Dievišķais un bezdievīgais Raiņa daiļradē

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps, Par šo un to | Publicēts 26-06-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Rainis - dižākais no latviešu dzejniekiem, viens no spožākajiem mūsu literatūras klasiķiem, kura vārds lieliem burtiem ierakstīts latviešu kultūras zelta fondā. Tautas likteņu apdziedātājs, tautas dzejnieks, dziļa personība ar ģēnija iezīmēm. Līdzās nacionālajām vērtībām garīgi meklējoši cilvēki Raiņa daiļradē vienmēr centušies saskatīt garīgo dimensiju - norādes uz to, ka, neskatoties uz marksistisko pasaules uzskatu, Rainis dziļi sirdī ticējis dievišķā esamībai. Daži viņa filozofiskajās idejās pat saskata paralēles ar kristīgo mācību. Tomēr, vai šāds uzskats ir pamatots? Vai Rainis bija ticīgs cilvēks? Diemžēl jāteic, ka nē - Rainis sevi pozicionēja kā ateistu, brīvu no jebkādiem “reliģiskiem aizspriedumiem”. Bībeles sižetus un citus reliģiskus tēlus, tostarp latviešu mitoloģiju, viņš izmantoja vien kā simbolus “proletāriskās idejas” paušanai. Publicējam LKR raidījuma “Atver acis” veidotājas Evas Āleres sarunu ar latviešu valodas un literatūras skolotāju Agitu Laicāni par Raiņa daiļrades filozofiski garīgajiem aspektiem.

****

Tēma par Raiņa daiļradi ir dziļa tēma. Arī pats Rainis, būdams ļoti filozofisks dzejnieks, ir dziļa personība. Šajā rakstā mēģināsim paraudzīties uz Raiņa dzīvi un daiļradi, uz viņa uzskatiem un dzīves pozīciju no bibliskā viedokļa. Sāksim ar Raiņa dienasgrāmatas 1919.gada 10.jūlija ierakstu: “Man vienmēr jāatjaunojas, vienmēr jātop un jābūt visas pasaules literatūras vadošajam garam. Man sava mīļā Iniņa (Aspazija - Red.), sava mīļā tauta, visa mīļā pasaule, savi mīļie draugi un sevi pašu jādara jaunu, stipru, veselu un neizsakāmi laimīgu. Man jātop par Latvijas prezidentu vēl šajā gadā, man jātop par Raini Lielo. Man jātop par pasaules un proletariāta pirmo dzejnieku, man jātop par pirmo Jauno cilvēku. Man jātop par jaunās nākotnes proletāriskās dramatikas, lirikas un epikas dibinātāju un piepildītāju. Man jādzīvo ilgāk par 300 gadiem pilnā gara un miesas spēkā un sirdsapziņas tīrībā, jāiegūst Nobela prēmija un bezgalīga bagātība.”

Lasot šos vārdus, ko savā grāmatā “Rainis un viņa brāļi” citē Roalds Dobrovenskis, prātā nāk visdažādākās domas. Iespējams, ka tā ir tikai eksaltēta Raiņa domu izpausme vai sevis pašmotivēšana. Varbūt laiks, kurā dzīvoja Rainis, uzjunda viņā šādas pārdomas. Tomēr, nopietnāk iedziļinoties Raiņa biogrāfijā, ieraugām interesantu ainu. Uzzinām, ka nākamais dzejnieks, meklējot savu dzīves ceļu, jau 15 gadu vecumā izlasa visu Bībeli. Piedzīvodams grūtus dzīves apstākļus, viņš nevar nedomāt par Dievu, jo viņa māte bija ticīgs cilvēks un arī viņš pats tika audzināts ticībā. Taču jauneklis nevar un negrib ticēt nedomājot. Viņš sāk meklēt atbildes dažādām savas dzīves situācijām, atbildes, kas apmierinātu viņa tā brīža dvēseles stāvokli.

Dobrovenskis raksta: “Pārbaudījumos, kas plosīja pusaudža dvēseli un miesu, lūgšana nepalīdzēja, un dalīties savās bēdās nevarēja ne ar vienu. Kur lai meklē atbildes uz to, kas viņu mocīja? Protams, Bībelē.” Taču Raiņa kļūda ir tā, ka viņš meklē atbildes tepat, tūlīt un uzreiz. Pietrūkst pacietības. Bet Dievs nav lielveikals, kur visu var dabūt uzreiz. Diemžēl Rainim nav pacietības gaidīt, tāpat kā atzīt Dieva pārākumu. Meklēdams tūlītējus norādījumus, solījumus, lēmumus, kas attiektos tieši uz viņu, Rainis meklē Dieva atklāsmi. Viņš piedraud Dievam: “Skaties, Dievs, nebūs atklājuma, tad vaino pats sevi - nebūs arī ticības!” Taču attiecībās ar Dievu šāda attieksme nedarbojas. Un tad Rainis saka: “Es vairs nemīlu sevi un nemīlēšu arī Tevi. Es vairs neticu sev, arī Tev es neticēšu!” Rainis ir kategorisks šajā jautājumā. Atmiņās par Raini varam lasīt, ka viņš nekad nemēdza mainīt savus uzskatus un neatgriezās pie reiz pieņemta lēmuma. Tā jau 15 gadu vecumā Rainis kļūst par pārliecinātu ateistu.

Rainis 15 gadu vecumā, kad jaunības maksimālismā sadumpojās pret Dievu,
un studiju gados, kad iepazinās ar marksisma un sociālisma idejām.

Kā tas ietekmē viņa turpmāko dzīvi? 1897.gads. Rainis atrodas ieslodzījumā. Cietums Raini ārkārtīgi nomoka un padara nespēcīgu. Cilvēks, kurš mīl sauli un plašumu, atrodoties slēgtā telpā, nosirmo. Viņam sāk trīcēt galva. Aspazija, paliekot viena, bez atbalsta, tomēr nepamet Raini, bet cenšas visiem spēkiem viņu atbalstīt. Viņa meklē mierinājumu Dievā un to pašu lūdz darīt Raini. Savā vēstulē viņa raksta: “Lūdz Dievu arī tu kopā ar mani. Lūdz manis dēļ.” Sākumā Rainis lūdz viņu nesteidzināt un neko neuzspiest, taču drīz viņa iebildumi kļūst asāki, dzēlīgāki, līdz uzsprāgst vētrainā protestā. Vai tiešām viņa nesaprot, ka tas viss jau pārdomāts tūkstošiem reižu?! Kāpēc viņa vienatnē izlemj tik svarīgu jautājumu? Lai aplaimotu un glābtu viņu? Viņš Aspazijai raksta, ka abu apvienošanās viņam bijusi izeja no garīgā tuksneša. “Kad es tagad jūtu, ka arī Tu - vienīgais nākotnes cilvēks, mans Es, nespētu vairs mani saprast, man kļūst auksti un baigi, un es esmu gluži izsists no sliedēm. Es taču esmu tevi pareizi sapratis šajos uzskatos par dievlūgšanu, jo tu zināji gluži labi, ka es nevaru ticēt, ka tas runā pretī visai manai dabai, nākotnes cilvēkam, egoisma filozofijai, un vispirms - garīgai brīvībai.”

Tēma par Jauno cilvēku parādās arī Raiņa dienasgrāmatā. Taču, ko viņš saprot ar šo jēdzienu? Vēstulē Aspazijai Rainis teic: “Ik dienas Tu dzirdēji un domāji līdzi domas par pilnīgu brīvību, par nākotnes cilvēka neatkarību no visiem aizspriedumiem, par viņa paškundzību, pašdievību, par viņa zināšanām un atzinumiem kā vienīgo nepieciešamo, kā vienīgo visa labā, patiesā un augstā avotu”. Šeit parādās Nīčes motīvs: nogalini sevī Dievu! Arī Rainis Aspazijai raksta ko līdzīgu: “Vēlēšanās izrauties no paša personas, kļūt pašam par dievu - tādas tev nav bijis nekad. Es gribētu tevi pieradināt pie sevis un nākotnes cilvēka centieniem, bet man vēl tas nav izdevies.” Raiņa skatījumā nākotnes cilvēks ir indivīds, kurš ir pilnīgi brīvs no jebkādas reliģiskas ietekmes. Šis motīvs parādās arī Raiņa lugā “Spēlēju, dancoju”, kur galvenais varonis Tods saka šādus vārdus: “Reiz bijāt visam pretņi, kas jūs tagad? Es nu būšu pretvelns, pretdievs, pretcilvēks, visam vecam pretnis, jaunam labs”.

Rainis un Aspazija 20.gadsimta sākumā.

Varētu teikt, ka Rainim vienkārši bija lielas ambīcijas, taču garīgi cilvēki dzejnieka attieksmē nepārprotami saskata dumpi pret Dievu. Šīs ambīcijas un dumpīgo noskaņojumu Rainis ielicis arī savos darbos. Viens no šajā kontekstā zināmākajiem Raiņa darbiem ir luga “Jāzeps un viņa brāļi”. Pati tēma it kā piesaka Bībeles motīvu. Rainis bija cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām. Viņš bija izlasījis Bībeli un tajā iedziļinājies, tāpēc labi zināja Bībeles stāstus un izmantoja tos savos darbos. Taču, jo vairāk iepazīstam lugas saturu, jo skaidrāk saprotam, ka Raiņa sižets, kaut lielos vilcienos saglabā biblisko vēsti, iemieso pavisam citu domu nekā Bībeles teksts.

No Bībeles lugā saglabāta piedošanas tēma - tas, ka Jāzeps spēj aizmirst pāridarījumu, spēj piedot saviem brāļiem. Tomēr visā citā Raiņa luga jau pašā saknē atšķiras no Bībeles vēsts. Piemēram, Dieva atklāsme, kas pavada Jāzepu no paša sākuma, no brīža, kad Jāzeps saņem atklāsmi sapņos par to, ka reiz tēvs, māte un brāļi klanīsies viņa priekšā. Raiņa darbā šis motīvs tiek parādīts caur rēgainām vīzijām, kas nepavisam nešķiet dievišķas. Mēs it kā nedrīkstētu pārmest autoram, ka viņš ar personāžiem izrīkojies pēc sava prāta, kā uzskatījis par pareizu. Tomēr mums jāprot domāt un analizēt, kādas idejas šajā lugā varam pieņemt, bet kas mums kā kristiešiem nekādi nav pieņemams.

Kas Jāzepam pārmet sapņošanu, viņš atbild, ka viņam palīdz izdzīvot viņa gars, kas ir daļa no Dieva lielā plāna. “Var miesas sasiet, nevar cerības. Uz ko tad ceri vēl?” - Jāzepam jautā viņa brālis Levijs. Jāzeps atbild: “Uz savu garu, kurš daļa ir no Dieva lielā sapņa”. Taču tālāk Raiņa Jāzeps vairāk paļaujas uz sevi nekā Dievu. Vēl vairāk - izglābties viņam palīdz… saules dievs Re (Ra - Red.). Bībelē Jāzepu izglāba viņa nelokāmā ticība un paļaušanās uz savu tēvu Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu. Šī ticība viņu glāba, turēja, neļāva grēkot un beigu beigās padarīja par otru lielāko cilvēku pēc faraona Ēģiptes zemē. Savukārt Raiņa lugā tiek runāts par pavisam citu dievu - ēģiptiešu elku Ra.

Raiņa daiļradē ārkārtīgi svarīga ir saules tēma. Arī  lugā “Jāzeps un viņa brāļi” Rainis iepludina šo tēmu. Kad Jāzeps Ēģiptē tiek paaugstināts, viņš saka: “Re - mans tēvs no bedres mani cēla un saulei atdeva.” Jāzepa pirmais pārbaudījums ir, kad brāļi iemet viņu bedrē. Rainis vēl piebilst, ka viņi iemeta bedrē arī dzelkšņus, dzeloņus. Tātad, Jāzeps apgalvo, ka no bedres viņu izglāba Re - saules dievs. Kāds varētu teikt, ka nav ko piesieties sīkumiem - Rainis te tēlaini pasaka tikai to, ka Jāzeps atkal ieraudzīja saules gaismu. Taču tālāk seko: “Tie mani vergā lika un atkal cēla mani Re un deva valdīt Potivara (Potifara - Red.) namu”. Viens no ēģiptiešu lielmaņiem piebalso: “Kungs saule Re ir licis galu tavām ciešanām”. Šajā brīdī sabrūk visas ilūzijas par Raiņa iespējamo dievbijību.

Piedošanas tēma ir svarīga, aktuāla un nozīmīga visos laikos. Visa Bībeles vēsts balstās uz piedošanu, jo Dievs Tēvs mums ir piedevis, pateicoties Jēzus Kristus asinīm, un arī mēs esam aicināti viens otram piedot. Taču Raiņa lugā parādās pavisam svešs motīvs - cita dievība, elks. Literatūrkritikā mēģināts šo niansi lugā “Jāzeps un viņa brāļi” izskaidrot ar Raiņa vēlmi panākt, “lai ebreji lugā domātu un izskaidrotos kā ebreji, bet Ēģipte būtu Ēģipte”. (Citiem vārdiem sakot - ja Jāzeps ir Ēģiptes pārvaldnieks, turklāt Ēģiptes virspriestera znots, viņam jāpielūdz Ēģiptes dievi. Tas ir klajā pretrunā Bībeles stāstam par Jāzepu - Red.). Tāpat literatūrzinātnieki pieminējuši, ka lugā saskatāma indiešu filozofijas un reliģijas ietekme. Tādejādi bibliskais motīvs lugā “Jāzeps un viņa brāļi” gan ir klātesošs, tomēr Raiņa versijā Dieva patiesība šajā notikumā ir sagrozīta un maldina lasītāju.

Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi” grāmatas vāka ilustrācija (kreisajā pusē)
un Jānis Paukštello Jāzepa lomā lugas uzvedumā Dailes teātrī.

Lugā ir arī citas nesakritības ar Bībeles tekstu, kas tomēr ir ļoti būtiskas. No Bībeles zināms, ka Dina ir Jāzepa un viņa brāļu māsa. Bet Rainis Dinas tēlā iepludina mīlas tēmu. Dina mīl Jāzepu, Jāzeps mīl Dinu, par ko viņš vairākkārt Ēģiptē saka savai sievai Asnātei (incesta tēma, asinsgrēks? - Red.). Cilvēki, kas lasījuši Bībeli, zina Dinas traģisko likteni, kad viņas brāļi Sīmeans un Levijs nogalina cilvēku, kurš iemīlējās Dinā un vēlas viņu ņemt par likumīgo sievu. Taču nekur Bībelē nav rakstīts, ka brāļi Dinu sadalītu gabalos (!), lai viņai atriebtos. Par ko gan Dinai atriebties - vai par to, ka viņa mīlēja Jāzepu? Piedodiet, bet Jāzepu jūs taču pārdevāt. Tad kāds pamatojums tik traģiskai Dinas nāvei? Beigās Jāzeps vēl pasaka frāzi: “Ak, Dina - tā taisnību man deva, kas visa pasaule pret taisnību?” Jājautā - kas tā par taisnību, ko Dina deva Jāzepam? Par ko šeit vispār tiek runāts?

Nopietni iedziļināties Raiņa filozofiskajā domā ir grūts darbs. Kristietim, kurš zina Dieva patiesību, reizēm ir smagi skatīt dziļos ievainojumus, atstumtību un maldu garu, kas ir Raiņa slimīgo ambīciju un dumpības pamatā. Domājams, ka šāda dzejnieka attieksme slēpj dziļu iekšēju sāpi. Diemžēl Rainis neļauj Dievam to dziedināt. Vienā no saviem aforismiem viņš saka: “Jūs dūšīgi lamājat kristīgo ticību, taču tās vergu tikumi un morāle ir jums visiem dziļi asinīs, bet jūs gribat to noliegt, un kad krāpjat cits citu, paši sevi dēvējot par altruistiem. Tomēr altruisms nav nekas cits kā filozofējoša āksta drānās iebāzts kristietis. Jūs ceļat savos plecos tādu pašu vainas apziņas un respekta nospiedošo pienākumu nastu kā kristietis, tikai bezkristīgā mierinājuma garā, nabago bezapziņas ticībā.” Kristietim ir grūti uztvert šo bezdievīgas filozofiskās gudrības pilno murgojumu.

Tālāk Rainis raksta: “Jums vajag justies nožēlojamāk nekā parasti cilvēki jūtas, jo jūs apspiestajiem nevarat īsti palīdzēt, un ja jūs tomēr esat palīdzējuši, tad esat melojuši paši sev.” Te spilgti apstiprinās vispārzināmā patiesība, ka filozofija nereti ved projām no Dieva. Protams, ne visas filozofiskās atziņas ir kritizējamas un sliktas. Rainis ir teicis arī šādus vārdus: “Brīvs, kam dūša brīvam būt!” Šķiet, šis ir kristīgai pārliecībai pilnībā atbilstošs domugrauds. Noteikti ir lietas, ko mēs Raiņa daiļradē varam droši pieņemt - pašizaugsme, lieli mērķi dzīvē, - tomēr mums jāiemācās visu analizēt un nepieņemt neko, kas nav saskaņā ar Dieva Vārdu. Milzīgās ambīcijas, kas parādās Raiņa dzīvē - MAN jātop par Raini Lielo, Man jābūt prezidentam, MAN jādzīvo 300 gadus - noteikti nenāk no Dieva. Dievam arī ir ambīcijas, bet Rainis šajā ziņā, šķiet, cenšas Viņu pārspēt. Dzejnieks ir padevies čūskas (sātana - Red.) Ievai izteiktajam kārdinājumam Ēdenes dārzā: “Jūs būsiet kā dievi.”

Vienreiz dzīvē Rainim bija iespēja justies gandrīz “kā dievam”, kā Rainim Lielajam -
atgriežoties Latvijā no trimdas 1920.gadā, kad tauta viņu nēsāja uz rokām.

Patiesībā Rainis nemaz neslēpj, ka vēlas iznīcināt Dievu un pats būt kā dievs. Viņš grib tapt par pirmo Jauno cilvēku. Varbūt ne gluži kā Nīče, iznīcinot Dievu sevī, tomēr pilnīgi atsakoties no Dieva kā nevajadzīga aizsprieduma. Rainis bija kļuvis par tādu kā sociālisma vēstnesi Latvijā. Lasot viņa darbus, sociālisma idejas sastopamas bieži. Piemēram, Potifara replikā Jāzepam: “Pāriet viss, bet nezūd it nekas, un labie darbi atmaksājas visi, tik vien ne tev, bet citiem.” Taču Evaņģēlijos, kad mācekļi vaicāja Jēzum, kas viņiem tiks no sekošanas savam Kungam, teikts, ka viņi saņems atmaksu simtkārtīgi jau šajā dzīvē un vēl mūžīgo dzīvību nākotnē. (Rainis uzsver domu, ka labie darbi nāks par labu citu labklājībai, kamēr Dievs saka, ka labu darbu veicēji arī paši tiks Dieva svētīti. - Red.)

Iztirzājot garīgo aspektu Raiņa daiļradē, vēlējāmies mudināt lasītājus būt nopietniem un apzinīgiem, rūpīgi analizēt dzejnieka daiļdarbos paustās atziņas. Īpaši ņemot vērā, ka Rainis gribēja būt par “visas pasaules literatūras vadošo garu”. Par vienu no Latvijas literatūras vadošajiem gariem viņš noteikti ir kļuvis, tāpēc mums jābūt modriem un jāsaprot, kāds gars ielikts katrā no tautā tik mīlētā dzejnieka darbiem. Jo jebkurš maldu gars vai pat tikai nepareiza, nebibliska doma, kas nenāk no Dieva, ir kā medus burkā iepilināts darvas piliens, kas var sabojāt visu medu. Lasot jebkuru daiļdarbu, lai cik dižs gars to būtu uzrakstījis, vienmēr ir svarīgi to salīdzināt ar Dieva Vārda patiesību. Tikai tad varēsim izbaudīt tīru, grēka un bezdievības nesamaitātu garīgo medu.

****

“Laikmeta zīmju” komentārs. - Mēs negribētu, lai lasītāji šo publikāciju uztvertu kā pamudinājumu kristiešiem nelasīt Raiņa darbus. Neskatoties uz pretrunām Raiņa filozofiskajos uzskatos, viņš ir un mūžam paliks viens no dižākajiem mūsu tautas dzejniekiem, kura daiļradi būtu jāzina ikvienam skolotam latvietim. Taču, iepazīstot dzejnieka darbus, mums jāvērtē tajā ietvertās domas un idejas gluži tāpat, kā mēs to darītu ar jebkuru citu mācību, filozofiju vai literāru darbu, proti - Dieva Vārda patiesības gaismā. Tikai tāpēc, ka Rainis bija diža personība, izcils dzejnieks un cienījams sabiedriskais darbinieks, mēs nedrīkstam būt nekritiski pret viņa uzskatiem, īpaši ņemot vērā, ka dzīvē un politikā viņš bija pārliecināts ateists un sociālists. Mums jāmācās atšķirt patiesību no meliem. Ja to pratīsim un neļausim sevi ietekmēt idejām, kuras kā kristieši nekādi nevaram pieņemt, tad pārējā Raiņa daiļrade - mīlas lirika, skaistās Latvijas dabas apdziedāšana, tautas likteņgaitu vēstījums un citas tēmas - var sniegt mums patiesu emocionālu baudījumu.

Ir jāsaprot, ka reliģiski un mitoloģiski notikumi un tēli Raiņa daiļradē ietverti tikai tāpēc, lai caur tiem kā simboliem atklātu dzejnieka filozofisko domu. Arī augstākminētajā lugā “Jāzeps un viņa brāļi” Bībeles sižets izmantots vien kā pamats dzejnieka pasaules uzskata atklāšanai. Kristīgi cilvēki to uzreiz pamana, kamēr daudzi, kas Bībeli nav lasījuši, šo lugu uztver kā izcilu filozofiski literāru darbu. Līdzīgi ir ar Raiņa lugu “Uguns un nakts”. Raiņa Lāčplēsis no Andreja Pumpura Lāčplēša atšķiras visai ievērojami, jo autoru mērķi, rakstot savus darbus, arī bija atšķirīgi. Pumpura “Lāčplēsis” pauž nacionālās brīvības ideju, kamēr Raiņa “Uguns un nakts” - sociālās atbrīvošanās domu. Protams, jebkuram radošam cilvēkam ir tiesības uz personīgās pārliecības paušanu savos darbos, tomēr daudzos gadījumos, kad mākslā izmantoti Bībeles sižeti, autora interpretācija pāri Dieva patiesībai nostāda dažādas puspatiesības vai pat klajus izdomājumus, kas ignorē Bībelē pausto patiesību.

Mitoloģiski tēli no romantizētas tautas pagātnes bija Raiņa daiļrades iecienīta tēma.

Raiņa daiļradē nevajadzētu meklēt norādes uz viņa reliģisko pārliecību, jo dzejnieka uzskati bija tāli no jebkuras reliģijas. Rainis savos darbos daudz izmanto latviešu mitoloģiju, īpaši saules tēlu, tomēr nevajadzētu tāpēc domāt, ka viņš būtu bijis pagānisma vai dievturības piekritējs. Rainis bija ateists, kas nepielūdza ne Sauli, ne Pērkonu, ne kādu citu dievību, vismaz šī jēdziena reliģiskajā nozīmē nē. Spilgts piemērs tam ir pazīstamā Mārtiņa Brauna dziesma “Saule, Pērkons, Daugava” ar Raiņa vārdiem. Tajā ir šīs pagāniskas rindas: “Saule - mūsu māte, Daugav’ - sāpju aukle, Pērkons velnu spērējs, tas mūsu tēvs.” Taču šīs rindas ir izrautas no daudz plašāka konteksta - Raiņa dramatiskās poēmas “Daugava”, kas veltīta Latvijas Brīvības cīņām. No šīs pašas poēmas nāk arī Jāņa Norviļa patriotiskā dziesma “Daugav’ abas malas mūžam nesadalās”. Pagāniski mitoloģiskos tēlus Rainis šajā poēmā izmanto vien tādēļ, lai stāstītu par Latvijas un latviešu tautas vēsturiski sūrajām likteņgaitām un cīņu pret svešzemju apspiedējiem. Ja šo kontekstu nezinām, “Saule, Pērkons, Daugava” pēdējais pants pārliecinātam kristietim patiesi skan pagāniski, pat zaimojoši.

Ne velti ir cilvēki, kas gribētu panākt, lai tautas lūgšanas dzīvajam Dievam “Dievs, svētī Latviju!” vietā par Latvijas himnu kļūtu “Saule, Pērkons, Daugava”. Šie cilvēki neslēpj, ka ienīst Dievu un kristietību, un viņiem nav pieņemami valsts himnā dziedāt par Dievu. Tomēr dīvaini, ka dziedāt par Dievu nav pieņemami, kamēr pret latviešu mitoloģiskajām dievībām šiem “ateistiem” nav aizspriedumu. Lai nu kā, arī kristiešiem jābūt modriem lasot, deklamējot vai dziedot mūsu klasiķu darbus. Ir gadījumi, kad kristieši, kas dziedājuši sekulāros koros, pat atteikušies no dalības Dziesmu svētkos, jo kā garīgi atdzimuši Dieva bērni nav spējuši ņemt mutē vārdus: “Pērkons velnu spērējs, tas mūsu tēvs”. Jo mums ir tikai viens Tēvs Debesīs - Radītājs, Kungs un Dievs. Jo vairāk ņemot vērā to, ka Dziesmu svētku tradīcija sākusies kā draudžu koru sadziedāšanās Dieva godam (lasiet ŠEIT).

Ir svarīgi, lai mēs šīs lietas pārrunātu arī ar saviem bērniem, iztirzājot gan pagānisma ietekmi pirmās tautiskās atmodas literātu nacionāli romantiskajos daiļdarbos, gan Raiņa un citu klasiķu darbos. Bērniem to visu skolā nāksies iepazīt tik un tā, tāpēc svarīgi, lai viņi jau no bērnības mācētu atsijāt patieso no nepatiesā, graudus no pelavām. Pasaules un arī latviešu literatūrā ir daudz izcilu darbu. Ne visi no tiem pauž kristiešiem pieņemamas idejas. Protams, var šādus darbus nelasīt vispār, tomēr “Laikmeta zīmes” uzskata, ka labāk ir nevis bēgt no visa, kur šķiet “pasaulīgs”, bet iemācīties domāt kritiski, vērtēt un pašiem atsijāt vērtīgo no kaitīgā. Ja vien nedzīvojam slēgtā klosterī, mēs nekad nespēsim pilnīgi izbēgt no šīs pasaules ietekmes, taču, pazīstot Dieva Vārdu un stingri pastāvot uz šī Vārda pamata, varam palikt imūni pret Dievam svešām un kaitīgām idejām, lai no cik izcilas personības dvēseles tās nāktu. Lai Dievs palīdz ikvienam vienmēr izdarīt pareizo izvēli!

© Agita Laicāne, Eva Ālere (LKR); Ervīns Jākobsons (ievads un pēcvārds). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru