“Meistars un Margarita” - demonoloģija padomju gaumē

Ievietoja | Sadaļa Garīgais laicīgajā, Grāmatu plaukts | Publicēts 03-04-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

“Meistars un Margarita” ir viens no populārākajiem un lasītākajiem literārajiem daiļdarbiem pasaulē. Vienlaikus arī pretrunīgs un diskusiju raisošs. Vieni šo romānu dēvē par ģeniālu, citi gluži pretēji - par sātanisku un nesagatavotam lasītājam bīstamu. Vēl kādiem tas vienkārši ir labs fantāzijas žanra sacerējums. Bet kas gan patiesībā paslēpts šā romāna lappusēs, kāda vēsts tajā iekodēta? Un vai šo grāmatu vajadzētu lasīt cilvēkam, kas sevi uzskata par kristieti? Šajā rakstā mēģināsim rast atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.

Romāns “Meistars un Margarita” (”Мастер и Маргарита”) ir krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova pazīstamākais darbs un tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20.gadsimta romāniem pasaulē. Tas tapis laikā no 1928.gada līdz pat autora nāvei 1940.gadā. Romānā satīriskā un alegoriskā formā atspoguļotas dažādas laikmetam raksturīgas parādības PSRS - sociālās problēmas, Staļina režīms, tā īstenotās represijas un to sekas, citas negācijas. Romāna tekstu Bulgakovs turpināja pilnveidot līdz pat aiziešanai mūžībā - pēdējās izmaiņas izdarītas vien divas nedēļas pirms autora nāves.

Romāna darbība vienlaicīgi risinās divos dažādos laikmetos - Jēzus Kristus laika Jeruzālemē, kur autora visai savdabīgajā un Evaņģēlijam ne vienmēr atbilstošā interpretācijā atainotas Kristus apcietināšana, viņa saruna ar Ponciju Pilātu, tiesa un nāve pie krusta; un 20.gadsimta 30.gadu Maskavā, kad sava pasaules apceļojuma laikā tur ierodas sātans ar svītu. Visus romāna notikumus caurvij un savieno divu tā galveno varoņu - Meistara un Margaritas - mīlasstāsts.

Meistars un viņa mīļotā Margarita. Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Romāns sākas ar profesora Volanda (sātana) un viņa svītas ierašanos Staļina laika Maskavā pavasara pilnmēness laikā. Izrādās, sociālisma valsts galvaspilsētā neviens vairs netic ne velnam, ne Dievam, ne Jēzus Kristus personas realitātei. Tiesa, Maskavā dzīvo kāds cilvēks vārdā Meistars, kurš uzrakstījis romānu par Ješua dzīves pēdējām dienām un šī jūdu sludinātāja sarunu ar Romas prokuratoru Ponciju Pilātu. Taču šis cilvēks atrodas vājprātīgo namā, bet viņa romānu nosodījuši gan kritiķi, gan kolēģi literāti. Meistars savu romānu sadedzina, taču, kā zināms - “manuskripti nedeg”.

Sātana tēls romānā - profesors Volands. Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Volandu pasaules ceļojumos pavada viņa uzticamie pavadoņi - Fagots (saukts arī Korovjevs), runcis Begemots, Azazello un ragana Gella. Visus, kam gadās sakarties ar Volandu vai viņa ceļabiedriem, sagaida sods par viņu grēkiem - kukuļņemšanu, egoismu, alkatību, vienaldzību, meliem, rupjību, nolaidību, pļēgurošanu. Parasti šis sods, lai arī pārdabiskas izcelsmes, romāna kontekstā šķiet gluži likumsakarīgs. Volanda un viņa svītas nagos iekrīt mākslinieki un literāti, ierēdņi un sabiedriskie darbinieki - visi, kas pieglaimīgi kalpo režīmam, neaizmirsdami arī paši savu labumu. Maskavā uz brīdi iestājas haoss - negaidīti pazūd cilvēki, pa ielām skraida kaili pilsoņi, notiek dedzināšanas, nolaupīšanas, naudas viltošana, melnās maģijas seansi, zem tramvaju riteņiem ripo galvas…

Volanda svīta - Fagots-Korovjevs, Gella, Azazello un runcis Begemots.
Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Kamēr risinās šie noslēpumainie un mistiskie notikumi, slavena Maskavas inženiera sieva Margarita meklē savu pazudušo mīļoto - rakstnieku Meistaru. Viņa nebaidās no sātana izdarībām un saņem Azazello apsolījumu, ka atkal varēs būt kopā ar savu Meistaru, ja vien… izpildīs vienu Volanda lūgumu. Volands lūdz viņu kļūt par ikgadējās sātana rīkotās balles karalieni. Margarita piekrīt un dodas uz sātana balli, kā ragana traucoties naksnīgajās Maskavas debesīs uz slotaskāta. Naktī no piektdienas uz sestdienu sākas balle pie sātana. Uz to uzaicināti ne jau parasti grēcinieki, bet patiesi, idejiski ļaundari un viņu pavadones. Taču Margarita gatava paciest visu, lai tikai būtu kopā ar savu mīļoto.

Balle pie sātana. Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Otra sižeta līnija attīstās paralēli pirmajai. Tās pamatā ir Meistara sarakstītais romāns par Ponciju Pilātu, kurš neuzdrošinās nostāties pret jūdu Sinedrija lēmumu un glābt viņam simpātisko sludinātāju Ješua Ha-Nocri (tā romānā sauc personu, kuras prototips ir Jēzus Kristus) no nāves. Un kaut gan Meistara romānā parādīts pavisam cits, drīzāk ateistisks skats uz Jēzus Kristus personību, tiesu un krusta nāvi, režīmam iztapīgie redaktori aizliedz romāna publicēšanu un presē parādās nosodoši raksti gan par autoru, gan tā romānu, lai gan pats romāns nemaz nav publicēts. Meistars kā radoša personība tiek iznīcināts un izmisumā sadedzina sava romāna manuskriptu.

Ješua Ha-Nocri un Poncijs Pilāts. Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Bulgakova romāna beigās abas sižeta līnijas savijas - Meistars atbrīvo sava romāna varoni Pilātu, kurš pēc nāves gadsimtiem ilgi pavadījis nepārvaramās ilgās pabeigt reiz pārtraukto sarunu ar Ješua Ha-Nocri. Nu beidzot tas var notikt un Pilāts rod sirdsmieru, dodoties bezgalīgā ceļojumā pa mēness gaismas ceļu kopā ar Ješua. Savukārt Meistars un Margarita paliek kopā ar Volandu, kurš dāvā viņiem “mūžīgo mieru” - alternatīvu pēcnāves esību, kas atšķiras no Ješua “gaismas ceļa”.

Poncijs Pilāts kopā ar Ješua dodas pa “gaismas ceļu”. Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Mihails Bulgakovs dzimis 1891.gadā Kijevā teoloģijas profesora ģimenē. Studējis medicīnu Kijevas universitātē, darbojies kā ārsts Smoļenskas guberņā, vēlāk - Kijevā. Pilsoņu kara laikā Bulgakovs cīnījās “baltās armijas” rindās, vēlāk ticis pārcelts uz Vladikaukāzu, kur strādājis kara hospitālī. Viņam bijis nodoms emigrēt uz Rietumiem, taču smagas slimības dēļ aizbraukt nav izdevies. Bulgakova literārā darbībā sākās Vladikaukāzā, kur viņš vietējās avīzēs publicēja rakstus par kultūru, lasīja lekcijas, sāka rakstīt pirmos stāstus un lugas. 1921.gadā Bulgakovs pārcēlās uz Maskavu, kur vispirms strādāja Tautas izglītības komisariāta Literatūras nodaļā, pēc tam darbojās periodikā. Kopumā viņš publicējies 16 žurnālos un avīzēs, uzrakstot ap 300 satīrisku rakstu un feļetonu.

Mihails Bulgakovs studiju laikā un 20.gadsimta 20.gados Maskavā.

Sākot ar 1925.gadu Bulgakovs sadarbojās ar Maskavas Dailes teātri, kam uzrakstīja vairākas lugas, kas guva plašu publikas atsaucību. Tomēr rakstnieka darbus sāka publicēt arvien mazāk, daudzas viņa lugas aizliedza. 1930.gada martā Bulgakovs uzrakstīja vēstuli PSRS valdībai, kurā lūdza atļauju emigrēt vai arī darbu kādā teātrī kā štata režisoram. Pēc Staļina personīgas iejaukšanās Bulgakovam piešķīra režisora palīga vietu Maskavas Dailes teātrī. 1934.gadā viņš pameta Dailes teātri un sāka strādāt Maskavas Lielajā teātrī par libretistu, paralēli turpinot rakstīt lugas, stāstus un romānus. 1939.gada rudenī rakstnieks nopietni saslima un 1940.gada 10.martā nomira. Starp viņa slavenākajiem darbiem ir romāni “Baltā gvarde”, “De Moljēra kunga dzīve”, “Teātra romāns”, stāsti “Jaunā ārsta piezīmes”, “Sātaniāde”, “Piezīmes uz manžetēm”, “Liktenīgās olas”, “Suņa sirds”, “Morfijs”, lugas “Zojas dzīvoklis”, “Turbinu dienas”, “Skrējiens”, “Svētuļu jūgs”, “Ivans Vasiļjevičs”.

Mihails Bulgakovs un viņa literāro darbu manuskripti.

Darbu pie romāna “Meistars un Margarita” Bulgakovs sāka 1929.gadā. Sākumā bija vairāki romāna nosaukuma varianti - “Melnais mags”, “Inženiera āža kāja”, “Žonglieris ar āža kāju”, “Beliāra dēls”, “Volanda viesizrādes” un citi. Pirmo romāna redakciju, baidoties no represijām par tajā pausto ironisko skatu uz padomju īstenību, Bulgakovs pašrocīgi sadedzināja1930.gadā pēc tam, kad bija saņēmis ziņu par savas lugas “Svētuļu jūgs” aizliegšanu. Darbs pie romāna atsākās 1931.gadā un turpinājās līdz 1936.gadam. Romāna otrās redakcijas nosaukuma varianti - “Dižais kanclers”, “Sātans”, “Cepure ar spalvu”, “Melnais teologs”. Romāna trešā redakcija tika sākta 1937.gadā. Tās nosaukums sākumā bija “Tumsas valdnieks”, taču drīz vien kļuva par mums visiem zināmo “Meistars un Margarita”.

Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” necenzētās versijas
krievu pirmizdevumi Parīzē (1967) un Frankfurtē pie Mainas (1969).

Romāna publicēšana Staļina laika PSRS nebija iespējama. Ir ziņas, ka Bulgakovs tomēr cerējis grāmatu izdot, lai arī cenzētu, un plānojis saviem draugiem kopā ar grāmatas eksemplāru dāvināt arī tās pilno versiju mašīnrakstā. Taču romāns pirmoreiz tika publicēts vien 1966.gadā žurnālā “Moskva”. Tas bija stipri cenzēts (cenzūra aizliedza aptuveni 12% teksta) un iznāca 150 000 lielā tirāžā, kas PSRS daudzmiljonu auditorijai bija niecīgs skaitlis. Romāna pilnā versija krievu valodā dienas gaismu ieraudzīja 1967.gadā Parīzē, pēc tam tika pārtulkota angļu valodā un izdota ASV un Lielbritānijā. 1969.gadā krievu izdevniecība “Posev” Vācijā izdeva romāna versiju, kur padomju cenzūras aizliegtās romāna daļas bija demonstratīvi izceltas kursīvā. Tikai tad Padomju Savienībā 1973.gadā beidzot tika atļauts romāna pilnās versijas izdevums, tiesa - ļoti niecīgā tirāžā. Latviešu valodā romānu Ojāra Vācieša tulkojumā pirmoreiz izdeva 1978.gadā, pēc tam tas piedzīvojis vēl vairākus izdevumus.

“Meistara un Margaritas” izdevumi latviešu valodā.

Krievu kinorežisors Mihails Romms savulaik teicis, ka ir literāri darbi, pēc kuriem filmas uzņemt nevajag. Viens no tādiem ir “Meistars un Margarita”. Taču netrūkst režisoru, kas tomēr riskē to darīt. 1971.gadā filmu “Pilāts un citi”, no Bulgakova romāna paņemot tikai sižeta līniju par Ješua un Pilātu, uzņēma poļu režisors Andžejs Vajda. 1972.gadā Aleksandrs Petrovičs uzņēma “Meistara un Margaritas” itāļu-dienvidslāvu versiju. 1988.gadā Macejs Voitiško radīja seriālu Polijas televīzijai. 80.gados pie romāna ekranizēšanas Holivudā ķērās Romans Poļanskis, taču projektu slēdza. Uzņemt filmu pēc romāna motīviem sapņojuši krievu režisori Igors Talakins, Elems Kļimovs, Eldars Rjazanovs un citi, taču nevienam tas nav izdevies. 1994.gadā Jurijs Kara filmu gan uzņēma, taču… uz ekrāniem tā parādījās tikai 2011.gadā, jo Bulgakova radinieki aizliedza filmas publisku demonstrēšanu. Visbeidzot 2005.gadā 10 sēriju televīzijas filmu “Meistars un Margarita” uzņēma režisors Vladimirs Bortko.

“Meistara un Margaritas” kinostāstu plakāti.

Toties uz teātru skatuvēm “Meistars un Margarita” izrādīts visai plaši. Pirmoreiz romāna cenzēto versiju režisors Jurijs Ļubimovs vēlējās iestudēt jau 1967.gadā, taču viņam to neļāva ilgus gadus, līdz 1977.gadā izrāde beidzot ieraudzīja dienas gaismu. Sākot ar 80.gadu otro pusi izrādes pēc romāna “Meistars un Margarita” motīviem iestudētas daudzos Krievijas teātros. Ievērojamākie iestudējumi ir 1986.gadā Saratovas drāmas teātrī režisora Aleksandra Dzekuna un 2011.gadā Maskavas Dailes teātrī ungāru režisora Janoša Sasa uzvestās romāna versijas. Izrādes par “Meistara un Margaritas” tēmu iestudētas arī daudzos Eiropas un Amerikas teātros. Latvijā romāns uz teātra skatuves pirmoreiz parādījās 2015.gadā Valmieras teātrī Indras Rogas režijā. Tāpat “Meistara un Margaritas” motīvi iemiesoti vairākās operās, baletā, akadēmiskajā un popmūzikā.

Ainas no “Meistara un Margaritas” izrādes Valmieras teātrī, režisore Indra Roga.

****

Kā atzīmē teju visi Bulgakova daiļrades pētnieki, “Meistars un Margarita” ir ārkārtīgi sarežģīts un daudzslāņains romāns. Ne katram izdodas uzreiz atšifrēt visus tajā atrodamos slāņus un simbolus, bet dažam tas neizdodas nekad. Tomēr literatūrzinātnieki ir izpētījuši un sistematizējuši vairākas romānā paslēptās tēmas un to traktējumus. Iepazīsimies ar tiem arī mēs.

Filozofiskais aspekts. Viena no romāna galvenajām idejām ir par labo un ļauno kā diviem šīs pasaules pamatelementiem, kas nav šķirami viens no otra, tāpat kā nevar šķirt gaismu no ēnas. Gan gaisma, ko romānā reprezentē Ješua Ha-Nocri, gan tumsa, ko reprezentē Volands, atrodas katrā no mums. Taču Ješua romānā saredz cilvēkos vienīgi labo, kā dēļ izrādās negatavs pretoties ļaunumam un Jūdas nodevībai. Daudzi teologi uzskata, ka ar Ješua Ha-Nocri tēlu rakstnieks ironizē par Ļeva Tolstoja filozofiski - reliģisko mācību, ka cilvēkam vienmēr jābūt labam un ļaunumam nav jāpretojas. Tajā pašā laikā romānā skaidri parādīta soda neizbēgamība. Viena no centrālajām sižeta līnijām ir Volanda un viņa svītas darbība, kuras rezultātā kukuļņēmēji, izvirtuļi un citi negatīvie personāži saņem pelnīto sodu. Šī doma parādās arī Volanda tiesā, kur katram tiek atlīdzināts saskaņā ar viņa ticību.

Katrs saņem pēc nopelniem - ja dzīvē esi cūka, tad arī pārvērties veprī, uz kura jāt raganām.
Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Protests pret karojošo ateismu. Viens no iespējamiem romāna traktējumiem - tā ir Bulgakova atbilde kolēģiem literātiem, kas aizrāvušies ar ateisma ideoloģijas propagandu, noliedzot ne vien Jēzus Kristus dievišķo, bet arī vēsturisko eksistenci. Romāna tapšanas laikā tāds, piemēram, bija daudzu avīzē “Pravda” publicēto antireliģisko dzejoļu autors Demjans Bednijs. Kā atbildi Padomju Savienībā valdošajai ateisma ideoloģijai un Dieva noliegšanai Bulgakovs sātana tēlu un viņa dēmonus romānā parāda kā groteskas un ekscentriskas personības, kas padomju īstenībā jūtas kā mājās.

Runcis Begemots - sātana svītas “galma āksts” padomijā jūtas gluži ērti.
Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Iecere radīt romānu par sātanu Bulgakovam radusies pēc ateistu avīzes “Bezbožņik” (”Bezdievis”) redakcijas apmeklējuma 1925.gadā. Romānā rakstnieks garīgās pasaules realitāti cenšas parādīt, izejot no pretējā - atklājot ļaunuma un dēmonisko spēku klātbūtni mūsu ikdienā. Tas negribot liek uzdot jautājumu: ja jau eksistē ļaunums un pasaule atrodas sātana varā, kāpēc tā joprojām pastāv? Kas ir tas spēks, kurš to uztur? Zīmīgi, ka romāna pirmajā redakcijā melnās maģijas seanss Varietē teātrī notiek 12.jūnijā, bet 1929.gada 12.jūnijā Maskavā sākās pirmais Vissavienības bezdievju (ateistu) kongress, kurā uzstājās arī augsta ranga kompartijas vadoņi. Tās pašas dienas vakarā romānā notiek balle pie sātana, kas varētu būt parodija par minēto bezdievju saietu.

Maģijas seanss Varietē teātrī un tā sekas. Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Ezotēriskais traktējums. Neskatoties uz Bulgakova centieniem parādīt garīgās pasaules esamību, romānu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par kristīgu. Jēzus Kristus apoloģija tajā nav atrodama, tāpat kā nav arī pats Kristus. Ir pavisam cits personāžs - Ješua Ha-Nocri, kam maz kopīga ar Evaņģēlijos aprakstīto Jēzu. Romānā Ješua ir vientuļš, apjucis sludinātājs, kuram ir tikai viens māceklis - Levijs Matejs. Ješua nespēj pretoties ne Sinedrija intrigām, ne Jūdas provokācijām un nodevībai, viegli padodas liktenim un nāvei pie krusta. Šāds Ješua tēlojums ir pilnīgi pretējs Bībeles tekstam un absolūti ķecerīgs. Viduslaikos šāda Kristus interpretācija neglābjami novestu autoru uz sārta.

Ješua pie krusta. Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Tas licis izteikt pieņēmumu, ka Bulgakova romānā saskatāma masonu un citu ezotērisko grupu ideju ietekme. Interesanti, ka tieši 1929.gadā sākās pastiprināta NKVD cīņa ar dažādām gnostiķu, okultistu un masonu biedrībām, kādu Maskavā bija ne mazums. Masonu tradīcijas manāmas gan atsevišķos romāna notikumos, gan Meistara un Margaritas tēlos, tomēr nav iespējams droši apgalvot, ka to prototipi būtu bijuši konkrēti ezotēriķi. Romānā sastopams arī melnās mesas apraksts, kuru Volands ar pavadoņiem svin savā Maskavas rezidencē, kur valda mistiska gaisotne, kas ļoti līdzinās baznīcas atmosfērai - no logiem krītoša gaismas strēle, vīraka dvaka un ar baznīcas brokātu pārklāts galds.

Padomju režīma kritika. Tomēr diskusijās par romānu “Meistars un Margarita” visvairāk iztirzātais aspekts ir tā satīriskais 1920.-1940.gadu padomju dzīves īstenības attēlojums. Romāns slēpj nopietnu Staļina laika sabiedrības tikumu un netikumu kritiku, tiesa - visai maskētā veidā. Tomēr tā laika lasītājiem, kam laimējās dabūt romāna manuskriptu vai klausīties to paša autora lasījumā, bija nepārprotami skaidrs, par ko viņš runā. Bulgakovs nekad netika slēpis savu pagātni, simpātijas pret baltgvardu kustību un ironisko attieksmi pret padomju varu. Viņš atklāti ironizēja par padomju lozungiem un avīžu klišejām. Šāds nostāja nekādi nevarēja patikt boļševiku varasvīriem.

Mākslinieka Aleksandra Botvinova ironija par Bulgakova romāna
māksliniecisko un ideoloģisko “ķidāšanu”. Piedalās pats Staļins.

Baidīdamies no represijām, romāna pirmo redakciju Bulgakovs iznīcināja. Vēlāk rakstnieka dzīvesbiedre Jeļena atcerējās, ka 1933.gadā, pēc tam, kad Bulgakovs saņēmis ziņu par sava drauga dramaturga Nikolaja Erdmana un parodista Vladimira Massa arestu “kaut kādu satīrisku nieku dēļ”, viņš kļuvis ļoti drūms un paredzējis arī savu nokļūšanu aiz restēm “Meistara un Margaritas” sakarā. Tomēr arī romāna pēdējā redakcijā joprojām palika pietiekami daudz asas ironijas, vārdu un frāžu, lai padomju valstī romāns nebūtu publicējams. Atcerēsimies, ka tolaik gandrīz visi Bulgakova darbi bija iekļauti aizliegto sarakstā un daudzus no tiem pirmoreiz publicēja vien 80.gadu beigās.

Runcis Begemots apcietinājumā. Ironisks mākslinieka Aleksandra Botvinova skats
uz padomju īstenību - arestēt varēja ikvienu pat par pilnīgiem niekiem.

Bulgakova daiļrades pētnieki izrēķinājuši, ka romāna darbība risinās 1929.gada Klusajā nedēļā pirms Lieldienām. Tikai vēlāk, romānu pilnveidojot, tajā parādījās vien 30.gadiem raksturīgas iezīmes. Taču romāna pirmais variants tika uzrakstīts 1929.gadā, kuru Staļins bija pasludinājis par “lielā lūzuma gadu” - pāreju no puskapitālistiskās NEP saimniekošanas uz vienlaidu kolektivizāciju un totālu valsts industrializāciju. Diemžēl tas bija lūzuma gads arī Bulgakova dzīvē, kad tika aizliegti daudzi viņa darbi. Ironija - romāna notikumi sākas 1.maijā - Starptautiskajā darbaļaužu solidaritātes dienā, kas PSRS bija lieli svētki. Taču 1.maijs ir arī bēdīgi slavenā Valpurģu nakts, kad notiek lielais raganu saiets. Un tieši no turienes Maskavā ierodas Volands ar svītu. Satriecoša analoģija!

Literatūrzinātnieki ir vienisprātis, ka par Meistara prototipu romānā kalpojis pats Bulgakovs, bet Margarita ir viņa sieva Jeļena. Šādā kontekstā kļūst saprotama Meistara likteņa līdzība ar Bulgakova paša rūgto pieredzi, kad čekisti konfiscēja viņa dienasgrāmatu un garstāsta “Suņa sirds” manuskriptu, kad viņa lugas tika izņemtas no teātru repertuāriem un pats rakstnieks gānīts preses izdevumos. Arī Meistaru taču apcietina viņa uzrakstītā romāna dēļ. Vārds “apcietināšana” Bulgakova daiļdarbā gan nav sastopams, taču Meistars stāsta, ka viņam “pieklauvējuši pie loga…” Un ļaudis, kas “pieklauvēja pie loga”, Meistaru kaut kur aizveda tādēļ, ka viņš “savā dzīvoklī glabā nelegālu literatūru”, bet pēc trim mēnešiem viņš atgriežas “naktī, tajā pašā mētelī ar iztrūkušām pogām”. Tas nepārprotami ir apcietināšanas un tai sekojošas nosacīti ātras atbrīvošanas apraksts.

Bulgakova un padomju varas attiecības bija ļoti sarežģītas.

Bulgakova un Meistara liktenis bija līdz sāpēm pazīstams daudziem radošiem cilvēkiem Padomju Savienībā. Totālās cenzūras apstākļos Volanda viedie vārdi Meistaram: “Manuskripti nedeg!” izrādījās ārkārtīgi saprotami un cerību sniedzoši. Tāpēc šis izteiciens ātri folklorizējās un kļuva pazīstams kā radošas brīvības un garīgas pretošanās simbols ne vien PSRS, bet daudzviet pasaulē. Tā pamatā ir pazīstamais latīņu sakāmvārds: Verba volant, scripta manent, ko varētu tulkot kā: “Vārdi aizlido, uzrakstītais paliek”. Apstākļos, kad daudzu radošu personību darbi tika pakļauti cenzūrai, bet nereti arī konfiscēti un iznīcināti, šādas atziņas publiskošana bija drosmīga nostāšanās radošās brīvības pusē.

Netieša norāde uz NKVD represijām redzama arī Volanda un viņa svītas Dārza ielas dzīvokļa aprakstā. Romānā teikts, ka no šī dzīvokļa jau vairākus gadus bez pēdām pazūd cilvēki. Katrs, kas kaut ko zina par dzīvi Staļina laika PSRS, šajos vārdos nepārprotami saredz analoģiju ar čekas īstenoto cilvēku apcietināšanas praksi. Bet atgriezīsimies pie Meistara romāna par Ponciju Pilātu un mēģināsim atbildēt uz jautājumu - par ko tika sodīts Ješua Ha-Nocri? Pilāts taču “neatrada noziegumu” klaiņojošā filozofa reliģiskajos uzskatos. Tomēr nāvējoši Ješua izrādījās viņa vārdi: “Jebkura vara ir vardarbība pret cilvēkiem. Pienāks brīdis, nebūs ne Cēzaru, ne arī kādas citas varas. Cilvēks nonāks patiesības un taisnīguma valstībā, kurā nebūs vajadzīga nekāda vara.” Šādu “ķecerību” nevarēja piedot ne Romas ķeizars, ne boļševiku vadoņi. Ješua Ha-Nocri šie vārdi noveda pie krusta, bet Bulgakovam varēja beigties ar čekas pagrabiem un gulaga nometnēm.

Dārza iela 302-bis Maskavā - māja, kur “nelabajā dzīvoklī” apmetās Volanda svīta,
un no kuras pirms tam noslēpumainā veidā pazuda cilvēki.

Bulgakova attieksme pret varas hierarhiju, lai kāda tā būtu, bija izteikti negatīva. Tas viscaur redzams arī romānā “Meistars un Margarita”. Hierarhiskas attiecības starp romāna personāžiem izpaužas visās tā sižeta līnijās. Poncijam Pilātam ir pakļauti Afrānijs un Marks Žurkkāvis, Afrānijam tā aģenti, bet centurionam Markam leģionāri un bendes, kas nogalināja Ješua un vēlāk arī Jūdu. Pats Jūda kalpo augstajam priesterim Josifam Kāifasam, kas gan ir pats augstākais jūdu hierarhijā, taču spiests pakļauties Romas prokuratora varai, pār kuru savukārt augstāka ir ķeizara Tibērija vara. Un visi šie cilvēki, lai uz kādas hierarhijas pakāpes atrastos, spiego, nodod, provocē, spīdzina, paraksta nāves spriedumus un veic virkni citu nelietību, bīdamies no augstākstāvošo dusmām un cenšoties tiem izpatikt. Tā ir tieša paralēle ar miljoniem padomju ļaužu neapskaužamo likteni Staļina impērijā.

Sinedrija aģents Jūda un netikle Niza, kā arī atriebi alkstošais Ješua māceklis Levijs Matejs.
Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Stingra hierarhija valda arī sātaniskajā pasaulē. Volandam pakļauta viņa svīta, sākot ar galveno dēmonu Korovjevu - Fagotu, kam savukārt pakļaujas Azazello un Gella. Mazliet citādāks stāvoklis ir runcim Begemotam, kas tēlots kā savdabīgs “galma āksts”. Arī 30.gadu padomju sabiedrībā valdīja stingra hierarhija. Tāda bija gan Berlioza vadītajā literātu apvienībā, gan Varietē teātrī, gan Stravinska nervu klīnikā. Vienīgi Meistara un Margaritas attiecības balstās nevis uz hierarhisku pakļautību, bet mīlestības jūtām. Meistars nepieder pie oficiālās literātu hierarhijas un tieši tādēļ viņa romāns nevar tikt izdots. Sabiedrībā, kur valda stingra partijas hierarhija, ar politisko konjunktūru nesaistītajam Meistaram vieta neatrodas. Tāpat kā Ješua, arī viņš kļuvis par varas ienaidnieku un lemts bojāejai.

Volanda svītas “jociņi” visvairāk skāra dažāda ranga padomju nomenklatūras ierēdņus.
Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Traģisks ir romāna noslēgums. Sistēmā, kurā cilvēka vietu sabiedrībā un viņa rīcību nosaka stāvoklis varas hierarhijā, tomēr eksistē arī labestība, taisnība, mīlestība, radošums, taču lai izdzīvotu šādā sabiedrībā, labais spiests slēpties un pat meklēt patvērumu… pie sātana! Tā ir neaptverama traģēdija, taču tieši tāda bija padomju īstenība. Tumšu negaisa mākoņu ieskauts Volands un viņa svīta pamet Maskavu, aiznesot sev līdzi mūžībā Meistaru un Margaritu. Paradoksālākais ir tas, ka arī tie, kas salauza Meistara garu, izdzina viņu no mitekļa, vajāja un piespieda meklēt aizsardzību pie sātana, to darīja… šī paša sātana vadīti! Tas ir apburtais loks, kādā spiesta dzīvot padomju sabiedrība.

Tumšas mākoņu vētras ieskautais Volands. Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

Volands neļauj Korovjevam - Fagotam satriekt pret sātana svītu izsūtīto padomju iznīcinātājlidmašīnu un pavēl visiem pamest Maskavu, jo uzskata, ka viņam vairs nav ko darīt PSRS - boļševiku vara taču pati būvēta uz sātanisma pamatiem. Volands ir pārliecināts, ka šī valsts paliks viņa varā tikmēr, kamēr šeit valdīs cilvēks “ar vīrišķīgu seju, kurš pareizi dara savu darbu”. Ar to nepārprotami domāts Staļins. Tik atklāts mājiens, ka “dižais vadonis un skolotājs”, Komunistiskās partijas galva un PSRS diktators ir paša sātana izredzēts, lika šausmās nodrebēt Bulgakova draugiem, kad viņš 1939.gada maijā lasīja tiem priekšā sava romāna pēdējās nodaļas. Rakstnieks gribēja gatavo romāna variantu nosūtīt arī Staļinam, kurš ne reizi vien bija uzsvēris, ka Bulgakovs “nav mūsējais” un viņa lugas “ir pretpadomju parādība”. Uz ko gan rakstnieks cerēja? Tajā laikā Bulgakovs jau bija smagi slims un zināja, ka mirs. Varbūt pirms nāves viņš vēl gribēja pateikt ienīstajai padomju varai visu, ko par to domā...

Sātans un viņa svīta atvadās no Maskavas un PSRS, kuru atstāj drošās - biedra Staļina rokās.
Jeļenas Martinjukas fotoprojekts.

****

Ņemot vērā romāna divdomīgo interpretāciju, jājautā - vai kristietim šo grāmatu vispār vajadzētu lasīt? Noteikti nē, ja nav vēlēšanās saskatīt alegorijas un mēģināt saprast romāna slēpto simbolismu. Ja šo grāmatu lasa kā parastu daiļdarbu, garīgi nenostiprinātam cilvēkam iespējams piedauzīties gan pie ačgārnā Evaņģēlija izklāsta, gan romānā aprakstītās sātana balles, gan daudzajiem mistikas elementiem. Kaut arī daļa romānā aprakstīto notikumu norisinās reālā vidē, tomēr tajos slēpjas dziļš zemteksts. Taču, ja cilvēks saprot, ka ar šiem simboliem un alegorijām autors centies parādīt padomju sistēmas neglītās grimases, tas ļauj uz romānu paraudzīties pavisam citām acīm. Tad šī grāmata vairs netiek uztverta kā okults sātanisms, bet gan skaudrs padomju īstenības atspoguļojums.

Bulgakovs cilvēciskās jūtas vērtēja augstāk par jebkurām sociālajām attiecībām. Lai gan viņš uzskatīja, ka pasaulē jāpastāv gan ļaunajam, gan labajam, un tiem abiem jāatrodas līdzsvarā, tomēr romānā ieskanas arī cerība, ka Patiesības un Taisnīguma valsts ir iespējama, ja tās pamatā būs nesavtīgas mīlestības un humānisma principi. Šo principu iemiesotāji romānā ir Ješua senajā Jerušalajimā un Meistars 30.gadu Maskavā. Ješua ziedo sevi Patiesības vārdā, ar savām asinīm samaksādams par tiesībām paust šo patiesību. Savukārt Meistara varoņdarbs ir viņa romāns par Ponciju Pilātu. Bet Margarita nemirstību gūst savas mīlestības uz Meistaru dēļ. Taču no viņiem tikai Ješua ir pelnījis augstāko, pārpasaulīgo mūžības esību, jo spējis sevi pilnībā ziedot Patiesībai.

“Meistars un Margarita” nav viegli lasāma literatūra. Protams, romāna virsējais slānis var šķist jautra un smieklīga groteska, taču tā dziļākā būtība atklājas ne katram un ne uzreiz. Jaunākajai paaudzei, kas nav piedzīvojusi padomju laikus, problēmas var radīt daudzi romānā izmantotie simboli un notikumi, tāpat kā savulaik lasītāji Rietumos ne vienmēr spēja saprast romānā iekodēto vēstījumu. Mūsdienās romāns noteikti izdodams ar komentāriem, tomēr tā ir grāmata, ko dzīvē vajadzētu izlasīt katram. Vienlaikus arī jāsaprot, ka romāna reliģiskajiem tēliem nav nekāda sakara ar kristietību, tāpat kā dēmoniskie personāži nepadara to sātanisku - “Meistara un Margaritas” vēstījums ir daudz dziļāks. Lai lasītu šo romānu, vajadzīga zināma sagatavotība un garīgs briedums, taču to noteikti ir vērts darīt.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Labi tverts un interesanti uzrakstīts. Vienīgi es teiktu “Behemots”, nevis “Begemots”.

  2. Ja tēma par “Meistaru un Margaritu” interesē, rekomendētu kādu no Andreja Kurajeva lekcijām par šo tēmu. Tās ir krievu valodā, bet spožas.
    Piemēram: https://youtu.be/oo83EOkmGms

Uzraksti komentāru