“Laimes bedres” gūstā

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 17-04-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

“Es biju dziļā azartspēļu atkarībā un tas mani gandrīz noveda līdz pašnāvībai!” - teic Māra Paeglīte. Par savu dzīvi grēkā un atkarību važās, un to, kā Dievs izglāba viņu no šīs bedres, Māra jau stāstījusi intervijā kristīgajā vietnē “Solis TV”, kuras fragmenti izmantoti šajā rakstā. Tagad savu stāstu Māra vēlas izstāstīt arī “Laikmeta zīmju” lasītājiem. Šī liecība īpaši domāta tiem, kas joprojām smok atkarību verdzībā, un nezina, kā no šī purva tikt laukā. Māra atrada ceļu uz brīvību un grib to parādīt arī citiem. Šis ceļš ir - Jēzus Kristus.

****

- Uzskatu, ka augu nekristīgā ģimenē. Lai gan patēvs, kurš mani audzināja, bija kristietis, taču par ticības lietām viņš mājās runāja reti, jo mamma to nevēlējās. Viņa dzīvē bija smagi apdedzinājusies pie cilvēkiem, kas sevi sauca par kristiešiem, bet dzīvoja atklātu grēka dzīvi. Mamma bija vīlusies kristietībā un negribēja par to pat dzirdēt. Tāpēc patēvs pateica - ja viņam kāds jautās par ticības lietām, viņš atbildēs, bet pats nevienam neuzbāzīsies. Zināma interese par šiem jautājumiem man tomēr bija un šad tad mums ar patēvu sanāca parunāt arī par kristīgām tēmām.

Mans bioloģiskais tēvs ģimeni atstāja, kad vēl biju maziņa. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņa vecāmamma, mana vecvecmāmiņa, padzirdot, ka mani audzinās patēvs kristietis, bija gadiem lūgusi Dievu, lai es reiz kļūstu par Dieva bērnu. Es ticu, ka Dievs uzklausa visas lūgšanas, tikai mēs nezinām, kad saņemsim atbildi. Dīvaini, bet es jau agrā jaunībā sirdī jutu, ka kādu dienu sastapšu Dievu un lūgšu Viņu. Tomēr tolaik šīs lietas manā dzīvē atradās vistālākajā plauktā.

Vēlāk iepazinos ar kristīgu meiteni, kas mani aicināja uz lūgšanu vakariem kopā ar kristīgiem jauniešiem. Daudzas lietas man tolaik vēl bija ļoti neskaidras un savu sirdi Dievam es tā arī neatdevu. Es vienkārši labi pavadīju laiku kopā ar kristiešiem. Dīvaini, bet neviens arī mani īpaši neaicināja atdot sirdi Kristum. Kāpēc tā, nezinu. Tomēr 23 gadu vecumā es nokristījos luterāņu baznīcā, pirms tam izejot pirmskristību apmācību kursu. Taču ar to tad visa mana kristietība arī izbeidzās.

Sāku strādāt avīžu piegādes uzņēmumā. Reiz kāda darba kolēģe uzaicināja mani joka pēc aiziet uz spēļu zāli uzspēlēt. Sākumā tā bija tāda nevainīga niekošanās, taču sātans pakārtoja apstākļus, lai es šajā bedrē iestigtu arvien dziļāk. Tolaik vairākās avīzēs parādījās akcija, kas ļāva no avīzes izgrieztos atlaižu kuponus spēļu zālēs samainīt pret žetoniem. Tā kā mūsu uzņēmuma rīcībā nonāca daudz nenopirkto avīžu - tā saucamās makulatūras, mēs kaudzēm vien griezām no tām ārā kuponus un gājām uz kazino mainīt pret žetoniem. Spēlējām caurām naktīm, reizēm pat gulēt neaizgāju. Un vinnējām! Dzīvojām zaļi un burtiski peldējāmies naudā. Es pat nezināju, ko nozīmē mājās gatavot ēst, jo ēdu tikai kafejnīcās ārpus mājas. Protams, tāda dzīve šķita ļoti vilinoša.

Zaļā dzīve turpinājās vairākus mēnešus. Taču vasara pagāja, akcija beidzās, bet vēlme spēlēt nepazuda. Labvēlīgo apstākļu, kas palīdzēja gūt lielus vinnestus, vairs nebija, un nu nācās spēlē ieguldīt pašas naudu. Un tad jau vairs tā neveicās kā agrāk. Nospēlēju visu naudu un piedevām vēl savu automašīnu. Turklāt biju paņēmusi arī vairākus kredītus, ko vajadzēja atmaksāt. Naudas hroniski pietrūka. Nācās pat pārdot veļasmašīnu, lai varētu samaksāt dzīvokļa īri.

Nezināju, ko darīt, turklāt man tolaik bija attiecības, kuras nevēlējos turpināt. Gribēju no tā visa aizmukt un aizlaidos uz Angliju - zemi, par kuru jau iepriekš biju sapņojusi. Anglijā nodzīvoju trīs gadus. Ar azartspēlēm neaizrāvos. Vienreiz gan pamēģināju elektronisko ruleti, bet, paldies Dievam, tā mani pārāk nesaistīja. Bet tad dažādu apstākļu spiesta atgriezos Latvijā un sāku strādāt taksometru firmā. Un jau pirmajā darba mēnesī kolēģe mani uzaicināja uz spēļu zāli iedzert kafiju. Viņa padzēra kafiju, uzspēlēja un aizgāja, bet es paliku… Un sāku atkal spēlēt.

Ar to maisam gals bija vaļā. Spēle tev dod tādu adrenalīnu! Vietnē “YouTube” reiz uzgāju materiālu, kur apgalvots, ka dažos spēļu automātos pat esot iekodētas okultas zīmes, kas burtiski paralizē cilvēka gribu. Tas taču ir tik vilinoši, jo tev gandrīz nemaz nav jānopūlas, lai tiktu pie naudas. Strādājot par taksometra vadītāju nekad nezini, cik nopelnīsi. Tu vari nopelnīt 10 (toreiz latus), vari nopelnīt 50, bet vari nopelnīt arī 100 latus maiņā. Taču noteikta naudas summa tev jāatdod darba devējam, tāpēc vari palikt arī mīnusos. Vinnests ir labs papildinājums tavām finansēm. Naktīs, kad tā sauktajās klusajās stundās taksistiem nav darba, daudzi no viņiem laiku kavē spēļu zālēs.

Man ļoti patika spēlēt. Atkarīgie jau vienmēr meklē attaisnojumu savai atkarībai. Tāpat arī es. Man tolaik atkal bija jaunas attiecības, un ja tajās kaut kas nogāja greizi, es sev teicu, ka jāiet uzspēlēt, lai nomierinātu nervus. Sākumā tas notika retāk, bet pēc tam jau nonāca tiktāl, ka sākot maiņu es uzreiz devos uz spēļu zāli, nemaz nepaziņojot dispečerei par darba sākšanu. Nemanot arī likmes kļuva lielākas. Ņēmu vienu kredītu pēc otra. Biju jau apstaigājusi visas iespējamās ātro kredītu firmas. Jutos kā vāvere ritenī - nomaksāju vienu kredītu un tūdaļ ņēmu nākamo, un pēc tam atkal nākamo, lai nomaksātu iepriekšējo. Biju izmisumā un nezināju, kā no šī apburtā loka tikt ārā.

Tomēr nebija jau tā, ka Dievs uz mani šajā laikā nerunātu, tikai es nebiju gatava dzirdēt, kur nu vēl paklausīt. Mana mamma nomira, kamēr biju Anglijā. Bet, kad nedabīgā nāvē mūžībā aizgāja brālis, sāka notikt dīvainas lietas. Jau pirmajā naktī viņš atnāca pie manis sapnī un pamatīgi nobiedēja. Es jau tolaik nezināju, ka patiesībā tie ir dēmoni nevis mans brālis. Pusgadu man pat bija bail naktīs gulēt - gulēju pie aizdegtas sveces un ieslēgta televizora. Lai atgūtu mieru, sāku klausīties Kristīgo radio.

