Valentīndiena – no svētā godināšanas līdz visu mīlētāju svētkiem

Ievietoja | Sadaļa Par šo un to | Publicēts 13-02-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Starp jaunajiem, no citām tautām aizgūtajiem svētkiem, kas Latvijā pazīstami kļuva galvenokārt pēc neatkarības atjaunošanas, ir arī visu mīlētāju svētki - Valentīna diena. Šie, tāpat kā daudzi citi svētki mūsdienu materiālistiskajā pasaulē, ir komercializēti līdz absurdam un drīzāk mudina uz seksuālu visatļautību, nekā īstu mīlestību. Tomēr līdz pat 20.gadsimta otrajai pusei šī diena bija cieši saistīta ar patiesu romantiku un jūtām, bet vēl senāk tā vēstīja par šķīstu, tīru mīlestību, ko iemieso kristiešu mocekļa Svētā Valentīna tēls. Arī šodien katram ir izvēle, ko šajā dienā svinēt - “brīvas” attiecības bez saistībām un pienākumiem, romantisku kopābūšanu ar mīļoto, jeb neviltotu mīlestību, kas piepildījumu rod laimīgā laulībā mūža garumā.

“Laikmeta zīmju” veidotāji īpaši neatbalsta dažādu no ārzemēm aizgūtu svētku iesakņošanos Latvijā, kamēr pašu svētki bieži vien tiek pamesti novārtā (lasiet ŠEIT). Tomēr, ja reiz cilvēki šos svētkus svin, mūsu pienākums ir pastāstīt par to patieso izcelsmi un personu, kura piemiņai svētki veltīti. Varbūt Svētā Valentīna dzīvesstāsts kādu uzrunās un liks apjaust, ka patiesībā šī diena vēsta par īstu mīlestību starp vīrieti un sievieti Dieva un cilvēku priekšā, vēl vairāk - tā vēsta par Dieva mīlestību uz cilvēkiem. Iespējams, tad arī kāds pārvērtēs komercializēto sirsniņsvētku svinēšanas lietderību un kādam pārim šī diena kļūs par patiesiem nesavtīgas, dodošas mīlestības svētkiem.

Ir viedoklis, ka Valentīna dienas senākās tradīcijas saistītas ar romiešu pagāniskajiem svētkiem Luperkālijām, ko svinēja februāra vidū. Šos auglības svētkus svinēja par godu dievietei Junonai un zemkopības dievam Faunam (saukts arī Lubercus). Svētku sākumā priesteri ziedoja uz altāra dzīvniekus, lai dievi svētītu zemi ar labu ražu. Upurēto dzīvnieku ādas sagrieza sloksnēs, iemērca upuru asinīs, un tad kaili jaunekļi ar šīm sloksnēm rokās skrēja pa pilsētu ielām, pātagodami ceļā sastaptās sievietes, lai tās nākamajā gadā būtu auglīgas un dzemdētu bērnus. Svētku noslēgumā neprecētās sievietes izģērbās kailas un lielā urnā salika zīmītes ar savu vārdu. Ikviens neprecēts vīrietis varēja paņemt zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Pārsteidzoši, bet bieži vien šie nejauši radītie, izlozētie pāri pēc tam arī apprecējās.

Luperkāliju attēlojums Senās Romas freskā.

Luperkālijas bija romiešu iecienīti svētki, kas slepus tika svinēti vēl ilgi pēc tam, kad kristietība kļuva par valsts reliģiju Romā. Baznīcai nācās domāt, kā izskaust šīs kolektīvās izvirtības orģijas. Daži vēsturnieki uzskata, ka Luperkālijas, tāpat kā daudzi citi pagānu svētki, vienkārši tika aizstātas ar kristiešu svētkiem - Svētā Valentīna dienu. Mūsu ēras 494.gadā pāvests Gelasijs I gan aizliedza Luperkāliju svinēšanu, tomēr nav tiešu pierādījumu, kas saistītu pagānisko Luperkāliju aizliegumu ar Valentīna dienas tradīciju. Šī versija radās vien 18.gadsimtā, kad angļu katoļu priesteris Albans Batlers rakstīja savus svēto dzīves aprakstus (The Lives of the Fathers, Martyrs and Other Principal Saints).

