Latviešu mākslas klasiķi. Vilhelms Purvītis

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 20-03-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Vilhelms Purvītis - viens no latviešu nacionālās glezniecības pamatlicējiem, mākslas ekspertu un arī plašākās aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Kopā ar Jani Rozentālu (par viņu lasiet ŠEIT), Ādamu Alksni un Johanu Valteru Purvītis pieder pie latviešu profesionālo mākslinieku paaudzes, kas sevi radoši pieteica 19.gadsimta 90.gados un pievērsās dzimtās zemes dabas un tautas dzīves atspoguļojumam. Izcils ainavists, savās gleznās radījis neoromantisku noskaņu piesātinātu, koloristiski daudzveidīgu Latvijas ainavas tēlu.

Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis 1872.gada 3.martā Rīgas apriņķa Jaunpils (Zaubes) pagasta “Vecjaužos” dzirnavnieka ģimenē. No 1880. - 1885.gadam mācījās Jaunpils (Zaubes) draudzes skolā, bet pēc ģimenes pārcelšanās uz Vitebskas guberņas Kļasticiem (tagad Baltkrievija) no 1886. līdz 1887.gadam zinības apguva Kļasticu pagastskolā. Pēc tam, līdztekus darbam tēva dzirnavās, no 1887. līdz 1888.gadam mācījās Drisas apriņķa skolā. Šeit zīmēšanas skolotājs pamanīja jaunekļa talantu un mudināja pievērsties gleznošanai. Pēc ģimenes atgriešanās Vidzemes guberņā Purvītis divus gadus krāja naudu studijām, strādādams pie tēva Smiltenes pagasta Dances dzirnavās.

Vilhelma Purvīša dzimtās mājas “Vecjauži” Zaubes pagastā.

1890.gadā Purvītis kā brīvklausītājs iestājās Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformas, Purvītis specializējās ainavu glezniecībā, pēc dabā zīmētām skicēm veidojot izdomātas ainavas un savos gleznojumos izmantojot gan klasiskās gleznošanas tradīcijas, gan jaunākos virzienus mākslā. 1896.gadā Purvītis nonāca pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītajā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi jaunajiem māksliniekiem bija stipri vispārēji, viņa iespaids uz Purvīša tālāko daiļradi ir ievērojams.

Ķeizariskā Mākslas akadēmija Sanktpēterburgā - daudzu latviešu mākslinieku “alma mater”.

Jau pirmajā studiju gadā Purvītis iepazinās ar vēl diviem mākslas studentiem latviešiem - Jani Rozentālu un Johanu (Jāni) Valteru. Kopā ar viņiem un citiem Pēterburgā studējošajiem latviešu radošās inteliģences pārstāvjiem viņš aktīvi iesaistījās latviešu studentu pulciņa “Rūķis” darbā. Studiju gados Purvītim bija iespēja Sanktpēterburgas mākslas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar holandiešu vecmeistara Kloda Lorēna ainavām, tāpat Rietumeiropas un krievu gleznotāju reālistiski lirisko ainavu, skandināvu, vācu, skotu, franču jaunāko mākslas virzienu sasniegumiem šajā žanrā. Tādejādi jaunais gleznotājs veidojās par vispusīgi izglītotu meistaru.

Jaņa Rozentāla gleznots Purvīša portrets; 19.gs. 90.gadu beigas.

1897.gadā Purvītis pabeidza Ķeizarisko Mākslas akadēmiju, par diplomdarbu “Pēdējie stari” saņemot pirmās pakāpes mākslinieka diplomu, lielo zelta medaļu un stipendiju ārzemju komandējumam. 1898.gadā viņš kopā ar Jani Rozentālu un Jāni Valteru devās ceļojumā uz Vāciju, Franciju un Austroungāriju, apmeklējot Berlīni, Diseldorfu, Vīni, Parīzi, un kopumā Eiropā pavadot piecus mēnešus. Pēc atgriešanās Latvijā Purvītis 1899.gadā apmetās uz dzīvi Rīgā, kur pasniedza gleznošanas privātstundas un turpināja strādāt arī kā mākslinieks.

Vilhelma Purvīša diplomdarbs “Pēdējie stari” Pēterburgas Mākslas akadēmiju beidzot.

No 1894.gada Purvītis piedalījās Ķeizariskās Mākslas akadēmijas ikgadējās Pavasara izstādēs, tāpat izstādēs citur Krievijā un ārzemēs - Parīzē (1900), Minhenē (1901), Vīnē (1901), Berlīnē (1901), Drēzdenē (1901), Tērbatā [Tartu] (1901), Lionā (1901), Frankfurtē, Hannoverē, Leipcigā, Diseldorfā, Ķelnē, Karlsrūē (1902). Nāca starptautiska atzinība, Purvīša darbi tika apbalvoti ar bronzas medaļu Pasaules izstādē Parīzē (1900), ar zelta medaļu un Nopelnu krustu Lionas 14.Starptautiskajā Tēlotājas mākslas biedrības izstādē (1901), ar zelta medaļu Minhenes 8.Secesijā (1901).

Purvīša glezna “Ziemeļu nakts” (1900), kas Lionas izstādē 1901.gadā ieguva zelta medaļu.

Pēc panākumiem ārzemju izstādēs Purvītis kļuva par modes mākslinieku Krievijā. Viņa gleznas pirka krievu mākslas kolekcionāri Pāvels Tretjakovs, kņaziene Marija Teniševa, Dmitrijs Botkins. Par Purvīša mākslu sajūsminājās kritiķi un mākslas cienītāji visā Eiropā. Viņš tika augsti novērtēts krievu mākslas biedrības “Мир искусства” aprindās, tāpat Rīgas mākslas veicināšanas biedrības “Kunstverein” biedru vidū. Purvīša gleznas recenzēja un reproducēja gan vietējā prese, gan krievu “Мир искусства”, vācu “Die Kunst” un angļu “The Studio” mākslas žurnāli. Tomēr Purvītis necentās akli pieslieties kādai noteiktai Krievijas vai Rietumu mākslas tradīcijai, bet dažādās ietekmes vispirms pārbaudīja praksē, pirms iekļāva tās savā unikālajā stilā, ko daži pētnieki nodēvējuši par ziemeļu modernismu.

Vilhelms Purvītis 1900.gadā.

1905.gada revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionāli noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.gadam dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju Pētera I reālskolā un bruņniecības Domskolā. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa mākslā, parādījās pirmie pilsētas skati. Purvītis sāka variēt krāsas, sabiezināt triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja arī gleznojot studijas sava ceļojuma laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.gadā, kur daudz laika pavadīja studējot sniega vizuālās uztveres īpatnības.

Purvīša Rēveles (Tallinas) perioda gleznojumi “Rīts Rēvelē” un “Rēveles panorāma”.

Vēl dzīvodams Rēvelē Purvītis 1907. - 1908.gadā radīja trīs no sešiem dekoratīvajiem sienu gleznojumiem Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Nacionālais Mākslas muzejs) 3.stāva vestibilā. 1909.gadā viņš tika iecelts par Rīgas pilsētas mākslas skolas direktoru un atgriezās dzimtenē. Purvīša vadībā strauji aktivizējās vietējā mākslas izglītība, viņa laikā skolā zīmēšanu un gleznošanu apguva vēlāk pazīstamie latviešu mākslinieki Romans Suta, Jēkabs Kazaks, Valdemārs Tone un citi. 1913.gadā Vilhelmu Purvīti ievēlēja arī par Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķi.

Pirmā Pasaules kara laikā Rīgas pilsētas mākslas skolu 1915.gadā evakuēja uz Petrogradu, bet 1916.gadā tā tika likvidēta. Pēc skolas likvidēšanas Purvītis, pa ceļam apmeklējot Somiju un Zviedriju, 1917.gadā ieradās Norvēģijā, kur pavadīja 11 mēnešus, ārstējoties sanatorijā Lillehammerē. Uzturoties Norvēģijā mākslinieks sarīkoja personālizstādi Oslo. 1918.gadā Purvītis atgriezās vācu okupētajā Rīgā un vēl pirms Brīvības cīņu beigām 1919.gadā tika iecelts par Rīgas pilsētas Mākslas muzeja direktoru. Viņš kļuva arī par vienu no Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājiem, bet kopš 1922.gada bija tās rektors. Vienlaikus Purvītis piestrādāja arī Latvijas Universitātē par ārštata profesoru un Arhitektūras fakultātes tēlotājas mākslas darbnīcas vadītāju.

Vilhelms Purvītis ap 1920.gadu.

Būdams Rīgas pilsētas Mākslas muzeja direktors, Purvītis sadarbībā ar pilsētas domi regulāri centās papildināt muzeja kolekciju gan ar vecmeistaru, gan jauno mākslinieku darbiem. Starpkaru periodā viņš organizēja vērienīgas latviešu mākslas izstādes daudzviet Eiropā. Savukārt Mākslas akadēmijā Purvītis kopš 1923.gada vadīja Dabasskatu gleznošanas darbnīcu, kas Latvijas mākslas vēsturē pazīstama ar nosaukumu Purvīša skola. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934.gadam, kad atstāja šo amatu, kļūdams par akadēmijas goda biedru. Savu meistardarbnīcu viņš gan turpināja vadīt līdz pat Otrajam Pasaules karam. Latvijas brīvvalsts mākslas pasaulē Purvītis tika uzskatīts par neapstrīdamu autoritāti un dzīvu klasiķi. Viņa personālizstādes tika rīkotas arī ārzemēs - Stokholmā (1927), Oslo (1933), Varšavā, Krakovā, Helsinkos (1936), Vīnē, Prāgā, Budapeštā, Kauņā (1937), Kopenhāgenā (1938), Parīzē, Londonā (1939).

Purvītis ar saviem audzēkņiem Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu meistardarbnīcā.

Vilhelms Purvītis bija arī čakls sabiedriskais darbinieks. No 1912. - 1940.gadam viņš bija Rīgas Latviešu biedrības biedrs, no 1920. - 1940.gadam Rotari kluba biedrs, 1925.gadā tika ievēlēts par Neatkarīgo mākslinieku vienības goda biedru. Par darbu Tēvzemes labā Purvītis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa trešo (1926) un otro (1928) šķiru, saņēmis Kultūras fonda prēmijas (1928, 1936), 1938.gadā apbalvots ar Atzinības krusta 1.šķiru, kā arī Tēvzemes balvu. Purvītis saņēmis arī daudzus ārvalstu apbalvojumus - Francijas Goda leģiona ordeni, Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordeni, Dānijas Karoga ordeni “Danebrøg”, Norvēģijas Svētā Olafa ordeni, Somijas Baltās Rozes ordeni, Igaunijas Sarkanā Krusta ordeni, Lietuvas Ģedimina ordeni, Polijas Atjaunošanas ordeni “Polonia”.

Vilhelms Purvītis - viens no ievērojamākajiem latviešu mākslas un sabiedriskajiem darbiniekiem.

Pēc Latvijas okupācijas jaunā padomju valdība atcēla Purvīti no Mākslas muzeja direktora amata. Vācu okupācijas laikā viņš tika atjaunots amatā un vadīja muzeju līdz 1944.gadam. Okupācijas nepārtrauca meistara radošo darbību - 1942.gadā viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā. Otrā Pasaules kara beigās Purvītis, baidīdamies no padomju represijām, devās bēgļu gaitās. Lielu daļu iedzīves un daļu no līdzi paņemtajām gleznām Purvītis bija spiests atstāt degošajā Jelgavā, un caur Liepāju evakuēties uz Dancigu (tagad Gdaņska) un tālāk uz Vāciju. Vilhelma Purvīša mūžs noslēdzās 1945.gada 14.janvārī Bādnauheimā (Hesenes zeme). 1994.gadā viņa pīšļus pārapbedīja Rīgas Meža kapos.

Vilhelms Purvītis savā darbnīcā 1942.gadā; attēls publicēts avīzē “Ostland”.

Latviešu mākslā Purvītis uzskatāms par izcilu ainavistu. Atklājis Latvijas dabā daudzus jaunus motīvus - pavasara pali, ūdeņi, sniegi - viņš radīja monumentālas, tipiskas Latvijas ainavas. Viņa darbi ir stilistiski daudzveidīgi, tajos jaušami reālisma, impresionisma, jūgendstila, postimpresionisma, ekspresionisma iespaidi. Tas padarījis Vilhelmu Purvīti par vienu no centrālajām personībām 20.gadsimta pirmās puses Latvijas mākslā un vienu no izcilākajām 20.gadsimta personībām vispār.

Purvīša skolnieka Arvīda Egles gleznotais meistara portrets.

Purvīša daiļrades sākumā viņa darbos jūtama impresionistiska un reālistiska uztvere, kas saistīta ar stilizāciju un vienkāršojumu. Nākamo gadu laikā pamazām izveidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle un organizācija. Gleznotājs pievērsās nacionālās, ziemeļnieciskās ainavas reālijām. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā vai akvarelī. 19. un 20.gadsimtu mijā radās Purvīša tipiskā ainava -  bērzu birzis, priežu audzes, sniega kupenas, ledus gabali un vižņi upju krastos, agra pavasara šķīdonis, strauji tekoši strauti vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgie klajumi, pavasara ziedošie koki vai rudens krāsainās lapotnes. Motīvu atlase un organizācija ļāva rast raksturīgu un vienlaikus majestātisku nacionālās ainavas koptēlu.

Latvijas ainavas Vilhelma Purvīša mākslā.

Līdz Pirmajam Pasaules karam Purvīša glezniecību var raksturot kā salīdzinoši rāmu, līdzsvarotu un atturīgu. Taču 20.gadsimta 20.gados palielinājās krāsas nozīme viņa darbos, apliecinot tendenci uz ekspresiju un dinamiku. Sekojot savam ainavas kanonam, meistars turpināja gleznot saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, bet daiļrades beigu posmā Purvītis arī eksperimentēja, meklējot jaunus motīvus. Viņš darināja daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu, īpaši ar Pola Sezāna mantojumu. Purvīša daiļradē parādījās kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi.

Purvīša impresionisma stilā radūtās gleznas “Iela Jelgavā” un “Uz Lielupes”.

Savā daiļradē Purvītis atklājas kā augstas glezniecības kultūras un smalka kolorīta meistars. Viņš ir pirmais latviešu gleznotājs, kas savu daiļradi veltījis Latvijas dabas atveidošanai. Purvītis Latvijas dabu gleznojis visos gadalaikos, visās diennakts stundās, visos apgaismojumos. Izceļot dabas būtību, viņš necentās pēc konkrētas vietas atpazīstamības, jo līdzīgas ainavas vērojamas gan Vidzemē, gan Kurzemē. Pirms gleznošanas Purvītis ilgstoši vēroja dabu, katrai jaunai kompozīcijai vispirms radot formu, krāsu, līniju un laukumu uzbūves variantu studijas. Purvīti mēdza dēvēt par sniega psihologu, jo katra sniegā iemīta pēda, katrs lūzums un pat visniecīgākā ēna vai gaismas svītriņa viņa gleznās nav nejaušība, bet pārdomāts akcents, kas nepieciešams sniega formas un tiešamības izcelšanai.

Purvīša glezna “Ziemas ainava” (1900) - viens no mākslinieka “sniega psiholoģijas” darbiem.

Purvīša radīto darbu skaits mērāms tūkstošos, taču daudzus no tiem mākslinieks publiskās izstādēs nekad nav eksponējis, bet rūpīgi krāja tos savā dzīvoklī. Liela daļa viņa darbu gāja bojā 1944.gadā aviācijas uzlidojumu laikā Jelgavā. Arī daudzi no darbiem, ko Purvītis aizveda uz Vāciju, karadarbības dēļ gājuši bojā. Šodien Vilhelma Purvīša darbi aplūkojami Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā un daudzās privātkolekcijās. Viņa darbu oriģināli pārpublicēti neskaitāmās reprodukcijās un iztirzāti daudzās publikācijās par mākslinieku un viņa daiļradi.

****

Glezna “Mijkrēslī” (1893).

Glezna “Agrs pavasaris” (1899).

Glezna “Zelta rudens” (ap 1890).

Glezna “Rudens saule” (1909).

Glezna “Ziema” (1910).

Glezna “Ziema” (1910).

Glezna “Kūstošais sniegs” (1910).

Glezna “Pavasara ūdeņi” ["Maestoso"] (1910).

Glezna “Ainava” (ap 1906.-1910.gadu).

Glezna “Ainava ar bērziem” (1910).

Glezna “Viesturdārzā” (1914).

Glezna “Vakara saule” (20.gs. 20.gadi).

Glezna “Uz Lielupes” (1924).

Glezna “Pilsētas nomale” (20.gs. 20.gadu otra puse).

Glezna “Laivu piestātne” (1930).

Glezna “Tilts” (1930).

Glezna “Pavasara pali” (1930).

Glezna “Pavasara ainava” ["Marts"] (20.gs. 30.gadi).

Studija “Pavasaris” (20.gs. 30.gadu pirmā puse).

Glezna “Miglains rīts” (20.gs. 30.gadi).

Glezna “Ezermales ainava” (1930).

Glezna “Pavasarī” ["Ziedonis"] (1934).

Glezna “Vasaras ainava”.

Grafika “Priedes jūrmalā” (1903).

Vinjete žurnālam “Vērotājs” (1903).

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Paldies par rakstu.

    Apbrīnojams un patiešām Dieva dots talants…

Uzraksti komentāru