Mūsu taksometru firmā sāka strādāt jauna kolēģe Solvita, kas bija kristiete. Viņa bija izbrīnīta, ka manā taksometrā skan Kristīgais radio. Tā mēs iepazināmies. Brīvajos brīžos daudz runājām par Dievu un ticības jautājumiem. Solvita mani aicināja uz dievkalpojumiem draudzē “Dzīvības Avots”. Pa retam arī aizgāju. Sēdēju tur un domāju - ārprāts, cik drausmīgi gara slavēšana! Kāpēc jādzied tik šausmīgi garas dziesmas? Tomēr kaut kas jau manā sirdī pamazām tika iesēts. Kaut tolaik vēl biju dziļās atkarībās, sākot darba maiņu vienmēr ieliku sevi Dieva rokās. Tas ir interesanti - es vēl nebiju atdevusi savu sirdi Dievam, tomēr jau lūdzu Viņu, sarunājos ar Viņu. Taču īstais lūzums brīdis pienāca, kad atkarība mani galīgi nolika uz lāpstiņām. Tad sākās mans īstais ceļš pie Dieva.

Biju iestigusi lielos parādos. Parādā biju gan ātro kredītu firmām, gan biju paņēmusi arī parasto kredītu, lai nopirktu jaunu auto. Lūdzu Dievam, lai Viņš man palīdz dabūt vēl vienu kredītu, ar kuru es varētu samaksāt visus parādus un turpmāk man būtu tikai viens maksājums mēnesī. Apsolīju Dievam - ja Viņš man palīdzēs šādu kredītu dabūt, es nekad vairs nespēlēšu azartspēles. Tomēr tajā pašā laikā naudu centos dabūt ar negodīgām metodēm. Mēģināju ieķīlāt tēva dzīvokli, kurš bija uz mana vārda, bet tā kā tas nebija tik labi uzturēts, attēliem nofotografēju pati savu dzīvesvietu, kas bija labākā stāvoklī. Dievs redzēja manu negodīgo attieksmi, tomēr bija žēlīgs un dāvāja iespēju iegūt vēl vienu kredītu. Tēvs un viņa sieva piekrita kļūt par galvotājiem šī kredīta saņemšanai.

Ar šo kredītu es samaksāju visus savus parādus, taču manā rīcībā palika divas bankas kartes. Man vajadzēja šīs kartes slēgt, taču es to neizdarīju. Ar tām man atkal kļuva pieejama nauda. Pagāja tikai divas nedēļas un es jau visu biju nospēlējusi. Iztērēju visu naudu no kartēm un piedevām vēl paņēmu ātro kredītu. Cipars, ko man tagad nācās maksāt ik mēnesi, bija visai iespaidīgs. Naudas nebija un parādi krājās. Iespējams, kādam šķitīs, ka parāda kopsumma nemaz nebija tik liela - vien daži tūkstoši latu. Taču man tas bija ļoti daudz. Kad sapratu, ka viss ir nospēlēts un nekādu rezervju vairs nav, mani pārņēma izmisums. Paldies Dievam, ka tik daudz veselā saprāta man pietika, lai nepārdotu mājsaimniecības lietas, jo šī nauda tik un tā būtu notriekta spēļu zālēs.

Biju pilnīgā bezizejā. Gribēju pat likt sev cilpu kaklā, tomēr sapratu, ka pašnāvība ir liels grēks. Dievs var piedot visus grēkus, bet izdarot pašnāvību tu pats Dieva vietā izlem par savu dzīvību vai nāvi, bet tā ir tikai Viņa priekštiesība. Šajā dvēseles cīņā es pēkšņi atcerējos kādu radioraidījumu, kas bija mani uzrunājis. Tolaik Kristīgajā radio skanēja raidījums “Tici un redzi”. Tajā dzirdētais mani burtiski šokēja - izrādās, Dievs dziedina un atbrīvo! Turklāt viņš saviem kalpiem devis arī īpašas dāvanas, piemēram, runāt pravietiski. Es pat nemāku aprakstīt emocijas, ko man deva šī atklāsme. Tā palīdzēja man kļūt dzirdīgai. Arī es gribēju ko līdzīgu saņemt no Dieva. Šī raidījuma vēsts dziļi iespiedās manā sirdī.

Nospriedu - ja reiz citus Dievs uzrunā ar pravietisku vārdu, varbūt Viņam ir kaut kas arī priekš manis? Piezvanīju uz Kristīgo radio un lūdzu iespēju tikties ar raidījuma “Tici un redzi” vadītāju Mairu Ošenieci. Viņa bija ļoti aizņemta un sākumā negribēja mani pieņemt, jo nav iespējams personīgi satikties ar katru, kas piezvana uz radio. Tomēr laikam izklausījos ļoti izmisusi, un Maira beidzot piekrita ar mani satikties. Dievs caur viņu tik spēcīgi uzrunāja mani, ka es kļuvu paklausīga kā jēriņš. Tēvs jau zināja, kāda es esmu, un atrada pareizo cilvēku, kas man palīdzēja kļūt paklausīgai Viņam.

Mūsu saruna bija ilgstoša un smaga. Tā aizrakās līdz pašām saknēm, pašiem pamatiem - līdz manai bērnībai, kad biju cietusi no vardarbības. Mans onkulis savulaik nopietni nodarīja man pāri - fiziski, emocionāli un psiholoģiski. Un tam bija sekas. Jau no skolas laikiem biju nešķīstības gara saistīta. Nevēlos iedziļināties detaļās, bet visu dzīvi es ar šo problēmu mocījos un nespēju dalīties tajā ne ar vienu cilvēku. Man šķita, ka man ar to jātiek galā pašai. Tolaik es vēl nezināju, ka tikai Dievs var mani atbrīvot. Arī tobrīd dzīvoju kopā ar kādu cilvēku attiecībās, kuras Dievs sauc par nešķīstām.

Domājot par savu dzīvi, esmu sapratusi, ka daudz kas manī ienācis pašai to neapzinoties. Nezinu, kāpēc Dievs šīs lietas manā dzīvē pieļāva, taču, ja es nebūtu iepazinusi bedres, kurās dzīvē esmu bijusi, iespējams, es nekad nespētu saprast citus cilvēkus, kuri atrodas tajā pašā zaņķī. Arī mana māte nekad nespēja saprast un pieņemt to, kāda biju es. Savu ietekmi noteikti atstāja arī tas, ka bērnībā apstākļu dēļ biju spiesta gulēt vienā istabā ar vecākiem. Tā nav pareizi. Domāju, līdzīgas bērnības traumas atstājušas nopietnas sekas daudzu cilvēku dzīvē.

Saruna ar Mairu pārmainīja manu dzīvi. Es kļuvu paklausīga Dievam. Patiesībā tas bija īstais manas atgriešanās brīdis, jo tajā dienā es atdevu savu sirdi Kristum. Pārmaiņas manā dzīvē sākās burtiski uzreiz. Pēc desmit dienām es atmetu smēķēšanu. Šīs desmit dienas pati cigaretes vairs nepirku, taču darbā no kolēģēm aizņēmos pa cigaretei. Bet desmitajā dienā svītra bija pāri un kopš tā laika neviena cigarete manā mutē vairs nav nākusi. Tajā pašā dienā nopirku Bībeli. Pārtraucu arī savas Dieva acīs nešķīstās attiecības. Domāju, ka tas būs grūti, taču ar Dievu, izrādās, ir iespējams viss.

Es neesmu vienīgā, kas tikusi brīva no azartspēlēm, nešķīstības un citām atkarībām. Atgriešanās visiem nenotiek vienādi. Katram tas ir individuāli. Taču manā gadījumā Dievs rīkojās šādi.  Man bija vajadzīgs cilvēks, kas palīdzētu kļūt paklausīgai Dievam. Kāds, kas atraisītu bijību Dieva priekšā. Tāds cilvēks izrādījās Maira. Tiesa, mani grēki gan tika piedoti, taču parādi palika. Vairāk nekā trīs gadus es vēl maksāju par savu veco dzīvi. Tagad, paldies Dievam, esmu pilnīgi brīva no visa.

Savu sirdi es Dievam atdevu 2013.gada 8.augustā, bet tieši pēc mēneša notika manas kristības. Sajūta bija fantastiska - likās, ka tūdaļ pacelšos spārnos kā putns. Sāku liecināt par Dievu saviem taksometra klientiem un man tas sagādāja milzu gandarījumu. Arī cilvēki to uzņēma pozitīvi. Vēl gadu nostrādāju taksometru firmā, bet tad finansiālu apstākļu dēļ aizgāju no turienes. Dievs pakārtoja tā, ka dabūju darbu netālu no mājām. Sākumā īpašnieki šaubījās, jo sievietēm šis darbs neesot piemērots, taču beigu beigās tiku pieņemta darbā kā priekšnieka palīdze. Jaunajā darbā liecināt par Dievu gan sanāk mazāk, jo kolēģi pārsvarā ir vīrieši, kas sievietes liecību uzklausa nelabprāt - viņi paši visu zinot. Taču reizēm man ir iespēja liecināt un es to daru. Visam savs laiks - gan jau arī viņus Dievs uzrunās.

Arī kalpošanā Dievs mani nolicis kopā ar Mairu. Maira nereti tiek lūgta sludināt un kalpot dažādās Latvijas draudzēs. Sākumā tas bija kopā ar Ernstu Funkneru, tagad ar Latvijas Lūgšanu tīkla vadītāju Arturu Rižeščonoku. Es esmu Mairas šoferis. Dievkalpojumu laikā lūdzu Dievu par kalpotāju komandu, lai Dievs lieto viņus cilvēkiem par svētību. Būt šoferim arī ir kalpošana. It kā mazs darbiņš, bet Dievs saka - esi uzticams mazās lietās, tad Es tev došu lielākas. Tāpēc es cenšos kalpot, kur mūsu kalpotāju komandai tas nepieciešams. Es ticu, ka tā Dievs mani sagatavo kam lielākam.

Vēlos iedrošināt ikvienu, kurš šodien atrodas grēka un atkarību važās - nebīsties, bet uzticies Dievam. Lai cik tas izklausītos neticami cilvēkam, kurš ir atkarību verdzībā, Dievs var tevi atbrīvot, ja vien pats to gribēsi. Bet vispirms tev ir jāielaiž savā sirdī Kristus. Ja tu ļausi Viņam strādāt tavā dzīvē, Viņš ar Svētā Gara palīdzību darīs tevi brīvu no visa, kas tevi paverdzina. Vienīgi Kristū ir iespējama brīvība.

Dievs tev dos arī spēku stāties pretī kārdinājumiem. Pēc atgriešanās man nav bijis pārāk daudz kārdinājumu citās lietās, taču azartspēļu jomā tādi ir bijuši. Reizēm vakaros, kad braucu cauri Rīgai, kāds it kā čukst: “Tu taču tagad esi brīva un vari kādu piecīti ziedot spēlei. Paspēlējies mazliet, tev taču kādreiz tas tik ļoti patika!” Tā velns man šad tad piezvana, bet es viņam saku: “Nē, sātan, tu vairs neesi mans kungs!” Varētu jau aiziet paspēlēties, un domāju, ka pirmajā reizē sātans pat tā īsti man nevarētu uzklupt, bet āķis jau būtu lūpā un viss sāktos no jauna. Dievs man ir devis bijību Viņa priekšā un es no sirds gribu kalpot Viņam. Ja es būšu nepaklausīga un padošos jau tagad, kā Viņš varēs man uzticēties turpmāk? Tāpēc es cenšos Viņam paklausīt katru savas dzīves mirkli.

Bet tiem, kas lūdz par saviem tuviniekiem, es pāri visam gribu novēlēt - esiet neatlaidīgi savās lūgšanās! Lūgšanām ir varens spēks. Pat ja rezultāts nebūs redzams uzreiz, tik un tā lūgšana vienmēr paveiks savu. Mana vecvecmāmiņa, kas savulaik lūdza par mani, draugi, kas lūdza par mani - tas viss bija iemesls tam, lai Dieva žēlastība manā dzīvē varena parādītos. Un, paldies Dievam, ka tas notika tik ātri, nevis mūža nogalē. Tāpēc stāviet stipri lūgšanā, jo tikai Kristus var dot patiesu brīvību.

Publikācijā izmantoti fragmenti no intervijas interneta vietnē “Solis TV” ( www.solistv.lv ).
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru