā zaudētā Somijas teritorija un 4.septembrī somu karaspēks iegāja Austrumkarēlijas teritorijā. 1.oktobrī tika atbrīvota Petrozavodska. Somijas armijas virspavēlniecība uzskatīja, ka Somija nav un nevar būt agresors, jo cīnās par savas zemes un brālīgās karēļu tautas atbrīvošanu. Šī iemesla dēļ somi bieži vien atteica vāciešiem palīdzību kaujās pie Ļeņingradas, cenšoties sevi pozicionēt kā valsti, kas “izcīna pati savu karu”. Līdz 1941.gada beigām somu armijai izdevās ieņemt faktiski visu Austrumkarēliju un vēl dažus stratēģiskus punktus ziemeļos. Sasniegušu iecerēto, somi pārgāja aizsardzības pozīcijās, tā stabilizējot padomju - somu fronti līdz pat 1944.gada vasarai.

Somu armija Karēlijas atbrīvošanas cīņās 1941.-1944.gadā.

Somijas valdība cerēja, ka saņems Rietumu sabiedroto atbalstu, jo uzskatīja šīs cīņas par taisnīgu atbrīvošanas karu. Lielbritānija bija ar mieru atbalstīt Somiju, ja tā samierinātos ar 1940.gadā zaudēto teritoriju atgūšanu, bet atteiktos no Austrumkarēlijas un izstātos no kara. 1941.gada 28.novembrī Lielbritānija iesniedza Somijai prasību līdz 5.decembrim pārtraukt sadarbību ar Vāciju un atvilkt karaspēku 1939.gada robežās. Somi atteicās, jo šādā gadījumā vācieši varēja okupēt Somiju. 1941.gada 6.decembrī Anglijas valdība pieteica karu Somijai. Tam gan vairāk bija diplomātiskas nevis militāras sekas, jo reāli briti ar somiem negrasījās karot. Formāli karu Somijai pieteica arī Britu sadraudzības valstis un kolonijas. Krietni pasliktinājās arī Somijas attiecības ar ASV.

Turpinājuma karā somu karavīri trīs gadus varonīgi aizstāvēja no boļševikiem atbrīvotās teritorijas.

1944.gadā, kad kļuva redzama Vācijas neizbēgamā sakāve, Somijas valdība sāka meklēt izeju no kara. Tomēr padomju puses prasības bija neizpildāmas un mieru noslēgt neizdevās. 1944.gada 10.jūnijā sākās Sarkanās Armijas plašs uzbrukums Petrozavodskas un Vīborgas virzienos. Somu spēki bija spiesti atkāpties un nostiprināt pozīcijas gar grūti pārvaramām ūdenstilpnēm. 1.augustā Somijas prezidenta postenī Risto Ruti vietā stājās Karls Gustavs Manerheims. Tika sāktas sarunas ar PSRS un Rietumu sabiedrotajiem par Somijas izstāšanos no kara. 4.septembrī karadarbība starp PSRS un Somiju tika pārtraukta, bet 1944.gada 19.septembrī Maskavā parakstīts pamiera līgums ar PSRS un Lielbritāniju, kurā somi apsolīja nodrošināt vācu karaspēka izvešanu no savas valsts. Pamiera noteikumu kontrole tika uzticēta sabiedroto izveidotajai Kontroles komisijai.

Maršals Karls Gustavs  Mannerheims -
Somijas armijas virspavēlnieks Turpinājuma karā un valsts prezidents no 1944. līdz 1946.gadam.

Lai nodrošinātu pamiera līguma nosacījumus, Somijas valdībai vajadzēja panākt vācu karspēka evakuāciju no savas teritorijas. Tomēr grupa vācu karavīru ģenerāļa Lotāra Renduliča vadībā atteicās pamest Somiju un nostiprinājās pozīcijās valsts ziemeļos, lai aizsargātu niķeļa raktuves Petsamo rajonā, kas nodrošināja Vāciju ar stratēģiskajām izejvielām. Tas noveda pie tā sauktā Lapzemes kara. Ģenerāļa Jalmāra Sīlasvuo komandētajiem somu spēkiem 1944.gada oktobrī - novembrī smagās kaujās izdevās izdzīt vāciešus no valsts ziemeļu daļas. Vācu karavīri Lapzemē izmantoja izdedzinātās zemes taktiku. Vairāk nekā trešā daļa dzīvojamā fonda Lapzemē tika iznīcināta, bet galvaspilsēta Rovaniemi nopostīta pilnīgi. Pēdējās vācu vienības Somijas teritoriju atstāja 1945.gada aprīlī.

Lapzemes kara pretinieki - Ģenerālis Lotārs Renduličs un vācu karaspēka vienības (augšā),
un somu karavīri ģenerāļa Jalmāra Sīlasvuo vadībā (attēlā apakšā).

Galīgais miera līgums starp Somiju, PSRS un Rietumu sabiedrotajiem tika parakstīts 1947.gada 10.februārī Parīzē. Somija atkal zaudēja visas 1939.-1940.gadā PSRS okupētās teritorijas, tāpat Petsamo (Pečengas) rajonu. Savukārt “iznomāto” Hanko pussalu PSRS apmainīja pret Porkalas pussalu Helsinku tuvumā. To krievi vēlējās “nomāt” uz ilgiem 50 gadiem. Porkala gan tika atdota somiem jau 1956.gadā, kad PSRS tur likvidēja savu karabāzi. Somijai vajadzēja Padomju Savienībai izmaksāt arī reparācijas 300 miljonu dolāru apmērā, kā arī legalizēt komunistiskās partijas darbību savā zemē. Kāpēc Staļins samierinājās ar tik salīdzinoši mēreniem miera noteikumiem? Iespējams tāpēc, ka somu tauta bija likusi nepārprotami saprast - sovjetizēt šo zemi ātri un bez lielām problēmām neizdosies. Bet vēlreiz sākt karu ar spītīgajiem somiem PSRS pagaidām nevarēja atļauties.

Padomju un somu virsnieki tiekas uz miera līgumā noteiktās abu valstu robežlīnijas;
attēlā labajā pusē - teritoriālās izmaiņas pēc 2.Pasaules kara.

Kara rezultātā Somija zaudēja lielāko daļu Karēlijas un virkni citu teritoriju. 430 000 iedzīvotāju pameta okupētos rajonus uz pārcēlās uz Somijas iekšējiem apgabaliem. 1941.gadā, sākoties okupēto zemju atbrīvošanai, dzimtajās mājās atgriezās ap 180 000 somu un karēļu. 1944.gadā viņi bija spiesti no jauna doties bēgļu gaitās. Uz Somiju pārcēlās arī 65 000 tā saukto ingermanlandiešu - somu, ingru, ižoriešu, karēļu un citu somugru tautu piederīgie, kas dzīvoja Ļeņingradas apgabalā. 55 000 no tiem pēc padomju puses prasības Somijai nācās izdot atpakaļ PSRS. Visi šie cilvēki tika nometināti Pleskavas, Novgorodas, Veļikije Luku, Kaļiņinas, Jaroslavas un citos Krievijas apgabalos. Daudzi tika izsūtīti uz Kazahstānu. Mājās atgriezties viņiem atļāva tikai 70.gados. Somu tautu vietā okupētajās teritorijās tika nometināti simtiem tūkstošu krievu kolonistu, kas noveda pie tradicionālās viensētu lauksaimniecības likvidācijas un somugru materiālās un garīgās kultūras iznīcināšanas. Šodien Krievijas kontrolētajās Austrumkarēlijas un Ingru zemes teritorijās dzīvo vairs tikai daži desmiti tūkstošu šo zemju pamatiedzīvotāju, kamēr krievu kolonisti ir 80 - 90% no iedzīvotāju kopskaita.

Okupantu izveidotās pseidovalsts -
Karēļu-Somu Padomju Sociālistiskās Republikas karogs un ģerbonis.

1945.gada 15.novembrī pēc PSRS prasības sākās tiesas process pret virkni somu politiķu un valdības locekļu, tostarp bijušo valsts prezidentu Risto Ruti. Visi tika apsūdzēti “kara sākšanā pret PSRS”. Tiesas procesu uzraudzīja sabiedroto Kontroles komisija PSRS Politbiroja locekļa Andreja Ždanova vadībā. Somu tiesa apsūdzētajiem piesprieda salīdzinoši maigus sodus, kas izraisīja padomju puses neapmierinātību. Piespriestie cietumsodi svārstījās no diviem līdz sešiem gadiem, bet prezidentam Ruti piesprieda 10 gadus. Somijas sabiedrības vairākums nostājās notiesāto pusē, uzskatot viņus par nevainīgiem. Iespējams tāpēc jau 1947.-1949.gadā visi notiesātie tika amnestēti.

Somu “kara noziedznieku” tiesas prāva 1945.-1946.gadā.
Viņus tiesāja par uzdrošināšanos atgūt padomju okupētās somu un karēļu zemes…

Neskatoties uz smago situāciju, Somijai izdevās nosargāt savu neatkarību, daudzpartiju sistēmu un demokrātiskās brīvības. Tāpat somu valdība spēja pasargāt savus pilsoņus ebrejus un ebreju bēgļus no holokausta. Tomēr Somijas stāvoklis joprojām bija šaubīgs. Daudzi bažījās, ka Padomju Savienība mēģinās pārvērst Somiju sociālistiskā valstī, kā tas notika ar Austrumeiropas zemēm. Somijas vadītājiem izdevās noregulēt attiecības ar PSRS, saglabājot valstisko iekārtu un politisko sistēmu, lai gan par to nācās maksāt augstu cenu. Šo somu politiku nosauca par Pāsikivi - Kekonena līniju. Juho Pāsikivi un Urho Kekonens bija pēckara Somijas pirmie premjerministri un vēlāk prezidenti. Viņu politikas pamatā bija 1948.gada 6.aprīlī noslēgtais līgums par draudzību, sadarbību un savstarpēju palīdzību ar PSRS. Pāsikivi un Kekonens uzskatīja, ka, ņemot vērā Somijas ģeopolitisko situāciju, labas kaimiņattiecības ar PSRS ir vitāli svarīgas, tāpēc jālieto “piesardzības, sarunu un kompromisa politika”. Rietumu politiskajā leksikā šādu politiku drīz vien sāka dēvēt par “finlandizāciju”.

Somijas pēckara prezidenti - Juho Kusti Pāsikivi un Urho Kaleva Kekonens.

Praksē “finlandizācija” izpaudās kā politiska piekāpšanās PSRS interesēm. Par šo situāciju Juho Pāsikivi izteicās, ka Somijai ir izdevīgāk saglabāt mierīga novērotāja pozīciju, jo mazas valstis starptautiskajā politikā tikpat neko neizlemj. Par Somijas ārpolitikas pamatbausli kļuva aizliegums kaitināt “krievu lāci”. Somijas oficiālās iestādes nekomentēja PSRS ārpolitiku, lai ko šī valsts darītu, arī plašsaziņas līdzekļos bija nerakstīts likums neteikt neko negatīvu par Padomju Savienību un tās politiku. Somija oficiāli neatbalstīja arī cilvēktiesību kustību PSRS, bet tos, kas no “strādnieku paradīzes” bēga pāri Somijas robežai, izdeva atpakaļ Padomju Savienībai, kas šiem cilvēkiem nozīmēja ilgus gadus cietumā vai speciāla režīma psihiatriskajā klīnikā. Pretī somi saņēma milzīgus PSRS pasūtījumus mašīnbūves, kuģubūves un citās rūpniecības nozarēs, arī plaša patēriņa preču jomā. Pilnīgi brīvi no padomju ietekmes somi kļuva tikai 1991.gadā, kad PSRS beidza pastāvēt.

Finlandizācijas praktiskās izpausmes - rauti un viesības augsto padomju viesu izklaidei.
Augšējā attēlā - Leonīds Brežņevs, Kliments Vorošilovs, Ņikita Hruščovs un prezidents Kekonens,
attēlā apakšā - Urho Kekonens sprauž sarkanu neļķi pie Leonīda Brežņeva žaketes atloka.

Neskatoties uz smagajām reparācijām, ko Somijai nācās maksāt PSRS pēc kara, dzīve valstī pamazām noregulējās un, pateicoties padomju pasūtījumiem, ekonomika strauji attīstījās. Par eksporta precēm ieņemto naudu somi ieguldīja sabiedrības labklājības celšanā. Tika radīta izglītības, veselības aizsardzības un sociālās aizsardzības sistēma, kas Somiju padarīja par vienu no modernākajām labklājības valstīm pasaulē. 1975.gadā Helsinkos notika Eiropas drošības un sadarbības apspriede, kas Somiju ieveda plašākos pasaules politikas ūdeņos, savukārt 1985.gadā Somija iestājās Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijā, kas veicināja tās ciešākas ekonomiskās saites ar Rietumiem. Tas lielā mērā palīdzēja Somijai pārvarēt Padomju Savienības sabrukumu radītās sekas, kad tika zaudēts lielākais eksporta noieta tirgus. Somiem izdevās izķepuroties no smagās krīzes un 1995.gada 1.janvārī Somija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru