Pasaules zīmolu ikonas. Coca-Cola

Ievietoja | Sadaļa Par šo un to | Publicēts 10-04-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Mūsdienu pasaulē ikviens, vai tas būtu prezidents vai bezpajumtnieks, akadēmiķis vai skolnieks, bankas prezidents vai mājsaimniece, bez pūlēm spēs atbildēt uz jautājumu: “Kas ir “Coca-Cola?” Būs grūti atrast cilvēku, kurš neko nebūtu dzirdējis par šo zīmolu. Tas ir viens no veiksmīgākajiem un pazīstamākajiem brendiem pasaulē - eksperti tā vērtību noteikuši ap 70 miljardiem dolāru. Taču tikai retais noticēs, ka pirmajā pārdošanas gadā šodien tik iecienītais dzēriens saviem izgudrotājiem atnesa zaudējumus - par tā pārdošanu tika ieņemts 50 dolāru, kaut iztērēts dzēriena pagatavošanai bija 70. Tolaik dzērienu dienā vidēji iegādājās… 9 cilvēki.

Kokakolas vēsture sākās 19.gadsimta 80.gados. Pēc ASV pilsoņu kara beigām bijušais konfederātu armijas pulkvežleitnants Džons Stits Pembertons apmetās uz dzīvi Atlantā, kur atvēra nelielu farmācijas uzņēmumu. Karā gūtā ievainojuma dēļ viņš bija kļuvis atkarīgs no morfija un meklēja līdzekli, kas varētu to aizstāt, nekaitējot organismam. 1885.gadā Pembertons izgatavoja pirmo tā sauktā kokas vīna porciju. Leģenda vēsta, ka recepti viņš nopircis no kāda fermera par 250 dolāriem, tomēr, iespējams, ka viņš to radīja pats. Par iedvesmas avotu Pembertonam kalpoja tolaik populārais franču kokas vīns “Vin Mariani” un spāņu liķieris “Nuez de Kola” jeb “Kola Coca”. Tajā pašā gadā ASV Patentu birojā tika reģistrēts jauns medikaments - nervu toniks “Pemberton’s French Wine Coca”.

Kokakolas priekšteči - “Vin Mariani” un “Nuez de Kola”.

“French Wine Coca” receptes pamatā bija brūvējums no kokas koka lapām, kolas riekstiem un damiāna auga. Dzērienu pārdeva kā ārstniecības līdzekli “pret jebkādiem nervu sistēmas traucējumiem”. Pembertons arī apgalvoja, ka kokas vīns esot noderīgs impotences ārstēšanai, kā arī alīdzot atbrīvoties no morfija atkarības. Jāpiebilst, ka tolaik kokaīns, ko satur kokas koka lapas, nebija aizliegta viela un to brīvi varēja iegādāties jebkurš. Parasti kokaīnu pievienoja dažādiem dzērieniem spirta vietā, lai gūtu lielāku baudu un celtu organisma tonusu. Pembertona “ideālo nervu toniku” mēdza lietot arī kā līdzekli pret gremošanas traucējumiem un galvassāpēm.

Džons Pembertons un viņa “French Wine Coca” nervu toniks.

Kad Atlantas varasvīri noteica pilsētā “sauso likumu”, Pembertons izveidoja “French Wine Coca” bezalkoholisko versiju. Dzēriena pārdošanu viņš uzticēja lielākajai Atlantas aptiekai “Jacobs’ Pharmacy”. 1886.gada 8.maijā sākās dzēriena publiska pārdošana un jau pirmajā dienā tas guva pircēju ievērību. Tolaik glāze ar ūdeni atšķaidīta kolas sīrupa maksāja 5 centus. 1886.gada beigās kola kļuva par gāzētu dzērienu. Kādu dienu Džeikoba aptiekā ienāca vīrs, kurš cieta no paģirām, un palūdza glāzi kolas. Aptiekāram Villijam Veneiblam bija slinkums iet pāri visai tirdzniecības zālei, lai pievienotu sīrupam ūdeni no krāna, un viņš apvaicājās klientam, vai tam nebūtu nekas pretī, ja sīrupu sajauktu ar sodas ūdeni. Izdzēris malku šī maisījuma, klients bija tik sajūsmināts, ka pieprasīja vēl. Drīz vien visas Atlantas aptiekas sāka tirgot kokakolu tikai kopā ar sodas ūdeni.

Atlantas aptieka “Jacobs’ Pharmacy” un bezmaksas talons vienas kolas glāzes saņemšanai.

