Barikādes. Kā bija patiesībā

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-01-2017

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

“Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu.” (Džīns Šārps, nevardarbīgās pretošanās eksperts)

Ir izdots neskaitāms daudzums gan patiesu, gan ne tik patiesu atmiņu un varoņstāstu par barikāžu laika notikumiem. Savādi, bet lasot šīs poligrāfiski nevainojami noformētās, ar valsts finansējumu izdotās grāmatas un citas oficiālās publikācijas, brīžiem rodas iespaids, it kā tādas Tautas frontes vispār nebūtu bijis. Savukārt iepazīstoties ar tā laika LTF valdes - īsteno tā laika notikumu veidotāju atmiņām un oficiāliem dokumentiem, top skaidrs, ka kādam (kādiem) ir izdevīgi patiesos tautas kustības virzītājus nelaist pie vārda… Bet kam un kāpēc?

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, atklājas arvien jauni politiski un cilvēciski aspekti. Ir savākts pietiekami daudz faktu un dokumentu, lai varētu laist klajā grāmatu ar patiesu tā laika atainojumu. Pretēji dažu viedoklim, šo rindiņu autore uzskata, ka patiesība jāatklāj, kamēr attiecīgā laikmeta vēstures veidotāji vēl ir dzīvo vidū. Piedāvātais materiāls ir tikai ieskice šajos notikumos.

Iveta Kaķīte, žurnāliste

****

Māras zeme Dzintarjūras krastā ir svešzemnieku mūžseni iekārots kumoss. Arī jaunajā gadu tūkstotī šie tīkojumi nav beigušies. Jau otro gadu tūkstoti metodes ir tās pašas, tikai rupjas asinsizliešanas vietā nākusi cīņa par latviešu tautas prātiem. Ja Ēvalds Valters aicināja latvieti pašam art, pašam sēt, pašam savā zemē saimniekam būt, tad svešzemnieku interesēs ir iedvest mums mazvērtības sajūtu - domu, ka latvieši paši ne uz ko nav spējīgi un nekas vērtīgs mūsu tautas vēsturē nav noticis.

Janvārī Latvijā piemin 1991.gada barikādes - notikumu, ar ko latviešu tauta mainīja visas Eiropas vēstures ritējumu. Diemžēl ikdienas raizēs cilvēkiem nav vaļas par to padomāt. Turklāt ir izaugusi un teikšanu valsts dzīvē ieņem jauna paaudze, kas barikādes nav redzējusi, un kuru tādēļ viegli piemānīt. Daudzu kultivētais viedoklis, ka latvieši savu likteni pat barikādēs neizvēlējās paši, ir izdevīgs ne vien Kremlim, bet arī Londonai, Madridei un citām metropolēm. Patiesi - apspiestajām tautām taču nebūtu vēlams uzzināt pieredzi, kā latvieši nevardarbīgas pretošanās ceļā panāca savas valsts brīvību.

1991.gada janvāra barikādēm veltītā piemiņas zīme pie LR Saeimas nama.

Šādā kontekstā raugoties, kļūst saprotams, kāpēc arī šodien visādi tiek mēģināts noklusēt, kā patiesībā tapa barikādes. No tautas atmiņas tiek mēģināts izdzēst, ka, atšķirībā no 1940.gada vasaras, 1990.gada decembrī tautai jau bija rīcības plāns “x stundai”. Jau krietni pirms barikādēm notika darbs visu līdzīgi domājošu spēku saliedēšanā, un to organizēja nevis siltos krēslos sēdošā varas elite, bet gan Latvijas Tautas fronte (LTF).

Barikāžu laika notikumiem ir dziļi slēptas saknes, par kurām vairums to dalībnieku un aculiecinieku pat nenojauš. Tiem, kas uzskata, ka pēc 4.maija deklarācijas pieņemšanas Latvija automātiski kļuva par neatkarīgu Eiropas valsti, atgādināsim, ka 1) minēto deklarāciju pieņēma LPSR Augstākā Padome, un 2) sākotnēji runa bija tikai par “suverenitāti PSRS sastāvā”. Latvijā vēl reāli pastāvēja padomju vara, te atradās padomju armijas garnizoni, darbojās čeka. Patiesā Latvijas neatkarība piedzima 1991.gada janvāra barikādēs, un to izcīnīja latviešu tauta, nevis PSRS protektorāta (Latvijas PSR) ierēdņi.

Šī ielu plāksnīte labi raksturo tā laika duālo situāciju -
zem uzlīmes “Brīvības iela” joprojām vīd padomiskā “uļica Ļeņina”.

Visai populārs mīts par barikādēm, tāpat kā par visu neatkarības kustību kopumā, - tās esot radušās stihiski, kaut kādā mistiskā veidā materializējoties tautas vēlmei pēc neatkarības. Patiesībā viss notika pēc tā laika LTF valdes rūpīgi izstrādāta plāna, kas pazīstams kā “X stundas instrukcija”. Bostonas Alberta Einšteina institūta profesors Džīns Šārps par to saka: “Latvijas cīņā par neatkarības atjaunošanu 1990. un 1991.gadā palīdzēja tas, ka jau iepriekš norisinājās plānošana, kā cilvēki varētu visefektīvāk rīkoties paredzamajā krīzes situācijā. Jūs ne tikai nolēmāt nesadarboties ar politisko vadību, bet dažādām cilvēku grupām ļoti precīzi pateicāt, kā rīkoties konkrētās situācijās. Cik man zināms, šādi norādījumi tautai ir unikāli, pasaulē nekur iepriekš nepieredzēti.”

Jāteic, ka arī pašas LTF izveidošanās nebija stihiska. Fakts, ka vairākās padomju republikās “tautas frontes” izveidojās gandrīz vienlaicīgi, atklāj daudz ko. Tas bija Kremļa pēdējais mēģinājums izglābt brūkošo sociālisma monstru, impērijas tautām piedāvājot šķietamu brīvību un iluzoras tiesības uz pašnoteikšanos. Notikumiem attīstoties, šie procesi gan izslīdēja no kompartijas un drošības iestāžu kontroles un galu galā tauta ne vien izpauda savu patieso gribu, bet arī konsekventi to realizēja.

Kopš 1988.gada oktobra, kad tika izveidota LTF, līdz tās 3.kongresam LTF priekšsēdētājs bija tautas mīlētais, bet vēlāk daudzu peltais Dainis Īvāns. Sākumā frontes darbība bija vērsta uz demokrātijas un ierobežotas valstiskās suverenitātes atjaunošanu. Šādā gaisotnē notika arī PSRS Tautas deputātu vēlēšanas, tādēļ nav jābrīnās, ka vēlāk daudzi no viņiem jautājumā par pilnīgu Latvijas neatkarību ieņēma izvairīgu nostāju. Būtiskākais LTF sasniegums bija uzvara 1989.gada pašvaldību vēlēšanās, bez kā nebūtu iespējami turpmākie panākumi un varas pārņemšana pēc 1991.gada augusta puča.

LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns savā leģendārajā ‘darba apģērbā’ - džemperī ar auseklīšiem (labajā pusē); dažādi LTF dokumenti - biedra karte, mandāti, caurlaide, LTF nozīmīte (kreisajā pusē).

Atgādināsim, ka gan pašvaldību, gan LPSR Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās piedalījās arī milzīgs skaits krievu militārpersonu. Lai uzvarētu šādos apgabalos, par LTF kandidātiem tur tika izvirzīti mērenu politisko uzskatu cilvēki. Tāpēc LTF frakcija Augstākajā Padomē izveidojās kā ļoti pretrunīgu uzskatu cilvēku kopums. Tomēr viņi visi nobalsoja par 4.maija deklarāciju. Nedrīkst gan aizmirst, ka atlikusī trešdaļa deputātu bija klaji naidīga Latvijas neatkarības idejai.

Tobrīd reti kurš zināja, ka labākajās jūtās aizvainotais “lielais brālis” jau gatavoja nometnes, vagonus un rokudzelžus, kas, kā zināms, labi palīdz stiprināt tautu draudzību. Latvijā joprojām turpināja pastāvēt iepriekšējās varas represīvās struktūras - milicija, Padomju armija, PSRS likumiem paklausīga prokuratūra un “stūra māja”, kuras rīcībā atradās aparatūra, kas nodrošināja kontroli pār visu.

1991.gada janvārī Latvija vēl joprojām atradās PSRS gūstā.

1990.gada oktobrī notikušais LTF 3.kongress uzņēma kursu uz pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu, izpelnoties daļas AP LTF frakcijas deputātu nosodījumu. Jādomā, tieši tāpēc šodien vērojami centieni noniecināt LTF lomu Atmodas notikumos pēc 3.kongresa. Arī tobrīd jaunajai LTF vadībai bija grūti pārliecināt pārējos, ka īstā cīņa vēl tikai priekšā. Par draudošajām briesmām liecināja dažādi mēģinājumi izprovocēt “latviešu nacionālistus” uz vardarbību. Mērķis bija viens - parādīt pasaulei, ka latvieši nodarbojas ar terorismu. Starptautiskajā sabiedrībā jebkurš terorisms tiek bargi nosodīts, tāpēc zem šī aizsega būtu daudz vieglāk apspiest tautas atbrīvošanās kustību.

LTF valde saprata, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut ko tādu, kas varētu tikt uzskatīts par vardarbības aktu. Režīms bija gatavs izmantot jebkurus līdzekļus, lai izprovocētu konfliktu, kas vismaz formāli attaisnotu bruņota spēka pielietošanu. Uzticami avoti Kremlī ziņoja, ka viss jau ir sagatavots gaidāmajām represijām, vajadzīgs vien formāls iegansts, lai varētu sākt militāras aktivitātes. Par to liecināja gan sprādzienu sērija 1990.gada decembrī, gan OMON organizētais “uzbrukums” skandalozā krievu žurnālista Aleksandra Ņevzorova automašīnai.

Turpmākā notikumu attīstība liecināja par arvien pieaugošu saspīlējumu. 1991.gada 2.janvārī bruņoti OMON kaujinieki ieņēma Preses namu, apturot neatkarības idejai lojālo preses izdevumu iznākšanu, bet 9.janvārī Vislatvijas Sabiedrības Glābšanas komiteja pieprasīja LTF ieceltās jaunās Latvijas valdības atkāpšanos. Vai tā bija nejaušība, ka termiņš prasības izpildei tika noteikts uz 14.janvāri?

Attēlā - OMON kaujinieks vēro, kā Preses nama darbinieki pamet ēku. Tika apturēta visu Latvijas neatkarību atbalstošo preses izdevumu drukāšana, būtībā gandrīz visa latviešu prese,
izņemot “Cīņu” un “Padomju Latvijas komunistu”.

“X stundas instrukcijā” paredzēto visas tautas manifestāciju varēja sasaukt tikai vienu reizi, tāpēc rūpīgi tika analizēts datums, kad to vislabāk izdarīt. LTF valdes 5.janvāra sēdē par optimālāko atzina 13.janvāri. Uz šo datumu tika orientēti LTF koordinatori rajonos, piebilstot, ka oficiāls lēmums vēl sekos. Vēlākā notikumu attīstība apliecināja, ka datuma izvēle bijusi reti pravietiska.

12.janvārī Universitātes Lielajā aulā notika LTF Domes sēde, kurā tika nolemts sākt vispārējus nevardarbīgas pretošanās pasākumus. Sēdē apstiprināja arī iepriekš izziņotās 13.janvāra tautas manifestācijas laiku un norisi. Pasākuma apspriešanu translēja Latvijas Radio, tāpēc tauta varēja uzzināt, kas un kā notiks. Ņemot vērā situāciju, nolēma iedarbināt nevardarbīgās pretošanās plānu, ko jau 1990.gada nogalē bija izstrādājusi LTF darba grupa - Ivars Redisons, Roberts Milbergs un Uldis Augstkalns. Šī instrukcija bija pieņemta un izsludināta LTF valdes 27.novembra un 4.decembra sēdēs.

LTF “X stundas instrukcijas” autori - Uldis Augstkalns, Roberts Milbergs un Ivars Redisons.

Tautas manifestācija un tai sekojošās barikādes neradās tukšā vietā, bet tika ilgi un rūpīgi gatavotas. Decembra sākumā pēc LTF valdes aicinājuma tika saliedēti 29 demokrātisko nevalstisko organizāciju spēki, parakstot vienošanos “Vienoti Latvijai”. Pievienoties šim aicinājumam atteicās tikai Pilsoņu kongresa vadītāji. Par gatavību plašai darbībai ekstremālos apstākļos decembrī LTF vadībai ziņoja Īpašās brīvprātīgo vienības. Jau pirms Ziemassvētkiem LTF rajonu koordinācijas centri sāka gatavot grupas un transportu, lai pēc pirmā LTF valdes signāla nogādātu cilvēkus Rīgā. Rajonos tika gatavotas arī kārtības uzturēšanas grupas, kuras vēlāk kļuva par barikāžu kodolu.

Nenovērtējamu atbalstu LTF sniedza pašvaldības, gan lemjot par atbalstu likumīgajai varai, gan praktiski nodrošinot materiālo bāzi savu rajonu LTF grupām. Arī tauta pauda vispārēju atbalstu LTF aicinājumam, apliecinot to ar īsā laikā savāktajiem 910 000 parakstu pret jauno Savienības līgumu, ko visām republikām gatavoja Gorbačovs. Noskaņojums varas gaiteņos bija pavisam citādāks un LTF “X stundas instrukciju” te dēvēja par “panikas celšanu”. Arī vairākas politiskās partijas aicināja tautu uz mieru Ziemassvētkos. Tikai PSRS Ārlietu ministra un  Politbiroja locekļa Eduarda Ševardnadzes demisija 1990.gada decembra nogalē atklāja Kremļa gatavotās represijas un atmodināja daudzus.

PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, kurš visiem spēkiem pretojās Baltijas neatkarībai, un ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze, kurš pirmais pavēstīja valstij par reakcionāru gatavotā puča draudiem.

Visu šodienas vēsturnieku un pašpasludināto it kā barikāžu autoru klupšanas akmens ir naivais jautājums - no kurienes un kā tik pēkšņi 13.janvārī Rīgā uzradās vairāk nekā pusmiljons laucinieku un milzum daudz smagās lauksaimniecības tehnikas? Atbildēt uz šo jautājumu šie “dīvāna varoņi” nespēj tāpēc, ka nekad nav tikusi skaļi afišēta “apspriede pie melnajām klavierēm” Latvijas Valsts Universitātes Lielajā aulā 12.janvāra LTF Domes sēdes starplaikā. Tur rajonu LTF koordinatoriem konkrētus uzdevumus sadalīja LTF valde. Tās vārdā Ilze Cielava un Roberts Milbergs cēla priekšā vienkāršo, bet tālākai darbībai tik svarīgo shēmu - rajonu cilvēki pārņem apsargājamos objektus Rīgā.

Šie objekti bija Latvijas televīzija un tornis Zaķusalā, tilti pār Daugavu un Vecmīlgrāvja tilts, visi viadukti, abas telefonu stacijas Dzirnavu ielā, Latvijas Radio, Augstākās Padomes un Ministru Padomes ēkas, Ulbrokas radiotornis. Objektu pārņemšanai LTF grupām bija jāorganizējas pēc novadu principa - Latgale, Zemgale, Kurzeme, Vidzeme. Katram objektam tika norīkots atbildīgais no LTF valdes, bet par cilvēku un smagās tehnikas izvietošanu katrā konkrētā objektā atbildēja attiecīgā LTF Rīgas nodaļa. “Pie melnajām klavierēm” atbildīgie cilvēki raiti apmainījās koordinātēm, nododot cits citam informāciju “no mutes mutē”, bez telefonu starpniecības. Lielais tautas pašaizsardzības mehānisms bija iedarbināts. Vairākos rajonos LTF nodaļas vēl papildus organizēja vietējo svarīgo objektu apsardzi.

Pēc 10 gadiem, 2001.gada 12.janvārī, visi kopā atkal pie melnajām klavierēm LU Lielajā aulā.
No kreisās - Ivars Redisons, Juris Kokins, Jānis Ruško, Juris Dobelis,
Roberts Milbergs, Ilze Cielava un Romualds Ražuks.

Lūk, šeit ir atbilde uz jautājumu, kuri ir barikāžu shēmas tiešie autori. Bet pati barikāžu ideja kā tāda pirmo reizi tika skaļi izteikta jau Romualda Ražuka uzrunā 1990.gada 18.novembra mītiņā. Tolaik ierosme par “X stundas instrukcijas” nepieciešamību LTF valdē jau bija akceptēta.

Tomēr būtu melots, ja teiktu, ka plāns par barikāžu kapitālu būvi būtu izstrādāts jau pie “melnajām klavierēm”. Šī ierosme nāca nākamajā dienā, kad ap pulksten 13 sapulcējās Augstākās Padomes Aizsardzības komisija. Tās kā valstiskas struktūras lēmums jau bija oficiāls pamats tālākai rīcībai. Bet pie “melnajām klavierēm” tika norunāts sūtīt uz Rīgu smago tehniku, kas pasargātu cilvēkus no krievu bruņutransportieriem. Par šāda soļa nepieciešamību iepriekšējā vakarā pēc videoierakstu noskatīšanās par Tbilisi, Baku un citiem asiņainiem notikumiem vienojās LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks un valdes locekļi Roberts Milbergs, Ilze Cielava un Juris Strīpnieks. Kā profesionālis šādu ideju ieteica pulkvedis Andris Bunka, bet cilvēks, kurš uzstāja - mēs nedrīkstam iziet no šī kabineta bez lēmuma - bija Ilze Cielava.

Pateicoties LTF valdes lēmumam, 13.janvārī Rīgā ieradās smagā tehnika un cilvēki no visas Latvijas.

Turpmākie notikumi attīstījās tik strauji, ka šobrīd vairs nav iespējams precīzi pateikt, kurā vietā katrs atradās, kurš pirmais ko teica, kurš ielika barikādēs pirmo akmeni. Un vai tas vispār vajadzīgs? Skaidrs ir vienīgi tas, ka naktī no 12. uz 13.janvāri Viļņas ielās krievu tanki nogalināja neapbruņotus cilvēkus un pastāvēja reāla iespēja, ka pie mums var notikt tas pats. Signāls tautai pulcēties vienkopus un būt gatavai uz visļaunāko bija LTF valdes locekļa Daiņa Īvāna uzstāšanās Latvijas Radio 13.janvārī pulksten 4 no rīta. Pie radioaparātiem dežūrējušie LTF koordinatori pēc šī signāla saņemšanas lika iedarbināt dzinējus un pulcēt cilvēkus iepriekš norunātās vietās ceļam uz Rīgu.

Šo notikumu kontekstā dīvaina šķiet tautas ievēlētās Augstākās Padomes un valdības nostāja. Ap pulksten 11 Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs pieprasīja, lai Dainis Īvāns panāk tautas manifestācijas atcelšanu. Īvāns pat saņēma personīgu rājienu no Gorbunova par “patvaļīgu izlēcienu”. Tomēr tauta jau bija cēlusies un apturēt šo procesu vairs nebija iespējams.

Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis un Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs - amatpersonas, kurām barikādes ne visai patika.

Lietuvā notikušās slepkavības ļoti satrauca cilvēkus un jebkurš krievu armijas manevrs uz Latvijas ceļiem varēja radīt neprognozējamas sekas. Situāciju stabilizēja LTF priekšsēdētāja vietnieka Ivara Redisona nosvērtā balss radiofonā pulksten 7 no rīta, iedvešot cilvēkiem mieru, pārliecību un noteiktību: “Rīgā un Latvijā viss ir mierīgi. Krievu armijas pārvietošanās nav konstatēta. Manifestācija notiek pēc plāna. Atcerieties, ir ziema. Ģērbieties silti. Ņemiet līdzi termosus ar karstu tēju. Ja uz ceļiem sastopat tankus, apbrauciet pa apkārtceļiem. Ziņojiet par katru tādu gadījumu.” Arī turpmākās dienas Ivara Redisona balss radio bija tā, kam uz vārda paklausīja un uzticējās cilvēku tūkstoši.

Tagad daudzi ir saņēmuši ordeņus un barikāžu piemiņas zīmes, bet vai ir apbalvoti Latvijas Radio cilvēki? Viņi būtu pelnījuši visaugstāko tautas atzinību, jo viena lieta ir norunāt savu runu mikrofonā un aiziet, bet pavisam cita pārkāpt Maskavas instrukcijas un dot mikrofonu dumpīgām uzrunām. Ne velti tieši tranzistoru radioaparāts palicis tautas atmiņā kā barikāžu laika simbols.

Kad cilvēku tūkstoši jau pulcējās attiecīgajiem novadiem noteiktajās Rīgas vietās, bet pasākumi šo cilvēku aizsardzībai pret varbūtēju krievu armijas uzbrukumu kavējās, ap pulksten 9.30 radiofonā Ivars Redisons atklātā tekstā aicināja lauciniekus nekavējoties dzīt uz Rīgu traktorus un citu smago tehniku.

Lielā tautas manifestācija Daugavmalā 1991.gada 13.janvārī.

Tagad uzradušies daudzi “varoņi”, kas tolaik sēdēja krūmos, bet tagad cits par citu skaļāk piedēvē sev visus nopelnus un pieprasa apbalvojumus. Latvijas Republikas arhīvos saglabājušies visi attiecīgie ieraksti, kā dēļ ir iespējams restaurēt, ko kurš teicis vai darījis. Beidzot ir jānosauc vārdā tie cilvēki, kas reāli vadīja šos procesus un uzņēmās atbildību, kaut galarezultātu paredzēt tolaik nebija iespējams.

Konkrētu barikāžu darbību uz vietas vadīja: Andris Grīnbergs, Andrejs Ručs, Dzintars Rasnačs, Inta Stabulniece, Sandris Skribnovskis, Ivars Kalviņš, Zigfrīda Teikmane, Edvīns Ežmalis, Romelds Podskočijs, Roberts Millers, Ainārs Bašķis, Juris Kokins, Jānis Ruško, Ilgonis Šteinbergs, Aivars Bernāns, Tālavs Jundzis, Odisejs Kostanda, Ģirts Kristovskis, Juris Dobelis, Andrejs Krastiņš, Uldis Augstkalns, Jānis Jākobsons, Ints Miķelsons, Leopolds Kleins, Karmena Mangusa, Zaiga Skrastiņa un daudzi, daudzi citi. Liela loma barikāžu praktiskā realizācijā bija arī Viļa Krūmiņa vadītajai Latviešu strēlnieku apvienībai, no kuras nāca daudzi barikāžu organizatori - vīri ar militāru pieredzi.

Situāciju kopumā kontrolēja Latvijas Tautas fronte. Barikāžu organizēšanā un būvniecībā iesaistījās Augstākās Padomes Aizsardzības komisija un arī valdība. Īpaša nozīme bija satiksmes ministram Jānim Janovskim, kurš valdības neizlēmības brīdī pateica: “Kas mēs esam - valdība vai lupatas!” Viņu atbalstīja lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris. Valdības turpmākā rīcība nodrošināja nepieciešamā papildus transporta, tehnikas un betona bloku nogādi Rīgā.

Barikāžu betona mūru būvniecībā piedalījās arī Satiksmes ministrijas un lauku celtnieku brigādes.

Nevardarbīgās pretošanās pamatmērķis bija iegūt skanējumu pasaulē ar ārzemju korespondentu starpniecību, kuri Latvijā bija ieradušies ļoti kuplā skaitā. Šo ideoloģisko cīņu vadīja AP Preses centrs Aleksandra Mirļina vadībā. Pa visiem kanāliem darbojās tā sauktā tautas diplomātija. Ir grūti pārspīlēt lomu, kādu barikāžu laikā spēlēja žurnālisti un prese, kā arī šo cilvēku pašaizliedzību.

Pēc Maskavā ieplānota scenārija, 1991.gada 15.janvārī ASK stadionā (tagad LU stadions) uz mītiņu pulcējās Vislatvijas Sabiedrības Glābšanas komiteja, kas pasludināja visas varas pāriešanu tās rokās. Naktī uz 17.janvāri sākās Persijas līča karš (Kuveitas atbrīvošana no Irākas okupācijas - Red.). Ja tas ieilgtu, starptautiskās sabiedrības interese par Latviju strauji samazinātos un tam varētu būt sekas. Par laimi, amerikāņu tehnikai izdevās ātri sagraut mītu par krievu ieroču neuzvaramību.

VSGK mītiņš ASK stadionā, attēlā kreisajā pusē - uzstājas Alfrēds Rubiks.
Uzraksti uz transparentiem vēsta: “LTF deputāti - kur esat noveduši Latviju?”,
“Mēs esam par Savienības līgumu!” un “Pieprasām koalīcijas valdību”.

Tostarp iekšējie politiskie procesi Latvijā strauji virzījās uz LTF un tās Augstākās Padomes frakcijas vairākuma viedokļu konfrontāciju un pilnīgu nesavienojamību. 18.janvārī AP LTF frakcija izsauca AP Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieku Tālavu Jundzi atskaitīties un pieprasīja “nekavējoties novākt barikādes un izbeigt kara spēles”. Sekoja rīkojums atbrīvot Daugavas tiltus krievu armijas kustībai. Pēc īsas apspriedes LTF valde pieņēma lēmumu, kuru radiofonā tautai paziņoja Ivars Redisons: “Pavēli par Daugavas tiltu atbrīvošanu LTF atceļ. Turpmāk nevienu pavēli un rīkojumu nepildīt, ja tas nav saskaņots ar LTF valdi vai tās pilnvaroto pārstāvi!” Tobrīd reālā vara Latvijā pārgāja LTF valdes rokās. To oficiālajos amatos tolaik esošie nekad nav varējuši aizmirst un piedot, un tas ir cēlonis tam, kāpēc vēl tik ilgu laiku pēc barikādēm to vēstures izklāsts tiek sagrozīts un LTF loma - noniecināta.

Tauta savā politiskajā attīstībā un gribā bija krietni apsteigusi pašas ievēlēto Augstāko Padomi. LTF vadība saņēma priekšlikumus pasludināt Augstāko Padomi un Ministru Padomi par atlaistām un visu varu oficiāli pārņemt LTF rokās. Tobrīd tas bija pavisam reāli. Tomēr LTF valde, prognozējot iespējamo Kremļa un starptautisko reakciju, šādu soli uzskatīja par bīstamu. Latvijā vēl joprojām darbojās PSRS likumi un atradās PSRS armijas īpašā desanta divīzija, kurai jau bija slepkavošanas pieredze Tbilisi. Nerēķināties ar spēles noteikumiem, vismaz formāli ievērojot padomju likumdošanu un atbilstoši tai veidoto varas struktūru leģitimitāti, būtu bijis nepiedodams avantūrisms.

Augstākā un Ministru Padomes turpināja darboties. Demonstrēt pasaulei jebkādas nesaskaņas starp LTF, MP un AP LTF frakciju būtu bijis nāvējoši visiem. Tāpēc pat vairākumam LTF ierindas biedru šīs nesaskaņas palika nezināmas. Lai arī LTF vadība saņēma sitienus no abām pusēm, tika izdarīts viss, lai novērstu asinsizliešanu. Barikāžu laikā no LTF puses netika pieļauta nekāda vardarbība, ko varētu traktēt kā terorismu un pasaules acīs attaisnot tai sekojošu slaktiņu. Tāpēc nav saprotami oficiālo amatpersonu centieni iesaistīt barikāžu kustībā nelegālas bruņotas vienības. Tas varēja izraisīt traģiskas sekas - cilvēku bojāeju un neatkarības kustības diskreditāciju pasaules priekšā.

Kārtību barikādēs un dažādu provokāciju novēršanu nodrošināja tā sauktās LTF, bet vēlāk Latvijas Republikas Īpašo brīvprātīgo tautas kārtības sargu vienības. Attēlā - Īpašo vienību dalībnieka žetons, rokas apsējs un apliecība, labajā pusē - vienības Goda zīme.

Bez šaubām, “lielais brālis” nezaudēja cerību atjaunot Latvijā padomju varu. Šaut uz neapbruņotu tautu kaut kā bija neērti, taču eksistēja arī citas metodes. 19.janvārī AP ieradās kāds omonietis un ziņoja, ka 20.janvāra vakarā notiks Iekšlietu ministrijas ieņemšana. Informācija tika ignorēta, bet uzbrukums tomēr notika. Kad 21.janvārī mēģināja noskaidrot, kurš pie tā vainīgs, tas izrādījās neiespējami.

Dažādas provokācijas barikāžu dienās bija ikdienišķa parādība. Īpaši to izjuta Īpašo kārtības sargu vienības. 20.janvārī notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Likteņa ironija - slaktiņš sākās brīdī, kad LTV pārraidīja Ministru Padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa aicinājumu tautai novākt barikādes un doties mājās. Vēlāk Roberts Milbergs atcerējās, ka Godmanis pēc apšaudes ap pulksten 22 zvanījis uz LTF mītni un pieprasījis gādāt, lai barikādes uz tiltiem netraucētu padomju desanta karaspēka ierašanos Rīgā. Ar Baltijas kara apgabala virspavēlnieku Fjodoru Kuzminu viss esot saskaņots.

Omonieši kanālmalas apstādījumos uzbrukuma laikā (labajā pusē)
un ložu sakapātā Iekšlietu ministrijas vestibila siena (kreisajā pusē).

Šodien Ivars Godmanis kategoriski noliedz, ka šāda telefona saruna būtu notikusi. Pierādīt vairs nevar ne vienu, ne otru, taču pieņemot, ka šāds risinājums tiktu pieņemts, vai aptverat tā iespējamās sekas? Nav grūti iedomāties, ko darītu nosacītais seržants Ivanovs barikāžu nosprostotajās Rīgas ielās, ja atceramies Budapeštu 1956.gadā (lasiet ŠEIT), Prāgu 1968.gadā (lasiet ŠEIT), Tbilisi 1989.gadā (lasiet ŠEIT), Baku 1990.gadā (lasiet ŠEIT) vai Viļņu 1991.gadā?

Lai arī ietekmīga, LTF bija tikai sabiedriska organizācija ar ierobežotiem materiālajiem resursiem. Objektu aizsardzība, kas jau ieguva militāru raksturu, prasīja pienācīgu apgādi un vadību, profesionālu rutīnu. Ministru Padome bija izveidojusi un nokomplektējusi attiecīgus štatus, tādēļ 26.janvārī LTF valde nolēma nodot atbildību par barikāžu vadību MP rokās. Drīz pēc tam LTF sāka saņemt neskaitāmus signālus par nejēdzībām objektu apsardzē. Nav runa par gadījumiem, kad atsevišķu objektu interfrontes idejām padevīgais personāls nemaz nevēlējās nopietnu to apsardzi, bet gan tīšu nolaidību. Tā kā šādas ziņas apstiprinājās, LTF valdes paziņoja, ka atjauno kontroli pār barikādēm. Tomēr cilvēku noskaņojums jau bija mainījies un vairāki gadījumi apliecināja, ka arī valsts varai nopietna objektu aizsardzība vairs nešķiet svarīga.

Noorganizējusi tautas balsojumu marta aptaujā par atbalstu Latvijas neatkarībai, LTF atzina, ka politiskā situācija ir mainījusies. 2.aprīlī LTF valdes pieņēma pēdējo uz barikādēm attiecināmo lēmumu: “Uzskatot, ka valdība nevēlas nodrošināt objektu aizsardzību, tālāko tautas atrašanos barikādēs LTF valde uzskata par bezjēdzīgu un noņem no sevis jebkādu atbildību par tām”.

Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme - viens no Latvijas Republikas valsts apbalvojumiem.

Jāpiezīmē, ka arī pirmais korupcijas skandāls atjaunotajā Latvijā notika barikāžu laikā. Tas bija Komunistiskās partijas inspirēts - īsi pirms cenu pacelšanas PSRS Augstākās Padomes deputātiem tika piedāvāts ne vien iegādāties vieglās automašīnas par veco cenu, bet arī bezprocentu aizdevums auto iegādei. Apmēram 40 deputāti padevās šai provokācijai, un, nobijušies no sekām, tūlīt pat pasludināja sevi par neatsaucamiem, tā ieliekot pamatu šodien Saeimā valdošajai visatļautībai.

“Kā likteņa ironija triumfēja nevis drošsirdība, bet gan gļēvums un nodevība. Vecais karavadoni, par velti tu cerēji, ka uzvarēs taisnība un godīgums! Pie varas tika sīki iznireļi, nevis lepni un drošsirdīgi vīri. Bet pie varas viņi tika tāpēc, ka lepnie un drošsirdīgie vīri to nez kāpēc viņiem ļāva…”
(Egils Lukjanskis)

****

Tautas manifestācija 1991.gada 13.janvārī.

Barikādes Vecrīgā.

Barikādes pie Ministru Padomes.

Barikādes Dzirnavu ielā.

Barikādes Zaķusalā.

Cilvēki barikādes.

Publikācijā izmantoti materiāli no brošūras “Barikādes - kā tas bija patiesībā. Tautas Frontes loma barikādēs” (ISBN 9984-9327-4-5; Rīga, 2001.gads).
© Ervīns Jākobsons (redakcija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Ja kādam patīk rakstīt un saglabāt tā laika notikumus, kāpēc nekur NAV pieejama informācija par tā laika Aizsargu organizāciju, kas tikai bezbailīgi veidojās, un jau 1991.gada janvāra beigās, vēl barikādēm esot, deva pirmos zvērestus nesaudzēt sevi par brīvu Latviju?

  2. Dzintar,
    par pirmskara Aizsargu organizāciju informāciju var atrast. Kaut vai Vikipēdijā: https://lv.wikipedia.org/wiki/Aizsargi_(organizacija). Kas attiecas uz atjaunoto Aizsargu organizāciju, tad pie informācijas trūkuma viņi paši vien būs vainīgi, jo tā nekur nav publicēta. To izveidoja Pilsoņu kongress 1990.gada 17.maijā, bet oficiāli tā izveidota tikai 1991.gada 10.septembrī Arkādijas parkā. Par priekšnieku ievēlēja Jāni Rību. Diemžēl 1993.gadā organizācija sašķēlās vairākās mazās savstarpēji naidīgās grupās, kas visas pretendē uz “īstās” aizsargu organizācijas vārdu. Tāpēc šodien aizsargi ir diezgan margināla organizācija bez ietekmes sabiedrībā.

Uzraksti komentāru