Par Svētā Valentīna dzīvi un personību zināms maz. Nav arī īsti skaidrs, par kuru Sv.Valentīnu visu mīlētāju dienas sakarā tiek runāts, jo Romas Katoļu Baznīcā pazīstami vismaz trīs svētie ar šādu vārdu. Visticamāk Valentīna diena ieviesta par godu Valentīnam no Romas, kas mira mocekļa nāvē imperatora Klaudija II valdīšanas laikā 269.gadā. Viņš dzimis 234.gadā kā otrais bērns kāda Romas priestera deviņu bērnu ģimenē. Tāpat kā visi romieši, arī Valentīna ģimene pielūdza vairākus dievus. Jau bērnībā zēns apjauta savu aicinājumu un nolēma kļūt par priesteri - tāpat kā viņa tēvs un vectēvs.

Svētais Valentīns mākslinieku interpretācijā.

Kad Valentīnam bija 18 gadu,viņš apprecēja tēva drauga meitu; viņiem piedzima dēls un meita. Divdesmit piecu gadu vecumā Valentīns kļuva par virspriesteri, kam amata dēļ nācās daudz ceļot, apmeklējot tempļus un sekojot reliģisko ceremoniju norisei. Reiz, braucot mājās no šāda apmeklējuma kopā ar jaunu priesteri, viņus pārsteidza negaiss. Abi nolēma paslēpties zem lauka vidū augoša milzīga ozola. Izrādījās, ka zem koka lapotnes jau patvērušies trīs ceļinieki - kristieši. Negaiss trakoja tik neganti, ka visi sāka lūgt katrs savu dievu. Pēkšņi kokā iespēra zibens. Kad ceļinieki atjēdzās, abi Valentīna zirgi bija gājuši bojā un tikai kristiešu zirgs stāvēja sveiks un vesels. Viens no kristiešiem Valentīnam teica: “Tu uzrunāji savus dievus, bet tie bija aizņemti un nedzirdēja. Es lūdzu Dieva Dēlu Jēzu Kristu, un Viņš aizbilda par mani savam Tēvam. Kuram no mums ir taisnība?”

Pēc šī notikuma Valentīnam parādījās spēja pravietot nākotni un dziedināt. Pēc diviem gadiem, 30 gadu vecumā, viņš pieņēma Kristu par savas dzīves Kungu un tika kristīts. Valentīns kalpoja Romas armijā kā ārsts, vienlaikus rūpējoties un palīdzot vajātiem kristiešiem. Tajā laikā imperators Klaudijs II bija nonācis pie domas, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji, nekā tie, kam jārūpējas par sievu un ģimeni. Viņš aizliedza karavīriem precēties, bet jaunām meitenēm kļūt par karavīru sievām. Valentīns uzskatīja šo lēmumu par netaisnu. Ignorējot imperatora pavēli viņš naktīs slepus laulāja iemīlējušos pārus. Lai atgādinātu laulātajiem viņu solījumu, Valentīns dāvināja katram pārim no pergamenta izgrieztu sirdi. Stāsta arī, ka Valentīns nēsājis ametista gredzenu ar Kupidona attēlu, kas romiešiem bija labi pazīstams simbols. Šādā veidā iemīlējušies uzzināja, ka šis cilvēks ir gatavs viņus salaulāt.

Svētā Valentīna tēls senā mozaīkā un ar roku izšūtā mūsdienu kartiņā.

Drīz vien Valentīna pārkāpums kļuva zināms un viņam nācās bēgt. Nespējot pamest ģimeni, viņš laiku pa laikam slepus apmeklēja mājas. Vienā šādā reizē Valentīnu centās notvert romiešu kareivji, tomēr viņš izbēga. Tad kareivji apcietināja Valentīna tēvu. To uzzinājis, Valentīns labprātīgi padevās, cerēdams, ka tēvu atbrīvos, tomēr cietumā palika abi. Apcietinājumā Valentīns un viņa tēvs pavadīja pusgadu. Šajā laikā viņš iemīlējās cietuma uzrauga skaistajā meitā, kuru dziedināja no smagas acu slimības. Pēc šī brīnuma cietuma uzrauga 44 cilvēku saime pieņēma Kristu par Kungu un tika kristīti.

Valentīns bija uzdrošinājies ne vien nepaklausīt imperatora pavēlei, bet arī salaulājis kristiešu meiteni ar romiešu leģionāru pagānu. Šādas jauktas laulības pagāniskajā Romā tika uzskatītas par nepiedienīgām. Valentīnu personīgi pratināja pats imperators Klaudijs II, cenzdamies piespiest viņu atteikties no kristietības un tā glābt savu dzīvību. Valentīns atteicās no šī priekšlikuma, un savukārt mēģināja vest imperatoru pie Kristus. Klaudijs piesprieda Valentīnam un viņa tēvam nāvi.

Imperators Klaudijs II, kurš piesprieda Valentīnam nāvi par neatļautu laulāšanu.

Atvadu vēstulē mīļotajai Valentīns atklāja savas jūtas un parakstīja vēstuli ar vārdiem: “Tavs Valentīns”. Vēl šodien šī frāze tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumos. Nāvessods Valentīnam un viņa tēvam tika izpildīts 269.gada 14.februārī. Sods bija publisks un tajā bija spiesti noraudzīties arī Valentīna bērni. Tradīcija vēsta, ka 311.gadā Romas līdzimperators Galērijs, kurš visu mūžu vajāja kristiešus, neilgi pirms nāves redzējis sapni. Sapnī viņam parādījies Svētais Valentīns un teicis: “Ja vēlies šķīstīt savu dvēseli, kļūsti par kristieti.” No rīta Galērijs pavēlējis pārtraukt kristiešu vajāšanas.

Senākās rakstītās liecības par Sv.Valentīna dzīvi visticamāk gājušas bojā imperatora Diokletiāna sarīkoto kristiešu vajāšanu laikā 4.gadsimta sākumā. Pirmās ticamās ziņas par Svētā Valentīna no Romas godināšanu Baznīcā datējamas ar 7.gadsimtu un fiksētas “Marijas un Martas ciešanu grāmatā” (Passio sanctorum Marii, Marthae, Audifacis et Abacuc martyrum Romae). Senākajā Hieronīma martirologā (Martyrologium Hieronymianum; 430.-440.g.) Valentīna no Romas vārds nav pieminēts. Tas parādās pāvesta Gregora I Lielā sakramentārijā, no kura pēc tam pārceļojis uz angļu teologa Bedas martirologu (Martyrologium de nataliciis sanctorum martyrum diebus; 725.-731.g.).

Svētais Beda Cienījamais un lappuse no viņa svēto mocekļu dzīvesstāstu grāmatas.

Tomēr ir netiešas liecības, ka Sv.Valentīnu godinājuši jau 4.gadsimtā, kad Romā tika uzceltas divas bazilikas viņa godam. Mūsdienās Sv.Valentīna relikvijas atrodas vairākās baznīcās un klosteros. Viņa ar ziedu vainagu apvītais galvaskauss kopš senseniem laikiem glabājas Romas Santa Maria in Cosmedin bazilikā. Tāpat Vatikāns atzinis par autentiskām Valentīna ķermeņa paliekas, kuras 1836.gadā atrada netālu no Svētā Hipolita katakombām. Šīs relikvijas tagad glabājas karmelītu ordeņa baznīcā Dublinā, Īrijā. Citas svētā relikvijas atrodas Francijā, Austrijā, Maltā, Čehijā, Ukrainā un Polijā.

Taču par romantikas un visu mīlētāju svētkiem Valentīna diena kļuva tikai 14.gadsimtā. Viduslaiku Francijā un Anglijā Valentīna dzīvesstāsts pamazām apauga ar leģendām un nostāstiem. Šie tautas ticējumi rada atbalsi literārās angļu valodas pamatlicēja Džefrija Čosera poēmā “Putnu parlaments” (Parlement of Foules) un angļu dzejnieka Džona Gauera balādēs. Viduslaiku Anglijā 14.februāris tika uzskatīts par dienu, kad savvaļas putni sāk meklēt sev piemērotu partneri un pāroties. Čosers savu poēmu sarakstīja par godu karaļa Ričarda II un Bohēmijas Annas saderināšanās dienai 1381.gadā. Vēsturnieki apgalvo, ka līdz Čoseram neviens Sv.Valentīna dienai netika piešķīris ar romantiku un vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām saistītu nozīmi. Līdz tam tie bija tikai Baznīcas svētki.

Angļu viduslaiku dzejnieka Džefrija Čosera poēma “Putnu parlaments”
kļuva par pamatu 14.februāra dienai kā romantikas un mīlētāju svētkiem.

Senākais 14.februāra svinību apraksts saglabājies no 1400.gada. To izdevis Francijas karalis Šarls VI un tajā aprakstīti svētki, kurā augstdzimušie viesi sacenšas mīlas dziesmu un dzejas skandēšanā, pavada laiku dejojot un sacenšoties bruņinieku turnīrā. Gadu gaitā Valentīndienas tradīcijas dažādās valstīs un reģionos veidojās atšķirīgi. Anglijā kopš 1476.gada tika svinēta “Valentīna pāru diena”, kad jaunus cilvēkus saveda kopā ar lozēšanas palīdzību. Brokhauza un Efrona enciklopēdiskajā vārdnīcā par to teikts: “Sv.Valentīna dienas priekšvakarā jaunekļi salika urnā lozes ar jaunu meiteņu vārdiem. Pēc tam katrs paņēma vienu lozi. Meitene, kuras vārdu bija izvilcis jauneklis, uz nākamo gadu kļuva par viņa “Valentīnu”, bet viņš par viņas “Valentīnu”. Tas uz gadu noteica šo jauniešu attiecības, kas bija līdzīgas viduslaiku romānos aprakstītajām attiecībām starp bruņinieku un viņa “sirds dāmu”.

Sv. Valentīna dienas pāri Viktorijas laikmeta atklātnītēs.

Viens no Valentīndienas simboliem ir atklātnītes sirds formā, ko mīlētāji raksta viens otram. Šādu atklātnīšu autortiesības tiek piedēvētas Ažēnkoras kaujā gūstā saņemtajam un Londonas Tauerā ieslodzītajam Orleānas hercogam Šarlam, kurš no cietuma 1415.gadā rakstīja mīlestības vēstuli savai sievai. Šodien šī atklātnīte apskatāma Britu muzejā Londonā. Tomēr plašu izplatību Valentīndienas apsveikumu kartiņas ieguva tikai 18.gadsimtā. 1797.gadā tika iespiesta grāmatiņa The Young Man’s Valentine Writer, kur bija apkopota sentimentāla mīlas lirika tiem, kas paši nemācēja rakstīt dzeju. Dzejoļi no šīs grāmatas bija ļoti populāri kā veltījums mīļotajai Valentīna dienas apsveikumos.

Vēlāk Valentīndienas kartiņas sāka iespiest tipogrāfiski ar jau nodrukātu dzejolīti un novēlējumu. Drukātās Valentīna dienas atklātnītes īpaši populāras kļuva 19.gadsimtā, kad tās greznoja ar dabisko vai papīra mežģīņu un auduma lentu apdari. Neskatoties uz to, ka pasta sūtījumi tolaik vēl bija ļoti dārgi, 1835.gadā Lielbritānijā tika nosūtītas 60 000 Valentīndienas kartiņas. Samazinoties pasta tarifiem, apsveikumu kļuva ievērojami vairāk - līdz pat 400 000 gadā. Sūtīšana pa pastu ļāva šādas kartiņas nosūtīt saviem slepenajiem iemīļotajiem arī anonīmi.

Karalienes Viktorijas laikmeta Valentīndienas atklātnītes.

Valentīndienas apsveikumu kartiņu ražošanas apjoms ik gadu palielinājās. Rakstnieks Čārlzs Dikenss šo industriju nosauca par “Kupidona manufaktūru”. Lauras Sedonas apsveikuma kartiņu kolekcija Mančesteras Metropolitēna Universitātē apkopo vismaz 450 dažādas 19.gadsimta sākumā izdotas Valentīndienas atklātnītes, kuras izdevuši ievērojamākie tā laika izdevēji. Cits Valentīndienas simbols bija sarkanas rozes. Tāpat 18.-19.gadsimta Anglijā mīlētāji savu mīlestību izteica, sūtot mīļotajam vai mīļotajai konfektes un dažādus konditorejas izstrādājumus.

ASV Svētā Valentīna diena pirmoreiz atzīmēta 1777.gadā. 1847.gadā Estere Hovlande savā mājā Vurkesterā, Masačūsetā, pēc britu parauga sāka izgatavot ar roku darinātas Valentīndienas atklātnītes. Mežģīnes un ziedu rotājumus viņa importēja no Lielbritānijas. Taču visai drīz šādas ar roku izgatavotas apsveikuma kartiņas aizstāja drukāta masu produkcija. Ap 19.gadsimta vidu Valentīna diena jau bija kļuvusi par vispāratzītiem svētkiem ASV. Pēc Amerikas Apsveikuma kartiņu asociācijas datiem, Valentīna dienai veltītās atklātnītes popularitātes ziņā ir otrajā vietā tūlīt aiz Ziemassvētku kartiņām. Lēš, ka ik gadu ASV tiek nosūtīts 19 miljoni Valentīndienas apsveikumu. Interesanti, ka puse no tiem nav domāta vīram vai sievai, bet citiem ģimenes locekļiem. Īsts bums Valentīndienas apsveikumu ziņā valda skolās, kur visvairāk šādu mīlestības apliecinājumu saņem… skolotāji.

Esteres Hovlandes radītās Valentīndienas apsveikumu kartiņas.

20.gadsimta otrajā pusē līdzās tradīcijai apmainīties ar apsveikuma kartiņām arvien biežāk parādījās tradīcija dāvāt mīļotajiem visdažādākās dāvanas. Dāvanā parasti ir rozes un pildītas šokolādes konfektes ar sarkanu satīnu izklātā sirds formas kastē. Kopš 80.gadiem dimantu rūpniecības lobija iespaidā Valentīna dienā mīļotie viens otram dāvina dārgas rotas. Modē nākusi arī tradīcija Valentīna dienā dāvināt ekskluzīvus marcipāna izstrādājumus. Neuzdāvināt mīļotajai Valentīndienā marcipāna sirsniņu ASV tiek uzskatīts par sliktu toni. Statistika vēsta, ka ik gadu vidusmēra amerikānis Valentīndienas dāvanām iztērē ap 150 dolāriem, un šis skaitlis gadu no gada pieaug.

Turpretī kontinentālajā Eiropā Valentīna dienas tradīcija ienākusi salīdzinoši nesen. Vācijā, Austrijā un Skandināvijā to sāka svinēt vien 20.gadsimta 50.-60.gados. Eiropā Valentīndienas tradīcijas ieviesēji bija puķu pārdevēji. Ar reklāmas saukli “Caur puķēm uz sirdi” viņi uzrunāja pircējus, mudinot dāvināt ziedus mīļotajiem. Mūsdienās gandrīz visās pasaules valstīs Valentīndiena, tāpat kā Ziemassvētki, pazīstama ar uzbāzīgu reklāmu un negausīgas iepirkšanās drudzi. Savu sākotnējo neviltotas mīlestības un patiesas draudzības svētku nozīmi šī diena diemžēl ir pazaudējusi.

Lielākā daļa kristīgo konfesiju šodien ir atteikušās no Sv.Valentīna dienas atzīmēšanas. 1969.gadā ar pāvesta Pāvila VI rīkojumu Sv.Valentīna diena tika svītrota no Romas Katoļu Baznīcas liturģiskā kalendāra, bet Svētais Valentīns no katoļu svēto saraksta. Iemesls - par zināmajiem agrīno kristiešu mocekļiem ar šādu vārdu trūkst autentisku, zinātniski pierādāmu ziņu. Vispārzināmais stāsts par Valentīna dzīvi nav dokumentāli pierādāms un uzskatāms vien par mutvārdu tradīciju. Tomēr vietējā līmenī Valentīna dienu joprojām atzīmē daudzas katoļu draudzes visā pasaulē.

Savukārt Pareizticīgo Baznīca Valentīna no Romas piemiņu godina 19.jūlijā, taču ne kā mīlētāju un laulības aizbildni, kam ir citi svētie. Joprojām oficiāli svētki Valentīndiena ir anglikāņu Baznīcā, kur 14.februārī laulātie pāri atjauno savu laulību solījumu Dieva priekšā. 2016.gadā Anglijas un Velsas katoļu bīskapi izveidoja īpašu lūgšanu cilvēkiem, kas vēlas savas laulības noslēgt tieši Svētā Valentīna dienā. Valentīna dienu svin arī atsevišķās luterāņu draudzēs, bet evaņģēliskajās, vasarsvētku un harizmātiskajās Baznīcās šī diena netiek atzīmēta. Lielākajā daļā valstu tie ir pilnībā sekulāri svētki.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Arī februārī vajag kaut ko pārdot - hop - iepakojam svētkus katram pēc vajadzības - miesīgā vai garīgā mērcītē. Gan jau svēto pietiks visiem gadījumiem. Vatikānā viņu vairāk kā Panteonā un katrai dienai vai gadījumam. Tas laikam domāts kā alternatīva “pagāniem”, bet vai ar kaut ko atšķiras? Ar birku vai nozīmīti? Vai lietas padara mūs svētākus vai grēcīgākus? Ja mēs tam ticam, tad tas, protams, mūs ietekmē.

Uzraksti komentāru