Dzēriena nosaukumu izdomāja Pembertona draugs un grāmatvedis Frenks Robinsons, kurš radīja arī visiem pazīstamo “Coca-Cola” logotipu. Pamazām kolas tirdzniecība sāka uzņemt apgriezienus un drīz vien Džeikoba aptiekā parādījās arī pirmais izlejamais krāns, kas tirgoja Pembertona brīnumlīdzekli. Sausā likuma dēļ Atlantas pilsoņi kokakolu patērēja masveidā un pieprasījums strauji auga. Taču sliktās veselības un naudas trūkuma dēļ Pembertons nespēja biznesu attīstīt tālāk, tāpēc tiesības uz kokakolas izgatavošanu pārdeva vēl vairākiem Atlantas uzņēmējiem. Tomēr tiesības izmantot “Coca-Cola” nosaukumu Džons novēlēja tikai savam dēlam Čārlijam, kā dēļ citi ražotāji bija spiesti dzērienu pārdot ar alternatīviem nosaukumiem, piemēram, “Yum Yum” un “Koke”.

Frenks Meisons Robinsons un viņa oriģinālais “Coca-Cola” logo.

Biznesa pārdošanas laikā Pembertona pašrocīgi rakstīts inventarizācijas akts ļauj mums ielūkoties stingri slepenajā kokakolas receptē, kāda tā bija tolaik - 1888.gadā. Brīnumdzēriena sastāvā bija kokas lapu ekstrakts, muskatriekstu eļļa, muskatriekstu ekstrakts, citrona eļļa, laima eļļa, vanilīns, citronskābe, apelsīnu eleksīrs, apelsīnkoka ziedu eļļa, cukurs un kofeīns no kolas riekstiem. Bet tas bija tolaik - līdz mūsu dienām “Coca-Cola” recepte ir vairākas reizes mainījusies.

Pembertona sīrupa reklāma un galvenās sastāvdaļas - kokas koka lapas un kolas rieksti.

Džons Pembertons nomira 1888.gada 16.augustā. Drīz pēc tam viens no tā laika kokakolas izgatavotājiem, īru izcelsmes Atlantas uzņēmējs Aza Kendlers, ieguva visas tiesības uz kokakolas ražošanu, investējot biznesā 2300 dolārus. Tolaik tā bija liela nauda. Un jau 1893.gada 31.janvārī viņš kopā ar brāli un vēl diviem kompanjoniem izveidoja uzņēmumu “The Coca-Cola Company”. Tā paša gada noslēgumā kompānija saviem akcionāriem jau izmaksāja pirmās dividendes - 20 dolārus par akciju. Pēc Pembertona dēla Čārlija nāves 1894.gadā Kendlera īpašumā nonāca arī tiesības uz “Coca-Cola” nosaukumu un logo, kas kļuva par reģistrētu kompānijas preču zīmi.

Aza Grigs Kendlers un viņa “Coca-Cola” impērijas akcija.

Būdams kristietis un pārliecināts atturībnieks, Kendlers ticēja, ka kokakola ir ideāls bezalkoholiskais dzēriens un līdzeklis pret daudzām kaitēm. Kopā ar Frenku Robinsonu uz Pembertona receptes bāzes viņš izstrādāja jaunu dzēriena formulu, lai uzlabotu tā garšas un tonizējošās īpašības, kā arī derīguma termiņu. 1894.gadā Dalasā, Teksasā, tika atklāta pirmā kokakolas sīrupa ražotne ārpus Atlantas. Sekoja ražotnes Čikāgā un Losandželosā. 1895.gadā Kendlers varēja akcionāriem ziņot, ka “tagad kokakolu dzer katrā štatā visā ASV teritorijā”. Pieprasījums pēc dzēriena auga ik mēnesi. 1898.gadā Atlantā tika uzbūvēts jauns kompānijas trīsstāvu administratīvais korpuss. Kendlers cerēja, ka šī ēka uzņēmumam kalpos “līdz laiku beigām”, taču tā bija kļuvusi par šauru jau pēc desmit gadiem.

19.gadsimta beigu “Coca-Cola” reklāmas plakāti.

Kendlers bija dzimis tirgotājs. Viņš izdomāja slaveno kokakolas lozungu: “Drink Coca-Cola! Delicious and Refreshing!” (Dzeriet Kokakolu! Gardi un atsvaidzinoši!). Reklāmas nolūkos viņš piegādāja aptiekām divus galonus (256 porcijas) kokakolas sīrupa par brīvu, pretī saņemot 128 aptiekas klientu adreses. Šiem klientiem tika nosūtīti kuponi par bezmaksas kokakolas glāzes saņemšanu konkrētā aptiekā. Pamēģinājuši jauno dzērienu, klienti pasūtīja vēl un vēl. Bezmaksas sīrups ātri beidzās un aptiekāri bija spiesti to pasūtīt atkal, šoreiz jau par maksu. Bez kolas sīrupa Kendlers tirgoja arī suvenīrus ar “Coca-Cola” logotipu - pulksteņus, kalendārus un citas lietas. Šodien tā ir parasta reklāmas prakse, taču tolaik tas bija jaunums, kas atnesa kompānijai vēl neredzētus panākumus.

“Coca-Cola” reklāmas suvenīri stipri veicināja dzēriena popularitāti.

Pudelēs kokakola pirmoreiz sāka iepildīt 1894.gadā, kad Misisipi štata Viksburgas pilsētas veikala īpašnieks Džozefs Bīdenharns, kam vajadzēja dzērienu nogādāt tālās lauku saimniecībās, izdomāja to saliet stikla pudelēs. Cita leģenda gan vēsta, ka reiz pie Kendlera atnācis kāds viņa paziņa, kas par naudu apsolījis atklāt veidu, kā strauji palielināt uzņēmuma ienākumus. Saņēmis naudu, šis cilvēks ierosināja sākt dzēriena pildīšanu pudelēs. Kandlers gan uzreiz nesekoja viņa padomam, jo pudeles reizēm mēdza uzsprāgt, kas varēja novest pie tiesu darbiem. Tomēr pamazām kokakolu arvien vairāk sāka pildīt pudelēs. Sākumā tās bija parastas pudeles no bezkrāsaina stikla.

“Coca-Cola” pudeļu dizaina attīstība gadiem ejot.

1899.gadā uzņēmēji Bendžamins Tomass un Džozefs Vaitheds ieguva tiesības izplatīt kokakolu visā valstī. Tajā pašā gadā Čatanugā, Tenesijas pavalstī, viņi atvēra pirmo kokakolas pudeļu pildīšanas rūpnīcu “Coca-Cola Bottling Company”. No šī brīža sākās “Coca-Cola” ražošanas un izplatīšanas sistēmas uzvaras gājiens. 1902.gadā kokakola jau bija kļuvusi par pazīstamāko bezalkoholisko dzērienu ASV. Taču 1903.gadā avīzē “New York Tribune” parādījās graujošs raksts, ka it kā kokakolas iespaidā “pārdzērušies nēģeri no pilsētu pagrimušajiem rajoniem sāk uzbrukt baltajiem”. Tās, protams, bija pilnīgas muļķības, taču raksts izraisīja plašu rezonansi un kompānija 1905.gadā bija spiesta svaigas kokas koka lapas dzērienā aizstāt ar tādām, no kurām kokaīns iepriekš atdalīts.

“Coca-Cola Bottling Company” pudeļu pildīšanas līnija un transports.

Neskatoties uz skandālu, dzēriena popularitāte auga ģeometriskā progresijā. Kokakola kļuva pazīstama arī ārpus ASV robežām - 1906.gadā to sāka tirgot Kubā un Panamā. Tomēr kompānijas attīstība nenoritēja gluži bez problēmām - tāpat kā citus populārus produktus, arī kokakolu bieži viltoja. Cīņai ar viltotājiem tika iesaistīta pat leģendārā Alana Pinkertona privātdetektīvu aģentūra. Tomēr viltošana turpinājās un, piemēram, 1916.gadā tika ierosinātas 153 tiesas prāvas par kokakolas dzēriena viltošanu. Viltotā kola tolaik tika pārdota ar visdažādākajiem nosaukumiem - “Fig Cola”, “Candy Cola”, “Cold Cola”, “Cay-ola”, “Koca Nola” un citiem.

Kokakolu centušies viltot daudzi un visos laikos.

Viens no veidiem, kā cīnīties ar viltojumiem, bija 1915.gadā radītā īpašas formas 6,5 unces tilpuma kokakolas pudele. Tās dizainu izveidoja Ērls Dīns no kompānijas “Root Glass Company” Terehotā, Indianā. Pēc vienas versijas pudeles forma veidota kā kakao auglis, pēc citas to iespaidojusi sieviešu mode - svārki ar paplatinājumu zem vidukļa. Lai jaunā pudele stabilāk stāvētu uz konveijera lentes, tās “kuplumu” gan nedaudz nācās samazināt. Ar nelielām izmaiņām šī pudele tiek ražota joprojām un reģistrēta kā viena no “The Coca-Cola Company” preču zīmēm. Kokakolas pārdošanas apjomi pēc jaunās taras ieviešanas strauji auga un līdz šodienai izgatavots vairāk nekā seši miljardi šo pudeļu.

Stikla dizaineris Ērls Dīns un viņa dizainētās pudeles sākotnējā un gala versija.

1919.gadā Aza Kendlers pārdeva savu uzņēmumu veiksmīgam Atlantas baņķierim Ernstam Vūdrafam un grupai citu investoru par 25 miljoniem dolāru. 1920.gadā ASV jau bija vairāk nekā 1000 uzņēmumu, kas ražoja kokakolu, bet Eiropā šo dzērienu 20.gadu sākumā pirmie sāka izgatavot francūži. 1923.gadā par “The Coca-Cola Company” vadītāju kļuva Ernsta Vūdrafa dēls Roberts, kurš savā postenī pavadīja ilgus gadus, kļūdams par dzīvu uzņēmuma leģendu. Viņš izveidoja korporāciju “Coca-Cola Export Corporation”, kas nodarbojās ar kompānijas biznesa attīstību visā pasaulē. Pēc Roberta ierosmes 1923.gada martā ražošanā tika ieviests sešu pudeļu kokakolas komplekts, tā dēvētā six-pack, bet 1927.gadā radiofonā izskanēja pirmā “Coca-Cola” komercreklāma.

Roberts Vūdrafs - viens no veiksmīgākajiem “Coca-Cola” vadītājiem.

1928.gada vasarā ASV izlase aizveda uz Olimpiskajām spēlēm Amsterdamā 1000 kastes kokakolas. Tas bija sākums kompānijas aktivitātēm sporta atbalstīšanā. Drīz vien “Coca-Cola” un sports kļuva par nedalāmiem jēdzieniem. “Coca-Cola” ir Olimpisko spēļu, Pasaules čempionāta hokejā, NASCAR autosacīkšu, daudzu tenisa turnīru un citu sporta pasākumu ilggadējs un pastāvīgs sponsors. Kopš 1978.gada kompānija sponsorē arī FIFA Pasaules kausa sacensības un UEFA Eiropas čempionātus futbolā. Savstarpēji izdevīgi līgumi kompānijai noslēgti ar lielāko ASV beisbola līgu, Nacionālo Futbola Līgu, Nacionālo Basketbola Asociāciju un Nacionālo Hokeja Līgu, tāpat daudzām koledžu sporta komandām. “Coca-Cola” sponsorē ne vien ASV, bet arī citu valstu sporta pasākumus.

“Coca-Cola” un sports ir nedalāmi jēdzieni kopš 1928.gada.

Savas produkcijas sekmīgai izplatīšanai kompānija nemitīgi meklēja arvien jaunus tehnoloģiskus risinājumus. Tā 1929.gadā parādījās pirmās metāla ledus kastes (cooler), kas ļāva pārdot vēsu dzērienu pat karstākajos laika apstākļos. 1933.gadā tika ieviesti pirmie kokakolas pudeļu pārdošanas automāti, kam drīz sekoja arī lielie veikalu ledusskapji, no kuriem pircēji paši varēja paņemt ideāli atdzesētu dzērienu. Tādejādi zuda pēdējā barjera, kas šķīra patērētāju no gatavā produkta.

“Coca-Cola” pudeļu automāts, ledusskapis un veikala svari.

1931.gads ir nozīmīgais kokakolas vēsturē. Šajā gadā kompānija pasūtīja zviedru izcelsmes amerikāņu māksliniekam Hedonam Sendblūmam (lasiet ŠEIT) Santa Klausa tēlu “Coca-Cola” Ziemassvētku reklāmai. Līdz tam Ziemassvētku vecīti mēdza attēlot kā vecu elfu, tērptu ziedu un mūžzaļu augu rotātā tērpā. Sendblūms radīja liela auguma vīru ar apaļīgu vēderiņu un simpātisku seju - dzīvespriecīgu, jautru un bezrūpīgu. Mākslinieks ilgi domāja, kādu seju piešķirt Santam, līdz uzzīmēja… pats sevi. Tiesa, Sendblūmam gan nebija bārdas. Lai nu kā, nu jau daudzus gadus no Ziemassvētku kokakolas reklāmām uz mums noraugās omulīgais Santa Kluss - Hedons Sendblūms.

Hedona Sendblūma radītais “Coca-Cola” reklāmas Santa Klauss.

Pirms Otrā Pasaules kara kokakolu pārdeva jau 44 pasaules valstīs. Pēc ASV iesaistīšanās karadarbībā, “The Cola-Cola Company” vadītājs Roberts Vūdrafs izdeva pavēli, ar kuru noteica, ka amerikāņu karavīram kokakolas pudele nedrīkst izmaksāt dārgāk par 5 centiem, neskatoties uz to, cik tā izmaksā kompānijai. Otrā Pasaules kara gados kompānija piegādāja ASV armijai vairāk nekā 5 miljonus “Coca-Cola” pudeļu. Un vēl kāds interesants fakts - kara un pirmajos pēckara gados kompānija ražoja arī bezkrāsainu kokakolu (White Coke) pēc īpaša ASV kara laika sabiedrotā PSRS maršala Georgija Žukova pasūtījuma. Uz “baltās kolas” pudeles vāciņa greznojās sarkana zvaigzne.

Otrā Pasaules kara laikā “Coca-Cola”ar savu produkciju piedalījās ASV armijas apgādē.

1945.gadā līdzās preču zīmei “Coca-Cola” kompānija ieviesa jaunu - “Coke”. Lai sekmīgāk konkurētu ar uzņēmumu “PepsiCo”, 1955.gadā tika ieviestas dažādu tilpumu pudeles - pazīstamajai 6,5 unču pudelei pievienojās 10, 12 un 26 unču pudeles jeb tā sauktie king size un family (ģimenes) iepakojumi. 1955.gadā amerikāņu armijas vajadzībām tika izgatavota arī pirmā kokakolas partija skārda bundžās, kas masveida ražošanā parādījās vien 1960.gadā. 50.gadu nogalē “The Coca-Cola Company” sāka ražot arī citus sodas dzērienus. Pirmā 1958.gadā dienas gaismu ieraudzīja “Fanta”, kuras oriģināls tika radīts vēl kara gados “Coca-Cola” filiālē nacistiskajā Vācijā, kad šai valstij bija noteikts izejvielu embargo no ASV. 1961.gadā “Fantai” sekoja citrona-laima limonāde “Sprite”.

Dzēriena “Fanta” nacistiskās Vācijas un ASV versija; citrusu dzēriens “Sprite” .

20.gadsimta 60.gados daudzas sievietes sāka īpaši rūpēties par savu ķermeni un rūpīgi skaitīt apēsto un izdzerto produktu kaloriju daudzumu. Dāmas pārstāja pirkt dzērienus, kas saturēja pārāk daudz cukura, tostarp arī kokakolu. Tad “The Coca-Cola Company” 1963.gadā radīja jaunu kolas veidu, kurā cukurs bija aizstāts ar mākslīgajiem saldinātājiem. Tomēr, tā kā nebija iespējams prognozēt, kāds būs jaunā produkta noiets, kompānija nevēlējās ar to publiski saistīt savu vārdu. Dzēriens tika nosaukts par “TaB” un uz tā etiķetes nevarēja atrast nekādas norādes par saistību ar “Coca-Cola”. Tomēr jau pēc gada “TaB” bija iekarojis 10% no svara vērotājiem paredzēto dzērienu tirgus ASV.

Diētiskais dzēriens “TaB” - speciāli svara vērotājiem.

1979.gadā “The Coca-Cola Company” vadību pārņēma Roberto Gouzueta - viens no 20.gadsimta veiksmīgākajiem menedžeriem. 70.gadu nogalē parādījās arī jauns kokakolas iepakojuma veids - plastmasas jeb tā sauktās PET pudeles. Kompānija beidzot uzdrošinājās samazinātas kaloritātes dzērienu izlaist ar savu vārdu un tā 1982.gadā tirgū parādījās “Diet Coke”. Bet 1985.gadā “Coca-Cola” kopā ar amerikāņu astronautiem īpašās hermētiskās bundžās pirmoreiz devās kosmosā. Vēlāk “Space Shuttle” tipa kosmosa kuģiem tika arī radīti vairāku modeļu kokakolas izlejamie automāti.

Kokakolas īpašās bundžas un izlejamie automāti NASA kosmosa programmai.

Asās konkurences ar “Pepsi-Cola” dēļ 80.gadu vidū pieprasījums pēc kokakolas sāka samazināties. Tas piespieda “Coca-Cola” ražotājus spert radikālu soli. Kompānijas pētniecības un attīstības komanda izstrādāja jaunu kokakolas recepti un pārbaudes testos konstatēja, ka jaunā kola daudziem garšo labāk nekā vecā. 1985.gada 23.aprīlī klajā tika laista “New Coke”. Tomēr pētnieki nebija ņēmuši vērā, ka arī klasiskajai kolai ir pietiekami daudz cienītāju. Spontāni izveidojās sabiedriskā organizācija “Old Cola Drinkers of America”, kas sāka aktīvu cīņu par ‘vecās’ kolas atgriešanos. Mēneša laikā kompānija saņēma ap 8000 neapmierinātu klientu zvanu un desmitiem tūkstošu vēstuļu. Un jau 1985.gada jūlija sākumā tika paziņots, ka pie patērētājiem atkal atgriezīsies pēc klasiskās receptes izgatavotā “Coca-Cola Classic”, vienīgi cukurs tajā būs aizstāts ar kukurūzas sīrupu.

“Coca-Cola” new un classic versijas uz brīdi pat sašķēla ASV sabiedrību.

1986.gadā “The Coca-Cola Company” apvienojās ar diviem saviem lielākajiem partneriem “JTL Corporation” un “BCI Holding Corporation”, izveidojot “Coca-Cola” produktu mārketinga un izplatīšanas lielkompāniju “Coca-Cola Enterprises Inc”. 80.gadu nogalē kokakola pamazām sāka iespiesties arī aiz “dzelzs priekškara”. Pirmoreiz padomju cilvēki ar visā pasaulē populāro amerikāņu dzērienu iepazinās jau Maskavas Olimpisko spēļu laikā 1980.gadā, kad “Coca-Cola” bija spēļu oficiālais sponsors, taču ražot šo dzērienu Padomju Savienībā sāka vien 1988.gadā, uzstādot speciālu ražošanas līniju Moskvoreckas alus rūpnīcā. “Coca-Cola” bija arī pirmā Rietumu kompānija, kuras reklāma 1989.gadā tika publiski izvietota pašā Maskavas centrā - Puškina laukumā.

“Coca-Cola” uzvaras gājiens Padomju Savienībā.

1990.gadā kompānijas produktu pārdošanas apjoms pārsniedza 10 miljardus dolāru. 90.gadu beigās “The Coca-Cola Company” iegādājās tiesības izplatīt populāro zīmolu “Schweppes”, “Canada Dry”, “Dr.Pepper” un “Chrush” produktus 157 pasaules valstīs, izņemot ASV, Kanādu, Meksiku un daļu Eiropas, kur to dara paši šo produktu ražotāji. Kompānija turpināja attīstīt arī pati savus produktus. Tā 2002.gadā bezalkoholisko dzērienu tirgū nonāca jauns “Coca-Cola” produkts - kokakolas variācija ar nosaukumu “Vanilla Coke”. Bet 2007.gadā papildus jau esošajai tika ieviesta īpašas 0,33 litru tara.

Populāras bezalkoholisko dzērienu preču zīmes, kuru izplatīšanu uzņēmusies “Coca-Cola”.

“The Coca-Cola Company” vienmēr rūpējusies par savas produkcijas reklāmu - sākot ar reklāmas stendiem lielceļu malās un uz pilsētu namu jumtiem, līdz krāšņi vilinošām TV reklāmām ar pazīstamu aktieru, sportistu un popzvaigžņu piedalīšanos. Īpašu konceptu “Coca-Cola” Ziemassvētku kampaņai 1995.gadā izveidoja ASV reklāmas aģentūra “W.B.Doner”. Kopš tā laika Ziemassvētku sarkanie, krāsainām lampiņām rotātie “Coca-Cola” autovilcieni, kas naktī traucas sniegotos klajumos, un sauklis “Svētki nāk!” kļuvuši par neatņemamu uzņēmuma Ziemassvētku reklāmas daļu. Tomēr, pārkāpjot 21.gadsimta slieksni, kompānija vēlējās mainīt savu reklāmas koncepciju. Tika nolemts turpmāk reklāmas vairs neveidot visai pasaulei vienādas, bet katram reģionam atsevišķi, ņemot vērā vietējo tautu mentalitāti. Pēdējos gados gan kompānija atkal atgriezusies pie globālas reklāmas.

Klasiskais “Coca-Cola” Ziemassvētku reklāmas autofurgons.

Arī mūsu dienās kokakolas sīrupa oriģinālā recepte turpina būt rūpīgi sargāts komercnoslēpums. Līdz 2011.gadam receptes oriģināls glabājas “SunTrust Bank” galvenajā seifā Atlantā. Tagad tai iekārtots speciāls seifs Atlantas “World of Coca-Cola” muzejā. Leģenda vēsta, ka tikai diviem kompānijas vadītājiem ir zināms precīzs kokakolas izejvielu skaits un daudzums, pie tam, katrs no viņiem zina tikai pusi receptes. Patiesībā pilnu dzēriena recepti patiešām zina tikai divi kompānijas vadītāji, taču abi pārzina to pilnībā. Bez tam vēl pāris cilvēkiem ir zināma precīza dzēriena pagatavošanas tehnoloģija. Tomēr noslēpumainības plīvurs ap kokakolas recepti joprojām pastāv.

Seifs “World of Coca-Cola” muzejā Atlantā, kur glabājas oriģinālā “Coca-Cola” recepte.

“The Coca-Cola Company” ražo tikai kokakolas sīrupa koncentrātu, bet pudelēs dzērienu pilda un mazumtirdzniecības veikaliem, ēdināšanas uzņēmumiem un tirdzniecības automātiem piegādā partnerorganizācijas - reģionālās kompānijas, kas strādā uz franšīzes pamata. Lielākās no tām ir “Coca-Cola Amatil” Austrālijā, “Coca-Cola European Partners” Rietumeiropā, “Coca-Cola FEMSA” Meksikā, “Coca-Cola Icecek” Turcijā un virkne citu. Krievijas un Austrumeiropas, tostarp Baltijas valstu tirgum kolu ražo un piegādā “Coca-Cola HBC AG”. Savukārt Ziemeļamerikā, pēc tam, kad 2014.gadā kompānija “Coca-Cola Enterprises” pilnībā nonāca “The Coca-Cola Company” īpašumā, gandrīz 90% Kanādas un 80% ASV tirgus ir dažu lielāko kolas ražotāju rokās. “Coca-Cola” ražošanas un izplatīšanas modelis šodien ir viens no lielākajiem mārketinga un distribūcijas tīkliem pasaulē.

Kokakolu dzer visā pasaulē, izņemot komunistisko Kubu un Ziemeļkoreju.

Bez lielajām “Coca-Cola” partnerkompānijām pasaulē ir arī daudzi mazāki neatkarīgie ražotāji. Saskaņā ar licences līgumu šiem ražotājiem atļauts pievienot dzērienam tādus saldinātājus un garšas aromatizētājus, kādi ir pieņemami vietējām tradīcijām un gaumei. Tāpēc pasaulē ir milzum daudz kokakolas variantu. Bez pazīstamajām “Classic Coke” un “New Coke”, ir arī ķiršu “Coca-Cola Cherry”, vaniļas “Coca-Cola Vanilla”, laima “Coca-Cola Lime”, citrusaugļu “Coca-Cola Citra”, ingvera “Coca-Cola Ginger”, stēvijas lapu “Coca-Cola Life” un citas. Populāri ir arī bezcukura un bezkofeīna kolas zīmoli “Coca-Cola Zero” un tā variācijas, “Diet Coke”, “Coca-Cola Light”, “TaB”, “Caffeine-Free Coca-Cola”, “Caffeine-Free New Coke”, “Caffeine-Free Diet Coke”, “Caffeine-Free TaB” un citas.

Šodien “The Coca-Cola Company” ražo vai izplata ap 350 dažādus globālas un reģionālas nozīmes atspirdzinošo dzērienu zīmolus, tostarp “Minute Maid” sulu dzērienus, “Del Valle” un “Simply” sulas, “Georgia” leduskafiju, “Gold Peak” ledustēju, minerālūdeni “Bonaqua”, sporta dzērienus “Powerade” un “Aquarius”, gāzētos dzērienus “Schweppes”. Taču 80% visa kompānijas pārdošanas apgrozījuma pasaulē pieder vien trim uzņēmuma ražotiem zīmoliem. Tie ir “Coca-Cola” “Fanta” un “Sprite”. Skan neticami, bet pasaulē eksistē ap 100 dažādu “Fanta” versiju visdažādākajām gaumēm un garšas kārpiņām - apelsīnu, mandarīnu, citronu, laima, greipfrūtu, kivi, meloņu, arbūzu, ābolu, bumbieru, vīnogu, dažādu dārza un meža ogu un citas garšas dzērienu.

Zīmols “Coca-Cola” tiek uzskatīts par pazīstamāko preču zīmi pasaulē, bet “The Coca-Cola Company” - par pazīstamāko uzņēmumu uz zemeslodes. Tas ir arī pasaules dārgākais zīmols. Kompānijas produktus šodien var nopirkt 200 pasaules valstīs, tostarp pat vistrūcīgākajos planētas reģionos. Tie nopērkami gan veikalos, gan restorānos, gan tirdzniecības automātos un citur. “Coca-Cola” produktus pazīst 98% pasaules iedzīvotāju, tomēr ir divas valstis, kas procentuāli visvairāk patērē kokakolu - Meksika un Īslande. “Coca-Cola” dzērienus lieto simtiem miljoni cilvēku visā pasaulē, ik dienas izdzerot aptuveni 240 miljonus pudeļu. Ik sekundi uz zemeslodes tiek izdzerts 8000 glāžu ar kādu no kompānijas dzērieniem. Kokakolas pagatavošanai kompānija izlieto ap 200 miljardu litru ūdens gadā.

Ja jums gadās nonākt Atlantā, noteikti apmeklējiet “World of Coca-Cola” muzeju, kas iepazīstina ar šo dzērienu un tā ražošanas vēsturi. Muzejs tika atvērts 1990.gadā un sākotnēji atradās Atlantas centrā. Virs paviljona, kur tas bija bija izvietots, slējās milzīgs “Coca-Cola” logo no 1407 parastajām un 1906 neona lampiņām. Tā augstums bija 9 metri, platums - 8 metri, bet svars - 12,5 tonnas. Vecā muzeja darbības gados tā ekspozīciju apmeklēja deviņi miljoni cilvēku un tā bija visapmeklētākā tūristu atrakcija Atlantā. Sakarā ar pārcelšanos uz jaunām telpām vecais muzejs 2007.gadā tika slēgts.

“World of Coca-Cola” muzeja vecā ēka Atlantā ar milzīgo kompānijas logo.

Jaunā muzeja ēka atrodas netālu no vietas, kur Pembertons savulaik radīja kokakolas recepti. 2007.gada 24.maijā atklātais “World of Coca-Cola” centrs aizņem 20 akrus (81 000 m2) lielu teritoriju un izmaksāja 97 miljonus dolāru. Tajā aplūkojami vairāk nekā 1000 dažādi artefakti, kas saistās ar “Coca-Cola” vēsturi. Apmeklētāji var nobaudīt 60 dažādus kompānijas ražoto bezalkoholisko dzērienu zīmolus no visas pasaules, tostarp tādus, kas pieejami vien atsevišķos reģionos. Muzejā atrodas arī pilnībā funkcionējoša pudeļu pildīšanas līnija, kas ražo 8 unces tilpuma kokakolas pudelītes, kuras apmeklētāji par paņemt līdzi kā suvenīru.

Jaunuzceltā “World of Coca-Cola” muzeja ēka.

Pasaulē ir vēl citas atpūtas vietas, kas saistītas ar “Coca-Cola” vārdu. Piemēram, “Walt Disney World Resort” kompleksā Orlando, Floridā, atrodas “Cool Club”, kura interjerā iekļauti dažādi ar “Coca-Cola” saistīti eksponāti. Šeit var arī nobaudīt kokakolas dzērienus no dažādām pasaules zemēm. Savukārt “Walt Disney World Resort” iepirkšanās centrā “Disney Springs” 2016.gadā atvērts “Coca-Cola” veikals, kas piedāvā labāko kompānijas dzērienu izlasi no visas pasaules. Lasvegasā “World of Coca-Cola” muzejs tika slēgts 2000 gadā, tomēr tā lielais veikals joprojām turpina darbu. Kopš 2007.gada savs muzejs kokakolai ir arī Taivānā, Tajuaņas pilsētā. Bet lielākais “Coca-Cola” logo pasaulē apskatāms Arikā, Čīlē. Tas novietots uz kalna sānu plaknes un redzams pat no kosmosa. Logo platums ir 122 metri, augstums - 40 metri, tā izveidošanai izmantotas 70 000 kokakolas pudeles.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru