Padomju Latvija mūžos lai dzīvo… 1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi, Vēsture | Publicēts 12-06-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

“Buržuāziskā Latvija bija atpalikusi zemnieku valsts, kas grima totālā nabadzībā, tāpēc tauta ar sajūsmu sagaidīja Sarkanās Armijas ienākšanu un Ulmaņa režīma gāšanu. Savukārt Padomju Latvija bija attīstīta, industriāla zeme ar augstu dzīves līmeni” - šādus spriedelējumus pie stiprāka dzēriena glāzes vēl šodien var dzirdēt daudzu Bolderājas, Pļavnieku, Imantas un citu krievvalodīgo Rīgas mikrorajonu dzīvokļu virtuvēs. Nevienu tas nepārsteidz. Nepārsteidz arī, ka šādu vēstures redzējumu aktīvi atbalsta Krievija un tās propagandas rupori. Pārsteidzoši ir tas, ka līdzīgu viedokli pēdējos gados nākas dzirdēt arī no latviešu mutes. Pret “buržuāzisko Latviju” mūsu tautiešiem gan īpašu iebildumu nav, taču nostalģija pēc padomju laikiem daļā sabiedrības sāk izpausties arvien vairāk.

Nostalģiskas ilgas pēc laikiem, kad “zāle bija zaļāka un debesis zilākas”, nav nekas neparasts. Ļaudīm viņu jaunība vienmēr šķitīs skaistākais, piepildītākais un laimīgākais laiks mūžā. Tās dēļ cilvēks ir gatavs aizmirst mūžam neatrisināmās sadzīves problēmas un citas likstas, ar kurām sirga padomju iekārta. Tomēr dīvaini, ka padomju laikus šodien cildina ne vien ļaudis gados, bet arī pavisam jauni cilvēki, kas padomju varas laikā bija mazi bērni vai pat vēl nebija piedzimuši. No kurienes viņiem šī pārliecība, ka Padomju Latvijā dzīvot bijis labāk nekā neatkarīgā valstī? Īpaši daudz šādu padomju nostaļģijas māktu ļautiņu sastopami sociālajos tīklos, kur tie ik dienas apmainās rakstiem un komentāriem, kuros idealizē dzīvi Padomju Savienībā.

Lūk, citāts no šāda komentāra: “Tie, kas uzspiež okupācijas faktu, paši ir galvās nopietni okupēti! Mums tā saucamie okupanti bija radījuši tik daudz darbavietas, rūpnīcas, kolhozus, tautsaimniecība plauka, bija izcila bezmaksas izglītība, medicīna. Cik pulciņi, mūzikas, mākslas skolas, sporta sekcijas, pionieru nometnes bija bērniem, arodbiedrības gādāja par atpūtas braucieniem, kūrortiem, sanatorijām saviem darbiniekiem. Dzīvokli varēja dabūt par brīvu un kas svarīgākais - no dzīvokļiem nevienu ārā nemeta. Katrs varēja dabūt tā saucamos vasarnīcu gabalus, un ja nebija absolūts sliņķis, sev izaudzēja zaptēm un konserviem visu nepieciešamo. Bezdarba nebija, kas nebija slinks, atrada kā piepelnīties. Vienīgā PSRS kļūda bija tā, ka viņi nelaida ārā tos, kas tik ļoti rāvās tikt kapitālistiskajā pusē - tad šodien būtu mazāk visādu pseidopatriotu vaukšķētāju!”

Tas ir tipisks sovaku (padomju dzīvesveida fanu) domāšanas paraugs. Šķiet, šeit sakoncentrēti teju visi mīti par “skaisto dzīvi” Padomju Savienībā - gluži kā kādā padomjlaiku propagandas grāmatā. Tomēr šo komentāru nav rakstījusi nostalģijas mākta komunistu “plinšu sieva”, bet jauna, sabiedriski aktīva latviete, kas pati padomju laikus piedzīvojusi labi ja bērna vecumā. Vai šajos mītos ir kaut daļa patiesības? Vai padomju iekārtā cilvēks patiesi bija visu vērtību mērs, kā to apgalvoja komunisti? Vai cilvēki LPSR patiesi dzīvoja labāk nekā “buržuāziskajā Latvijā”? Lai to noskaidrotu, mums uz pagātni jāmēģina raudzīties objektīvi, nenoliedzot to, kas padomju iekārtā bija labs, bet arī nepalīdzot Krievijai un tās līdzskrējējiem uzsildīt vecos propagandas mītus. Mums jāzina, kā bija patiesībā.

Par Padomju Savienību izveidojušies vairāki noturīgi mīti. Pārsvarā tie attiecināmi arī uz tādu veidojumu kā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika jeb Latvijas PSR (LPSR). Šie mīti stāsta par bezmaksas izglītību un medicīnu, lētu pārtiku, dzīvokļiem un komunālajiem maksājumiem, grandioziem rūpniecības un zinātnes sasniegumiem, bagātiem kolhoziem, vispārēju nodarbinātību un sociālo aprūpi, cīņu par mieru un neredzētu kultūras dzīves uzplaukumu. Tomēr aiz visām šīm skaistajām frāzēm bija reālā ikdienas dzīve, kas ne vienmēr atbilda propagandas izdevumos aprakstītajai. Par šo reālo dzīvi tad arī centīsimies jums pastāstīt.

1.mīts. Lētie dzīvokļi un komunālie maksājumi.

Dzīvokļi Padomju Savienībā patiešām bija lēti. Lielākā daļa dzīvojamā fonda piederēja valstij, tāpēc iedzīvotāju vairākums, vismaz pilsētās, dzīvoja īrētos dzīvokļos, kuru īres maksa bija gluži simboliska. Lēti bija arī gāze, elektrība, ūdens un citi komunālie pakalpojumi. Tiesa, krietna daļa no pasaulē vispārpieņemtā komunālo pakalpojumu klāsta daudziem padomju pilsoņiem nemaz nebija pieejama. Piemēram, centrālapkure un siltais ūdens bija vien jaunuzceltajos namos. Lielākajā daļā senās apbūves, nemaz nerunājot par laukiem, cilvēkiem nācās iztikt ar malkas apkuri. Padomju sistēmā bija noteiktas pavisam necilas dzīvojamās platības normas - 9-12 m2 uz cilvēku, tāpēc daudzi veco namu dzīvokļi bija pārvērsti tā sauktajos komunālajos mitekļos, kur kopā bija spiestas sadzīvot vairākas ģimenes. Turklāt pat oficiāli noteiktās normas daudziem bija nesasniedzams sapnis, tāpēc vienā istabiņā nereti mita pieci un vairāk cilvēki. Arī telefons dzīvoklī bija ekskluzīva greznība.

Būtisks faktors, kāpēc īre un komunālie maksājumi Padomju Savienībā nedrīkstēja būt pārāk augsti, bija strādājošo zemās algas. 20.gadsimta 60.gados vidējā alga valstī bija tikai 60 rubļu, 70.gados tā pieauga līdz 70 - 100 rubļiem, bet 80.gadu otrās puses algu kāpums saistīts ar milzīgo inflāciju, kas cilvēku reālo pirktspēju nevis uzlaboja, bet pazemināja. Tiesa, bija profesijas un amati, kur saņēma 300 - 400 rubļus mēnesī, bet darbs Tālajos Ziemeļos vai sevišķi nelabvēlīgos apstākļos tika atalgots pat ar 700 - 900 rubļu lielu algu. Tomēr šādu cilvēku starp visiem strādājošajiem bija niecīgs procents. Arī pensijas vidēji sasniedza vien 50 - 60 rubļus, bet bija cilvēki, kam nācās iztikt arī ar 20 rubļiem mēnesī. Lielākā iespējamā pensija bija 120 rubļu, bet tad pēdējos gadus pirms pensionēšanās vajadzēja atrast patiešām labi apmaksātu darbu vai arī… vienoties ar priekšniecību un uz papīra saņemt lielāku algu nekā patiesībā, starpību atdodot priekšniekiem. Lielākas pensijas bija tikai tā sauktajiem personālajiem pensionāriem - kompartijas, čekas un armijas veterāniem.

Rīgas jauno mikrorajonu nami (kreisajā pusē), kuros dzīvokļus saņēma galvenokārt iebraucēji,
un vecās apbūves komunālo mitekļu “ērtības”, kādās nereti bija spiesti dzīvot pamatiedzīvotāji.

Padomju propaganda nemitīgi stāstīja par valstī notiekošo grandiozo dzīvojamo māju celtniecību. Arī Rīgā padomju gados uzcēla lielāko daļu mikrorajonu - Āgenskalna priedes, Ķengaragu, Purvciemu, Imantu, Krasta masīvu, Mežciemu, Zolitūdi, Pļavniekus, Ziepniekkalnu. Līdzīgi notika arī citās Latvijas pilsētās. Mikrorajoni tika apbūvēti ar lielpaneļu mājām, kas vizuāli nebija īpaši pievilcīgas, tomēr krietni labiekārtotākas nekā nekoptā un brūkošā senā apbūve. Diemžēl šie dzīvokļi lielākoties tika nevis republikas pamatiedzīvotājiem, bet iebraucējiem no Krievijas un citām PSRS republikām. Saskaņā ar statistiku, jauni nami Padomju Latvijā tika būvēti ar katru gadu vairāk, taču milzīgā iebraucēju skaita dēļ dzīvokļu deficīta problēma palika neatrisināta. Rindas uz dzīvokļiem bija milzīgas, tajās iestāties bija sarežģīti un daudzas ģimenes tā arī nekad netika pie sava labiekārtota mitekļa. Vienīgi nomenklatūras darboņi vai tiem pietuvinātas personas, kā arī sabiedrībā pazīstami kultūras cilvēki, dažkārt dzīvokļus saņēma ārpus kārtas, kad ekspluatācijā tika nodots kāds pēc speciāla projekta būvēts nams.

Kā zināms, pasaulē nekas nav par velti. Arī par lēto īri un komunālajiem pakalpojumiem sabiedrībai nācās maksāt dārgu cenu. Ieņēmumi par īri ne tuvu nenosedza ēku un infrastruktūras uzturēšanas izdevumus, arī valsts dzīvojamā fonda labiekārtošanai daudz naudas nepiešķīra, tāpēc ēkas, īpaši pilsētu senajos kvartālos, bija līdz kliņķim nolaistas un noplukušas, daudzas bez jebkādām elementārām ērtībām. Piemēram, daudzos senajos īres namos vēl 20.gadsimta 70. - 80.gados tualetes atradās kāpņu laukumā un bija kopīgas vairākiem dzīvokļiem. Nebija centralizētas apkures un siltā ūdens. Nami gadu desmitiem netika remontēti, jo namu pārvaldēm hroniski trūka naudas un materiālu. Ja kāds tomēr gribēja sarunāt deficītos būvniecības un remonta materiālus savam namam vai dzīvoklim, nācās dot kukuļus namu pārvaldes atbildīgajām amatpersonām. Padomju perioda beigās īres nami visā Latvijā bija tik nolaisti, ka daudzi no tiem atradās tuvu sabrukšanai.

2.mīts. Lētā pārtika.

Arī pārtika PSRS bija salīdzinoši lēta, taču tikai tā sauktās pirmās nepieciešamības preces - piens, gaļa, maize, un arī tikai tad, ja tās vispār bija atrodamas veikalu plauktos. Nemainīgi lēts bija alkohols. Iemesls lētajām pārtikas cenām, tāpat kā lētajiem dzīvokļiem, bija mazās algas. Ja pārtika veikalos maksātu tik, cik tā patiešām izmaksāja, vairums padomju ļaužu dzīvotu pusbadā. Tāpēc pārtika Padomju Savienībā tika valsts dotēta. Turklāt tas bija labs propagandas instruments - redziet, sociālismā pārtika ir gandrīz par velti, kamēr pūstošajā kapitālismā cilvēki cieš badu! Starp citu, augstas kvalitātes pārtika, pat nerunājot par delikatesēm, nemaz tik lēta nebija, ja to vispār varēja dabūt. Zemās pārtikas cenas ar uzviju tika kompensētas, nosakot pārspīlēti augstas cenas tā sauktajām sadzīves precēm - mēbelēm, elektronikai, automašīnām. Šo preču cenas, salīdzinot ar pašizmaksu, bija neadekvāti augstas, un, ja cilvēki ko tādu pirka, tad bieži vien tikai reizi mūžā.

Latvijas PSR pārtikas rūpniecības ražojumi izstāžu stendos izskatījās skaisti…

Vēl Staļina valdīšanas laikā vismaz lielākajās pilsētās veikalu plaukti bija samērā pilni, taču 60.gados preču sortiments sāka pamazām sarukt, bet 70. - 80.gados Padomju Latvija, tāpat kā visa PSRS, piedzīvoja arvien pieaugošu preču deficītu. Latvijā pie vainas bija vietējo kompartijas bosu pieglaimīgā iztapība Maskavas priekšnieku vēlmēm. Lai arī Latvijas PSR bija pirmrindniece piena un gaļas produktu ražošanā, 70.gados veikalu vitrīnas kļuva arvien tukšākas - pazuda gaļa, desas, sviests, citas pārtikas preces, kuras vagoniem tika sūtītas uz Ļeņingradu (tagad Pēterburga) un Maskavu, kamēr pašu ļaudis bija spiesti braukt pārtikas meklējumos uz Lietuvu vai iegādāties to tirgū pie privātajiem.

Kaut kas jau bija atrodams arī veikalu plauktos, taču, piemēram, gaļa nereti bija tik trekna un cīpslaina, ka neviens tai pat virsū neskatījās. Desu vietā tika piedāvāta zilcgaļa, kas savas “kvalitātes” dēļ bija iesaukta par “suņa prieku”. Reizēm uz letes parādījās arī nožēlojami vistu kautķermeņi, kam, kā Edgara Liepiņa dziesmā teikts: “kājas garas, miesa zila”. Dienās, kad veikalos bija preču pievedums, pie tiem sastājās gara rinda, kurā cilvēki bija gatavi nīkt stundām, lai tikai tiktu pie nepieciešamā. Parasti gan atvestā prece pietika neilgam laikam, jo daļa nogūla “zem letes” - pašu pārdevēju un viņu draugu vajadzībām. Ja tev veikalā strādāja kāds pazīstams, varēji būt laimīgs, jo tev bija “blats”.

Deficīta prece bija gan šodien tik iecienītie šokolādes sieriņi, gan lauku rajonos dažkārt pat saldējums. Arī eksotiskie augļi bija retums - apelsīnus un mandarīnus vēl varēja šad tad dabūt, bet banāni vai ananāsi uz letes parādījās gaužām reti. Turīgāki ļaudis iepirkties devās uz tirgu, kur, atšķirībā no valsts veikaliem, preces bija kvalitatīvākas un daudz plašākā klāstā. Tiesa, cenas tirgū bija visai sālītas. Kaut gan privātīpašums PSRS bija aizliegts, taču ļaudīm atļāva iekopt tā saukto piemājas saimniecību - vienu gotiņu, cūciņu, dažas vistiņas, pāris sakņu dobītes. Šādas piemājas saimniecības padomju laikā nodrošināja 30% no visas republikai nepieciešamās pārtikas. Tāpēc tirgū vienmēr varēja iegādāties svaigākos dārzeņus, ogas un augļus, kas valsts veikalos nereti izskatījās krietni apvītuši, saspiesti un nepievilcīgi. Privātie piedāvāja arī dažādus gaļas un piena izstrādājumus.

…bet dzīves skaudrā realitāte nereti bija tukši veikalu plaukti un vitrīnas.

Par padomju veikalu trūcīgo sortimentu un deficīta problēmu uzskatāmi liecina tā laika folklora, piemēram, parodija par pazīstamo Ulda Stabulnieka dziesmu “Tik un tā”:

“Nāk Leonīds (Brežņevs - Red.) izlaupīt Latviju,
Bet nepūlies, necenties tā -
Mēs pārtiku nopirksim Lietuvā
Tik un tā…”

Vai arī ironiskais teksts Raimonda Paula dziesmas “Dzeltenās lapas” melodijai:

“Skaties, latvieti, tur augstu, augstu kokā
Desas karājās, bet nevar dabūt rokā.
Krievs jau nežēlos, viņš sūtīs visu projām,
Desas žāvētās un desas tumši sārtās…”

Bet te kāds Latvijas krievvalodīgo sacerēts dzejolītis un tā brīvs tulkojums:

“Водку пьем за рубль семь,              “Šņabi dzeram par rubli septiņām kapeikām,
Мясо, масло нет совсем,                    Gaļas, sviesta nav nemaz,
Яйца видим только в бане -              Olas redzam tikai pirtī -
С Новым Годом вам, рижане!”         Laimīgu jums Jauno gadu, rīdzinieki!”

3.mīts. Bezmaksas izglītība.

Viens no sasniegumiem, ar ko lepojās PSRS, bija bezmaksas izglītība. Padomju Savienībā pastāvēja valsts apmaksāta vidējā un augstākā izglītība. Sekmīgajiem studentiem maksāja stipendijas - nelielas, tomēr daudziem tas bija jūtams atspaids. Padomju propaganda gan nestāstīja, ka arī lielākajā daļā attīstīto kapitālistisko valstu izglītība valsts skolās ir bez maksas un tas nebūt nav ekskluzīvs sociālisma iekarojums. Cita lieta, ka bez valsts skolām kapitālismā pastāv arī privātās mācību iestādes. Kas attiecas uz skolas piederumiem, mācību grāmatām, apģērbu un citām skolai nepieciešamām lietām, Padomju Savienībā to visu gādāja vecāki par saviem līdzekļiem. Šajā ziņā kapitālistiskajās valstīs skolēniem pat bija priekšrocības, jo, piemēram, mācību grāmatas viņiem nebija jāpērk - tās nodrošināja skola. Padomju skolās šādu sistēmu sāka ieviest vien 80.gados.

Runājot par augstskolām, izglītība tajās gan bija bez maksas, taču nebija pieejama visiem. Padomju augstskolās visas studiju vietas bija budžeta apmaksātas, taču to skaits krietni ierobežots. Studentus uzņēma konkursa kārtībā, vadoties no iestājeksāmenu rezultātiem un vidusskolas atestāta vidējās atzīmes. Taču šo atzīmi varēja pazemināt sekmes tādos ar izglītību tieši nesaistītos priekšmetos kā fizkultūra, dziedāšana vai darbmācība. Daudzi jaunieši, kuri gribēja apgūt kādu sev tuvu specialitāti, to izdarīt nevarēja, jo viņiem bija vājākas sekmes otršķirīgos, ar māksliniecisko vai sportisko talantu saistītos mācību priekšmetos. Daudzi uz kāroto studiju vietu noteiktā specialitātē startēja vairākus gadus pēc kārtas, bet tā arī netika augstskolā. Savukārt mācīties par maksu Padomju Savienībā nebija iespējams, pat ja kāds būtu gribējis. Par izglītību maksāja vien neliels skaits ārzemju studentu.

Padomju augstskolās studentiem ne tikai bija jāapgūst sava profesija (attēlā kreisajā pusē),
bet arī rudeņos mēnesis jānostrādā kolhozā vai vasarās studentu-celtnieku vienībā (labajā pusē).

Mācību saturs padomju izglītības iestādēs bija ārkārtīgi ideoloģizēts. Jebkurā augstskolā obligāts mācību priekšmets bija Komunistiskās partijas vēstures kurss. Skolēnu un studentu neatkarīgas domāšanas izpausmes nebija cieņā, jo pastāvēja tikai viens - kompartijas apstiprināts viedoklis. Ja kāds eksāmenos atļāvās paust viedokli, kas atšķīrās no oficiālā, nesekmīga atzīme bija gandrīz garantēta. Visi vidusskolu audzēkņi un augstskolu studenti bija pakļauti obligātajai militārajai apmācībai. Tāpat bija noteiktas specialitātes, kuras nedrīkstēja apgūt tie, kam biogrāfijā bija kāds “nesmukums”, piemēram, represēti tuvinieki vai radi ārzemēs. Arī vēlāk studentu jebkurā brīdī varēja izslēgt no augstskolas, ja viņš, piemēram, apmeklēja baznīcu un ticēja Dievam. Padomju augstskolās pastāvēja arī slēpta etniskā diskriminācija. Tas gan pamatā attiecās tikai uz vienu tautību - ebrejiem. Lai arī uz papīra šāda rīkojuma nebija, taču jebkuras augstskolas vadība lieliski zināja nerakstīto likumu, kas noteica, cik procentu no studējošo kopskaita drīkst būt ebreji. Šīs slēptās diskriminācijas mērķis bija ierobežot neproporcionāli liela ebreju skaita nonākšanu sabiedrības elitē.

Visbeidzot, tā sauktā bezmaksas izglītība, vismaz arodskolu, tehnikumu un augstskolu studentiem gluži bez maksas nebija. Katram jaunajam speciālistam viņa izglītībā ieguldītos valsts līdzekļus nācās atpelnīt, trīs līdz piecus gadus nostrādājot valsts nozīmētā darba vietā. Šī iemesla dēļ daudzi augstskolu beidzēji no lielpilsētām bija spiesti doties uz laukiem, kur trūka darbaroku. Atteikties nedrīkstēja - par to pienācās sods. Bet, tā kā ne visi gribēja uz laukiem, talkā tika ņemts vecais labais blats jeb pazīšanās. Dažāda ranga priekšnieku un nomenklatūras darboņu atvases reti kad nonāca provincē, jo saņēma norīkojumus uz prestižām un labi atalgotām darba vietām, kas parastam augstskolas beidzējam bija nepieejamas. Šī pati sistēma tika izmantota arī, lai bērnus iekārtotu prestižās skolās un augstskolās, kur konkursa kārtībā tikt bija grūti. Pazīstamu personu bērniem reti kad atteica, kamēr citi, iespējams daudz talantīgāki jaunieši, palika ārpus studējošo skaita.

Izglītības sistēmas efektivitāti nosaka zināšanu kvalitāte, ko tā spēj dot. Padomju izglītības kvalitāte vērtējama kā viduvēja. Protams, bija skolēni un studenti, kuru zināšanas bija izcilas, tomēr padomju skolēnu sekmes starptautiskajās mācību olimpiādēs pierādīja, ka izglītības līmenis varēja būt augstāks. Tiesa, latviešu skolēnu zināšanas PSRS ietvaros bija uz samērā augsta līmeņa. Daudz kas bija atkarīgs no paša skolēna motivācijas. Lielisks piemērs tam ir svešvalodas. Vairumā padomju skolu mācīja angļu, vācu vai franču valodu. Mācīja, taču reti kad iemācīja. Izņemot speciālās valodu skolas, parasto skolu skolēni netika īpaši motivēti apgūt “kapitālistu” valodas. Tāpēc lielākā daļa padomju skolu absolventu, kaut arī svešvalodu skolā mācījās 7 - 11 gadus, tomēr nebija spējīgi tajā brīvi sazināties. Valodu iemācījās vien tie, kas paši to gribēja. Tāpat bija arī citos mācību priekšmetos.

Šurp grāmatas, uz skolu - es kļūšu teicamnieks, tad māmiņai un tētiņam… un Ļeņinam būs prieks!

Krievu valoda Padomju Latvijā netika uzskatīta par svešvalodu - to mācīja tāpat kā dzimto valodu. Savukārt latviešu valoda krievu skolās bija atstāta pabērna lomā - sekmīgas atzīmes saņēma gandrīz visi krievu skolēni, bet valodu iemācījās vien retais. Viens no argumentiem, kas parasti tiek minēts kā pierādījums tam, ka nekāda okupācija un nacionālā apspiešana Latvijā nav notikusi, ir nacionālo skolu eksistence. Tomēr Baltijas valstis šajā ziņā bija izņēmums. Piemēram, Baltkrievijā 1991.gadā bija palikušas vairs tikai dažas skolas ar baltkrievu mācību valodu. Tas pats notika lielā daļā Ukrainas, kuras austrumu apgabalos pat etniskie ukraiņi runā tikai krievu valodā. Vidējā un augstākā izglītība vietējā valodā faktiski bija likvidēta Kazahijas PSR un to pašu mēģināja izdarīt arī citās Vidusāzijas republikās. Ar mums būtu noticis tas pats, ja ne Aukstā kara politiskā situācija, kas spieda Maskavu būt pielaidīgākai un pierādīt, ka nekāda nacionāla apspiešana Baltijā nenotiek.

4.mīts. Bezmaksas medicīna.

Oficiāli medicīna Padomju Savienībā bija bez maksas. Cilvēkiem tas radīja drošības sajūtu, ka pēkšņas saslimšanas gadījumā neviens nepaliks bez medicīniskas aprūpes, tomēr šādai sistēmai bija arī daudz ēnas pušu - medicīnas personāla zemais atalgojums, nepietiekami modernais medicīnas aprīkojums un salīdzinoši zemais aprūpes serviss. Ar ārstu kvalifikāciju Padomju Latvijā viss bija kārtībā - slimnīcās un poliklīnikās strādāja augstas klases speciālisti, arī ārstu skaits bija pietiekams. Trūka modernas, pasaules standartiem atbilstošas medicīniskās aparatūras un materiālu. Protams, lielākajās Latvijas klīnikās bija labākais, ko PSRS varēja dabūt, taču pamatā tā bija Padomju Savienībā vai sociālistiskajās valstīs ražota aparatūra, kas no labākajiem Rietumu paraugiem tehnoloģiski atpalika par 10 - 15 gadiem. Modernu, Rietumos ražotu aparatūru varēja sastapt vien kompartijas specklīnikās, kas parastajiem mirstīgajiem nebija pieejamas.

Līdz ar to diagnostika un ārstēšana Padomju Savienībā, tostarp Latvijas PSR, ne tuvu nebija tāda, kādu baudīja cilvēki citās attīstītajās valstīs. Ārsti darīja visu, kas bija viņu spēkos, taču bieži vien tieši modernas aparatūras un medicīnas materiālu trūkums liedza pilnvērtīgi izārstēt pacientus, kas būtu bijis iespējams Rietumos. Zobārstniecība ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Daudzi vecākās un vidējās paaudzes cilvēki vēl atceras briesmīgās dūcošās un vibrējošās urbjmašīnas, ar kādām zobus urba vēl 70.gados. Tikai 80.gados parādījās pirmie turbourbji, kas citur pasaulē jau sen bija ierasta lieta. Arī zobārstniecībā izmantotie materiāli bija gauži nekvalitatīvi. Kad atvērās robežas un cilvēki sāka doties uz ārzemēm, daudzi Rietumu dentisti bija šokēti par savu padomju kolēģu veikumu - zobus nācās plombēt no jauna vai arī izraut, jo nekas vairs nebija glābjams. Tomēr, vainīgi pie tā bija ne tik daudz mūsu zobārsti, kā tā laika nekvalitatīvā zobārstniecības tehnika un materiāli.

Padomju medicīnas aprīkojums gan klīnikās, gan medicīnas skolās bija neglābjami novecojis.

Medicīnas bezmaksas statuss un salīdzinoši necilā budžeta daļa, ko valsts ieguldīja šajā nozarē, atstāja būtiskas sekas arī uz slimnieku aprūpes kvalitāti. Par pasaules  standartiem atbilstošu komfortu padomju slimnīcās nevarēja pat sapņot. Palātu un koplietošanas telpu aprīkojums bija gaužām bēdīgs, arī ēdiens bija ne visai garšīgs un stipri vienveidīgs. Tās, ko mēs šodien sauktu par paaugstināta komforta palātām, bija pieejamas vien kompartijas un nomenklatūras specklīnikās. Pārējiem pat par naudu nekas tāds nebija paredzēts. Parasti vienā palātā bija saspiesti 5 - 10 pacienti, bet lauku slimnīcās šis skaitlis varēja būt vēl lielāks. Divu līdz trīs slimnieku palātas bija vien jaunuzceltajā klīnikā “Gaiļezers”, taču arī tās nebija pieejamas visiem. Pat tualetes papīrs padomju slimnīcās tika uzskatīts par greznību un cilvēkiem nereti nācās iztikt ar saplēstu avīzi.

Visbeidzot - arī bezmaksas medicīna patiesībā bija tikai uz papīra. Protams, ja nebija īpaši nopietna kaite, varēji nevienam neko nemaksāt. Taču, ja bija kas nopietnāks… Zemais ārstu, medmāsu un sanitāru atalgojums bija novedis pie neoficiāli akceptētas kukuļošanas - cilvēkiem stāstīja, ka medicīna ir bez maksas, tomēr visi zināja, ka par ārstēšanu, nemaz nerunājot par nopietnām operācijām, ir jāmaksā. Aploksnes ar lielāku vai mazāku naudas summu, cik nu katram rocība atļāva, ārstiem deva teju visi pacienti. Tas tika uzskatīts gluži vai par normu. Tāpat medmāsām par dažādiem pakalpojumiem pienācās “rublītis”. “Rublīti” saņēma arī sanitāri, piemēram, par “pīles” (urīntrauka) iznešanu. Bet ja kādam sirdsapziņa neļāva dot “kukuli”, varēja ārstam pateikties ar dārgu konjaka pudeli, konfekškasti vai kādu citu deficītu preci. Izslavētā padomju “bezmaksas medicīna” patiesībā bija slēpts liekulības teātris, jo pret tiem, kam nebija ko dot, attieksme nereti bija daudz vienaldzīgāka.

5.mīts. Arodbiedrību rūpes par darbaļaudīm.

Padomju Savienībā arodbiedrībām bija pavisam cita funkcija nekā brīvajā pasaulē. Arodbiedrības bija daļa no padomju sistēmas un to darbinieki - nomenklatūras ierēdņi. Uzņēmumu un organizāciju arodbiedrību vadītāji tika uzskatīti par daļu no administrācijas, kas citur pasaulē būtu neiespējami. Oficiālā ideoloģija pauda, ka “strādnieku valstī” strādniekiem vairs nav vajadzības par kaut ko cīnīties un arodbiedrībām tika uzticēta tāda kā darbaļaužu sociālās aprūpes loma. Algas Padomju Savienībā bija mazas, tādēļ darbiniekiem tika piedāvāti dažādi bonusi - ceļazīmes uz sanatorijām un kūrortiem, ceļojumi un ekskursijas gan PSRS ietvaros, gan kā īpaši ekskluzīva iespēja - uz tā sauktajām sociālistiskās sadraudzības valstīm. Arodbiedrības gādāja par darbinieku bērnu iekārtošanu bērnudārzos un pionieru vasaras nometnēs, veica virkni citu sociālu funkciju. Jāteic, visi šie labumi gluži par brīvu gan nebija, taču lielāko daļu patiesi apmaksāja arodbiedrība.

Arodbiedrības gādāja par savu biedru atpūtu kūrortos un sanatorijās,
viņu bērnu iekārtošanu pionieru nometnēs un bērnudārzos.

Dalība arodbiedrībā bija gandrīz vai obligāta. Protams, cilvēks varēja atteikties, taču tad viņš zaudētu visas augstākminētās priekšrocības. Iespējams, kāds padomju dzīvi nepārzinošs lasītājs varētu jautāt: kādēļ cilvēkiem tas vispār bija vajadzīgs - kādēļ viņi ceļazīmes uz sanatorijām neiegādājās jebkurā tūrisma birojā? Tādēļ, ka padomju sistēmā viss bija stingri normēts un sadalīts ministrijām un resoriem pēc kvotu principa. Cilvēks nevarēja tā vienkārši ieiet ceļojumu birojā un nopirkt ceļazīmi uz sanatoriju vai ārzemēm. Šādas ceļazīmes sadalīja komunistiskā partija, komjaunatne, arodbiedrības un citas nomenklatūras iestādes tikai varai lojāliem cilvēkiem. Tāpēc daudziem bija svarīgi būt kompartijas, komjaunatnes vai vismaz arodbiedrības biedriem un piedalīties šo organizāciju rīkotos pasākumos, tā paužot savu lojalitāti sistēmai. Ja ne - par “labumiem” varēji nesapņot.

Padomju arodbiedrību uzdevums nebija aizstāvēt strādnieku intereses, kā tas ir citur pasaulē. Formāli gan arodbiedrības raudzījās, lai tiktu ievērota darba likumdošana, taču tās neiejaucās tādos jautājumos, kā, piemēram, algu lielums. Kā zināms, viens no efektīvākajiem arodbiedrību cīņas ieročiem ir streiks. Padomju Savienībā par kaut ko tādu nedrīkstēja pat sapņot, jo sekas varēja būt traģiskas. Tā Krievijas pilsētā Novočerkaskā 1962.gada jūnijā pret streikojošajiem strādniekiem tika raidīti tanki, daudz cilvēku aizgāja bojā, bet streikotāju vadoņus sodīja ar nāvi. Arī neatkarīgas arodbiedrības, kas darbotos ārpus sistēmas ietvariem, Padomju Savienībā nebija iespējamas, jo jebkura valsts nekontrolēta struktūra tika uzskatīta par varai nelojālu. Savukārt oficiālās arodbiedrības spēlēja tādu kā “burkāna” lomu, lai darbaļaudis pārāk nekurnētu par zemajām algām un neapmierinošajiem darba un sadzīves apstākļiem.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (13)

  1. Labs raksts. Dzīve Padomju savienībā bija mans bērnības laiks - lai nu ko, bet atgrieztos tajā sistēmā vairs negribētu gan. Atceros gan garās rindas, gan tukšos veikalus. Toreiz jau gan kā bērnam nekādu rūpju nebija - dauzījāmies pa āru, gājām skolā. Oktobrēns paspēju būt. Pionieris jau vairs nē - sistēma sabruka.

    Vienīgais, ko es tagad tā pie sevis pārdomājot par tiem laikiem atbalstu, ir tas, ka masu mēdiji tika vairāk kontrolēti, pornogrāfisku tēmu “glamūrs” un klaja reklamēšana toreiz nebija iedomājama. Tas, kas notiek tagad, ir “bezpriģels”. Tauta ir/tiek nozombēta.

  2. Labāk būtu atbildes uz dažiem jautājumiem pameklēt pašiem pie sevis - kāpēc Lietuvā bija pārtikas produkti? Kāpēc Igaunijā veikalos “nesaprata” krievu valodu? Kāpēc tagad Lietuvā ir labāki ceļi, bet Igaunijā efektīvāka valsts pārvalde? Un neaizbildināsimies ar okupāciju vai ko citu… Atbilde ir pašos un nav patīkama. Alkatība un iztapība, cerams, ka reizēm vienkārši muļķība. Kas gan tagad notiek ar medicīnu?! Un kā ar nacionalizētajiem namiem, kas pārvēršas graustos? Un tāpat pāri visam ir nauda un blats.

  3. zanda,
    daļēji Tev taisnība. Totalitārajam sociālismam bija savas problēmas, kapitālismam ir savas. Tomēr ir viena milzīga atšķirība. Kapitālismā šo problēmu un trūkumu, salīdzinot ar padomju sistēmu ir daudz mazāk, bet pats galvenais - lielāko daļa no tām ir labojamas, nu vismaz stipri samazināmas, ja vien… Un te nonākam pie tā, ko Tu raksti - pie pašu nemākulības, nevarēšanas, negribēšanas. Alkatība un naudaskāre ir arī “vecajās” Rietumvalstīs, taču tāds “bardaks” kā Latvijā tomēr nav - tur ir daudz dziļākas demokrātijas tradīcijas un pilsoņi daudz likumpaklausīgāki. Nedaudz par to visu raksta 2.daļas nobeigumā. Seko līdzi.

  4. Paldies! Abi raksti uzrakstīti ļoti kvalitātivi un nevienu mirkli negribas pāršķirt “lapu”. Gribētos jautāt, vai būs arī trešā daļa?

  5. Piparu Rūgtais,
    par trešo daļu šobrīd nav domāts. Taču, ja pateiksiet priekšā vēl kādus populārus mītus par padomju laikiem, iespējams, mēģināsim uzrakstīt.

  6. Klau autor - būtu par ārstiem paklusējis.
    Gribētu redzēt, kā Šveicē 1986.gada 4.maijā ieved 5 pacientus no Černobiļas avārijas. Par katru kaut vai maksājot 1$.
    Ko viņi ar visām savām aparatūrām…

    P.S. Izsauc ātro palīdzību mūsdienās - gulēsi koridorā un gaidīsi ārstu.

  7. Ivar,
    nu un ko Tu ar savu komentāru vēlējies pateikt? Ka padomju medicīna pārspēja Rietumu medicīnu? Diez vai Tev varētu piekrist. Kā jau rakstīju, ārsti visumā bija labi sagatavoti, bija arī atsevišķi izcili medicīnas centri, taču kopumā arī medicīnā, tāpat kā visā citā, PSRS no Rietumiem atpalika par gadiem 15 - 20. Un nav korekti minēt tik specifisku tēmu kā kodolkatastrofa. Iespējams, Šveice, kas nav kodolvalsts, patiešām būtu mazāk sagatavota kodolkatastrofai, nekā PSRS, kam šai specifiskajai nozarei bija īpaši sagatavoti militārie mediķi. Tad jau salīdzini ASV un PSRS šīs jomas medicīnu. Cik atceros, pacientus no Černobiļas jau arī veda uz Maskavu, jo Ukrainā nebija tādu mediķu, kas spētu viņiem palīdzēt. Un arī Maskavā lielākā daļa tik un tā nomira.

    Kas attiecas uz Tevis aprakstīto situāciju mūsdienu Latvijā, tad tam ir pavisam citi iemesli - gadiem ilgstošs nemākulīgs medicīnas menedžments un hronisks naudas trūkums. Galvenokārt jau pēdējais. Ja spēj par savu ārstēšanos pilnībā samaksāt pats - nekādu problēmu. Un noteikti daudz augstākā līmenī nekā padomju gados.

  8. Pārsvarā pareizi. Tikai par to izglītību pilnīgs bullshits. Nevar augstskolās uzņemt visus gribētājus, ja tās ir bez maksas. Jābūt atlasei (iestājeksāmeni), kuras tagad praktiski nav. Līdz ar to šodienas augstskolu vidējais līmenis ir stipri zemāks nekā PSRS laikos. Bez tam nenožēloju t.s. politiskos priekšmetus, tsk. inženierim mācīja gan Kantu un Hēgeli, gan kapitālisma politekonomiju. Protams, bija arī daudz ūdens. Tāpat nebūt nav kauns mācēt šaut ar lielgabalu vai mācēt kara gadījumā komandēt motostrēlnieku apakšvienību.

    Vēl par medicīnu - diemžēl šodien, ja tev nav pietiekami naudas, arī padomju laiku līmenis var izrādīties nesasniedzams. Joprojām slimnīcās cilvēki guļ gaiteņos un saņem nepietiekamu uzturu. Uz izmeklējumiem gaida mēnešiem.

  9. Vecais,
    es jau arī saku, ka nevar augstskolās uzņemt visus, ja nav maksas studijas. Sliktais bija tas, ka uzņemšana vai neuzņemšana bija atkarīga ne vien no iestājeksāmenu atzīmes, bet vienādu rezultātu gadījumā arī no vidusskolas atestāta vidējās atzīmes. Bet tur tevi varēja gremdēt tādi ar zināšanām nesaistīti priekšmeti kā dziedāšana, darbmācība vai fizkultūra. Turklāt tiem, kas gribēja mācīties humanitāros priekšmetus, varēja būs sliktākas atzīmes eksaktajos un otrādi. Bet atestāta vidējo atzīmi tas vilka uz leju un varēji arī netikt augstskolā. runa ir arī par to, ka ļoti prestižās augstskolās (Mākslas akadēmija u.c.) nereti tika protežēti ievērojamu vecāku bērni, bet netika kāds varbūt talantīgs jaunietis, bet bez augsti stāvošiem vecākiem. Un tas nav labi.

    Protams, Hēgali un Kantu apgūt ir noderīgi katram, tāpat kapitālisma politekonomiju, taču jāņem vērā, ka tas viss tika pasniegts no “sociālistiskā redzes viedokļa”. Studentam bija jābūt ar galvu un patstāvīgi domājošam, lai atsijātu tiešām noderīgus graudus no sociālistiskā reālisma pelavām. Turklāt jau iepriekš bija jābūt imūnam vai vismaz skeptiskam pret padomju ideoloģiski ievirzīto smadzeņu skalošanu. Ja nebiji imūns, vienam otram arī tās smadzenes sačakarēja, īpaši krievu studentiem. Kas attiecas uz militāro, tad šaut ar lielgabalu vai mācēt komandēt motostrēlnieku apakšvienību patiesi nav kauns, tikai augstskolā galvenais uzdevums tā kā laikam būtu apgūt zināšanas un savu profesiju, nevis mācīties šaut. Turklāt cik tad jūs tur mācījāties praktisko vienības vadīšanu? Vai vairāk laika tomēr netika pavadīts auditorijā, klausoties poļitruka smadzeņu skalošanas lekcijās?

    Par medicīnu viss ir vienkārši. Reti netalantīgs veselības aizsardzības menedžments visus šos atjaunotās neatkarības gadus. Esmu bijisv’Vācijas klīnikās un redzējis, cik ierindas vācietis maksā pacienta līdzmaksājumu. Tas ir niecīgs procents, jo ir obligātā veselības apdrošināšana. Jā, tas ir lielāks nodoklis no algas, taču, kad saslimsti, tev nav jāuztraucas, ka paliksi neārstēts vai tevi ārstēs ar atpalikušām tehnoloģijām. Un visi ir laimīgi. Bet Latvijai kā vienmēr jāizgudro jauns velosipēds. Tikai nesanāk nekādi.

  10. Nu tad man ir jautājums par Vāciju - vai pie obligātās apdrošināšanas tur arī tiek šķiroti cilvēki jeb pareizāk sakot nodokļu maksātāji? Vai arī tur ir “minimālā palīdzība”? Bail pat iedomāties, kas notiks 2019.gadā, cik daudzi tiks “izsijāti”. Ne jau visi ir ļaunprātīgi nemaksātāji, drīzāk palīdzību vajadzētu liegt tiešām ļaunprātīgiem un apzinātiem “optimizētājiem”, bet tad nāktos ieviest melu detektorus.

  11. zanda,
    Vācija gan īsti nav šī raksta tēma. Tur jau tā lieta, ka Vācijā ir obligātā veselības apdrošināšana. Latvija kā vienmēr visus šos gadus centusies “velosipēdu izgudrot no jauna”. Un nu jau obligāto apdrošināšanu, kāda tā ir Rietumeiropā, ieviest būs par vēlu. Jo mums vairs nav tik daudz cilvēku darbaspējīgā vecumā, kas spētu ar šo maksājumu nosegt arī to vajadzības, kas nestrādā. Tātad naudas tik un tā trūks. Tikai konkurētspējīgas ekonomikas attīstība un godīga nodokļu maksāšana un, kas būtiski - pareiza to tērēšana var mūs glābt.

  12. Pilnīgi pieslienos Vecajam par izglītības interpretāciju. Iespējams, ka ar mākslu un mūziku saistītajām profesijām blats varēja godīgam censonim likt kāju priekšā, toties inženierzinātnēs atestāta vidējā atzīme nebija noteicošā. Es studēju pēc konkursa 4 pretendenti uz vienu vietu, un tik un tā pēc I semestra kaudze studentu atbira, jo augstākā matemātika un tēlotāja ģeometrija viņu galvām bija par sarežģītu. Jā, pēc trešā kursa varēja nedaudz laist muļķi, jo bija jau Maskavai noziņots, cik speciālistu valsts saņems pēc 2 gadiem, tāpēc atskaitīt drīkstēja tikai īpašos gadījumos. Tagad izglītība ir briesmīga, jo par naudu var nopirkt visu: “Es jums maksāju vājprātīgu naudu, bet jūs vēl man liekat eksāmenu kārtot” - uzņemējdarbības profesoram teica 3.kursa students privātajā augstskolā.

  13. Hedviga,
    protams, ne jau tikai atestāta atzīmes ņēma vērā. Primārā bija iestājeksāmenu atzīme un, piemēram, matemātikā un fizikā kurš katrs to labi nokārtot nevarēja. Taču pie vienāda rezultāta priekšroka bija tiem, kam vidējā atestāta atzīme labāka, bet tio ietekmēja sekmes arī tādos priekšmetos kā dziedāšana, darbmācība un fizkultūra. Par to jau rakstā bija runa. Tas, ka daļa studentu pēc 1.kursa atbira, ir cits jautājums. Tā notika arī citās fakultātēs.

    Kas attiecas uz mūsdienu izglītības līmeni, tad daļēji varu piekrist - tas daudzejādā ziņā ir krities. Un tas sākas jau pamatskolā un vidusskolā. Bērni vairs nelasa, latviešu valodā raksta briesmīgi, arī citos priekšmetos nav citādāk. Savukārt tevis minētais piemērs ir liecība mūsdienu jauniešu milzīgajām ambīcijām sliktākā nozīmē. Taču, ne jau pati izglītības sistēma tur vainīga. Un par naudu tomēr nevar nopirkt visu. Neesmu nekad dzirdējis, ka kādā solīdā ārzemju augstskolā bez zināšanām un tikai par naudu kāds varētu saņemt diplomu. Ja nespēsi nokārtot visus pārbaudes darbus un sekmīgi aizstāvēt diplomdarbu, paliksi autsaideros un nekādu grādu nedabūsi, lai cik būtu par to samaksājis. Tā ka vaina ir cilvēkos, ne sistēmā.

Uzraksti komentāru