Rainis un Dievs II. Cēloņi un sekas

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps, Par šo un to | Publicēts 03-07-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Publikācijas 1.daļā (lasiet ŠEIT) runājām par Raiņa daiļrades pētnieku izsenis apspriesto tēmu - ticēja vai neticēja dižais dzejnieks kam augstākam? Ir vai nav viņa daiļradē reliģiskais elements? Daudzi pētnieki uz šo jautājumu snieguši pozitīvu atbildi, kamēr teologi gluži pretēji - ir skeptiski par jebkādu Raiņa reliģiozitāti. Balstoties uz dzejnieka biogrāfijas faktiem un viņa darbu analīzi, Rainis uzskatāms par ateistu, kas reliģiski mitoloģiskos simbolus un tēlus savos darbos izmantoja, lai sludinātu pavisam citas idejas. Tomēr pēc jaunāko pētījumu atziņām Raiņa ateisms, vismaz šī jēdziena klasiskajā izpratnē, tiek apšaubīts. Galu galā, arī ateisms taču ir sava veida reliģija - ticība tam, ka Dieva nav. Rainis centās noformulēt pats savu - “nākotnes reliģiju”. Kāda bija šī “reliģija” un kā tā ietekmēja viņa personīgo dzīvi - par to šajā rakstā. Tajā minētie fakti balstīti uz filoloģijas doktores Dainas Leimanes darbu “Diaboliskie spēki Raiņa dramaturģijā” un režisora un dramaturga Viktora Jansona pētījumiem par mazzināmiem faktiem Raiņa biogrāfijā.

****

Deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē visā Eiropā atdzima interese par senajām pagāniskajām reliģijām. Šī kustība savu izpausmi rada arī mākslā - nacionālā romantisma apdvestajos mūzikas, literatūras un dramaturģijas darbos. Gadsimta nogalē šai neopagānisma tendencei pievienojās cita - interese par mistisko, okulto, pārdabisko. Šādi strāvojumi bija gluži likumsakarīgi laikmetā, kad tika apšaubītas iepriekšējo paaudžu vērtības, meklējot jaunus risinājumus, kā apliecināt cilvēka garīgumu. Arī Dieva jēdziens bija kļuvis pretrunīgs, līdz ar to vairs neeksistēja viena patiesība - tagad tā katram varēja būt sava. Šāds relatīvisms sniedza mākslas pasaules ļaudīm lielāku radošo brīvību, kas ļāva nojaukt trauslo robežu starp labo un ļauno. Tomēr, atsakoties no gadsimtu gaitā izkoptajām garīgajām vērtībām, vietā neglābjami nāca citas - okultisms, maģija, ezotērika.

Viens no 19.-20.gadsimtu mijas populārākajiem ezotērikas virzieniem bija teozofija. Jautājums - vai sociālists Rainis būtu varējis ietekmējies no šīs mācības? Interesanti, ka tajā laikā teozofi un sociālisti patiešām darbojās kopā - teozofu centri bija arī sociālistu pulcēšanās vietas. Tā Askonā, Šveicē, teozofi pulcēja visdažādāko pasugu brīvdomātājus, tostarp arī marksistus - Ļeņinu, Bakuņinu, Trocki un citus. Antona Austriņa stāsta “Peklē” varonis Kalders ir pārliecināts, ka “…tas ir visu mūsu pienākums… rūpēties visiem spēkiem, [..] lai varētu noārdīt veco dieva namu un jaunu celt vietā. Homo homini dues! Cilvēks cilvēkam dievs!” Noārdīt un celt jaunu - šāds mērķis bija gan sociālistiem, gan teozofiem. Atšķirība starp abām kustībām vien tāda, ka sociālisti pret kristietību vērsās kā pret “opiju tautai”, bet teozofi Kristus mācību piedāvāja aizstāt ar savu pseidoreliģiju.

Rainis un rakstniece-feministe Ivande Kaija (labajā pusē); vidū - teozofu simbolika.

Arī Rainis, cenšoties paplašināt savu pasaules kultūrtelpu, dzīvi interesējies par teozofu mācību. Šādu dzejnieka interesi inspirēja arī viņa aizraušanās ar Austrumu reliģijām - hinduismu, budismu un senās Ēģiptes reliģiju. Pēc literatūrpētnieku domām šo reliģiju un filozofiju ietekme izpaužas arī daudzos Raiņa sacerējumos. Latviešu rakstniecībā ar teozofiju cieši saistīta bija Nikolaja Rēriha muzeja draugu biedrības dibinātāja Fēliksa Lūkina sieva Antonija Lūkina - plašāk pazīstama kā rakstniece Ivande Kaija. Rainis ar rakstnieci iepazinās 1910.gadā, trimdas laikā sarakstījās, bet, atgriežoties Latvijā, kādu laiku dzīvoja Ivandes Kaijas vasarnīcā Jūrmalā. Teozofijas doktrīnu klātesamība manāma gan Raiņa darbos, gan viņa piezīmju materiālos. Raiņa redzējumā nākotnes sabiedrība veidojama kā indivīda gara, domu un jūtu harmonija: Manas reliģijas kvintesence vienā vārdā: darīt pozitīvu labo. Sociālisms: pretoties ļaunam, bet sociālisms grib aktīvu naidu, es gribu aktīvu mīlu.”

Līdz ar to nevar runāt par Raini kā klasisku ateistu, absolūti racionālu materiālistu, kas netic nekam garīgam un pārlaicīgam. Rainis savam iedomātajam nākotnes cilvēkam, pirmais no kuriem vēlējās būt viņš pats, veidoja jaunu “reliģiju”, kuras pamatā tika liktas sekulārā humānisma idejas. Bībeles Dievs šajā “reliģijā” bija atmests un tā vietā likts Jaunais cilvēks. “Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls. [..] Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretiniece” - pauž Rainis. Pēc dažu Raiņa daiļrades pētnieku domām Rainim trūcis svētuma pārdzīvojuma. Lai gan viņš nereti sauca sevi par pravieti, taču tas vairāk domāts politiskā nozīmē. Tai pat laikā Raiņa filozofijā ir nianses, kas robežojās ar sava veida reliģiju.

Vispirms jau dzejnieka pseidonīms - Rainis. Visiem zināms tradicionālais stāsts par to, ka Jānis Pliekšāns savu literāro vārdu aizguvis no kāda ceļa stabiņa uzraksta, kas norādīja uz mājām ar šādu nosaukumu. Tomēr tagad, izpētot dzejnieka dzīvesbiedres Aspazijas dienasgrāmatas, pētnieki nonākuši pie pārsteidzošas šī notikuma alternatīvās versijas. Proti, pseidonīmam par pamatu ņemts nevis māju nosaukums, bet gan mitoloģisks tēls - tumšais Mēness dēls Sinairs, kas, otrādi lasot, veido vārdu Rainis. Vai tā ir patiesība vai tikai spekulācija, kas to lai zina, taču par to, ka dzejnieks varēja būt aizrāvies ar tumšajiem spēkiem, pēc dažu literatūrpētnieku domām liecina daļa no viņa dzejas, kurā jūtama ne vien teozofijas un pagānisko reliģiju, bet pat sātanistu filozofijas ietekme. Arī ieraksti Raiņa dienasgrāmatās pētniekus pārsteiguši ar lielu ļaunuma un agresijas koncentrātu.

Kadrs no 1949.gada Rīgas kinostudijas spēlfilmas “Rainis”, kur atainota tradicionālā versija
par Raiņa pseidonīma izcelsmi no kādas zemnieku mājas nosaukuma. Bet, kā bija patiesībā?

Lai saprastu Raiņa uzskatu veidošanos, jāņem vērā viņa biogrāfijas fakti, uzskatus ietekmējoši apstākļi un psiholoģiskās īpatnības. Iepriekšējā rakstā jau minējām, ka topošais dzejnieks 15 gadu vecumā, meklējot atbildes uz svarīgiem savas dzīves jautājumiem un neatrodot tās Bībelē, asi uzbruka Dievam un paģērēja momentānu atklāsmi savai dzīvei. Nesaņēmis atbildi uzreiz, Rainis sacēlās pret Dievu un apsolīja nekad vairs Viņam neticēt. Vēlāk viņš rakstīja: “Dievs - priekš manis personifikācija no visa, kas zems, nešķīsts, liekulīgs, varmācīgs: viss vecs un pārdzīvojies, kas vēl karājas klāt un apspiež jauno attīstību.” Rainis ticību Dievam pielīdzināja sevis pašiznīcināšanai. Jau studiju gados viņš vārdu “Dievs” sāka rakstīt ar mazo burtu, kas liecina, ka viņa sacelšanās bija radikāla un galīga. Pēc 1905.gada revolūcijas Dieva jēdziens Rainim zaudēja jebkādu aktualitāti.

Raiņa izpratni par garīgumu lielā mērā noteica modernisma ideju, latviešu mitoloģijas un kristīgās tradīcijas sintēze. Laika gaitā evolucionējot, šie priekšstati mudināja Raini veidot pašam savu reliģiski ētisko formulu, apgalvojot, ka cilvēku dzīvē Dieva nav, bet ir tikai slepenie likumi un lielā, skaistā daba, un mūsu spēks, kas norauj segas slepenībai, un sirds, kas cilvēkus mīl.” Rainis ir radikāls: Vecā Eiropas mantotā kultūra jāatmet, vecā ticība, kristīgā, jāatmet.” Un vēl: Dievs un Kristus un visi reliģiju dibinātāji ir vidutāji, kas jāizskauž, lai mēs nākam tiešā sakarā ar dabu. Tāds bij’ senās reliģijās - ēģiptiešiem, asīriešiem, indiešiem, bet tik sākumā. Jāiet arī še lokā atpakaļ.” Savukārt iecerētajā drāmā “Īliņš” lasāmi vārdi: Nāve ir pēdējais un lielākais dievs, nāve ir liktenis arī pašiem dieviem.” Raiņa ieskatā “dieviem ir jāmirst‟, jo vienpatības filozofijā Dievam vienkārši nav vietas.

Pašsaprotami, ka nākamā pakāpe šajā reliģiski dialektiskajā lokā saistīta ar latviešu pagānisko mitoloģiju, īpaši, kā Rainis pats saka, ar “Saules ticību kā pretstatu kristībai.” Dzejā varbūt tas redzams mazāk, bet latviešu dramaturģijā noteikti neviens nav tik daudzveidīgi izmantojis pagāniskās folkloras materiālu kā Rainis. Tomēr tas nenozīmē, ka dzejnieks būtu aicinājis pievērsties senajam pagānismam vai modernākajai dievturībai. Kā pats raksta, pagāniskie tēli viņam vajadzīgi tikai kā “pretstats kristietībai”. Turklāt mitoloģisko tēlu izmantošana ļāva autoram ar to palīdzību risināt aktuālus sabiedriski politiskus jautājumus. Rainis visu mūžu turpināja cīnīties ar Dievu, savukārt Kristu, būdams brīvdomātājs un marksists, viņš nespēja pieņemt kā Kungu.

Rainis izmantoja Saules pielūgsmi dzejā kā “pretstatu kristietībai”.

Aizraušanās ar ezotēriku nevarēja palikt bez sekām. Neraugoties uz Saules, dabas un mīlestības apdziedāšanu, Raiņa daiļradē neproporcionāli daudz izmantoti sātaniskie, tumšie spēki. No trīspadsmit pabeigtajām lugām okultie tēli izmantoti piecās: “Uguns un nakts”, “Spēlēju, dancoju”, “Ilja Muromietis”, “Mīla stiprāka par nāvi” un “Rīgas ragana”. Visās šajā lugās velns, raganas un citi mošķi darbojas vai nu epizodiski, vai arī tiem piešķirta galvenā loma. Raiņa arhīvā ir arī vairākas iesāktas lugas, kurās velnam būtu ierādīta centrālā vieta. Tie ir darbi “Dievs un Velns”, “Saules loks”, “Jānis Vīrs” un citi. Savukārt lugā “Indulis un Ārija” Rainis vairākkārt piemin Jodu. Šis tēls parādās gan kūru (kuršu - Red.) karavīru ziedojumā dieviem - Pērkonam un Jodam, gan karavīru zvēresta došanā Jodam. Zīmīgs ir arī Induļa lūgums Jodam: “Nāc, Jods, un palīdz tu!” vai “Kad nedod dzīvi dievs, dos nāvi Jods.” Tas liek domāt, ka kūri vēršas pie velna kā sava dieva.

Īpašu vietu Raiņa literāro tēlu vidū ieņem raganas, kuras sastopamas četrās viņa lugās: “Uguns un nakts”, “Spēlēju, dancoju” “Mīla stiprāka par nāvi” un “Rīgas ragana”. Vienā no populārākajām Raiņa lugām “Uguns un nakts” mitoloģisko elementu vairākums saistās tieši ar raganas Spīdolas tēlu. Raiņa interpretācijā Pumpura Spīdala (spīgana? - Red.) pārvēršas kaislīgā, destruktīvā sievietē Spīdolā, kas pilnībā pārvalda maģijas tehniku, ko apguvusi no vecenes - raganas, un veic dažādas ar burvestībām saistītas darbības - kvēpina kadiķus, “parādās, tumsā spīdot, kā sapnī un tad aizskrien raganās” un tamlīdzīgi. Lai redzētu sev vēlamo sapni, Spīdola ieziežas ar raganu zālēm, spēj sacelt vētru un radīt sniegu. Līdzīgi raganu tēli sastopami arī citās Raiņa lugās.

Neviļus rodas jautājums - kā aizraušanās ar Austrumu reliģijām, ezotēriku un pagānu mitoloģiju ietekmēja Raiņa personīgo dzīvi? Kristietības prakse pierāda, ka aizraušanās ar okultām lietām noved ne vien pie garīgas apsēstības, bet nereti arī pie dažādām seksuāla rakstura perversijām. Garīga “laulības pārkāpšana”, pinoties ar “svešiem dieviem”, neglābjami noved pie “maucības” privātajā dzīvē. Arī Raiņa seksuālajā dzīvē visu viņa mūžu valdīja sajukums un destrukcija. To pierāda rūpīgi izpētītās dzejnieka dienasgrāmatas, vēstules, piezīmes un laikabiedru atmiņas.

Raiņa māsa Dora, pret kuru dzejnieks juta seksuālu iekāri;
attēlā pa labi - Dora kopā ar vīru Pēteri Stučku.

Drīz pēc tam, kad Rainis izstūma Dievu no savas dzīves, viņu sāka pārņemt dažādas netīras dziņas. Raiņa dienasgrāmatu izpēte apliecina faktu, ka dzejnieks kopš agras jaunības jutis seksuālu iekāri uz savu jaunāko māsu Doru: “Kad viņu dzirdu, man asins šaujas vaigā un prāti reibst. Man tik baisi un tik droši tiek. Viņu tvert, domāt, un karsti bučot. Un cieši pie sevis spiest. Un sidrabpupu miegt. Un atkal ceļos krist, un viņu par dievi dēvēt.” Arī Raiņa jaunības gadu draugi Jelgavā ievērojuši, ka dzejnieks Doru nav kautrējies nēsāt uz rokām un bučot pat svešu cilvēku klātbūtnē. Tas gan nenozīmē, ka dzejniekam būtu bijuši seksuāli sakari ar māsu, taču iekšēja dziņa bija. Par īpašo pieķeršanos māsai liecina arī vēlākais Raiņa naids uz Pēteri Stučku, kurš Doru apprecēja. Incestuālas (asinsgrēka - Red.) dabas mājieni ieraugāmi arī Raiņa darbos, piemēram, lugā “Jāzeps un viņa brāļi”, kur, pretēji Bībelē paustajam, Jāzeps mīl savu māsu Dinu ar nepārprotami erotisku mīlestību.

Zīmīgi, ka Raiņa laulība ar Aspaziju dzimumdzīves jomā bija pilnīga neveiksme. Abi satikās vairs nebūdami pirmajā jaunībā, turklāt abiem bija nopietnas veselības problēmas. Aspazijas izteikumi pēc Raiņa nāves ļauj secināt, ka seksuālas tuvības starp abiem praktiski nav bijis. Kā sieviete Aspazija Raini neinteresēja. Bet, kas tad viņu interesēja? Varbūt puiši? Daži pētnieki izteikuši aizdomas, ka Rainim patikuši jauni zēni. Par to viņš pats rakstīja savās dienasgrāmatās un vēstulēs no Slobodskas trimdas, atklājot, ka viņam ir kāds sarunu biedrs, nepilngadīgs zēns, ar kuru viņš kopā dodas uz upmalu, tur abi guļ zālē un dzejnieks zēnu mīļi glāsta.

Pedagoga un literāta Kārļa Dziļlejas apcerē “Intīmais Rainis” teikts, ka par Raiņa studenta gadiem Aspazija pēc vīra nāves stāstījusi: tolaik Rainis padevies vieglprātīgai uzdzīvei, kuras dēļ iemantojis “ļauno slimību”. Sekas tai bijusi neauglība. Šis fakts, iespējams, radīja vēlāko Raiņa netīksmi pret sievietēm. Ja ne gluži pret visu sieviešu dzimumu, tad “vecās, buržuāziskās morāles” sievietēm noteikti. Lai arī Aspazija tiek uzskatīta par vienu no feminisma pamatlicējām Latvijā, tātad “progresīvu” sievieti, vēlākos gados Rainis viņai ne reizi vien pārmet nespēju saprast un pieņemt Jaunā cilvēka bezaizspriedumu “morāli”. Kādu tad Rainis redzēja jaunā laikmeta sievieti? To viņš spilgti atklāj Spīdolas tēlā: “Tad zini, es piederu pie tām, kas asins dzēra. Es nevaru sev izredzēties vīru, kam dzīslās piens un acīs tikai miegs. Kas drīkst man tuvoties, lai ir man līdzīgs, lai tam ir acīs uguns, sirdī zibens, - lai tas ir tāds, kas dzēris asinis. Un tādēļ neved šurp man tikai vīru, ved šurpu varoni - un, ja tā nav, lai tad es arī esmu ragana. Es labāk ņemu deviņgalvi jodu un ne šo miegapilno ikdienību!”

Dramaturgs Viktors Jansons uzskata, ka Raiņa naidu pret sievietēm ietekmējušas viņa saspīlētās attiecības ar māti Dārtu, kuru bija spēcīgi traumējusi divu dēlu nāve. Faktiski Rainis piedzima “starp divām nāvēm”. Šo notikumu dēļ māte bērnībā atteicās audzināt puiku un deleģēja šo pienākumu Raiņa tēvam Krišjānim. Tas Rainī radīja nepārvaramu riebumu pret sievietēm, kas turpinājās visu viņa mūžu. Savās dienasgrāmatās viņš atzinis, ka, pateicoties mātei, vairs netic nedz līdzcietībai, nedz faktam, ka viņu ar sievietēm varētu saistīt īsta mīlestība. “Šīs domas agri ar kaunu un riebumu aizslēdza mana māte,” skaidro Rainis. Iespējams, šī smagā bērnības trauma bija pamatā arī Raiņa dumpinieciskumam attiecībās ar Dievu, jo viņa māte bija ticīga sieviete. Nespēdams pieņemt savu māti, viņš nespēja pieņemt arī Dievu, ko tā pielūdza.

Raiņa domas par viņa laikmeta sievietēm. Citāti no dzejnieka dienasgrāmatām.

Tomēr visvairāk iztirzātais Raiņa privātās dzīves noslēpums ir viņa īpašā tieksme uz jaunām meitenēm, pusaudzēm. Tas dažam mūsdienu pētniekam licis vieglprātīgi Raibi nosaukt par pedofīlu. Diemžēl Latvijā jēdziens “pedofīlija” bieži tiek lietots nevietā. Nav pārliecinošu liecību par to, ka Rainis jebkad būtu pievērsis seksuālu uzmanību pirmspubertātes vecuma bērniem. Tomēr viņam patika pusaugu meitenes, kuras nereti kļuva par dzejnieka jūsmu un dievināšanas objektiem. Šādu tieksmi zinātniski sauc par efebofīliju un tā netiek uzskatīta par nopietnu patoloģiju, ja vien nenotiek vardarbība. Problēma slēpjas citur. Lai gan 14 - 17 gadu vecas jaunkundzes nereti jau ir mazas sievietes, kāpēc vīriešu interese par tām ir gluži normāla, Rietumu kristīgajā kultūrā un arī likumdošanā nav pieņemts nepilngadīgas personas uztvert kā seksuālas iekāres objektus, jo viņu personība vēl nav pilnībā nobriedusi psiholoģiski. Tieši tas padara Raiņa tieksmi uz šāda tipa meitenēm visai divdomīgu.

Pusaugu meitenes Raini interesēja visu mūžu, bet īpaši mūža otrajā pusē, kad viņš veltīgi cerēja atgūt seksuālu “atjaunošanos”. Jaunas meitenītes dzejnieku valdzināja daudz vairāk nekā nobriedušas sievietes, nereti tās kļuva par viņa dzejas tēlu prototipiem. Ieraksti Raiņa dienasgrāmatā apliecina, ka, piemēram, trimdā viņš iedvesmu guvis no mazajām ganu meitenītēm, kuras sastapis Šveices kalnos. Jaunas, tīras un nevainīgas meitenes Rainim atgādināja viņa māsu Doru, kurā viņš bija bezcerīgi iemīlējies. Reizēm gan Raiņa jūsma par jaunības nevainību nemaz tik nevainīga neesot bijusi. Saskaņā ar kādas 1910.gadā dzimušas sievietes liecību, 20.gadu sākumā Rainis vairākkārt apmeklējis viņas skolu Čiekurkalnā. Dzejniekam paticis ņemt klēpī 9-11 gadu vecas meitenītes un glāstīt tās, tostarp intīmās vietās. Pēc Aspazijas stāstītā, Rainis jaunas meitenes pat pircis par naudu: “Viņš pirka meiteni par pilnu taksi, bet neko ar viņu nedarīja. Glāstīja rociņu, pieskārās.”

Īpašs ir stāsts par Raiņa vecumdienu lielo mīlestību, kuru viņš sauca par Mēness meitiņu. Lai gan uz šā titula godu ir vairākas pretendentes, pazīstamākā no tām ir Olga Kliģere (Klīgere). Sākumā Kliģere bija ģimenes draudzene, bet ar laiku kļuva par dzejnieka mīļāko. Rainis pat piespieda Aspaziju atļaut Kliģerei dzīvot kopā ar viņiem. Aspazija visu mūžu cieta no tā, ka Rainis aizrāvās ar jaunām meitenēm. Laikā, kad Rainis bija Saeimas deputāts, Aspazijai ne reizi vien nācās viņu glābt no tiesas darbiem par nepilngadīgu meiteņu pavedināšanu. Taču, kad viņa izlasīja vīra “Dagdas skiču burtnīcu”, mērs bija pilns - tādus vārdus kā Olgai Kliģerei Rainis viņai nekad nebija veltījis! Krājumu viņa iesvieda vīram sejā… Pat ja Raiņa mīlestība būtu bijusi vien platoniska, Dieva likums saka, ka laulība tiek pārkāpta pat tikai iekārojot svešu sievieti. Bet Rainim Olga Kliģere bija kas vairāk par iekāres objektu.

Raiņa vecumdienu mīlestība Olga Kliģere (Klīgere) - Mēness meitiņa.

Raiņa biogrāfijā redzams daudz kaislību, kas robežojas ar dēmonisku, sātanisku ietekmi. Seksuāla iekāre uz miesīgo māsu, tieksme uz mazgadīgām meitenēm, mīlestība uz jauniem zēniem jaunības gados, visbeidzot - gluži vai patoloģiskā lielummānija, milzīgais egoisms un ambīcijas visur būt pirmajam un dižākajam: kļūt par pirmo nākotnes cilvēku, pasaules vadošo dzejnieku, Latvijas prezidentu, Nobela prēmijas laureātu un tamlīdzīgi. Kad par Latvijas pirmo prezidentu kļuva Jānis Čakste, deputāts Jānis Pliekšāns, viņš arī Rainis, dusmās pameta Saeimas sēžu zāli un uz laiku pat pārtrauca visus sakarus ar savu sociāldemokrātu partiju, jo uzskatīja, ka prezidenta gods pienācās vienīgi viņam. Kāds, iespējams, teiks, ka šīm novirzēm nav nekāda sakara ar Raiņa interesi par ezotēriku. Tomēr Dieva Vārds brīdina, ka spēlēšanās ar okulto vienmēr rada sekas - garīgas, emocionālas, bet nereti arī fiziskas. Raiņa personība un privātā dzīve tam ir brīdinošs apliecinājums.

****

“Laikmeta zīmju” komentārs: - Iespējams, mums varētu pārmest par tik intīmu Raiņa privātās dzīves aspektu iztirzāšanu. Kāds varētu arī teikt, ka publiskot dienasgrāmatu ierakstus, kas ir dziļi intīma dvēseles atklāsme, nav ētiski. Tomēr Rainis kā publiska persona apzinājās, ka pēc viņa nāves ikviens viņa rakstu galiņš tiks rūpīgi pētīts un analizēts. Ja dzejnieks negribētu, lai viņa dienasgrāmatas lasa, viņam bija iespēja laikus iznīcināt jaunības gadu dienasgrāmatas, vēstules un citus materiālus, kas varētu viņu kaut kā kompromitēt. Taču Rainis to nedarīja. Tieši pretēji - viņš gribēja, lai pēcnācēji to visu lasa un iepazīst. Raiņaprāt, viņam nebija par ko kaunēties - viņa ideāls bija jaunā laikmeta cilvēks, brīvs no jebkādiem aizspriedumiem un “buržuāziskās” morāles.

Raiņa literāri filozofiskais mantojums ir tik milzīgs, ka pētniekiem te būs ko darīt gadiem.

Šī raksta mērķis nav graut latviešu kulta dzejnieka rūpīgi spodrināto tēlu. Padomju gados Raiņa biogrāfijas tumšās lappuses tika rūpīgi slēptas, taču dzejnieka dzīves laikā par tām zināja daudzi. Turklāt Raiņa personīgās dzīves līkloči nekādi nemazina viņa darbu vērtību. Ir jāiemācās nodalīt autora personību no viņa darbiem. Vilis Lācis bija dzimtenes nodevējs un kolaboracionists, bet viņa romānus lasa joprojām. Literatūrā Rainis bija, ir un paliks izcils vārda meistars, taču privātajā dzīvē viņš bija tāds pats grēcinieks kā citi. Kurš kādreiz lasījis izcilu cilvēku biogrāfijas, zinās, ka tās bieži vien līdzinās diagnozei nevis dzīvesstāstam. Taču, vai tāpēc, ka esam uzzinājuši par izcilu personību ēnas pusēm, mēs vairs nelasām, neskatāmies un neklausāmies viņu darbus? Mākslu, literatūru, mūziku var radīt tikai personības ar dziļu iekšēju pārdzīvojumu, spilgtām emocijām, un nereti arī iekšējām pretrunām. Jautājums tikai, vai šīs pretrunas ir pozitīvas un celsmīgas, vai tieši pretēji - destruktīvas un graujošas.

Raiņa intīmās dzīves peripetiju apraksts nav mūsu pašmērķis, bet uzskatāma ilustrācija cēloņu un seku mijiedarbībai. Raiņa gadījumā cēlonis viņa dzīves negācijām bija sacelšanās pret Dievu, bet sekas - garīgs tukšums, ko aizpildīja interese par maģiju, ezotēriku, mitoloģiju, kas, savukārt, radīja citas destrukcijas viņa personīgajā dzīvē. Vēstures gaita ir pierādījusi, ka izcilas personības, kas savu dzīvi balstījušās kristīgos principos, daudz retāk bijušas pakļautas dažādām destrukcijām personīgajā dzīvē, dzīvojušas harmoniskāku un piepildītāku dzīvi. Tāda iespēja bija arī Rainim. Viņš to noraidīja, pakļaudamies modernā laikmeta filozofijai. Gan pirmskara Latvijā, gan padomju varas gados, gan arī šodien Rainis un viņa daiļrade tiek celti uz pjedestāla, teju vai kulta statusā. Mēs tos mācāmies skolā, lasām, citējam. Tomēr ne viss ir zelts, kas spīd. Tāpat ne viss, kas atrodams Raiņa darbos, ir svētīgs un noderīgs mūsu garīgai izaugsmei. Lasīsim un mīlēsim Raini, taču rūpīgi analizēsim viņa darbu idejisko pusi, lai paturētu vienīgi to, kas mūs ceļ nevis posta.

© Daina Leimane (LU); Ervīns Jākobsons (ievads, pārstāsts un pēcvārds). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru